1991. g. janvārī man bija 19 un es jau biju stāvoklī ar L. Mēs toreiz ar I dzīvojām Vecāķos lielā, tukšā un ļoti aukstā koka vasarnīcā; no rītiem ūdens spainī bija sasalis. Bija bailīgi, jo omonieši uzturējās kaut kur netālu. Arī ar vilcienu braukt uz Rīgu bija bailīgi - uzbrukuma pie Vecmilgrāvja dēļ.
Tomēr man kaut kā ļoti pārliecinoši šķita, ka I uz Vecrīgu jādodas obligāti. Ka ir jācīnās. Bet es neatceros, vai viņš aizbrauca. Tas bija sesijas laiks un eksāmenus neviens barikāžu dēļ neatcēla, tos mēs cītīgi kārtojām, turklāt I strādāja par naktsargu.
Mums pēc divām nedēļām bija jābūt kāzām un man Nacionālajā teātrī no kaut kur pa blatu dabūta krēmkrāsas smalkvilnas lakatiņu auduma šuva kleitu. Bija jābrauc mērīt un es, protams, apvienoju kleitas mērīšanu ar klīšanu pa Vecrīgu. Šķiet gribēju satikt tēti, kurš tur palīdzēja ar Radio mājas dokumentu evakuāciju. Doma laukumā satiku Gunāru Žideļūnu, kas tolaik aktīvi darbojās LU studentu teātrī, kur es spēlēju viņa režisētajās T. Vilajmsa Petūnijās. Mani ieraugot, viņš ļoti sadusmojās un aizdzina mājās, sakot, ka šī nav īstā vieta jaunām sievietēm stāvoklī. Tās viņa dusmas bija tik pārliecinošas, ka es paklausīju. Tā nu barikāžu laiku pavadīju kurinot krāsnis, ik pa laikam ieslēdzot mazo selgas radio, jo TV mums nebija, mācoties sesijai, gaidot mājās I un klausoties plates. Bija viens skaņdarbs, kuru liku atkal un atkal, man tas joprojām skan ausīs, bet neatceros autoru un nevaru tagad atrast. Tā mūzika skanēja kaut kādā visai mistiskā krievu filmā, kurā spēlēja Smoktunovskis...viņa varonis dzīvojā lielā noplukušā šķiet Pēterburgas dzīvoklī ar milzīgu šķiet pusapaļu logu pa kuru škiet pie viņa ieradās varone, kuru viņš mīlēja. Tas skaņdarbs ir labi zināms, bet nu ... nespēju atcerēties.
Tik daudz "šķiet". Tā iet tiem, kam barikāžu laikā bija 19. Viss kļūst šķietams.
atcerējos :)
tas bija šis Adagio
https://youtu.be/_eLU5W1vc8Y![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}