About this Journal
Current Month
 1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
3031
Oct. 4th, 2022 @ 01:09 pm (no subject)
Maķedoniešu valoda izklausās pēc tās nepareizi latgaliskotās latviešu valodas, kādā mēdzu sarunāties ar sevi, tikai tās slāviskā versijā. Pati Maķedonija spartiski maskulīna un sterila, grūtdieņi Skopjes ielās parādās tikai tumšos vakaros, ielas pārpilnas ar bezgaumīgu tēlniecību hipertrofētos mērogos un nacionālo vēsturi pārrakstošu vulgāru pseidoklasicismu (ar dažām ekspresīvām, sociālisma perioda brutālisma skaistulēm nomaļus no centrālajām asīm). Pilsēta mītiem un ēkām, nevis cilvēkiem (vai nacionālistiski noskaņotās valdībās mēdz būt citādāk?). Kosova savukārt uz katra stūra atgādina mīļākās itāļu neoreālisma filmas. Trūkst elegances un iznesības, bet tam visam cauri pulsē urbāno mikrodīvainību dzīvīgums. "Manifesta" kā neveikls, neiegulstošs, bet nepieciešams Rietumu kultūras svešķermenis. Vizuļojošs dirižablis pēc urīna smirdošā autostāvvietā, kas kādreiz bijusi pils.
Oct. 2nd, 2022 @ 08:31 pm (no subject)
es atsakos pieņemt vēlēšanu rezultātus. Tas vienkārši nevar būt un nevar būt, ka mēs dzīvojam tik nacionāli konservatīvā sabiedrībā. Atklāti kremlisko spēku plašais atbalstītāju loks vispār ir apokaliptisks, lūdzu, nē (nekad nebiju domājusi, ka "pārdzīvošu" par Saskaņas neiekļūšanu Saeimā, nu gan dieniņa).
Sep. 22nd, 2022 @ 06:32 pm (no subject)
Tikai tagad pamanīju, ka Nord Stream 1 Vācijai pieslēgts mazpilsētā, kurā es savulaik dzīvoju, un tieši tajā laikā arī ticis atklāts.

Bet nevaru es tos labos krievus un dižo krievu kultūru izturēt, trulie z burtotāji un hruščovku putinisti manī izsauc daudz mazākas dusmas nekā visi šie Rietumu demokrātijas labumus baudošie inteliģenti, kuriem neviena augstākā izglītība nav palīdzējusi ieraudzīt savu iekšējo imperiālistu, kurš katru ģeopolitisku situāciju skata tikai caur sava personiskā labuma prizmu. Pirmie kaut kādā ziņā ir sistēmas upuri, otrie šo sistēmu uztur, tāpēc es drīzāk justu līdzi tiem orkiem, kas tualetes podu pirmo reizi dzīvē ieraudzīja, iebrūkot Ukrainā, nevis glamūrīgajiem No War tipa pseidoprotestētājiem, kuri viktimizē sevi, nevis Ukrainas iedzīvotājus, kuriem diemžēl liegta privilēģija būt pacifistiem. Dižā krievu kultūra taču nav tik infantila, lai neuzņemtos tikpat dižu atbildību par savā vārdā pastrādātiem noziegumiem, vai ne?
Aug. 29th, 2022 @ 07:36 pm (no subject)
ļoti neoriģinālas ciešanas, bet man laikam drīzumā vajadzēs atrast kādu cilvēku, kas manā vietā atvērs dzīvokļa rēķinus un tad no mana bankas konta tos apmaksās, jo man pašai to darīt vairs netur nervi, nevaru uz tiem cipariem skatīties. Mana dzīvotgriba pēdējos mēnešos diez ko augstu vilni nesit un apziņa, ka tuvākajā laikā varēšu atļauties sev nodrošināt tikai eksistēšanas pamatlietas to galīgi neuzlabo un vispār nemotivē savus pēdējos mentālos spēkus veltīt primitīvai izdzīvošanai. Absurds apburtais loks. Neesmu gan droša, ka varēšu nodrošināt arī pamatlietas, jo hroniskā izdegšana un vilšanās cilvēcē manas darbaspējas ir samazinājusi līdz kādiem 10 procentiem no ierastā apjoma un nekādu uzlabojumu nav pat pēc mēneša atpūtas. Drīz brauciens uz Kosovu, varbūt kāds dusmīgs serbs mani tur nodurs un atpestīs no demoralizējošās vajadzības uztraukties par rēķiniem. Citādāk iespundēs mani kaut kādā nabagmājā un nāksies vaimanāt zigzagā kā Artmanes komandantei Emīla nedarbos, vai pasaulei tas ir vajadzīgs, nedomāju vis. Bet ja nopietni, tad no tās bezcerības sajūtas jau sāk pastāvīgi durt pakrūtē un necik nepalīdz doma, ka daudziem būs vēl grūtāk nekā izlutinātajai man.
Jul. 25th, 2022 @ 03:13 pm (no subject)
visu nedēļu nostaigājāmies ar draudziņiem pa kalniem līdz patīkamai nemaņai, pēc kuras knapi pietiek spēka pieliekties novilkt apavus. Bet vai man bija gana kalnu, nē, man nebija, jo savās patikšanās mēdzu būt negausīga un nedomāt racionāli, tāpēc dienā, kad meteoroloģiskās ierīces solīja vētru un pārējie aizdevās atpūtināt miesas uz minerālu baseiniem, izdomāju viena doties vēl uz dažam taciņām parāpot pa slapjām klintīm ar visām savām apdegušajām un noberztajām kājām. Ar kājām tiku galā, bet ar negaisu satikāmies visskaistākajā un nepiemērotākajā brīdī, vienā no maršruta augstākajām virsotnēm, kur pilnīgi noteikti nebija ieteicams atrasties: līdz tuvākajam patvērumam kādu triju stundu kāpiens, līdz mājām stundas sešas, pēdējie redzētie cilvēki kādas stundas kāpumā. Tikai es, kalnu klajumi, nevienas slēptuves un neviena cita objekta, kurā zibenim iespert (tas viņam labpatīk reizes desmit stiprāk kā zemienēs, pērkons arī dārd pavisam citas jaudas skaļumos). Pretī Giewont virsotne ar milzu krustu, kurā pirms dažiem gadiem negaisa zibens nogalināja vairākus cilvēkus un simtu ievainoja, ļoti pacilājošs skats. Metos skriet pa slapjiem akmeņiem lejup un kā bērnībā solīju dieviņam turpmāk labi uzvesties, lai tikai vēl šoreiz neļauj tiem zibeņiem mani saspert un nosisties uz akmeņiem paslīdot arī lai neļauj. Tā kā kājas (nevis dimanti) ir meitenes labākie draugi, tiku cauri ar izbīli un jaunām slapju virsmu manevrēšanas spējām, bet vai man bija gana un es atteicos no nākamās dienas solītajiem negaisiem, protams, ka nē, tikai rūpīgāk piedomāju par maršrutiem.
Jul. 15th, 2022 @ 09:51 am (no subject)
Pie jūras pārģērbjoties vakara peldei, pamanījos trīs reizes telefonā pārbaudīt e-pastu. Novelc apavus, nospied uz gmail ikoniņu telefonā, novelc džemperi, gmail ikoniņa, sakārto peldkostīma lencītes, gmail ikoniņa. Autopilota stress, jo nekas steidzams pat nebija gaidāms. Pārstrādāšanās gadījumos mans ķermenis ir iemācījies man sniegt nepārprotamu signālu, sāpošus, saspringušus žokļa muskuļus, nav patīkami, bet man patīk, ka kaut kas viens nozīmē kaut ko otru tā nepārprotami. Nogurums. Man šķiet, ka man drīz uznāks alerģija no vārdiem un burtiem, vai arī smadzenes pašaizsargāsies, uzģenerējot kaut kādu lasīšanas spēju bloku, pure alexia.
Jul. 6th, 2022 @ 11:16 am (no subject)
šodien nācās pārlasīt tulkojumu vienam manam tekstam, ko rakstīju vēl Parīzē. Lasot ar visu ķermeni sajutu rakstīšanas laiku un apstākļus, katra rindkopa telpiski atdzīvojās tobrīdībā, konkrētā un abstraktā vienlaikus. Gaisa temperatūra, krekliņa ciešums ap manu ādu, pagalma trokšni, kafejnīcas viesmīļa krekla krādziņa, ziedošo krūmu toņi, atdzisušās kafijas krūzītes forma, rakstīšanai paralēlās domas un raizes, saules staru atspīdumi Sēnā, pēdējās skatītās filmas skaņu celiņš, skatiena horizonts, skatiena šķēršļi, nākamās dienas plāni, iepriekšējās dienas nogurums, miega kvalitāte, hronisks slāpju trūkums, zosāda, pludmales akmentiņš kurpē, galerijas, uz kuru tūlīt obligāti japaspēj, darba laiks.
Dažreiz man patīk mans jūtīgums.
Jul. 3rd, 2022 @ 09:01 pm (no subject)
noskatījos Lampas Politiķu cepienu, Anita Muižniece izrādījās tik nūģīgi kjūt, ka sagribējās viņu pasludināt par savu inner animal.
Jun. 30th, 2022 @ 12:48 pm (no subject)
"А блогерам не понять, что это культурное наступление. Что выставка Щукина и Морозова в Париже это российский флаг над Булонским лесом." Ermitāžas direktors Mihails Pjotrovskis pats nejauši un precīzi argumentē nepieciešamību boikotēt krievu kultūru. Pēdējās dienās rediģēju viena ukraiņu mākslas vēsturnieka eseju par [arī "labo un liberālo"] krievu kultūrā, domāšanā, leksikā dziļi iekodēto imperiālismu, Pjotrovskis, protams, nav ne labs, ne liberāls, un neslēptais kultūras totalitārisms viņa izteikumos nepārsteidz, ukraiņu autora argumentāciju tie tikai spēcina un padara acīmredzamāku. Dusmas uz sevi, jo savā politiskajā naivumā aizgāju uz to Morozova kolekcijas izstādi un manu estētisko pieredzi tagad cenšas iekrāsot teroristiskas lielvalsts karoga krāsās.
Jun. 27th, 2022 @ 10:51 am (no subject)
Tik brīnišķīgi laikapstākļi. Ja redzat no manis birstam zvaigžņu puteklīšus, tad ziniet, ka tas no siltuma radītajiem laimes viļņiem.
Jun. 23rd, 2022 @ 06:05 pm (no subject)
Tags:

"cik bieži man iziet cauri tā istaba kurā tu vēl esi?" (c)
Jun. 23rd, 2022 @ 01:55 pm (no subject)
es šodien beidzot atklāju velosezonu - es, kas parasti to nemaz nepārtrauc un nobrauc vairākus tūkstošus kilometru gadā. Varbūtības neplosa prātu, jūnija mākoņi, Vidzemes nelīdzenās ainavas un manas saulē samiegtās acis, kuru skatienā tam visam iegrimt. Lietavu uzirdināto ceļu šķērsoja šīgada pirmais zalktis. Gandrīz tajā pašā vietā, kur aizvakar alnis ar diviem mazuļiem. Lieli, lēni un cēli. Endorfīni, endorfīni, endorfīni - nav jābrīnās, ka pēc tik ilgas pauzes dienas pārņem grūtsirdība un grūtgalvība.
Jun. 16th, 2022 @ 10:37 pm (no subject)
neko labu par manu smadzeņu neiroplasticitāti tas laikam neliecina, bet es bieži vien visā nopietnībā apsveru domu aizceļot ne vien uz konkrētu vietu, bet arī laika periodu, it kā to varētu nobookot tikpat vienkārši kā lidojumu. Grūti tai manai patērētājdvēselei pieņemt, ka ir pieredzes, ko par naudu nevar iegūt, bet labi, ka tā.
Jun. 15th, 2022 @ 02:19 pm (no subject)
uz ko lai vēl fiksi paspēj teātros šosezon? piemēram, tā Žažda sbitsa ir redzēšanas vērta? Man patīk Kristīne Vītola, bet Willa teātris tāds šaubīgs.
Jun. 13th, 2022 @ 10:28 pm (no subject)
aizbraucu uz laukiem, viss zaļo un plaukst ar man iepriekš neredzētu jaudu, arī putnu dziesmas šķiet skaļākas un intensīvākas. Viss tik dzīvs uz pēdējo mēnešu iznīcības fona. It kā caur dabu lauztos ārā kaut kāds autonoms, milzu dzīvotgribas organisms. Un saziedējušas lupīnas, vīgriezes, pojenes, ozolītes, dzegužpirkstītes, pļavā dzirdējām griezi. Tam visam būtu jābūt tikai pēc Līgo. Apdullinoša dzīvotsteiga.
Jun. 6th, 2022 @ 12:10 pm (no subject)
šobrīd Rīgā neierasti daudz nesliktu (ne izcilu) izstāžu vienlaikus, tā, ka gribas pašai iet, nevis aiz pienākuma vai līdzjūtības sajūtas. Interesants vienlaicīgums, ņemot vērā, ka parasti kvalitātes blīvums ir krietni izstieptāks laikā.
Un Zanei Zelmenei bija tik precīzi virtualizēta sapņu dinamika, ka dīdījos bailēs un spiedzu tajās sapņu ainavās blandoties. Pēc tam kautrīgi pavaicāju izstādes pieskatītājam, vai visi parasti tik skaļi reaģē uz redzamo, viņa kautrīgi atbildēja, ka nē. Man biežāk jākautrējas.
May. 27th, 2022 @ 11:13 am (no subject)
jums šonedēļ arī ir "četri pilnmēneši vienlaikus" sajūta vai arī visi toksiskie, uzvilktie cilvēki savas dīvainības izvēlējušies novirzīt tieši uz mani?
May. 9th, 2022 @ 11:14 am (no subject)
maijs, dzīvoklī tik auksti, ka sēžu ziemas cepurē. Laikam jāpierod, ka nākamo apkures sezonu cenas liks mājas hūdijus aizvietot ar mājas mēteļiem.
Apr. 21st, 2022 @ 10:24 am (no subject)
mani ļoti mulsina vakardienas asiņaino sieviešu akcija pie vēstniecības. Nekritizēju pašu notikšanas faktu un neapšaubu organizētāju/dalībnieku motivāciju vai nepieciešamību runāt par šīm lietām skaļi un nepārprotami; mani mulsina tas, cik viegli un pašsaprotami mēs esam sākuši piešķirt ciešanām estētisku formu, komodificēt traumas vizuāli efektīgos attēlos, kuri ātri nokļūst informācijas apritē un attēlu straumēs. Tāds ļoti dīvains realitātes simulakrs, kā lai to nosauc? Ciešanu dizains? Manu mulsumu droši vien mazinātu, ja to pasniegtu kā kaut vai anonīmu māksliniecisku akciju, jo vārdiņš māksla piešķirtu man nepieciešamo distanci starp vienu un otru realitāti vai arī protesta rīkošana pie Vācijas vēstniecības, jo kāda jēga varmākam atgādināt par viņam labi zināmo. Vai arī nosaukt par survivor guilt akciju, jo tas viss vairāk ir par mūsu pašu šausmām.
Apr. 12th, 2022 @ 10:34 pm (no subject)
Kaimiņos iekārtojusies arfiste <3
Apr. 6th, 2022 @ 09:17 pm (no subject)
sāp kājas, caurām dienām staigāju pa muzejiem, lai neskrollētu ziņas. Nez kur liekas cilvēki, kuriem māksla nav paralēlā realitāte? Es nedomāju tikai uzmanības novēršanu. Caur mākslas darbu vai priekšmetu pieslēgties cita cilvēka un cita laikmeta sajūtām. Kāpēc tam ēģiptiešu 19. dinastijas rakstvedim tieši tāds ceļgalu izliekums. Kas tās par īpaši caurspīdīgajām drapērijām vēlīnā hellēnisma tēlniecībā, kāpēc tik jutekliskas, kāpēc tik mitras. Delaroša mīlestību pret pāragri mirušo sievu var sajust pat fona triepienos. Ko domāja tā Bonāra trešās pakāpes radiniece, spēlējoties ar kaķīti ģimenes viesībās. Vai kāds tiem strādniekiem mazgāja kājas pirms stundām ilgas pozēšanas. Kurš skatiens ir īsts, kurš piezīmēts. Monē piezīmējis melnu sirsniņu savam nupat mirušās sievas gleznojuma parakstam. Kāpēc tas mākslinieks vienmēr tik rūpīgi gleznojis matu cirtas. Vai tiešām tajās holandiešu virtuvēs vienmēr bija tik tumšs? Neko fundamentāli jau tas neatrisina, bet skatīšanās process uz mirkli ļauj pieslēgties pārlaicīgam un vispārcilvēciskam sajūtu un domu spektram, sajust cilvēcisko pašos tā dziļumos, caur visiem tā maldiem un vājībām. Caur to, ko nekad nespēs mediēt empīrisku faktu apkopojumi. Ja ikdienā mākslu var izmantot intelektuāli pašizzinošos nolūkos, tad šībrīža bezdibenī tā vismaz uz brīdi noorientē emocionāli. Paplašina citu jūtu veidu teritorijas un ikdienišķais šausmu līmenis uz brīdi nešķiet pārņēmis visu ķermeni. Putna lidojuma perspektīva.

Tas gan nemaina to, ka iekšas sagriežas pat pie pašiem saloniskākajiem un nedabiskākajiem vardarbības attēlojumiem, kuriem agrāk knapi aci uzmestu. Un visas tās milzum daudzās mitoloģiskās izvarošanas ainas es nespēju mierīgi skatīt pat vērša vai lietus veidolā. Gribu, lai ar manu ikdienu atkal rezonē Bonāra kaķīši, nevis Delakruā līķi
Apr. 4th, 2022 @ 03:20 pm (no subject)
ukrainiete šodien pajautāja, vai es zinot, ka "trakie" kara laikā atveseļojoties - nezināju. Viņa pati arī gadiem cīnījusies ar mentāliem traucējumiem, bet kopš kara sākšanās beidzot jūtas mierīga un stabila (atbēga pirms nedēļas). Laikam ārējās pasaules šausmas ir vieglāk pārciest, ja tās atbilst iekšējam stāvoklim. Nesaprotu, kā var spēt turpināt dzīvot pēc saskaršanās ar tik nekontrolējamu, stihisku ļaunumu. Tā, ka vispār necik nesaprotu. To taču nav iespējams sublimēt jebkādās dzīvi apliecinošās formās.
Apr. 4th, 2022 @ 01:06 pm (no subject)
Vakar aizgājām ar draudzenes dēlu uz laikmetīgās mākslas izstādi, tiklīdz gadījās kāda vizuāli dīvaina instalācija, piecgadīgais elfs paņēma man aiz rokas un mierinoši teica: "Tu tikai nebaidies, es Tevi pasargāšu."
Mar. 18th, 2022 @ 11:29 am (no subject)
Manīju, ka vakar Rīgā bijis Quo Vadis, Aida? seanss un atcerējos, ka šo filmu par Srebreņicas genocīdu skatījos 1. janvārī. Kā gadu iesāksi, tā gadu pavadīsi. Nākamgad (ja tāds pienāks) būšu rūpīgāka savās jaungada māņticību izvēlēs.
Mar. 1st, 2022 @ 05:36 pm (no subject)
Trauksme jūtami deformē kognitīvos procesus. Šorīt ģērbjoties turēju rokās džemperi un kādu brīdi nevarēju saprast, kas tas ir, kas ar to jādara, kur kas jāliek. Devos pie ārsta, kaut kādā autopilotā aizbraucu uz pilnīgi citu slimnīcu, vispār nesaprotot, ko es daru un kādos nolūkos. Labi, ka netālu no īstās vietas. Es ceru, ka tā nebūs ilgstoša demence, un varbūt tie ir tikai psihes naivie centieni attālināt saikni ar šobrīd ne pārāk labvēlīgo ārpasauli.
Feb. 27th, 2022 @ 08:05 pm (no subject)
Visu nedēļu egoistiski "priecājos", ka man nav tādas dzīves, ko baidīties pazaudēt, nav iemeslu bēgt. Izrādās noderīgi kara laikos.
Feb. 22nd, 2022 @ 08:29 pm (no subject)
pārbraucu mājās no Latgales un prāts uzreiz mierīgāks.

ar gadiem arvien izteiktāk sajūtu Latgali kā tādus Latvijas Balkānus, kur cilvēki ir īstāki, jūt dziļāk un stiprāk, pat ja ārējās izpausmēs neveiklāki un robustāki. Nekur nejūtos un nejutīšos kā mājās (tas nav nekas slikts), bet tur vismazāk jūtos kā svešiniece, kurai sevi jāpaskaidro un jāsargā otrs no pārpratumiem komunikācijā (jo neviens tā īpaši negaida pareizās uzvedības un pareizās atbildēs, kas ir visu mūsu manierīgo kultūru psiholoģija). Tā nav nekāda īpaša tolerance politkorektuma izpratnē, tieši otrādāk, fobiju un aizspriedumu pret svešo Latgalē ir daudz vairāk, bet tam visam cauri pulsē iecietība un maigums pret introverti sarežģītiem raksturiem, instinktīva solidarizēšanās ar to, kas izriet ārpus ikdienas emocionālajām normām. Zemnieciski smagnēja sirsnība, pēc kuras ilgoties esot prom un nespēt izturēt esot tuvumā. Aizkustinošs naivums, mulsuma un jūsmas sajaukums, neatkarīgi no dvēseles pieredzes.
(Tiesa, es nemaz neesmu bijusi nekādos Balkānos, tāpēc varbūt šis viss jau atziņas saknē ir sentimentāls fake news.)
Feb. 21st, 2022 @ 11:36 pm (no subject)
Vakaros esmu pasākusi skatīties kara drāmas, lai jau laikus aprastu ar jauno realitāti. Muļķīgs un bezjēdzīgs mierinājums.
Jan. 23rd, 2022 @ 05:44 pm (no subject)
Jezga ap Malkoviču Rīgā mani tomēr saērcināja, jo "Kokvilnas lauku vientulībā" man pusaudža gados bija viena no svarīgākajām un attieksmes mainošākajām literatūras pieredzēm. Pieredzes jau neviens man nevar atņemt, bet tik un tā nepatīk, ka selebritī fetišisma kultūra komodificē man personiski svarīgo (un man vēl uz to jānoskatās pa savu logu).
Jan. 6th, 2022 @ 12:39 pm (no subject)
Sertifikāta vietā uzrādīju Galerija Rīga apsargam selfiju
Jan. 4th, 2022 @ 02:30 pm (no subject)
uz svētkiem uzdāvināju sev Korovina diptihu (<3) un nevienam citam vispār neko un bez ierastās vainas sajūtas. Domāju kādu laiku paņemt pauzi no ārpasaules un tā arī turpināt - pievērsties sev, netērēt savu enerģiju laipnībām situācijās, kur tā neizriet dabiski, nejust atbildību par to, kā jūtas citi un visas tās mazās lietiņas. Jūzerpikču arī attiecīgi vajadzēja nomanīt no sedotta e abbandonata aizvainojuma uz "tas uz mani neattiecas". Jo tas tiešām uz mani vairs neattiecas.
Dec. 29th, 2021 @ 11:16 am (no subject)
mežs ienāk pilsētā, vecāku māju dārzā ievākušās stirniņas - nāk katru nakti ar bēbīšiem gulēt zem ābeles, sadraudzējušās ar suni. Tā jau viss skaisti, bet māja atrodas pašā Rēzeknes centrā.
Dec. 2nd, 2021 @ 11:36 am (no subject)
par 2021 sliktāks bija tikai 2014, bet toreiz viss bija tik ļoti sliktāk, ka svēru glītus četrdesmit cik tur kilogramus, kas manās acīs izlīdzina bilanci vismaz līdz neizšķirtam
Nov. 19th, 2021 @ 11:09 am (no subject)
es ticu veselīga patriotisma iespējamībai, bet šogad kaut kā īpaši tracina svētku pousti sociālo tīklu taimlainos. Laikam esmu sākusi nacionālismu uztvert kā toksisku jebkurās tā izpausmēs vai arī tā ir kārtējā pašsaprotamība manā šībrīža mentālajā stāvoklī, kurā neeksistē nekāda veida piederības sajūtas un kas kārtējo reizi norāda uz tukšumiņu tur, kur citiem viss kārtībā.
Nov. 18th, 2021 @ 01:38 pm (no subject)
pārvedu mājās Romas lietu, jo jaciņa, kurā svētdien samirku, tā arī vēl nav izžuvusi.
Oct. 18th, 2021 @ 04:18 pm (no subject)
nedomāju par sevi kā par trauslu būtni, bet diez vai spēšu izturēt vēl vienu lokdaunu bez neatgriezeniskiem mentāliem traucējumiem. Vakar čekoju namiņus visādās spānijās, kur notriekt bērnu koledžām taupītos iekrājumus, nekādi citi izdzīvošanas plāni prātā nenāk.
Oct. 18th, 2021 @ 10:15 am (no subject)
Sestdienas ballītē labākajās tautu stereotipu tradīcijās itāļu mākslinieks vārīja visiem pastu, bet ļoti piedzēries somu mākslinieks burtiski lūdzās, lai par viņu un viņa darbiem saka kaut ko ļoti sliktu, jo dzimtenē neviens nemākot bargus vārdus. Es ceru, ka Somijā visi ļaudis ir kā Kaurismeki filmās.
Oct. 11th, 2021 @ 03:19 pm (no subject)
sajūta, ka pēc tās septembra pārstrādāšanās man nepieciešami eksorcista pakalpojumi, lai izdabūtu no sevis laukā visu to nogurumu un satraukumu. Vai vismaz labi acu pilieni. Nez ko tie skrīneidžeri smērē actiņās, lai saglabātu spulgacību. Spulgacīte vispār ir viens brīnišķīgs mīļvārds, nekad gan neviens mani tā nav saucis (nu kaut vai telefonā ierakstījis).
Sep. 29th, 2021 @ 11:34 am (no subject)
var jau pasmieties par tiem mietpilsoņiem, kas nav bijuši muzejos, nesaprot, ka māksla var un tai dažkārt nepieciešams būt negantai un provokatīvai, un vispār nesaprot, kas ir un kas nav māksla, un ar to lepojas (true story no tās nelaimīgās 40. vidusskolas vecaku sapulces) - tas man nav nekāds jaunums un īpaši nesatrauc, bet man šķiet bīstami, ka bērnu tiesības steidz sargāt cilvēki, kas tik fundamentālā līmenī neatšķir māksliniecisko realitāti no fiziskās, jo tas acīmredzami liecina par dziļākām uztveres problēmām nekā gaumes vai izglītotības trūkums. Es ceru, ka tik primitīvi domājoši cilvēki tomēr nedrīkst profesionālā līmenī strādāt ar tik sarežģītiem jautājumiem kā dzimumnoziegumi pret bērniem, un tie skaļākie bļāvēji ir tikai lētas popularitātes meklētāji. Ja man būtu teikšana, ikvienu, kas nevietā saskata bērnu pornogrāfiju, vispirms pašu nosūtītu uz kādu mentālās veselības pārbaudes procedūru - man šķiet, ka tik neadekvāta seksualitātes uztvere bērniem ir daudz bīstamāka par jebkādām mākslinieciskām fantāzijām. Un es nedomāju tikai noziegumus - ja vecāki nemāk bērnam iemācīt veselīgu attieksmi pret savu ķermeni un seksualitāti, ko viņi vispār spēj iemācīt.
Sep. 26th, 2021 @ 12:32 pm (no subject)
drudzis beidzot atkāpies, bet jau ceturto dienu klepoju bez apstājas, nesaprotu, kā tas vispār iespējams - it kā man krūtīs būtu uzradusies klepus rūpnīca. Tādas triviālas saaukstēšanās ciešanas, bet jūtos zaudējusi kontroli pār savu ķermeni. Un caur to kaut kādu jaunu autonomitātes sajūtu, ja vien tas nav drudža blakusefekts.