lai gan lasīju mangas arī pirms tam, šoreiz pirmo reizi kaut kā sāka pielekt, ka visiem atstatījumiem, akārtojumiem, kontrastiem, līnijām un attēlu salikumiem ir nozīme, kas runā tikpat skaļi, cik paši vārdi, ja ne vēl skaļāk, jo iedod visam notiekošajam emocionālo fonu, kas ir ārpus mums (vismaz man) pierastās valodas. man šķiet, ka kaut kādā ziņā viņu valodas medijs, piem, vēsturiski logogrāfiskā rakstība, (zinu, ka viņi izmanto ne tikai to, arī vairākas jauktas rakstības sistēmas, but still) ir palīdzējusi radīt šos vizualizācijas slāņus, bet varbūt es vienkārši murgoju.

ja runa par mūzikas instrumentu, tad nenoliedzami ir priekšrocības, ja var to saklausīt, pārējais apraksts ir arī nozīmīgs, bet, dienas beigās, aprakstīt skaņu < dzirdēt skaņu

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Lūk, es kaut kā līdzīgi uztveru vizuālo, tāpēc aizstāvēju komiksus, kad bijusī kolēģe tos kritizēja. Saprotu arī viņas nostāju, bet nu ziņkārības dēļ izlasīju lietuviešu autoru Sibīrijas haiku, tur daži vārdi kopā ar attēlu gan poētiski, gan ar jēgu. Par mangām daudz nezinu, bet labprāt lasītu, ja spētu orientēties un būtu tur jau iekšā. Lasīt jau var arī ainavu aiz loga vai noskaņu. Jā, pat ja japāņu valodu neprotu, intuitīvi šķiet, ka tev taisnība. Vispār saprotami, ka rakstība ietekmē, ja vārdi ir kā attēli.
Tāpēc tas varētu būt izskaidrojums, kāpēc tas tik labi viņiem sanāk.
Tā kā pirms gada lasīju vienas japāņu autores grāmatu par mūziķiem, mani pārsteidza, kā es tur dzirdu skaņas vai mūziku. Taču es novērtēju speciāli ierakstītu mūziku animācijai. Vnk pavisam dažādas lietas, nevar salīdzināt, jo pašas par sevi vērtība. Kad nogurusi esmu, tad labak papīrs, jo nav ekrana ņirboņas, bet mierīgākās dienās es novērtētu ekranizāciju. Nu attiecībā uz šo te tiešām neiespējami būtu noteikt, kas parāks. Un daudz kas jau individuāli. Prieks, ka neturi pie sevis to, kas saviļņo, pat ja saprotu, ka var būt nedrošība rakstot.

(Reply to this) (Parent)