Tā, tagad man tāda aktualitāte: vai kādam labam cibiņam ir iPod (ierīce mūzikas atskaņošanai, nejaukt ar ipadu) lādētājs- mac'a vadiņš, kuru es varētu aizņemties uz piektdienu/sestdienu ierīces uzlādēšanai? Paateicos!


atradās. trasē būs arī gaumīga mūzika.

Laika ziņu vidžets rāda, ka Luang Prabang ir +35*C un būs +37*C, Yakutskā - 37*C un sasils līdz -36*C. Brokastu tēja Rīgā ir padota kopā ar spožu sauli logos un šo Kamčatkas gabalu. Šīsnedēļas vājais posms rītos ir bijis nevis dīzeļmotors, bet automātiskie vārti, kuriem vienkārši negribas vērties, ceru, ka tā (lecošs dīzelis, pierunājami vārti) paliks arī šodien, pagaidām gan nesaprotu, vai man pietiks drosmes slēpošanai un vai maz to vajag.

Wonderbra Thermal
Aubade Artic
Lauma Ziema
Rosme Drosmei - šīs ir tikai dažas no siltās un seksīgās termoveļas līnijām, kuras, pieaugot artikulētam pieprasījumam tiks launčētas 2013. gada sezonā.

Tikmēr drosmīgie un salstošie smēķētāji var izlāpīties ar lūk, šādu izgudrojumu – elpas sildītājs . Pie viena, šāda ierīce pasargā no kompulsīvās rīšanas, nesankcionētām uzkodām un vispār, ļauj pārdzīvot to tik nīstamo laikapstākli daudz tehnokrātiskāk.

Pavisam gluži nejauši izrādījās, ka 1980. gada Mikrofona aptaujā neuzvarēja vis' dziesma par tīteni , kā man tas bija visu mūžu šķitis , bet gan melodeklamācija "Kamolā tinēja" .

Apsmējos sirsnīgi šo saņemot kā veltījumu, dzīves pinumiņš iepinies, nuvaizin.

Piemēram, ir tāds Ziedonis Caune, Jelgavas novada mērs, kuru regulāri aiztur dzērumā, medībās darba laikā, notriecot velosipēdistus, dodot kukuļus. Zemgales ziņas/Panorāma pacepās, RAPLM pavēsta, ka nevar atlaist ievēlētus mērus un visi norimst. Normāls mužiks, vismaz nav nekāds, ja, pašisaprotiet.

Tad ir tāda Elīna Egle ar saviem mājas un tālruņa kailfoto, kurus kāds pasta-cūka nosūta dažiem medijiem. "Dienas" žurnālisti tā kā vienojas tos nepublicēt, galu galā, nekā krimināla un vispār, gadījums diskutabls, bet dzeltenā prese tomēr neiztur un ieliek. Pilsoņi cepās – vieni par to, kāda izskatās EE,
otri par to, ko un ar ko viņa krāpj,
trešie par to, ka valsts pārvaldē vaļīgām amatpersonām nav vietas.

Par pirmo neko neteikšu,
par otro: sāji pasmaidīšu un bez ironijas vēlēšu, lai katram "ģimenes vērtību modrajam sargsunim" ((c) ina druviete)izdodas taisni un pēc visiem gostiem dzīvot jebkurā vecumposmā ar to vienudvēselīti rokurokā;
par trešo gan domāju. par tām dažādajām vaļību sejām un formātiem un izvirtību/stulbuma šauro, trauslo līniju.

Protams, ka veidojot dzīvi un karjeru publiskajā zonā, jārēķinās ar to, ka tev skatīsies cauri, uz pirkstiem, zem nagiem un somiņā. Tipa, turi seju, nezodz, nekrīti rasolā vai ja krīti, tad izņem zirnīšus no nāss un izlāpies pēc tam, visu noliedz, tēlo duraku (Ziedoņa Caunes un citu meistaru piemērs).

Bet tas viss ir johen sarežģītāk, ja sagadies būt par pajaunu sievieti, kurai patīk patikt un es atvainojos, tīri emo/psiho/bio/fizio - nenovēršami sit cauri pamatprogramma, iekulties diskutablās situācijās (ja neatsakies no vēlmes patikt) ir vieglāk par vieglu un pārsteidz vien tas, ka "sabiedriskais nosodījums" tiek uzberzts dubultā, sak, ko iedomājies, būt jauna/smuka un kļūdas pēc, ar privāto dzīvi?
Un vispār, kāda personīgā dzīve var būt amatpersonām, jums ir jādomā par valsti un jānoliek savas vieglās dienas, ja.

To, ka esot par Elīnu Egli druuuusku rūpīgāk jāpadomā kam un kāpēc un cik ļoti uzticies savos privātuma brīžos, ar ko tos dali jau ir cits temats un šis izskatās pēc ļoti žēlīgas stulbuma un naivuma kombinācijas.

Mani maķenīt izbrīnija tas, ka EE ir gatavi noakmeņot vesels bars, kurš pilnīgi mierīgi reaģētu uz vēsti par valsts sekretāra X. ārlaulības sakariem vai kolektīvu žūpošanu starpresoru sporta spēlēs. Tipa, nosodi tikai to, ko pats nepiekop, ja?
Un kas ir lielāka cūcība - bildēties plikai vai regulāri no briseles, pēc pagulēšanas EP darba grupu apspriedēs atlidot nesamā ķēmā? Skaidri zinu, kurš no abiem ir lielāks naivums un stulbums un kurš- lielāka kaitniecība "valstij", bet ja pirmo vienkārši ignore, tad kāpēc par otro klusē?

Bažījos, ka nosalšu kā prusaks, jo par sodu savām valodiņām, ka ziema ir lieliska (TĀ IR), aizmirsu slēpošanas virsjaku. Tomēr nenosalu, iesilu jau pirmajā taisnē, sakārtoju elpu un iegāju ļoti meditatīvā ritmā. Par otru kļūdu gan atrāvos uz beigām- piezagās slāpes, bet neviens cits jau ar varu man tos tomātu grauzdiņus pirms starta nelika sašņakāties, pašai uznāca nenovēršama un neatliekama kāre pēc "gribu-kaut-ko-skābu-sāļu." Tā nu dēļ dzertgribas pēdējo apli neuzveicu, paliku pie 12 km, toties ar diezgan labu (sev) vidējo ātrumu: 8:25 km/h. Biķernieku trase tagad ir mana favorīte starp pārējām Rīgā, vienīgi jāatceras nākamreiz paņemt galvas lukturis, jo posms paralēli biķernieku ielai nav apgaismots un tas ir tā....interesanti, pieņemsim.


Jāturpina slēpot citvakar.

Žēl, man jānesās uz vienu tikšanos, bet H&M diskusijas sakarā, labu prātu paelaborētu par tēmu "Latvijas modes dizains, šuvēju tikums un produkta kvalitātes un cenas proporcija 21. gs Rīgā." Gūtā pieredze un novērojumi neļauj plēst matus par koncepciju "izvēlies Latvijas preci", jo adekvātums starp preci un tās cenu ir ļoti nosacīts, ar dažiem izņēmumiem, bet tie paši atmeta cerības tik galā ar amatniekiem un pasūtīja ražošanu Ķīnā.

Ētika, veselais saprāts, vērtība un Latvijas ražotāji, tāds jautājumiņš.

Brīnišķā radošo aģentūru pasaule, gandrīz precīzi.

Iestādei nepieciešams viens pasākums kuram jāsākas jaunnedēļ, citādi lidogalvas, ripokrēsli.
pasākums kopš piektdienas vakara tiek outsourcēts, bet man nepieciešams apstiprinājums plānam, parakstīts līgums, tāme, priekšapmaksa, ucc.

Zvanu 11.00 – neatbild
Zvanu 13.30 – fonā smiekli, šampanietis, spiedzošas sieviešu balsis. "hehehhhee, mums te sapulcīte, atzvanīšu."
Zvans man 15:00 – vai tu varētu piezvanīt manam priekšniekam un pateikt, ka tu netiec uz rītdienas tikšanos, jo es, saproti neesmu izskatījis visus tos priekšlikumus un plānu?

Nē, nebūs nekāda paštaisīto nēģu rīšana.
Skatījos, kā tie kastēs lokās, lēkā, kādi tiem ir nesmuki zobi un kā caur tām dizainiski glītajām sānu žaunām (jeb nērumiem, kā tos esot jādevē) tie tver gaisu un sapratu, ka nezinu nevienu veidu, kā tos noslaktēt. Vīzija – atstāt uz nakti mašīnā, gan nosals vai nosmaks maisā paši savā nodabā diezgan ātri pārtapa bažās, ka tie saplēsīs maisu un auto būs vienos lokanos nēģos. Nē. Nē. Cept dzīvus pēc norīvēšanas ar sāli (tā iesaka pavārgrāmatas)? Kāds noteikti aizlavīsies un apmetīsies dzīvot virtuves šķirbā.

Tā ātri noskaidroju, ka baiļu un nēģi-nogalēt-nevarēšanas uzcenojums ir 7Ls/kilogramā un nopirku divas upes foreles, kuras iztīrīt ir tīrais nieks, varētu pat lietot vārdu "prieks." Un vispār, man nemaz tik ļoti tie nēģi negaršo.

Es, redz, biju sacerējusies jaunnedēļ lepni un itkāstarpcitu intonācijā reportēt žanrā "kad mājās nekā nav un atnāk viesi, izņemiet no aukstumkambara nospiestos nēģus", jo bija ienākušās ziņas par milzīgi izdevīgajiem jēlo nēģu piedāvājumiem tirgū, tomēr ekonomiskais izdevīgums kapitulē pie veikt(ne)spējas. Varu noprocesēt zivi vai apēšanai nolemto zvēru/putnu tomēr tikai no tās stadijas, kurā tas vairs nav dzīvs, šī paša iemesla dēļ, izdaudzinātās karpas nekādi neierakstās ēdamlietu sarakstā.


UPD. Atcerējos. Reiz ar laikabiedru iegadījāmies Tomes zivjaudzētavā, tā bij' Lielā piektdiena vai kas tāds un radās doma uz vakara viesībām aizvest stori. Tā nu apskāvušies un acis aizvēruši tur plāniņa vidū stāvējām, kamēr madame ar trešo reizi un vislielāko āmuru panāca raksturīgo galvaskausa kraukšķi mūsu izvēlētajam upurim. Tehniski, ir potenciāls kļūt par veģetārieti un svaigēdājhipsteri, labi vien, ka organisms blēņas ilgstoši nepiedod.

Teorētiski ir tā, ka man vajadzētu rakstīt līgumu, taisīt piecus piedāvājumus un divas prezentācijas, bet praktiski ir tā, ka gribas doties slēpot un vēl nav skaidrs, ar ko tieši, ar kuriem instrumentiem. Vai nu ar tām distancenēm vai nu ar kalnu slēpēm.

Apskatījos webcamus un laikam tomēr kalnus jāatliek, pat Kaķītī rindas, pff. Tātad, distancenes. Bet, vai vajag? Jāraksta līgumi un jātaisa piedāvājumi un prezentācijas. Un distancītes slēpot var arī vakaros vēlos, kad viss apdarīts.

Vēl man gribas pilnas palodzes ar hiacintēm un amariļļiem, jo šobrīd te nekas nezied, ziemassvētku kaktusi ir nīkst neizskaidrojamā nāvē (es vainoju jaunos istabas augus, piemēram to piparmētru. kad šamās nebija, kaktusi bija veseli kā rutki un ziedēja no novembra līdz maijam) un manuprāt, istabas augiem laiku pa laikam tomēr ir jāpriecē ar ziedēšanu.

Varbūt slēpošanas vietā aizbraukt puķpodu meklējumos un tad tos līgumus, tos piedāvājumus un to prezentāciju. Ar ziediem, vai?

Lai arī dažviet nevienmērīgi un stipri saspēlēti, man tomēr "Orfejs pazemē" Valmieras teātrī patika.

Visu izvilka veiksmīgais Puķes darbs lomā, savukārt smags atsvars un atgādinājums par atrašanās vietu un drāmas tradīcijas smago nastu bija visas spiedzoši kliedzošās Devītes un Pukinskas, mazliet kokainie vīri ("eu, čalīt, man nepatīk vardarbība", ar stīvā žokļa izrunu sacīja šerifs Rudāks) un pavisam neskaidrais "nēģera uznāciens" - šķita, ka Kroders līksmei iemetis pa kādam nesaistītam elementam tīri spēles nolūkiem un tomēr neatsakās no tik klasiskajām roku-lauzīšanas klišejām ar "ej prom, paliec tepat, ko tu te nēsājies apkārt, es teicu ej, nē, paliec." Atšķirībā no dokumentālā, cilvēkstāstu teātra (Vectēvs, Latviešu stāstu/mīlestības sērija, etc), neiztrūkstošais viņi tēlo pat beigās šķiet vietā: galu galā, viņi spēlē fikciju, stāstu, literatūru, nevis novērojumu vai statistiku.

Izslidinoties pavisam īstās virāžās ar grāvjiem un kupenām, caur Brenguļiem un gar Abulu, vienās simtgadīgās mājās pie gara galda ar siltām pankūkām un vilka galvaskausu uz grāmatplaukta tikām pie stāstiem par lūšiem Kačoru purvā, kalēju - policistu un citām reģionālajām īpatnībām. Stāsti, māja un vieta tieši tāda, kādu iedomājos bēgšanu no metropoles pēc pāris desmitgadēm, "kad viss būs apnicis pavisam" – kaut gan, nav skaidrs, ko mēs visi tādi, pilsētu un cilvēku nogurušie jaudāsim iekš piemežu/papurvu īstuma?

Bet atpakaļceļā Rīgas brūnās debesis redz jau no Raganas - tajā piekalnē, kur vienmēr policija, tur jau var pamanīt, ka viena pamale tāda gaišāka. Pēc tam, cauri putenim uz "maģistrāles" klāt tā ir, gaismotās ielas, garie tramvaji un atkusnis, par kuru nav ne nojausmas tur, ārpus.

Vienvārdsakot, izbrauciet no Rīgas, ziemeļu virzienā. Ziema tur ir un labi arī.

Vai ik reizi, kad tavs android viedtālrunis uzkaras, tam sastingst ekrāns, izbeidzas baterija dienas vidū, saruna noplīst 12 reizes, tu klusībā nedomā, ka ek, nukšortu, nopirkšu vienkāršu tālruni ar podziņām, pa kuru ir iespējams piezvanīt un neskatoties, uz tausti, nosūtīt īsziņu?

Tālruni, kuram baterija velk trīs dienas, kuram ir daudz maz ērts kalendārs un solīds modinātājsnūzis?
Kuram nav pulsometra, bioritma, endomondo un yoga exercise app'a, bet kurš vienkārši funkcionē un visus tos appus var dīdīt iekš sidraba datora vai aipada?
Gmailu un internetus ceļos un neceļos taču varēja lietot arī no no visu laiku labākā aparāta , bez tam, ese tak tāpar gandrīz visur esmu ar datoru.

Vai viedtālruņa viedums man darbam? (jā, vispār jau nu jā). Cik un kā tas ir aizstājams?



Visa šī moka ir tāpēc, ka beidzot ir jāizvēlas jauna sakaru ierīce pagalam nolietotā viedā HTC Hero vietā un man lāgā netīk itin neviena, liekas, ka atlikušie ražotāji piedalās sacensībā "kvalitatīvas sarunas - tas ir soo yesterday. labāk iepingo wazē, iebrančo brančautā un nošēro treku". Lieli. Klucīgi. Vai jums pēdējo divu gadu laikā ir palielinājies attālums starp ausi un muti? Man nē. Bet kāpēc jārunā ar kalkulatora lieluma taisnstūri?

Cerības uz Samsung/Google Nexus. Vai nu tad iPhone4(S) (?), jo tas uz visu milzīgo andro-kluču fona beidzot izskatās pēc trauslas fejiņas, turklāt, esmu pagurusi laipot starp platformām un MacOs tomēr ir ar kārtu tuvāks, kā pārējās.
Bet ja iekodīs spīta muša, tad nopirkšu parastu podziņtālruni un par ietaupīto rubli, aipadu, dipadu dapadu un bakstīšu, cik uziet. Par daudz fīču visapkārt?

Glaunākais restorāns "Latgale" to visu saprot šādi

Lūk, te nu ir, salātu piedevas pie dievnišķās kotletes vai karbonādes.

( Attēls var aizvainot estētus un tikko paēdušus vai izsalkušus indivīdus. Redakcija neuzņemas nekādu atbildību par to. Salātiņus? )


UPD. Daudzi jautā pēc Zalkša receptes. Nebiju tik drosmīga un nepagaršoju šo daili, bet gana acīga, lai uzminētu sastāvdaļas.
Tātad, jums būs nepieciešama viens malts tuncis, vārīta ola, vārīts burkāns (šķiedrvielas, vitamīni) un majonēze, izejvielas tiek sastrādātas harmoniskā masā un izveidots asprātīgs servēšanas veids. Dekorē ar kornišoniem un zaļajiem zirnīšiem un paprikas mēlīti. Pasniedz ar smaidu, sevē no astes gala.

Iepriekš iegūtā Theodorakis lieliskā soundtraka mudināta vakar noskatījos šo. Uhh, lielisks gabals. Kāds to ir uzlicis te .

Pamosties (būšu beidzot izgulējusi Tavegīlu) un ieraudzīt pretējās mājas jumtu apsnigušu, tas ir hohohohooooo, cik lieliski. Ilgi gaidītais ziemas prieks, ura.
Iešu pirkti slēpjzābakus un slēpot, slēpot, slēpot.

O, parabēn, o, benzol, o, nereālie labkrēmu Rīgas cenrāži, no jūsu vilkiem bēgot, es ekoloģiskam un izalkušam lāčam uztriecos, kā straumes nests kajaks iepield eglē, tā mana "SLS&PRBN"raize sasitās lēveros.

Ziemās, kā lielais vairums cilvēku, es ciešu no ādas sausas un mērus tam pieņemu jo drastiskus visādu ziežamo veidolos, bundžiņas un pudelītes ar eļļu tādu un sviestu šitādu. Bet t.s. šaiziemā pretnaftas propoganda un trahā zinātnieka, wannabe marijakirī draiveris teica, ej ka un dari pati sev smāķīša, bez parabēna, SLS un benzola. "Nekam sliktam tur navajadzētu sanākt". Aizvakar tā nu ņēmu šī sviestu un mandeļu eļļu un dažas piles kanēļa eļļas aromam un pagatavoju sev ziedeklīti.

Bet sanāca pagatavot plankumus un klepu arī, toties lai mierināts hipsteris, tas viss ir ekošmekoūdberclrear. Sarkankrūtīši var pienest ūdeni un pērtiķi ar sārtajām pēcpusēm draudzīgi pamāt sveikas un stārķu kāju sarkanums ir divas trešdaļas no manis šobrīd.


Un tagad es, visa tāda paštaisīta klapata sēdu un gaidu, kad "noies sārtums" un varēšu sākt apsvērt apģērbšanos, bet jūs klausāties manos vārdos, jo darbus nerādīšu un nekad nedariet tā, kā es. Šādos rītos var līdz katrai porai atcerēties piektās klases anatomiju par ādu, kā vislielāko orgānu un labu prātu uzmeklēt kādu ģērētāju. Kaut gan, tādam eko entelektuālim pat nevajag ģērātāja, pati visu izdarīšu, ka tikai eko, bļe.

Ironiskā kārtā, man deviņos jābūt ļoti uz strīpas, no otras puses, uz tieši tās strīpas ierasties varu arī sārtā gepardā. Pieskaņošu somiņu un auskarus. Stulbā stulbene, sasodīts.


p.s. ar šo atzīstu, ka cilvēkiem ir jādara tas, ko viņi prot un DIY nav visvarens.
naftinieki urbj naftu, ķīmiķi loerālos taisa krēmus un es taisu mārketingu.
jo man taču nepatīk, kad Taņečka no tāuntā uzņēmuma saka, "bet mārketingam mums šefa dēlēns samaketēja wordā." A pati, mājas lancome, ko?