"radošā tipa vīrieši", mākslīgs nošķīrums.
Cilvēkiem ar īpašu jutīgumu (ne tikai māksliniekiem, bet arī zinātniekiem, piemēram, un ne tikai vīriešiem) kopumā ir diezgan grūti nodoties mierīgām, mīlošām attiecībām, jo viņu dzīve nav tāda. Par apsēstību kļūst daudz kas un tikai tādos apstākļos ir iespējams radīt intensīvi. Es domāju, ka tās mūzas to arī saprot un īpašas ilūzijas nelolo.
Atkarīgs no cilvēka. Lai gan, jā, kultūra kā tāds 'starpstāvoklis', kurā izprocesēt dažādas lietas, ir safe space visādiem ļaudīm, tajā skaitā arī tiem, kuriem kādi mājas darbi ar sevi jāizpilda, pirms ielaisties ar līdzilvēkiem 'normālās attiecībās'. Bet tas nenozīmē, ka nav tādu, kuri rada ne no traumētas vietas un spēj būt attiecībām piemēroti.
Bet par filmu, jā, 'sievietei paveicās'
es laikam vairāk domāju to, ka t.s. radošo cilvēku romantiskajos sakaros otram ļoti bieži piemīt poētiska funkcija, un es nedomāju mūzošanu vai eksistēšanu kā tēlam, drīzāk to, ka otram nemitīgi jābūt attiecībās ne vien ar radošo personu, bet arī ar viņa "radīšanas apstākļiem". Tas viss var būt arī ļoti veselīgi abiem iesaistītajiem, piekrītu. Un manā personiskajā saskarsmes pieredzē sievietēm-māksliniecēm šis piemīt daudz retāk, attiecību lauks no mākslinieciskā tiek vairāk nošķirts (tāpat kā sievietēm mazāk egotripu, vairāk dokumentāla & antropoloģiska skatījuma etc.)
Kāda jēga šiem salīdzinājumiem? Vīrieši daudz ko dara un jūt citādāk, nekā sievietes un otrādi. Man kā sievietei ir maza nojausma par to, ko ar apziņu dara paaugstināts testosterons. Zinu arī daudzus pārus, kur sieviete ir tā, kura vienmēr meklē komplimentus un uzmanību no pretējā dzimuma, kamēr vīrietis mierīgi sēž malā un dara savu, viņam tādas lietas neinteresē.
Sievietes nav mazie bērni un var mierīgi izvēlēties, ar ko būt kopā. Ja vīrieši-mākslinieki ir tik neveiksmīgi, manipulatīvi partneri, viņiem vajadzētu palikt vieniem, lai viņi saprastu, ka viņu radītajā dinamikā kaut kas nestrādā. Tikai kaut kā vienmēr kāda čiepa pie sāniem atrodas (vai vairākas reizē), bet mierīgo inženieru un IT džeku ir pilns tinderis.
Attiecības vienmēr ir abpusējs izdevīgums. Kad tā vairs nav, viena puse tās pārtrauc (vai vismaz mēģina).
es nerunāju par attiecībām vai abpusējību, es runāju par otra situēšanu savā prātā un nekur nesaucu šādu attieksmi par defoltā manipulatīvu vai toksisku.
Mans novērojums ir tāds, ka vīriešiem vispār ir daudz lielāka tieksme redzēt pasauli kā objektus. Ne tikai citus cilvēkus, bet pasauli kopumā. Interese par tehnoloģijām, ķimerēšanās etc. Daudz mazāka emocionalitāte. Savukārt sievietes biežāk nododas rūpēm (par bērniem, par dzīvniekiem, savām draudzenēm u.tml.) un šķiet ar augstāku spēju empatizēt un praktizēt beznosacījumu mīlestību. To es novēroju jau bērnos, un tam nav nekāda sakara ar dzimumlomām: todlera vecuma meitenes lien klēpī mīļoties, kamēr puikas ar naglu dauza caurumu random objektos, lai paskatītos, kas notiks.
Es arī esmu novērojusi, ka mākslinieka pasaulē ļoti daudz kas tiek pakārtots šai nodarbei, bet tas pats nereti notiek citās profesijās, kurās vīrietis darbā ieliek vairāk, nekā pieprasa parastā iztikas nodrošināšana. Sievietes ar šādu entuziasmu parasti totāli izmaina visas mājsaimniecības dinamiku tajā brīdi, kad vienādojumam pievienojas bērns un nekas vairs nav svarīgāks, pat partneris nē.
"radošā tipa vīrieši"
tas ir kad "radošums" kļūst par mērķi un identitāti nevis tas, kas tiek radīts?
es domāju +/- ikdienas darbu, profesiju, identitāti, bet jo vairāk paskaidroju savu domu, jo vairāk pati sev izklausos pec žurnāla Ieva slejas
es tik aizdomājos citā virzienā, ja tava nodarbe prasa radošumu, tas vienā brīdī kļūst par pienākumu, kā tas maina personību. un ka dažās profesijās var kādu laiku izvilkt ar prasmi, nevis radošumu. gan jau mākslā arī var štancēt un komponēt, kad prasmes līmenis gana augsts. un tad sākas ideju zagšana un jauno talantu izmantošana.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}