Kāda jēga šiem salīdzinājumiem? Vīrieši daudz ko dara un jūt citādāk, nekā sievietes un otrādi. Man kā sievietei ir maza nojausma par to, ko ar apziņu dara paaugstināts testosterons. Zinu arī daudzus pārus, kur sieviete ir tā, kura vienmēr meklē komplimentus un uzmanību no pretējā dzimuma, kamēr vīrietis mierīgi sēž malā un dara savu, viņam tādas lietas neinteresē.
Sievietes nav mazie bērni un var mierīgi izvēlēties, ar ko būt kopā. Ja vīrieši-mākslinieki ir tik neveiksmīgi, manipulatīvi partneri, viņiem vajadzētu palikt vieniem, lai viņi saprastu, ka viņu radītajā dinamikā kaut kas nestrādā. Tikai kaut kā vienmēr kāda čiepa pie sāniem atrodas (vai vairākas reizē), bet mierīgo inženieru un IT džeku ir pilns tinderis.
Attiecības vienmēr ir abpusējs izdevīgums. Kad tā vairs nav, viena puse tās pārtrauc (vai vismaz mēģina).
es nerunāju par attiecībām vai abpusējību, es runāju par otra situēšanu savā prātā un nekur nesaucu šādu attieksmi par defoltā manipulatīvu vai toksisku.
Mans novērojums ir tāds, ka vīriešiem vispār ir daudz lielāka tieksme redzēt pasauli kā objektus. Ne tikai citus cilvēkus, bet pasauli kopumā. Interese par tehnoloģijām, ķimerēšanās etc. Daudz mazāka emocionalitāte. Savukārt sievietes biežāk nododas rūpēm (par bērniem, par dzīvniekiem, savām draudzenēm u.tml.) un šķiet ar augstāku spēju empatizēt un praktizēt beznosacījumu mīlestību. To es novēroju jau bērnos, un tam nav nekāda sakara ar dzimumlomām: todlera vecuma meitenes lien klēpī mīļoties, kamēr puikas ar naglu dauza caurumu random objektos, lai paskatītos, kas notiks.
Es arī esmu novērojusi, ka mākslinieka pasaulē ļoti daudz kas tiek pakārtots šai nodarbei, bet tas pats nereti notiek citās profesijās, kurās vīrietis darbā ieliek vairāk, nekā pieprasa parastā iztikas nodrošināšana. Sievietes ar šādu entuziasmu parasti totāli izmaina visas mājsaimniecības dinamiku tajā brīdi, kad vienādojumam pievienojas bērns un nekas vairs nav svarīgāks, pat partneris nē.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}