as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

niks keivs ieskatījās man acīs un vēlēja “hold on to your baby”. tas nekas, ka viņš ar šo rindu pēcāk ieskatījās acīs vēl diviem cilvēkiem. man priekšā bija vēl tikai viens cilvēks, kurš visu laiku centās taisīt selfijus un filmēt veselas dziesmas, bet divas viena otrā iemīlējušās sievietes mums blakus apskāvušās raudāja pie into my arms.

akdievs akdievs akdievs

sapnī dzemdēju, bet man pateica, ka bērns nomiris.

pēc laika jau mājās pacēlu svārkus, un tur ārā izlīdusi karājās zīdaiņa galviņa.

es vakar izlasīju spilvencilvēku, un sen rakstīts vārds nebija licis man raudāt.


nesen gadījās viena no tām muļķīgajām "kāpēc tu dzīvo" tipa sarunām, un atzinu, ka tāpēc dzīvoju - asaras acīs filmu beigās, retāk - grāmatās vai dziesmās, un reizēm pavisam retos mirkļos, esot kopā ar cilvēkiem.

raudāt no skaistuma, kāda pazemības pilna un svēta sajūta*.




*un to pateikt bez banāla "skat, mana sirsniņa ir instagrams ar rača vārdiem" toņa šodien nav manos spēkos.

ieraudzīju galīgi apsnigušu Irbīti, vilku ārā telefonu, lai nobildētu visu to sniega bārdu un sniega visu, bet pa priekšu ejošā sieviete izvilka telefonu sekundes ātrāk, uzsmaidīju viņai un teicu, ka es tieši arī taisījos bildēt, lai viņai glīši, bridu tālāk, priekšā paslīdēja un nokrita cita sieviete "nu, brīnišķīgi" viņa sarkastiski nolamājās, kamēr mulsi stāvēju, raudzīdama, vai viņai viss labi. viss bija labi, tik vien kā izkratīja sniegu no somas, un tālāk šļūkāja piesardzīgi, apzinoties, ka zoles neklausa, un es viņai iedrošinoši uzsmaidīju, kamēr viņa kaut ko teica par "peldēšanu", jā, sniegs svešiniekus satuvina, patērzēt uz ielas, un brist kupenas tālāk, nodomāju, un tad m. atsūtīja ziņu, ka esot sarkanais brīdinājums vai kas, lai cilvēki nepametot mājas, un tas salikās tik smieklīgi.

covidu mēs pārdzīvojām, bet, lūk, atnāca sniegs.


atcerējos Paula grāmatu par sniegu.

filmu sauc "love is a dog from hell", un rakstīts, ka shot on 10 various cameras, īpaši uzsvērts, ka arī uz super8.

tas ir kā piekaut ar sarkanu karogu.

kāds nezina KKF mājas durvju kodu?

a feeling. 

trīs mazas filmas:

thunder road, 2018 - vispār gribēju skatīties tā paša režisora jaunāko filmu, bet secināju, ka šai ir spēcīgākas atsauksmes. mazliet haotisks, aizkustinoši pārspīlēts un tomēr brīžiem sāpīgi trāpīgs stāsts par "visa zaudēšanu" - dramēdija un mazliet "quirky", bet ne tik ļoti lai aizkaitinātu. tapusi, šķiet, no īsfilmas, kas saturējusi filmas pirmo ainu, un aizvien ir interesanti vērot, kā īsfilmas pārvērš pilnasinīgos stāstos, bet sākums ir dejošana bērēs pie brūsa springstīna, kas nemaz nedzied. silta filma, lai arī mātes/sievas tēls ir viens vienīgs jautājums, kas tieši bija šī varone, izņemot pirmklasīgu kuci, un kas gan 2018. gada filmās ar character study liek varoni, kuras vienīgā īpašība ir "pirmklasīga kuce"? bet jebkurā gadījumā, noskatoties šo filmu, uzreiz kļūst mazliet vieglāk par visām reizēm, kad tu zināji, ka vislabāk būtu aizvērties tūlīt pat, bet turpināji runāt septiņas šausminošas bezgalības.


kajillionaire, 2020 - ok, miranda džūlija savukārt ir queen of "quirky", un tas noteikti daudziem var besīt, es neesmu šo daudzu vidū, šī ir filma, kurai labprāt izlasītu scenāriju, jo daudzi dialogi ķēra vietās. "You can’t believe it because you were married to life. I wasn’t hooked on it. so it’s not such a big deal to me," piemēram, saka galvenā varone, kura vispār ir nosaukta bezpajumtnieka, kas vinnējis loteriju, vārdā, un no griestiem krīt rozā putas, bet vispār filma ir par to, kas notiek, ja vecāki tevi nemīl, un vispār neko jēdzīgu nemīl.


summer of 85', 2020 - well, ozons var atļauties to, ko daudzi vairs nevar - kārtīgi, sirsnīgi un bez īpašas ironijas stāstīt mīlasstāstu. es nepārzinu visas tās esiet sveicināti skumjas tipa vidusjūras filmas, bet, šķiet, ka ir jābūt referenču pilnai, vai varbūt tās pat nav references, tikai sajūtas, katrā ziņā liekas, ka te tas ir darīts maksimāli uzcītīgi - paņemts stāsts un izstāstīts. naivi un maigi. bet pēc tam nedaudz gribas noskatīties call me by your name, un paskatīties, kā ir tad, kad pusaizliegti mīlasstāsti tiek stāstīti ar pavisam citu - stipri vien intelektuālāku - smeldzi, bet līdzīgu tveici. man patika skatīties šo filmu, bet nezinu, ko esmu paņēmusi līdzi.

rakstītāja ir totāls sekss

neesmu ievērojusi, ka visi tie kliedzēji (ok, parasti jau kliedzējas), ka kā "kaut kas šitāds var būt modē, tik šausmīgi izskatās, my eyes my eyes my eyes" ģērbtos labi, veiksmīgi vai interesanti.

dažreiz nespēju noticēt, ka it's still a thing, piepisties tam, kas cilvēkiem ir mugurā, un laika gaitā visiem cilvēkiem, kas ir šādi piepisušies, pat ja esmu piedevusi šādu vaimanāšanu - dzīvē vai internetā - agrāk vai vēlāk izrādās, ka šie cilvēki nav nekādi patīkamie cilvēki.

protams, var pateikt, ja kaut kas lien ārā, dille zobos vai kaut kas tāds, bet, akd, kāds tantisms ir šitā te ņemtne, ka mode iet ne tur vai sievietes ne tur, vai ar tādu dibenu/kaklu/potīti nevar valkāt to vai šito.

es cibu turu aiz atslēgas jau sen. tā no sirds sāku to darīt tad, kad kāds zēns cibā ielika manu bildi ar aicinājumu mani kārtīgi seksuāli izmantot, lai es kļūtu par labāku cilvēku.

tajās reizēs, kad iepīkstos publiski (un tas vienmēr ir rūpīgi pārdomāts lēmums) bieži atnāk tie daži cilvēki, kas, šķiet, to vien gaida, kad būs publisks ieraksts, lai varētu ielikt mazu liekšķerīti savu mēsliņu.

pēdējās dienās redzu viņus pie draugu ierakstiem. un kāda jēga? kur prieks? atnākt augstprātīgi pasludināt patiesību? un svētā, tīrā un visaugstākā patiesība ir - "tu neko nesaproti".

esmu nogurusi no žults. bet vēl vairāk esmu nogurusi no cilvēkiem, kas neprasmīgi maskē žulti aiz jebkā cita. īpaši liekulīgi man šķiet žulti maskēt aiz dieva, bet - tas ir tikai mans neinformēta neticīgā skatījums. kā jau minēju - varbūt jēzus otrā atnākšana būs caur anonīmiem interneta komentāriem.

ciba reiz bija silta vieta. ciba aizvien ir silta vieta, bet tā ir jāietin, jāpaslēpj, rūpīgi jānoglabā. cibā esmu satikusi tik daudz brīnišķīgu cilvēku. reizēm esmu satikusi brīnišķīgu cilvēku un tad satikusi viņu cibā.

ciba ir vieta, kas ir palīdzējusi tad, kad nav reāla cilvēku tuvuma. ciba ir bijusi vieta, kur iemīlēties. ciba ir bijusi vieta, kur pieķerties. ciba ir vieta, caur kuru esmu ieraudzījusi varbūt ne tik pieejamus cilvēkus plašāk, tuvāk. ciba ir spējusi dot padomu, apskāvienu un iejūtīgu klusumu.

turpiniet savu karu, turpiniet. tikai atcerieties, ka tas karš ir ar sevi pašu.

mums vispār ir tulkojums "sisterhood"?

jo nu nē, solidaritāte nav tas pats.

gāju pa ielu, i want it darker pārvērtās klasiskajā koenā un mani piemeklēja neadekvāta smieklu lēkme pie:
“ I'll do anything you ask me to
And if you want another kind of love
I'll wear a mask for you”

pēc apmēram stundu gara pasta darbinieces paskaidrojuma, kā notiek atmuitošana, un kā man SMS minētais nr jāsūta uz e-pastu, tad viņi atbildēs, tad es varu iet VID blah blah blah blah.

es: Paldies, izklausās vienkārši un pārdomāti.
viņa: Nav.
es: Jā, tā bija ironija.
viņa: Jā. *pauze. negribīgi* He. He.

Ierakstīju Google atslēgas vārdus films feminist pregnancy, un starp pirmajiem 10 rezultātiem divreiz parādījās kaut kas iz sērijas "best feminist horror movies".

Mēs visi zinām Konrāda Hola dejojošo plastmasas maisiņu, kuru vēlāk nozaga vides aktīvisms un piedēvēja jaunas nozīmes, kuru vēlāk sasmērēja Kevins Speisjs.

Bet es tikko redzēju gaisā plandošu plastmasas cimdu, vējš piepūtis pilnu ar aukstu gaisu, glāstīja pasauli virs Brīvības ielas - vai varbūt maigi žņaudza.

Ziņās rakstīts, ka šī ir pēdējā aukstā diena. Bet cik šī ziema ir saulaina. Kopš tās vienas ziemas, kad vajadzēja fotogrāfijā pildīt gaismas spēļu mājasdarbu, es vēroju ziemas, un šī ir "fucking hell pasūti taču fotoaparātu tu dura" ziema. Man liekas, ka tāds pavasaris vēl nebūs bijis. Tas pārplūdīs mums pāri, noslīcinās mūs visā tajā izkusušajā sniegā, smaržas nesīs nost no kājām un mums trīcēs rokas.

Pēdējais pavasaris bija pārāk sen, lai šis pavasaris mūs nepadarītu pavisam trakus. Jaunais normālais, šis tagad tā būs vienmēr - ejiet dirst, šis pavasaris būs tāds, kāds pavasaris vēl nekad nav bijis. Pat ja mēs paliksim iesprostoti savās mazajās mājās un savās lielajās galvās, tik un tā - šāds pavasaris vēl nebūs bijis. Mēs pamodīsimies kādu dienu, un pat visprātīgākais cilvēks zinās, ka šādās dienās virsjakas neviens nevalkā, mēs iziesim ārā, mēs skatīsimies apkārt un meklēsim tos, kas ir izdzīvojuši, pat ja mēs viņiem nevarēsim pieskarties, tas nekas, tik un tā mēs kopīgi varēsim nokasīt visu to glumo, pretīgo, pelēko sūdu nost viens no otra un paši no sevis, vismaz vienu dienu mēs būsim jauni, skaisti un mūžīgi, ka es jums saku.

Drīz būs pavasaris, un ja tas nebūtu tik nožēlojami banāli, es kaut ko murminātu par "bet mēs būsim zaudējuši tik daudz laika/-nē. mēs pamodīsimies un būs pavasaris" "un viņa kliedza spalgi kā putns" un visas tās šausmīgās lietas, ko prātā ietetovējušas bērnu grāmatas, bet lai paliek, pietiek ar to, ka, nākot mājās, es zem maskas nekaunīgi dziedāju līdzi "c'mon baby, get me out of the cold".

Būs pavasaris.

es (lasot franciski skaļi): es noteikti izklausos pēc polieties, vai ne?
d.: vairāk pēc kaut kāda franču porn parody.

zeķubikses es mēdzu pirkt, ieejot calzedoniā un sakraujot visas krāsainās uz letes. most calzedonias ir aizslēgtas, nekādas lokālās lapas nav, kur jūs man ieteiktu pirkt zeķubikses, vēlams neona krāsās un neuzkrītošās izmaksās?

un, jā, tik tālu esmu nodzīvojusies, būs beigušās zeķubikses.

Ok, Colorfall būs mani izveduši no pacietības diezgan ātri. Nu, kā var būt zīmols, kas neceļ telefonu piektdien visu dienu, tad atzvana, tad saka, ka varu iebraukt pie viņiem apmainīt preci, jo tā būs ātrāk, lai pirmdien zvanu pirms tam, tad pirmdien visu dienu necelt telefonu. Kā vispār var šitā uzvesties un turpināt eksistēt?