man ir reāla problēma, help

tātad. mums ir nemūsu kaķis. oriģināli viņam mājas laikam ir kādas 3 mājsaimniecības tālāk, bet gandrīz visu to laiku, kopš še dzīvojam, kādi gadi četri, pieci, viņš te apkārt ir dzīvojies. kamēr soli pa solītim, arvien tuvāk un tuvāk, no vnk pabarošanas ir līdz pa naktīm ziemās tusē iekšā. cik es secinu, kaķis ir sterilizēta kaķene. uz to savu māju laikam neiet nekad vairs.
lūk. bet rajonā tusē vēl kādi 2-3 melni mežoņi runči, kas pie mums neuzturas, bet regulāri izsiro teritorijai cauri. un viņi (vai kāds viens konkrēts, es nespēju tos melnos, izspūrušos atšķirt) uzbrūk nemūsu kaķim. un vairākas reizes ir saplēsta līdz asinīm. ko darīt, lai to novērstu? viņa ir āra kaķis, pa vasarām vispār ienāk tikai uzēst. nav opciju viņu nelaist ārā un mēs arī to nemaz negribētu/nespētu realizēt.

vnk patrenkāšana nelīdz. piemēram, šorīt. tīru zobus, ieraugu pa logu, ka nemūsu kaķis nomūk zem laipiņas, jo viņam brūk virsū melnais. es ar visu zobubirsti rokā, basām kājām nesos laukā un aiztriecu melno. protams, tajā brīdī turpat otrpus ceriņkrūmam iet jaunais kaimiņš, no savas ik dienas upes apskates. brīnumainā kārtā es šorīt zobus tīrīju apakšveļā, nevis plika, kā parasti pēc dušas.

____
no vienas puses nemūsu kaķis ir koķetēšanas forma, no otras puses mēs aizbraucam uz nedēļu, pusotru ceļojumā, nemeklējot, kas pieskatīs vai pabaros kaķi. jo nu viņš nav mūsu kaķis. bet, protams, rūpi turam un uztraucamies savās nemūsu kaķa robežās

man vairs nenāk cibas komenti uz epastu. jums nāk?

citās ziņās, šodien pīķa stundās abnormālas elektro cenas, ap 70 centi. 70, karl (sestdien bija 0,20 referencei)
(nez, tas varētu būt kā saistīts ar to, ka rīt dzēšas saules paneļu uzkrājums?) aplama infa, dzēsās jau pirms mēneša, se-lt pārrāvums esot pie vainas

enīvei, principa pēc vakarvakarā neieslēdzām atpakaļ apkuri. neko, 19,6° šorīt
bet kā lai es traukus pie tādiem rādītājiem palaižu? visas manas 8-daļas stiglicu asinis kliedz šausmās

es ļoti ceru, ka šodien ir piektdiena. šodien taču ir piektdiena, vai ne

man šķita, ka mašīnas rīta skrāpēšanas no ledus un sniega sezona jau ir beigusies

baseinos pamanīju savu bijušo klasesbiedru, par laimi, viņš drīz devās prom, bet man ir skaidrs, ka uz skolas salidojumu jūnijā neiešu. joprojām pārāk trigerējoši, lai arī dažus biedrus gribētos satikt

šodiena tomēr nav labāka. varbūt rīt
ļoti slikti/maz guļu
es arī nevarēju atcerēties dušā, vai tikko nomazgāju dibenu. drošības labad mazgāju vēlreiz
bet dušā nokrita skuveklis, galviņa kaut kur pašķīda un viss, nav. man ir diezgan neaizkrāmēta vannasistaba, baigi nav, kur iemakarēties

skatos līnenas skaistumkaralieni, liepājas viesizrāde, droši vien neziniet, tur kaut kādi īrijas lauki, drausmīgi nolaista māja, traka māte pretīgā naktskreklā, pusizkritušiem matiem, applaucētu roku, lej čuras izlietnē, meita gudra, kustību traucējumi, no visas sirds nīst māti, kas piesējusi viņu nolemtajai vientulībai.

ik pa laikam zālē uzvirmo sastāvējusi, vecu, ne pārāk koptu māju vai cilvēku smaka. un tad man blakus sēdētāja cēliena vidū atver rokas somiņu, izņem blašķīti un trīs reizes iedzer

lustra, priekškars un

——-
grūti skatāma, bet spēcīga izrāde.
kas tā pēdējā dziesma? šausmīgi dzirdēta, īriete (imo)

ko es šodien darīju. strīdējos ar chatgpt, jo duraks nemāk rēķināt, turklāt. ar stundas atstarpi uz pilnīgi to pašu jautājumu (pārkopēju no pirmā) iedeva nozīmīgi citu rezultātu. es viņam teicu, nu camõn!

klau, bet man jautājums. piemēram, līgumus cilvēki dod pārskatīt, sastādīt utt. kādā formātā tas notiek? iesniedz worda failu? vai iekopē visu 10 lappušu tekstu jautājuma lodziņā?

rāpās ziloņi pāri no viena balkona uz nākošo. uz mums sāka šaut, mēs bijām uz atklātas jumta terases, īsti ne uz priekšu, ne atpakaļ, ne gulties, ne skriet.
man piedāvāja 450 eiro par miruša cilvēka ķermeni. es gan to vīriņu nepazinu, lai gan organizēju viņa bēres, bet principiāli atteicos pārdot, jo katram jāguļ tur, kur viņam pienākas gulēt, lai arī mirušam.
un vēl nodomāju - aha, skaidrs, kāpēc kurstmāte bērēs vispār neizskatījās pēc sevis, tas bija svešs, iepārdots ķermenis.

ko cilvēkam nodara drausmīgas iesnas

akdies žetonvakars ar 7 klasēm un katru nosauc vārdā, katram pasniedz gredzenu un aplaudē

kas ir tas rinkēviča ‘never stop panicking’, jūsuprāt?

pērnajā ceturtdienā nokrašoju mammas pēļos (tik sen nebiju palikusi tā vnk pie mammas pa nakti, turklāt vēl slima bērna statusā), sadzēros māsīcas aptiecnieķes brīnumpulverīšus un piektdien laidos vien rīgās un tālāk stokholmās uz telpu orientācijām. ar gudru ziņu termometru līdzi neņēmu.
stokh ir absolūtu lieliska transporta sistēma, sistēmas aplikācija, viss ērti, tīri, smuki, saprotami. un pilsēta (mūsu redzētās nelielās daļas) tāpat
man ir no tiesas žēl, ka viņu imigrācijas politika ir atdūrusies tajā dubļu žļurgā, kur tā šobrīd ir. mums sacensības notika trīs dažādās skolās, otrdienas erebrū ziņas liek noskurināties

bet orient, tātad. dzīvojām 12 min gājiena attālumā no galvenās pasākuma ēkas - midsommerkrassen ģimnāzijas. saulainā un dzestrā sestdienas rītā, ar kādiem 5 grādiem mīnusā, devāmies turp. drīz ievērojAm, ka pretī skrien sportisti, plānajos, īsajos sporta tērpos ar kedām pie rokas. izrādās, grūtajām elefantu grupām (arī mēs elefanti, obv) pirmās dienas starts citā skolā, uz kuru visi diebj labas 10 min telpām piemērotā apģērbā, tik ar pārvelkamām tupelītēm pie rokas. zviedriem tas tāds nieks vien, rādās. mēs gājām savās ziemas jakās, kapucēs un dūraiņos, mēs vēl neesam tajos tēraudos.
pirmo reizi piedalījos sacensībās, kur katram tiek iedots konktrēts starta laiks, noteiktajā minūtē jābūt starta koridorā, starta poga pašam vispār nav jāspiež. izrādās, tā ir ierasta orient sacensību prakse, bet nu es uz tādām nebraucu nekad. stāvu savā koridorā, bik tirinos, jauna, smaidīga organizatoru meitene man kaut ko nosaka, nesaprotu, palūdzu, lai atkārto, viņa samulst, bet beigās tomēr nosaka vēlreiz - just have a fun. un es tā arī darīju. lēnām prātīgi no katra punkta uz nākamo, pārbaudu, vai tur tiešām varēs tikt, baigi nenesos un kaklu nelaužu. uz distances otro pusi tomēr ieķeru azartu un izdaru vienu kļūdu, par laimi to samērā nesāpīgi varēja labot, pazaudēju kādu nepilnu minūti.
stokh ir tātad pasaulē vērienīgākā telpu orient, visvairāk dalībnieku, no 16 valstīm šogad, un slavena ar savām sarežģītajām distancēm. pirms braukšanas papētīju iepriekšējo gadu kartes, oboi, dažas distances man prasīja stundu pie datora vien.
ieskatam pirmās dienas sarežģītākā punkta distance. lai nokļūtu no 2. punkta 3. stāvā uz 3. punktu 5. stāvā bija jādara šis - G trepes uz 2. stāvu, garām M, K kāpnēm uz L, L kāpnēs ārējā zona uz 3. stāvu, tālāk pa J kāpnēm uz 6. stāvu, taisnvirziena krustojumā uz B kāpņu iekšējo zonu, pa to uz 5. stāvu un tad caur telpu labirintiem jau klāt esam.
finišēju 30 minūtēs, pie finiša/starta zonas satieku elīnu, ko zināju pēc skata un vārda, bet rīgās nekad nebijām runājušās. viņa uzreiz mani uzrunā - nu, ka gāja, kā bija. saku, ka viegli! elīna mazliet nobrīnās, jo citi finišētāji sūkstījušies, cik sarežģīta distance, kādi gļuki un tā. elīna tajā dienā noskrēja kā trešā, nākamajā kā otrā un kopvērtējumā ieguva absolūti pārliecinošu pirmo vietu mūsu tantar grupā.
savukārt es pilnīgi negaidīti pirmajā dienā biju iefanojusi 5. vietā, nieka 3 sekundes aiz ceturtās.
starta grupas bija visas dienas garumā, sākot no 10 līdz pat 15, un kas mūs ļoti pārsteidza - nevienam neņēma nost karti pēc finiša, kā tas notiek pie mums. tātad teorētiski jebkurš var saviem vēlāk startējošiem biedriem parādīt karti, bet acīmredzot zviedru mentalitāte pat nepieļauj šādas šmaukšanās iespēju. ļoti labs sabiedrību raksturojošs elements.
svētdien distance bija sadalīta pa divām blakus esošām skolām, vispirms atkal pārsimts metrus pa āru uz otro skolu, tad pa to diezgan daudz bizojamā, ne pārāk grūti, drīzāk čakarīgi veicamas distances un visu laiku liekas, ka vnk neieraugi īsāku ceļu, kas atkal traucē, jo tērē laiku šaubās un domāšanā.
pa vidu distancei bija jāskrien tie paši pārsimts metri atpakaļ uz galveno ēku, man ka neskrējējam tas likās ļoti netaisni, bet pati absolūti vainīga, hh. lielā skola bija konfekte. sarežģīti, domājami, labi paslēpti īsceļi, viena kļūda un esi iepēries vietā, no kuras ārā lai tiktu, atkal 2 stāvi un 3 perimetri jāapskrien. man par laimi tā negadījās, bet samulsuma brīdis bija (lasi, minūti bolies kartē un nesaproti, ko tagad iesākt), uz grūtāko punktu ceļu atradu, bet ne īsāko, diemžēl. pārējais viss bija raiti un finišā 12. vieta.
toties kopvērtējumā saglabāju savu 5. vieto un nenormāli ar sevi lepojos, lūk :)

nezkāpēc es joprojām neesmu atdraugojusies no a. hermaņa ig (nekur citur es viņu nelietoju). kā domājat, cik ilgi vēl, līdz viņš paziņos, ka arī iebrukums ukrainā tomēr ir viena laba, pamatota štelle?

lai arī es to piedzīvoju jau kuro tur četrdesmito reizi, joprojām neviltots pārsteigums - piecos vēl gaišs!

man rīt jālido uz stokholmu, uz pasaulē vērienīgāko telpu orient pasākumu divdiennieku un šodien man ir uzradusies temp. ne no kā, ne ar ko. es vispār nekad neslimoju, tb, reizi divos gados labja

akdies akdies, fb apstiprināta uzaicinājuma rezultātā šodien dabūju izlasīt, ka ir cilvēki, kas apšauba ministru kabinetu kā juridisku veidojumu. nekur neeost oficiāli reģistrēts, bet, lūk, esot kaut kādā ārvalstu komercfirmu reģistrā, statūtos esot rakstīts, ka tiesīgs izdot noteikumus iestādēm, bet nevis cilvēkiem, tāpēc lai ejot iesālīties ar savu afēru. un šo šēro, komentē, tic īsti, reāli cilvēki. konkrētais mans kontakts ir viena no turīgakajām ģimenēm rajonā, 3 vai 4 bērni, utt. es nevaru. ok, var būt visādas sazvērestību teorijas, šaubas, aizdomas utt, bet ministru kabineta leģitimitāte, oboi

es mīlu chatgpt!
cibas iedvesmota, jau šad tad šo to vienkāršu uzjautāju, bet šodien pat izveidoju kontu, ak
secināju, ka specifiskas formulas aprēķinu tas daudz labāk veic angliski. vienu un to pašu uzjautāju abās valodās. idejiski viss bija pareizi, bet lv versijā dažu neprecizitāšu dēļ rezultāts aizbrauca totālās auzās.
savukārt specifiskus datus par lv labāk prasīt latviski, arī secināju

cik tā gemosa karija pasta jāliek uz, teiksim, 600 g vistas + daži dārzeņi? tējkarote, ēdamkarote, divas?

aizgāju pie ārstes, par kuru biju pārliecināta, ka tā būs 4. speciālists konkrētajā jomā, ko apmeklēju, kopš esmu prom no rīgām. pirms pieņemšanas pārskatīju savas gulbju analīzes no iepriekšējām reizēm, lai varu izstāstīt, kad tas bijis, ko rādīja, utt. un skatos, ka nosūtītāja ārsta vārds priekšpēdējai reizei tas pats, pie kura eju tagad. es atceros vizuāli ārsti, atceros to, ka toreiz viņa likās ļoti sakarīga, bet, man par nelaimi, grūtniecības pēdējos mēnešos. vārdu precīzi neatceros, bet nu ne jau šitais te, pie kā eju tagad.
uz jautājumu, kādas premenopauzes pazīmes es novēroju, vajadzēja šo izstāstīt kā galveno, dooh

bet tā es vakar pirmo reizi dzīvē piedzīvoju trauksmes evakuāciju no sabiedriskas ēkas. īsi pirms sākties otrajam cēlienam, atskanēja sirēnas, sāka mirgot signālspuldzes un balss paziņoja, ka ēkā ir ārkārtas situācija, visiem mierīgi, bet nekavējoties pamest ēku. pirmajā mirklī nevarēja saprast, vai tā nav daļa no izrādes, jo revolūcija, forma jauniešiem un tas viss, bet publika daudz nedomāja, cēlās kājās un bez panikas raiti pameta zāli. smieklīgi, ka tekstu atkārtoja latviski un igauniski, citās valodās ne. dažs publikā minēja, vai tik tā neesot reklāmas kampaņa cosmopolitēnam, jaunākajai igauņu invāzijai valmierā.
enīvei, izgājām visi ārā, foajē ar automātiskajām, ugunsdrošajām, viegli caurspīdīgām starpsienām jau bija sadalīts segmentos. par mēteļiem nebija ne runas. pat ja tiktu klāt, noteikti nedotu. stāvējām visi ārā, brāzmainajā vējā, ap nulli grādos savās teātra kleitās kādas krietnas minūtes desmit. ja ievilktos, netiktu pat mājās, jo mašīnas atslēgas mēteļa kabatā garderobē, dooh

kas tā par dziesmu? šķiet, iesaistīts ir šubrovskis. vārdos ir - jūras krastā. tāda ritmiska un smeldzīga.
dzirdēju vakar valmieras puikās, aranžētu un cita izpildītu, nemāku atrast oriģinālu