Krilovs pirms dažām dienām bija ielicis saites uz četriem Marietas Čudakovas stāstījumiem par Bulgakovu. Saistībā ar viņas nāvi. Atceros, ka jau pirms kāda gada vai diviem biju gribējusi tos video noskatīties, bet nu steigas, drūzmas un visādu bezgalīgi svarīgu iemeslu dēļ toreiz brīvu vaļu neatradu. Bet tagad gulēju ar balstvakcīnas blaknēm un nekur man nebija jāskrien, tāpēc noskatījos vienā elpas vilcienā. Pēc tam, protams, bija jāpārlasa "Meistars un Margarita", kas grāmatplauktā neskarts bija stāvējis gadus divdesmit. Un pēkšņi man atklājās romāna vēsturiski baisais slānis vienlaicīgi ar nemazāk traģiski autobiogrāfisko. Bulgakova aicinājums "Man līdzi, lasītāj!" ar dzelžainu tvērienu mani izveda pa visām Padomju terora šausmām, liekot apzināties, cik tuvu, cik tepat līdzās tas vēl ir. Ne tikai pagātnes, bet arī tagadnes laikā.
Šodien, stāvot uz piesnigušās Egļu ielas, dzirdēju, kā pret kapuci sitas sīkas sniega pārslas, acu priekšā mirguļoja spoži punktiņi, pasaulei man apkārt mainījās fokuss, tās materialitāte nebija nekas vairāk par trīsdimensionālu ilustrāciju grāmatu, bet pelēkās debesis uzvēlās man virsū ar visām Bulgakova bailēm, skumjām, bezcerību un niknumu.
Biju aizmirsusi, ka galvenais netikums ir gļēvulība. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
