- - + + (( : || : )) + + - -

Citādi, es gribēju vakar iet klausities vokāli-instrumentālo apvienību "Gaujarts" Aptiekas krogā. Un pīpēt.
Bet nevarēju!

Es bieži savam dēlam saku - ko satraucies lieki? Ņem tik un dari! Tu vairāk patērē laiku staigājot apkārt un satraucoties, ka Nevari un Nav laika un Nav iespējams, lai gan sen to varēji izdarīt!
Un vēl es saku tā - nu un ka nesanāks ideāli? Ja nemēģināsi - vispār nekas nebūs izdarīts. Un vēl saku - tev viss izdosies, tev ir galva uz pleciem, visu tu izdomāsi.
Meitai es saku - tikai sāc darīt, es tev palīdzēšu. Un saku - tikai nebaidies. Un tādā garā visu laiku.

Kurš to visu pateiks man?!
(Kā vispār ir sanācis, ka es mācu to, ko pati neprotu un nezinu un nevaru.)

Šobrīd situāciju izglābtu miegs. Bet miegs nenāk.

16. maijs, trešdiena. Pie jūras neviena nav. Tik es, dzeru kafiju un mazais bērns uzkož sālītus kociņus. Mirklis pirms skrienam uz vilcienu , tad es uz universitāti, tad uz slimnīcu u t.t.

Modos piecos, cēlos pirms sešiem. Darbā tukša diena. Egons Spuris nobastotas pastaigas vietā, paldies Innai - viņa zināja ka man patiks.. Gaidu dēlu atbraucam no Talsiem. Viena. Vecrīgā.

Man liekas, ka justies laimīgi nav normāli. Tāds kā garīgās attīstības traucējums. Norobežošanās un neskatīšanās apkārt. Jā, jā - man kauns. Gandrīz taisnojos. Katram gadījumam dzeru.

Kuldīgā bijām, visi pieci. Mazais bērns piemodināja mūs pusastoņos no rīta un tad nu mēs klīdām pa tukšām saulainām pilsētas ielām, visur sastādītas atraitnīes - lielas, mazas, krāsainas. Liepājasielā reklāmcilindrā (avīžu stends, ... nu kā to sauc?) izveidots tāds kā mini-muzejs par fabriku Vulkāns, ar fotogrāfijām, dokumentiem, veco laiku sārkociņkastītēm un iepakojumu.
Pilsēta sakopta un smuka (kā vienmēr), nupat sakārtoto skulptūrparku vēl nebiju redzējusi. Pirmo reizi skatījos kā zivis lec pāri rumbai. Zivjuvērošana? Vēlāk ap pusdienaslaiku tur nebija kur auto novietot - cik daudz cilvēku sabrauca.
Aprunājāmies ar kādu makšķernieku, kas jau gāja mājup no rīta darba. Vimbas - daudz, bet vēl nelielas. Lūk maijā gan būšot! Kādas vēl bija noķēris - neatceros.
Aizbraucām sakopt jd mammas un krustmātes vecāku kapus. Mazi kapi, tur kāda ceturtā daļa radi. Man patīk lasīt rakstīto uz piemiņas plāksnēm. Vārdi - Milija, Emīlija, Minna, Anna, Fricis, Juris, Ansis, Jānis. Vera. Minna... Jā man piedzims vēl viens bērns, meita, saukšu par Minnu. Dzimšanas - miršanas datumi. Tur vēl malā aprūsējis krusts diviem bērniem, abi dzīvojuši 4 vai 5 gadus, aizpagājušajā gadsimtā.

Pirms braucot prom piestājām pie Ventas un nopirkām tikko noķertas zivis makšķerniekiem.
Vecākais mazam brālim atpakaļ ceļā dziedāja, mazais vilka līdzi - ta ta tāaa un nā nāa.

Ceļot sagribējās.

Citu starpā - viegli nav.

Posāmies vakar uz bērnu dzimšanas dienu un juniors pēkšņi sanervozējās - vai tur būšot vecāki par viņu bērni? Jo viņš nemaz nejūtas labi vecāku bērnu klātbūtnē. Arī vienaudžu vidū labāk ne, tikai jaunāku.
Es tā pamazām vilku uz zobu viņu, kas ir - pašefot sīko priekšā, ja? Uzdoties par barvedi mazu meiteņu kompānijā, ja? Līdz... gandrīz vai dezertēt taisījās.. mēģinu noskaidrot, kas nu par vainu, kapēc tad vienaudži un vecāki bērni ne? Par ko gan viņš tik nedrošs? Klasē taču tāpat viens no jaunākiem? Un.. gudrākiem, ne? Nu, vai tad nu nelasa daudz un neinteresējas pietiekami, lai justos gana pārliecinoši...

Un te dabūju pretī "Mammu... (pauze... man te noteikti jāsaprot, ka pateicu kaut-ko galīgi garām)... mammu.. es nezinu VAIRĀK (tonis - nu kā var nerūbīt fišku vispār) .. es zinu kaut-ko CITU nekā vairums bērnu."

gads apkārt. tātad.

Es braucu šorīt uz Rīgu ar vilcienu. Līdzi man bija mazais bērns, ratos. Un autobenķis, jo atpakaļ paredzēts braukt ar salabotu mašīnu. Un vēl paliela soma ar mantām bērnam.
Uz perona man nāca klāt viens pēc otra cilvēki un piedāvāja palīdzēt iekāpt vilcienā. Pat uzreiz apgalvoja, ka palīdzēs. Es tik jā, pateicos, man jau ir palīgs un tā. Vagonā bērns koķetēja ar vienu jaunu cilvēku pa kreisi un ar kādu jaunu sapucētu dāmu pa labi. Uz brauciena beigām jauneklis jau piedāvāja šim konfektes. Nevar? Vēl nēed saldumus? Nu tad mammai. Kāpām ārā arī ar veselu svītu - ratus man paņēma un izcēla, vēl beņķi savāca un somu ar, lai man vieglāk, dažādi cilvēki. Vīrietis un sieviete.

Sīkums? Man uz visu dienu tā uzlaboja garastāvokli un liekas, piepildīja ar enerģiju.

Starp citu - esmu pagājušonedēļ (varbūt jau aizpāgājušo? man ir problēmas ar laika noteikšanu, visas mērlentes izstaipījušās) bijusi uz Krilova "Lūgšanu resnaijai tantei". Gāju ar bažām - tomēr "Frēnija un Zūjis" ir bijis kas svēts divdesmit viena gada vecumā. Grūti bija iedomāties, ka to var iestudēt, ka tam varēs noticēt arī skatoties lugu.
Jā, luga laba. Precīza. Vārds vārdā, manuprāt, kā rakstīts grāmatā. Jā, es arī tā to uztvēru.

Bet.. ar ko gan es identificējos šodien, mm..? Gāju prom un domāju - a par ko man ir tikai trīs, nevis septiņi bērni? Mēs tak to varējām! Labi, septiņus nē, bet četrus-piecus easy, manuprāt! Es varētu jau tagad kā Besija lomīties pie dēla vannasistābā un smēķējot cigareti pēc cigaretes, laižot gar ausīm viņa ironiju un demo-gudrības, mēģinot noskaidrot tikai to, kas mani uztrauc visvairāk. To, lai bērni ir paēduši kaut-ko barojošu. To, lai viņi ir vienkāŗši laimīgi. Jā, kādā, kāda jēga ir tik daudz zināt un būt tik gudriem ja nav nav laimes?

es iesāku rakstīt un izdzēsu četrus ierakstus te cibā. vai piecus pat. par bērniem gribēju ierakstīt. izdzēsu. par to, kā izgāzos lekcijā šodien. izdzēsu. par to, ka saaukstējos. kuru gan tas interesē? par to, kā pārguruma reibumiņā, soļoju caur mežu un braucu troļļukā ar nikkeivu uz pilnu klapi austiņās kā.... kā pirms piecpadsmit gadiem un sajūtas tās pašas un es tak esmu tā pati, nekas ka piecpadsmit gadus vēlāk. kas tad ir mainījies. kas? brīžiem liekas, ka nekas nekur nav mainījies! frīkaina spītīga ģevka a la "vsegda budu protiv".. tikai jau tagad nepieklājīgi to izrādīt kādam.

bet būtība tāda - esmu nogurusi. ja? nogurusi ļoti.

- Можно ли хуем дуб сломать?
- Можно. Если хуй дубовый, а дуб хуёвый.

drūma diena. jau no vakar vakara nekas nebija labi. es neizgulējos. divreiz. es darbus nepadarīju. četrreiz. esnezinukoesgribu. trīsreiz.

bet pa dienas vidu, notika tā. es iekāpu sestajā tramvajā galapieturā pie stacijas. es ar ratiem un mazo bērnu. iesēdos aizņemot mazspējīgo dubultvietu un ratus noliekot pretim. dažas pieturas nobraucot tramvajs piepildījās un es pamanu drūmu večiņu skatoties apkārt un meklējot vietas. pabīdījos. vēl pēc pieturām pāris pamanu ar acu kaktiņi, ka šī kaut-ko pieraksta. o, domāju, dienasgrāmata laikam. interesanti noskatīt, ko viņa tur raksta. paskatos - viņa zīmē manu bērnu. un tas bija tik neparasti un pēkšņi. tāda neizteiksmīga nīgra večiņa pusaudžu humpalu botās un mākslīgā puskažociņā aši zīmē līdzbraucējus ar zilu pildspalvu savā blociņā...

tālāk atkal viss bija parasti pelēki drūmi un nogurdinoši. līdz vakaram.

Dzeru šņabi ar vecākiem (matemātiķi). Papiņš - "ну, chaj, продифференцируй, тьфу ты! продезинфицируй.."

E. Un tad, braucot uz mājām, Mājām, MĀJĀM!!! Padomāju - nez kā es pārdzīvošu vasaru, kad te viss ciemats būs pilns ar dačņikiem un pļažotājiem. Nē, nepareizi. Es padomāju - varbūt jāizšķiras, un es neatgriežos nemaz darbos, studēt, skraidīt, plānot, meklēt, izsist, tēlot..? Un vienkārši te* palieku? Es nupāt pārdzīvoju laimīgāko savas dzīves gadu, laikam. Tas pat nav saprotams manai tuvākajai draudzenei, kur nu es vēl te visiem pastāstu... Man galva rēbst eiforijā vienkārši paskatoties pa logiem ārā. Ja es aizeju līdz jūrai - tukšs! TUKŠS! Nav cilvēku. Tur atkal tāda enerģija un dzīvesprieks, ka nav vajadzīgs vairāk nekas, nekas. Tīrā narkomānija, manuprāt. Un ciemātā katrā ielā labi ja kādās četrās mājās gaisma deg, bet pašus cilvēkus neredz nemaz. Tukšs! Labi, sestdienās svētdienās kādi pieci-septiņi ļaudis pastaigājas, bet var taču neiet ārā!
Es novirzījos no temata. Es nevaru atcerēties - kamdēļ es uzsāku studēt nākamo etapu pēc MSc? Kāds man nevar to atgādināt? (es jau neesmu tajā dzīves posmā, kad studē zināšanu dēļ, vai esmu, tikai tas šobrīd nav iespējams/ nav... (man te jāpadomā...)?)
Atkal novirzījos no temata. Atbraucu MĀJĀS, izlaidu nocietušos kaķi ārā, un E. (meita, astoņi gadi) jautā - M. (mazais puika, 11 mēneši) liksi uzraiz gulēt? Nē, saku - putru vajadzētu šim iedot. Un E. saka - es uztaisīšu M. putriņu. Un uztaisa. Un pabaro. Es tikmēr izkrāmēju somu, pārģērbjos, uzlieku B. lādēties failus, skaitā 2891 uz servera, jaunam AV kursam, jo tāds man ir uzdevums un ielēju glāzi vīna... un mani pārņēm tāds.... es nezinu vārdus... Man vajag kaut-kur prom no šejienes?! (man tāds eskeipisms ir/būs pa spēkam?)

*te - tā būtu pusuzbūvēta māja skaistākajā no vietām lv, ar tikai divām izremontētām istabām. ne žoga, ne normālu durvju, ne apmetuma, ne... te darbu un ieguldījumu līdz mūža galam. bet siltais ūdens un apkure ir - tātad, paradīze!