About this Journal
Current Month
 1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293031
May. 26th, 2019 @ 02:38 pm (no subject)
kā lai sajūtas forša un varoša? Es jau 5 dienas cenšos atvērt un pabeigt vienu ļoti svarīgu tekstu, bet visgrūtākais ir sajusties pietiekami krutai, lai vispār atvērtu un ielūkotos tajā dokumentā. Pēc tam jau aizies kaut kā-dajebkā, bet tas pirmais saņemšanās brīdis ir tik trausli atkarīgs no pašapziņas draiva un šobrīd degvielas nav necik.
May. 23rd, 2019 @ 09:34 pm (no subject)
šodiena ir neproduktivitātes kalngals
May. 12th, 2019 @ 06:41 pm (no subject)
Tvinpīkas Norma mirusi :(
Apr. 22nd, 2019 @ 01:17 pm (no subject)
man jau daudzus mēnešus galvā ik pa laikam ieskanas Jumpravas dziesmas frāze "neredzamas rokas tur tevi ciet"
(vizualizēju kā neoekspresionistu gleznās)
un vispār nevaru sagaidīt to Valtera Sīļa mūziklu, kas šķiet tapis speciāli man un manām pēdējo mēnešu nodarbēm
Apr. 21st, 2019 @ 12:28 pm (no subject)
Šrilanka :(
Apr. 20th, 2019 @ 12:52 pm (no subject)
Vakarnakt skatījos Agņeškas Holandas "Pokot" un brīnījos, cik kvalitātes ziņā disproporcionāla filma, izcilas ainas mijas ar pilnīgi diletantiskām. Nu un kārtējo reizi pārliecinājos par savām spēcīgajām vientulības dziņām, jo īpaši sajūsmināja protagonistes vientuļā dzīve kaut kur sniegainā mežā bez jebkādām skumjām un nolemtības sajūtas.
Apr. 15th, 2019 @ 01:50 pm (no subject)
Nav jau tā, ka man pietrūkst profesionālo skandālu, bet tomēr nešķiet ok, ka manas augstskolas pasniedzējs ir vairākkārt veltījis man nicinošus epitetus sociālajos tīklos. Nupat tiku nosaukta par provinciālu un skaudīgu, jo ne pārāk labvēlīgi izteicos par viņa pēdējo izstādi. Neesmu viņa tiešā studente, taču situācija kopumā nav diez ko omulīga un šaubos, ka tas atbilst augstskolas ētiskajiem standartiem. No otras puses - nekāds hate speech tur nav, un, ja jau pašai tā mēle asa, varbūt nevajadzētu pievērst uzmanību un arī neierobežot citu ļaužu kritiku?
Apr. 11th, 2019 @ 12:38 pm (no subject)
"Šo septiņu gadu laikā tapuši mākslas projekti, kuros mijušies starptautiskas atpazīstamības mākslinieku darbi ar lokālām mākslas vidēm raksturīgu tīrradņu veikumu" - man šķiet, ka RIBOCAs preses relīzes ir kaut kāds jauns literatūras žanrs, jo kā gan var tik ļoti nemācēt izteikties loģiski.
Apr. 6th, 2019 @ 11:17 pm (no subject)
Kaislības izstrādājums
Mar. 28th, 2019 @ 11:18 am (no subject)
man šķiet, ka ārpasaules notikumos šobrīd notiek pilnīga šļura un distopija, un tie vairs nav pāris akmentiņi, kas rada diskomfortu un pesimismu, tā ir vesela lavīna, kas aprij cerības par lēnu virzīšanos uz jaukāku, sakārtotāku un cilvēkiem draudzīgāku pasauli. Lūdzu, pabikstiet, ja notiek arī kādas pozitīvas sociālās/politiskās izmaiņas. Izņemot pavasari.
Mar. 27th, 2019 @ 04:19 pm (no subject)
ak, vīrs beidzot uzrakstīja atlūgumu un tūlīt aizies no padsmit gadus nostrādātās ļoti stulbās darba vietas! Esmu tik priecīga, man šķita, ka šis brīdis nekad nenotiks. Paldies jaunajiem mudacīgajiem vadības posmiem, vīram nopietni šķiet, ka tie cilvēki ir speciāli iesūtīti no citiem uzņēmumiem, jo neviens ilgtermiņā domājošs menedžeris tik graujošus lēmumus nepieņemtu. Pēc vīra atlūguma viņa tuvākās kolēģes salasījās bariņā lasīt darba sludinājumus un laisties prom tikpat ātri.

Bet - pa vidu šiem priekiem varbūt kāds māk pakonsultēt par bezdarbnieka statusa tricks&tips? Kādu brīdi grasās atvilkt elpu, bet no šīs sistēmas neko daudz nesaprotam.
Mar. 7th, 2019 @ 03:04 pm (no subject)
rēta lūpu kaktiņā nesadzīst jau vairāk kā mēnesi un man sāk šķist, ka tas ir kaut kāds vēzis
Feb. 26th, 2019 @ 01:51 pm (no subject)
ļoti sasmējos, kad Alisačka Careviča savas Vecrīgā jaunatklājamās galerijas sakarā rakstīja, ka ar šo pārvākšanos vēlas veicināt Vecrīgas ģentrifikāciju. Meitenei patīk svešvārdiņi!
Feb. 24th, 2019 @ 01:52 pm (no subject)
Svētdienas mizantropija. Nevaru telefoniski apsveikt krustmāti dzimšanas dienā, jo esmu spiesta dzīvot ar izslēgtu telefonu - kāds visnotaļ cienījams mākslinieks terorizē mani ar zvaniem un īsziņām, gribot iesaistīt kaut kādā savā projektā. Ļoti jauki, bet ir brīvdienas un eksistē epasti. Kāpēc ir tik grūti respektēt otra privātumu? Un sazvanīšanās tēma vispār ir mans bēdu akmens, man ļoti, ļoti nepatīk sazvanīšanās, runāšana pa telefonu, visbiežāk telefonam ir atslēgta skaņa un es neceļu vispār, paralēli saņemot par to pārmetumus no darba lietās iesaistītajiem. Pamazām to sāku izjust kā vardarbības formu, nepieciešamību pakļauties tiem komunikācijas veidiem, kādi ir ērtāki, patīkamāki citiem - un arī tiem citiem, kam esmu laipni norādījusi, ka man ir ērtāk sazināties rakstiski.
Ļoti gaidu brīdi, kad par pašsaprotamu kļūs apjautāšanās, kāda saziņas forma otram ir ērtāka un stingra pieturēšanās pie tās. Jums kaut ko no manis vajag, tātad arī jūs pielāgojaties man ērtākam saziņas formātam.
Feb. 12th, 2019 @ 08:42 pm (no subject)
https://www.instagram.com/makslas_mecenats/
Feb. 12th, 2019 @ 07:10 pm (no subject)
Šodien bijām uz Tēvs Nakts, tik ļoti nekāda filma. Atšķirībā no Pelnu sanatorijas, izturēju līdz beigām, bet tāpat kaut kā apbēdinoši viduvēji. Salasījos slavinošas recenzijas, lai saprastu, ko es nesapratu, bet no tām radās vien sajūta, ka karalis ir pliks. Vienīgā recenzija, ar kuras viedokli varēju identificēties, bija ļoti, ļoti paslēpta un vispār neuzrādījās pirmajās meklēšanas rezultātu lappusēs - tā tagad ir norma? Kaut kā ieprogrammēt, lai negatīvās recenzijas google meklētājā vispār neparādās? Zināju, ko meklēt, jo atsauksmes biju lasījusi krietni iepriekš.
Jan. 31st, 2019 @ 04:22 pm (no subject)
Esmu tik ļoti pazaudējusi savus dzeršanas skilus, ka apdolbos pat no theraflu. Jau otro dienu pēc kārtas.
Protams, kur nu bez saslimšanas šajā stundu un darbu haosā. Nevaru!
Jan. 27th, 2019 @ 07:17 pm (no subject)
meanwhile Latvijas feministu forumā diezgan vēsā mierā čiksas mētājas ar apgalvojumiem, ka tās čiksas, kas rausta uzacis un staigā uz augstapapēžu kurpēm, ir dumjas, jo viņām nepietiek laika resursu savas personības attīstīšanai un tādēļ tik ļoti ir atkarīgas no vīriešiem. Jo Latvijas liberāļi ir un paliek latvieši, kuri nevar iztikt bez kādas sabiedrības grupas mobinga. Protams, neaizmirstot izglītotās šķiras pārākuma apziņu, nu ko gan tā strādniekšķira vispār rubī.
Jan. 17th, 2019 @ 11:27 am (no subject)
ko ārsti tev nestāsta - pāris nedēļas intensīvi sildīju istabu ar eikalipta eļļas smaržu un kā nebijis pazuda mani padsmit gadus vajājošais klepus, kas par sevi mēdza atgādināt arī siltās vasarās.
Jan. 15th, 2019 @ 04:27 pm (no subject)
Tags:

Nekas daudz nav mainījies kopš 1995. gada:

"Но приходилось ли Тебе задумываться о генеалогии критики коммунизма? Ты ссылаешься на Бориса Гройса. Все ссылаются на Бориса Гройса. Скоро в приемных дорогих зубных врачей будут лежать статьи Бориса Гройса.(..) Удобные ручные батайчики, приятные и смышленые карманные лаканчики — этого добра нынче навалом и у вас там, и у нас тут..."


(no Aleksandra Jakimoviča recenzijas vēstules formā "Эрос и Танатос коммунизма. Письмо к английскому другу" Sārai Vilsonei)
Jan. 15th, 2019 @ 10:52 am (no subject)
kāda skumja sagadīšanās - vakar biju nolēmusi skatīties filmu par Zdzislaw Beksinski, poļu mākslinieku, kuru mūža nogalē ar naža dūrieniem nogalināja viņa aprūpētāja dēls; īsu brīdi pirms filmas ieslēgšanas uzzināju par sadurto Gdaņskas mēru.
Jan. 10th, 2019 @ 04:23 pm (no subject)
Tags:

"If your heart does not beat faster when you pass by the window of a cap-maker’s shop full of cut-off, happily smiling heads; if, while rushing to the bank or the parking lot, you do not stop before a nicely combed handsome man, forever good-looking and young, watching you from the label of a barber’s shop, then … then there is no point in your travelling to Rome, wasting your time at the Louvre, walking through the Hermitage.

If you do not notice the window of a glass cutter’s shop or, even more, turn your head away from it and spit, then, then it is a certain sign that you will never understand Rembrandt. I know, you will try, having improved your taste by roaming through dank museums, to remove the monstrous body of kitsch crawling all over the place – from your parents’ bedroom to congress halls and apartments of movie stars. Your efforts will be in vain, for the hideous kitsch is – a twin brother of high art. A Siamese twin.

Do not try to destroy kitsch because you will be left without your favourite tie, the one you are proud of, because you will lose fond mementoes from photo albums, you will be left without the opera, novels, a painting you adore, because you will be left without ideas for which you sacrifice yourself, because you will be left without your most precious lover in her ear-rings and slippers. And what would you need your life for then?"

(c) Dušan Otaševič, "Živeo kič", 1969
Jan. 1st, 2019 @ 06:04 pm (no subject)
Izmetu mazu loku pa mazpilsētu, pastaigas bilancē divi noklīduši suncīši, viens sniegā aizmidzis dzērājiņš, kurš apgūlies uz trepēm tādā pozā, ka izskatījās pārlauzis visus iespējamos kauliņus. Dzērājiņu izglābām ar ātro palīdzību, suncīši aizskrēja tālāk, sirsniņa sāp.
Dec. 30th, 2018 @ 03:37 pm (no subject)
kad kraukļi un vārnas lido pār pelēkajām Rēzeknes debesīm, tā ir pilnīgi autentiska manas bērnības sajūta. Guļu mazās māsas istabā, veros ziemas pelēcībā un viss ir tieši tāpat kā kaut kādā 1993. gadā, pat fonā skanošā indiešu mantru mūzika nemazina šo pagātnes ilūziju. Un beidzot to varu baudīt bez liekas sentimentalitātes, kā interesantu estētisku fenomenu, nevis raudinošu atmiņu gūzmu. Man šķiet, ka nekur citur tie putni tā nelido.
Dec. 24th, 2018 @ 02:52 pm (no subject)
braucot uz darbu, vīrs pazaudēja bankas karti, veikalā viss produkti pussapuvuši, tāpēc mani šmorēšanas plāni, nerunājot par noskaņojumu, čuššš (nebija pat stulbo mandarīnu un karstvīna), telpaugiem piemetušies kaitēkļi, dažus nācās mest laukā. Normāli bomžu Grinčsvētki.

un tagad pazuda arī karstais ūdens
Dec. 23rd, 2018 @ 10:54 pm (no subject)
pēdējos mēnešos attiecībās ar sevi valda viegls, bet konstants īgnums, ko projicēju arī uz citiem. Iemeslu tam atrast grūtāk nekā ieganstus, tāpēc šķiet, ka ērcīgums un neapmierinātība vienkārši ir sekas tam, ka dzīvē sācies kaut kāds mazliet cits posms, kas ar līdzšinējo saaug tik lēni un nemanāmi, ka to nav iespējams sajust skaidri un līdz galam, un tieši tāpēc arī kaitina. Līdzšinējā, līdz šim pieņemtā un pazīstamā iekšējās un ārpasaules saskarsmes telpa pamazām pārklājas ar jaunu apvalku un saaugšanas periods nemaz nevar nebūt kairinošs, varbūt.
Dec. 22nd, 2018 @ 04:54 pm (no subject)
man ļoti nepatīk, ja nepazīstami cilvēki mani uzrunā uz tu. Es jūtos labi un droši valodiskā distancētībā. Bet varbūt ir nepareizi patikt tai diferenciācijai, ko sevī ietver jūsošana? Nu, kaut kādas sīkburžuāziska puritānisma atraugas?
Dec. 2nd, 2018 @ 12:06 am (no subject)
pēdējos mēnešus pārskatīju tikai savu mīļāko Eiropas klasiku un jūtos sailgojusies pēc kaut kā holivudiska - varbūt varat ieteikt kaut ko lietišķi melanholiski, bez jūtu pārspīlējumiem un liekiem dramatismiem? Tādu rezignēti vērojošu (bet ne aukstu) ikdienas reālismu, vēlams ar mūsdienām pietuvinātu norises laiku.
Naratīva, tēlojuma un psiholoģiskās atmosfēras ziņā Three Billboards Outside Ebbing vai Synedoch, New York virziens būtu lielisks. Bet var arī vienkārši ieteikt kaut ko, kas patīk, es ieturu pauzi no savām vēlmēm, gribu ļauties svešām.
Nov. 27th, 2018 @ 11:51 pm (no subject)
Andim šodien dzimšanas diena. Kaut kad oktobrī braucu uz viņa nāves vietu, bija ļoti apmākusies diena, es liku mugursomā mantas un pēkšņi pa jokam iedomājos, ka tad, kad ieradīšos tajā vietā, migla pašķirsies un uzspīdēs spoža saule. Un precīzi tā arī notika, mirklī, kad pienācu pie pašas jūras krasta līnijas, spilgta saule izlauzās no pilnīgas nekurienes, pāršķīla mākoņu tonnas kā maziņās. Smiekli caur asarām un saule, ko nekad neaizmirsīšu.
Nov. 20th, 2018 @ 05:16 pm (no subject)
kaut kā neiziet no prāta šis gadījums - uz šosejas nesen notriekta 80 gadus veca sieviete, vainīgais aizlaidies no notikuma vietas, citi šoferi esot braukuši garām, taurējot un nesamazinot ātrumu. Varbūt viņi visi nesās uz kādu netālu cietsiržu salidojumu, jo negribas ticēt, ka šādas pakāpes vienaldzība ir sabiedrības norma.

https://www.facebook.com/photo.php?fbid=2165810903463384&set=a.228661537178340&type=3&theater
Nov. 17th, 2018 @ 08:33 pm (no subject)
17. novembris nozīmē, ka vēl tikai mēnesi būšu divdesmitgadniece. Šī doma mani stindzina un skumdina jau vairākus gadus. Zinu, ka muļķīga, zinu, ka smieklīga, jo kas gan vispār ir cipari un tagad viss vēl tikai sāksies, un kopumā viss taču kļūst tikai labāk lielā mērā pateicoties tieši gadu nestajām priekšrocībām, tostarp sevis iepazīšanas pieredzei. Visu to saprotu, bet tas necik nepalīdz sajusties labāk. Iespējams tādēļ, ka tā arī neesmu paspējusi justies "jauna, skaista un traka" (lai gan esmu centusies) un tik daudz kas šķiet nokavēts. Iespējams tādēļ, ka ļoti esmu dzīvojusi ne tā, kā gribētos un (kas traģiskāk) nemaz neesmu apjautusi, kā tieši gribētos. Varbūt tās vienkārši ir neizbēgami skumjas attiecības ar laiku, kuru es spēju redzēt tikai kā pazaudētu.
Nov. 5th, 2018 @ 08:32 pm (no subject)
tiem, kas lasījuši - Elena Ferrante ir normāla vai viduvēja? Meklēju Neapoles literatūru, bet nevaru saprast, vai viņas triloģija nebūs pārāk lubeniska.
Oct. 24th, 2018 @ 10:54 pm (no subject)
ārpus guilty pleasure kategorijām - man laikam ir pāķa gaume, jo patīk, piemēram, gaismas bumbiņu virtenes interjerā un lētu Drogas šampūnu smarža (pieķēru sevi pie tīksmīgas domas, ka varētu nākammēnes paieekonomēt, nopērkot kaut kādu lētu drogu matu mazgājamo līdzekli, kas smaržo pēc 90.iem un Polijas). Un vispār savās kāzās es gribēju sintezatoristu, bet pat neieminējos, jo diez vai kāds saprastu un diez vai es mācētu paskaidrot. Varbūt tas viss ir likumsakarīga reakcija uz pusaudžu gadu dumpīgumu, kas noliedza jebko mietpilsonisku un asi izsmēja visu vidusmēra normālo. Tagad vienkārši jākompensē šo ķīmisko elementu ilgstošais iztrūkums dzīvē.

Šonakt sapnī staigāju pa kaut kādu muzeju Amerikā, mani vajāja pielūdzējs, kuram acu vieta bija tikai sasprēgājusi, sačokurojusies āda. Nepatīkami.
Oct. 20th, 2018 @ 03:18 pm (no subject)
kad ir mēreni slikti, prāts no šiem stāvokļiem meklē dažādas izejas iespējas, kas laika gaitā jau kļuvušas par automātisku refleksu un nav pat īpaši jāmeklē. Kad ir ļoti slikti, kaut kāds dzīvniecisks instinkts tiecas visu padarīt vēl maksimālu sliktāk, novest to visu līdz galējai robežai. Varbūt tajā visā ir kaut kāda loģika no sērijas "gaišākā stunda seko tumšākajai", nevis trula pašdestrukcija.

Šonakt sapnī piedzīvoju apokaliptisku vientulības sajūtu apstākļos, kad viss ir, un blakus it kā ir daudzi.
Oct. 9th, 2018 @ 11:33 pm (no subject)
profesionālajā ziņā šis ir bijis tads gads, pēc kura gribas nolīst kādā pavisam klusā, apputējušā stūrītī un ļauties garlaicīgiem, birokrātiskiem pienākumiem, kuros nav nekādu publisku, intelektuālu vai radošu aspektu. Nemāku no tiem gūt prieku, gluži otrādi, tas viss izsūc mani līdz robotiskiem stāvokļiem.
Tas, protams, nav nekas jauns ne privātā, ne pasaules mērogā.
Oct. 8th, 2018 @ 08:17 pm (no subject)
ar autobraucējiem kaut kas ļoti nav okei pēdējā laikā. Izeju no mājām reti, bet pēdējās nedēļas laikā gandrīz 2 reizes mani ir sabraukuši, šķērsojot krustojumu gaišā dienas laikā pie zaļās gaismas. Šodien vīram tas pats. Pirmajā gadījumā autovadītāja vēl atļāvās man parādīt vidējo pirkstu (atrāvu viņai vaļā durvis un tas gandrīz beidzās ar kautiņu, jo man ir problēmas ar paškontroli šādos gadījumos (un tā kā viņa pirmā atļāvās izmantot subkultūru žestus, tad jau arī manai reakcijai vajadzēja būt ielu kultūras līmenī)), šodien vienkārši rādīja neapmierinātus žestus.
Kā lai ar šo bezkaunību cīnās? Abos gadījumos esmu piefiksējusi mašīnu numurus, bet no tā droši vien jēgas nekādas? Es pati ielas šķērsoju ļoti uzmanīgi, pie sarkanā neeju arī tad, kad nav nekādas satiksmes, un trīsreiz pārliecinos, vai netieku apdraudēta. Nevaru iedomāties papildus sevis drošināšanas pasākumus, tāpēc (uzmnīgi, aicinājums uz vardarbību!) apsveru domu somiņā turēt gāzes baloniņu un vienkārši iepūst sejā nākamajam nekauņam.
Oct. 3rd, 2018 @ 02:46 pm (no subject)
visu dienu griež iekšas. šķiet, ka esmu zaudējusi piekļuvi kādam svarīgam pasaules gaismas avotam, vienlaikus atskārstot, cik maz esmu mācējusi to novērtēt agrāk, lai gan tas taču allaž bijis kaut kur līdz kaulu smadzenēm dziļi, dziļi iekšā. kaut kas it kā izgriezts no manis, bet varbūt drīzāk nokritis kāds biezs ārpasaules apvalks un tagad tā ieraugāma pa īstam visā savā sarežgītajā trauslumā un nebeidzamajās skumjās. viss pārējais šķiet tik maznozīmīgs, jo sevišķi manis pašas egoistiskā dzīve, ko tagad redzu tikai kā plakanu tukšumu. Mūs abus līdzīgos veidos ir saistījusi jūra. Šovasar mani visu laiku "vilka" tieši uz to galu, kur viņu atrada, un vajāja noslīkšanas ainas. Visur, filmās, grāmatās, stāstos, vīzijās. Piepildījās. Nez vai to pasaules trauslumu ir jebkādi iespējams kontrolēt.
Aug. 16th, 2018 @ 06:23 pm (no subject)
Forši, ka Marija Linarte uzņemta JRT pamattrupā. Man viņa jau sen šķiet tāda kā nākamā Guna Zariņa, vismaz savas aktierspēles faktūras ziņā, par plašumu vēl nemāku spriest.

Bet kāpēc Tīrons joprojām režisē izrādes? Tas kādam arī patīk? Nesekoju līdzi, bet Mielasts šķita tik acīmredzama izgāšanās, ka atkārtoti centieni izbrīna. Vai arī tās izrādes vienkārši labi izpērk RL cienītāji un paliek pāri bulciņām?
Aug. 13th, 2018 @ 07:59 am (no subject)
Kārtējo reizi pārliecinos par depresivitātes un egocentrisma neizbēgamo saistību, un to, ka vajag pēc iespējas biežāk izlaist sevi no uzmanības fokusa. Kā mazu bērnu, kuram ir veselīgi padzīvoties bez pārspīlētas uzraudzības. Pēdējās nedēļas nejauši sanāca piedzīvot gūzmu situāciju un apstākļus, kuros caur "es,es,es" prizmu jādomā biežāk kā ierasts, un tas rezultējās smagā beziemesla nomāktībā.
Ne jau tajā nozīmē, ka par sevi nebūtu jādomā un jādzīvo kaut kādā trulā pašplūsmā, automātiski uzsūcot visu notiekošo. Priecāties par pilnīgiem niekiem, piemēram, to, ka izdevies agrāk piecelties, skaistas debesis aiz loga vai garšīgas vakariņas; neignorēt situācijas, kurās bez acīmredzama iemesla kaut kas liek justies slikti, censties saprast, kāpēc slikti un ļaut sev justies tā, kā "gribas", nevis tā, kā šķiet pareizi un atbilstoši situācijai vai tā "kā justos citi", pat ja citu sajūtas ļauj aiztaustīties līdz savām. Zināt, ko es vēlos, vēlēties daudz, censties to sasniegt un nebēdāties, ja nesanāk. Nedomāt par sevi kā par īpašu cilvēku, kuram pienākas īpaša attieksme un īpašs liktenis. Neļaut pret sevi izturēties necienīgi, bet atcerēties, ka aizvainot var tikai to, kuram ir zems aizvainojumu slieksnis. Domāt par citiem, par jebko citu, domāt tikai par sevi, nu, tas ir kā visu dzīvi lasīt tikai vienu grāmatu.
Aug. 1st, 2018 @ 09:12 pm (no subject)
aktuālā rakstu darba sakarā sastapos ar diviem noslīkšanas gadījumiem pēc kārtas - varbūt šādā veidā manifestējas manas slāpes? Paralēli lasot latīņamerikāņu literatūru šī sirreālā loģika šķiet pavisam reāla, pat teju miesiski sataustāma.
Un jāpiebilst, ka nezināju, ka Juris Podnieks noslīcis tajā pašā ezerā, kur savulaik filmēta "Ezera sonāte". Pirms dažām dienām braucu gar šo ezeru pirmo un vienīgo reizi dzīvē, un ļoti gribējās tur piestāt bez kāda īpaša iemesla.