ja jūs aizrauj enerģiski grozīt stūri un līkumus izbraukt pa pretējā virziena joslas iekšmalu, dariet to uz brīnišķā P4, biedri, posmā suntaži - ķeipene - taurupe - ērgļi, segums salīdzinoši ļoti labs, vietumis izcils, citu dalībnieku ļoti maz. ja nebūtu jākoncentrējas uz virāžām, ainavas arī izcilas, noteikti.
un šodien pirmo reizi uzzināju vietu lautere

atvaļinājums izdevies, grāmatu atvēru tikai mājup lidojumā.
man gan tagad vajag atpūtu no atpūtas brauciena, 17 000 soļu un 70 stāvu vidēji dienā, ja, bet jau pirmā diena te iegrieza 10 h darbadunu

kas šovakar notiek? pilnas ielas nakts ļaužu un pusnaktī zvana baznīca

trešā, labā lieta. vakar pēkšņi pie luksofora pamanīju savu studiju laika draudzeni un koju biedri. liku auto malā un kāpu ārā parunāties, lai arī neveikli ir sarunāties pēc padsmit gadu neredzēšanās. viņu joprojām dažkārt redzu sapņos un ilgojos satikt. lai arī centos pēc studijām uzturēt attiecības, tās nevedās un izzuda, bez naida un nodoma. vēl ir pāris no skolas, par kurām skumstu.

toties joprojām uzturētā studiju biedre man paziņoja, ka izskatos noplukusi un tāpat komisijai nepatikšu, lai kā es censtos iebraukt un pabeigt neizprotamās klauzūras tēmā. pamodos ar rūgtumu, ja

bet par pilsētu runājot, tas taču ir zašibis, ka tiltu slēdza valsts policija. nevis būvvalde, satiksmes departaments, rīgas dome, būvekspertu komisijas un kam galu galā konkrētā ceļu infrastruktūra ir atbildībā? un zašibis, ka viņiem nebija vienalga. vai kādas tur viegli slēptas intrigas?

ko es brīvdienu mežā iemācījos:
blīvguma cīrulītis,
pamīšlapu pakrēslīte,
pavasara mazpurenīte,
meža zeltstarīte,
ārstniecības lakacis.
un atkārtoju veco pantiņu:
zilās vizbulītes,
baltie un dzeltenie vizbuļi.

un kas tas par triku ar zelenski?

esmu pārsteigta arī par chimeras kijevas vērojumu, man šķita, ua ir progresīvāki par mums

7:07 virs krimuldas rīta pļavām spoža saule ar spilgtu halo abpus. labrīt, rasbainiek

vienvakar vāru tomātu zupu, procesā atceros, ka blenderis aizdots ģimenei stāvu zemāk, varētu diebt pakaļ, bet ir arī slavenā, vecāsmātes pirktā nutribullet vella ierīce. vienreizīt man gan tas nebeidzās labi, bet vīrs pārliecina, ka visu izdarīs, visu kontolēs. #patsvisuvaru
mazliet neņemot fiziku vērā, kas lielam daudzumam verdoša šķidruma zem liela centrbēdzes spiediena liek palielināt tilpumu un saspiest jau tā saspiedušos, uzkarsušo gaisu slēgtajā traukā, process atkal beidzas kā vienreizīt, jo nutrī lodei vēl ir brīnišķīgā uzbūves konstrukcija ar krūzes vāku, pagrieztu uz leju.
vīram aplaucētas rokas ar verdošo zupu, pats vairs neko nevar #satīrītkodolsprādzienu, nenotašķīti palikuši tikai griesti.

pie sienas virtuvē mums ir mieram tuvu kalendārs ar aprīļa sapuna gleznu 'lieldienu mielasts' svētā vakarēdiena parafrāzē. tagad tas ir asinīm tomātiem slacīts.

izskatās, asanžam arī londonas ekvadorā nav pārāk labi klājies

tikmēr man pazudis airbnb klients no kišiņevas
bija jābūt pirms 2 stundām
ne paša, ne sašas, ne ziņas

atradu mājā 3 vecus iRobot. nav jau tā, ka es nezināju, bet tomēr mazliet izbrīns - ko nu?

vakar aizvedu uz otro elpu divus lielus maisus mīksto rotaļlietu. bik notrīcēja ļipiņa

iešu iestāties hočiņā pie tiem džekiem, kas mirst pie 36,9.
man piekto dienu galva ir puņķu spainis, zb, fakj, bļ

jaunākais mīlulītis formulē:

- atceries, man b/d bija dvīnes grupiņā? viņas arī šodien bija skeitparkā.
- parunājāties?
- apmainījāmies ar informāciju, ka tiešām esam pazīstami.

lai gan virginia_rabbit parasti reportē par gājēju pāreju mazliet tālāk, arī cēsu un tallinas ielas krustojums ir elles caurums zemes virsū, kas sen skaidrs.
pagājušajā nedēļā tur notrieca meitas klasesbiedreni, joprojām komā, izredzes nav zināmas.

mans dēls krustojumu, dodoties pa tallinas ielu, šķērso gandrīz katru dienu, skērī šit

kā es vadu savas dienas

sazvanos ar kapu pārzini, sazvanos ar mežu pārzini, ceļu pārzini, ar vzd pārzini

bez lirikas ir tā, ka aizbrauc uz vasarsmāju ziemā un ievēro, ka viss ceļš sazīmēts ar mietiņiem, oranžām atzīmēm, puse no kopgaruma jau apgrāvjota un tā. bet mūsu brīnišķīgais dzīvžogs, pirms 14 gadiem pašu rociņām stiepts no apkārtnes mežiem ārā stādāmais materiāls, apmēram 300 gab, rakts un čubināts, no meža dīķa stiepts pāri visai zemei pa lejkannai un laistīts, beidzot saaudzis līdz 2,50 augstumā, tātad, atrodas ceļa robežjoslā, jā, paši vainīgi, paši duras, iebliezām pāris metrus no toreizējās ceļa malas. pēc sarunām ar speciālistiem izskatās, ka šoreiz proņesjot, bet garantijas nākotnei nav, tā nedariet, bērniņi.
bet aizbrauc pērnajā sestdienā uz vasarsmāju apgriezt ābeles un ogulājus, ieraugi, ka puse meža, ar kuru robežojas mūsu bezmeža gabaliņš, sazīmēts oranžām atzīmēm. ainaviski un telpiski palikt bez šī meža aizmugures ir pizģec konkrētajā raskladā. dabū sirdsklauves, sirmus matus, negulētas naktis, zvani kaimiņam, kas meža īpašnieks, jā, nu mēs tur tādu ķīli, visu jau ne (uzminiet, pret kuru pusi ķīļa resnais gals), vai ta jums tas ko mainīs, nu jā, tad vajadzēja pirkt zemesgabalu ar mežu, ja bail palikt tukšā laukā, bet mežam pēdējais brīdis ciršanai, pāraugs tūlīt visi koki, sapūs, kāda tad mežam vairs būs vērtība. cik kubus iegūsim?, nē, nav skaitīts.
bļaģ, cik tieši diži no 0,8ha meža viņi cer nopelnīt, ka par katru cenu jācērt nost. gnp, ainavu aizsargzona, ja
pārdot mežu atteicās jau pirms 15 gadiem

atcerējos, biju uz baladīnu valmierā. ļoti konceptuāli un formiski, martinsons turpina spēlēt hamletu, pārējie labi, nāra ļoti organiska, meiers psihodēlisks, mīlu everss un viņas garos, blondos matus. brīnos, kā vāne uz paklanīšanos var priecīga smaidīt pēc asinīm nolietās mutes un nāves nāves nāves. kairišs nepieteicies skatījās zālē

sagāju rebelī un askētā, ēdu speķmaizi bez sviesta

vai ir kāds sakarīgāks veids par vnk izmešanu, kur likt izaugušu bērnu mīkstās rotaļlietas? otrā elpa, kādi palīdzības fondi?

bijām izbraukuši latvijas un gaiziņa filiāles apciemot, ti, austriju un alpus.
vīra māsa ar savu vīru jau gadiem dzīvo un strādā vienā ielejas dziļākajā galā. gan radus satikt un nedēļu uzturēt ciešu kontaktu, viesu guļamistabās un virtuvē drūzmējoties, gan trases paslīpēt. vin vin
pirmo reizi slēpošanas braucienā četratā, vienmēr uz eiropas virzienu ir bijusi līdzi paplašinātā ģimene, uz skandināviju darba biedri.
braucām ar mašīnu no rīgas, kopā uz spidometra (nē, bet kā sauc km skaitītāju?) 4030km, ieskaitot nedēļas vietējos izbraukumus. ne pirmo reizi, viegli nav, bet. gulējām brīnišķīgajās poļu viesnīcās (pritī šitī, ja šekeļus taupa, bet brokastis tiešām bagātīgas) tikai turpceļā, atpakaļ izmantojām jaunu taktiku - izbraukt vēlu vakarā, lai ar pirmajiem spēkiem tiek cauri naktij un tumsai, bet saguruma posmam tiek dienas gaisma un dzimto āru tuvums. mājās nākamās dienas pēcpusdienā, kas brīnišķīgs bonuss.
kalni, spītējot prognozēm, bija samērā vēlīgi, sniegs netrūka, sauli uz pusotru dienu ieslēdza. vafeli, diemžēl, atkal neservēja - ja pa nakti snieg, no rīta visas retrakotās plaknes mīkstā pūdercukurā, kas strauji saveļas kamolos.
pēc pirmās tizlošanās man atnāca vaļā un sarežģītos trases apstākļus pievārēju līdz šim vēl neredzētā sportiskumā. pie spēkuma izsīkuma gan atkal ieslēdzās patizlums. un vispār, man šķiet, mana sirds ir salauzta, pa mežu skrienot arī protestē un vaid un elpo sekli kaklā.
gala secinājums vīra formulējumā - mēs esam nenormāli pacietīgi, ne reizes nesalecāmies. (ja neskaita mazliet uzvilkto diskusiju par viena mājokļa nodokļu politiku lv kādā vakarā, bet vīns un sagurums nav labākie biedri)

mājupceļā pamanīju 3 dzērvju pārus pļavās, mēs esam atpakaļ, viņi ir atpakaļ