as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

šitā šodien liekas

Journal Info

Name
penija

Navigation

October 12th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
https://satori.lv/ziedot - man liekas, ka "Satori" jaunā ziedošanas josla ir brīnišķīga.

September 17th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
es ļoti bieži nesaprotu, kāpēc cilvēki nepalien zem gultas, tur netup un šausmās negaida, kad dzīve beidzot pāries.


bet tad es atceros, ka ir filmas, kafija un reizēm gadās smieties tā, ka kafija un filmas nāk ārā pa degunu, un laikam tā ir atbilde. nē, kafija, protams, nav atbilde, kafija vairāk ir tas mazais žests -es iedzeršu kafiju, un tad es varēšu visu. esmu atlikusi kafiju līdz pustrijiem, un tā ir bijusi šausmīga kļūda.

September 13th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
Es: Mīlulīt, tu vari iztēloties, kā bija, kad tu mani tikko iepazini, neko par mani vēl nezināji, nezināji manas labās īpašības, nezināji arī sliktās, vari?
Viņš: Ar grūtībām, bet jā!
Es: Labi, tagad iztēlojies, ja? Iztēlojies?
Viņš: Jā.
Es: Ok. Es varu no tevis aizņemties peli? Burtiski uz stundiņu?




Viņš man iedeva peli. Kas liecina par to, ka viņš man vēl tic. Tur tomēr ir kaut kas romantisks, par spīti visam.

September 1st, 2020

Add to Memories Tell A Friend
es reāli gara acīm redzu, kā pārvācos uz nahuj un mani intervē tvnet portāls, kam es stāstu, ka pārdegšana ir šausmīga un, būsim godīgi, viss, ko es varēju šai pasaulei dot, ir stipri par viduvēju, lai mirtu vidēji jauna, tāpēc es tagad kopju šīs kazas, kas vienlaikus ir arī manas vienīgās draudzenes. vai tamlīdzīgi.

ak, un es esmu ļoti resna un krunkaina tajā intervijā, bet tas nekas, jo mani jau sen vairs nepiš komentāri.

July 24th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
vakar ēdu greipfrūtu, greipfrūtu es ēdu biežāk nekā māku to pareizi uzrakstīt, un pēkšņi atcerējos, ka bērnībā mamma mēdza greipfrūtu pārgriezt uz pusēm, vēl drusku pabakstīt ar nazi, apbērt ar cukuru, tad es to ēdu ar karotīti, un tas bija liels saldums, jo īstus saldumus mammai ne pārāk gribējās man dot, ja nu vienīgi gogelmogeli. un reizēm šokolādes sieriņu, bet pēc operācijām šokolādes sieriņu samačkātu ar pienu, lai var norīt, un to šokolādes sieriņu es reizēm vēl tagad tā mačkāju, tagad jau vegānisku sieriņu ar sojas pienu, bet par to greipfrūtu es biju aizmirsusi.

ēdu kā apelsīnu, protams. un tagad pēkšņi atcerējos, kā smaržo ar cukuru apkaisīts greipfrūts. un palika mierīgi, jo reizēm man ir bail, ka visas atmiņas pazūd, iekrīt tajā nekurienē kā skaistajā multfilmā inside out, bet šis greipfrūts man palīdzēja atcerēties, ka atmiņas pazūd miglā, bet reizēm izlec, un varbūt kādu dienu izleks arī tās atmiņas, kas reizēm atnāk caur miglu, tādas, kuras gribas pievilkt tuvāk, apskatīties, kas tad tur īsti bija, vairāk par sajūtu, gribas faktus, sasodīts, un mīļoto vaibstus.

sapnī mēs ar tēvu mēģinājām ieraudzīt komētu, tai bija maza astīte, bet beigās izrādījās, ka tā tomēr ir vienkārši lidmašīna.

July 17th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
h: nu, bet tad viņa ir slikts cilvēks?
es: nu, ko nozīmē slikts cilvēks? viņa nav jauks cilvēks. slikts... nezinu, nav tā, ka viņa sit... mazus cālēnus... ar āmuru.
h: yep, this is where we draw the line.

July 10th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
izlasīju ierakstu par ordinary kosmētiku, un nolēmu ierakstīt savu revjū par kopjošo kosmētiku. vispār es varētu taisīt kopjošās kosmētikas youtube channel, kur katru nedēļu izmēģinātu kaut ko jaunu un stāstītu, kā nekas nav mainījies. es tiešām nesaprotu tos, kas revjū raksta, cik ļoti šis ir padarījis ādu samtainu (ko tas vispār nozīmē?), gludu (jā, sure, izgludināja krunkas vai?), mitrinātu (meh...), vai tīru.

so ordinary kosmētika tāpat kā visa cita kosmētika neko īpašu nemaina manā sejā. revjū beigas.

ā, nē, no retinola palika sarkani pleķi, tāpēc to es beidzu lietot. laikam biš par daudz lietoju acu zonā, jo esmu pieradusi, ka ādai viss pofig, bet šis tomēr bija hardcore. visas tās skābes, kam ķipa jāloba āda un jākož man tā kā neko, šķiet, nedara, bija viena madaras skābe, kas uz 5 min atstāja sarkanus pleķus, bet es tomēr nolēmu, ka tas arī nav nekas pārāk būtisks.

viss, kam ir ogle, it sevišķi tas body shop ogļu skrubis kaut ko biš patīra, bet, ja godīgi, domāju, ka ziepes arī der, vienkārši ziepes "savelk" ādu, bet ja "savelk" kopjošā kosmētika, tad jau liekas, ka strādā, tātad ziepes arī strādā. bet vispār es seju nemazgāju līdz kādiem 28 gadiem, mans porainais deguns ir liecinieks. kaut kur biju izlasījusi, ka pārmērīga mazgāšana sausina un vispār esmu diezgan slinka, tāpēc cik nu tur dušā uzlija ūdens. tagad esmu sākusi tīrīt, jo poras, bet poras ir vecums, būsim godīgi. tīru un ceru, ka ja netīrītu, būtu sūdīgāk, bet to es nekad neuzzināšu.

mitrinošie krēmi. ķermenim biežāk gribas, jo ķermeņa āda tiešām ir sausa, bet nu tad pēc tās tīrīšanas kaut ko uzpļeckāju. neesmu iebraukusi, kas sejai patīk labāk, jo pa lielam tai viss vienalga, mans labākais triks ir neuzsmērēt par daudz, it sevišķi zem tonālā, jo tad savelkas viss bumbiņās un ir ķēpa, bet pieņemu, ka liela daļa šo atklāj 13 gadu vecumā.

serumi ir biš jaukāki, jo nav tik ķep ļep, bet uz viņiem parasti rakstīts, ka jālieto savas sejas rutīnas (kādas???) ietvaros, un tipa pēc tam jāliek krēms. man ir ts vichy mitrinošais serums, viņam bija jauki revjū un ir smuka pudelīte, reizēm lietoju to krēmu vietā, laikam ir labāk.

maskas. nu, ir forši brīdi pagulēt ar aizvērtām acīm un kaut kādu random smieklīgu lietu uz sejas. vai tas kaut ko maina? domāju, ka ne pārāk, nē.

tējas koks ir diezgan ok pumpām. bet zināt, kas vēl ir diezgan okei pumpām? šņabis. un ļoti labi, jo citādāk tā pudele absolut mums stāv mājās jau piecus gadus neaizskarta.

putas. putas forši puto. again - nav ziepes, un sīrupā taču rakstīja, ka ziepes ir sliktas. nekādu citu būtisku labumu nezinu.

eļļas - nē, nē, ne sejai, aizdambēs dažas neaizdambētās poras. eļļas ir domātas matiem, krūtīm un kājām.

tad es kaut kad esmu nopirkusi pāris reizes kaut kādu poru mazinātāju, clinique bija diezgan kruts, bet tas ir diezgan skaidrs, ka zinātne un veselais saprāts saka, ka poras neviens nemazina, šie silikonīgie mēsli rada to efektu, ka seja ir gluda, un ir domāts tīri paskatam. ja nelieto tonālo, bet nez kāpēc grib justies mazāk neglīta, tam ir jēga. šis jau ir dekoratīvi.

acīm - es kaut ko smērēju, bet nu viss, ko esmu piefiksējusi ir, ka acu zona diezgan strauji noveco, agrāk nebija loku, tagad ir, ko nu tur daudz. esmu izmēģinājusi vairākus acu krēmus, bet kā jau visam, nekādas izmaiņas neredzu, un mierinu, ka moš tas aptur procesus. pagājušogad nopirku payot krēmu, kas bija no 60 nocenots uz 15, un es viņu lietoju diezgan reti, jo nocenots bija, jo ņemot ārā no kolekcijas, tāpēc reizēm domāju, ka izņēma ārā, jo atklāja, ka izraisa vēzi or sth. labāk ķepinu ordinary caffeine šķidrumu, tas nedara pilnīgi neko, un tas der. ā, vēl man ir tas svaiguma rullītis, bet again - ledus strādā tieši tikpat labi. jā, ap acīm parādās līnijas. vai tur var ko darīt?

PROTAMS.

introducing lietas, kas strādā.

Miegs. Ūdens. Nesmēķēšana. Veselīgs uzturs.

to priekšpēdējo, protams, esmu jau tik ilgi darījusi, ka nav tā, ka nesmēķēšana tur baigi kaut ko padarīs labāku, bez tam nevar jau zināt, vai man būtu sejas vietā bērna dibens, ja es nebūtu smēķējusi, vai ne?

a zināt, kas ir rēcīgi? es regulāri pērku kopjošo kosmētiku. šodien, piemēram, esmu iegādājusi trīs vienā tējas koka skrubi, masku un washu no bodyshop, kas man bija līdzi, bekpekojot pa Āziju, jo ietilpa somā, un bija diezgan ērti, kad man likās, ka esmu pārāk putekļaina, nopirku aiz nostalģijas, kā arī vienu no tām sejas maskām, kas liek izskatīties pēc japāņu operas, jo tai bija atlaide.

ā, es aizmirsu. regulāri lietoju hialuronskābi no ordinary. nezinu, kāpēc. jo par to raksta labas lietas droši vien. būšu drīz izlietojusi. mans revjū par šo produktu ir tāds pats kā par visiem citiem. tas ir kaut kas slapjš, ko var uzlikt uz sejas.

lūk. reizēm es eju pie kosmetologiem, ko man iesaka draudzenes, viņas man taisa visādas dziļās tīrīšanas un spaida pumpas. tad es jūtos labāk, jo, ja kāds tev izspiež pumpas pa 50-60 eiro, tā ir daudz legitāka pumpu spiešana, nekā ja to dara mans draugs, pie tam kosmetologs nekad nepaņem to balto ķēpu un nerāda man, sakot: paskaties, cik liels un pretīgs. lūk, par to taču ir vērts maksāt.

tā bija sejas kopšana ar Peniju. es varu derēt, ka jūs vēlētos, lai es apskatu arī citus skaistumkopšanas produktus.

nekad neesmu izmēģinājusi vienīgi prairie. ja neskaita to reizi, kad pusaudzībā izmēģināju mammas prairie acu krēmu. cik atceros, tas bija kaut kas slapjš uz sejas.

July 8th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
apdarīju kādus miljards mazus sīkumus, tad ievēroju plauktā grāmatu "the seven habits of highly effective people" un nolēmu palasīt, bet secināju, ka burti lēkā, un nolēmu, ka es nebūšu highly effective person, because srsly fuck that shit.

May 29th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
note to self: nākamreiz pirkšu telefonu ideal'ā.

1) ielogojos tele2 lapā, izdaru pasūtījumu, tas uzkaras.
2) zvanu tele2 konsultantam, paskaidro, lai daru visu vēlreiz, lapā problēmas nav.
3) viss uzkaras vēl trīs reizes, padodos, zvanu tele2 konsultantam.
4) tele2 konsultants noskaidro, kādu modeli es gribu, nosūtīšot invoisu.
5) nākamā diena, invoisa nav.
6) zvanu tele2 konsultantam, gribu invoisu.
7) saņemu invoisu, apmaksāju to, gaidu ziņu par piegādi.
8) nākamā diena, zvana par piegādi, varot piegādāt tikai sestdien, piektdien nevarot. ok, fine, bet tad uz laukiem - vai kurjers reāli brauks te, taču nē, varbūt varu savākt tuvākajā miestā? nē, nē, kurjeri ir vispār bez problēmām, atradīs, elementāri, lai es neuztraucos.
9) zvana tele2, nevarot piegādāt sestdien, bet varot piektdien tomēr. ok.
10) piektdien astoņos no rīta zvana kurjers, pamodina mani, bet nu labi, kurš putniņš agri ceļas, agri dabū aifouniņu. vai es esmu šosejas malā, nē, neesmu, piedāvāju aizsūtīt koordinātas. jā, bet vai es netaisoties braukt uz tuvāko miestu. īsti nē, bet garām braukt sanāks. ok, kurjers ielikšot pakomātā. saku, lai tik liek, ja negrib mocīties ar braukāšanu, es taču neesmu nekāds monstrs.
11) atnāk ziņa ar kodu, ka esot pakomātā. draugs, braucot uz rīgu, piestāj. zvana man, ka kods nestrādā.
12) zvanu kurjeram. kurjers saka, ka moš pakomāts restartējas, lai es piezvanot uz biroju, iedos jaunu kodu. draugam nav laika gaidīt, brauc uz rīgu.
13) zvanu uz biroju, gaidu 20 minūtes savienojumu. izstāstu visu, drusku jau emmm... nīgra. beibe nicīgi paziņo, ka šis nav klientu apkalpošanas, bet pasūtījumu tālrunis, lai es zvanot uz otru numuru.
14) zvanu uz otru numuru, gribu kādu nožņaugt. izstāstu situāciju. džeks saka, ka atsūtīs jaunu kodu.
15) atsūta kodu. to pašu veco.
16) zvanu vēlreiz, atkal gaidu kaut kādu mūžību. ā, jā, viņš esot atsūtījis veco kodu, tagad noteikti pakomāts esot restartējies, lai es pamēģinot.
17) pamēģināt varēs tikai vakarā, kad atkal būs iespēja iebraukt miestā, un ja tas kods nestrādās, ja tas kods nestrādās... nu ko ta es darīšu, neko. bezpalīdzīgi īdēšu internetā. ak, iepirkšanās internetā ērtums un prieki.


idealā nebija sarkana uz vietas. tā iet, kad sagrib sarkanu.

May 28th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
es tikko nejauši uztaisīju vegānu "tunča" smēriņu. šī bezdedlainu dzīve mani padarīs par haotisku mājsaimnieci.

May 27th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
Pie blakusgaldiņa šitais franču īpašnieks runājas ar kaut kādu tetovētu tēvaini, cik kilīšus viņš ceļ. zinot visu vēsturi ar to, kāds seksists viņš ir, šis perfekti ierakstās. šādas musīšu sarunas, ak, jūs plikpaurainās pusmūža krīzītes, kad viņš mani nopētīja, es tik ilgi skatījos viņam virsū, līdz viņš novērsās, tā vienmēr ir patīkama sajūta.


Pirmoreiz pieaugušā vecumā noskatījos Being John Malkovich, varbūt es beidzot iemācīšos, ka Spaiks Džonss nav Spaiks Lī nav Maiks Lī, like seriously, jūs, Holivudas brālēni Ābeles.

Es mīlu Kaufmanu, bet šis tomēr nebija TAS Kaufmans par dzīvi un nāvi, šis drīzāk bija Kaufmans piesmēķētā virtuvē, kur tiek izfantazēti smieklīgi un muļķīgi un sāpīgi scenāriji, bet nekas tāds, kas tevi sasit pret asfaltu un padara par peļķi.


Nesaistīti - izdomāju vēl vienu filmu, ko gribētu uzfilmēt. kaut nu vienmēr būtu veselība un drosme, hah.

Nesaistīti, gribu uz Parīzi. Sinematēkā nopirkt to pēdējo Cahiers, ja tas jau nav kaut kāds kolekcionāru numurs, sēdēt ielas kafejnīcā ar oversized brillēm, un ar savu austrumeiropas akcentu, biezu kā bagete, pasūtīt dzērienu, kaut ko tādu, ko dzertu tikai Parīzē, piemēram, sliktu limonādi atšķaidītu ar vēl sliktāku alu, panašē, tā to sauca, vai ne, un sasmaidīties ar vīru, kurš jau piecdesmit gadus kasa vienu un to pašu loterijas biļeti, viņš man pajautātu no kurienes es esmu, es izlabotu, ka ne no Lietuvas, no Latvijas, un tad iegrimtu savā lasījumā, lai diespasarg, šī saruna neizvērstos, varbūt izsmēķētu grēcīgu un tievu cigareti, bet vakarā ietos gar Sēnu, cik romantiski, žurkas, hašišs un pusaudži, kas skūpstās tā, it kā gribētu viens otru apēst.

Labi, lai šis būtu publisks ieraksts.

May 5th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
man kaut kas sev jāpieraksta par filmām.

persepolis tiešām skaista, tiešām vienkārša, tiešām tāds dzīves gabaliņš, svešas un tālas, bet tā savādi visu laiku skatoties, vai pati autore jau skatās ar rietumu acīm vai taisnība kuzminam, kas RL kaut kādā rakstā tikko citēja kaut ko, ko es neatceros, un neatceros arī kādā sakarā, par ko tas bija, mļe, kāda jēga lasīt, ja es NEKO NEKAD neatceros, ka nav nekādu dažādu acu, katrā ziņā to unikalitāti un universalitāti filma iemauc pa skaisto, punk's not dead un hidžābs vienlaikus mugurā, bet nu viss laikam atkarīgs, no kādiem cilvēkiem mēs nākam, un kādi cilvēki ļauj mums būt mums.

leave no trace, ha, laikam par to pašu pēdējo teikumu, nebiju redzējusi, laba, bet neaizskāra neko pārlieku dziļi, trusīši un nosaluši pirksti, vēlme dzīvot.

pārskatījos synechdoche, new york, bija bail, ka nebūs vairs TAS, pēdējā laikā milzu vilšanās tērēt laiku filmām, kas jau ir redzētas, un beigās vēl izrādās redzētas daudz naivākām un piedodošākām acīm, bet, nē, nē, nē, kaufmans 4eva, tur vispār nav ko, šķiet, kādreiz man bija mentālais orgasms no tā, cik ļoti es neko nesapratu, un šoreiz.. arī, hah. nē, tur jau ir tikai viena lieta, ko saprast, pat ne saprast, zināt, tikai skatīties kā kāds cits pasaka labāk par tevi, pie tam vienīgajā iespējamajā medijā, kur to vispār var TĀ pateikt - spēlēt dzīvēs, izspēlēt dzīvi, noķert šito mirkli, iedot šim mirklim vērtību, un ne jau tādu mirklīgu, bet, bļe, visautentiskāko un svar... tas ir kā - nevar?

labi, vienkāršoju, vārdi tam nav medijs. kaufmans zināja, tāpēc šoreiz nolēma, ka ar vārdiem nepietiks.

un tikko summer lights, vēl jāpadomā, man ar šo režisoru vēl nav sanācis izveidot attiecības, bet, iespējams, vajag - dzīve notiek, un šīs filmas viens no trumpjiem ir tieši tās paredzamībā vai veidā, kā tā maigi norāda uz dzīves paredzamību, dzeram kafiju un samierināmies ar visa nenovēršamo dabu, visi tie stāsti, kas nav mūsu, tomēr paliek garāmejoši, un beigu beigās visu nosaka kedas, nevis kaut kāda smalka un dziļa jēga. franciski, protams. kaut gan ikreiz, kad d. dzer vīnu un saka- nu, jā, itālis, es šņācu, ka itāļu vīni ir ļoti dažādi, kaut kāds bullšits, yet es atļaujos darīt to pašu ar franču kino. liekule.

sen atliktais birdman (kaut kas draudēja ar pretenciozitāti, man šķiet gan tā briesmīgi vienkārši un ironiski, un nortons, vai kāds zaķītis, mani pat pavilka tas truth un dare, stulbs flirts ar augstumu un vēl stulbāks flirts ar garāmgājēju, visu, tikai ne garlaicību), un nelaikā uz pauzes apturētais maigumiņš philomena, kas vēl jāpiebeidz.

un kas tas ir, kad nāk vakars, nespēju vairs sev teikt- davai, maucam vecās filmas. jo nekad jau neizrādās, ka filmas, kas ir tik labi saglabājušās, ka visi tās dievina no visām pusēm, pēkšņi nav ļoti labi saglabājušās. no kā ir šīs bailes?

bet atgriežos pie tiem letterboxd revjūziem, tur kaut kas ir.
Tags:

April 28th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
"reverse carol is also really good"


bet te man tomēr pašai šis tas jāpiebilst. 2002. gads bija balto vīriešu gads holivudā, fcn traumatiskākās rape revenge (jo mēs atriebjam savu īpašumu) filmas gads, postmodernisma pilnā sparā gads, un nekādā ziņā ne slikta kino gads, es vairs neskatīšos sekretāri, bet biju sajūsmā, tomēr viss, ko es no tā laika paskatos, ir pretīgi sastindzis savā laikā, kamēr vēl daži gadi uz priekšu, un kino sāk arī iet uz priekšu.

un te mums ir melodrāma kas melodrāma. ja d. man blakus nīgri nerūktu, es būtu raudājusi. un nevajag man zināt visu kino, kas tiek citēts, ja ir pilnīgi skaidrs, ka te mūs apber ar citātiem tāpat kā ar rudens lapām.

iestērķelēts kino ar dusmīgām un mūsdienīgām vērtībām.

nē, man ļoti patīk tods heinss.
Tags:

April 27th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
šīsdienas best revjū:


"And the winner for best actor goes to… Al Pacino in Scent of a Woman."
The Academy, 1993


****1/2


pārsvarā šī recenzijas izvēle tāpēc, ka šī filma bija teju trīsarpus stundas gara, un tieši šāda garuma dēļ nevaru saņemties The Irishman. protams, biš arī tāpēc, ka es neticu, ka... kā to politkorekti, bez eidžisma un maigas neiecietības pret post-middle age vīriešiem pateikt? nekā, tāpēc neteikšu neko.

vēl mēs noskatījāmies Wild Strawberries, bet man, iespējams, kļūdaini radās priekšstats, runājot The Squid and The Whale referencēs, ka tas ir minor Bergmans, tāpēc nepūlēšos.

vispār biju plānojusi ātri noskatīties filmiņu un iemiegot palasīt, lai būtu patiesi smalki un izglītojoši aizvadīts vakars, bet laikam jāpārbauda filmu garumi, ja ir tik lieli sapņi un mērķi. bet neko nenožēloju, it neko.


p.s. un, jā, šāda filmu pieraksta formāta lielākais un aizraujošākais pluss ir tāds, ka ne tikai jūs bieži nezināsiet, par kuru filmu ir runa, bet arī es pēc gadiem pārlasot, visticamāk, nespēšu uzminēt. es jau sen esmu gribējusi atrast veidu, kā pilnīgi bezjēdzīgi piefiksēt skatīšanās pieredzi. šķiet, būs izdevies.
Tags:

April 26th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
turpinu:

me: what the fuck was that
first reformed: Unit Production Manager
WILLIAM PERKINS



pārāk vienkārši vai pārāk sarežģīti, es nezinu. maigi mizogīni, vai man tikai likās. hvz.


****
Tags:

April 24th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
jauna stratēģija. ikreiz, kad noskatīšos kādu filmu, ierakstīšu mīļāko letterboxda review par filmu. šodien es biju čīpija.


"when my future boyfriend who is obsessed with ethan hawke cheats on me and i dont magically get in touch with said ethan hawke and fall in love then what is the point of life"



***
Tags:

March 29th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
man liekas, ka vispār ir divas cerības uz laimi - viena ir pieņemt pārmaiņas kā visstabilāko lietu dzīvē, un otra ir mazas prasības pret sevi un pasauli.

March 22nd, 2020

Add to Memories Tell A Friend
es šai dzīvē visu daru ar intuīciju, d. šai dzīvē visu dara ar manuāļiem, loģiku, jūtjūbi un tā tālāk. līdz ar to, nojaušams, d. panākumi praktiskajā dzīvē ir lielāki. bet, vot, izrādās, ka es māku putot pienu kafijai, un viņš ne. jo es vnk kaut ko pasildu, kaut ko putoju, kamēr saputojas. d. mēra ar termometru, vāra speciālā krūzē... jāatzīst, ir zināms gandarījums. ņemot vērā, ka parasti tomēr vinnē viņš.

bet d. ir neatlaidīgs, viņš šodien paziņo, ka tomēr putos viņš, ja nesanāks, lai es pati. nesanāk. es aizeju, saputoju pati, nonesu lepni viņam gar degunu savu putu kalnu.

ko d.? d. tikmēr jau skatās youtube tutoriāļus par putošanu, i shit you not.

March 19th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
Ak vai, ko es tikko sapratu. Ak vai, ak vai, ak vai. Sēžu, lasu rakstu žurnālā. Labs raksts. Un tā gribas nošērot soctīklos. Zinu, ka rakstam ir onlaina versija, varētu nošērot un lasīt tālāk.

Un tad es sāku domāt - kāpēc. Kāpēc es nevaru mierīgi izlasīt rakstu un no tā kaut ko iegūt sev, kādēļ es gribu dalīties? Un, nē, tas nav nekāds altruisms, iz sērijas - ak, cik egoistiski būtu paturēt šo rakstu tikai sev. Vai tā varētu būt vēlme pateikt pasaulei, ka, skatieties, es lasu šo brīnišķo rakstu? Arī mazliet pārspīlēti, dziļdomīgu selfiju ar žurnālu es tomēr nelikšu. Nē, tam tomēr ir sakars ar raksta saturu, bet kāds? Ja es gribētu, lai raksts mani dara gudrāku, es to kamptu lieliem malkiem, kamēr tiktu līdz beigām, man nebūtu vēlmes ar to dalīties, vēl mazāk man būtu radusies vēlme apstāties, lai ierakstītu šo te Cibā.

Nē, nē, es redzu, kā šis raksts noformulē labāk kaut kādas manas domas, un es gribu tagad apgaismot citus. Un cik sen gan es rakstus uztveru tieši šādi? Kā precīzāk noformulētas savas domas, kā faktuāli pamatotu manu viedokli, ar kuru jāmetas dalīties, jo - redziet, man bija taisnība. Vai arī es vēl nezināju, ka man ir taisnība, bet, skatieties, es tikko atradu jaunu taisnību.


This stops now. Citādi es pavisam drīz vairs nemācēšu lasīt. Un tas nav tā kā skaļi nolasīt interesantu fragmentu, tas ir kaut kā citādāk. Tas ir uztvert sevi nevis par informācijas uztvērēju, bet par kaut kādu vidutāju, un tā var apmaldīties ne pa jokam.

Raksts, kas mani pamudināja uz šīm domām, ironiskā kārtā virsrakstā ietver vārdu "millenial". Bet vairs gan es neko neteikšu. Jo tām ir vispirms jābūt intīmām attiecībām starp mani un rakstu. Šie impulsi dalīties ir gājuši par tālu, un to rezultātā es esmu aizmirsusi iegūšanas un paturēšanas priekus.

February 27th, 2020

Add to Memories Tell A Friend
nedzirdēt huiņu neredzēt huiņu nelasīt huiņu
Powered by Sviesta Ciba