as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

Kaut kādu teatrālu šausmināšanos par to, ko citas un citi velk mugurā, atceros, ka izvērsu kaut kad vēl tīņu gados. Nekas labs jau tas nebija, bet iemesls tam bija saprotams - no sākuma jau šausminājās par mani, es tad šausminājos pretī. Bet nu, pieaugušā cilvēka dzīvē strauji zaudēju psiholoģisko nepieciešamību tik ļoti pievērsties citu cilvēku apģērbam. Zelta likums, ko pati sev pieņēmu - ja man kaut kas ir iepaticies cita cilvēka apģērbā, pasaku komplimentu, ja man kaut kas nepatīk, paturu pie sevis, jo not my fucking business.