as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

šitā šodien liekas

Journal Info

Name
penija

Navigation

February 23rd, 2018

Add to Memories Tell A Friend
Sakārojās noskatīties Sinekdohu, Ņujorku un raudāt, līdz vairs nav spēka.

February 19th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
"Berlin is a good place to cry," raksta En. Un es uzliku dziesmu, ko neesmu klausījusies gadiem, lai pārbaudītu, vai tā vēl aizvien liek man raudāt. Jau pirmā čerkstošā nots. Protams. Bet En. taisnība. Vēl labāka vieta, kur raudāt, protams, bija viņa virtuve, tabakas dūmiem pilna, es dzertu tēju no krūzītes I love coffee, otrā krūzītē mēs mestu pelnus, un viņš teiktu kaut ko par to, ka dzīve ir tāda, kā ir, un mēs atcerētos, ka esam the postponed generation, un es smietos caur asarām, kaut kur blakus kaķis vārdā Lūcija.

Tā dzīvokļa vairs nav un nekad vairs nebūs.

February 18th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
Es atcerējos, ka mēs bijām bārā, kur visur bija dzīvnieciņi, veca kundzīte, kas apkalpoja, nerunāja ne vārda angliski, tad gāju pa ielu, sapratu, ka vietu neatradīšu, zinātu vismaz dzīvnieciņus. Pūces? Nē, tās nebija pūces. Ja es zinātu dzīvnieciņu, sagūglētu. Pēkšņi man pabrauca garām gaišzaļa mašīnu, un es pie sevis iekliedzos: vardes!

Tālākais bija viegli. Bāru sauca pie vardes, pārsimt metri. Iegāju iekšā un apmulsu. Dažas vardes. Bet nebūt ne visa tā varžu izstāde, vardes it visur, flafīgas vardes, stikla vardes un koka vardes. Nekā tāda. Skaļš futbols, bet viss tāds diezgan moderni trashy, nevis kā toreiz. Sasvecinājos ar abiem kungiem, nu, labi, nomurmināju pāris vārdus zem deguna, un jautāju, vai ir plug-in. Viņš nesaprata, izvilku no somas vadu. Viņš norādīja man vietu. Tad kādu brīdi klusēja un ar britu akcentu teica: But next time you say hello first.

Fuck, es teicu. Shit, sorry, I didn't mean to. Tad sapratu, ka turpinu nespēt nelamāties, un atvainojos vēlreiz. Un teicu, ka teicu sveiki, tikai tā kautrīgi.

Es jūs meklēju, bet es nezinu, vai jūs atradu. Viņš saprata par ko runāju, kā atvainodamies uzmeta skatu pāris porcelāna vardītēm, atliekām no citiem laikiem, un teica, ka they've been renovated.

Nu, neko. Apsēdos pie augsta un neērta galda, atvēru datoru, atvēru baltu dokumentu, un, pirms rakstīt tur, pierakstīšu arī šeit, ka

times they are a changin.

February 17th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
-ko tu raksti tajā krabju blogā?
-ko?
-nu, tajā pseidointelektuāļu blogā.
-okei.
-mani tiešām interesē, es tikai nevaru atrast. pasaki, kā viņu sauc?

February 13th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
man ir kaislība pret vimeo staff pickiem:

https://vimeo.com/channels/staffpicks/251397575


https://vimeo.com/channels/staffpicks/253530307
Tags:

February 7th, 2018

prieks laime panākumi

Add to Memories Tell A Friend
divi līksmi seniori šūpojas šūpolēs un
gūst prieku uz balta fona
laimīga sieviete lec debesu virzienā
dzeltenā pļavā saulrietā
skaista aziātu meitene svin ar klēpjdatoru
panākumi vai apmierināta poza
izglītība vai tehnoloģija
koncepts moderns birojs vai
dzīvojamā istaba ar vietu tekstam
mīlošs pāris viens otru apskauj uz gultas
lielā guļamistabā mīlasstāsts skats no sāna
vīrs atvainojas sievai vīrietis lūdz piedošanu sievietei puisis mēģina pārliecināt meiteni
pāra konflikts studijā uz melna fona
attiecību problēma
fantastisks radošs gleznotājs ar molbertu
glezno uz audekla
vīrietis tur rokā kartiņu
ar uzrakstu neiespējams
griež nost ne
lai būtu rakstīts
iespējams
panākumi un izaicinājums
retro stils
mierīga aina ar jaunu sievieti
sapņojot un guļot
mākonī
debesīs

February 6th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
Es sen neesmu rakstījusi dzeju. Kādus gadus sešus, es teiktu. Un, ja reiz atsākt, tad kaut kā citādāk, tādēļ šis būs salikums no 7 nejaušiem ar skumjām saistītu meklējumu rezultātu aprakstiem stock photo bāzē, pārliktiem latviešu valodā, un nav neviena iemesla to uzskatīt par dzeju, ja neskaita to, ka es to tikko nosaucu par dzeju.

pavecāks nomākts nobijies biznesmenis
tur krājkasīti-cūciņu
mēģinot pasargāt savus ietaupījumus
no nozagšanas izolēts pelēks fons
sejas tuvplāns skaista jauna vientuļa
sieviete izskatās nobijusies
par pagātni depresijā melnbalts koncepts
persona bailes skumjas
gaismas stars izlaužas cauri
dramatiskām debesīm saulrietā un pieskaras ozolam
koks vientulība
neatpazīstama skumja sieviete tur saplēstu
fotogrāfiju ar iemīlējušos pāri
biznesmenis depresijā sēž uz kāpnēm biedējošā pamestā ēkā
koncepts Nopietniem depresijas simptomiem
bezdarbnieks, skumjas, nelaimīgs
un cilvēku problēmas tumšos toņos
jauna sieviete bailēs pacēlusi rokas
kā aizsargājoties
no negatīvām emocijām
cilvēki negatīvas emocijas.
raudoša sieviete. skaistule blondīne.
meitene raud. asaras. raudāt.
asaru lāses uz viņas vaiga
gaiši zilas acis
mitrums
ūdens
aerosols
Tags:

February 2nd, 2018

Add to Memories Tell A Friend
-ir šitais te, kā viņu, teiciens, ka tu runā, nu, zemākajā līmenī, tu runā par cilvēkiem, vidējā, vidējā tu runā, nu, nezinu, par kaut kādām matērijām laikam, nezinu, un tad augstākā līmenī tu runā par idejām, un tevi neinteresē viss šitais... sūds.
-nu, tad iedzeram. par vidējo līmeni.


(sarunas blakusgaldiņi kā parasti... jo zemāka līmeņa par mani nav)
Tags:

February 1st, 2018

Add to Memories Tell A Friend
sāk patikt tās lēnās filmas, kas kādreiz garlaikoja, un sāk garlaikot cilvēki, kas kādreiz patika. vecums? jau?

January 31st, 2018

Add to Memories Tell A Friend
dušā iedomājos, ka jau no bērnības esmu dzirdējusi stāstus par mirstošām sievietēm, vienalga, vecums, vai, teiksim, vecais labais vēzis, un "viņa sevi kopa līdz pēdējam brīdim, cik burvīgi." vienalga, smukas drēbītes, sarkanas lūpas, matu lakas, pārējais jau ir detaļas. vai šādi stāsti ir par vīriešiem? es nesaku, ka nav, ķemmējās un ķemmēja paduses, līdz apstājās sirds, tikai, cik drausmīgi tas tomēr ir, ka, vot, tā ir viena būtiska lieta, viņa mirstot no sirds centās būt skaista, cik apbrīnas vērti. viņa varēja būt skaista, varēja nebūt skaista, kā tas vispār TAD varētu likties svarīgi, tik atzīmēšanas vērti?

January 21st, 2018

Add to Memories Tell A Friend
reku, rīta filmiņa. neviena vienradža, neviena taureņa. https://vimeo.com/251397575

January 18th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
man prieks, ka Cat Person vailais vairālisms man uzdāvināja apjautu, ka jālasa The New Yorker snobiski lubenīgie īsie stāsti. "Like someone flew a plane into your soul."

January 17th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
tendence par filmām ļaut rakstīt speciālistiem, tipa, ja par "Titāniku", tad kapteinim, ja par "Terminatoru", tad robotikas pasniedzējam, man neliekas pārāk vērtīga.

January 15th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
Anestēzija atteicās iedarboties uzreiz. Tikai, izejot ārā, notirpa puse sejas, it kā reaģējot uz aukstumu. Pie blokmāju rindas uz miskastes nolikts milzīgs rozā rožu pušķis. Ne pirmā svaiguma, protams. Apstājos, lai nobildētu, bet telefons nosala un nomira rokās. Es īsti nezināju, kur esmu, Umeo iela vai kas tāds, ļoti jokains nosaukums. Bet sala, tāpēc sāku kaut kur iet. Virzienu tikai un vienīgi minēju. Lēnītiņām atpazinu ostu, tad kaut kur tālumā –saules akmeni. Ledains vējš sejā, neviena cilvēka, tikai mašīnas. Kādas piecpadsmit minūtes nevienas dzīvas dvēseles, tikai mazi durstīgi lediņi it visur. Rīvēju vaigus ar dūraiņiem. Ausis viegli smeldza. Kājas nevarēja just, par spīti termo un ne tik termo zeķēm. Domāju, cik sarkana un cik izspūrusi tur velku kājas, neviens neredz, tikai sajūti sevi. Zeķubikses šļūc uz leju, viena auksta ciska atsitas pret otru, un nosalst vēl vairāk. Pēkšņi sapratu, cik sen neesmu sajutusi ziemu. Visu to kailumu, visu atsegto skarbumu. Aizsalušas peļķes un prātā sajucis vējš. Beidzot ieraudzīju zēnu ar sunīti. Tik savādi, ka cik ļoti mierina citi cilvēki, vienkārši viņu eksistences apziņa. Pirms gada šajā laikā atsitu galvu pret kādu Hanojas kafejnīcas stenderi, dzerot salkansaldu cepumu dzērienu, ledainu, bet tāpat bija gandrīz vai nepieklājīgi silti. Ziema ir mājas. Ziema ir bērnība, kad kāds sarkaniem pirkstiem berzē tavas mazās nejūtīgās pēdiņas. Ziema ir tas brīdis, kad tu nenoturies uzkāpt uz ledus, iekrīti tik aukstā ūdenī, ka aukstumu vairs nevar just, un spirinies ārā, jo pēkšņi gribas dzīvot, tik ļoti gribas dzīvot. Ziema ir pirkstos sagrābtas lāstekas, karsts kakao, tik saplaisājušas lūpas, ka vairs negribas ne ēst, ne skūpstīties, ziema ir sajūta, ka vasara bija izdomāta, jo divi tik lieli pretstati nav iespējami. Iemetos pirmajā gaismiņā iekšā, tur maza tumšmataina meitene dejoja pie Chiquititas un izlikās, ka zina vārdus. How the heartaches come and they go and the scars they're leaving. You'll be dancing once again and the pain will end. Es pasūtīju kakao. Dubulto. On the rocks, gandrīz vai gribējās piebilst.

January 14th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
man nupat gribas redzēt doto lielumu un māti, jo to viedokļu tik daudz. intuitīvi ticu i., bet nekad jau nevar zināt.

upd: lielisks komentārs zem satori recenzijas:

Labs vērtējums, paldies! Papildus vēl izlasīju arī psihoterapeita V.Rudzīša komentāru par filmu. Ļoti lidzigi. Paliek jautājums: ar kādām tiesībām un kurš to sauc par dokumentālu kino?
Tags:

Add to Memories Tell A Friend
Parīzē bija balti saulaina diena, es apmaldījos kaut kur starp milzīgu ostu un Monparnasasas torņiem (diviem, jā). Valkājos apkārt varbūt bāram, bet varbūt veikalam Mimoza, ko miglaini atcerējos no cita sapņa, nevarēju atrast mājas, kas atradās Veldzes ielā. Telefons gandrīz izlādējies, toties somā veca nokija, pārliku simkarti tajā, tad piesējos kādam ubagam, jo man likās, ka viņš spīdzina dzīvnieku, vadādams to apkārt uz milzīgas zirga statujas, lamājos, pieminēju PETU un draudēju, bet viņš uz mani skatījās lielām un skumjām acīm, tāpat darīja viņa pūdelis. Gāju prom, redzēju atspulgā izspūrušu sevi, izteiktas rievas ap muti, gan jau domāja, ka traks tantuks lamā. Tad divi jauni puiši man mēģināja kaut ko pārdot, vienu atšuvu, bet otrs neatlaidīgāk sagrāba aiz rokas, un es impulsīvi iespļāvu viņam sejā. Viņš bija melnādains, un lēnām atkāpos, saprazdama, kā tas izskatās. Kā atvainodamās nomurmināju: "Je n'aime pas qu'on me touche." "On t'aime pas, personne te couche", un es zinu, ka gramatiski pareizi būtu citādāk, bet visi "avec" un tā, droši vien būtu nogalinājuši atskaņu iespējamību, mana zemapziņa necenšas runāt pārāk pareizi. Tad beidzot kāds pacēla telefonu, klusi elsoja klausulē, jautāju, kas noticis, pateica, ka miris kāds man mīļš cilvēks, ar grūtībām izspieda vārdus, un, pirms spēju sevi novaldīt, vienkārši izsprāga asaras, iekliedzos gluži vai karikatūriski izstieptu "Nēēēē" -un pamodos.
Tags:

January 13th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
Par trakajiem, par pa īstam trakajiem. Mēs nezinām, ko ar viņiem darīt, kā pret viņiem izturēties, mēs izliekamies, ka viņi ir neredzami, jo viņu patiesa ignorēšana ir jaukākais, ko varam iedomāties. Protams, tā ir pašsaglabāšanās. Un varbūt tāpēc tad, kad tu pats sašūpojies un liekas, ka teju teju izkāpsi no veselā saprāta maigās čaulas, nemaz negribas lūgt palīdzību, tikai maigi norādīt līdzcilvēkiem, ka piedošan, es te tagad izkāpšu, tālāk ar jums ne, negribu jūs apgrūtināt, jūs ejiet un priecājieties droši, ar mani viss ir labi, tas ir, ar mani ir tik slikti, ka nav ko, lai jums jauks tālākais ceļš. Pacelt ķepiņu un iekliegties, ka viss ir dirsā, tā tomēr ir smalka uzdrošināšanās.

January 9th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
Es, protams, saprotu, ko nozīmē instinkti. Runā kāds internetā sūdu, tu sit sev pa pirkstiem, bet nevari novaldīties.

Kad dzirdu par argumentu "daba", man vēl liekas, ka ir tāda fiška, ka, ja tomēr no "audzināšanas", tad vīrietim sajust iekāri, jo redz krūtis -tas ir dabiski, tas ir īsts vecis, tās krūtis jau man te apskatei uzliktas. Sievietei sajust iekāri un vēl to paust (pret svešu cilvēku vai kādu viņa ķermeņa daļu)-tas bieži ir dīvaini, maucīgi, nedabiski. Es nevaru iekāpt džeku kurpēs un šo apgalvot bez šaubu ēnas, bet zinu, ka vienreiz pusaudzībā paskatījos uz pasveša džeka, hmm, ķermeņa lejasdaļu, vienkārši piespīlētākas bikses nekā parasti, un tiešām nez kāpēc pienāca pilna galva seksuālu domu. Un cits džeks ieraudzīja, un viņi bija tādā absolūtā šokā par to manu skatienu, sākumā vienkārši- kur tu skaties, kas ar tevi nav kārtībā, pēc tam jau pārauga ņirgāšanās parādē. Vienreiz nokomplimentēju džekam roku muskuļus un teicu, ka mani baigi uzvelk vaifbīteri. Viņa sejā bija diezgan izteikts izbīlis, un vairāk viņš ar mani nerunāja. Un aizvakar, kad klausījāmies šausmīgi skaistu vīrieti TED runājam par feminismu, izmetu pāris jokus, ka es nedzirdu, ko viņš saka, jo man liekas, ka es pornogrāfiju skatos. D. uz mani drusku apvainojās, jo viņu runa bija ļoti aizkustinājusi, bet es te... šitā runāju.

Seksualizēt un objektificēt otru cilvēku nav jauki, protams. Bet kaut kādu iemeslu dēļ pastāv šī izteiktā ticība, ka vīrieši jau vienkārši tādi ir, tur neko nevar darīt, bet sievietes? Nu, sievietes vienkārši tādas nav. Un, pat ja sievietes tādas ir, tad vīrieši jau nav ne pie kā vainīgi, jo viņi ne jau apzināti.

Add to Memories Tell A Friend
tik skaisti smaržo tās puķes, ko... man nopirka deloveja kundze.

January 8th, 2018

Add to Memories Tell A Friend
pielikšu te atmiņai savu NN tekstu. blah )
Powered by Sviesta Ciba