Cabaret Voltaire seit 1916
Cabaret Voltaire seit 1916 |
|
| Aug. 1st, 2023 @ 10:10 am (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| pirms vairākiem mēnešiem Gundega nejauši atstāja pie manis savu matu gumiju, es to "aizņēmos" un kopš tā laika lietoju tikai viņas matu gumiju, jo tad katrreiz sienot matos varu uz brīdi iedomāties par viņu un sajusties viņai tuvāk tuvāk. Es vispār emsu slikts draugs, reti tiekos, varu mēnešiem nerakstīt, sarunās strīdēties par niekiem, nepiekāpties un censties sev pierādīt, ka esmu visgudrākā, bet citu matu gumiju vairs lietot negribu, lai nepazūd šis mazais atgādinājums par viņu. Laikam sanāk, ka mana mīlestības valoda ir kleptomānija? | |||
| May. 31st, 2023 @ 04:57 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
Mana 2023. gada maija labākā kafija bija vienā svētdienas pēcpusdienā Lidojumu Taņas pagatavotā kafija. Ar ābolu ievārījumu uz tasītes maliņas.  | |||
| Apr. 1st, 2023 @ 12:40 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| domāju, kāpēc uz dažām izstādītēm nu ļoti negribas iet un skatīties, lai gan tematiski un profesionāli interesanti uzstādījumi un izpildījumi, un saprotu, ka pārlieku ārišķības sevis pašreprezentācijā man automātiski rada neuzticēšanos, tādā instinktīvā līmenī, kuram neko nevaru padarīt. Kas nav baigi labi, jo tie ir tikai aizspriedumi un arī pozerīši var darīt labas un dziļas lietas (protams, mākslai nav jābūt dziļai, man pašai trešs vienmēr būs mīļāks, bet aktīvs selfpromoušens virspusējību kaut kā reljefāk izceļ, vai ne). | |||
| Mar. 26th, 2023 @ 01:35 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| uz brīdi uznāca kārdinājums atkancelēt JRT, jo Toms Stopards un Arkādija, bet Hermanis feisbukos atkal aizrakstījies līdz tam, ka 25. martā deportācijas veica progresīvie jaunieši, kas tikai gribējuši labu, tāpēc nēēē, vienkārši ieslēgšu Rozenkrancu un Gildenšternu vakarā sev un kaķīšiem. Vispār daudz tā Stoparda, Malkovičs mums arī iestudēšot, bet gan jau atkal par Austrumu kaimiņa naudiņām, tāpēc nēēē. | |||
| Mar. 3rd, 2023 @ 10:10 am (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| Vēl vienas manas rakstīšanas grūtības ir saistītas ar to, ka pēc 2022. gada 24. februāra kaut kādi 90% no līdz šim uzrakstītā par Austrumeiropas sociālisma un postsociālisma perioda kultūru šķiet nerelevanti un šķiet, ka viss ir jāraksta no jauna, no pilnīgi jaunas, nepatīkamas pieredzes skatpunktiem. Pārlasu mīļākos pētniekus/teorētiķus un klūpu aiz katra otrā teikuma, jo tos gribas papildināt ar bezgalīgiem "bet bet bet". Reģionālas identitātes un postkoloniālisma diskursi vispār šķiet kaut kāda zinātniskā fantastika, pasaciņas ar rūķīšiem un runājošiem zvēriņiem, kam nav nekāda sakara ar to realitāti, kurā jau gadu dzīvojam. Un, protams, vairs nespēju palasīt arī tos krievu izcelsmes pētniekus, kas man bijuši svarīgi un lielā mērā veidojuši manu jūtīgumu un izpratni par mākslas vēsturi, viņu metodes un domāšanas leņķi ilgu laiku bija tas ideāls, ko censties atdarināt un uz ko tiekties (pat ja faktoloģiski svarīgāki bijuši Austrumeiropas avoti). Vakar pirmo reizi kopš kara sāku lasīt krievu izcelsmes autoru, Tupicina "Muzeoloģisko bezapziņu", un jūtu dziļu vainas apziņu, kaut arī autors jau 1970. gados emigrējis uz ASV un grāmata vispār angļu valodā. Ar prātu gribētos šo bloku neitralizēt, bet emocionāli nespēju. p.s. Karam sākoties viena draudzene, Latvijas krieviete, kuras ģimene te dzīvo gadiem, pati gājusi latviešu skolās un bērnudārzos, teica, ka visticamāk visu mūžu jutīs kaunu par to, ka kaut kādā nelielā savas identitātes daļā ir krieviete. Un viņai šķiet tikai godīgi izjust naidu pret sevi (es nepiekritu). Kāda cita paziņa ar līdzīgu bekgraundu sūdzējās, ka viņai sabiedrība liek izjust vainas apziņu par savu izcelsmi, jo viņai taču neesot nekāda sakara ar to, kas notiek valstī, kurā viņai nav balstiesību, un viņa taču tik ļoti ir pret karu. Cik ērti, es nodomāju - izlikties, ka karš ir tikai militāra parādība, ka karo tikai Putins, ka notiekošais nav plašāku vēsturisko norišu rezultāts. Es piekrītu, nevienai no minētajām personām nav jājūtas vainīgai, mums jau pietiek negatīvu emociju, bet otrā piemēra pozicionēšanos es tomēr redzu kā vēl vienu imperiālisma blakni, atbildības neuzņemšanos, jo vienmēr taču vainīgs ir kāds cits. Vai arī kā trulu aprobežotību. | |||
| Mar. 2nd, 2023 @ 11:08 am (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| mokos pabeigt vienu lielo darbiņu, rakstīšana man vienmēr ir bijusi tāds selfhate trips un ar gadiem diemžēl kļūst tikai grūtāk, jo ar laiku pastiprinās apjausma par savu absolūto nezināšanu un spēju ierobežotību (vismaz spēju pietuvoties tam līmenim, kādā es gribētu kaut ko zināt un ar šīm zināšanām operēt). Vienīgais, kas motivē turpināt, ir novērojums, ka šī saasinātā paškritika un perfekcionistiskais prasīgums pret rezultātu ir raksturīgs tiem, kuru spējas es vērtēju visaugstāk, un pat ja pati visdrīzāk viņiem nepiederu, vismaz nepiederu arī tiem pašpārliecinātajiem tukšuma grūstītājiem, kuriem nav nekādu aizturu piesārņot pasauli ar savām paviršajām domām. Man vismaz ir ļoti ilga un spēcīga aizture, kura diemžēl ne vienmēr noturas. | |||
| Feb. 27th, 2023 @ 04:12 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| saslimu trešo reizi šajā gadā. No decembra aptiekās medīju imunitātes zāles, kuru vienkārši nav nekur, jo visur problēmas ar medikamentu piegādēm. Jau gadu cenšos saņemties aiziet pie imunologa, bet pēc tā Ņikiforenko gadījuma man ir bail no šīs profesijas pārstāvjiem. Tas atgādināja, cik daudz laika un enerģijas sievietēm aizņem bailes no seksuālas vardarbības un cik daudz brīnišķīgu lietu mēs tā vietā būtu paspējušas paveikt. Bet nē. | |||
| Jan. 30th, 2023 @ 11:27 am (no subject) | |||
|---|---|---|---|
: oh no interneta nejaušību dievi nolēma, ka man šis rīts ir jāsāk ar deputāta Jencīša sektas video. Ja nu jums arī pārāk labs noskaņojums, te var pabojāt, klausoties, ka liberāļi jāsit tā, lai paliek "asiņaina sloksne" vai "sieviete bez vīrieša ir absolūta nulle". | |||
| Jan. 29th, 2023 @ 06:14 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| Jau kādu laiku māksla mani nespēj aizraut un likās, ka esmu notrulinājusies uz visiem laikiem, bet Nenas Goldinas retrospektīva bija izcila, lai gan neko daudz no tās negaidījām, tikai labas mākslinieces darbus labā ekspozīcijā. Ar biedreni izgājām no izstādes tādas apskaidrotas un apstulbušas vienlaikus, un tas nebija tas banālais dzīves patiesuma aizkustinājums, drīzāk dziļa cilvēkmīlestības un vienotības sajūta caur Goldinas lieliski izgaismotajiem dzīves apjukuma un maiguma cikliem, mūžīgo mētāšanos tajā nospriegotajā trauslumā, kas mūs visus neizbēgami un (ikdienā nemanāmi) vieno. Priecājos, ka vēl spēju kaut ko tādu atrast arī mākslā, turklāt tieši tās nobružājumos. Viss pēc tam skatītais likās pliekans un tukšs, un efekts diemžēl vēl nav pārgājis, tādēļ šodienas trīs stundas pārspīlētas bļaustīšanās un kliegšanas Dailes "Brandā" šķita sevišķi mokošas. | |||
| Jan. 2nd, 2023 @ 01:50 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| laikam teju vienīgā ilgtermiņā pozitīvā lieta no 2022. gada ir tas, ka uzlabojušās attiecības pašai ar sevi. Esmu diezgan tālu no tā punkta, kurā gribētu tajās būt, bet vismaz esmu atradusi (šķiet) pareizo virzienu ar daudz vairāk iejūtības. Diemžēl jo labākas attiecības ar sevi, jo sliktākas ar citiem, tā laikam ir neizbēgama daļa no tripa. Pārējais labais mirklīgs un nepastāvīgs, pārsvarā uzplaiksnījumi. Rīta skrējieni gar Sēnu. Negaiss vientulībā Tatru kalnos. Svelmainas vasaras diendusa zem Vidzemes ozoliem. | |||
| Dec. 16th, 2022 @ 10:50 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| Gribēju sevi iepriecināt ar skatu uz Āfriku, bet Gibraltārā līst, neko neredzētu. Aizdevos tā vietā klaiņot pa klinšu aizām visa tāda vieglprātīgi noskaņota, bet viegli nebija, viss tāds augsts un dziļš, un grīļīgs. Pie ļodzīgākā tiltiņa neizturēju, atmetu kaunu un sāku spiegt, nav ko to kaunu turēt iekšā, nevar zināt, kad šis uzsprāgs. Blakus ejošais nepazīstamu vācu pensionāru pāris par mani turēja rūpi, pieskatīja, lai neraizējos, pārbaudīja, vai nekrītu. Jutos pateicīga, jo savām laiktelpas kontrolēšanas spējām vairs neuzticējos. Atpakaļceļa vilcienu nokavēju, līdz nākamajam varbūt nemaz neatnākošajam daudzas stundas, nolēmu uz tuvāko transporta lokāciju doties kājām, Andalūzijas kalnu ciematiņi, lietus, kalni, saule, kolibri gandrīz uz pleca. Jau sen tā biju gribējusi, kad es vispār tā neesmu gribējusi?! Viss brīnišķīgi līdz brīdim, kad gandrīz nokavēju arī nākamo, šoreiz pēdējo vilcienu mājup. Ar zīmju valodu un izteiksmīgiem acu skatieniem izlūdzos starpposma autobusa šoferim aizvest mani mazliet tālāk nekā viņa maršruts paredz. Piekrita, bet skumjā spāņu valodā norūca, ka labāk būtu es sēdējusi kādā lielpilsētas terasē un tinderī, nevis vazājusies apkārt ar tik sliktām laika telpas zināšanām. Labi,labi, tā viņš neteica gan, bet gan jau padomāja. Uz pēdējo vilcienu paspēju, bet Andalūzijas kailie lauki tagad uz mūžu man zem ādas iededzināti. Estupendo. | |||
| Dec. 14th, 2022 @ 01:00 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| Jums bieži gadās situācijas, kad, jau esot uz skrejceļa, lidmašīnas pasažieris izdomā, ka viņam jākāpj laukā un tiek evakuēts? Man šoruden jau otrā. | |||
| Dec. 6th, 2022 @ 12:21 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| no rīta man šķita, ka Doždj apraides anulēšana mazliet par skarbu, bet tad palasīju krievu t.s. opozīcijas žurnālistu reakcijas, kurās viņi beidzot atklājuši savas īstās nostājas, vēsā mierā apsaukājot latviešus par nacistiem un mudakiem, un pārdomāju. | |||
| Nov. 23rd, 2022 @ 09:29 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| Putinistei Hamatovai Spēlmaņu nakts balva, jūs nopietni?! Un neviena svilpiena zālē. Kauns. | |||
| Oct. 4th, 2022 @ 01:09 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| Maķedoniešu valoda izklausās pēc tās nepareizi latgaliskotās latviešu valodas, kādā mēdzu sarunāties ar sevi, tikai tās slāviskā versijā. Pati Maķedonija spartiski maskulīna un sterila, grūtdieņi Skopjes ielās parādās tikai tumšos vakaros, ielas pārpilnas ar bezgaumīgu tēlniecību hipertrofētos mērogos un nacionālo vēsturi pārrakstošu vulgāru pseidoklasicismu (ar dažām ekspresīvām, sociālisma perioda brutālisma skaistulēm nomaļus no centrālajām asīm). Pilsēta mītiem un ēkām, nevis cilvēkiem (vai nacionālistiski noskaņotās valdībās mēdz būt citādāk?). Kosova savukārt uz katra stūra atgādina mīļākās itāļu neoreālisma filmas. Trūkst elegances un iznesības, bet tam visam cauri pulsē urbāno mikrodīvainību dzīvīgums. "Manifesta" kā neveikls, neiegulstošs, bet nepieciešams Rietumu kultūras svešķermenis. Vizuļojošs dirižablis pēc urīna smirdošā autostāvvietā, kas kādreiz bijusi pils. | |||
| Oct. 2nd, 2022 @ 08:31 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| es atsakos pieņemt vēlēšanu rezultātus. Tas vienkārši nevar būt un nevar būt, ka mēs dzīvojam tik nacionāli konservatīvā sabiedrībā. Atklāti kremlisko spēku plašais atbalstītāju loks vispār ir apokaliptisks, lūdzu, nē (nekad nebiju domājusi, ka "pārdzīvošu" par Saskaņas neiekļūšanu Saeimā, nu gan dieniņa). | |||
| Sep. 22nd, 2022 @ 06:32 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| Tikai tagad pamanīju, ka Nord Stream 1 Vācijai pieslēgts mazpilsētā, kurā es savulaik dzīvoju, un tieši tajā laikā arī ticis atklāts. Bet nevaru es tos labos krievus un dižo krievu kultūru izturēt, trulie z burtotāji un hruščovku putinisti manī izsauc daudz mazākas dusmas nekā visi šie Rietumu demokrātijas labumus baudošie inteliģenti, kuriem neviena augstākā izglītība nav palīdzējusi ieraudzīt savu iekšējo imperiālistu, kurš katru ģeopolitisku situāciju skata tikai caur sava personiskā labuma prizmu. Pirmie kaut kādā ziņā ir sistēmas upuri, otrie šo sistēmu uztur, tāpēc es drīzāk justu līdzi tiem orkiem, kas tualetes podu pirmo reizi dzīvē ieraudzīja, iebrūkot Ukrainā, nevis glamūrīgajiem No War tipa pseidoprotestētājiem, kuri viktimizē sevi, nevis Ukrainas iedzīvotājus, kuriem diemžēl liegta privilēģija būt pacifistiem. Dižā krievu kultūra taču nav tik infantila, lai neuzņemtos tikpat dižu atbildību par savā vārdā pastrādātiem noziegumiem, vai ne? | |||
| Aug. 29th, 2022 @ 07:36 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| ļoti neoriģinālas ciešanas, bet man laikam drīzumā vajadzēs atrast kādu cilvēku, kas manā vietā atvērs dzīvokļa rēķinus un tad no mana bankas konta tos apmaksās, jo man pašai to darīt vairs netur nervi, nevaru uz tiem cipariem skatīties. Mana dzīvotgriba pēdējos mēnešos diez ko augstu vilni nesit un apziņa, ka tuvākajā laikā varēšu atļauties sev nodrošināt tikai eksistēšanas pamatlietas to galīgi neuzlabo un vispār nemotivē savus pēdējos mentālos spēkus veltīt primitīvai izdzīvošanai. Absurds apburtais loks. Neesmu gan droša, ka varēšu nodrošināt arī pamatlietas, jo hroniskā izdegšana un vilšanās cilvēcē manas darbaspējas ir samazinājusi līdz kādiem 10 procentiem no ierastā apjoma un nekādu uzlabojumu nav pat pēc mēneša atpūtas. Drīz brauciens uz Kosovu, varbūt kāds dusmīgs serbs mani tur nodurs un atpestīs no demoralizējošās vajadzības uztraukties par rēķiniem. Citādāk iespundēs mani kaut kādā nabagmājā un nāksies vaimanāt zigzagā kā Artmanes komandantei Emīla nedarbos, vai pasaulei tas ir vajadzīgs, nedomāju vis. Bet ja nopietni, tad no tās bezcerības sajūtas jau sāk pastāvīgi durt pakrūtē un necik nepalīdz doma, ka daudziem būs vēl grūtāk nekā izlutinātajai man. | |||
| Jul. 25th, 2022 @ 03:13 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| visu nedēļu nostaigājāmies ar draudziņiem pa kalniem līdz patīkamai nemaņai, pēc kuras knapi pietiek spēka pieliekties novilkt apavus. Bet vai man bija gana kalnu, nē, man nebija, jo savās patikšanās mēdzu būt negausīga un nedomāt racionāli, tāpēc dienā, kad meteoroloģiskās ierīces solīja vētru un pārējie aizdevās atpūtināt miesas uz minerālu baseiniem, izdomāju viena doties vēl uz dažam taciņām parāpot pa slapjām klintīm ar visām savām apdegušajām un noberztajām kājām. Ar kājām tiku galā, bet ar negaisu satikāmies visskaistākajā un nepiemērotākajā brīdī, vienā no maršruta augstākajām virsotnēm, kur pilnīgi noteikti nebija ieteicams atrasties: līdz tuvākajam patvērumam kādu triju stundu kāpiens, līdz mājām stundas sešas, pēdējie redzētie cilvēki kādas stundas kāpumā. Tikai es, kalnu klajumi, nevienas slēptuves un neviena cita objekta, kurā zibenim iespert (tas viņam labpatīk reizes desmit stiprāk kā zemienēs, pērkons arī dārd pavisam citas jaudas skaļumos). Pretī Giewont virsotne ar milzu krustu, kurā pirms dažiem gadiem negaisa zibens nogalināja vairākus cilvēkus un simtu ievainoja, ļoti pacilājošs skats. Metos skriet pa slapjiem akmeņiem lejup un kā bērnībā solīju dieviņam turpmāk labi uzvesties, lai tikai vēl šoreiz neļauj tiem zibeņiem mani saspert un nosisties uz akmeņiem paslīdot arī lai neļauj. Tā kā kājas (nevis dimanti) ir meitenes labākie draugi, tiku cauri ar izbīli un jaunām slapju virsmu manevrēšanas spējām, bet vai man bija gana un es atteicos no nākamās dienas solītajiem negaisiem, protams, ka nē, tikai rūpīgāk piedomāju par maršrutiem. | |||
| Jul. 15th, 2022 @ 09:51 am (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| Pie jūras pārģērbjoties vakara peldei, pamanījos trīs reizes telefonā pārbaudīt e-pastu. Novelc apavus, nospied uz gmail ikoniņu telefonā, novelc džemperi, gmail ikoniņa, sakārto peldkostīma lencītes, gmail ikoniņa. Autopilota stress, jo nekas steidzams pat nebija gaidāms. Pārstrādāšanās gadījumos mans ķermenis ir iemācījies man sniegt nepārprotamu signālu, sāpošus, saspringušus žokļa muskuļus, nav patīkami, bet man patīk, ka kaut kas viens nozīmē kaut ko otru tā nepārprotami. Nogurums. Man šķiet, ka man drīz uznāks alerģija no vārdiem un burtiem, vai arī smadzenes pašaizsargāsies, uzģenerējot kaut kādu lasīšanas spēju bloku, pure alexia. | |||
| Jul. 6th, 2022 @ 11:16 am (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| šodien nācās pārlasīt tulkojumu vienam manam tekstam, ko rakstīju vēl Parīzē. Lasot ar visu ķermeni sajutu rakstīšanas laiku un apstākļus, katra rindkopa telpiski atdzīvojās tobrīdībā, konkrētā un abstraktā vienlaikus. Gaisa temperatūra, krekliņa ciešums ap manu ādu, pagalma trokšni, kafejnīcas viesmīļa krekla krādziņa, ziedošo krūmu toņi, atdzisušās kafijas krūzītes forma, rakstīšanai paralēlās domas un raizes, saules staru atspīdumi Sēnā, pēdējās skatītās filmas skaņu celiņš, skatiena horizonts, skatiena šķēršļi, nākamās dienas plāni, iepriekšējās dienas nogurums, miega kvalitāte, hronisks slāpju trūkums, zosāda, pludmales akmentiņš kurpē, galerijas, uz kuru tūlīt obligāti japaspēj, darba laiks. Dažreiz man patīk mans jūtīgums. | |||
| Jul. 3rd, 2022 @ 09:01 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| noskatījos Lampas Politiķu cepienu, Anita Muižniece izrādījās tik nūģīgi kjūt, ka sagribējās viņu pasludināt par savu inner animal. | |||
| Jun. 30th, 2022 @ 12:48 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| "А блогерам не понять, что это культурное наступление. Что выставка Щукина и Морозова в Париже это российский флаг над Булонским лесом." Tā Ermitāžas direktors Mihails Pjotrovskis pats nejauši un precīzi argumentē nepieciešamību boikotēt krievu kultūru. Pēdējās dienās rediģēju viena ukraiņu mākslas vēsturnieka eseju par [arī "labo un liberālo"] krievu kultūrā, domāšanā, leksikā dziļi iekodēto imperiālismu, Pjotrovskis, protams, nav ne labs, ne liberāls, un neslēptais kultūras totalitārisms viņa izteikumos nepārsteidz, ukraiņu autora argumentāciju tie tikai spēcina un padara acīmredzamāku. Dusmas uz sevi, jo savā politiskajā naivumā aizgāju uz to Morozova kolekcijas izstādi un manu estētisko pieredzi tagad cenšas iekrāsot teroristiskas lielvalsts karoga krāsās. | |||
| Jun. 27th, 2022 @ 10:51 am (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| Tik brīnišķīgi laikapstākļi. Ja redzat no manis birstam zvaigžņu puteklīšus, tad ziniet, ka tas no siltuma radītajiem laimes viļņiem. | |||
| Jun. 23rd, 2022 @ 01:55 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| es šodien beidzot atklāju velosezonu - es, kas parasti to nemaz nepārtrauc un nobrauc vairākus tūkstošus kilometru gadā. Varbūtības neplosa prātu, jūnija mākoņi, Vidzemes nelīdzenās ainavas un manas saulē samiegtās acis, kuru skatienā tam visam iegrimt. Lietavu uzirdināto ceļu šķērsoja šīgada pirmais zalktis. Gandrīz tajā pašā vietā, kur aizvakar alnis ar diviem mazuļiem. Lieli, lēni un cēli. Endorfīni, endorfīni, endorfīni - nav jābrīnās, ka pēc tik ilgas pauzes dienas pārņem grūtsirdība un grūtgalvība. | |||
| Jun. 16th, 2022 @ 10:37 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| neko labu par manu smadzeņu neiroplasticitāti tas laikam neliecina, bet es bieži vien visā nopietnībā apsveru domu aizceļot ne vien uz konkrētu vietu, bet arī laika periodu, it kā to varētu nobookot tikpat vienkārši kā lidojumu. Grūti tai manai patērētājdvēselei pieņemt, ka ir pieredzes, ko par naudu nevar iegūt, bet labi, ka tā. | |||
| Jun. 15th, 2022 @ 02:19 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| uz ko lai vēl fiksi paspēj teātros šosezon? piemēram, tā Žažda sbitsa ir redzēšanas vērta? Man patīk Kristīne Vītola, bet Willa teātris tāds šaubīgs. | |||
| Jun. 13th, 2022 @ 10:28 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| aizbraucu uz laukiem, viss zaļo un plaukst ar man iepriekš neredzētu jaudu, arī putnu dziesmas šķiet skaļākas un intensīvākas. Viss tik dzīvs uz pēdējo mēnešu iznīcības fona. It kā caur dabu lauztos ārā kaut kāds autonoms, milzu dzīvotgribas organisms. Un saziedējušas lupīnas, vīgriezes, pojenes, ozolītes, dzegužpirkstītes, pļavā dzirdējām griezi. Tam visam būtu jābūt tikai pēc Līgo. Apdullinoša dzīvotsteiga. | |||
| Jun. 6th, 2022 @ 12:10 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| šobrīd Rīgā neierasti daudz nesliktu (ne izcilu) izstāžu vienlaikus, tā, ka gribas pašai iet, nevis aiz pienākuma vai līdzjūtības sajūtas. Interesants vienlaicīgums, ņemot vērā, ka parasti kvalitātes blīvums ir krietni izstieptāks laikā. Un Zanei Zelmenei bija tik precīzi virtualizēta sapņu dinamika, ka dīdījos bailēs un spiedzu tajās sapņu ainavās blandoties. Pēc tam kautrīgi pavaicāju izstādes pieskatītājam, vai visi parasti tik skaļi reaģē uz redzamo, viņa kautrīgi atbildēja, ka nē. Man biežāk jākautrējas. | |||
| May. 27th, 2022 @ 11:13 am (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| jums šonedēļ arī ir "četri pilnmēneši vienlaikus" sajūta vai arī visi toksiskie, uzvilktie cilvēki savas dīvainības izvēlējušies novirzīt tieši uz mani? | |||
| May. 9th, 2022 @ 11:14 am (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| maijs, dzīvoklī tik auksti, ka sēžu ziemas cepurē. Laikam jāpierod, ka nākamo apkures sezonu cenas liks mājas hūdijus aizvietot ar mājas mēteļiem. | |||
| Apr. 21st, 2022 @ 10:24 am (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| mani ļoti mulsina vakardienas asiņaino sieviešu akcija pie vēstniecības. Nekritizēju pašu notikšanas faktu un neapšaubu organizētāju/dalībnieku motivāciju vai nepieciešamību runāt par šīm lietām skaļi un nepārprotami; mani mulsina tas, cik viegli un pašsaprotami mēs esam sākuši piešķirt ciešanām estētisku formu, komodificēt traumas vizuāli efektīgos attēlos, kuri ātri nokļūst informācijas apritē un attēlu straumēs. Tāds ļoti dīvains realitātes simulakrs, kā lai to nosauc? Ciešanu dizains? Manu mulsumu droši vien mazinātu, ja to pasniegtu kā kaut vai anonīmu māksliniecisku akciju, jo vārdiņš māksla piešķirtu man nepieciešamo distanci starp vienu un otru realitāti vai arī protesta rīkošana pie Vācijas vēstniecības, jo kāda jēga varmākam atgādināt par viņam labi zināmo. Vai arī nosaukt par survivor guilt akciju, jo tas viss vairāk ir par mūsu pašu šausmām. | |||
| Apr. 6th, 2022 @ 09:17 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| sāp kājas, caurām dienām staigāju pa muzejiem, lai neskrollētu ziņas. Nez kur liekas cilvēki, kuriem māksla nav paralēlā realitāte? Es nedomāju tikai uzmanības novēršanu. Caur mākslas darbu vai priekšmetu pieslēgties cita cilvēka un cita laikmeta sajūtām. Kāpēc tam ēģiptiešu 19. dinastijas rakstvedim tieši tāds ceļgalu izliekums. Kas tās par īpaši caurspīdīgajām drapērijām vēlīnā hellēnisma tēlniecībā, kāpēc tik jutekliskas, kāpēc tik mitras. Delaroša mīlestību pret pāragri mirušo sievu var sajust pat fona triepienos. Ko domāja tā Bonāra trešās pakāpes radiniece, spēlējoties ar kaķīti ģimenes viesībās. Vai kāds tiem strādniekiem mazgāja kājas pirms stundām ilgas pozēšanas. Kurš skatiens ir īsts, kurš piezīmēts. Monē piezīmējis melnu sirsniņu savam nupat mirušās sievas gleznojuma parakstam. Kāpēc tas mākslinieks vienmēr tik rūpīgi gleznojis matu cirtas. Vai tiešām tajās holandiešu virtuvēs vienmēr bija tik tumšs? Neko fundamentāli jau tas neatrisina, bet skatīšanās process uz mirkli ļauj pieslēgties pārlaicīgam un vispārcilvēciskam sajūtu un domu spektram, sajust cilvēcisko pašos tā dziļumos, caur visiem tā maldiem un vājībām. Caur to, ko nekad nespēs mediēt empīrisku faktu apkopojumi. Ja ikdienā mākslu var izmantot intelektuāli pašizzinošos nolūkos, tad šībrīža bezdibenī tā vismaz uz brīdi noorientē emocionāli. Paplašina citu jūtu veidu teritorijas un ikdienišķais šausmu līmenis uz brīdi nešķiet pārņēmis visu ķermeni. Putna lidojuma perspektīva. Tas gan nemaina to, ka iekšas sagriežas pat pie pašiem saloniskākajiem un nedabiskākajiem vardarbības attēlojumiem, kuriem agrāk knapi aci uzmestu. Un visas tās milzum daudzās mitoloģiskās izvarošanas ainas es nespēju mierīgi skatīt pat vērša vai lietus veidolā. Gribu, lai ar manu ikdienu atkal rezonē Bonāra kaķīši, nevis Delakruā līķi | |||
| Apr. 4th, 2022 @ 03:20 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| ukrainiete šodien pajautāja, vai es zinot, ka "trakie" kara laikā atveseļojoties - nezināju. Viņa pati arī gadiem cīnījusies ar mentāliem traucējumiem, bet kopš kara sākšanās beidzot jūtas mierīga un stabila (atbēga pirms nedēļas). Laikam ārējās pasaules šausmas ir vieglāk pārciest, ja tās atbilst iekšējam stāvoklim. Nesaprotu, kā var spēt turpināt dzīvot pēc saskaršanās ar tik nekontrolējamu, stihisku ļaunumu. Tā, ka vispār necik nesaprotu. To taču nav iespējams sublimēt jebkādās dzīvi apliecinošās formās. | |||
| Apr. 4th, 2022 @ 01:06 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| Vakar aizgājām ar draudzenes dēlu uz laikmetīgās mākslas izstādi, tiklīdz gadījās kāda vizuāli dīvaina instalācija, piecgadīgais elfs paņēma man aiz rokas un mierinoši teica: "Tu tikai nebaidies, es Tevi pasargāšu." | |||
| Mar. 18th, 2022 @ 11:29 am (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| Manīju, ka vakar Rīgā bijis Quo Vadis, Aida? seanss un atcerējos, ka šo filmu par Srebreņicas genocīdu skatījos 1. janvārī. Kā gadu iesāksi, tā gadu pavadīsi. Nākamgad (ja tāds pienāks) būšu rūpīgāka savās jaungada māņticību izvēlēs. | |||
| Mar. 1st, 2022 @ 05:36 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| Trauksme jūtami deformē kognitīvos procesus. Šorīt ģērbjoties turēju rokās džemperi un kādu brīdi nevarēju saprast, kas tas ir, kas ar to jādara, kur kas jāliek. Devos pie ārsta, kaut kādā autopilotā aizbraucu uz pilnīgi citu slimnīcu, vispār nesaprotot, ko es daru un kādos nolūkos. Labi, ka netālu no īstās vietas. Es ceru, ka tā nebūs ilgstoša demence, un varbūt tie ir tikai psihes naivie centieni attālināt saikni ar šobrīd ne pārāk labvēlīgo ārpasauli. | |||
| Feb. 27th, 2022 @ 08:05 pm (no subject) | |||
|---|---|---|---|
| Visu nedēļu egoistiski "priecājos", ka man nav tādas dzīves, ko baidīties pazaudēt, nav iemeslu bēgt. Izrādās noderīgi kara laikos. | |||