es ceru līdz 50 gadiem saprast, ka cilvēku emocionālā pasaule ir daudz svarīgāka par reālo.
Lai dzīvotu ar cilvēkiem jāsāk ar viņu zemākajām jūtām. Jāsakonektē tur un tad pakāpeniski jaceļ latiņa. Ar visiem augstu neizdosies, un kādi pacels to augstāk nekā var palēkt.
Un dažreiz latiņa jānolaiž. Jāsazemējas.
Varētu būt tā, ka ja kādas svarīgas lietas neizdari, lēmumus nepieņem, tad to tavā vietā paveic bots. Pieņem kādu vienkāršu, vidēju, solīdu, praktisku risinājumu. Nevis dzīve iestrēgst tikai tapēc, ka izvairies, baidies, vai ir kāda aizraujoši pievilcīga interese.
Man tagad negribas tīrīt māju, vai to nevarētu paveikt bots?
Kamēr ēšanas slogu labprāt uzņemšos es.
Priecē, ka var atkal kāpt pirms kovida biksēs. Iepirkšanās un mantas mani nevilina.
Domāju - šis būs rīts bez kafijas, bet nē - dzeru, atkal dzeru.
pēdējos 3 mēnešus reizi mēnesī maksāju 45 eiro par svaru zāli uz kuru eju arī reizi mēnesī
bet nepārtraucu, tas man tāds cerības stariņš, ko negribas slāpēt
un kad pārnāku mājās jūtos labi, attiecīgi motivācija atjaunojas
Sapratu, ka daudzas mūsdienu (un gan jau arī sendienu) sērgas ir informatīva rakstura. Tās veidojas prātā no tā, ko ir stāstījuši citi. Kas redzēts instagramā vai žurnālā.
Piemēram, anoreksija un bulīmija. Tās ir prāta apņemtība, kura ir apkārtējās kultūras radīta. Tāds informatīvais vīruss, kas iekrīt un iemiesojas kādā novājinātā ķermenī ar pašvaku emocionālo imūnsistēmu.
Tad nu par cenzūru medicīniskos nolūkos.
Un tad par fizkultūras propogandu.
Vakar biju uz 400 gadus vecu seksa lugu. Lai pieņemtu un ieņemtu izrādi, kļuvu tik atvērts jaunajam, ka efekts vēl nav beidzies.
https://www.youtube.com/watch?v=D52kast
Šodien šahisti mani iepazīstināja ar vienu no populārākajām lietuviešu dziesmām. Populāra tiktokā, bet arī jūtūbē milioni skatās un klausās.
Sen esmu novērojis, ka sapņi nespēj manipulēt ar abstrakcijām. Vienkāršākais piemērs, ka sapņos ir grūti lasīt tekstu, kas sastāv no burtiem. Man ir uzskats, ka pār sapņiem valda senākas smadzeņu daļas un manipulē ar jaunākās esošo informāciju. Tas ir abstrakcijām piekļūt var, bet nesaprot, ko ar tām darīt. Teoriju neesmu pētījis, jo tas atņemtu šarmu nojausmai.
Šonakt pirmo reizi mūžā redzēju video klipu, tādu sīkumiņu, ar kādiem mūsdienās tiek piesātināts internets. Un padomāju, ka video, iespējams, ir tas, kas mūsdienu pasauli saista ar senatni, ar lopiem un dinozauriem (putniem). Lai gan zvēriem ar kustīgo bilžu uztveri arī ir, kā ir.
Un, protams, arī kustīgajās bildēs var iekodēt abstrakcijas. Bet var taču arī neiekodēt.?
Lasot jūsu pukstus, liekas ka mazu bērnu vecāki mierīgi varētu būt arī mazu uzņēmumu vadītāji. Ja tam būtu laiks.
Ka gribas spēks reizēm ir neatkarīgi no fiziskā, prāta, vai gara spēka. Iet uz priekšu, kaut nevar.
piegriezu dārzenīšiem svaigu čilīti - tā, lai nebūtu diez ko asi.
un kad dārzenīši bija izcepti, biju jau par to aizmirsis un pieliku sriračas mērcīti, - tā, lai nebūtu diez ko asi.
raudiens nenāk, bet iedzert vajadzēs.
http://klab.lv/community/_9kg/
Kādreiz mūs ar Vikingu bodīšeimoja un izmeta no šīs kopienas par neatbilstību morāles un citiem standartiem.
Šodien svaru zālē atcerējos un domāju ka -9kg 3 mēnešos būtu ok.
Puse no kovidriepas ir nost, tagad no otras puses jātiek vaļā. Uzvalkus vēl baidos mēģināt.
Ja kādreiz esat Sietlā un jums ir videomaģis, iesaku Scarecrow nomu (https://www.scarecrow.com/index.html)
Viendien gribēju izvēlēties filmas balstoties uz nosaukumiem. Bobo un Bobobo-bo Bo-bobo. Iekš Scarecrow atradās.
Pilnīgi dažādas, neteiktu ka labas, bet interesanta pieredze.
Gandrīz uz katriem ziemassvētkiem man ir plāns piesēst pie datora un mierīgi kaut ko foršu uzprogrammēt. Tad ziemassvētki paiet un man ir vēl viens iesākts projekts. Pēc dažiem gadiem izdzēšu, kat atzīstu ka interese zudusi.
Pēdējās nedēļas laikā esmu vairākas reizes ieskatījies vārdnīcā, lai uzzinātu/precizētu vārdu nozīmes. Parasti gadiem vārdnīcas nelietoju, tad ir posmi, kad lietoju. Liekas, tas atkarīgs no iekšējā stāvokļa. Vēlmes lekt nezināmajā, vēlmes pēc skaidrības, mazākas pašpārliecinātības par saviem minējumiem, un vairāk drosmes, kas atļauj aloties un mācīties.
Esmu iedegradējis patērētāju kultūrā. Pasūtīju piccu, dzeru kafiju, skatos BBC seriālu par Āfriku. Itkā jau būtu ziema.
Ir vairākas labas filmas, ko redzēju pagājušā gadsimtā un neko daudz neatceros.
Vai nevajadzētu tās skatīties vēlreiz un iedzīvināt atmiņā?
Līdzīgi ar mūziku - cik daudz veltīt jaunajai un cik daudz vecajai labajai?
Un grāmatas?
Navigate: (Previous 20 Entries)