Validation

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Jāizbeidz reiz par visām reizēm sevi žēlot, ellē ratā.
* * *
Tā, pirms es sāku zvanīt personīgi - transporta jautājums atrisināts, bet man ļoti, ļoti, ļoti noderētu palīgi mantu nešanā. Rīt plkst. 11:00.
Mantu apjoms: lielākais priekšmets ir neizjaucams plaukts, izmēros 121x77x30. Tad ir 6 lielas smagas kastes (51x39x24), 5 pilni lielie maisi un 1 līdz pusei pilns, 2 vidēja izmēra ceļasomas, čemodāns, 3 mazākas kastītes un vēl daži nelieli maisi un somas, un puķes.
Jānones no 3. stāva Smiļģa ielā un jāuznes 4. stāvā Avotu ielā.
Palīdzēsiet?
* * *
Šitā ir visnesistemātiskākā un besīgākā krāmēšanās manā mūžā. Mantu man izrādās ir daudz vairāk, nekā es domāju (daļa gan ir tās vecolaiku grāmatas no omes, kuras neviens ībukā nepērk, bet ārā mest man roka neceļas), bez tam lielu daļu no tām sastāda visādi sīkumi, kurus nevar saprast kur bāzt. Un visi tie studiju papīri! Vē.
* * *
Pārvākšanās
Draugi, varbūt kadam no jums ir vai arī ir zināms kāds, kam ir minivens un kas varētu man palīdzēt pārvest mantas kaut kad tuvākajās dienās? Radinieku varianti, uz ko cerēju, nobruka. Maršruts būtu - Jysk Dammes ielā (es pērku dīvānu, tāpēc vieglā mašiņa neder), Smiļģa iela - iekraut pārējās mantas (dažas kastes un maisi), Avotu iela. Simboliska samaksa (10 - 15 eur), bet pateicība mūžīga.
* * *
Izrādās, ka praids tomēr ir traumatiska padarīšana :D kaut kur uz Tērbatas ielas bruģa sašķiebu kāju, atnācu mājās, tagad neganti sāp.
* * *
pieskatīt kaķīšus ir jauki, bet secinājums ir, ka man pašai gan nevajag kaķīšus, jo ir risks strauji pārvērsties trakā kaķu vecenē, kas runājas ar kaķiem skaļā balsī un vispār pievērš tiem pārāk daudz uzmanības. pašlaik brīnos, vai boldrika otrais vārds nav barišņikovs, jo viņš ķerot mušas lec gaisā un taisa piruetes, tiesa, piezemējas gan kā dromedārs.
* * *
Izrādās, Laibach ir tas, kā sauc Slovēnijas galvaspilsētu vāciski. Un grupa Laibach ir no Slovēnijas.
* * *
Privātais vs. pilsoniskais
Plānoju nākotni, un nevaru saprast, ko darīt 20. jūnijā - no vienas puses, gribas atkal iet 50 km gājienā, no otras puses, šķiet, ka pilsoniski pareizā izvēle šogad būtu kopā ar Satori iet praidā. Hrmrhm.
* * *
Es vienmēr esmu redzējusi spilgtus sapņus, bet reizēm mana dzīve iekš sapņiem ir tik kruta, ka nav brīnums, ka pieceļos divas stundas vēlāk nekā plānoju. Bet toties priecīga!
* * *
Burvīgs vakars pie [info]ripp un [info]degeneralis, patīkama nakts pastaiga mājās caur negaidīti klusu pilsētu, tagad brokastīs līdzdotā šokolādes kūka. Jauki!
* * *
Draugi, varbūt kādam no jums ir diktofons, ko es varētu aizlienēt uz apmēram mēnesi, studiju pētījuma vajadzībām? Ideālā gadījumā - digitālais, no kura ierakstus var uzreiz iekopēt kompī. Apsolu apieties saudzīgi un atdot kopā ar pudeli vīna vai tamlīdzīgi pēc jūsu vēlmēm.
* * *
Nudien, nekad nesapratīšu tos datoriķus. Man šodien pa dienu ne no šā, ne no tā izbeidzās internets, kādēļ provaideris apsolīja atsūtīt meistaru. Nu, kā solīts, ap pusastoņiem čalis ieradās, izvilka no somas savu laptopu, iesprauda tajā manu interneta vadu (man te tāds savdabīgs iekārtojums, ka internets nāk kompī pa vadu pa tiešo no sienas cauruma), izrāva, noprasīja, vai man ir arī tv pieslēgums, nomurmināja kaut ko no sērijas "aha, skatīdimies" un neteikdams ne sveiki, ne uz redzēšanos izmetās pa durvīm. Visa šī scēna notika apmēram 30 sekundēs. Tā arī nesapratu, vai čalis vēl nāks atpakaļ (acīmredzot ne), nemaz nerunājot par to, kas lēcies manam internetam un kāpēc un, svarīgākais, kad tas būs atpakaļ.
* * *
Bodrijārs taču ir fantastisks!! Kā tas nākas, ka es agrāk neko no viņa nebiju lasījusi?! Es, protams, zināju par visiem simulakru konceptiem utt., bet ne no tiešā avota. Sen neviens teksts man nebija sagādājis tādu lasīšanas baudu. Un man nudien ir daudz vieglāk uztvert viņa poētisko, kaislīgo, valodiski bagāto un paradoksālo tekstu, nekā tos akadēmiķus, kas tiecas uz maksimāli attīrītu loģiku un "saprotamību".
* * *
Hmm. Nevar saprast, vai jūtos slima, vai vienkārši slinkums un mizantropija.
* * *
Paturiet nu par mani īkšķus - aizsutīju pieteikumu darbam, kas varētu būt ne tikai interesants, bet arī vērtīgs vispārējam sabiedriskam labumam. Ļoti gribētu šajā projektā tikt.
* * *
Fuf, beidzot saliku pirms pusgada no omes atvestās grāmatas iBook - iemetīšu linku arī še, ja nu arī starp jums ir kāds kaislīgs bukinists, ka nokavēja izpārdošanu augustā: dominikas grāmatbode.
* * *
Tam ir vārds!
Šovakar uzzināju, ka eksistē tāda lieta kā pseidobulbārais afekts. Man šķiet, ka beidzot, pēc 30 nodzīvotiem gadiem šajā pasaulē, kaut kas izskaidro manu raudāšanu - asaras, kas var sākt krist neparedzami un nevietā un ko es nevaru pati apturēt, bet kas pāriet tikpat pēkšņi kā sākušās. Un kaut gan pēdējos gados esmu ārstējusies no depresijas un raudāšana ir bijusi saistīta ar skumju emocijām, nepamatotas (brīžos, kad nejūtos ne bēdīga, ne aizvainota utt.) vai pārspīlētas raudāšanās epizodes man ir kopš es sevi atceros (ir bijuši arī pretēji gadījumi, kad sāku smieties bez iemesla, vai jūtu, ka seja savelkas smaidā, saņemot nepatīkamas/skumjas ziņas) un es nekad neesmu varējusi saprast, kāpēc, bet zinājusi - tā ar mani ir. Man ir bijis par to kauns, un apkārtējie ir jutušies neērti, bet es neko neesmu varējusi ar to iesākt. Un, re, iespējams, tā ir neiroloģiska, nevis psiholoģiska rakstura problēma! Sirds (prāta?) dziļumos es jutu, ka ir jābūt izskaidrojumam.
Visinteresantākais ir tas, ka viena no lietām, ar ko šis sindroms tiek sasaistīts, ir smadzeņu trauma; un es uzreiz atcerējos, ka apmēram piecu gadu vecumā nožāvos no diezgan liela augstuma. Pieaugušie klāt nebija un pati nekā slikti nejutos, piecēlos kājās un gāju mājās, droši vien ka nekādu acīmredzamu seku arī vēlāk nebija, jo neatceros, ka mamma būtu vedusi mani pie ārstiem šajā sakarā. Rīt jāpiezvana un jāpavaicā, vai viņa neatceras, kad man sākās tās raudāšanas.
* * *
Ienāca prātā, ka filmā skanošu frāzi "fuck your ass" joka pēc varētu iztulkot kā "izdrāz savu ēzeli".
Tādi tie jociņi, kad virpots no paša rīta tikpat kā neatejot.
* * *
Vakar iedevu sev brīvdienu no visiem rakstu darbiem un domām par problēmām. Lēnā garā izšrubēju māju (pat ledusskapi iztīrīju!), sašķiroju drēbes (pavasara sezona tuvojas, varētu sarīkot kādu lupatu apmaiņas pasākumu), uzvārīju zupiņu. Laba diena sanāca. Bet šorīt pamodos ar jocīgu spiedienu deniņos un jūtos bezgala miegaina un dullu galvu - cerams, ka nebūšu saķērusi to stilīgo vīrusu, kas klīst apkārt. Es sen neesmu slimojusi un negribu ar.
* * *
Kas tur par ļotenēm vislaik lidinās jau kādu brīdi šovakar? Vai man vienkārši ir dzirdes halucinācijas?
* * *

Previous