Friends

nezinu, kā jums, bet man ļoti patika the diplomat.

Iespējams, ka dēļ Fontaines "Bird" noskatīsies mazliet vairāk cilvēku

Ar vienu tuvu drušku šodien aizgāja saruna par ārišķīgajiem kompleksiem. Man retu reizi dzīvē pajautāja -- par ko Tev ir kompleksi savā izskatā?

Uzdrošinos atzīt, ka lai nu kur, bet sava izskata/ārienes/ķermeņa pieņemšanā esmu veicis progresu. Nu, tobiš, pieņēmis. Par daudzām lietām agrā jaunībā bija lielas bažas, tagad tās ir vnk vague curiosity, jūtos salīdzis ar tām mieru. Bet tās ietver:

-smaidu (zobu izteikto dzeltenumu);
-uzacis (atslēgvārds: Brežņevs);
-bārdu, cik ļoti randomi tā aug;
-ķermeņa apmatojumu, cik ļoti randomi tas aug;
-ka neesmu baigais smukulis in general;
-vēl šo to vairāk intīmu, sorry, neteikšu.

Bet te druška mani pārsteidza, atklājot ka viņai kaut kas jau sen duras acīs. Es iztincināju, kas tas ir, un izrādās, ka tas nesakrīt ar neko no tā, par ko varbūt reizēm nogulsnēs no aizlaikiem piedomāju es pats. Un tas ir: PĀRKODIENS (overbite). No alcohol pun intended. Man bija tikai aptuvena nojausma, ko tas nozīmē, nācās googlēt. Izrādās, mans augšžoklis ļoti (pārāk par normu) izteikti pārkarājas pār apakšējo, kas rezultējas noteiktā sejas formā un ietekmē manu runu. Man nebija NE JAUSMAS. Man actually līdz šai dienai likās, ka visiem augšzobi nosedz apakšējos tikpat ļoti kā man. Bet, iespējams, svarīgakais atklājums: izteiktam pārkodienam ir korelācija ar zobu griešanu, kas man tiešām ir problēma.

Bet nu pagūglējot atklājas interesantas lietas, piemēram:

[seko Vikipēdijas rindkopa AI tulkojumā]

Amerikāņu antropologs K. Lorings Breiss ir izvirzījis teoriju, ka eiropiešu cilvēka pārkodiens ir tikai aptuveni 250 gadus vecs un tas ir galda naža un dakšas plašās lietošanas rezultāts. Pirms galda piederumu lietošanas eiropieši bieži saspieda zobus uz gaļas gabala un nogrieza gabalu ar nazi. Kad eiropieši sāka lietot dakšiņas un nažus, griešana tika veikta uz šķīvja, un pārkodiens kļuva daudz izplatītāks. Breiss pētīja arī ķīniešus, kuri bija pieņēmuši irbulīšus pirms 900 gadiem, un konstatēja, ka pārkošanas gadījumu skaits pieauga aptuveni tajā pašā laikā, kad tika ieviesta jaunā ēšanas metode. Citi arī uzskata, ka labiodentālās līdzskaņu skaņas cilvēka runā bija balstītas uz pārkodiena attīstību.

“Exhaustion of attention is a new subtler form of torture” (Gabriel Tarde, 1902)

Bāc es te jūtos tik normāls

bērni, pārlasiet savus tulkojumus, pirms sūtiet

es nupat gandrīz aizsūtīju tekstu, kurā bija teikums par "Latvijas simtgadei veltīgajiem pasākumiem" (klients noguris, viss deg, ļoti iespējams, ka neviens pat nebūtu pamanījis)

pārlasīju savus ierakstus, uz kuriem neviens nekad neko nesaka (dramaqueenmodeon) un atcerējos par kanādā uzradušos manu grieķijā nozudušo telefonu. ik pa laikam tas tika ieslēgts, pa ceļam nomainīja kādas 3 adreses, pirmā bija mobilo tel veikals, ha, tad noparkojās kādā monreālas suburba dzīvojamo ieliņu nomalē. par pazudušu reportētam telefonam var ierakstīt ziņu, kas parādās uz ekrāna, ja kāds to ieslēdz. lūk, ierakstīju franciski čau, kā klājas, kā dzīve tādā un tādā ielā, tādā un tādā numurā? pēc tam vēl reizi ieslēdza un viss, nu jau kādas 4 nedēļas vairs nav mēģinājuši ieslēgt. varbūt beidzot izmeta vai sadauzīja, vai es nezinu. bet diezgan biedējoši, ka redz, kur tieši tu esi, ne?

vai jums ir ieteikums labam reimatalogam? ar virzienu uz, iepsējams, autoimūnas saslimšanas raisītu asinsrites traucējumu

bet visvairāk mani maindfako tas, ka man šāda pārslodze rodas no tā, kas man patīk.

cibas dzīvības vārdā, kā arī sev piefiksēt, ka ir arī tādas dienu grupas

piektdienas vakars. kamermūzika oleru muižā, brāmss un šūmaņi. gados ļoti jauns un azartisks trio, alts, čells, klavieres. koncerti oleros vispār ir magic. ja notiek nevis pašā muižas ēkā, bet muižnieku dzīvojamās mājas, bijušās saimniecības ēkas, dzīvojamajā istabā, tad tā ir paliela viesistaba, kādi piecdesmit klausītāji viens pie otra, pusotru metru no mūziķiem. absolūta uzmanība un klātbūtne. arī lielajā muižā ir līdzīgi, tur vairāk majestātiskuma

sestdienas rīts. neesmu vēl līdz dušai un brokastīm tikusi, ciemos brauc mazais brāļadēls makšķerēt, kurš pats sabīdījis šo vizīti

sestdienas diena. braucu uz rīgu, pa ceļam cos bode, pirmo reizi mūžā man ir kašmirs. melns hūdijs, hh. cos, nelieši, sākuši izlaist bezkabatu kleitu modeļus, es ceru, viņi šo niķi tikpat ātri atmetīs. bet galamērķis annas koku skola, kurā mans vecais priekšnieks izlicis uz četrām dienām pirms transportēšanas klientam smilšakmenī izgravētu četrmetrīgu villu kompilācijas maketu ar bramanti, rafaēlu, peruzzi, neilandu. absolūts avangards esošajā arhitektūras laukā. iepriekšējā dzīvē es to visu uzzīmēju 3d, beidzot ir materiālā

sestdienas vakars. instrumenti. ejam ar meitu, jo dēla draudzene atdeva savas filmējoties nopelnītās fanu zonas biļetes. fansī stāvēt tik tuvu skatuvei, bez burzmas, bet visu tūkstošu vidū. šis nebija mans pirmais instrumentu koncerts, bet ja neiekristu biļetes, nebūtu gājusi. miķelis mon amour. un es noteikti patiku blondajai bekvokālistei, hh

svētdienas rīts. lēni pamosties, ar meitu brokastīs uz vairāk saules, kur uz manu nogurušo bezkofeīna seju, viesmīle manos gados ļoti saprotoši reaģēja. tad rikšiem uz mežaparku, kur izrādās, pusotrs kilometrs no stāvvietas līdz estrādei, bet es jau tā riskēju nokavēt telpu orient starta logu. paspēju. pirmajā distancē otrajā punktā sajaucu k un l kāpnes, pazaudēju kādas 2-3 minūtes, kas ir kritisks apjoms. bet tik un tā piektā grupā ar sešdesmit piecām dalībniecēm. grupā, kur ir arī 11 gadus jaunākas, daudz tievākas un mega sportiskākas par mani. bet paskatījos, visām pirmajā desmitniekā pa vienai, divām rupjām kļūdām. uz sezonas sākumu smadzenes met gļukus ārā tajā stresā un ātrumā

svētdienas diena. atpakaļ uz stāvvietu vilkos pusstundu, biju gatava pakrist kādā lapu kaudzē, ar ieslēgtu find my, lai ģimene kaut kad izrušina laukā. bet iedzēru karstu kakao un aizbraucu uz meža kapiem reizi sezonā sakopt elzas, jāzepa un majora jāņa kapu pie vecās kapličas

Pie visiem tās trūkumiem, "May December" ir filma, kas uzdod lielisku jautājumu - kas vispār ir mīlestība? Mīlestība esot akla, un ar šo argumentu zem paklājiņa var paslaucīt visādu sūdu, un tas mani diezgan kaitina, un varbūt pat ir kaitinājis vienmēr. Mīlestība noteikti ir sajūta, bet tā ir ļoti individuāla sajūta, un dienas beigās jautājums būs par to, ko tu esi darījis, nevis kā tu par to esi juties. Ar dienas beigām es domāju katru reizi, kad cilvēki ir tikuši ārā no attiecībām, no kurām ir guvuši kādas "dzīves mācības" labākajā gadījumā, vai neizdzēšamas nepatīkamas sekas sliktākajā. Manuprāt tas vispirms ir stāsts par to, ka ar savām sajūtām jādīlo atbildīgi, un ne tikai pret sevi, bet arī apkārtējiem. Domāju, ka nebūs pārspīlēti teikt, ka mums visiem ir darīts pāri, bet tādēļ vien nevajadzētu savām traumām un sāpēm uzlikt virsū plīvuriņu, nosaukt skaistā vārdā, un maukt uz priekšu like there is no tomorrow.

Es zinu, ka viss šis ir mazliet abstrakti, bet es vēl padomāšu, ko iesākt ar lietām, ko es sarakstīju pēc filmas noskatīšanās. Lai cik ļoti filma ir mēģinājusi mīkstināt šo sarežģīto tēmu, lai par to varētu domāt niansētāk, tur tā sarkanā lupata tomēr ir tik spoža, ka ļoti grūti nefokusēties tieši uz to, un visu skatīt tikai caur šo prizmu. Bet man šķiet, ka jebkura situācija ar nevienlīdzīgām varas pozīcijām, un tās var būt gan fiziskas, gan emocionālas, ir tik pat problemātiska, kad divi cilvēki iesoļo intīmās attiecībās. Un uzsākt attiecībās ir daudz vieglāk, kā tās uzturēt, un īpaši jau pārtraukt.

tikpat insane cik paradums par ķermeni un prātu runāt kā par kaut ko atsevišķu man šķiet arī paradums runāt par realitāti un iztēli/sapņiem vai personisko & politisko kā kaut kādām pretējām lietām.

ja man kaut kad atradīsies minūte laika, es gribētu atkal aktīvāk cibot.
kopš pēdējā ieraksta esmu pārstrādājusies, norāvusi nervu sabrukumu, izrāvusies laukā, un apceļojusi Uzbekistānu, Kirgistānu un iemaldījusies Almati.

īsti nezinu, kā var skriet un diet caurām dienām. šodien izbraukājos ar vilcienu un autobusu, biju pieredzes apmaiņā, biju ciemos, un vispār jau darbā nebiju, un tagad man rīt vēl viena braukāšana uz visu dienu, un man jau šodien nav skaidrs, vai un no kurienes tam radīsies spēki, akjā, atcerējos, ka vēl uz rītdienu viens radošs rakstu gals jāizdomā. biju domājusi, ka domāšu gultā, bet kaut kā negribas domāt.
un ir tikai pirmdiena.

"Bird" bija labs veids kā nobeigt festivālu un nedēļu. Tāds gandrīz kā The Blaze videoklips, tikai ar UK bangeriem. Varbūt pat nedaudz "The Florida Project".

Man arvien labāk sanākt izvēlēties filmas, kur 80 procenti ir vienkārši darbs iziet cauri visam sarakstam, un 20 procenti intuīcijas, kas sāk strādāt arvien labāk.