|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -
Comments:
Tad es varu mierīgu sirdi valkāt savas cargo pants?
tā bija ķircināšanās, un man nav nekas pret cargo pants, oh, kamon.
ja šis būtu slēgts ieraksts, es attīstītu tālāk domu par asociācijām, un tādām lietām, bet šis nav slēgts ieraksts, manas rokas ir sasietas.
Ja reiz es te sāku komentēt, tad piezīme "paši ģērbjas labi" liek domāt, ka tomēr kaut kādi daudz maz objektīvi kritēriji tomēr ir. Man kaut kā grūti piekrist idejai, ka apģērbam ir ekskluzīvi utilitāra nozīme. (Tas par komentāru zemāk.) Un lai arī krokši ir ok apavi, tomēr konteksts arī kaut ko nozīmē.
Jā nu viņiem kkā nepielec ka apģērbs - tā ir ierīce organisma termostatēšanai, hidroizolācijai un aizsardzībai no citime nelabvēlīgiem vides faktoriem un ir pilnīgi vienalga kā tas izskatās. Galvenais lai darbojas, lai tur iekšā ir adekvāts mikroklimats.
nez, nu katram tām drēbēm ir sava loma, var nēsāt iekšu uz āru, var nēsāt siltu kažociņu un ko vēl ne, bet šitā vaimanāšana, ka kāda izskats ir tev personīgs aizvainojums - vecā labā metode - nepatīk, tad nevelc pats mugurā ko tādu.
Tas ir tas pats patterns: Ne tādas drēbes, ne tāda frizūra, ne tā izskatās, ne tā ar seksu nodarbojas..... utt... Sērga vienā vārdā saucas``piedienīgums``. Tas ir cietums ko cilvēks uzceļ savā galvā. Padariet sabiedrību imīnu pret ``piedienīgumu`` un jūs padarīsiet to iekšēji brīvu ar visām izrietošajām sekām.
man ikdienā strādājot tik daudz ar vizuālo ļoti gribas to izslēgt ārpus profesionālajiem pienākumiem, tostarp ģērbjoties un izskatoties "slikti"
Man šķiet, es nekur neesmu pamanījusies izskatīties tik neglīti un nekopti kā dažkārt LMA, haha. Un tad cilvēki man saka, ka ieraudzīja mani TV un nepazina.
ai, tajā TV vienkārši tu biji neprātīgi skaista, kaut kāds ēterisks brīnums, ja tu tā staigātu ikdienā, cilvēki blenztu un mašīnas avarētu, we don't want that.
ā, laikam sapratu, par ko runa, nujā, dīvains pašapliecināšanās veids, bet laikam jau no tās pašas nepārliecinātības līmeņiem, no kuriem nāk vēlme piesieties maznozīmīgām gramatikas kļūdām
cik gan garlaicīgi būs dzīvot pasaulē, kur nekas neizraisa emocijas. protams, vajāt cilvēku un darīt viņam zināmu savas domas par viņa apģērbu nav pieņemami, bet nejust simpātijas pret to, ko mums pasniedz kā pēdējo modes kviecienu un to arī izpaust - tas ir kas pavisam cits.
(Reply)
Es pēdējā gada laikā nevarot atrast normāla garuma bikses, sāku pārvērsties purpinātājā par jaunākās modes nejēdzību. Nezinu, cik garām jābūt kājām, lai šitajās jaunmodīgajās pusmasta biksēs, kas beidzas visnejēdzīgākajaā vietā starp celi un potīti neizskatos īs- un resnkājaina.
Atvainojos, man vajadzēja kaut kur par šo pačīkstēt. (Reply)
Jāpiebilst, ka "neģērbjas labi, veiksmīgi vai interesanti" ir tieši tādas pat kārtas tantišķs vaimanājums kā "my eyes, my eyes."
nē, nav. tā ir mana subjektīvā norāde uz cēloņsakarību, ka šādi cilvēki iedarbina vēlmi viņus vērtēt, jo kas gan ir vēl labāka uzprasīšanās uz vērtēšanu.
tas būtu gluži tāpat kā teikt, ka esmu ievērojusi, ka vīrieši, kas apliek citu sieviešu izskatu, paši nav nekādi skaistuļi. Shis, protams, izskatiisies peec taisnoshanaas, jo es esmu viena no taam 'my eyes', bet es tomeer gribeeju pateikt, ka ir atshkjiriiba starp "mode iet ne tur" un "ar tādu dibenu/kaklu/potīti nevar valkāt to vai šito". Un es nesaprotu, kaapeec par to pirmo vaimanaat ir noziegums. Par to otro jautaajuma nav, skaidrs, bet modes trendi kaa neaizskarams piemineklis? Really?
Scratch this out. Tev ir taisnība.
Šito pašu noteikti kādreiz varēja teikt arī par minisvārkiem. Lai cilvēki velk, ko grib. My eyes - my problem. Neesmu ievērojis, ka kāds, teiksim panks, īpaši satrauktos par citu viedokli.
Kāds iemesls, ja lepni nēsā savas drānas, uztraukties par to, ko "viena tante teica"? Varbūt problēma, ka pašam nēsātājam/ai nav īstas pārliecības par to daili, ko grasās vilkt mugurā. Varbūt nav jāmeklē visos citos problēma, bet pašam sevī? (Reply)
Kaut kādu teatrālu šausmināšanos par to, ko citas un citi velk mugurā, atceros, ka izvērsu kaut kad vēl tīņu gados. Nekas labs jau tas nebija, bet iemesls tam bija saprotams - no sākuma jau šausminājās par mani, es tad šausminājos pretī. Bet nu, pieaugušā cilvēka dzīvē strauji zaudēju psiholoģisko nepieciešamību tik ļoti pievērsties citu cilvēku apģērbam. Zelta likums, ko pati sev pieņēmu - ja man kaut kas ir iepaticies cita cilvēka apģērbā, pasaku komplimentu, ja man kaut kas nepatīk, paturu pie sevis, jo not my fucking business.
(Reply)
|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||