About this Journal
Current Month
 12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930
31
Mar. 7th, 2019 @ 03:04 pm (no subject)
rēta lūpu kaktiņā nesadzīst jau vairāk kā mēnesi un man sāk šķist, ka tas ir kaut kāds vēzis
Feb. 26th, 2019 @ 01:51 pm (no subject)
ļoti sasmējos, kad Alisačka Careviča savas Vecrīgā jaunatklājamās galerijas sakarā rakstīja, ka ar šo pārvākšanos vēlas veicināt Vecrīgas ģentrifikāciju. Meitenei patīk svešvārdiņi!
Feb. 24th, 2019 @ 01:52 pm (no subject)
Svētdienas mizantropija. Nevaru telefoniski apsveikt krustmāti dzimšanas dienā, jo esmu spiesta dzīvot ar izslēgtu telefonu - kāds visnotaļ cienījams mākslinieks terorizē mani ar zvaniem un īsziņām, gribot iesaistīt kaut kādā savā projektā. Ļoti jauki, bet ir brīvdienas un eksistē epasti. Kāpēc ir tik grūti respektēt otra privātumu? Un sazvanīšanās tēma vispār ir mans bēdu akmens, man ļoti, ļoti nepatīk sazvanīšanās, runāšana pa telefonu, visbiežāk telefonam ir atslēgta skaņa un es neceļu vispār, paralēli saņemot par to pārmetumus no darba lietās iesaistītajiem. Pamazām to sāku izjust kā vardarbības formu, nepieciešamību pakļauties tiem komunikācijas veidiem, kādi ir ērtāki, patīkamāki citiem - un arī tiem citiem, kam esmu laipni norādījusi, ka man ir ērtāk sazināties rakstiski.
Ļoti gaidu brīdi, kad par pašsaprotamu kļūs apjautāšanās, kāda saziņas forma otram ir ērtāka un stingra pieturēšanās pie tās. Jums kaut ko no manis vajag, tātad arī jūs pielāgojaties man ērtākam saziņas formātam.
Feb. 12th, 2019 @ 08:42 pm (no subject)
https://www.instagram.com/makslas_mecenats/
Feb. 12th, 2019 @ 07:10 pm (no subject)
Šodien bijām uz Tēvs Nakts, tik ļoti nekāda filma. Atšķirībā no Pelnu sanatorijas, izturēju līdz beigām, bet tāpat kaut kā apbēdinoši viduvēji. Salasījos slavinošas recenzijas, lai saprastu, ko es nesapratu, bet no tām radās vien sajūta, ka karalis ir pliks. Vienīgā recenzija, ar kuras viedokli varēju identificēties, bija ļoti, ļoti paslēpta un vispār neuzrādījās pirmajās meklēšanas rezultātu lappusēs - tā tagad ir norma? Kaut kā ieprogrammēt, lai negatīvās recenzijas google meklētājā vispār neparādās? Zināju, ko meklēt, jo atsauksmes biju lasījusi krietni iepriekš.
Jan. 31st, 2019 @ 04:22 pm (no subject)
Esmu tik ļoti pazaudējusi savus dzeršanas skilus, ka apdolbos pat no theraflu. Jau otro dienu pēc kārtas.
Protams, kur nu bez saslimšanas šajā stundu un darbu haosā. Nevaru!
Jan. 27th, 2019 @ 07:17 pm (no subject)
meanwhile Latvijas feministu forumā diezgan vēsā mierā čiksas mētājas ar apgalvojumiem, ka tās čiksas, kas rausta uzacis un staigā uz augstapapēžu kurpēm, ir dumjas, jo viņām nepietiek laika resursu savas personības attīstīšanai un tādēļ tik ļoti ir atkarīgas no vīriešiem. Jo Latvijas liberāļi ir un paliek latvieši, kuri nevar iztikt bez kādas sabiedrības grupas mobinga. Protams, neaizmirstot izglītotās šķiras pārākuma apziņu, nu ko gan tā strādniekšķira vispār rubī.
Jan. 17th, 2019 @ 11:27 am (no subject)
ko ārsti tev nestāsta - pāris nedēļas intensīvi sildīju istabu ar eikalipta eļļas smaržu un kā nebijis pazuda mani padsmit gadus vajājošais klepus, kas par sevi mēdza atgādināt arī siltās vasarās.
Jan. 15th, 2019 @ 04:27 pm (no subject)
Tags:

Nekas daudz nav mainījies kopš 1995. gada:

"Но приходилось ли Тебе задумываться о генеалогии критики коммунизма? Ты ссылаешься на Бориса Гройса. Все ссылаются на Бориса Гройса. Скоро в приемных дорогих зубных врачей будут лежать статьи Бориса Гройса.(..) Удобные ручные батайчики, приятные и смышленые карманные лаканчики — этого добра нынче навалом и у вас там, и у нас тут..."


(no Aleksandra Jakimoviča recenzijas vēstules formā "Эрос и Танатос коммунизма. Письмо к английскому другу" Sārai Vilsonei)
Jan. 15th, 2019 @ 10:52 am (no subject)
kāda skumja sagadīšanās - vakar biju nolēmusi skatīties filmu par Zdzislaw Beksinski, poļu mākslinieku, kuru mūža nogalē ar naža dūrieniem nogalināja viņa aprūpētāja dēls; īsu brīdi pirms filmas ieslēgšanas uzzināju par sadurto Gdaņskas mēru.
Jan. 10th, 2019 @ 04:23 pm (no subject)
Tags:

"If your heart does not beat faster when you pass by the window of a cap-maker’s shop full of cut-off, happily smiling heads; if, while rushing to the bank or the parking lot, you do not stop before a nicely combed handsome man, forever good-looking and young, watching you from the label of a barber’s shop, then … then there is no point in your travelling to Rome, wasting your time at the Louvre, walking through the Hermitage.

If you do not notice the window of a glass cutter’s shop or, even more, turn your head away from it and spit, then, then it is a certain sign that you will never understand Rembrandt. I know, you will try, having improved your taste by roaming through dank museums, to remove the monstrous body of kitsch crawling all over the place – from your parents’ bedroom to congress halls and apartments of movie stars. Your efforts will be in vain, for the hideous kitsch is – a twin brother of high art. A Siamese twin.

Do not try to destroy kitsch because you will be left without your favourite tie, the one you are proud of, because you will lose fond mementoes from photo albums, you will be left without the opera, novels, a painting you adore, because you will be left without ideas for which you sacrifice yourself, because you will be left without your most precious lover in her ear-rings and slippers. And what would you need your life for then?"

(c) Dušan Otaševič, "Živeo kič", 1969
Jan. 1st, 2019 @ 06:04 pm (no subject)
Izmetu mazu loku pa mazpilsētu, pastaigas bilancē divi noklīduši suncīši, viens sniegā aizmidzis dzērājiņš, kurš apgūlies uz trepēm tādā pozā, ka izskatījās pārlauzis visus iespējamos kauliņus. Dzērājiņu izglābām ar ātro palīdzību, suncīši aizskrēja tālāk, sirsniņa sāp.
Dec. 30th, 2018 @ 03:37 pm (no subject)
kad kraukļi un vārnas lido pār pelēkajām Rēzeknes debesīm, tā ir pilnīgi autentiska manas bērnības sajūta. Guļu mazās māsas istabā, veros ziemas pelēcībā un viss ir tieši tāpat kā kaut kādā 1993. gadā, pat fonā skanošā indiešu mantru mūzika nemazina šo pagātnes ilūziju. Un beidzot to varu baudīt bez liekas sentimentalitātes, kā interesantu estētisku fenomenu, nevis raudinošu atmiņu gūzmu. Man šķiet, ka nekur citur tie putni tā nelido.
Dec. 24th, 2018 @ 02:52 pm (no subject)
braucot uz darbu, vīrs pazaudēja bankas karti, veikalā viss produkti pussapuvuši, tāpēc mani šmorēšanas plāni, nerunājot par noskaņojumu, čuššš (nebija pat stulbo mandarīnu un karstvīna), telpaugiem piemetušies kaitēkļi, dažus nācās mest laukā. Normāli bomžu Grinčsvētki.

un tagad pazuda arī karstais ūdens
Dec. 23rd, 2018 @ 10:54 pm (no subject)
pēdējos mēnešos attiecībās ar sevi valda viegls, bet konstants īgnums, ko projicēju arī uz citiem. Iemeslu tam atrast grūtāk nekā ieganstus, tāpēc šķiet, ka ērcīgums un neapmierinātība vienkārši ir sekas tam, ka dzīvē sācies kaut kāds mazliet cits posms, kas ar līdzšinējo saaug tik lēni un nemanāmi, ka to nav iespējams sajust skaidri un līdz galam, un tieši tāpēc arī kaitina. Līdzšinējā, līdz šim pieņemtā un pazīstamā iekšējās un ārpasaules saskarsmes telpa pamazām pārklājas ar jaunu apvalku un saaugšanas periods nemaz nevar nebūt kairinošs, varbūt.
Dec. 22nd, 2018 @ 04:54 pm (no subject)
man ļoti nepatīk, ja nepazīstami cilvēki mani uzrunā uz tu. Es jūtos labi un droši valodiskā distancētībā. Bet varbūt ir nepareizi patikt tai diferenciācijai, ko sevī ietver jūsošana? Nu, kaut kādas sīkburžuāziska puritānisma atraugas?
Dec. 2nd, 2018 @ 12:06 am (no subject)
pēdējos mēnešus pārskatīju tikai savu mīļāko Eiropas klasiku un jūtos sailgojusies pēc kaut kā holivudiska - varbūt varat ieteikt kaut ko lietišķi melanholiski, bez jūtu pārspīlējumiem un liekiem dramatismiem? Tādu rezignēti vērojošu (bet ne aukstu) ikdienas reālismu, vēlams ar mūsdienām pietuvinātu norises laiku.
Naratīva, tēlojuma un psiholoģiskās atmosfēras ziņā Three Billboards Outside Ebbing vai Synedoch, New York virziens būtu lielisks. Bet var arī vienkārši ieteikt kaut ko, kas patīk, es ieturu pauzi no savām vēlmēm, gribu ļauties svešām.
Nov. 27th, 2018 @ 11:51 pm (no subject)
Andim šodien dzimšanas diena. Kaut kad oktobrī braucu uz viņa nāves vietu, bija ļoti apmākusies diena, es liku mugursomā mantas un pēkšņi pa jokam iedomājos, ka tad, kad ieradīšos tajā vietā, migla pašķirsies un uzspīdēs spoža saule. Un precīzi tā arī notika, mirklī, kad pienācu pie pašas jūras krasta līnijas, spilgta saule izlauzās no pilnīgas nekurienes, pāršķīla mākoņu tonnas kā maziņās. Smiekli caur asarām un saule, ko nekad neaizmirsīšu.
Nov. 20th, 2018 @ 05:16 pm (no subject)
kaut kā neiziet no prāta šis gadījums - uz šosejas nesen notriekta 80 gadus veca sieviete, vainīgais aizlaidies no notikuma vietas, citi šoferi esot braukuši garām, taurējot un nesamazinot ātrumu. Varbūt viņi visi nesās uz kādu netālu cietsiržu salidojumu, jo negribas ticēt, ka šādas pakāpes vienaldzība ir sabiedrības norma.

https://www.facebook.com/photo.php?fbid=2165810903463384&set=a.228661537178340&type=3&theater
Nov. 17th, 2018 @ 08:33 pm (no subject)
17. novembris nozīmē, ka vēl tikai mēnesi būšu divdesmitgadniece. Šī doma mani stindzina un skumdina jau vairākus gadus. Zinu, ka muļķīga, zinu, ka smieklīga, jo kas gan vispār ir cipari un tagad viss vēl tikai sāksies, un kopumā viss taču kļūst tikai labāk lielā mērā pateicoties tieši gadu nestajām priekšrocībām, tostarp sevis iepazīšanas pieredzei. Visu to saprotu, bet tas necik nepalīdz sajusties labāk. Iespējams tādēļ, ka tā arī neesmu paspējusi justies "jauna, skaista un traka" (lai gan esmu centusies) un tik daudz kas šķiet nokavēts. Iespējams tādēļ, ka ļoti esmu dzīvojusi ne tā, kā gribētos un (kas traģiskāk) nemaz neesmu apjautusi, kā tieši gribētos. Varbūt tās vienkārši ir neizbēgami skumjas attiecības ar laiku, kuru es spēju redzēt tikai kā pazaudētu.
Nov. 5th, 2018 @ 08:32 pm (no subject)
tiem, kas lasījuši - Elena Ferrante ir normāla vai viduvēja? Meklēju Neapoles literatūru, bet nevaru saprast, vai viņas triloģija nebūs pārāk lubeniska.
Oct. 24th, 2018 @ 10:54 pm (no subject)
ārpus guilty pleasure kategorijām - man laikam ir pāķa gaume, jo patīk, piemēram, gaismas bumbiņu virtenes interjerā un lētu Drogas šampūnu smarža (pieķēru sevi pie tīksmīgas domas, ka varētu nākammēnes paieekonomēt, nopērkot kaut kādu lētu drogu matu mazgājamo līdzekli, kas smaržo pēc 90.iem un Polijas). Un vispār savās kāzās es gribēju sintezatoristu, bet pat neieminējos, jo diez vai kāds saprastu un diez vai es mācētu paskaidrot. Varbūt tas viss ir likumsakarīga reakcija uz pusaudžu gadu dumpīgumu, kas noliedza jebko mietpilsonisku un asi izsmēja visu vidusmēra normālo. Tagad vienkārši jākompensē šo ķīmisko elementu ilgstošais iztrūkums dzīvē.

Šonakt sapnī staigāju pa kaut kādu muzeju Amerikā, mani vajāja pielūdzējs, kuram acu vieta bija tikai sasprēgājusi, sačokurojusies āda. Nepatīkami.
Oct. 20th, 2018 @ 03:18 pm (no subject)
kad ir mēreni slikti, prāts no šiem stāvokļiem meklē dažādas izejas iespējas, kas laika gaitā jau kļuvušas par automātisku refleksu un nav pat īpaši jāmeklē. Kad ir ļoti slikti, kaut kāds dzīvniecisks instinkts tiecas visu padarīt vēl maksimālu sliktāk, novest to visu līdz galējai robežai. Varbūt tajā visā ir kaut kāda loģika no sērijas "gaišākā stunda seko tumšākajai", nevis trula pašdestrukcija.

Šonakt sapnī piedzīvoju apokaliptisku vientulības sajūtu apstākļos, kad viss ir, un blakus it kā ir daudzi.
Oct. 9th, 2018 @ 11:33 pm (no subject)
profesionālajā ziņā šis ir bijis tads gads, pēc kura gribas nolīst kādā pavisam klusā, apputējušā stūrītī un ļauties garlaicīgiem, birokrātiskiem pienākumiem, kuros nav nekādu publisku, intelektuālu vai radošu aspektu. Nemāku no tiem gūt prieku, gluži otrādi, tas viss izsūc mani līdz robotiskiem stāvokļiem.
Tas, protams, nav nekas jauns ne privātā, ne pasaules mērogā.
Oct. 8th, 2018 @ 08:17 pm (no subject)
ar autobraucējiem kaut kas ļoti nav okei pēdējā laikā. Izeju no mājām reti, bet pēdējās nedēļas laikā gandrīz 2 reizes mani ir sabraukuši, šķērsojot krustojumu gaišā dienas laikā pie zaļās gaismas. Šodien vīram tas pats. Pirmajā gadījumā autovadītāja vēl atļāvās man parādīt vidējo pirkstu (atrāvu viņai vaļā durvis un tas gandrīz beidzās ar kautiņu, jo man ir problēmas ar paškontroli šādos gadījumos (un tā kā viņa pirmā atļāvās izmantot subkultūru žestus, tad jau arī manai reakcijai vajadzēja būt ielu kultūras līmenī)), šodien vienkārši rādīja neapmierinātus žestus.
Kā lai ar šo bezkaunību cīnās? Abos gadījumos esmu piefiksējusi mašīnu numurus, bet no tā droši vien jēgas nekādas? Es pati ielas šķērsoju ļoti uzmanīgi, pie sarkanā neeju arī tad, kad nav nekādas satiksmes, un trīsreiz pārliecinos, vai netieku apdraudēta. Nevaru iedomāties papildus sevis drošināšanas pasākumus, tāpēc (uzmnīgi, aicinājums uz vardarbību!) apsveru domu somiņā turēt gāzes baloniņu un vienkārši iepūst sejā nākamajam nekauņam.
Oct. 3rd, 2018 @ 02:46 pm (no subject)
visu dienu griež iekšas. šķiet, ka esmu zaudējusi piekļuvi kādam svarīgam pasaules gaismas avotam, vienlaikus atskārstot, cik maz esmu mācējusi to novērtēt agrāk, lai gan tas taču allaž bijis kaut kur līdz kaulu smadzenēm dziļi, dziļi iekšā. kaut kas it kā izgriezts no manis, bet varbūt drīzāk nokritis kāds biezs ārpasaules apvalks un tagad tā ieraugāma pa īstam visā savā sarežgītajā trauslumā un nebeidzamajās skumjās. viss pārējais šķiet tik maznozīmīgs, jo sevišķi manis pašas egoistiskā dzīve, ko tagad redzu tikai kā plakanu tukšumu. Mūs abus līdzīgos veidos ir saistījusi jūra. Šovasar mani visu laiku "vilka" tieši uz to galu, kur viņu atrada, un vajāja noslīkšanas ainas. Visur, filmās, grāmatās, stāstos, vīzijās. Piepildījās. Nez vai to pasaules trauslumu ir jebkādi iespējams kontrolēt.
Aug. 16th, 2018 @ 06:23 pm (no subject)
Forši, ka Marija Linarte uzņemta JRT pamattrupā. Man viņa jau sen šķiet tāda kā nākamā Guna Zariņa, vismaz savas aktierspēles faktūras ziņā, par plašumu vēl nemāku spriest.

Bet kāpēc Tīrons joprojām režisē izrādes? Tas kādam arī patīk? Nesekoju līdzi, bet Mielasts šķita tik acīmredzama izgāšanās, ka atkārtoti centieni izbrīna. Vai arī tās izrādes vienkārši labi izpērk RL cienītāji un paliek pāri bulciņām?
Aug. 13th, 2018 @ 07:59 am (no subject)
Kārtējo reizi pārliecinos par depresivitātes un egocentrisma neizbēgamo saistību, un to, ka vajag pēc iespējas biežāk izlaist sevi no uzmanības fokusa. Kā mazu bērnu, kuram ir veselīgi padzīvoties bez pārspīlētas uzraudzības. Pēdējās nedēļas nejauši sanāca piedzīvot gūzmu situāciju un apstākļus, kuros caur "es,es,es" prizmu jādomā biežāk kā ierasts, un tas rezultējās smagā beziemesla nomāktībā.
Ne jau tajā nozīmē, ka par sevi nebūtu jādomā un jādzīvo kaut kādā trulā pašplūsmā, automātiski uzsūcot visu notiekošo. Priecāties par pilnīgiem niekiem, piemēram, to, ka izdevies agrāk piecelties, skaistas debesis aiz loga vai garšīgas vakariņas; neignorēt situācijas, kurās bez acīmredzama iemesla kaut kas liek justies slikti, censties saprast, kāpēc slikti un ļaut sev justies tā, kā "gribas", nevis tā, kā šķiet pareizi un atbilstoši situācijai vai tā "kā justos citi", pat ja citu sajūtas ļauj aiztaustīties līdz savām. Zināt, ko es vēlos, vēlēties daudz, censties to sasniegt un nebēdāties, ja nesanāk. Nedomāt par sevi kā par īpašu cilvēku, kuram pienākas īpaša attieksme un īpašs liktenis. Neļaut pret sevi izturēties necienīgi, bet atcerēties, ka aizvainot var tikai to, kuram ir zems aizvainojumu slieksnis. Domāt par citiem, par jebko citu, domāt tikai par sevi, nu, tas ir kā visu dzīvi lasīt tikai vienu grāmatu.
Aug. 1st, 2018 @ 09:12 pm (no subject)
aktuālā rakstu darba sakarā sastapos ar diviem noslīkšanas gadījumiem pēc kārtas - varbūt šādā veidā manifestējas manas slāpes? Paralēli lasot latīņamerikāņu literatūru šī sirreālā loģika šķiet pavisam reāla, pat teju miesiski sataustāma.
Un jāpiebilst, ka nezināju, ka Juris Podnieks noslīcis tajā pašā ezerā, kur savulaik filmēta "Ezera sonāte". Pirms dažām dienām braucu gar šo ezeru pirmo un vienīgo reizi dzīvē, un ļoti gribējās tur piestāt bez kāda īpaša iemesla.
Jul. 24th, 2018 @ 02:01 pm (no subject)
no malas nepateiksi, bet es patiešām gribētu būt jaukāks cilvēks un es patiešām daudz domāju, kā lai par tādu kļūst, neskatoties uz un pārvarot visus ikdienišķos "nesanāk"
Jul. 23rd, 2018 @ 12:44 pm (no subject)
Tags:

Vīrs atstāsta šīs nakts sapni:
"Redzēju sapnī, ka mēs dzeram pie Brodska. Jums uzreiz abpusējas simpātijas uzradās, Brodskis filigrāni flirtēja, es klusībā sāku ārdīties. Uzrakstīju Tev uz salvetes, ka būs skandāls, bet tā, saprotams, kaut kā nonāca Brodska, nevis Tavās rokās. Viņu tas ļoti sasmīdināja. Beigās es nikns pīpēju uz kāpnēm, bet kaut kāda sieviete man teatrālā balsī klāstīja, ka ja mana sieva mani piekrāps ar Brodski, tad to var uzskatīt par lielu veiksmi."
Jul. 12th, 2018 @ 04:21 pm (no subject)
šodien arterritory publicējis ļoti uzjautrinošu galeristes Alises Carevas atbildes viedokļrakstu manai īgnajai recenzijai par RIBOCU. Skolniecisku un neargumentētu, tāpēc tiešām vienalga, taču skumjais aspekts šajā visā ir kaut kas cits.

Pirms kaut kādas nedēļas Baltijas valstīs ieradās Austrumeiropas reģiona mākslas eksperti no Tate, lai tiktos ar Baltijas vadošajām pētnieciskajām institūcijām. Gan Tallinā, gan Viļņā teitisti tikās ar nozīmīgākajām turienes organizācijām, par kuru kompetenci šaubas nerodas (pat ja ne visi darbības virzieni šķiet objektīvi vai citādāk pieņemami) - cac'iem, rupertu, vartai utt. Latvijā tikšanās notika tikai ar RIBOCU (3/4 laika), Zuzāna kungu, kimu un Alisi Carevu, kas ir paspējusi noorganizēt vien dažas viduvējas izstādes un diez vai uzskatāma par Latvijas mākslu pārzinošu pārstāvi. Tātad, atšķirībā no pārējām Baltijas valstīm, Teitā mēs, tas ir Latvijas māksla, tiksim reprezentēti caur privātu, biznesa interesēs balstītu mākslas institūciju skatījumu (izņemot kim), kurš balstīsies nevis uz profesionāliem kritērijiem, bet ļoti subjektīvu ietekmes sfēru paplašināšanu. Atcerēsimies antiintelektuālo pašapmierinatību Zuzuem kolekciju prezentējošajā izstāde pirms gada un sāksim samierināties ar pamuļķīšu lomu nu jau starptautiskā līmenī.
Jul. 5th, 2018 @ 01:32 pm (no subject)
Izpakoju jauno jogas paklājiņu un rīta jogas laikā tā nevāji apdolbījos, jo viss vēl oda pēc kaut kāda rūpnieciskā spirta.
Jul. 3rd, 2018 @ 05:05 pm (no subject)
Šobrīd man ļoti lielā mērā ir tāda dzīve, kādu vēlējos pusaudžu gados. Vīrs jau nu noteikti kā no tolaik nodrillētajām placebo dziesmām.
Ne par ko nesūdzos, bet varbūt tie dzīves aspekti, kas man pietrūkst šajā dzīves posmā (nu tur, villa Mežparkā), arī piepildīsies pēc gadiem 15, un tādā formātā, kas tobrīd šķiet mazliet novēlots.
Jun. 27th, 2018 @ 11:33 am (no subject)
Pavisam nejauši internetā uzdūros vienam krievu mākslas zinātniekam, kura publikāciju sarakstā gandrīz katra pētījuma tēma perfekti atbilst tam, par ko es ļoti labprāt būtu rakstījusi pati. Tik ļoti, ka labpatikā iemurrājos un pēdiņa ietrīcas.
Mans akadēmiskais twin flame? Love is in the air?
Jun. 20th, 2018 @ 12:06 pm (no subject)
Neesmu redzējusi vispār neko no šogad iznākušajām latviešu filmām, tagad, kad beidzot ir brīvs laiks šādam izklaidēm, kinoteātros noslēdzas sezona. Vai būs kādas citas aplūkošanas opcijas? Kaut kādi brīvdabas kino, kaut kas tāds? Galīgi neorientējos.
Jun. 4th, 2018 @ 09:30 pm (no subject)
es tik bieži sarunāšanos uztveru kā vardarbību - nesaprotu, kāpēc cilvēki runāšanu uztver kā pašsaprotamu darbību. Kāpēc viņiem šķiet normāli ar man sākt runāt, aut ko jautāt. Es gribētu dzīvot pasaulē, kurā pajautā atļauju pirms uzdod jautājumu "kā tev iet", nemaz nerunājot par intīmākiem jautājumiem. Piemēram, ko tu lasi vai kā tev patika tā un tā izrāde.
Tikko viegli sastrīdējos ar vīrieti, uz kura izteikumu "es Jūs laikam apgrūtinu ar saviem jautājumiem", godīgi atbildēju, ka vispār jā. Viņš apvainojās, jo uztvēra to kā nepieklājību, bet man ir tik apgrūtinoši verbalizēt savas domas, censties noformulēt viedokli sociāli pieņemamās formās un tā tālāk, un tālāk, un tālāk.
May. 30th, 2018 @ 11:42 pm (no subject)
man ikdienā vajadzētu mazāk besīties par RIBOCAs eksistenci, jo tas vienkārši ir tikpat neizbēgams stulbums kā Donalds Tramps vai Putins. Un īgņošanās te neko nemainīs. Un man nevajadzētu pasaules stulbumus uztvert tik personiski.
May. 25th, 2018 @ 04:26 pm (no subject)

personīgais piespiedu grafomānijas rekords, četri raksti divās dienās - hit me baby one more time
May. 16th, 2018 @ 12:06 am (no subject)
šodien beidzot bija laiks atklāt velosezonu (jo braukalēt mazāk par 20 km ir totāli garlaicīgi, bet garākiem posmiem man pietrūkst laika), pie kāzu rimčika mani notrieca uz gājēju pārejas atpakaļgaitā braucošs taksis. Nokritu pietiekami veikti, lai tiktu cauri ar izbīli un nobrāztu plaukstu, pat īpaši neklaigāju uz šoferi (man pēdējā laikā ir "problēmas" ar kliegšanu uz cilvēkiem), bet nu atpakaļgaita uz gājēju pārejas? Nopietni?