allow me to introduce my selves

sagurusi pati no savas nevarības. tikai izrauties. tikai drusciņ, un tad jau viss būs atkal labi, es zinu.

es nekad neesmu bijis tāds īpaši stabils stārķis. bet šoreiz pati nezinu, no kā tāds nogurums.

varbūt lietus sezona vainīga. bet pat tā saņēmusies nozust, es te vienīgais mākonītis.

murgaina tā jaunā top-slepkavība. bet nu. vēl vairāk sabojās turības reputāciju.


par priecīgo. es šorīt redzēju pie telefonbūdiņas piesietu zirgu. skaistumiņš.

jūtjūbe lietainās bezdarbībdienās ir piesārņots tukšums. dienās, kad kaut kas jāizdara, aimandieniņvai, laiksitēji no jūtjūbes birst kā no pārpilnības raga.

ikdienas mazie prieciņi. visu merilinu pārdzīvoju, kam viņiem to viljamsu, piemēram skārleta tak būtu miljonsreižu labāka, lai arī kā man kristu uz nerviem viņam mūžam tipa sekskaķēna sašutumā atplestās lūpiņas, te būtu īsti laikā.

un tad mani apgaismoja imdb, ka ne es viena tāda. bet skārleta lomu noraidījusi.

mazs pērļnieciņš. nezinu. kā visām mazām meitenēm, kas aizraujas ar apsēstībām, man merilina briesmīgi patīk. bet ne jau šitāda, holivudiski safrizēta merilina, maza neviens-mani-nemīl kaprīza aktrisīte.

ne-a. man vajag leģendu. jo feikāku un pārdramatizētu, jo labāk.

visspožāko traģēdiju pasaulē.

ikreiz, kad mans fotogrāfijas skolotājs jautā, kāda atzīmīte man pienāktos, man gribas teikt tik daudz ko indīgu, ka es saprotu, ka galīgi vēl neesmu tik liela meitene, lai varētu visu pasauli atļauties pasūtīt.

( flora un fauna. galvenokārt-fauna.  )

man šodien nemitīgi kārojas kādu pasūtīt. "iedomājies, studentu svētkos atrada meiteni alkokomā, uz kuras ķermeņa (vai varbūt ķermenī) bija četrpadsmit dažādu spermu pēdas," kāds teica, un tad viņi metās diskutēt.

tad dīvainā angļu invalīde, kura iedomājas, ka var būt bezgalīgi kaitinoša tikai tāpēc, ka ir minoritāte visās nozīmēs, nespēj apklust un līksmi smejas par visiem saviem jokiem. pārējie pieklājīgi smejas līdzi.

un viss, ko vēlos, ieslēgties kaut kur dziļi savā apziņā, bet nē, nē, pēc pāris stundām sešu stundu seanss, kurā mūs strostēs par neizdarīto, un man kā parasti šīs situācijas no sirds mulsina. gluži kā kontrole sabiedriskajā transportā. vainīga, i am sorry, nē, tas nenozīmē, ka es tā vairs nedarīšu.

lēni un nenovēršami manī dzimst mazs sociopāts.

es reizēm piemirstu, ka man bail no tukšuma, no cilvēku trūkuma, ne no viņiem. visu nakts autobusu mēs braucam ar šoferi divatā, un nevaru novaldīt nervozas iedomas, ka tūlīt iekāps kāds sliktais. iekāpj makšķernieks, protams, ka makšķernieks, viņš smaida un novēl man jauku dienu, un man gribas vienmēr braukāties ar nakts autobusiem. izkritusi no siltām rokām, es tagad sevi pamocīšu. jo man tā allaž paticis.

ak tu mazais jocīgumiņš, sev teica penija un sabužināja sevi. tad viņa drošības pēc sevi arī iepļaukāja.

kaut kam taču jāstrādā.

absolūts stairway to heaven garastāvoklis. tāpat kā visas citas dziesmas, arī šī ir tikai par mani. paskatīties uz rietumiem, dabūt sajūtu, ticēt, ka viss, kas spīd ir zelts, nedzirdēt par to whispering winds un...zināt, ka ceļu var mainīt uz ceļa, un, it makes me wonder.

ah, grow up.

bet tagad ir nešpetna pohiņa, tālumā jaušams izmisums par to, ka tak neko neizdarīšu, labvēlīgais tips, t., kas tūlīt nāks ar brokastiņām, vakar mēs atradām dārzu ar batutu un maziem drīmīgiem krēsliņiem un tā, un tagad ir nešpetnas pohas.

man patika dark shadows. bet nojaušu, ka tas varētu nebūt pārāk populārs viedoklis. kaut gan einusazini, pēdējā laikā ir visādi, biju pārliecināta, ka arī pasaules acīs pusnakts parīzē ir pilnīgs mēsls, bet, izrādās, cilvēkiem patīk.

bet man tātad patika dark shadows. pasaka, ar tik vieglu, nesvarīgu un virspusēju stāstu, ka nesaprotu, ko tur dara veseli četri rakstītāji titros. trīsapus forši joki, kas gan pielekšanai tika atkārtoti, var jau būt, ka vajag, zāle smējās tad, kad es jau biju izsmējusies, pie tam mēs jau dzērām ceturto vīna pudeli, hmmm... varbūt es sāku saprast pusnakts parīzē maģiju.

bet ļoti smuka pasaka. un forša seksa aina, bellai ar edvardu noteikti nav tik foršas seksa ainas. un pietiekami daudz ironijas, lai es varētu iedomāties, ka tur bija ironija. alise brīnumzemē bija tukša, es neteiktu, ka šitas bija vizuāls tukšums, kaut kādas maigas atblāzmas no īstā, mazdrusku perversā, cilvēkus briesmīgi mīlošā, bet ar tādu ļaunīgu smīnu bērtona. starp "pasaule ir vienkārša" un "pasaule ir tukša" ir tik daudz mazu neredzamu robežlīniju, viegli apmaldīties.

laikam daudzas lietas ir kā masaliņas vai tur, teiksim, vējbakas. ja nav bijušas īstajā laikā un vietā, nāk tik un tā. tikai smagāk, negaidītāk, un, ja pavisam godīgi un no malas- lai arī cik nepatīkami atzīt- komiskāk.

es nekad neesmu redzējusi nevienu true blood sēriju, un, iespējams, nevajag, bet, vaimandieniņvai, tiklīdz es dzirdu tituldziesmu, ir skudriņas, taureņi un visi citi seksuālie dzīvnieciņi visās pareizajās vietās.

parīze. vēl vietā. vēl aizvien visskaistākā.

jūs man reiz drusciņ devāt un nedevāt padomus un idejas. nu katrā ziņā es jautāju. par dziesmu un krāsām.

beigu beigās mēs uztaisījām,vot, šitādu video.

https://vimeo.com/41506274

savādi uzzināt, ka ar kādu cilvēku, jūs regulāri piedzīvojat vienu un to pašu sapni. varbūt ne oriģinālāko sapni pasaulē, bet pietiekami specifisku.

savādi braukt sabiedriskajā transportā un neatskatoties mēģināt uzminēt, vai kāds raud vai smejas. un domāt, kāpēc spēcīgi smiekli vai histēriskas asaras skan tik līdzīgi. varbūt daudz tuvākas emocijas, kā škiet.

es šodien nobildēju sievieti, kas nesa izjauktu manekenu, turēdamās pie dibena. viņa, nevis sava. pēc tam izjauca uz pusēm pie mašīnas, un viņš tur tā savādi blenza tukšumā, šķielēdams uz nu jau pazaudēto dibenu.

paldies dievam, ka pasauli ir tik grūti... vismaz neapjūsmot.

( pirms lietus )

es zinu, kur ir problēma, man vakar teica. jūs nezināt atšķirību starp drāmu un dzīvi. vai varbūt jūs vienkārši neko nezināt par dzīvi.

man reizēm gribas viņu nogrūst lejā no balkona, bet tad es atceros, ka šī nav īstā vieta, šis nav īstais laiks. mūsu problēmas nav par nākotni vai par zudušām cerībām, tādi sūdi paliek filmām. mūsu problēma ir, ko šodien ēst vakariņās, kā aizpildīt laiku. un ja kļūst patiešām, patiešām drūmi, mēs piedzeramies un mīlam viens otru.

tāda ir dzīve, man teica.

es nolēmu šo mazo, visu nokavējušo padomu ielikt kabatā. ja nu kādreiz noder.

šķirstot mazu sarkanu kladīti, atrodu marta ierakstu- skaistākā no iespējamākajām dzīvēm. punkts. un pāršķirta lappuse.

pēdējā laikā čortojos, ka ne uz vienu nevar paļauties, nevienam nevar uzticēties. tā nav. es ļoti daudz prasu. ļoti daudz esmu gatava dot.

lielākajai daļai cilvēku daudz nepiestāv. remdena mērenība, mazi ciniski jociņi, paslīdēt, pavirši aizskart.

kad es esmu laimīga, es esmu tik laimīga, ka varētu nomirt.atceros gadījumus, kad klusībā esmu cerējusi, gan agrāk, pirms nosacītā saprāta iestāšanās, kaut kad tīņa gados, kaut nomirtu, te, tagad, nevar būt, ka vēl kādreiz būs tik labi. un otrādi. bet visu pārējo laiku, tad gan, mani vienmēr biedējusi pašas vienaldzība. tā es sāku rakstīt. izgudrojot emocijas, kam tepat vajadzētu būt. reiz stāvēju parīzē uz mākslinieku tilta un kliedzu, kliedzu, jo nespēju paraudāt. man likās, ka tā visaptverošā vientulība un bezjēdzība ir pietiekama, lai viņu izraudātu, bet tās lietas neraudās, raudās aizskārumi un vilšanās, nodevības un kļūdas. vientulību nevar izraudāt, var tikai mēģināt izdzert.

šodien te un tagad pirmoreiz dzīvē, vai, teiksim, otrreiz, bet atmiņā tas noteikti saplūdīs vienotā veselumā, es esmu atvērta brūce, un sāpēs jebkas un dziedēs jebkas. bet ar mazo spēju atkāpties, atskatīties uz tik nosacīto tagadni, esmu pateicīga. padomā tikai, es varēju nodzīvot veselu dzīvi, domājot ka lielākās sāpes pasaulē ir kaut kādi sīkumi, aizvainots pašlepnums, nejauši noturēts par mīlestību.

varbūt es vairs nekad tik ļoti neatvēršos. varbūt es nekad neaizvēršos (burtiskā nozīmē jau nu noteikti ne, be afraid, be very afraid, ciba), bet es esmu pateicīga. pat par ierakstiem ādā, lai ir, lai paliek.

lai dzīve būtu bezgalīgi skaista, dzīvei reizēm jābūt nepanesami neglītai, vienīgā patiesā traģēdija ir iestrēgt pa vidu.
nē, es vairs ilgu laiku neuzticēšos cilvēkiem vai sajūtām. un?

kādu brīdi man bija kaut kas, ko es nešaubīgi apzīmēju par skaistāko no iespējamajām dzīvēm. man pavisam nejauši bija kaut kas tāds, kura eksistencei, es jau sen vairs neticēju. lai sāp. es pirmoreiz tālumā nojaušu miera atblāzmu. lai izsāp.

es vienmēr būšu atklāta. tāpēc es nekad nebūšu prezidents, tāpēc cilvēki nedaudz mulsīs manā klātbūtnē. mazītiņas cenas, lai tev nebūtu jāraud pilnīgā klusumā.