dzīvsudrablapsa

Kāpēc es gadu vienmēr esmu iztēlojusies virzāmies pretēji pulksteņrādītāja virzienam? Būtu taču pieņemamāk domāt, ka laika spirāles vērstas vienā virzienā. Savādi.

Šis te, tas ir ļoti interesants telpaugs. Kad ir spoža saule, tas kļūst koši violets, kad saules ir maz, tas kļūst zilzaļš, kad man ir sesija, tas kļūst brūns un čaukstošs.

Apdzisis, pilnīgi
iekšup vērsts skatiens:

Dubultēna,
kas es reiz biju,
tā pašķiras
sānis
rēgojas naktsrežģis -- tagad ej,
vārds, kas par ilgu bijis pasaulē, izvelies
ārā --

Ar kāda bērna aci, ar
viņa mātes aci
es atrodu savu otro,
savu pirmo
logu.

/Pauls Cēlans, atdz. Jana Vērdiņa/

Vakars, pirmsskate, veidotava. "Vai piedāvāt kādam piciņu?" Vēderiem fonā burkšķot, ar cerīgu skatu visapkārt telpai paceļas nogurušu acu pāri. "Varu iedot piciņu māla, man drusku palika neizmantoti."
Vilšanās nolaižas smaga un dziļa kā decembra tumsa.

Gandrīz aizsūtījās vēl viena variācija par "king regards" un "kind retards": "visu kauju!".

Iive, iive
1967. Asseblaaž: puit, plastmas,õli

Growth, Growth
1967. Assemblage: wood, pastic and oil

it kā manas pašapdraudošās atklātības taciņas nestu siltas asinis, it kā tas būtu vienīgais, kas mani kā saknes spēj turēt iekšā visā esošajā, būt nozīmē plūst,
tikai kurā virzienā, uz centru vai iztukšotību

FB paziņojums, pārslēdzot profilus, ka "You are now acting as iive on Facebook" izklausās pēc tādas pasīvās agresijas, kurai ir teju nostaļģiska nokrāsa. Beidz piemāsot visu istabu, māsa! Kaut kas tāds.

Aizsūtīšu Jums ptsd feilu

- Jau ceturtais... akmens?
- Akmens! Saproti, nepietiek, ka tie ir pelēkie zirņi. Vajag, lai pa īstam. Pelēkie zirņi ar akmeņiem
- Ko iedomājies, vai ne! Vecaistēvs ēda pliku akmeni. Bez zirņiem. Un nečīkstēja!

Sapnī biju tumšā peldbaseinā, kur valdīja tāda kā vienlaikus slimnīcas, armijas un akadēmijas noskaņa, pie baseina bija militāra paskata baseina sargātājs, varēja just, ka viņš ir noguris no visa, ko slēpj ūdeņi. Tad man izdevās ieskatīties tumšajos ūdeņos, tie bija pilni ar protēzēm, kāju, roku, dažādu ķermeņa daļu, gadu desmitiem vecas, novalkātas un svaigas, dažādu vecumu un izmēru cilvēkiem paredzētas protēzes, un sargam kaut kādā veidā šķita, ka varbūt šī nav labākā vieta, kur peldēt, ja var peldēt kaut kur citur, bet tā protēžu krāšanās bija nodrošinājusi to, ka ūdens ir tik vērtīgs, kā tas ir. Iespējams, melnais ūdens dziedināja un atjaunoja ķermeņus tādā veidā, kas padarīja protēzes liekas, un tāpēc tās krājās baseinā.

Kam tu tici, kad tu šauj ar raķešu iekārtu pa dzīvojamo māju, kam tu spēj ticēt, kad tu tā dari?

Es gribētu piedzerties un nejust kaunu par savu neadekvātumu, es jūtos tik neadekvāta by default, ka būšana neadekvātai, kas notiek, kad es piedzeros, ir tikai pašpiepidošs pareģojums, pareģojuma piepildīšana, its-a-me, your neadekvātais neadekvātelis. Bet tā lieta ir tāda, ka tā ir mana loma, šis neadekvātums, kas nepieciešams, lai es varētu nest pārmaiņas, kuras nesu. Ir adekvātais neadekvātums un ir neadekvātais neadekvātums, un adekvātais neadekvātums mums nesīs vērtīgas pārmaiņas, bet neadekvātais neadekvātums tikai sāpes. Bet piedodiet, ka man vajadzējis tik daudz laika, lai tos nošķirtu, tik daudz nesekmīgu mēģinājumu nebūt sev, lai nonāktu pie tik smalkas atziņas kā šī: piedzerties gaišā dienas laikā un ignorēt savas atbildības nebūs labs risinājums.

Ņemot vērā to, cik masveidīgi ir pedofilijas gadījumi katoļu baznīcā, mani interesē, vai garīdzniekiem ir kopīgs pamatojums, ar ko viņi šo attaisno? Šis nav sašutuma pilns jautājums, kuru gribu turpināt ar dusmu paušanu, mani tiešām interesē, vai tur apakšā ir kaut kāda "slepena" interpretācija par to, kādā veidā tas ir ok.

Savvaļai un Brīvībai LNNK

Rīt vajadzētu uzrakstīt terapeitei. Vai pēc 6 gadiem break up sms būtu super rude un man vajag vnk sarunāt tikšanos? Vai ir ok uzrakstīt par savu ieceri un tad aiziet uz pēdējo tikšanos? Man jau nav tā neveiklā stunda jānosēž. Varu nolikt naudu, nolasīt kādu drūmu dzejoli un aiziet. Lai gan vislabprātāk es nekur neietu.

Pēc FB taimlaina izskatās, ka liela daļa draugu vnk atmetuši ar roku domai šajos apstākļos veidot jebkādu stabilu darba dzīvi un sastājušies augstskolās. Ļoti labi.

Vienīgais iemesls kaut ko darīt, ir, lai beigtu fantazēt par kaut kā darīšanu, jo stulbās nerealizētās fantāzijas liek justies kā lūzerim un vienīgais, kas neliek, ir kaut kā, kaut vai nebūtiska, bet īstajā virzienā, darīšana.

Rubrikā "old news", protams. Un "to jau tā kā sen būtu vajadzējis saprast, bet vismaz tu esi tādā mentālā vietā, kur spēj sevi nevainot par to, ka dažas lietas saproti stipri vēlāk un grūtāk nekā citi cilvēki un tāpēc vien nedomā, ka esi neizdevies cilvēka projekts".

Esmu pagatavojusi jau otro ēdienu pēc kārtas ar izteiktu lupatas garšu. Pirmajā, šķiet, bija par daudz laima, bet ko es varēju sačakarēt ātri vārāmajā putrā? Varbūt rieksti savilkušies ar ledusskapja ledusskapīgumu. Varbūt par daudz sojas piena pulvera un medus?
Katrā ziņā, lupata ir jaunā garšas nianse virtuves sezonā!

Paskrēju parkā, ķermenis lēnām modās. Austiņās skanēja Bjorka, nācu mājās, dziļi elpoju, viegli un palēnām staipījos. Izstiepu un saliecu pirkstus, jūtot, kā riņķo asinis. Vienlaikus, nedaudz rotaļājoties, mazliet izdejoju līdzi kādai dziesmas taktij. Un vienā šādā brīdī mana plauksta izliecās, kā izvelkot kārti no piedurknes, un pacēlās mazliet augšup. Skatiens sekoja un atdūrās pret puskailu, muskuļotu jaunskungu logā. Varbūt par vairāk nekā puskailu, jo jostasvieta atradās zem palodzes. Viņš bija uztvēris manu kustību par mājienu un māja pretīm, nedaudz apmulsis, tikko pamodies, bet, šķiet, priecīgi uzjautrināts. Sasmējos, novērsos, un visu ceļu līdz mājām nevarēju pārstāt ķiķināt.