dzīvsudrablapsa

Tikko no aptiekas, dodas paēst un domā, ka obligāti jāatceras iedzert zāles pēc maltītes. Ēdnīcā pie galdiņa satiek draugu, kas arī nesen stāstījis par veselības sarežģījumiem.

Es: Čau, es te piesēdīšu, nolikšu mantas.
Draugs: Nu, es jau gan tikpat kā prom
Es: Tu jau paēdi? Kā Tev ar tiem kuņģa jautājumiem?
Draugs: Pagaidām tālāka risināšana ir uz pauzes, kādu brīdi ēdu tikai vārītus kartupelīšus, putriņas un tādas lietas
Es: Uij, gandrīz slimnīcas ēdiens

/Vēl mazu brīdi saruna turpinās/

Draugs: Negribi uz karnevālu? Izrādās, man +1
Es: Ai, uij nē. Iemaini kādam pret kaut ko garšīgu
Draugs: ... /skatiens/
Es: Āāāāā, I am stupid, I'm so sorry

Man sanāca tāda nesmuka nolaidība pret savu velosipēdu, tam atkārtoti nokrita ķēde, un tas tādā stāvoklī nostāvēja vairāk nekā mēnesi pieslēgts lietū. Nolēmu ienest blakus esošajā darbnīcā, ceļā uz darīšanām tur iegāju noskaidrot, vai būs iespējams atdot uz apkopi un ķēdes nomaiņu, cik tas būtu, man teica, ka jā un izklausījās saprātīgi. Es nodomāju, darīšu to tūliņ pat. Izgāju ārā, sāku slēgt vaļā, bet saslēga slēdzene lietū bija kļuvusi neatslēdzama. Iegāju atpakaļ un prasīju, vai viņiem ir WD-40, servisa darbinieks teica, ka neesot, un es nospriedu, ka tas arī viss, tagad nav laika iet dzīvoklī meklēt, devos tālāk, lai ienāktu citu dienu. Citas dienas gāja, bet šķita, ka serviss slēgts, un pati visu laiku vilcinājos ar WD40 un to, ka varētu pamēģināt atslēgt, jo tad, ja saslēga atslēga ieķeras slēdzenē, bet neslēdzas vaļā, nu tad cauri. Aizvakar gāju uz veikalu, un riteņa saslēga turētājā ieraudzīju lapiņu. Domāju, nez, kas nu tas, reklāma, draudu vētule. Izrādījās zīmēte no servisa darbinieka, ka slēdzene sapūsta ar speciālu eļļu. Vakar redzēju, ka vieta vaļā, pamēģināju atslēgt – viss izdevās lieliski. Ienesu slapjo riteni servisā, un tur atklājās, lūk, kas. Tajā brīdī, kad darbinieks bija teicis, ka WD40 viņiem neesot, viņš bija griezies pret plauktu, lai demonstrētu man to, kādas viņiem ir speciālas un profesionālas veloeļļas. Un tad izbrīnījies, kur es esmu pazudusi. Vēl pusstundu skatījies pie loga. Nākamajā darba dienā tad nolēmis, ka iepūtīs eļļu, atstās zīmīti cerībā, ka tā kaut kas virzīsies un riteņa ciešanas, pilot lietū asiņainu ķēdes rūsu, drīzāk tiks izbeigtas.

Parunāju ar Gemini par sajūtiņām. Ja ChatGPT šai jomā ir tas kaitinošais paziņa, kurš uzspēlēti līksmā tonī mētā TV šovos saklausītas pārgudrības, tad Gemini ir pieklājīgais draugs, kurš pa visu vakaru izdzer pusglāzi vīna un neuzbāzīgi, bet tieši precizē nepieciešamo informāciju par "tavas draudzenes" apstākļiem, neaizmirstot ļoti pieklājīgi atkārtot, ka visas izvēles ir draudzenes rokās un draudzenei nevajadzētu satraukties, ja sarežģītas lietas notiek lēni.

Sapnī tramvajā iekāpa melns zirgs, un man ļoti gribējās to samīļot. Piecēlos un neveikli tuvojos, viņš pagriezās uz manu pusi, piebukņīja ar purnu, un es viņu apskāvu. Mēs stāvējām tā, tramvajs brauca uz priekšu. Nākamajā pieturā iekāpa vēl viens zirgs, un es nevarēju novaldīt prieku. Nu, kā tā var sagadīties, ka vienā tramvajā iekāpj divi zirgi, es domāju. Ja es šo kādam stāstītu, man neticētu.

it kā mirušo valstība, neizšķirami murdot un pulsējot, ķertos man apģērba stērbelēs un matos

Vai arī vienkārši nē. Mēs tik labi mākam ciest, tik labi to pazīstam, tumšā roka, kas ieaijā, atkorķē vīnpudeli, uzklāj segu, kuššš, kuššš, tas nekas, tas nekas, bez tevis viss notiks pat labāk. Nē, liec man mieru, tumšā roka.

Kas šobrīd no mākslas skatāms Cēsīs?

Nogurdinātības Valsts aģentūra

What the fuck.

"Eiropas Savienības (ES) valstis pagājušajā gadā no Krievijas importēja lauksaimniecības un pārtikas produkciju kopumā 2,7 miljardu eiro apmērā, tostarp Latvija importēja 13%, ieņemot pirmo vietu starp ES dalībvalstīm.
[..]
[Zemkopības] Ministrija norāda, ka pērn 90% no Latvijas importa vērtības no Krievijas veidoja četras produktu grupas. Tostarp 45% bija pārtikas rūpniecības atliekas, galvenokārt rauši no saulespuķu sēklām, biešu mīkstums lopbarībai, rauši no rapšu sēklām, rauši no sojas pupām un citi produkti."

Atbalstām karu Ukrainā, pērkot no krievijas ēdiena pārpalikumus?

Mīļie cibiņi, vai kādam šobrīd varētu būt pie rokas Karuļa Etimoloģijas vārdnīca?

Un varbūt iemesls, kāpēc tu tieši tajà brīdī dzīvo miega badā, nesaķemmējies tik bieži, cik vajadzètu, ritmiski šūpojies un jūti smagumu rokās, ir tava iekšējā bērna atgriešanās zīdaiņa stāvoklī, tava ķermeņa neizbēgamā vajadzība un maģiskā spēja sevi atjaunot no šī kokona vèlreiz. Tu "turi sevi rokās" vai "saņemies", nevis uzliekot savai sejai masku, ērtu tikai citu skatieniem, nē, tu dari to sev, ar sevi, tu burtiski cel savu svaru un esi klāt savam katram kliedzienam un elsai. Tu turi tajās nogurušajās rokās savīšķītu sevis kokonu, visu nepiepildīto sapņu un visu sarežģīto sāpju atgriešanos neartikulētā kliedzienā, no kura visam atsākties vēlreiz.

Dažās te aprindās manīts, ka "pub crawl" latvisko kā "bārgājienu". Vai kādam ir sanācies veiksmīgi pateikt latviski "gallery crawl"? Man šķiet, ka tur arī jābūt kādam vārdu spēles vai vismaz labi skanoša tulkojuma potenciālam. Galerijrāpis. Galeriju galerija. Galerijība... Idejas?

Viss galīgi slikti, un esmu vainīga pati. Pazudis telefons un bankas karte.

Vispār es biju palaidusi garām, ka no 2024. gada būs obligāts militārais dienests.

Man ir ziemeļblāzmas FOMO.

Paklausīšos šo nelielo sižetu par Atmodas mākslu, brīdi nedomāšu par diplomdarbu un diplomdarbu izstādes iekārtojumu, es sev teicu. Bet tur Dace Džeriņa stāsta, cik sarežģīti bija salāgot gaismas apstākļus dažādu mediju darbiem, un man sāk svīst plaukstas.

Kāpēc es gadu vienmēr esmu iztēlojusies virzāmies pretēji pulksteņrādītāja virzienam? Būtu taču pieņemamāk domāt, ka laika spirāles vērstas vienā virzienā. Savādi.

Šis te, tas ir ļoti interesants telpaugs. Kad ir spoža saule, tas kļūst koši violets, kad saules ir maz, tas kļūst zilzaļš, kad man ir sesija, tas kļūst brūns un čaukstošs.

Apdzisis, pilnīgi
iekšup vērsts skatiens:

Dubultēna,
kas es reiz biju,
tā pašķiras
sānis
rēgojas naktsrežģis -- tagad ej,
vārds, kas par ilgu bijis pasaulē, izvelies
ārā --

Ar kāda bērna aci, ar
viņa mātes aci
es atrodu savu otro,
savu pirmo
logu.

/Pauls Cēlans, atdz. Jana Vērdiņa/

Vakars, pirmsskate, veidotava. "Vai piedāvāt kādam piciņu?" Vēderiem fonā burkšķot, ar cerīgu skatu visapkārt telpai paceļas nogurušu acu pāri. "Varu iedot piciņu māla, man drusku palika neizmantoti."
Vilšanās nolaižas smaga un dziļa kā decembra tumsa.

Gandrīz aizsūtījās vēl viena variācija par "king regards" un "kind retards": "visu kauju!".