| Jul. 25th, 2022 @ 03:13 pm (no subject) |
|---|
| visu nedēļu nostaigājāmies ar draudziņiem pa kalniem līdz patīkamai nemaņai, pēc kuras knapi pietiek spēka pieliekties novilkt apavus. Bet vai man bija gana kalnu, nē, man nebija, jo savās patikšanās mēdzu būt negausīga un nedomāt racionāli, tāpēc dienā, kad meteoroloģiskās ierīces solīja vētru un pārējie aizdevās atpūtināt miesas uz minerālu baseiniem, izdomāju viena doties vēl uz dažam taciņām parāpot pa slapjām klintīm ar visām savām apdegušajām un noberztajām kājām. Ar kājām tiku galā, bet ar negaisu satikāmies visskaistākajā un nepiemērotākajā brīdī, vienā no maršruta augstākajām virsotnēm, kur pilnīgi noteikti nebija ieteicams atrasties: līdz tuvākajam patvērumam kādu triju stundu kāpiens, līdz mājām stundas sešas, pēdējie redzētie cilvēki kādas stundas kāpumā. Tikai es, kalnu klajumi, nevienas slēptuves un neviena cita objekta, kurā zibenim iespert (tas viņam labpatīk reizes desmit stiprāk kā zemienēs, pērkons arī dārd pavisam citas jaudas skaļumos). Pretī Giewont virsotne ar milzu krustu, kurā pirms dažiem gadiem negaisa zibens nogalināja vairākus cilvēkus un simtu ievainoja, ļoti pacilājošs skats. Metos skriet pa slapjiem akmeņiem lejup un kā bērnībā solīju dieviņam turpmāk labi uzvesties, lai tikai vēl šoreiz neļauj tiem zibeņiem mani saspert un nosisties uz akmeņiem paslīdot arī lai neļauj. Tā kā kājas (nevis dimanti) ir meitenes labākie draugi, tiku cauri ar izbīli un jaunām slapju virsmu manevrēšanas spējām, bet vai man bija gana un es atteicos no nākamās dienas solītajiem negaisiem, protams, ka nē, tikai rūpīgāk piedomāju par maršrutiem. |
