About this Journal
Current Month
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
2930
Nov. 23rd, 2020 @ 01:02 pm (no subject)
aizdevos beidzot uz Zuzeum. Izrādījās daudz sliktāk, nekā gaidīju. Un es jau tā gaidīju kaut ko ļoti vāju.
Slikti tajā līmenī, kurā vairs nevaru neuztvert personiski (nez kā jūtas nabaga mākslinieki)
Nov. 22nd, 2020 @ 06:31 pm (no subject)
Šī bija tāda nedēļa, kurā ļoti, ļoti nepatika dzīve un dzīvot. Labā ziņa ir tāda, ka sen šādu nedēļu nebija bijis, tāpēc arī piefiksēju - bet agrāk taču bija tikai tādas nedēļas, gadiem ilgi.

nākamais pavasaris vēl tik tālu, tālāk kā jebkad.
Nov. 12th, 2020 @ 02:02 pm (no subject)
"Pagājušajā nedēļas nogalē Slovākijā notika pēdējais posms visu valsts pieaugušo iedzīvotāju testēšanā nolūkā noteikt inficēšanos ar jauno koronavīrusu. Trīs nedēļu laikā pozitīvo rezultātu īpatsvars būtiski samazinājies. Valsts valdība vērtē iespējas mīkstināt stingros ierobežošanas pasākumus un turpmāk izmantot “ātros” testus."
(https://www.lsm.lv/raksts/zinas/zinu-analize/totalas-covid-19-testesanas-rezultati-slovakija-inficeto-ipatsvars-sarucis-divkart.a381442/)

Neesmu dakters, bet vai tad šīs stratēģijas efektivitāte nebija pašsaprotama jau kopš pavasara?
Nov. 2nd, 2020 @ 12:04 pm (no subject)
par tiem dvēseles mezgliņiem runājot, man patīk (palīdz?) uz tiem skatīties caur ķermeņa metaforām, meklēt nevienkāršas līdzības un kopsakarības simptomos. Piemēram, savu upura un nepilnvērtības kompleksu pagarinājumus saskatīt darbaholismā un cerēt, ka spēja atbrīvoties no izdegšanas un pārstrādāšanās sindroma (par kuru mūžīgi sūdzos un tikpat mūžīgi labprātīgi tajā iekuļos) varētu mazināt manu tieksmi vairāk domāt par otra labsajūtu, nevis savējo. Atrast sevī to punktu, kas izstaro sajūtu, ka esmu pietiekami laba sev, arī neko nedarot un kā īpaši nenopelnot citu rūpes, mīlestību un atzinību. Un vēl man ļoti vajadzētu apgūt neproduktīvas atpūšanās spējas.
Oct. 31st, 2020 @ 08:53 pm (no subject)
Arī mani apņem kovid nezināmības nestās skumjas un elēģijas. Paspēju pabrīnīties, ka manā dzīvē daudz kas ir pilnīgi citādāk nekā pavasara pandēmijas laikā, bet arī otrais vilnis liek asāk sajust tos pašus dvēseles mezgliņus. Brīnos par savu psiholoģisko reakciju vienveidību, bet ko tur daudz brīnīties, dzīvnieciņi vien esam.
Oct. 28th, 2020 @ 06:52 pm (no subject)
Laikam jāiegādājas savam, nevis divmetrīga džeka augumam atbilstošs velosipēds, nodomāju brīdī, kad ķēdē ieķērušās apavu šņores dēļ ar purniņu ieslīdēju sakritušajās rudens lapās. Ne par ko nesūdzos, visur citur kritiena perimetrā bija kails asfalts.
Oct. 17th, 2020 @ 11:54 am (no subject)
sapnītī atpūtos Itālijā un pēc tam miegaina tīrot zobus, centos atsaukt atmiņā visas nākamo 10 dienu tikšanās, ko tagad nāksies atcelt. Tas Neapoles šprics bija neparasti dzidrs.
Oct. 16th, 2020 @ 10:41 am (no subject)
Gobzema murgi un murgu atmaskojumi iespiedušies arī manā sociālo tīklu burbulī, viņa piemērs liek kārtējo reizi domāt par to, cik daudzu neirožu pamatā ir neatbilstība starp iekšiņu un āriņu, sevis redzējumu un ārpasaules atbildēm uz mūsu gaidām saņemt to, ko domājam esam pelnījuši. Jūties kā īpašs cilvēks ar īpašu likteni, bet apkārtējie neko no tā neredz, dzīve velds vienmuļa un pelēka, lai kā tu censtos būt atvērts brīnumiem, negaidītiem likteņa pavērsieniem un panākumiem.

Man šī saikne ir ačgārna, man traucē kaut kādas pārspīlētas atzinības formas, jo pati priekš sevis esmu visparastākais cilvēks, kas nedara neko īpašu (varbūt darbaspējas ir labākas kā vairumam, bet tas nav nekāds talants). Un tiklīdz no ārpasaules parādās kaut kādi mājieni par to, ka domāju vai daru ārpus pašsaprotamā, sajūtu diskomfortu, jo manas iekšējās vērtību skalas ziņo par neatbilstību. Un varbūt šī disonanse ir tikpat bīstama kā pirmais, napoleoniskais paveids?
Oct. 13th, 2020 @ 07:03 pm (no subject)
tad tiekamies kaut kad pavasarī?
Oct. 12th, 2020 @ 08:54 pm (no subject)
Ar rudeni atnācis pašrūgtums. Daudz klausos Geneva Jacuzzi un domāju, ka tas ir labākais pseidonīms pasaulē. Un vēl es sveru vairāk nekā jebkad iepriekš, sagruzos vismaz pāris reizes dienā par to.
Oct. 7th, 2020 @ 10:40 am (no subject)
kāds nepatīkams starpgadījums. Sēdējām ar Malu Tallinas ielas kvartālā, palūdzu blakus sēdošajiem puišiem cigareti, viņi centās smalltalkot, es kā vienmēr neesmu ieinteresēta, bet pieklājīgi atbildu, jo pie cigaretes tiku un vispār esmu zaķītis, vārds pa vārdam, viens no viņiem jautā man, kur es strādāju, atbildu, ka esmu mākslas kritiķe un saņemu pretī pilnībā nicinošu "es ceru tu saproti, ka nenes valstij nekādu pievienoto vērtību?", puisis aroganti aizgriežas. Man nav pārsteigums, ka lielākā daļa sabiedrības tieši tā mani redz un es pietiekami labi zinu, kā kultūra "silda" ekonomiku un viņiem galīgi nav taisnība. Es arī neuztvēru šo visu personiski, bet mani apstulbināja pašpārliecinātība, ar kādu šie jefiņi mēra cilvēkus naudas izteiksmē jau krogu situācijās. Es negribu, lai šie cilvēki ir mūsu nākotne.
Oct. 2nd, 2020 @ 12:59 pm (no subject)
septembra endomondo: 102 474 rakstu zīmes par 7 pilnīgi atšķirīgām tēmām un laikmetiem. Ģeorallijs šovīkend būs tieši tas, ko vajag. Lēnām slīdēt caur ķērpjiem un sūniņām. Lēnām.
Sep. 30th, 2020 @ 10:03 am (no subject)
septembri mierīgi varētu pārdēvēt par kultūras darbinieku izmocītības mēnesi, esmu pārsniegusi visus pārstrādāšanās rekordus, domas kļuvušas pavisam trulas un es pati kaut kāda dead inside. Nepārtrauktas strādāšanas režīms negatīvi ietekmē pašu darbu kvalitāti (kāds pārsteigums, Šerlok!) un tāpēc nav pat ierastā darbaholiķes gandarījuma. Pagājušajā nedēļā dažas dienas paņemu brīvas, bet diemžēl arī atpūta pagāja tādā piespiedu atpūšanās režīmā (aizbraucu ar telti pie jūras un bez maz tāds "dura, skaties jūrā, TAGAD!, elpo svaigu gaisu, izbaudi, kāpēc Tu neizbaudi!" režīms bez paliekoša iespaida uz emocionālo labsajūtu). Pēc šī visa laikam der tikai neproduktīva un nekvalitatīva atpūta, kas gan man sanāk vēl sliktāk par nepārstrādāšanos. Bet ko nu es, pati piekritu un apņēmos, taču būtu jauki, ja visi šie septembra kultūras pasākumi, kas proklamē saudzīgāku sadzīvošanu un pārdomātāku resursu izmantošanu, downshiftingu iekšiņās un āriņās, ievērotu šos principus arī attiecībā uz savu programmu eksponēšanu, nevis sabāztos vienlaikus neapmeklējamā un neuztveramā intensitātē. Jau atkal kaut kāds zombijkapitālisma karuselis, kurā norišu blīvums nomāc vēlmi un iespēju mākslas darbam un skatītājam satikties lēnā pārdomātībā, nevis histēriskā skrollēšanā turp atpakaļ. Nez kā to paspēj cilvēki ar normālām darba vietām un atvasēm, ja normāli un jēgpilni piedzīvot piedāvāto nespēju pat es, kurai tas ir vienīgais "darbs"?
Un tagad atkal no jauna jābūvē savi gausā laika mehānismi, cītīgi jāspodrina spogulīši, kas ārējās gaismas avotiem liek ieskaut iekšējo telpu un atdzīvina notrulināto prāta muskuļu spēju kustēties kvalitatīvi, dziļi, sinhroni. Kā pareizā elpošanā.
Sep. 28th, 2020 @ 10:36 am (no subject)
Tags:

“I think you know how to love better than any of us. That's why you find it all so painful.”
Sep. 18th, 2020 @ 01:47 pm (no subject)
skats no mana dzīvokļa logiem - pa labi milzīgs ātro kredītu reklāmas baneris "nauda, tu sāc man patikt", pa kreisi Brektes karātavas.
Sep. 15th, 2020 @ 11:33 am (no subject)
pasūdzējos kolēģei, cik man daudz darāmā šonedēļ, viņa nepiefiksēja termiņus un nodomāja, ka šis ir traki apjomīgs darbu daudzums, ko paveikt līdz novembrim [cries in spanish]
Sep. 3rd, 2020 @ 01:46 pm (no subject)
jau divas braukšanas nodarbības pēc kārtas, kurās instruktors ne reizi nav uz mani kliedzis, pat kaut kā dīvaini - tagad jāpierod braukt bez vīriešiem, kas uz mani kliedz?! tā vispār ir iespējams?
(kliegšana reta un pieklājības robežās un tas vispār vairāk attiecināms uz manu tēti, karstasinīgo latgalieti, kas pats pēc tam pārdzīvo, ka spontāni uzkliedz. Man gan arī patiešām mēdz nepielekt vienkāršas lietas, sabīstos un uztaisu drāmu nevietā, tur bez stingrāka vārda nekādi. Agrāk būtu sevi šaustījusi, rijusi rūgtas asaras par neizdošanos un atmetusi ar roku, bet tagad pazemīgi pieņemu savu nevarēšanu kā laika jautājumu, kas pacietīgi un bez liekām emocijām jāuzlabo. Ir ok apzināties savu nevarēšanu un mācīties darīt lietas, kas no dabas īpaši labi nepadodas - es ilgi esmu bijusi pārāk lepna, lai darītu to, kas nesanāk (un diemžēl man vairāk nesanāk, nekā sanāk, bet tas arī ir ok)).
Sep. 1st, 2020 @ 01:14 am (no subject)
atceros, man ilgi ir šķitis, ka man iet grūtāk kā citiem, tagad tās šķiet pilnīgas muļķības, bet tāpat regulāri sabēdājos, manot, cik grūti joprojām man iet ar specifiskām komunikācijas niansēm, ko lielākajā daļā ļaužu esmu novērojusi izkoptas un izzinātas daudz agrākā vecumā. Jā, katram savs trips un awakening plāns, un savstarpējā salīdzināšanās, balstoties uz vecuma grupām, nes tikai bezauglīgu gruzonu, bet kāpēc tieši man nesanāk tik primitīvi esības aspekti, tie paši pamati, kuriem nekad neesmu bijusi aizvērta vai noliedzoša? man ir sajūta, ka cenšos izzināt āziju, aizsietām acīm staigājot pa bolderāju - domās trenē savu garu dziļiem pārdzīvojumiem, bet realitātē neesi ticis galā ar pašiem vienkāršākajiem kas-kur-kad, un pats to nepamani.
Aug. 24th, 2020 @ 01:38 pm (no subject)
brīva vieta jūsu politiskajām reklāmām - ko un kāpēc svītrosiet no P/Pro saraksta? Es labprāt daudzveidotu un pilnveidotu savas līdzšinējās preferences (kurās pagaidām dominē PRO un daži personīgi pazīstamie godprāši no A/Par).
Aug. 15th, 2020 @ 10:28 am (no subject)
Nesen braucot mājup no laivbrauciena, aizsākām sarunu par personiskajām laimībām un nelaimībām, un jāatzīst, ka es esmu ļoti priviliģēta mentālo kaišu kontekstā, nekad dzīvē neesmu lietojusi antidepresantus, nelaimības ir īslaicīgas un visbiežāk saistītas ar pārstrādāšanos vai neizdošanāmies privātajā dzīvē. Tas sašūpo pašvērtības sajūtu, bet pēdējo gadu laikā esmu tīri veiksmīgi apguvusi mehānismus, kā no šīm skumjām izrauties un neļaut tām sevi definēt. Nekad arī neesmu ilgtermiņā jutusies laimīga, arī dzīves piepildītākajos brīžos prāta fonu vienmēr veido "is that all there is?" sajūta, un nevis tāpēc, ka man visu vajadzētu vairāk, krāšņāk un labāk, bet drīzāk tāpēc, ka laimes sajūta man allaž nāk ar apziņu par tās īslaicīgumu un nepastāvību. Un tas viss ir ok. Man nav iebildumu pret savu mērenību, mani drīzāk traucē (varbūt manis pašas izdomātais) uzstādījums, ka cilvēka sajūtām allaž jābūt kategorizējamām tikai šajos virzienos. Un tiekšanās pēc laimes pilnīgas man šķiet tāds teju kapitālistisks emocionālās labsajūtas pašmērķis.

Man ir svarīgi šo visu sev atgādināt, jo ilgu laiku uzskatīju, ka mana dzīve ir briesmīga, es tam cieši ticēju un ļoti tiecos būt nelaimīga un tāda arī jutos gandrīz visu laiku - tā drīzāk bija sevis nepazīšana, pašanalīzes trūkums, dzenoties pēc iedomātām vēlmēm, slinkums strādāt ar sevi un trula čīkstēšana, gribot tikai saņemt no pasaules, nevis pašai iesaistīties un sevi veidot. Bet tas laikam ir normāls broken home bērnu pieaugšanas sindroms, es sevi par to nešaustu, bet būtu bijis tik lieliski neiztērēt skaisto jaunību šajās melanholiskajās bezjēdzībās. Iespējams, ka tagad esmu iegājusi pārāk dziļā pašpietiekamības tripā un vēlmi pēc māju, piederības sajūtas reducējusi līdz tās meklēšanai tikai un vienīgi sevī, jo būt atkarīgai no citu vēlības un uzmanības man šķiet tā nāves cilpa, kurā es pazaudēju savu spēka enerģiju. L. man kaut kad pusaudzībā teica, ka esmu vientuļākais cilvēks, ko viņa pazīst, es pati tolaik par to tā nejutos, bet laikam tas stepes vilka instinkts sevi izstaroja man nesaredzamos veidos. Kāds nu tur brīnums, ja neredzēju arī daudz pašsaprotamākas lietas.

Šo visu pierakstu tikai un vienīgi aiz cieņas un empātijas pret tiem, kam sāp pa īstam un vairāk, nevis tīksminoties par saviem nejaušajiem "sasniegumiem".
Aug. 11th, 2020 @ 10:06 pm (no subject)
Pēdējā laikā arvien biežāk sanāk dzert vienai ārpus mājas, pamanīju, ka tādos brīžos pasūtu dārgākos dzērienus, lai nepadomā, ka esmu vientuļa Un nabadzīga.
Aug. 5th, 2020 @ 03:29 pm (no subject)
kā es ienīstu prasību recenzēt izstādes "kamēr tās ir apskatāmas" - kārtējais rīks, kā pārvērst kritiku par pr instrumentu. un tas viss par nožēlojamiem 50 eirikiem, turpmāk es varētu ja ne gluži automātiski atteikties no izstāžu norises dedlainiem, bet vismaz to darīt par attiecīgi lielāku honorāru. Citādāk atkal esmu sevi ieslēgusi kārtējā "4-raksti-nedēļā" maratonā, no kura pašai nekāda prieka, tikai ķeksīši kalendārā. Es ceru kādreiz būt tas cilvēks, kas māk pateikt nē.
Aug. 1st, 2020 @ 12:23 am erebush
dzeru un gūglēju visādus jocīgos dīkstāves pabalstu pieteicējus, tiku līdz šim rakstam, samulsu par to, cik lieliski es joprojām atceros viņu jūzerneimus, pazudu stalkošanā un nupat viss jau ir aizgājis tik tālu, ka uzaicināju draudzēties Detlefu, es ceru, ka tā bija vakara kulminācija un nu jau pietiks.
Jul. 31st, 2020 @ 10:46 pm (no subject)
ai ai ai cik forša seja pēc nedēļas nedzeršanas :(
Jul. 22nd, 2020 @ 07:02 pm (no subject)
plānojam ar draudzeni pārgājienu, grūti vienoties par dienu. It kā varētu ceturtdien, bet "man 10os svarīga zoom sapulce ar padomi", es saku. "Tā gan nebūs ilga, varbūt jāmēģina atrast kāda vietiņa ar labu interneta tīkla pārklājumu un no turienes zoomot..."
"Mierīgi, es arī tajā laikā sazvanīšos ar savu terapeiti, mums seanss", atbild draudzene.
"Oho!", es saku.
"Jā, jā, es vakar arī biju mežā un piedalījos darba sapulcē no telts, nekādas vainas."

Pārgājienu tradīcijas, pēcpandēmijas laiks.
Jun. 28th, 2020 @ 10:55 pm (no subject)
Šonedēļ atpūta pie 7 dažādiem ūdeņiem, 5 peldes un 3 novadi.
Jun. 17th, 2020 @ 12:28 pm (no subject)
ar kultūras medijiem viss ir tik ļoti kārtībā, profesionalitāte un analītiska satura piedāvājums sit pārāk augstu vilni, tāpēc davaj uztaisīsim kaut ko mazāk nopietnu: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kino-foto-un-tv/ltv-raidijums-kulturdobe-viesosies-pie-kulturas-personibam-kuras-vasara-rusinas-darza.a364155/?fbclid=IwAR31Y3j5-MtLhD7xYRN8LB16cPUdjlb-Q4F6F8AfikbFmbquM4Os2nZR2IU

zeme, atveries
Jun. 3rd, 2020 @ 11:24 am (no subject)
Mani samulsināja PEN balvas pasniegšana blekfeisošanas aizstāvjiem Re:Baltica. Tas, protams, neatceļ citus viņu labos darbus, bet šobrīd šķiet tik ļoti, ļoti nelaikā. Un tad vēl Zuzančix instagramā pauž solidaritāti ar blacklivesmatter, cik groteski, atminoties viņa nepubliskos izteikumus par romu tautības cilvēkiem un nesolidarizēšanos ar kultūras ļaudīm. Vai "kapitālisms-uber-alles" Riboca, kas posto blackouttuesday postiņus instagramā, it kā būtu piemirsuši, ka pieder tiem institucionālajiem veidojumiem, kas ir viens no galvenajiem nevienlīdzības veicinātājiem pasaulē.

Es nedomāju, ka pret rasismu "drīkst" iestāties tikai ļaudis ar sirdsšķīstu reputāciju, bet es gribētu dzīvot pasaulē, kurā ļaudis netaisnīgo saredz daudz plašāka spektrā, ne tikai tur, kur tas pārklājas ar viņu dzīves telpu vai arī labi saskan ar PR stratēģijām.
May. 25th, 2020 @ 01:16 pm (no subject)
pandēmija, tāpat kā jebkura cita emocionāla stresa situācija, pastiprinājusi cilvēku (arī manu) vēlmi pašapliecināties, esot visgudrākajiem un zinošākajam jebkurā diskusijā, interneta strīdā vai latentās formās ikdienas komunikācijā. Man vajadzētu pret šo dziņu (arī savu) izturēties tikpat saudzīgi kā pret jebkuru citu cilvēciska vājuma izpausmi - saudzīgi, ar izpratni, cenšoties mierināt, nevis nosodīt, bet tas izdodas daudz grūtāk nekā līdz šim, acīmredzot saasinoties arī manai vēlmei pēc uzmanības, savas nozīmības apliecinājumiem, un tas viss noved pie kaut kāda apburtā loka, kurā mēs tikai pieprasām un gaidām, neredzam otra vajadzības un iespēju sazināties kā diviem pilnvērtīgiem indivīdiem, kuri atvērti apmainās ar domām, nevis līdz asinīm cenšas otram pierādīt savu vērtību. Šīs vāji slēptais uzmanības bads izkropļo cilvēku tēlus (jo nekas nevar būt seksīgāks par cilvēku, kurš spēj atzīt savu zināšanu ierobežotību, atzīt savu kļūdīšanos un pārprašanu), gribas tikai vēl vairāk nolīst stūrīti un laizīt savas rētas, nevis netaisnīgi kalpot otram par savu kompleksu projekcijas telpu. Ļoti gaidu šī psiholoģiskā saasinājuma līdzsvarošanos un spēju arī pašai sevī pieņemt šo neglīto, mazisko īpašību. Bet vispār man iet ļoti labi, pat neatceros, kad esmu bijusi tik produktīva, mierīga, spējīga sajust un baudīt labo, un neļaut sliktajam ielīst dziļāk par automātiskai reaģēšanai nepieciešamo. Kādu mēnesi iepriekš bija pilnīgs omm, tagad tas mazliet sarūk, bet joprojām stāvu uz zemes stabilāk kā jebkad iepriekš.
May. 9th, 2020 @ 07:19 pm (no subject)
mani tomēr krindžo cilvēku fanošana par veselības ministres dīdžejošanu (nevis pats dīdžejošanas fakts). Ne slikta, bet tomēr viduvēja politiķe no diskutablas reputācijas partijas uzvedas tā, kā Latvijā neesam pieraduši redzēt politiķu publiskos tēlus - tiešām ar to pietiek? Tikai 2 mēneši bez kultūras pasākumiem un šāds, it kā drosmīgs, bet tomēr neveikls priekšnesums ļaudīs izraisa apbrīnu? (jautājums gaumes socioloģijas nolūkos, nelasīt nosodošā intonācijā)
May. 9th, 2020 @ 05:30 pm (no subject)
šodien gadsimta paģiras no vīna, ko kāds vīrietis man nosūtījis uz redakciju, pateicībā par grāmatu - ciešu par to, ka arī visgarlaicīgākajās profesijās var būt šādi atzinības elementi, nav pat uz skatuves jākāpj!
May. 5th, 2020 @ 03:27 pm (no subject)
90.-2000.gadu TV reklāmas, atvēru un pazudu uz pusstundu. Ceru, ka kādreiz gēnu analīze attīstīsies tiktāl, lai varētu pēc vienas šūnas parauga sniegt detalizētu izskaidrojumu maniem uzvedības un domāšanas paterniem - smadzenes uz šo materiālu reaģēja tik aktīvi (saukļus, mūzikas ritmus, vizuālās asociācijas atpazinu caur kaut kādiem zematmiņas impulsiem), liekot nojaust, ka bērnībā skatīto reklāmu sižeti un vēstījumi manā pasaules izpratnē ir iekodēti bioloģiskā līmenī. Līdzīgi kā bērnībā saskatītie ziepju operu seriāli simulējuši noslieci uz eksaltētu attiecību veidošanu, taču reklāmu gadījumā tas ietekmju tīkls varētu būt krietni sazarotāks un grūtāk izskaidrojams. Tādas man kaktu psihobioloģijas sazvērestības teorijas saradušās, neliecieties traucēti.

May. 4th, 2020 @ 09:21 pm (no subject)
Mēģināju skatīties "Kuzmins. Forele sasit ledu", bet ātri vien pievērsos csdd elektroniskajiem testiem un duolingo bakstīšanai kā interesantākām nodarbēm. Cerams, ka pie vainas mana nespēja skatīties teātra un operas izrādes ekrānā. Man, piemēram, ļoti nepatīk, kā kameras skatiens virza manu izpratni un notiekošā uztveri, nejūtos dabiski un viss kaitina.
May. 3rd, 2020 @ 12:38 pm (no subject)
Ļoti patīk seriāla "Dark" aktieru sejas panti, gandrīz katrā gribas lūkoties vēl un vēl
Apr. 30th, 2020 @ 10:05 pm (no subject)
"Jābūt tā, ka var dzīvot to, ko tev saka teksts". Uldis Bērziņš <3
Apr. 18th, 2020 @ 11:45 pm (no subject)
Divas lietas, kas man kaitina jo īpaši - mani nervozie smiekli interviju ierakstos (reāli pretīga un dumja ķiķināšana katru mīļu brīdi) un vējš. Šodien bija abas un tikai abas. Vējš trīs stundas vazājoties pa Pļavniekiem bez aizvēja opcijām, smiekli kādas astoņas stundas šifrējot interviju.

Varbūt labi, ka tik reti izeju no mājām un neapgrūtinu citus ar savu balsi, jo, goda vārds, gribas sev iemaukt, klausoties - agrāk, kad tikai sāku nodarboties ar intervijām, mēreni piedzēros, lai spētu izturēt. Manas dzīves vienīgais profesionālais uzmetiens bija cieši saistīts ar to, ka vienkārši nespēju paklausīties kādas svarīgas sarunas ierakstu, kas ir teju vienīgā liecība par kāda mākslinieka radošajām gaitām (cilvēks, ko intervēju, bija vienīgais, kurš varēja pastāstīt un nu jau pats miris, otras iespējas nebūs, šis kauns man kā akmens kaklā mūždien vilksies pakaļ). Vēlāk vienkārši maksāju cilvēkiem priekš savas rocības normālu summu, lai šifrē un sūta man burtiņu veidā. Tagad kaut kā esmu apradusi, ar pauzēšanu un besīšanos, un dievu uz pusēm tieku galā pati, bet, goda vārds, joprojām gribas uzšaut tai kaitinošajai būtnei telefonā.
Apr. 17th, 2020 @ 11:12 am (no subject)
man šķiet, ka ļoti drīz Rudzātes nodarījumi vizuālajai mākslai būs vēl lielāki kā Demakovas: https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/intervijas/24730-nav_valstiskas_izpratnes_par_kulturas_nepieciesamibu?fbclid=IwAR1Ue2d4iHaVPcyzW5UXYdUYZLjSb710O8d92rt4VdvqxiEOD5V-kiM-uqc
Apr. 13th, 2020 @ 03:23 pm (no subject)
tukšums un atsvešinātība ir manas dabiskās enerģijas, to es zinu pietiekoši ilgi, bet kāpēc šajā piespiedu izolācijā tomēr nejūtos kā savā komforta zonā? Droši vien tāpēc, ka tā ir mākslīga, neīsta, kā tāds trīsreiz uzsildīts fāstfūds bez jebkādas dzīvības sulas. Īstā un neīstā vienatnība.
Apr. 11th, 2020 @ 12:44 pm (no subject)
jaunas vientulības dimensijas (nesūdzos)
Apr. 5th, 2020 @ 06:04 pm (no subject)
Saērcināja Kultūršoka nemākulīgais sižets par Zuzāna miljonu. Jo sevišķi feisbukos uz komentāru "bet VKKF finansējums taču arī nāk no azartspēlēm" atbildot ar "bet tas tikai 2022.g.". Mēs sašutīsim par netīro naudu 2020.g., bet 2022.g. tā vairs nebūs tik netīra, jo attieksies uz visām nozarēm? Vai kā?

Ja kāds domā, ka aizstāvu artwashingu, tad iesaku atcerēties dažas manas publikācijas par šīm tēmām, tostarp asu Z kritiku, ja neatminaties, tad varbūt jums nevajadzētu vispār satraukties par šo tēmu, jo mākslas finansēšanas jautājumi uz jums neattiecas - piezīmēju, jo manā taimlainā skaļākie kultūras naudas tīrības pieprasītāji bija ļaudis, kuri, cik nu man zināms, mākslu nepatērē vispār necik.

Tomēr visvairāk izbesīja žurnālistes vārgi centieni analizēt šo visu kultūrpolitiskā līmenī - tā vietā, lai, piemēram, izjautātu valsts pārstāvjus, kādēļ ilgstoši pieļauta veselas nozares atkarība no privātām investīcijām, tiek pārstāstīts, kādi notikumi vairs nenotiks un pakratīts ar pirkstiņu sliktajiem kultūras darbiniekiem, kuri naudas dēļ gatavi pievērst acis uz naudas atmazgāšanu. Pirmkārt, ļoti daudzi nepiever acis, otrkārt, ja kultūras žurnālistiem tik ļoti sāp naudas nelegālā izcelsme, par to būtu jārunā kultūras pseidoraidījumos vēl pirms Z atsauc finansējumu, citādāk sanāk tāda pati šantāža, kādu piekopj Z - mēs kritizēsim azartspēļu finansējumu tikai tad, ja tas tiks apgriezts.

Labās ziņas ir tādas, ka Z finansējums pēdējā laikā tika piešķirts visnotaļ tizliem projektiem, kuru neīstenošanos drīzāk izjūtu kā atvieglojumu - infantilais Zuzeum, seklais Arterritory, Purvīša balva, Agneses Kleinas izklaides. Žēl par izdevniecību, žēl par mākslas darbu iepirkumiem, žēl par muzeja izstādēm, jo alternatīvu finansējumu avotu nav un nebūs, un knapi izvilkt varēja arī ar Z palīdzību.