dzīvsudrablapsa

Mēs esam pelnījuši, lai jūs beigtu dalīties ar tizliem AI "jaunradītajiem" emodžijiem.

Par to jau sen rakstīja Osvalds Špenglers.

Affirmations.

Aiziešu uz klases salidojumu un parādīšu urlām, kā es pīpēju cigareti.

Nekad vairs nebūs tāda seriāla kā Serial Experiments Lain.

no noklausītas sarunas aptiekā:

"Es tikai tāpat ienācu. Man neko nevajag."

no sarunas ar ChatGPT:

(es nepabeidzu jautājumu, bet šis atbildēja to, ko es gribēju pajautāt)

- Es nejauši piespiedu "enter" taustiņu. Kā tu zināji, ko es gribu pajautāt?

- Es nezināju. 😄
Es vienkārši uzminēju pēc tava iepriekšējā jautājuma no 13. augusta, kur tu lūdzi gandrīz identisku konstrukciju

Bēru rituāli

I

Es krāvu plecos zināmu vīrišķību,
pieteikdamies celt zārkus
ar mirušiem radiem.
Viņi gulēja

piesmakušās istabās,
acu plakstiņiem spīdot,
mīklas baltajām rokām
savažotām ar rožukroni.

Tūskainie pirkstu kauliņi
bija bez rievām, nagi
satumsuši, rokas saliktas
klausīgā leņķī

Jūrzāļu brūnais līķauts,
ar atlasu tapsētie šūpuļi:
aiz cieņas nometos ceļos,
apbrīnodams to visu,

kamēr vasks kusa un
slīdēdams vēnoja sveces,
liesmas snaicījās
pret sievietēm, kas snaicījās

aiz manis.
Un vienmēr kaktā
zārka vāks,
tā naglu galviņas rotātas

maziem spīdīgiem krustiem.
Dārgās ziepjakmens maskas -
noskūpsti to iglu saltās pieres
un ar to jāpietiek,

jo tad jau dzen naglas
un kārtējo bēru
melnais leduskalns
sakustas ceļam.

II

Tagad, kad pienāk ziņas
par slepkavībām kā kaimiņu būšanu,
mēs ilgojamies pēc ceremonijas,
pēc ierastiem ritmiem

[..]

/ Šeimuss Hīnijs

pēdējā rītā ap plkt.6, kad es gāju modināt vientuļnieku būdiņas, pāri ceļam nenormāli ātri sprīžoja melns dieva sunītis (pūkainas kāpurs) un viņš bija tik nenormāli melns, salīdzinot ar visu pārējo, kas bija ainavā, ka bija redzams jau no 10m attāluma, kas nav baigi raksturīgi kāpuriem, un izskatījās gandrīz kā portāls uz citu dimensiju.

Es joprojām jūtu pandēmijas sekas.

"Kad pietrūkst, ko teikt, lūko pavadīt
Dienu, braukājot apkārt pa pussalu.
Kā virs skrejceļa debess tik augsta,
Zeme bez zīmēm, nekur tev nenonākt"

/ Šeimuss Hīnijs

Noklausījos šādu sarunu jūrmalas kafejnīcā (krieviski):
Aptuveni piecgadigs puika: Tu domā, es esmu nenormāls?
Mamma (nopūšas): Es nezinu. Neviens to nezina… tu arī pats to nezini.

Pie mana komentāra kādā citā cibā viens seksuāli norūpējies anonīmiķis atstājis man jautājumu: "Atradi sev spāņu pisaku?" Šoreiz linku nelikšu, kā parasti to daru, jo šis vīrišķības un drosmes iemiesojums, pats slēpdamies aiz anonimitātes, mani uzrunā irl vārdā. (Un attiecīgajā cibā, kā skatos, doksētāji ir mīļi gaidīti ciemiņi.)

Par savu personisko dzīvi varbūt pastāstīšu citreiz un zem atslēgas. Taču šis izmisušais jautājums man atgādināja par vienu lietu, ko esmu jau labu laiku pamanījusi. Es pazīstu vairākas latvietes, kuras ir vai nu precējušās, vai nopietnās attiecībās ar spāņiem. Arī Spānijas latviešu FB grupās esmu šo pamanījusi - daudzas latvietes ir nopietnās, ilgstošās attiecībās ar spāņiem. Nu, tas jau nekas tāds īpašs mūsdienās. Bet - kur ir visi tie latviešu vīrieši, kuriem ir attiecības ar spānietēm? Nezinu, neesmu nevienu manījusi. Nevienu pašu! Nešaubos, ka speciāli meklējot gan jau var atrast kādu piemēru. Taču pagaidām, cik var spriest pēc maniem paviršajiem novērojumiem, tendence ir graujoša. Jāsecina, ka latvietei "atrast spāņu pisaku" ir elementāri. Bet latvietim "atrast spāņu piseni"? Nez, varētu būt neiespējamā misija.

Bet tagad beidzot par būtisko: vakar vēroju pilnu saules aptumsumu. Satriecoša pieredze!

Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos?

ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju.