| |
[23. Aug 2026|17:55] |
Stīvens Pinkers aicina akadēmiķus parakstīt vēstuli, kuras autori iebilst pret to, ka universitāte soda akadēmiķi, kurš bija pirmais trauksmes cēlājs Ārdeja lietā (jā, sāga turpinās: Ghent University has suspended Nathan Cofnas, the academic who uncovered former Cambridge Professor Jason Arday’s fraudulent activities. "I was just suspended by Ghent University. They will almost certainly fire me. The decision was made by rector Petra De Sutter, a former leader of the Green Party" Cofnas announced.)
Vēl kas ir interesanti, bet nav pārāk glaimojoši - vismaz pagaidām vairāk kā 85% parakstu vēstulē, kas aicina atbalstīt akadēmisko brīvību, ir vīriešu paraksti - tas mani skumdina. Dāmas, kādēļ tā?
https://johnarmstrongmaths.com/openletters/letter.php?campaign=cofnas |
|
|
| kāpēc reizēm vajag lasīt sliktu literatūru |
[22. Aug 2026|23:31] |
atruna: pirms kādas stundas mazliet noraudājos un autorei visu piedevu - nē, tas nav sliktākais, ko esmu lasījusi, ir atsevišķi segmenti, kuros viņa ir ļoti laba un - ja reiz viņa ir spējusi noturēt manu interesi tik ilgi, kaut kas tur ir. (ir pietiekami daudz bijušas grāmatas par kurām - kā jau pareizi minēja aborigens un kihelkonna iepr. ieraksta kometāros - paškirstot ātri vien var saprast, ka nav ko un jāmet miers, jo ir taču labākas grāmatas, ko lasīt etc.)
lasīt tādu literatūru, kura nav izcila, droši vien nevajag, bet šad tad - mazliet, manuprāt, nenāk par ļaunu, jo tas it kā parāda, kāpēc tā, kuru uzskatām par labu, tāda ir.
pirms kāda laika man uzdāvināja grāmatu, kuru sarakstīja man viena tuva cilvēka draudzene. man viņa ļoti patīk un šķiet visnotaļ inteliģenta un jauka būtne, bet diemžēl nevaru to teikt par viņas gara bērnu. kad lasīju viņas grāmatu man pirmo reizi radās apjauta par to, cik nenormāli laba ir tā literatūra, kuru līdz šim mēdzu baudīt un cik nez ir vēl tādu - ne visai labu darbu - droši vien ārkārtīgi daudz un tad augšā ir tas pats krējums, ko mēs nosmeļam un ieliekam savos plauktos.
labi rakstnieki arī ļoti nožēlojamas un pliekanas lietas māk attēlot ar šarmu un radoši svaigu dziļumu, tomēr dzīvē varbūt tas nevienmēr tā arī ir, piem, grāmatā, kuru lasu patlaban, cilvēki ir reizēm ārkārtīgi kaitinoši savā idiotiskajā ietiepībā un aklumā, kas ir attēlots diezgan sekli - bet arī tā ir šķautne - reizēm cilvēks var būt akls un nožēlojami plakans, viendimensionāls muļķis bez nekāda dziļuma un ir pelnījis tieši šādu portretu un varbūt tas mani tik ļoti kaitina tāpēc, ka šajā bezpalīdzīgājā karikatūrā es atpazīstu sevi. |
|
|
| |
[22. Aug 2026|14:37] |
|
pirms dažām dienām iesāku vienu romānu, nekas īpašs, bet ieinteresējos par to, kas tālāk notiks un tā nu turpināju. šodien lasu vairākas stundas no vietas un, es pat izteikt nevaru, cik ļoti es šo darbu ienīstu. es pabeigšu, jo man ir jāzina ar ko tas idiotisms beigsies, bet - nekad mūžā kam tādam nevajadzēja tik sarakstītam un, ja šo noveli iedotu kā izglītojošu materiālu par tēmu 'sievietes psihe', tad, lasot par to kā uzvedas un ko domā galvenā varone, nāktos secināt, ka sieviete ir visdebilākā būtne visumā, vienk vāks, pēc tam sameklēšu autores bildi, gribu redzēt seju, kas ir spējīga sarakstīt kaut ko tik drausmīgu. piedodiet par negācijām, bet, ticiet man, es vēl sevi ļoti apslāpēju. |
|
|
| that's it, i have a new reaction meme |
[21. Aug 2026|09:33] |
 |
|
|
| |
[20. Aug 2026|20:40] |
vakar ap 23iem man bija interesants gļuks.
biju jau iemigusi un sapņoju, bet sapnis bija vēl tikko sācies, tāds sapnis, kas vēl atrodas uz kāpnēm vai uzgaidāmajā telpā, nevis jau dziļos pagrabos. un tad koridorī (koridorā? mans iekšējais ortogrāfs mulst) bija soļi kādam ejot uz vannas istabu un ieslēdzās gaisma - un - pāreja no vienas - sapņa - realitātes uz nomoda bija ar diezgan spēcīgu apziņas klātbūtni, laikam tāpēc, ka nebiju vēl pilnīgā, bet tikai daļējā miega stāvoklī.
sapnis pakāpeniski pagaisa kā kāda pelnu statuja, ko aizpūš vējš, un to pilnībā pārņēma skaņa - soļi uz grīdas - un redze, pat caur aizvērtiem plakstiem - ieslēgtā gaisma un tas bija tik silti un spēcīgi, ka tajā brīdī izjutu ļoti stipru kontrastu - mans iekšējais monologs, sapnis, ir smiltīs rakstīta ziņa, bet tā realitāte, kas atrodas ārpus manis ir kāds visaptverošs, varens un mīlīgs spilvens, pat vēl vairāk - kā kāda reāli eksistējoša, dzīva un īsta būtne.
tas varbūt nav nekas, bet man vienmēr ir bijis otrādi - sajūta, ka īstās dzīles ir pieejamas tikai sapņos, bet tagad it kā abi stāvokļi bija nolikti blakus un sapnis, lai gan šķita tik īsts un dziļš, izrādījās tik maziņš, ka tika momentā aizslaucīts, savukārt nomods tik spēcīgs, visaptverošs, gaišs un silts, ka es uz brīdi iemīlējos nomodā, nevis sapņos. |
|
|
| |
[20. Aug 2026|15:55] |
no satori:
"Esmu slikta feministe, jo vienmēr esmu vērtējusi savus partnerus pēc viņu spējas droši vadīt auto, kamēr pati esmu bijusi svēti pārliecināta, ka glābju dzīvības, pat nemēģinot stūrēt."
man šķiet, ka ir milzu atšķirība starp: vērtēt to kā cilvēks brauc vs vērtēt cilvēku pēc tā vai viņam ir vai nav tiesību
tiesību sakarā - man ir vienalga, ja cilvēkam ir tiesības - labi, ja nav - arī labi.
BET - ja es sēžu blakus braucējam, kurš ir pārgalvīgs, brauc bīstami un ārdās road rage, mēģinot 'pārmācīt' jebkuru, kurš brauc par ātru (psihopāts!) vai par lēnu (garīgi atpalicis vai pusmiris!) vai vēl kā citādi - ...
ja man šajā situācijā nonākt pie secinājuma, ka 'na-ah, this guy is not ok' ir slikts feminisms, tad - kas vispār ir feminisms? mēs vērtējam cilvēku rīcību visvisādās situācijās, braukšanu ieskaitot un ir tikai saprātīgi, manuprāt, ņemt vērā kāda temperamentu arī laikā, kad viņš brauc. |
|
|
| |
[19. Aug 2026|09:57] |
Pēc garajiem sausuma periodiem ar izdegušo zāli ir tik patīkami no rīta caur pavērto logu dzirdēt slapju asfaltu.
Citās ziņās: sen neko neesmu rakstījusi par Zaļo partiju, kas ir jālabo, īpaši tagad, kad tās biedri pēc Džeisona Ārdeja nāves ir nākuši klajā ar plānu vērienīgai vārda brīvības ierobežošanai.
Daudz labu ideju, piem: divu valsts regulatīvo dienestu izveide, lai "atzīmētu un novērstu rasismu" un "ableismu" mediju saturā, kā arī pārraudzītu "vajāšanu", kas it kā izriet no mediju atspoguļojuma. Mediju regulatoram Ofcom piešķirt pilnvaras, kas ļautu tam pieprasīt, lai lielās platformas dzēš "naidīgu, diskriminējošu un sazvērestības" materiālu, acīmredzot pat tad, ja tas nepārkāpj likumīgas vārda brīvības robežas, pieprasīt sociālo mediju uzņēmumiem "veicināt un aizsargāt" noteiktu balsu daudzveidību. Un, visbeidzot - novirzīt aptuveni £1 miljardu publiskā finansējuma katru gadu Independent Media Commons, ko veidotu bezpeļņas un "sabiedrības interešu" mediji un ko pārraudzītu nacionālās un reģionālās mediju padomes.
Ir cilvēki par kuriem britu mediji raksta nonstopā, piem, Roulinga, teju katrs tvīts, ko viņa uzklabina, potenciāli kļūst par rakstu. Laikā, kad mediji ziņoja par viņas atbalstu tagadējās organizācijas Sex Matters izvedotājai Majai Forstārterei, britu LGBTQ+ medijs Pink News par Roulingu cepa 40 rakstus nedēļā. Vai arī, atceros rakstus par skotu meitenēm, kur tas pats Daily Mail vēstīja, ka pie visa vainīga 12 gadīga meitene ar psihozi, kas vēlāk izrādījās nepatiesība - nekas no tā neizpelnījās tik lielu uzmanību, lai tiktu ierosināta jaunu mediju kontroles mehānismu izveide. Savukārt, kad kāds, kurš pieķerts neskaitāmos melos un, kurš sūtīja policiju un advokātus virsū tiem žurnālistiem, kas vēlējās šos melus pārbaudīt - tika atmaskots, tagad tas ir vajadzīgs. Kā tas nākas, ka vairāk vajag aizstāvēt tieši kādu, kurš reāli ir bijis vainīgs, nevis nevainīgos. Labi, Ārdeja gadījums ir ekstrēms, jo beidzās ar nāvi, taču vai patiesības nākšana gaismā būtu jāierobežo, jo kaut kādā dīvainā leņķī tā saduras ar cīņu pret rasismu un ableismu un var kādu aizskart un novest nāvē? Cilvēku iedzina nāvē tā melu jūra, kurā viņš peldēja. |
|
|
| |
[18. Aug 2026|23:49] |
gan mīlu gan ienīstu to kā animes pēkšņi ņem un uzplēš flashbacks
( objectification ) |
|
|
| |
[17. Aug 2026|22:35] |
|
nesaprotu zem cik liela un smaga akmens ir jādzīvo, lai tev liktos, ka sieviešu vīrišķības un vīriešu sievišķības atzīšana ir šobrīd lielākā sabiedrības problēma - laikā, kad sievietes būšana sievišķīgai tiek traktēta kā patriarhāta uzspiesto manipulāciju vājums (savukārt sievišķīgs vīrietis ir sabiedrības važu atbrīvots 'īstais es') un vīrišķība definēta kā toksiska (bet vīrišķīga sieviete - savu patieso potenciālu realizētāja). visu cieņu Jungam, tam bija savs laiks un vieta un tam joprojām ir savs laiks un vieta, bet teikt, ka šī ir lielākā problēma tagad, kad tieši tradicionālā vīrišķība un sievišķība tiek pie katras izdevības kaunināta un apsmieta - delusional af. |
|
|
| |
[17. Aug 2026|17:28] |
|
skatoties animes vai lasot mangas var redzēt katra mākslinieka rokrakstu - visas cilvēku sejas ir kaut kādā ziņā līdzīgas, it kā tie visi būtu radinieki, tāpat kā viena cilvēka rakstīti vārdi kursīvā. lai iegūtu pēc iespējas objektīvāku pasaules atainojumu, mangu vajadzētu kopā radīt vienam masīvam collab, kur katru cilvēku zīmētu atsevišķs mākslinieks un tikai tad, ja stāstā parādās radinieki - tos visus drīkstētu zīmēt viens cilvēks, bet arī ne obligāti, jo reizēm radinieku līdzību var pamanīt tikai specifiskos rakursos un grimasēs. |
|
|
| pļaukas |
[17. Aug 2026|16:06] |
es te kkad cēli rakstīju, ka nekad mūžā neesmu iesitusi pļauku. un tajā brīdī, kad es to rakstīju, es tiešām tā arī domāju. bet atmiņa mēdz izrādīties selektīva: labi, ka ir tāda lieta kā epasti, kuri gadu garumā ir rakstīti tuviem cilvēkiem un tā nu es tos vienvakar palasot atklāju posmu no savas dzīves par kuru biju pilnībā aizmirsusi:
savos agrīnajos 20s vienu vasaru, kad pirmo reizi uz pāris mēnešiem atbraucu uz UK, ar draudzeni gāju nedēļas nogalēs uz klubiem, lai izārdītos pie mūzikas, tas arī bija viss, ko no tiem klubiem atceros. lasot atklājās, ka ir bijis neviens vien gadījums, kad kāds ir sācis no aizmugures vai sāniem līst virsū un palaist rokas un tad es esmu situsi pļaukas ļoti dāsni - kas tagad man nudien atausa atmiņā, ka - oh shit, tā tas tiešām bija. iespējams, ka biju to aizmirsusi tāpēc, ka man nevienam sitiena mērķim prātā nav sejas vaibstu, tie ir tikai kkādi random svešinieki blāvā apgaismojumā, nekas vairāk par ēnām.
ta kā - jā, teksts par nevienu pļauku: neapzināti meli. patiesībā tas ir nenoteikts skaits pļauku kkādiem anonīmiķiem. |
|
|
| |
[17. Aug 2026|09:30] |
Progresīvo partijas biedrs Ričards Alans Miezītis: "Tikmēr aborti ir cilvēktiesības, gar kurām vīriešiem nav darīšanas."
Ļoti gļēva pozīcija. Bērnu rada divi cilvēki, attiecīgi abiem ir jābūt darīšanai. Sievetes ieguldījums šeit būs lielāks - tas nesalīdzināmi vairāk prasīs no viņas ķermeņa, tieši tāpēc viņai vajag atbalstu, tam nav jābūt tikai viņas lēmumam vien, nav viss jāuzkrauj uz viņas pleciem.
Es nezinu kā lai to pasaka, lai nebūtu spalvas pa gaisu, bet, mīļās sievietes, ja jums vīrietis šķiet tik nejēdzīgs, ka jūs jau tagad zināt, ka nekādā gadījumā nevēlēsities ar viņu saistīt savu dzīvi un, pasarg Dievs, viņa bērnu - neguliet ar tādu vīrieti, jums ir tāda iespēja. Lai kā mēs arī izliktos, seksam un grūtniecībai joprojām ir savstarpējs sakars. |
|
|
| |
[16. Aug 2026|19:19] |
| [ | Mūzika |
| | creepy nuts - kaoyaku | ] |
te nesen cibā tika prasīts par konspirāciju teorijām: man ir viena, bet, teiksim tā, nav vēl tik nostrādāta, lai es to ieliktu kāda cita cibā, taču nav arī tā, ka tas ir izolēts incidents - mani atkārtoti novērojumi liecina par sekojošo: vadi, ļoti iespējams, ir dzīvi. ja pilnīgi nekustīgā stāvoklī atstāj rozetē iespraustu lapīti un lapītī iespraustu peli, to vadi kaut kādā veidā būs pamanījušies aptīties viens ap otru n-tās reizes, metot mistiskas cilpas un mezglus. |
|
|
| grrrr |
[16. Aug 2026|18:06] |
Noskatījāmies 2002. gada amerikāņu Solaris. Oh gaawd, where do i even begin...
Es labi apzinos, cik kaitinoša var būt persona, kura visu laiku sūdzās, ka kkas nav tā, kā bija grāmatā, tāpēc savu komentāru filmas laikā iespēju robežās apslāpēju līdz pilnīgam minimumam. Un tāpēc to visu tagad izlikšu šeit.
Sāksim ar tēliem: grāmatā ir melnādaina sieviete, viņa ir Okeāna radīts viesis, nevis augsti izglītots zinātniskais profesionālis - to ir jālabo, šādu viesi nah, bet radām jaunu tēlu - visizglītotākais komandas biedrs ir melnādainā sieviete. Tad paņemam Snautu un uztaisam viņu par muļķi, bet visas viņa tēlam piemītošās inteliģentās domas, spriestspēju un kritiku iedodam sacīt melnādainajai sievietei.
Visu informāciju par Solāris samazinām līdz praktiski nullei. Pat nepieminam to, ka planēta riņķo ap divām zvaigznēm, par Okeānu nedodam nekādu zinātnisko fonu, toties tā vietā izgudrojam jaunu, ārkārtīgi noderīgu info, piem, ka Kelvina sievai bērnībā ir bijis iedomu draugs, kuru sauca Mika Shelly.
Lai gan grāmata ir biebāzta ar interesentām idejām un pārspriedumiem, tos praktiski neizmantojam, tā vietā ieliekam visādas tūkstošiem reižu apgremotas klišejas, piem, par Dievu kā vecu vīru ar bārdu, kas sēž uz mākoņa maliņas utml.
Kad runa ir par to no kā veidots viesu ķermenis, nesākam ar analīžu taisīšanu - pārāk zinātniski - tā vietā vienk sākam spriest pie apaļā galda vai viņi ir taisīti no kvantiem vai kādām citām daļiņām - tas ir tīri filozofisks jautājums, acīmredzot.
Es nesaprotu kādēļ režisors vispār taisīja šo filmu - kādēļ paņēma zinātnisko fantastiku, lai pārvērstu to par vienmuļu drāmu un visu tajā esošo informāciju, kas pretendē uz jebkādu oriģinalitāti un dziļāku domu - izravēja laukā, kāpēc, why even bother at all? |
|
|
| |
[15. Aug 2026|08:01] |
|
Cilvēks, kurš gadiem patoloģiski melojis un kuru korumpēta sistēma iecēla ļoti augstā amatā, izdara pašnāvību. Traģiski. Ja kāds būtu varējis to novērst, tad tie, manuprāt, bija viņa kolēģi no Kembridžas, kuriem vajadzēja pret viņu attiecināt tos pašus standartus un pārbaudes kā pret citiem, nevis radīt grandiozu apmēru akadēmisko EDI izgāšanos. |
|
|
| |
[14. Aug 2026|11:22] |
|
Cik nez lielas izredzes būtu Kristianam Brektem mākslinieciski izpausties islāma valstīs, ja viņš līdzīgi mēğinātu izmantot tur esošās, vietējās reliğijas simboliku. |
|
|
| |
[14. Aug 2026|10:25] |
"Kāda, tavuprāt, ir būtiskā atšķirība starp islāmistiem un pašmāju krististiem? Vai tad tā beigās nav viena un tā pati tieksme?"
Pilnīgi nekādas atšķirības. Atceraties tos radikālos pašmāju kristiešus, kuri nogalināja 12 satīriskā žurnāla darbiniekus par to, ka viņi publicēja Jēzus karikatūras? Briesmīgi. |
|
|
