Esmu ievērojusi, ka visvairāk man velk uz thrash tad, kad pārņem ciniska un agresīva attieksme pret pasauli un, pirmkārt jau, pret sevi pašu, bļ.

UPD: Ha, ha, acīmredzot, pirms trejām dienām piemeklējušais "patīkamais un mierpilnais dzīvesprieks" ir tādas pašas pupu mizas (ķip, plēkšņaina, no pupiem nolobījusies āda, kas liecina par epidermas veselības bēdīgu stāvokli?) kā visas citas mirklīgās patiesības, ko es mēdzu sludināt. Meh. \m/

Jā, mana senākā atkarība - lasīšana - atkal izpaudās jau paredzami un pārsteigumus nesagādāja. Es nedrīkstu "paņemt pašķirstīt grāmatiņu", jo tas nozīmē, ka gandrīz atslēdzos no ārpasaules, dzelžaini un nepielūdzami. Un nav cerību atgriezties, kamēr nav izlasīts līdz pēdējam vākam. Tajos gadījumos, kad pietiekama atslēgšanās no ārpasaules tomēr nav bijusi iespējama, esmu klīdusi pa pasauli kā lomku mocīts narkomāns, spējīga tikai uz minimālām sociālām un praktiskām funkcijām, prātā, līdz ko tas netiek pieskatīts, atkal aizceļojot pie iesāktās grāmatas tēliem un notikumiem.

Vakardien, tātad, paņēmu "pašķirstīt" malas atnesto Mišela Velbeka "Varbūt ir sala". Kārtējo reizi pārliecinājos, cik nihilisms ir lielisks, apburošs un uzrunājošs. Visvairāk saista apzinātā un principiālā tabu pārkāpšana, kas liek justies kā tuvojoties Patiesībai daudz lielākā mērā nekā jebkuri morāli, ētiski vai estētiski apcerējumi to spētu.

Cilvēks ir dzīvnieks. Egoistisks un instinktīvām dziņām kalpojošs dzīvnieks. Vai cilvēks ir ļauns? Romāna varonis tā apgalvo vairākkārt. Vai cilvēks ir ļaunāks par vilku? Es nezinu, bet stulbāks noteikti. Pat romāna varonis Daniels1 par spīti visiem saviem saprātīgajiem un daiļskanīgajiem prātojumiem izdara ko tik stulbu kā iemīlas. Cilvēks ir stulbs dzīvnieks.

Tāds patīkams, mierpilns dzīvesprieks mani piemeklējis. Gribētu šo sajūtu saglabāt pēc iespējas ilgāk - ļoti veselīgs dvēseles stāvoklis.

brāl,
tu nemāki neticēt,
pacel apvāršņa aizkaru

Ai, kaut kāds bezpriģels. Galvā.

Šonakt sapnī ciemojos pie komeeta_naak, bija arī daži citi pazīstami ļaudis. Tad pēkšņi no Komētas atdalījās vēl viena, ļoti līdzīga, tikai citās drēbēs un ar ogļu melniem, īsiem un čirkainiem matiem. Jaunā Komēta man sāka braukt augumā. Man tas, protams, nepatika, un devos prom. Gāju pa garu ēnainu gaiteni, bet Melnā Komēta velkas līdzi un gānās par to, cik riebīga esot mana uzvedība, un cik nejēdzīgi es dzīvojot savu dzīvi. Beidzot nokļuvu jaukā, saulainā terasē, Melnā Komēta atstājās. Uzradās Rudā Komēta un smejoties teica: "Acīmredzot, esi iepazinusies ar manu māsu". Sapņa beigas.

Kārtējo reizi - wtf, bezapziņa?! :D Bet vismaz atkal parādās fantastikas elementi, jo Komētas sadalīšanās aina bija gana interesanta.

Nedēļa ir iesākusies pat vairāk nekā ļoti nepareizi.

Kā lai cilvēks atkopjas no studentības? Sevišķi, ja tas ir labākais, kas viņu skāris?

the world is fucked up today, and it wasn`t me
surprising

Kārtējā sirēnu pārbaude. Mana pirmā reakcija - meklēt info ar atslēgvārdiem "sirēnu pārbaude", nevis, piemēram, "uzbrukums ar bioloģiskajiem ieročiem" vai "pārrauts Rīgas HES dambis".

Nez, uz ko gan es kā vēsturniece cerēju? Ka pagātne pārstās būt? Ka pagātne neuzradīsies paziņu lokā, telefonā, pat e-pastā? Sarunās? Gribētās un negribētās?

Zvēriņš šonedēļ kārtīgi izkašājies, zvēriņš laimīgs. Sāp muskuļi, sāp darba traumas, bet seja tā vien velkas smaidā. Man tik iedot lāpstu un kultūrslāni, i viss šai pasaulē uzreiz šķiet skaistāks, labāks un patīkamāks.

Runas pērļu, kā tas izrakumu laukumā parasts, bija birums, bet daiļākā (visu cieņu!) nāca no cienījama kolēģa sirmjgalvja, kad viņš arheoloģiju un arheologus ierosināja pārsaukt par kašoloģiju un kašologiem. Kontekstā ar divām meitenēm kas melnām mutēm (diezgan burtiski) bedrē ar kaplīšiem kašņājas pa melnummelnu kultūrslāni, tas bija patiesi episks smieklu katalizators.

putni galvā
tādēļ tās pāris pēdas virs zemes

Ja es turpināšu skatīties tik musinošas filmas, tiešām ņemšu un "noraušos".

Latvijas medijos/sabiedrībā valda tik izteikts provinciālisms!...

Gandrīz pilnīgs intereses zudums par visu. Pilnīgs vēl nav, jo pagaidām interesē, kādēļ man tas intereses zudums uznācis.

optimisma sīrups dažreiz apšķebina pat pašu virtuozāko un pacietīgāko šīs jomas arhitektu
ar to

es gribēju teikt
aizveries, muļķi

labākais, kas ar tevi ir noticis, ir jau noticis
skaistākais, kas tevi ir piemeklējis, ir jau piemeklējis
dziļākais, kas tevi ir skāris, ir jau skāris

nākotnes vēl nav
un nevienam apgalvot, ka būs

Jūtos kā pēdējais grausts. Joprojām konstanti sāp galva un acis. Un pa pārējo ķermeni izklaidīgi pārvietojas lauzošas sāpes.

Nesitiet mani krustā, sitiet mani gripā.

Uzmācas fizioloģiski mitoloģiskas pārdomas, ka esmu zaudējusi cīņu pēdējā brīdī, saslimstot tieši tad, kad beidzot atnākušas siltās dienas, un ka varbūt es būtu tikusi "glābta", ja būtu noturējusies vēl vismaz dienu.

Jāatzīstas, ka jau kopš vakar vakara jūtos ne pārāk labi. Taču nespēku lamāju par slinkumu, galvas reiboņus par ieilgušām Lieldienu sekām, un dīvainās sāpes kaulos un muskuļos par fizisko aktivitāšu izraisītām. Nelāgas aizdomas radās tikai līdz ar drebuļu parādīšanos. Izmērīju temperatūru: +38,3. Tas laikam izskaidro slinkumu un nevēlēšanos ne strādāt, ne ko citu jēdzīgu darīt.

Bezapziņa pēdējā mēneša laikā spēlējas kā ar lego klucīšiem, piedāvājot sapņos dažādus pazīstamus cilvēkus, kas parādās dažādās reālās, bet viņiem pavisam nepareizās vidēs un situācijās.

Šonakt, miglaini atceros, viens bijušais puisis sapnī bija mans brālēns, un vēl man bija nopietnas domstarpības ar vienu darba kolēģi, ka viņa pavisam nepareizi pāršuvusi manu kora kleitu, turklāt vēl pieprasa par to 50Ls.

Vai tiešām es/mana apziņa būtu kļuvusi tik garlaicīga normāla, ka aptrūcies izejvielas fantastikai?