Man pašai savas cigaretes

About Jaunākais

21. Jan 2023 @ 09:16
1991. g. janvārī man bija 19 un es jau biju stāvoklī ar L. Mēs toreiz ar I dzīvojām Vecāķos lielā, tukšā un ļoti aukstā koka vasarnīcā; no rītiem ūdens spainī bija sasalis. Bija bailīgi, jo omonieši uzturējās kaut kur netālu. Arī ar vilcienu braukt uz Rīgu bija bailīgi - uzbrukuma pie Vecmilgrāvja dēļ.
Tomēr man kaut kā ļoti pārliecinoši šķita, ka I uz Vecrīgu jādodas obligāti. Ka ir jācīnās. Bet es neatceros, vai viņš aizbrauca. Tas bija sesijas laiks un eksāmenus neviens barikāžu dēļ neatcēla, tos mēs cītīgi kārtojām, turklāt I strādāja par naktsargu.
Mums pēc divām nedēļām bija jābūt kāzām un man Nacionālajā teātrī no kaut kur pa blatu dabūta krēmkrāsas smalkvilnas lakatiņu auduma šuva kleitu. Bija jābrauc mērīt un es, protams, apvienoju kleitas mērīšanu ar klīšanu pa Vecrīgu. Šķiet gribēju satikt tēti, kurš tur palīdzēja ar Radio mājas dokumentu evakuāciju. Doma laukumā satiku Gunāru Žideļūnu, kas tolaik aktīvi darbojās LU studentu teātrī, kur es spēlēju viņa režisētajās T. Vilajmsa Petūnijās. Mani ieraugot, viņš ļoti sadusmojās un aizdzina mājās, sakot, ka šī nav īstā vieta jaunām sievietēm stāvoklī. Tās viņa dusmas bija tik pārliecinošas, ka es paklausīju. Tā nu barikāžu laiku pavadīju kurinot krāsnis, ik pa laikam ieslēdzot mazo selgas radio, jo TV mums nebija, mācoties sesijai, gaidot mājās I un klausoties plates. Bija viens skaņdarbs, kuru liku atkal un atkal, man tas joprojām skan ausīs, bet neatceros autoru un nevaru tagad atrast. Tā mūzika skanēja kaut kādā visai mistiskā krievu filmā, kurā spēlēja Smoktunovskis...viņa varonis dzīvojā lielā noplukušā šķiet Pēterburgas dzīvoklī ar milzīgu šķiet pusapaļu logu pa kuru škiet pie viņa ieradās varone, kuru viņš mīlēja. Tas skaņdarbs ir labi zināms, bet nu ... nespēju atcerēties.
Tik daudz "šķiet". Tā iet tiem, kam barikāžu laikā bija 19. Viss kļūst šķietams.


atcerējos :)

tas bija šis Adagio https://youtu.be/_eLU5W1vc8Y

22. Jun 2022 @ 09:26
Vakar bija ļoti skaista saulgriežu nakts Piltiņkalnā, kas uz to brīdi noskaloja dusmas un izmisumu par MK lēmumu saistībā ar koku izciršanu. Ap deviņiem pāri mežu galiem ilgi krāsojās varavīksne. Es gāju kalna apļus un pēkšņi atradu sevi bez rūpēm. Mierīgi un priecīgi dziedājām, gājām rotaļās, skatījāmies ugunī. Muzikantu nebija, tādēļ viss tādā mazliet šķībā, bet ļoti patiesā a cappella. Bija vairāki cilvēki, kas dziesmas uzsāka un tāpēc tās skanēja visu laiku. Ļaužu salīdzinoši bija maz un varbūt tāpēc atdevīgi un priecīgi.
Mēs gan aizbraucām jau ap vieniem, jo M šodien bija jābūt darbā. Saulīte no kalna vēl nebija laista un arī ezera pelde notika bez mums, bet vienalga palika ļoti piepildīta sajūta un sirds. Uz ceļa sastapām divas pūces, vienu lēnu un nesteidzīgu bebru, trīs zaķus lēkšojam un sudraba mākoņus pār spilgti oranžo debesu malu.

20. Jun 2022 @ 17:39
Tātad rīt Ministru kabinets pieņems grozījumus mežu ciršanas noteikumos un aidā! Mūsu bērni vairs nepazīs dzeni, jo viņam nebūs koku, kuros kalt dobumus. Attiecīgi visādiem mazputniņiem nebūs, kur ligzdot. Nu..es nemaz nerunāju par visām tām sīkbūtnēm ar un bez kājām, kurām vajadzīgi krituši un miruši koki. Par jautājuma iekļaušanu sēdē tiek paziņots šodien un skaidrs, ka nekādus protestus nevar paspēt saorganizēt. Man gan arī nav mašīnas un tad vajadzētu braukt uz Rīgu ar agro vilcienu. Lai darītu ko? Nogulties beigtai pie tā ministru kabineta? Zīmēt dzeņus pa visu brīvībeni? Dziedāt t.dz.par mežu un putniem, kas tik svarīgi tai latviskajai dzīves ziņai?
Kopumā viss šķiet bezcerīgi. Karš Ukrainā, kas tagad tiek paredzēts ilglaicīgs, Francijas vēlēšanas, mūsu oktobra vēlēšanas, Lielbritānijas kareivju gatavošana 3. pasaules karam un tā tālāk. Pagājušajā nedēļā intervēju cilvēkus 20 - 30 gadu amplitūdā. 95 % nezināja kā izskatās zvirbulis. Viens tāds slaids un plecīgs puisis paceļ savas divas dūres, saliek kopā un saka ...."Nu...zvirbulis ir apmēram šitik liels."
Es neesmu tikusi līdz pļavai. Rīt saulgrieži. Vajadzētu apgulties jāņuzālēs un skatīties, kā mākoņi skrien. Un laisties tiem līdzi.

25. Feb 2022 @ 10:17
Vakar vēl mēģināju paralēli strādāt. Sēdēju montāžā, satikos, lai apspriestu iespējamus nākotnes projektus. Vakarā iedzēru. Nedaudz. Nolūzu ar LTV speciālizlaidumu blakus. Šodien trīc rokas un zoomi par darbu šķiet bezjēdzīgi. Tikko bija jāraksta epasts sadarbības partneriem uz Itāliju. Uzrakstīju rindkopu arī par to, ka ja nu viņiem ir iespēja kaut kā rīkoties, lai paustu neapmierinātību ar IT valdības rīcību, lai lūdzu nekavējas. Izdzēsu. Tad uzrakstīju, ka, ja nu viņi zina par protestiem IT, lai dalās ar informāciju. Izdzēsu. Aizsūtīju tikai darba info. Laikam tāpēc, ka es nesaprotu, ko mēs vispār varam izdarīt. Vakar noziedoju. Šodien mēģināšu savākt to 72 h somu visai mājsaimniecībai. Jārunā par situāciju ar mazo bērnu.

22. Feb 2022 @ 08:46
un tagad mēs noskatīsimies kā rietumu kapitāls upurēs t.s. rietumu demokrātijas vērtības

30. Nov 2021 @ 14:07
Krilovs pirms dažām dienām bija ielicis saites uz četriem Marietas Čudakovas stāstījumiem par Bulgakovu. Saistībā ar viņas nāvi. Atceros, ka jau pirms kāda gada vai diviem biju gribējusi tos video noskatīties, bet nu steigas, drūzmas un visādu bezgalīgi svarīgu iemeslu dēļ toreiz brīvu vaļu neatradu. Bet tagad gulēju ar balstvakcīnas blaknēm un nekur man nebija jāskrien, tāpēc noskatījos vienā elpas vilcienā. Pēc tam, protams, bija jāpārlasa "Meistars un Margarita", kas grāmatplauktā neskarts bija stāvējis gadus divdesmit. Un pēkšņi man atklājās romāna vēsturiski baisais slānis vienlaicīgi ar nemazāk traģiski autobiogrāfisko. Bulgakova aicinājums "Man līdzi, lasītāj!" ar dzelžainu tvērienu mani izveda pa visām Padomju terora šausmām, liekot apzināties, cik tuvu, cik tepat līdzās tas vēl ir. Ne tikai pagātnes, bet arī tagadnes laikā.
Šodien, stāvot uz piesnigušās Egļu ielas, dzirdēju, kā pret kapuci sitas sīkas sniega pārslas, acu priekšā mirguļoja spoži punktiņi, pasaulei man apkārt mainījās fokuss, tās materialitāte nebija nekas vairāk par trīsdimensionālu ilustrāciju grāmatu, bet pelēkās debesis uzvēlās man virsū ar visām Bulgakova bailēm, skumjām, bezcerību un niknumu.

Biju aizmirsusi, ka galvenais netikums ir gļēvulība.

25. Sep 2020 @ 22:29
Jāpieraksta, jo šī bija diena pēc kuras ilgojos visu darbu pilno vasaru. Ar riteni aizbraucu līdz Raiskuma ezeram. Nopeldējos. Tad lasīju ar skatu uz ezeru. Gulēju uz soliņu ar skatu uz zilajām debesīm. Tad novēroju vardi. Ēdu līdzpaņemtos ābolus. Izlikos, ka rakstu plānu rakstam, kuru biju apsolījusi nodot līdz šodienai. Tad pasūtīju visas domas par rakstu ļoti tālu prom. Atkal lasīju. Kaut ko bakstījos feisbukā. Gulēju, skatījos debesīs. Ēdu ābolus. Atkal nopeldējos. Lēnām braucu atpakaļ uz Cēsīm. No Raiskuma pagrieziena pa Limbažu šoseju, neminoties var aizbraukt gandrīz līdz Gaujas tiltam. Tāds slīpums.

22. Mar 2020 @ 11:45
Es esmu ļoti priecīga par pašizolācijas nepieciešamību. Tāpat neko lielu līdz vasarai nebiju plānojusi, bet tagad ir oficiāla atļauja nekur nedoties. Un es varu ar mierīgu sirdsapziņu katru dienu no rīta un vakarā iet garajās meža pastaigās. Septiņi līdz desmit km ir viena mana deva. Un es zinu vietas, kur nav neviena cilvēka. Tikai koki un gaisma. Un putni. Aizvakar man uzskrēja virsū stirna. Vakar ilgi vēroju slieku. Ja vēl nebūtu tas raksts, kura dedlains bija jau pirms nedēļas, un attālinātās mācīšanas programmas, kas jāsagatavo, es varbūt iemantotu pilnīgu mieru, par kuru esmu dzirdējusi tikai vecu ļaužu nostāstos. Bet nu...to rakstu es uzrakstīšu, tad paliks tikai iknedēļas programmas un tad, varbūt, starp rīta un vakara pastaigām varēs vienkārši lasīt. Starp citu, neko no plašā mākslinieku solidaritātes piedāvājuma joprojām neesmu noskatījusies. Gribas aizvērt acis un ļaut, lai saule apskauj.
UPD
Prokrastinēju rakstu un noskatījos šo Stafana Kegi (no mana mīļā Rimini Protokoll) izrādi UNCANNY VALLEY. Ļoti iesaku! Links laikam darbojas tikai šodien. https://vimeo.com/304093892?fbclid=IwAR19TMnqLncama5AQsV9QOPw98KWu8RPWT0j7cfqdrO_GayKiWn0mPm0PfU

30. Dec 2019 @ 17:21
Brīnišķīgas pēdējas 24 stundas. Vakar ar Teju aizstaigājām līdz Velnalai un tad lēni, mierīgi pirtojāmies, nirām āliņģī un klausījāmies šamaņu dziedājumos. Pamodos trijos no rīta, ielīdu fB, bet tur Gundega Laiviņa bija nošērojusi jaunāko Routledge izdoto "Theatre and Performance Designe", kur uz vāka manas un Endija "Noktirnes" Rīgas versija un iekšpusē rūpīgs izrādes lasījums. Man jau bija licies, ka tā izrāde ir aizgājusi uz neatgriešanos un varbūt arī īsti nesaprasta, bet re kā, atnāk negaidīti tāds teksts, kurā izrādās, ka ir cilvēki pirms pusotra gada klejoši mūsu radītajās cilpās un sapratuši visu, kāpēc un kā mēs domājām. Šodien pedējā filmēšana "Dzīves tango" Latvijas līnijai, Maskats sarakstīja aizkustinošu tango mažorā, kurā tik tik daudz cerību un skumju. Iepazinos ar Kseniju Sidarovu, kas ienāca studijā ar tādu vieglumu, ka sirds uzplauka un visu filmēšanas / ieraksta laiku gribējās smaidīt līdz pakausim. Tāda vienkāršība un atvērtība viņā, kuru gribētos arī sev. Līdzīgi bija augustā, kad Kultūras alfabēta filmēšanā satiku Ivetu Apkalnu. Tik spēcīgu un tik siltu vienlaicīgi. Viņās vibrē pasaule un mīlestība un tik ļoti, ka jūtos pateicīga šim gadam tieši par šīm divām tikšanās reizēm.
Un tad laimīga par to, ka esmu izdarījusi labi visus šī gada darbus, kuru man bija patiešām daudz un lieli, braucu mājās un piestāju Ieriķu Elvi veikalā. Nu ...tur lociņi, maize, pomelo, divi proseco rītdienai un viens Pino Noir šim vakaram, kurā svinēt prieku par šo gadu un pabeigto filmēšanu. Stāvu pie kases. Pienāk divi vīri un sāk ar kasieri runāt, ka viņiem varētu bez rindas, jo viņi jau ir bijuši un kaut kā tā... es īsti neklausos, kasiere vaicā, vai man nav jāsteidzas, es ar nopūtu saku, ka nē ,un skatos uz vienu no tiem džekiem un domāju, ka nu...bāc, kā var viens cilvēks būt tik līdzīgs Vikingam ...līdz tas Vikingam līdzīgais prasa vai Maya tomēr nebūs dusmīga. Un tad viņš sakrāmē manā maisiņā lociņus, maizi, pomelo, proseco un pino noir, aizstiepj to visu līdz manai mašīnai, rūpīgi piesprādzē. Tad mēs minūti stāvam lietū, apskaujamies un aizbraucam katrs uz saviem ziemeļiem.
Laimīgu jums jauno gadu, draugi. Mēs visi tepat vien esam!

16. Dec 2019 @ 13:54
Pirmizrādes afterpārtijā pirmā deja bija ar maigajām pūcēm. Nodejojām to ar Teju kā veltījumu Skukai. Vēlāk Laila teica, ka tas ir izskatījies tieši tāpat kā viņas pusaudzībā un, ka tā viņai tādā trauma. Vēlāk gan atzina, ka visiem tādu traumu neesot un, ka tā ir diezgan forša trauma.
Es esmu super laimīga par izrādi un to, kā tajā zemtoņos dzīvo senā Ciba.

27. Jun 2019 @ 09:34
Ir labi tie rīti, kad aiz loga līst un pirmajā stāvā mūsu skaisti melni nobružātās, bet ļoti atskaņojušās klavieres spēlē Nīmanis. (kaut kad saņemšos pierakstīt jūniju un Cēsu kauju simtgades notikumus)

7. Jun 2019 @ 23:27
No rītiem peldēties ezerā, vakaros - pojeņu smaržā. Lūk, mazliet laimes. Satikt sen neredzētus draugus un no pagātnes formas viegli nokļūt ar viņiem tagadnē, kas stīgo uz nākotni. Viss notiek te un tagad. Un tajā ir daudz prieka. Ir skaisti redzēt, kā mēs maināmies un, cik nemainīgi esam.

4. Apr 2019 @ 20:00
Divi stārķi aiz Siguldas, dzeltens taurenis ap māju, vēl bērzu sula vīna glāzē ielieta no trīslitra burkas stāvošas pie koka, starzdu ņemšanās ābelē, gruzdošs ugunskurs.

Cēsu kauju simtgade stāsts nr.115. Mar 2019 @ 20:29
Šorīt, braucot uz tikšanos ar igauņu delegāciju, trīs reizies pabraucu garām bezmaksas stāvvietai. Tad jau gandrīz kavējot, noliku mašīnu tur, kur drīkst tikai stundu stāvēt, ieliku zīmīti logā, ka esmu svarīgā sanāksmē un varu kavēt. Svarīgā sanāksme ieilga uz visu dienu. Atgriezos pie mašīnas, iekāpu, ieslēdzu un neieslēdzu. Mašīnas acis bija vientulīgi spulgojušas visu dienu un bija pamatīgi nogurušas.
Jau apsvēru neispējamos evakuācijas plānus, kad manam izmisumam tuvojās iegauņi. Izkāpu. Pasūdzējos. Rezultātā diplomātiskais korpus ar vēstnieku priekšgalā stūma manu nošņurkušo zirdziņu pa manas mazpilsētas ielām. Stūma pamatīgu gabalu, pāri diviem krustojumiem un tad skrēja līdzi pa nogāzīti. Bet zirdziņam nekādi nepieleca, ka jāsāk kustēties. Dīvaino skatu ar vīriem melnos mēteļos pie putekļu klātajiem zirdziņa sāniem, pamanīja vietējais apsardzes džigits un ieradās ar vadiem. No vēstnieka un pārējā korpusa atvadījāmies jau apskaujoties. Lūk, atkal igauņi nāk mums talkā. Parasts Cēsu stāsts. Mīlu tādus vēstniekus.

19. Aug 2018 @ 22:47
Saņēmu e-pastu no Alexander R. Bazelow, kuram ir ļoti patikusi mana diplomdarba filma "Nākotne ir pagātnes tagadne". Bazelowa kungs stādās priekšā kā nelaiķes Hannas Ārentes students, kurš palīdzējis sagatavot izdošanai viņas vīra Heinrich Blücher manuskriptus. Esot Rīgā. Varbūt varot mani satikt. Es laikam kaut ko nesaprotu.

5. Aug 2018 @ 23:06
Šodien beidzot saņēmos un pārpeldēju Raiskuma ezeru no viena krasta līdz otram un atpakaļ. Kopā ar dēlu.

Rilke26. Jul 2018 @ 13:49
Piedodiet man par nezināšanu, bet vai Rilkes Astotā elēģija ir tulkota latviski?

23. Jul 2018 @ 12:26
Sauksim tās par pēckeiva skumjām.

16. Jul 2018 @ 22:56
Tagad man ir pavisam pavisam īsi mati. Sirmi deniņos un vēl. Un pancīgi. Ļoti viegla sajūta, kas pārvēršas ilgās pēc rītdienas rīta peldes Gaujā ar ilgu niršanu.

22. Jun 2018 @ 10:20
Vakar pa dienu izrādes vajadzībām saplūcu jāņu zāļu pušķi no tā, kas nu Londonas ielu malās pieejams. Iznāca diezgan glīts. Pēc mēģinājuma tā ap pusnakti klusiņām padziedāju jāņu dziesmas. Domās gāju peldēties. Kāds tāls paziņa samulsināja, atsūtot ugnskura video. Tādi man tie saulgrieži. Šorīt kastaņai aiz loga tāda mazliet nogurusi jūlija zaļā krāsa. Bet nav tik bēdīgi kā es biju iedomājusies. Varbūt tāpēc, ka mums izrāde ļoti fiziski par to, kas parasti notiek saulgriežos. Par saslēgšanos ar dabu. Un mēs jau labu laiku šajā rituālā dzīvojam. Vēl vakar sabijos no izkāmējušas lapsas, kas vairākas reizies dažu soļu attālumā no manis ar visu ķermeni no spēka krita uz sāniem apstādījumu biežņā. Laikam centās pakasīties. Pēc tam domāju par to, ka viņām taču te nav kur padzerties. Nelīst.

15. Jun 2018 @ 20:07
Beat this!

Tikko pārguruma un steigas dēļ nejauši nopirku sev biļeti uz sarunu pašai ar sevi.

Lūk, kāpēc ir svarīgi mājas lapās likt dažādas bildītes pie dažādiem notikumiem, nevis, piemēram, ielikt tās izrādes bildi, kuru es gribu redzēt, pie kaut kāda fakin artist talk. https://www.liftfestival.com/events/artist-downloads-2018

Londonā liepas jau noziedējušas.

12. Jun 2018 @ 15:33
Izlasot Barbalas ierakstu par Itāliju un tur jau esošos ieteikumus, spontāni ņēmu un nopirku biletes uz Milānu septembra divdesmitceturtajā dienā. Būs laiks nedēļas divas klejot. Tikai tagad jāsaprot, kur un kā un varbūt pie kā. Bet vakar man bija artist talk par filmām divu stundu garumā Londonā Summerser house studios. Par kuru biju nobijusies līdz nelabumam, bet viss notika brīnišķīgi un ļaudis nāca klāt un teica paldies. Aiz loga te Pekhamā šobrīd zied jasmīni un kļavas pilnas degunu ķekariem. Sajūta kā Āgenskalnā.
Pirmizrāde pēc 25 dienām. Lai nu lapsu dievi stāv mums klāt.

31. Maijs 2018 @ 10:26
Jaunie strazdi izlidojuši šorīt agri. Vakar vēl ņēmās pa būri, bet šorīt vairs neviena galva ārā nelien un pasauli nevēro. Dzerot rīta kafiju varēja novērot to, kā vecie strazdi iznes no būra "miskasti" - pilns knābis sūdiņu, aizlido līdz dārza otram galam un samēslo zālāju. Tā vairākas reizes. Kārtīgi īrnieki. Žēl, ka dodas jau prom.

26. Apr 2018 @ 21:28
Man patīk, ka Reikjavikā katru vakaru varu iet uz āra baseinu un peldēt vieglos garaiņos mēness, retāk saules un biežāk lietus lāšu pavadībā. Varbūt tāpēc, ka jau četras nedēļas esmu piespiesta strādāt tikai vienu darbu, arī guļu ļoti mierīgi. Nesapņoju. Pa ceļam uz mājām okeāns, aiz virtuves loga - kalns ar sniegotu virsotni. Īslandes pavasaris ir lēns, bet tie viņu zelta strazdi (Golden Plover) trako katrā kokā. Ja tik ļoti netrūktu to manu Cēsu dārza strazdu, tad varētu teikt, ka šī ir ļoti laba dzīve. Laimīga.

16. Apr 2018 @ 21:04
Reikjavika sākās ar tomātu zupas vārīšanu. Tagad vēroju ļoti vējainu saulrietu okeānā no mājas, kuru septiņdesmitajos uzcēla kāds pāris, kas uz šejieni pārcēlās no Kalifornijas. Saulrietus var redzēt divus - aiz viesistabas stikla sienas un istabas otrās sienas spoguļu paneļos. Turpat arī kuģīši viļņos. Sajūta, ka mājā nekas kopš septiņdesmitajiem nav mainījies. Tīrs kino. Vīrs, kas mums izsniedza atslēgas, stingri piekodināja, ka ballītes viņš necietīšot. Lai nu tā būtu.

15. Apr 2018 @ 17:50
Divu Londonas nedēļu laikā esmu kļuvusi par ļoti introvertu būtni. Bet varbūt vienkārši nogurdina ārkārtīgi intensīvā komunikācija izrādes tapšanas laikā. Šodien nestrādājam. Piespiedu sevi iziet no mājas un ieelpot pavasari. Tepat aiz stūra dažu soļu attālumā skarba baznīciņa ar galvaskausu rotājumiem uz vārtu stabiem. Tās mazajā dārzā daži ļoti veci apbedījumi un ziedoša magnolija. Starp nesalasāmām kapu plāksnēm balo uzraksts, ka te tuvmā ir apbedīts Kristofers Mārlovs. Uztvēru šo atradumu kā ļoti iedrošinošu zīmi un labas kompānjas klātbūtni. Rīt uz Reikjaviku.

9. Jan 2018 @ 18:08
Tikko skaidri sapratu, kāpēc es joprojām turpinu lasīt cibu.
Te joprojām ir sajūta, ka pasaule joprojām ir normāla. Un es nāku te kā gar jūru pastaigāt, kā vecāsmammas albumus pašķirstīt, kā acis atpūtināt mākoņos skatoties.

9. Dec 2017 @ 15:13
Šis ir gads, kurā es Cibā esmu ierakstījusi pliku neko. Bet nu gāja arī diezgan traki. Joprojām jūs lasu. Joprojām te esmu.

Robežas30. Nov 2016 @ 15:05
Draugi!

2. 12 pirmizrādi būtu jāpiedzīvo manai izrādei Robežas. http://fondsdots.lv/lv/notikumi/dokumentala-izrade-robezas-rigas-purvciema

Tā ir dokumentāla vides izrāde par spēju uzticēties un drosmi. Mēs mēģinām rāpties pāri visdažādākajām robežām un mums tas izdodas, BET izrāde var notikt tikai tad, ja tajā iesaistās arī brīvprātīgi pavadoņi, kuru loma ir būt par skatītāja acīm un atbalstu. Šobrīd mums dažādu iemeslu dēļ ļoti trūkst šo cilvēku, kuru loma izrādē ir liela un nozīmīga. Par to vairāk var dzirdēt šeit http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/krista-burane-robezas-cilvecisko-attiecibu-zina-ir-politiska-izr.a77689/.


Ja vēlies un vari palīdzēt (vai zini kādu citu, kurš to gribētu darīt), tad lūdzu zvani izrādei producentei Leldei Prūsei 26466509

Pavadoņu pirmā tikšanās rīt 17:30, izrādes 2.12, 3.12, 4.12 un 16.12, 17.12 un 18.12

Un liels paldies tiem cibiņiem, kuri jau ir atsaukušies!

20. Maijs 2016 @ 09:25
"Iemūrētie" pārsteidza ar savu didaktiskumu. Tāda jau, protams, līdzību daba. Un tomēr - kaut kā no laikmetīgas operas gribas ko vairāk par pamācībām, smukām bildēm un melodramatiskas operetes stila mūzikas, kurā brīžiem ieskanās tādas kā padomju filmu sentimentālās melodijas, brīžiem pauliski tautiski raudamgabali un dzīvīgākajos brīžos komerciāli drošie vēberiskie akordi. Zanderes tekstos ironija un smiekli, lai arī klātesoši, tomēr laikam pārāk klusi. Brīžiem likās, ka Ešenvalds libretu vispār nav lasījis, vai arī viņam nav humora izjūtas. Un rezultātā sanācis kārtīgs latviešu gabals, kurā visi cieš un tas ir arī viss, par ko ir stāsts. Man gan vietām smiekli nāca ļoti, bet šķiet, ka es biju viena no retajām. Un kājās arī pēc izrādes nepiecēlāmies. Sēdējām četri tieši zem lustras un gaidījām, kad tā nāks pār mums kā lepnības sods.

5. Maijs 2016 @ 17:46
Reiz. Sen. Ļoti sen. Pirms gadiem pieciem, bet varbūt arī desmit, redzēju sapni. Esmu Tartu. Ieliņa maza. Tumša. Vakars. Ieklīdu antikvariātā. Un tur man kāds iedeva grāmatu. Biezu un sarkaniem samta vākiem. Tas kāds vēl piebilda: "Ņem, te ir atminēti visi pasaules noslēpumi." Kopš tā laika vienmēr, kad esmu Tartu, meklēju sapņa antikvariātu. Līdz šim viņš palika neredzams. Bet tad gadījās iedzert pēc E. pirmizrādes. Braucām mājās svētdienas naktī un kaut kur pie Straupes es teicu: "Varbūt labāk braucam uz Tartu?". Tur arī pamodāmies. Rīts bija saulains un silts. Pilsēta mierīgi dzīvoja savu pirmdienu. Klasiski makšķernieki makšķerēja uzplūdušajā upē, vēl klasiskāki pasniedzēji rūtotās žaketēs un ar ādas portfeļiem virināja universitātes durvis, es kopā ar viņiem iegāju pačurāt. Eh. Smuki viņiem tur. Tad iznācu ārā un ... turpat aiz stūra jau viņš bija. No ārpuses izskatījās pilnīgi ne tāds kā sapnī - pārāk spožs un gaišs. Pagāju garām, bet tad tomēr atgriezos. Un, jā....iekšpusē slēptā istaba izskatījās kaut kur redzēta. Uz zema galda stāvēja patafons un viņam blakus sarkanos nodilušos samta vākos ar sudrabā krāsotām lapu malām - mana noslēpumu atminējumu grāmata. Atbildes gan bija izdzēstas.


 

Tikai zem vienas no tukšajām ailēm jau ar pildspalvu kāds bija ierakstījis tālāko meklējumu virzienu - "Kooksi māju īpašnieks Jānes ar sievu. Viņi nopirka mājas no Ado Grenzteinilt 1880. gadā."

13. Apr 2016 @ 15:42
Aiz loga tek Nīla.

11. Apr 2016 @ 10:51
Vakar visu dienu pa Ķirbīšiem. Rokas piedzinās tā, ka mājupbraucot knapi stūri varēju noturēt. Toties Latvijas safari piedāvāja četru! aļņu lēnu pastaigu gar pārplūdušu pļavu, kurā peldēja divi gulbji un bars pīļu. Gulbji izpildīja kaklu salikšanu sirds formā paraugdemonstrējumus. Rīt dodos uz Kairu skatīties arābu teātri un domāt par mākslu, kas aicina pretoties. Vēl jāpabeidz raksts, jāizdomā treileris filmai, jāgatavojas drīzajiem doktorantūras eksāmeniem un tam visam pa vidu jāmenedžē pārcelšanās uz citu pilsētu. Šorīt man liekas, ka es jūku prātā. Un vēl tās rokas. Sāp.

28. Mar 2016 @ 13:47
Dzērvju un gulbju pilnie lauki, pirmās vizbules, māllēpes un saule. Zosu klaigas debesīs, sīkputnu ņemšanās katrā krūmā. Ļoti spēcīga izdzīvošanas sajūta.

26. Feb 2016 @ 11:02
"Es esmu šeit" veiksme neapšaubāmi ir Elīna Vaskas daudzveidība un Latgales daba - visi tie purvi, dubļi, kūdras kalni u.t.t.
Bet, ja drīkst izteikt kritiskas piezīmes, tomēr stāsta līmenī man būtu gribējies vairāk...nezinu...? noslēpuma?. Šobrīd viss ir tik iepriekšparedzams un it kā tik īsts. It kā īsts. Un tas vēsums un atturība, manuprāt, paliek konstrukcijas līmenī, līdz galam nerealizējoties subjektīvajam pasaules skatījumam tikai no Rajas skatupunkta.

23. Feb 2016 @ 17:09
Tikko FB no Ievas Bondares saņēmu uzaicinājumu laikot Mārtiņu Bondaru.

Tās viņiem tādas erotiskās fantāzijas?

27. Jan 2016 @ 18:55
Ceļot ar bērnu nozīmē 1) sekot baložiem pa pēdām janvāra iztukšotajos Venēcijas laukumos un ielās, 2) vienīgi un tikai par baložu trenkāšanu priecāties Dodžu pilī, 3) spēlēties ar suni Pūciņu (brūns, noplucis, plīša) un kaķi Mērītāju (kinderolas plastmasas sūds) sv. Marka laukumā uz plūdu laipas, 4) apiet gandrīz visai salai apkārt, meklējot katru nākamo saldējumu pārdotuvi, 5) spēlēt paslēpes Gugenheimas muzeja pagalmā, slēpjoties aiz Joko Ono olīvas poda, un vēlāk no terases mest cepumu drupatas lielajā kanālā, 6) pilnīgi mierīgi aiziet prom no iespaidīgās karnevāla sākuma izrādes, kura gan kavējās pusotru stundu, lai pačurātu un iedzertu kakao, 7) mest ar konfeti svešiem ļaudīm maskās, 8) atrast nāriņas izbāzeni Dabas muzejā un tam līdzās mazmazītiņu gribētos domāt Rembranta laika sīksuņa izbāzeni ar zelta siksniņu, 9) necensties neko paspēt, jo galvenais jau notiek - dzīvošanās. 
 Venēcija Janvārī ir pareizi. Slēgtie palaco slēģi aiz sevis glabā aizmigušu greznību, saule apspīd tukšās ielas, gondoljeri krastmalā sit kārtis un karnevāla sākuma regate, kurā piedalās venēcieši saģērbušies tādā vienkāršā "lai būtu smieklīgi" stilā, atklāj pilsētu bez kosmētikas. Ir skaisti.
 

24. Jan 2016 @ 22:17
Rīt pēcpusdienā vajadzētu tikt no Venēcijas līdz Bergamo. Samērā lētais blabla car ar kuru atkūlos, rīt neko nepiedāvā. Autobuss 8 stundu garumā kopā ar sīci nevilina. Protams, paliek vilciens par parasti lielajām naudiņām, bet nu vēl mazliet paspītēšos, vai tomēr nevajag? Eu, Itālijas ļaudis,varbūt ir vēl kādi citi ceļi?

2. Jan 2016 @ 11:59
Jaunais gads atnāca ar brīnumsvecīšu bultu salūtu un slidošanu pa ezeru.  Lielie greizie rati zemu aiz mājas, Kaseopeja virs ugunskura. Apkārt klusums un kājas ķeras aiz sasalušiem kurmju rakumiem. 

 

20. Dec 2015 @ 18:07
Rīts un vakars. Pēdējie lodziņi gaismas / tumsas spēlēs.  
Varbūt kāds zina, kur rīt Vidzemes pusē svin saulgriežus?  

 

 

19. Dec 2015 @ 16:34
Prokarstinācijas viens no augstākajiem punktiem. Jau piecas stundas nespēju sākt darīt to, kas jādara. Toties aiz loga sudrabiņa lietiņš lija.


19. Dec 2015 @ 13:30
Šodien aiz loga pelēks.  Vakar uztaisīju olu liķieri un uzcepu šokolādes kūku ar mellenēm un apelsīniem.  Bija vakars ar dziesmām un pat valšiem sešu pāru izpildījumā rūmē starp plīti, galdu un dīvānu. Tāda aizlaiciska sajūta. 
 

18. Dec 2015 @ 14:50
 Ne tumsa, ne gaisma.  Apkārt tik daudz muļķības un stulbuma. Mēs laikam esam nokavējuši to brīdi, kad idiotismu vēl bija iespējams apsaukt. Tagad patiešām jebkura saprāta balss izklausās pēc augstprātības, šķiet ka tā to formulēja Vents Sīlis. 




16. Dec 2015 @ 16:45
Gaisma iekšā ārā. 
Esmu uzņēmusies dažādus blakus darbus, kas no vienas puses nes naudu, no otras arī sagādā prieku, tomēr atņem laiku svarīgajam.  Turklāt. Ja tā pavisam godīgi, nu varēju es bez viņiem iztikt. Kaut kāda darbu negause. Rezultātā svarīgais paliek gauss, bet es nervoza un bēdīga.  






15. Dec 2015 @ 16:45
Es nezinu, kāpēc man visu mēnesi pasaule laukumos rēgojas, kuru centrā vientuļas laternas. Re. Arī šodien pa virtuves logu. Melnais un tas, kas uz balto pusi.  
Jau kuro dienu prokrastinēju scenārija rakstīšanu. Uzrakstu pāris rindiņas, dzēšu ārā. Nekas nepatīk. Viss liekas nepareizs. Viss liekas sadomāts. 



14. Dec 2015 @ 20:44
Šodien piecas no gaismas stundām pavadīju ceļā.  Saule māk piešķirt dramatismu mirdzoši miglainiem sarmas laukiem, puteņu vērpetēm, krusas gāzēm, tintes mākoņiem, spilgtiem pustoņiem, kaiju vēderiem, ezeru klajumiem, logu melnumiem, lietus šlakatām.


13. Dec 2015 @ 12:00
Te šīrīta saullēkts uz asfalta aiz guļamistabas loga.  


12. Dec 2015 @ 16:29
Dienās, kad esmu Rīgā, neko nofotografēt neizdodas, tāpēc veidojas mana adventes kalendāra tumšie lodziņi. Varu tik izstāstīt, ka LNB garderobē, ar sava mēteļa nodošanu, pārtraucu sarunu strap garderobistēm brīdī, kad viena no viņām teica: "Man vislabāk garšo upeņu šņabis un brūkleņu šņabim arī nav ne vainas." Otra iebilda: "Nē, es šņabi iedzert nevaru, es tikai vīnu!". Bet pirmā turpināja draudzeni iedrošināt: "Bet tu pagaršo, pagaršo, tas upeņu ir baigi labais".  



10. Dec 2015 @ 18:28
Šodien fotografē Mare. Aiz loga nekas nenotiek tāpēc izgudrojam notikumus mājās. Ieradusies lielā sarkanā zoss.
Es arī domāju, ka jābāž vien tas maiss galvā. Nav ko. Visa tā ņemtne ap jauno valdību, Mārītes Seiles mešanu ārā no IZM, Hermanis u.c. dzen depresijā. 

 



9. Dec 2015 @ 12:19
Pēdējās trīs dienas vai nu Rīgā vai citur kur.  Bez fotoaparāta un mājas loga. Tāpēc tāds pārrāvums gaismas un tumsas spēļu sērijā. 

Bet re ku te lielā lapegle aiz guļamistabas loga, kurš ir tik nelīdzens, ka pasaule aiz tā nepakļaujas fokusam.  

Bet viens no tādiem realitātes fokusa stāstiem man gadījās pirmdien, kad filmējām XX ceļu mājās. Bijām ar operatoru izrēķinājuši tādu atspīdumu kadru divos lielos logos. Ka tie ir apbedīšanas biroja logi, kadrā redzēt nevarētu. Būtu tikai atspīdums. Izstāstu XX, kā viņam jāiet, kur būs operators. Viņš saka: "Šitas tak zārku veikals." Es saku: "Nu, to jau redzēt nevarēs." Viņš saka: "Tas jau labi, ka šitā veikala logos tie atspīdumi, te mēs dēlam zārciņu pasūtījām." 


 
Top of Page Powered by Sviesta Ciba