Vakar bija ļoti skaista saulgriežu nakts Piltiņkalnā, kas uz to brīdi noskaloja dusmas un izmisumu par MK lēmumu saistībā ar koku izciršanu. Ap deviņiem pāri mežu galiem ilgi krāsojās varavīksne. Es gāju kalna apļus un pēkšņi atradu sevi bez rūpēm. Mierīgi un priecīgi dziedājām, gājām rotaļās, skatījāmies ugunī. Muzikantu nebija, tādēļ viss tādā mazliet šķībā, bet ļoti patiesā a cappella. Bija vairāki cilvēki, kas dziesmas uzsāka un tāpēc tās skanēja visu laiku. Ļaužu salīdzinoši bija maz un varbūt tāpēc atdevīgi un priecīgi.
Mēs gan aizbraucām jau ap vieniem, jo M šodien bija jābūt darbā. Saulīte no kalna vēl nebija laista un arī ezera pelde notika bez mums, bet vienalga palika ļoti piepildīta sajūta un sirds. Uz ceļa sastapām divas pūces, vienu lēnu un nesteidzīgu bebru, trīs zaķus lēkšojam un sudraba mākoņus pār spilgti oranžo debesu malu. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
