Validation

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Hmm. Nevar saprast, vai jūtos slima, vai vienkārši slinkums un mizantropija.
* * *
Paturiet nu par mani īkšķus - aizsutīju pieteikumu darbam, kas varētu būt ne tikai interesants, bet arī vērtīgs vispārējam sabiedriskam labumam. Ļoti gribētu šajā projektā tikt.
* * *
Fuf, beidzot saliku pirms pusgada no omes atvestās grāmatas iBook - iemetīšu linku arī še, ja nu arī starp jums ir kāds kaislīgs bukinists, ka nokavēja izpārdošanu augustā: dominikas grāmatbode.
* * *
Tam ir vārds!
Šovakar uzzināju, ka eksistē tāda lieta kā pseidobulbārais afekts. Man šķiet, ka beidzot, pēc 30 nodzīvotiem gadiem šajā pasaulē, kaut kas izskaidro manu raudāšanu - asaras, kas var sākt krist neparedzami un nevietā un ko es nevaru pati apturēt, bet kas pāriet tikpat pēkšņi kā sākušās. Un kaut gan pēdējos gados esmu ārstējusies no depresijas un raudāšana ir bijusi saistīta ar skumju emocijām, nepamatotas (brīžos, kad nejūtos ne bēdīga, ne aizvainota utt.) vai pārspīlētas raudāšanās epizodes man ir kopš es sevi atceros (ir bijuši arī pretēji gadījumi, kad sāku smieties bez iemesla, vai jūtu, ka seja savelkas smaidā, saņemot nepatīkamas/skumjas ziņas) un es nekad neesmu varējusi saprast, kāpēc, bet zinājusi - tā ar mani ir. Man ir bijis par to kauns, un apkārtējie ir jutušies neērti, bet es neko neesmu varējusi ar to iesākt. Un, re, iespējams, tā ir neiroloģiska, nevis psiholoģiska rakstura problēma! Sirds (prāta?) dziļumos es jutu, ka ir jābūt izskaidrojumam.
Visinteresantākais ir tas, ka viena no lietām, ar ko šis sindroms tiek sasaistīts, ir smadzeņu trauma; un es uzreiz atcerējos, ka apmēram piecu gadu vecumā nožāvos no diezgan liela augstuma. Pieaugušie klāt nebija un pati nekā slikti nejutos, piecēlos kājās un gāju mājās, droši vien ka nekādu acīmredzamu seku arī vēlāk nebija, jo neatceros, ka mamma būtu vedusi mani pie ārstiem šajā sakarā. Rīt jāpiezvana un jāpavaicā, vai viņa neatceras, kad man sākās tās raudāšanas.
* * *
Ienāca prātā, ka filmā skanošu frāzi "fuck your ass" joka pēc varētu iztulkot kā "izdrāz savu ēzeli".
Tādi tie jociņi, kad virpots no paša rīta tikpat kā neatejot.
* * *
Vakar iedevu sev brīvdienu no visiem rakstu darbiem un domām par problēmām. Lēnā garā izšrubēju māju (pat ledusskapi iztīrīju!), sašķiroju drēbes (pavasara sezona tuvojas, varētu sarīkot kādu lupatu apmaiņas pasākumu), uzvārīju zupiņu. Laba diena sanāca. Bet šorīt pamodos ar jocīgu spiedienu deniņos un jūtos bezgala miegaina un dullu galvu - cerams, ka nebūšu saķērusi to stilīgo vīrusu, kas klīst apkārt. Es sen neesmu slimojusi un negribu ar.
* * *
Kas tur par ļotenēm vislaik lidinās jau kādu brīdi šovakar? Vai man vienkārši ir dzirdes halucinācijas?
* * *
Palīdzēju omei izņemt naudu no bankomāta un iepirkties, ko noslēdzām ar kafiju un superīgākajām kūkām piemājas kūkotavā, ko es nesen beidzot atklāju pēc pusotra gada dzīvošanas šeit. Uzskatu V-dienu par izdevušos!
* * *
Ciba ir atpakaļ, lai dzīvo ciba!!! Bet tagad ātri izstāstiet, kā noarhivēt - caur to linku, kas vakar bija iemests iekš pajautaa, man nekas nesanāca. Kādi vēl ir varianti?
* * *
Par kino runājot, es jau labi sen esmu pārliecināta, ka Latvijā ir vismaz viena grāmata, ko iespējams pārvērst episkā grāvējā, un tā ir šī te sargi acis )
* * *
sveču pilna istabiņa, vī!
* * *
Vecā gada pēdējā dienā atklāju, kā sauc to, no kā man dzīvē visvairāk bailes - Dunning-Kruger effect (t.i., ka mana pārlieciba par savām spējām vienā vai otrā jomā ir tikai ilūzija, bet to redz tikai apkārtējie; es to neredzu, jo esmu pārāk dumja).
Tagad pajogošu, pucēšos un iešu meklēt to Ķipi, lai gan man kā parasti ejot uz šādām obskūrām vietām, ir bailes, ka nevienu pazīstamu nesatikšu/tie pazīstamie, kas tur būs, mani ignorēs, jo es neesmu gana stilīga utt. Enīvei, man būs līdzi šampis, ja tas nelīdzēs, tad nākšu atpakaļ mājā un noskatīšos kādu filmu vai tml.
Laimīgu jums visiem pavadīšanu un sagaidīšanu!
* * *
Es gan esmu kļuvusi tizla. Sestdienas rītā pusstundiņu pavingroju, un šodien arvien vēl sēžos un ceļos vaidēdama.
* * *
mājās, mīļās mājas
* * *
Smieklīgi to teikt, jo ir tikai pus12, bet uznācis bezmiegs. Te laukos jau visi iet gulēt bērnu laikā. Bet es jau pusotru stundu grozos un dzenāju pa galvu vienu un to pašu pusotru domu. Lasīt negribas, lai gan tagad mēģināšu, cerībā, ka atnāks miegs. Ļoti gribas mājās. Lai gan svētki kopumā bija jauki, nesastrīdējāmies, bija pat lieliski mirkļi, tomēr kā parasti esmu sākusi justies ne savā vietā. Pārāk cieši, pārāk trokšņaini te ir, un mans prāts kļūst smagnējs, es zaudēju modrību un attopos dūksnāja malā, kur vairs neesmu un negribu būt. Vasarā ir vieglāk - tad var vairāk ko darīt, staigāt apkārt. Jo daba gan te ir kolosāla un liek būt laimīgai vienkārši tāpēc, ka dzīvai, tāpēc, ka varu dzirdēt sniegu gurkstam zem zābakiem, sajust vēju sejā un redzēt šīs debesis, šo sauli.
* * *
Pārsteigums - nieka 200 km no Rīgas, izrādās, ir kārtīga ziema.
* * *
Es jau biju aizmirsusi, ka laiks pirms Zsv nozīmē nemitīgas ballītes. Ak vai.
* * *
Kaislībām ne obligāti vajag drāmu (c) [info]nomirusi
Vot šito man kaut kā vajadzētu iemācīties.
* * *
Dienas pārrakstīšanās: ļipogrāfija.
* * *
"Anjēzes pludmales" darīja mani laimīgu un atgādināja man, kāpēc es kādreiz gribēju kļūt par režisori. Un Anjēze Varda pati ir tik brīnišķīga. Sieviete, kas ir dzīvojusi - mīlējusi un strādājusi, un turpina to darīt. Viņai piemīt tāda bērnišķa, nešaubīga pārliecība par savu un savas dzīves vērtību. Es gribētu vecumā būt tāda sieviete kā viņa. Un pēc filmas, ejot cauri Vērmanes dārzam uz pieturu, es piepeši uz mirkli sajutos mierā ar savu dzīvi un ar pagātni. Mana pieredze ir izveidojusi mani par to cilvēku, kas es esmu, un padarījusi nākotni iespējamu.
* * *

Previous