Kitty McOutrage - [entries|archive|friends|userinfo]
Kitty McOutrage

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[8. Sep 2026|12:50]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Jau vairākus vakarus vēlos uzrakstīt par Kono Oto Tomare! Sounds of Life, bet kaut kā nesanāk. Galvenā aizture laikam ir tā, ka, ja man kaut kas nudien patīk, es vēlos par to uzrakstīt labi, bet jau zinu, ka man neizdosies izrādīt pietiekamu godu šai lietai un, ja kaut kas ir mūžīgs, tad mūžīga ir mana spēja skaistās lietas apkaunot.

Varbūt vēl papildus problēma ir tā, ka vēlos rakstīt vakaros, bet vakaros prāts ir jau ļoti pielijis ar visu, kas noticis pa dienu, piesūcies kā sūklis un tādas tīras, nesaduļķotas domu dzīslas kļūst vēl jo grūtāk sasniedzamas. Tāpēc mēģināšu tagad. (Apkaunot Sounds of Life nevis vakarā, bet pa dienu :)

Lielos vilcienos tas ir diezgan naivs stāsts par vidusskolniekiem, kuri kopā spēlē koto jeb tradicionālo japāņu cītaru. Pieļauju, ka mums katram (vai teju katram) ir kādi vājie punkti, kurus mēs mazliet apzināmies - piem, zinām, ka no 'objektīva skatpunkta' kkas nav 'tā vērts', lai mēs par to iespringtu vai, lai tas uz mums iedarbotos, bet kaut kāda iemesla dēļ tas uz mums iedarbojas. Un tāpēc, tā vietā, lai vienkārši pasludinātu visu par muļķīgu, es vēlos atrast iemeslus, kādēļ uz mani tas tā ieradbojas. Stāsts neapšaubāmi ir naivs, bet nav muļķīgs un ir arī ļoti tīrs - tīrs tajā ziņā, ka arī katram negatīvajam tēlam tiek iedots viņa rīcības izskaidrojums un viņš momentā iegūst dziļumu, kurā viņa rīcība kļūst likumsakarīga, lai gan nevienmēr attaisnojama. Tīrs arī tāpēc, ka emocijas tiek attēlotas ļoti smalki, kas, ja es šo skatītos pirms kāda gada, man būtu paslīdējis garām. Un, visbeidzot, pati koto spēle. Cilvēki komponēja un spēlēja speciāli šim stāstam un tas viss ir pieejams pāris klikšķu attālumā, kādā kolosālā laikā mēs dzīvojam.

Animētas ir tikai 2 sezonas [noziegums pret cilvēci$^%$], tāpēc turpināju lasīt mangu, jo man vajadzēja zināt, kas notiek tālāk. Bija aizdomas, ka nepavilks, jo animācijā tomēr mūzikas instruments ir dzirdams, taču aizdomām nebija pamata, lai gan tas nebija tas pats, bet tomēr viss vēstījums skaidri nolaidās pār mani un lika puņķoties tāpat kā animācijā. Stāsts drīz beigšoties, esmu šobrīd 123. nodaļā, 158. būšot noslēdzošā.

Nezinu, ko ar to visu vēlējos pateikt. Varbūt tikai, ka ir kaut kas, ko lasot (vai skatoties, klausoties) tev no sirds gribas kļūt labākam cilvēkam. Tas nenozīmē, ka tāds kļūsi, bet ir tā sajūta, ka kaut vai uz brīdi tu dedz kādas šķīstas sveces liesmā, kura tevi mazliet attīra no piekļūst tavai sirdij caur visām tām sārņu kārtām, kurās tu diendienā vārties, līdz esi tā apbružājies, ka brīžiem sevi vairs nevari atpazīt.

Linkir doma

Comments:
[User Picture]
From:[info]ctulhu
Date:8. Septembris 2026 - 14:56
(Link)
/Varbūt tikai, ka ir kaut kas, ko lasot (vai skatoties, klausoties) tev no sirds gribas kļūt labākam cilvēkam./

Karsaka, Lema, Strugacku, Lindgrēnas stāsti tā strādā.
[User Picture]
From:[info]black_robin
Date:8. Septembris 2026 - 15:02
(Link)
jā, protams.

tagad mani interesē, kuri Lindgrēnas darbi (vai darbs) uz tevi tā iedarbojās?
[User Picture]
From:[info]ctulhu
Date:8. Septembris 2026 - 15:13
(Link)
PG
[User Picture]
From:[info]black_robin
Date:8. Septembris 2026 - 15:19
(Link)
:D PG ir super, bet man personīgi tādā rakursā neiedarbojās, bet Mio, mans Mio gan - varbūt tāpēc, ka tur bija daudz mazāk komisko elementu kā Pepijā.
[User Picture]
From:[info]ctulhu
Date:8. Septembris 2026 - 16:33
(Link)
Komiskie elementi PG manā skatījumā ir ļoti veiksmīgi/ iederīgi, labi parāda adekvāto tēla un attiecīgi arī autora humora izjūtu.
[User Picture]
From:[info]black_robin
Date:8. Septembris 2026 - 17:15
(Link)
tas jā. es par abiem darbiem (pepiju un mio) varu runāt tikai no bērnības perspektīvas un vismaz tolaik Pepijas humors man novirzīja domas no dramatiskās situācijas, kurā viņa atradās, savukārt Mio gadījums bija pavisam citāds, tur vecāku trūkums šķita ļoti sāpīgs.
[User Picture]
From:[info]ctulhu
Date:8. Septembris 2026 - 17:21
(Link)
Nu jā Mio šķiet ir līdzīgāks Brāļi Lauvassirdis stāstam, kur ir pietiekami skumju/ bēdīgu elementu kuru iekš PG praktiski nav. nu t.i. es gribēju teikt ka PG ir daudz optimistiskāks stāsts.
[User Picture]
From:[info]kochka
Date:8. Septembris 2026 - 18:22
(Link)
Paldies.
Ļoti labi saprotu, kā perfekcionisms traucē rakstīt, tā ka liels prieks, ka par spīti tam uzrakstīji. Tas nav nekāds apkaunojums, ja raksti patiesi par to, kas saviļno, savu versiju. Jo galu galā tieši tas var rosināt arī citus sameklēt un noskatīties. Lai gan droši vien man labāk patiktu lasāmais. Pat ja labi apzinos, ka ir savas priekšrocības audiovizuālā darbā.
[User Picture]
From:[info]black_robin
Date:8. Septembris 2026 - 19:29
(Link)
lai gan lasīju mangas arī pirms tam, šoreiz pirmo reizi kaut kā sāka pielekt, ka visiem atstatījumiem, akārtojumiem, kontrastiem, līnijām un attēlu salikumiem ir nozīme, kas runā tikpat skaļi, cik paši vārdi, ja ne vēl skaļāk, jo iedod visam notiekošajam emocionālo fonu, kas ir ārpus mums (vismaz man) pierastās valodas. man šķiet, ka kaut kādā ziņā viņu valodas medijs, piem, vēsturiski logogrāfiskā rakstība, (zinu, ka viņi izmanto ne tikai to, arī vairākas jauktas rakstības sistēmas, but still) ir palīdzējusi radīt šos vizualizācijas slāņus, bet varbūt es vienkārši murgoju.

ja runa par mūzikas instrumentu, tad nenoliedzami ir priekšrocības, ja var to saklausīt, pārējais apraksts ir arī nozīmīgs, bet, dienas beigās, aprakstīt skaņu < dzirdēt skaņu
[User Picture]
From:[info]kochka
Date:8. Septembris 2026 - 20:18
(Link)
Lūk, es kaut kā līdzīgi uztveru vizuālo, tāpēc aizstāvēju komiksus, kad bijusī kolēģe tos kritizēja. Saprotu arī viņas nostāju, bet nu ziņkārības dēļ izlasīju lietuviešu autoru Sibīrijas haiku, tur daži vārdi kopā ar attēlu gan poētiski, gan ar jēgu. Par mangām daudz nezinu, bet labprāt lasītu, ja spētu orientēties un būtu tur jau iekšā. Lasīt jau var arī ainavu aiz loga vai noskaņu. Jā, pat ja japāņu valodu neprotu, intuitīvi šķiet, ka tev taisnība. Vispār saprotami, ka rakstība ietekmē, ja vārdi ir kā attēli.
Tāpēc tas varētu būt izskaidrojums, kāpēc tas tik labi viņiem sanāk.
Tā kā pirms gada lasīju vienas japāņu autores grāmatu par mūziķiem, mani pārsteidza, kā es tur dzirdu skaņas vai mūziku. Taču es novērtēju speciāli ierakstītu mūziku animācijai. Vnk pavisam dažādas lietas, nevar salīdzināt, jo pašas par sevi vērtība. Kad nogurusi esmu, tad labak papīrs, jo nav ekrana ņirboņas, bet mierīgākās dienās es novērtētu ekranizāciju. Nu attiecībā uz šo te tiešām neiespējami būtu noteikt, kas parāks. Un daudz kas jau individuāli. Prieks, ka neturi pie sevis to, kas saviļņo, pat ja saprotu, ka var būt nedrošība rakstot.