About this Journal
Current Month
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031
Mar. 1st, 2021 @ 11:23 pm (no subject)
ņemu savus čīkstus atpakaļ, draudzene atsūtīja ar kurjeru dzeltenas tulpes <3 šī ir tradīcija, kas jāsaglabā arī pēcpandēmijās!
Mar. 1st, 2021 @ 12:50 pm (no subject)
pačīkstēju draudzenei, ka līdz ar autoskolas braukšanas nodarbību aizliegumu vairāku mēnešu garumā būšu visu aizmirsusi un nāksies mācīties no jauna, draudzene sarunāja, ka pabraukāšos ar viņas vīru, nu, un beigās nevis vienkārši pabraukājos, bet viņš pats tagad priecīgs sauc un aicina, izdomā maršrutus un vingrinājumus, un vēl kategoriski atsakās ņemt naudu pat par benzīnu. Es tik sen neesmu sajutusi beznosacījumu rūpes par savu necilo personību, ka šī pieredze vienlaikus priecē un skumdina - varbūt nav nemaz tik veselīgi pa dzīvi dragāt tādā samākslotā pašpietiekamībā.

Pēdējā laika sajūtās vispār dominē bērnišķīgs aizvainojums pret pasauli, ļoti kaitinošs stāvoklis, bet varbūt es pati apspiežu un neļauj sev izdzīvot citas, daudz maigākas un trauslākas, bērnības izpausmes.
Feb. 24th, 2021 @ 12:07 pm (no subject)
aizbēgu uz Vidzemi, vakar nonstopā 33 km pastaiga pa dubļiem, vējiem, sniegiem, lediem, atkal dubļiem, tad Sahāras netīrajiem lietiem. Uz dažām stundām atkal sajutos dzīva, bet ilgtermiņa efektu nav nekam. Ir arī kaut kādas labas vai vismaz nesliktas ziņas?
Feb. 20th, 2021 @ 11:09 am (no subject)
Skatos Aģentūru un priecājos, ka ne es vienīgā pamanot Sneiku Stokmanā kārtojam iepirkumu groziņus sajutu savādas skumjas. Bet tās jaunās jrt aktrisītes gan ir drausmas, kas vispār spēlēs teātrus manās vecumdienās, Marijai Linartei vienai būs jātēlo visas sieviešlomas? Arī netalantīgi un neprofesionāli aktieri var būt kinematogrāfiski harizmātiski un vienkārši smukas beibes var lieliski iederēties un iedarboties, man patīk vienkārši smukas beibes (pat ja sarežģīti smukās daudz vairāk),bet uz šo kastingu ir sāpīgi skatīties, jo aktierspēles neesamību nekompensē arī personiskā harizma, jelkāda pievilcība skatienos, kustībās.
Feb. 19th, 2021 @ 07:07 pm (no subject)
pat mans neproduktīvais laiskums neproducē pilnīgi neko, nekādu labpatiku vai mieru, bet ilgoties pēc produktīvas neproduktivitātes laikam būtu ļoti tuvredzīgi. Es vienkārši nemāku justies normāli, ja pasaulē iet slikti, un nav nekādu veidu, kādos es personiski varētu kaut ko padarīt labāku. Man šķiet, ka tieši bezspēcība izstaro to ēnas sajūtu, kas mani jau daudzas nedēļas pārņēmusi, un, jo vairāk cenšos nejusties kā ēna, jo dziļāk šie centieni liek tā justies.
Feb. 8th, 2021 @ 06:02 pm (no subject)
žēl, ka kapitālisma antropoloģija vēl nesniedz pavisam skaidras atbildes par to, cik tieši lielā mērā mūsu attieksmi pret sevi, vienam pret otru un nespēju justies pietiekami labiem ietekmē patērētājsabiedrības vispārējā dinamika - līdzīgi kā intensīva preču aprite padara mūs paviršus pret lietu patiesajām funkcijām (visu taču var fiksi nopirkt jaunu/vietā), arī attiecībās ar sevi un līdzcilvēkiem ilgstoši ieguldījumi šķiet pārāk laikietilpīgi un neērti, tāpat kā ļaušanās dziļākām jūtām par vienam otra vientulības kliedēšanu, atvērtībai, atklātībai (un es te nedomāju tikai romantiski seksuālo kontekstu) daudziem šķiet pārāk riskanta, ja nav garantēts "pareizs" rezultāts. Attiecības jau pašā sākumā tiek izvērtētas kā ieguldījumu vērtas vai nevērtas, aizmirstot par jebkuras pieredzes vērtīgumu. Atstumj pirmie aiz bailēm paši būt atraidīti. Man šķiet, ka šī resursu tipa domāšana pamatīgi notrulina mūsu emocionālos mehānismus un padara justspēju tik seklu, ka nespējam pilnvērtīgi apgādāt pat paši sevi. Un man ir bail, ka nākamās paaudzes prāti un jūtas dīgst vēl sterilākā patērniecības augsnē, pat ja manas paaudzes ļaudis šķiet kļūstam arvien iejūtīgāki pret vājo un vājībām. Ko es ar to visu gribēju pateikt. Es pati vienmēr esmu gribējusi just mazāk un blāvāk, un joprojām īsti neredzu, kā ievirzīt savu jūtīgumu, lai tas mani negrautu smagākajos brīžos, nu labi, vispār neredzu nekādu bioloģiski evolucionāru jēgu no šīs īpašības, bet vienlaikus ilgojos to ieraudzīt apkārtējā pasaulē dauzreiz biežāk un intensīvāk - cik pretrunīgi.
Feb. 8th, 2021 @ 11:57 am (no subject)
Esmu redzējusi tik daudzas filmas ar viņas piedalīšanos, bet tikai vakar pārskatot Zemeņu lauku un Klusumu beidzot ievēroju Ingrid Thullin pa īstam un tagad viss, vairs nespēju izmest no prāta
Feb. 5th, 2021 @ 06:34 pm (no subject)
ok, pandēmija ir apnikusi arī man, viss slikti, pati slikta, nevaru izturēt, ierastie sublimācijas mehānismi vairs nedarbojas. Un jau kuru nedēļu pēc kārtas prātā skan dziesmas teksts "why does your love hurt so much". Šodien sāp arī viss pārējais. Par mīlestību vispār nerunāsim. Nekad.
Feb. 3rd, 2021 @ 08:36 pm (no subject)
Vienīgā lieta, kas man varbūt patīk Navaļnijā, ir tas, kā viņš skatās uz savu sievu (kaut kur internetos ceļoja kompilācija no tiesas sēdes kadriem). Laikam tas Austrumeiropas robusto vīriešu kopfons ikvienam izņēmumam, kurš spēj maigi un nepiespiesti, bez liekām ārišķībām izrādīt savas jūtas, automātiski vieš uzticību un atstāj emocionāli līdzsvarota cilvēka iespaidu.
Feb. 2nd, 2021 @ 11:30 pm (no subject)
Šīvakara antidepresants - Kvadrifona telefonizrāde Rolanda dziesma (kādam uzsaukt?)
Jan. 23rd, 2021 @ 04:35 pm (no subject)
Jūtu līdzi ļaudīm Krievijā un viņu alkām pēc brīvības un godīguma, sevišķi šodien, bet kaut kā neērti sametas, vērojot, kā manu liberālo draugu burbulis fano par labējo Navaļniju. Tāpēc vien cilvēks nav jāindē un jāmet cietumā, taču nesaprotu šo naivo heroizēšanu
Jan. 22nd, 2021 @ 02:02 pm Leduspuķes, ar kurām sašķaidīt galvaskausu
Cik bieži cilvēkus nogalina no jumtiem krītošs ledus? Man tagad ir jauna fobija. Vakardienas izskrējienā pāris soļus pirms manis pēkšņi nogāzās milzu ledus blāķis. Pārvietojos uzmanīgi, pēc iespējas tālāk no māju sienām, vēroju, kuras vietās jau kaut kas kritis, bet šis tāpat mani pārsteidza nesagatavotu.
Jan. 20th, 2021 @ 11:41 am (no subject)
jūs man te samānījāties, ka Ondoing ir foršs seriāls, bet tas izrādījās seriāls par Nikolas Kidmenas matiem.
Jan. 19th, 2021 @ 12:35 pm (no subject)
Man nav diez ko laba atmiņa, bet neatceros citu tik skaistu ziemu šeit.
Bija maģiska nedēļas nogale, aizbaucu pie draudzenes dziļi laukos, apkārt tāda pasaku valstība, ka neko citu bez skatīšanās un priecāšanās iesākt nespēju. Ilgi gulēju kupenās, vērojot sauli, rāpos apsnigušos kokos, stipri skāvu viņus pateicībā,slēpos zem eglītēm, četrrāpus daudzījos ar zvēriņiem pa sniegu, smējos līdz asarām tā, ka vēderā iemetas krampis, uz brīdi aizmirsu par pandēmiju tik ļoti, ka nesapratu, par ko draudzene runā, sakot "pirms tas viss sākās" - kas viss, kāds viss? Un tas nebija mans "iekšējais bērns", tā biju ļoti es, un es ļoti gribētu spēt atstarot šādu brīžu gaismu citiem, nevis viena pati tajā peldēt. Tā ir atziņa, ko skaidri jūtu laimes brīžos - man pašai tik daudz nevajag, man paliek pāri.
Jan. 15th, 2021 @ 10:34 am (no subject)
Nacionālās Apvienības dēļ man jau otro dienu galvā skan Show Me Your Genitals, jo tas tik perfekti atbilst viņu ģimenes definīcijai
Jan. 13th, 2021 @ 08:10 pm (no subject)
Pazolīni "Love Meetings" (1965), nezinu, cik zvaigznīšu skalā, bet visas, visas zvaigznītes dodu!
Jan. 12th, 2021 @ 04:48 pm (no subject)
nesen L. sūtīju jociņu par to, ka, lai nejustu trauksmi, man vienkārši nepieciešams reizi 15 minūtēs dzirdēt, ka otrs uz mani nedusmojas. Vakar tik ļoti samulsu par daudzajiem apsveikumiem (kā, vai tad visi mani neienīst?!), ka nācās samulst par savu samulsumu. Jāsāk garajos mājsēdes vakaros mazliet piestrādāt pie sava pagreizā pašpriekšstata un adekvātāk reaģēt uz ārpasaules laipnībām un cilvēku labvēlību. Draudzenes ar ļoti smaidīgu kurjeru atsūtīja ziedus, pēc tam T. un V. piezvanīja stāvot pretējā ielas pusē, lai caur logu saskandinātu ar mani glāzītes, un es pirmo reizi pandēmijas laikā gandrīz apraudājos no tā, cik ļoti, nu, jūs jau paši saprotat.
Jan. 8th, 2021 @ 11:18 am (no subject)
Jaunās lietišķības reprodukcijas pēdējos mēnešos ar mani rezonē kaut kā īpaši asi, lai gan iepriekš šī virziena māksla bijusi pilnīgi vienaldzīga. Nejauši sastapto gleznu varoņu garlaikoto ķermeņu pozas, izlīdzināti stīvie acu skatieni, kas dzīves gaitās noraugās kā nebūdami spējīgi uz jebkādām acumirklīgām reakcijām, šķiet precīzi, gandrīz pravietiski atbilstošas mūslaiku melanholiskajai apātijai. Gurdeni buržuāziska atsvešinātība no savām sajūtām, kuras šķiet zaudējušas jebkādu izpausmju asumu, formu, enerģiju.
Jan. 2nd, 2021 @ 10:03 am (no subject)
Šonakt sapņoju, ka pie manis ielaužas laupītāji un ziniet ar kādiem paņēmieniem es viņus centos izdzīt? Melojot, ka man ir covid un klepojot virsū
Jan. 1st, 2021 @ 10:47 pm (no subject)
Vakar pirmo reizi dzīvē noskatījos Likteņa ironiju.
Dec. 29th, 2020 @ 06:51 pm (no subject)
Sakritības dēļ šo gadu gan sāku, gan beidzu viena dzīvojoties dažādu draugu mājās un kurinot viņu krāsniņas. Šis ir bijis tik labs gads, ka nevaru nebaidīties no nākamā, nevar taču būt tikpat labi vai vēl labāk.
Dec. 24th, 2020 @ 07:49 pm (no subject)
es šovakar gribētu skatīties filmu, ko Sorentini kādreiz uzņemtu par šiem pandēmijas Ziemassvētkiem. Bet man ir tikai pāris stundas atdzisusi pica, uz kuras šķēlēm uzpilināt D vitamīnu.
Dec. 22nd, 2020 @ 04:25 pm (no subject)
Te tas bija, vārdu pa vārdam,
Dzejolis, kas ieņēma kalna vietu.

Viņš ieelpoja tā skābekli
Pat tad, kad grāmata gulēja putekļos uz viņa galda.

Tas atgādināja, cik viņam bijusi svarīga
Kāda vieta, uz kuru iet pašam savā virzienā,

Kā viņš mainījis vietām priedes,
Pārvietojis klintis un meklējis ceļu starp mākoņiem,

Meklēdams īsto perspektīvu,
Kurā pats būtu pabeigts neizskaidrotā pabeigtībā:

Tieši to klinti, no kuras viņa nepilnības
Beidzot atklātu skatu, uz kuru virzījušās,

Kur viņš varētu nogulties zemē un, skatoties lejup uz jūru,
Ieraudzīt savas vienīgās, vientuļās mājas.

(Vollesa Stīvensa "Dzejolis, kas ieņēma kalna vietu" un dzejolis par manu šīgada dzīvi, tā man šķiet)
Dec. 18th, 2020 @ 10:28 am (no subject)
neticami, bet intensīvais šīgada darbu maratons ir noslēdzies. Vēl neticamāk ir tas, ka nākamo gadu pat varētu mierīgi nestrādāt un nekādu milzīgu projektu arī pagaidām nav. Gan jau atradīšu kādu riteni, kurā patēlot vāveri, bet pagaidām izbaudu gausumu un leduskapī dzesējas Lallier bruts.

Tagad jācenšas lēnām atkal sevi sajust, nevis iegrimt izklaidējošas atpūtas vilnī, kas ar savu ņirboņu turpina notrulināt maņas un atsvešina no sevis.
Dec. 16th, 2020 @ 06:24 pm (no subject)
Nedēļas laikā man ir pazudusi 1) cepure, kas bija uz galvas, 2) austiņas, kas bija ausīs ar nopauzētu skaņu. Kas notiek? Varbūt dievi ziņo, ka jāsarga galva, tā es prātoju, un pēc brīža draudzene atrakstīja, ka noģībusi pēc asiņu nodošanas, uz ielas, krustojumā, nokritusi dubļos uz braucamās daļas un pārsitusi uzaci. Izlasīju ziņu un pēc minūtes iegriezu pirkstā, gatavojot kariju. Nebiju gatavojusi daudzas nedēļas. Par šo faktu izsaku pateicību singha 40% atlaidēm (jauni svara antirekordi, paldies, paldies) un aizņemtībai vulgaris. Tagad gan man ies forši!
Dec. 11th, 2020 @ 04:39 pm (no subject)
šodien autoskolā instruktors mani intensīvi dzenāja pa centra krustojumiem, nekādu taisno gabalu, pa labi, pa kreisi, apkārt grieeez-ties, pēc nodarbības ejot mājās izvilku roku no kabatas, lai ieslēgtu kreiso pagriezienu un aizmugurē ejošos pabrīdinātu, ka tūlīt griezīšos (laikus attapos un iebāzu roku atpakaļ kabatā)
Dec. 3rd, 2020 @ 05:44 pm 2020 MAS
Tags:

1 tik derdzīga rindkopa: "Tāpēc mākslinieka piekrišana ekspozīcijas izveidei un savas darbnīcas rekonstrukcijai Milānas muzejā ir uzskatāma par Fondazione Prada dibinātājas Mjučas Pradas veiksmi.
2 vīrusu matemātika: 1) tieši pirms divām nedēļām atgriezos no kronavīrusa skartās Ziemeļitālijas un šī laikam sanāk pēdējā diena, kad ir vērts satraukties (?)
3 Latvijas mākslas mediji: "Jautājums: Vai sniegavīram [Tavā mākslā] ir kāds sakars ar to, ka tu esi Apaļais?
4 neizturami gribas laivot!
5 Ļoti patīk seriāla "Dark" aktieru sejas panti, gandrīz katrā gribas lūkoties vēl un vēl
6 Mani samulsināja PEN balvas pasniegšana blekfeisošanas aizstāvjiem Re:Baltica.
7 plānojam ar draudzeni pārgājienu, grūti vienoties par dienu.
8 dzeru un gūglēju visādus jocīgos dīkstāves pabalstu pieteicējus, tiku līdz šim rakstam, samulsu par to, cik lieliski es joprojām atceros viņu jūzerneimus, pazudu stalkošanā un nupat viss jau ir aizgājis tik tālu, ka uzaicināju draudzēties Detlefu, es ceru, ka tā bija vakara kulminācija un nu jau pietiks.
9 atceros, man ilgi ir šķitis, ka man iet grūtāk kā citiem, tagad tās šķiet pilnīgas muļķības, bet tāpat regulāri sabēdājos, manot, cik grūti joprojām man iet ar specifiskām komunikācijas niansēm, ko lielākajā daļā ļaužu esmu novērojusi izkoptas un izzinātas daudz agrākā vecumā.
10 septembra endomondo: 102 474 rakstu zīmes par 7 pilnīgi atšķirīgām tēmām un laikmetiem.
11 par tiem dvēseles mezgliņiem runājot, man patīk (palīdz?) uz tiem skatīties caur ķermeņa metaforām, meklēt nevienkāršas līdzības un kopsakarības simptomos.
12 jūs atceraties savas cibas dzimšanas (izveidošanas) dienas?

(gada sākumā modē bija koli, bet īpaši mīlīga šķiet mana neprasme pareizi uzrakstīt vīrusa nosaukumu februārī)
Dec. 2nd, 2020 @ 05:43 pm (no subject)
jūs atceraties savas cibas dzimšanas (izveidošanas) dienas?
Nov. 28th, 2020 @ 01:49 pm (no subject)
Šodien esmu neizgulējusies, jo vakar atklāju, ka Semam Šepardam 70. gados ir TĀDS skatiens un ķermeņa valoda, ka nācās ar viņu filmoties līdz 5 rītā. Aizdomas, ka šovakar turpināsim. Ak!

Nov. 27th, 2020 @ 11:44 pm (no subject)
iedomājos, ka varbūt nevis esmu vientuļāka kā lielākā daļa ļaužu, bet vienkārši sajūtu vientulību spēcīgāk kā citi, un šī uztveres īpatnība man ir iekodēta kaut kur dziļāk nekā vajadzētu. It kā sīkums, bet vienlaikus spēcīga nianse.
Nov. 23rd, 2020 @ 01:02 pm (no subject)
aizdevos beidzot uz Zuzeum. Izrādījās daudz sliktāk, nekā gaidīju. Un es jau tā gaidīju kaut ko ļoti vāju.
Slikti tajā līmenī, kurā vairs nevaru neuztvert personiski (nez kā jūtas nabaga mākslinieki)
Nov. 22nd, 2020 @ 06:31 pm (no subject)
Šī bija tāda nedēļa, kurā ļoti, ļoti nepatika dzīve un dzīvot. Labā ziņa ir tāda, ka sen šādu nedēļu nebija bijis, tāpēc arī piefiksēju - bet agrāk taču bija tikai tādas nedēļas, gadiem ilgi.

nākamais pavasaris vēl tik tālu, tālāk kā jebkad.
Nov. 12th, 2020 @ 02:02 pm (no subject)
"Pagājušajā nedēļas nogalē Slovākijā notika pēdējais posms visu valsts pieaugušo iedzīvotāju testēšanā nolūkā noteikt inficēšanos ar jauno koronavīrusu. Trīs nedēļu laikā pozitīvo rezultātu īpatsvars būtiski samazinājies. Valsts valdība vērtē iespējas mīkstināt stingros ierobežošanas pasākumus un turpmāk izmantot “ātros” testus."
(https://www.lsm.lv/raksts/zinas/zinu-analize/totalas-covid-19-testesanas-rezultati-slovakija-inficeto-ipatsvars-sarucis-divkart.a381442/)

Neesmu dakters, bet vai tad šīs stratēģijas efektivitāte nebija pašsaprotama jau kopš pavasara?
Nov. 2nd, 2020 @ 12:04 pm (no subject)
par tiem dvēseles mezgliņiem runājot, man patīk (palīdz?) uz tiem skatīties caur ķermeņa metaforām, meklēt nevienkāršas līdzības un kopsakarības simptomos. Piemēram, savu upura un nepilnvērtības kompleksu pagarinājumus saskatīt darbaholismā un cerēt, ka spēja atbrīvoties no izdegšanas un pārstrādāšanās sindroma (par kuru mūžīgi sūdzos un tikpat mūžīgi labprātīgi tajā iekuļos) varētu mazināt manu tieksmi vairāk domāt par otra labsajūtu, nevis savējo. Atrast sevī to punktu, kas izstaro sajūtu, ka esmu pietiekami laba sev, arī neko nedarot un kā īpaši nenopelnot citu rūpes, mīlestību un atzinību. Un vēl man ļoti vajadzētu apgūt neproduktīvas atpūšanās spējas.
Oct. 31st, 2020 @ 08:53 pm (no subject)
Arī mani apņem kovid nezināmības nestās skumjas un elēģijas. Paspēju pabrīnīties, ka manā dzīvē daudz kas ir pilnīgi citādāk nekā pavasara pandēmijas laikā, bet arī otrais vilnis liek asāk sajust tos pašus dvēseles mezgliņus. Brīnos par savu psiholoģisko reakciju vienveidību, bet ko tur daudz brīnīties, dzīvnieciņi vien esam.
Oct. 28th, 2020 @ 06:52 pm (no subject)
Laikam jāiegādājas savam, nevis divmetrīga džeka augumam atbilstošs velosipēds, nodomāju brīdī, kad ķēdē ieķērušās apavu šņores dēļ ar purniņu ieslīdēju sakritušajās rudens lapās. Ne par ko nesūdzos, visur citur kritiena perimetrā bija kails asfalts.
Oct. 17th, 2020 @ 11:54 am (no subject)
sapnītī atpūtos Itālijā un pēc tam miegaina tīrot zobus, centos atsaukt atmiņā visas nākamo 10 dienu tikšanās, ko tagad nāksies atcelt. Tas Neapoles šprics bija neparasti dzidrs.
Oct. 16th, 2020 @ 10:41 am (no subject)
Gobzema murgi un murgu atmaskojumi iespiedušies arī manā sociālo tīklu burbulī, viņa piemērs liek kārtējo reizi domāt par to, cik daudzu neirožu pamatā ir neatbilstība starp iekšiņu un āriņu, sevis redzējumu un ārpasaules atbildēm uz mūsu gaidām saņemt to, ko domājam esam pelnījuši. Jūties kā īpašs cilvēks ar īpašu likteni, bet apkārtējie neko no tā neredz, dzīve velds vienmuļa un pelēka, lai kā tu censtos būt atvērts brīnumiem, negaidītiem likteņa pavērsieniem un panākumiem.

Man šī saikne ir ačgārna, man traucē kaut kādas pārspīlētas atzinības formas, jo pati priekš sevis esmu visparastākais cilvēks, kas nedara neko īpašu (varbūt darbaspējas ir labākas kā vairumam, bet tas nav nekāds talants). Un tiklīdz no ārpasaules parādās kaut kādi mājieni par to, ka domāju vai daru ārpus pašsaprotamā, sajūtu diskomfortu, jo manas iekšējās vērtību skalas ziņo par neatbilstību. Un varbūt šī disonanse ir tikpat bīstama kā pirmais, napoleoniskais paveids?
Oct. 13th, 2020 @ 07:03 pm (no subject)
tad tiekamies kaut kad pavasarī?
Oct. 12th, 2020 @ 08:54 pm (no subject)
Ar rudeni atnācis pašrūgtums. Daudz klausos Geneva Jacuzzi un domāju, ka tas ir labākais pseidonīms pasaulē. Un vēl es sveru vairāk nekā jebkad iepriekš, sagruzos vismaz pāris reizes dienā par to.