Friends

"Grāmatām pašām nav maģiska spēka. Šis spēks ir tajā, kas grāmatās pateikts, tajā, kas visuma gabaliņus mūsu priekšā sadiedz vienotā veselā."

Vai punktiņi arī var būt šifrs? Tad jau  kādas svešvalodas alfabēta izdziedāšana arī sanāk kā jauna šifra apgūšana. Un tā jau pavisam drīz varēs izveidot ideālo labirintu, kur nekad neko vairs nevarēs atrast.

es vienkārši absolūti un fatāli neuzticos neoliberālismam apvienojumā ar nacionālismu. nacionālisms kā lubrikants, lai šo visu norītu aŗi ļaudis, kas maybe mazliet šaubās, vai ta nu tiešām nauda ir galvenais... bet - pieķeram klāt drošības jautājumu un valsts atbalstītu rasismu un robežas un Ukrainu - jā, jā, labi, labi, protams, lai jau puiši cīnās

neoliberālisms un performatīva naudas un varas estētika šajā pasaulē ir valdījuši ļoti ļoti sen, un tos - kā masku un kā spēli - lieto arī cilvēki, kas sirds dziļumos tam netic, visa mūsu realitāte ir šo lietu piesārņota, un mēs no tā nevaram izvairīties, bet pie vēlēšanu urnām mēs varam izvēlēties!

es vienkārši to visu no sirds nīstu, un nevis tāpēc, ka esmu pati brīvprātīgi piespiedu kārtā padsmit gadus staigājusi šajā drag, un man vēl tagad ir šādas kultūras elementi - pirmkārt, es esmu Libra Raising, man vienmēr būs posh iezīmes, man patīk cēlmetāli, dārgakmeņi, labi apdares materiāli, visaugstākās iespējamās kvalitātes pārtika un alkohols, haute parfumerie, ar rokām gatavots apģērbs, iet pie kosmetologa, utt utt., bet es to visu redzu drīzāk kā KINK, kā visādas iekāres un augstas dzīves prasības, kas tomēr totāli nav galvenais, tās ir lietas, bez kurām es varu arī iztikt un nekad dzīvē uz tā nebūvētu ētiskas un filozofiskas sistēmas, vai redflagus vai dīlbreikerus, vai kādu apbrīnotu vai neapbrīnotu šo lietu dēļ, jo man reāli pietiek arī ar dieva mīlestību un aukstu peldi svaigā gaisā, es jūtos kā ļoti bagāts cilvēks, arī mežā lasot sēnes, yap, LIBRA RAISING, un es faking nesaprotu, kā tas neoliberālisms var cilvēkus apmāt līdz viņu sirds dziļumiem

es arī reizē apzinos, ka šeit mēs runājam tikai par politiskajām pārliecībām un es šeit, atšķirībā no mākslas, kuru taisu, nepretendēju uz absolūto patiesību
bet vienkārši neprasiet, lai es jūs cienu vai par jums balsoju
labi, es par šo vēl parakstīšu

Par ko man jācieš?

- Pitagorieši uzskatīja, ka ēdiens ir veids, kā pasauli var pieņemt un atgrūst.
- Ko? - jautāja Ome Amigorena.
- Pasauli, - teica Šaša.
- Un kā man tagad dzīvot? Ja visapkārt vieni vienīgi idioti?
Idioti neatsaucās.
- Ir viens labs paņēmiens, kā atmest. Tikai vajag gribēt.
- ...
- Vajag nesmēķēt līdz pusdienām. Bet pēc pusdienām domās pārskatīt dienas pirmo pusi... un to, cik reizes tai dienas pirmajā pusē gribējās.
- Ko?
- Smēķēt. Un pēc tam vajag tās reizes saskaitīt. Un uz papīra lapas uzzīmēt tikpat daudz punktiņu.
- Es nemāku zīmēt.
- Punktiņus māk zīmēt visi. Un vakarā visu vajag atkārtot vēlreiz: cik reizes gribēji smēķēt un cik reizes aizsmēķēji... un apakšā uzzīmēt vēl vienu punktiņu rindu. Un pēc tam tās rindas salīdzināt.
- Es nemāku salīdzināt! Tagad man ir skaidrs, kāpēc tevi izmeta.
- Ļoti interesanti, kāpēc.
- Tāpēc, ka tu esi tāda... - Ome Amigorena nevarēja atrast īstos vārdus. - Drūma. Galīgā nūģene!
Pateica un aizgāja uz savu istabu.

(..)
"Ģimene ir vieta, kur cits citu audzina, lai arī necer, ka kaut kas varētu mainīties."


(..)
"Atradināt Omi Amigorenu no cigaretēm var, tikai jokojot.
Nekādā gadījumā ar varu.
Un visi visu laiku jokojas.
Jau nelabi metas."

Es ticu tev
Es ticu sapņiem
Es ticu visam, ko man stāsta
Ja mani kādreiz nenoglāsta
Tad neticu es vairs nekam

/Kārlis Vērdiņš, pirms gadiem 20+, citēts pēc atmiņas/

Šis varētu būt viens no sapņiem, par kuru droši varētu teikt, ka tas neko daudz neatšķiras no nepatīkamas īstenības. Jo īpaši, ja sākumā nepaskaidro, ka tas bija redzējums miegā. Liku kastītēs krāsu tūbiņas kopā ar augļiem pēc to krāsām. Tad man kaut kur bija jāskrien, visu ātri sametu drēbju skapī un devos prom. Pēc nedēļas bija bail vērt vaļā skapi, jo atcerējos par tur atstātajiem augļiem. Kāds stulbums ko tādu glabāt sapnī! Tomēr saņēmos uz lielo tīrīšanu, vēru vaļā durvis un pamodos ar milzu atvieglojumu, ka tik traki ar manu atmiņu vēl nav.


Bija domāts "glabāt skapī", taču saglabāšu šo jauko pārrakstīšanās kļūdu.