ar putniem
par putniem
pierakstītās dienas 
20.07.2014 22:59 - .
Ārprāc, cik es esmu glupa!
Sadomājos kaut ko un tad pārdzīvoju.
Sadzeros, sarunāju un tad pārdzīvoju.
Jo neko jau tādu nesarunā, bet cilvēkiem nez kāpēc tas sāp.

Esmu viena. Loģiski.
10.07.2014 17:58 - Panīkums
un vēlēšanās raudāt.
08.07.2014 17:37 - Mmmm...
Sūcu no vakardienas palikušo kokču (auksts šampis, ne tas, kurš rīgas, ledus un sula, tā kas ananās kokos). Labi. Un labi, ka pietika tikai vienam. Lēnām kļūstu par "normālu", jūtu, lai gan ad dzeru divreiz vairāk nekā nozīmēts.
Izlasīju interviju (Rīgas Laikā) ar Džeimsu Falonu (neirozinātnieks) un mazliet kļuva skaidras divas lietas- tas, kāpēc nogurstu, kad telpā ir vairāk par vienu cilvēku un samierināšanos, citēju: "Es nevaru apņemties izmainīt visu sevi - savu bioloģiju uzveikt nav iespējams." Tas samierina mani ar Sirdi, tas samierina mani ar Evi, bet Adu es mīlu tieši tādu, kāda viņa ir (sev līdzīgo bez nosacījumiem mīl), tas samierina mani ar mani pašu un ļoti ceru, ka tas kaut mazliet ietekmēs Sirds domas un viņš mēģinās samierināties ar to, kas es esmu (aizkadrā psihopātiski smiekli, tā nebūs haha tā nebūs hā), jo galu galā es vnm esmu bijusi normāla (ar dažiem epizodiskiem izņēmumiem, kad depresija pieņemas spēkā un pārvērš mani par plēsīgu zvēru, kam traucē tupēt savā tumšajā alā), jo mani iepriecina laba grāmata un saulriets (tas no tās intervijas).
07.07.2014 22:42 - Kā Ada izglāba cibu.
Lūk, atnāca un atrāva mani no cibas.

Izlikām joku kārtis. It kā labi, it kā ne tik labi, bet pat kārtis saka, ka man jābeidz būt tik pārlieku jūtīgai.

Kārtīs nebija Sirds.

Kāpēc?
07.07.2014 13:01 - Neticami! Neticami!
Pie manis nāk ciemos Ada!
Juhū!
Es neesmu viena, es neesmu šeit viena! :)
07.07.2014 12:56 - Sapņi.
Sāk pamazām saplūst un es brīžiem nesaprotu un neatceros, vai tas bija nosapņots vai realitāte. Nē, nu it kā jau atšķir, kad padomā un patin atmiņu atpakaļ.
Šodien biju pārliecināta, ka Beai kaut kāds zaļais uzdevums. Iedevu savu nīkulīgo fizāli.
07.07.2014 12:19 - Vnk bezcers.
Resna kā gove. Bet labi, ka ne vienīgā, līdz vilcienam saskaitīju 7.
Šodien tiku līdz Imantai, kad izkāpu no vilciena un devos atpakaļ ar šķietami nopietnu iemeslu. No rīta iestūmu acīs vecas lēcas, kuras sāka grauzt acis. Tiklīdz izkāpu, pārstāja.
Aizgāju sevi mierināt centrāltirgū. Humīšos piemērīju divas kleitas, kurās izskatījos drausmīgi. Nopirku ļoti skaistu kleitu Beai. Jau trešo.
Dzīve iet uz leju. Jāņogas laukos vairs negaršo, par skābu. Zemenes tirgū negaršo, par ūdeņainu. Arbūzs, ha, mazliet salds tikai vidus, pārējais šķiet jau pārstrādāts. Sūcu Adas ieteiktu kokčiķu savā interpretācijā no divām sulām un ledu.
Viss ir briesmīgi. Pēc divām nedēļām iestājekši, bet es absolūti neko, neko neko neko neesmu darījusi. Vakar pārkrāsoju zilo fonu citā zilā krāsā. Nais. Divas stundas nosēdēju cibā lasot mīlas stāsta piezīmes tā arī neuzzinot ar ko viss beidzas. Nais.
Vai jūs jau redzējāt Maleficent? Un šorīt kioskā šķirstīju Elli. A. Jolie tik skaista! TIEVA. Kauli un āda!
Es taču to varu, esmu varējusi. Varēšu! (Kam vajadzīga saldētava, ja tā nespēj pietiekami ārti sasaldēt ledu? Tad jau var no krāna auksto ūdeni piešķiebt, moš paraus un beidzot padirsīšu! Fak.) Manā diagnozē rakstīts- adaptācijas traucējumi, jaukta trauksmaini depresīva reakcija. Manā zāļu skapītī vienmēr stāv trīs lietas- ūdeņraža peroksīds, bisakodīls un joprojām bromazepāns, kur tā arī rakstīts, ka lietojot kopā ar alko var nomirt. Nais. Hahahā! Mani neviens neuztver nopietni un nesaprot. Esmu radīta, lai kalpotu vīram? Bet tas, ko es vēlos, ko es jūtu, kas manī notiek par huiņu? Adaptācijas traucējumi? Nē, tas viss ir izdomāts. Es vnk neesmu tur, kur man būtu bijis jābūt.
06.07.2014 19:07 - Ar maniem tagiem traks var palikt.
Pirms laika Burga Bārā ēdu ķirbju-kabaču biezzupu. Šodien uzvārīju pati. Vienojošais elements ķirbis un kabacis, rotājums no pesto.

Un brīžiem, kad piemeklējusi amnēzija, sekos recepte.

Samet katlā kartupeļus (sātam), burkānus, sīpolu, ķirbi, kabaci. Vienmēr jāatceras, ka burkānus ar sīpoliem pirms tam apcep, jo ņemot vērā gaļas buljona neesamību, divas karotes olīveļļas nenāks par sliktu. Sāls. Kad viss mīksts, ņem nost no uguns un sablendē. Rotā ar pesto.
05.07.2014 16:45 - .
mana fotogrāfija ir ielikta izstādē.
04.07.2014 19:25 - ienāca prātā
Vai jūs esat lasījuši Vilsona "Apziņas parazīti"? Lūk, gandrīz gatava koncepsija Esības noslēpumiem, ja pareizi atminos :D
04.07.2014 19:08 - Bet kurš gan nē?
gribētu lavierēt, plūst, virpuļot, slaidi slīdēt pa pasauli neuzkrītoši baudot dzīvi.
04.07.2014 17:29 - Es mīlu ēnu.*
Brīžiem vadību pārņem pelēkais dūņorks, tieku pieklusināta, piespiesta pie zemes; nav spēka, ir tikai "šis" nospiedošais duļķis un slikta dūša. Brīžiem atbrīvojos un esmu viegla un priecīga.

Šodien visu dienu durošas sāpes kreisās puses krūškurvī un nemiers. Vai mirstu?

Viena tante atnāca runāt par praksi. Tomēr tā jāmeklē pašiem (ja neatradīs, drošvien būs jāiet prakse pašā skolā). Saņēmu prakses aprakstu un sašutu, jo mēs vēl neatbilstam prakses aprakstam. Lai arī laiks vēl ir līdz 12. augustam, viss šķiet nereāli. Lai gan, hmmm? Patīk datortīkli. Visa tā ņemšanās ar simulācijām, IP, šodien konfigurējām maršrutētāju. Un OS arī patīk. Jāatzīst, ka man tomēr simpatizē Win 8, kuru šodien instalējām. Nākošais būs Linux, tad drošvien pāriepatiksies atpakaļ. Nākošnedēļ pēdējā nedēļa šiem diviem priekšmetiem. Un tad sāksim fiziski ķīlēt kopā dzelžus... un es nezinu kā būt ar iestājekšiem LMA? Drošvien jau jāiet. Vadoties pēc kolēģu pierakstiem vielu apgūt un saķīlēt kompi mani var iemācīt Sirds, bet ekši tad tikai nākamgad. It kā viss skaidrs. Turklāt mācības pie skaisto skropstu īpašnieka ir bezgala garlaicīgas.

Lūk, kur meklēt praksi? Vai kāds var to piedāvāt? :)

S.c. nva jau palaidusi trešo datortehniķu grupu. Jau nedēļu šie garlaikojas (un garlaikosies vēl ilgi) līdz tiks pie Bērziņa (datortīkli un os).

Nākot mājās redzēju cilvēkus, kuri tagad dzīvos "manā" pirmā stāva dzīvoklī.

*Intervija ar Andeju Končalovski (kuru neesmu izlasījusi), Rīgas Laiks (kurš kalpo par peles paklājiņu).
03.07.2014 11:26 - uzdevums
os.
vispirms panīku un izlīmējos pa galdu, tad saņēmos un gandrīz visu izpildīju. (ausis turot vaļā un noklausoties)
ja eksī nedrīkstēs lietot pierakstus, ar mani ir cauri.
03.07.2014 00:08 - Mūsu vasara.
šodien pl.16 gribēju mirt uz perona, tik milzīgs smagums, ka krist uz ceļiem un sagumt zem vilciena.
30.06.2014 22:04 - Kabacis.
Ņem jaunu kabaci (divus), pārgriež uz pusēm, nomizo miziņai pamatni, lai stabili, liek uz pannas un cep sēkliņu pusi, tikmēr sagriež zilo sieru un sarīvē cieto sieru. Kad apbrūnējusies sēkliņu puse, ģriež apkārt un apsedz ar zilo sieru, tad dāsni apber ar rīvēto sieru, nogriež mazāku guni, uzliek vāku un cep. Kad gatavs pasniedz ar grillētiem tomātiem (no burkas). Apmēram tā. Gardi. Un stipri no zilā siera un maigi no grillētiem tomātiem.
30.06.2014 19:51 - Dzied gailis.
Nereāli, bet pagalmā dzied gailis, tagad. Savā nelaimīgumā esmu kļuvusi neadekvāta. Dod dzert! Kādus caurumus es vēlējos aizlāpīt? Bea paliek visu vasaru Paspārnē, viņas māmiņai jākārto grupa, jo tā nu tas ir, viņas dumums dēļ ļoti biežas epilepsijas lēkmēm.
Bet es mirstu... mirstu no nespējas dot savu mīlestību. Viss traucē.

Šodien atnācu mājās un no prieka gandrīz apčurājos, Sirds pats salicis kaudzi pie miskastes miskastes maisā un to iznesis- bez teikšanas. Mmmmm.

Manai dzīvei nav jēgas. Viss nokārtojas arī bez manis.

(Visu šo rakstot man galvā skan datortīklu pasniedzēja balss... viņš diktē...) Šodien jau atkal stāvot peronā iedomāju annaskareņinasundzērājus, kuri pakrīt un tiek ejakulēti citā dimensijā.
30.06.2014 19:48 - Paralēles...
Caurums


Lāgiem es nepārprotami jūtu, kā mīlestība
nāk uz mani paralēlās straumēs –
tas ir kā Ventas rumbā vai dušā,
vai it kā es stāvētu zem milzīga caurdura –
un jūs, čabulīši,
jūsu acis, jūsu rokas, jūsu mutes ir caurumi.
Jūs esat tie caurumi, kad jums ir prieks
redzēt, piemēram, mani,
kad mamma zvana un saka, ka iedos līdzi
šokolādi, ko apēst ceļā,
kad kāds ir atnācis pretī, kabačus cepis, vārījis zupu,
kad vīrs mani maigi kā savu miesu,
bet izstādē mākslinieks piepeši iznāk
un pats mani apskauj.
Un tad vēl tā gaisma.
Pamosties košas saules pielietā telpā,
un kā kustas aizkaru ornamenti,
un diena ārā jauna un tīra,
izej un reibsti no visa plašuma,
un nepanesami gribas pateicībā tad raudāt,
noslīgt ceļos jūrmalas smiltīs vai sniegā,
vai krāsainās lapās un jūsmīgi teikt:
Es gribu būt caurums.
Un arī tad, kad gājums vairs nebūs medains un rēns,
kad apklusīs dziesmas un mostoties nedejos augu ēnas,
kad mammai zupas vairs nebūs,
man pašai būs jāizcep tonnām kabaču
un jāpalīdz izcilāt slimais tētis,
nesabojājot katetra maisu,
un kad es, es pati būšu tas mākslinieks,
kam jāapkampj katrs izstādes apmeklētājs
kā vienīgais viesis,
kad bērni mani lielāku plēsīs
un izbirs no manis strīpā kā zirņi,
un visi tad gribēs tās šokolādes un apskāvienus;
kad aizgriezies klusēs vīrs,
bet draugi tālu pludmalē priecāsies vieni paši bez manis,
nē, kad noskums un manī mierinājumu nemeklēs,
kad laukos sunītis purniņu uzstājīgi iebakstīs lielos,
bet man tieši būs beigusies putra,
kad Rīgas kaimiņš neļķi uz astoto martu vairs nenesīs,
jo nevarēs iziet no dzīvokļa,
kad galva reibs ne vairs no aizkustinājuma –
vienalga, es gribu būt caurums.
Es gribu būt duršlāga caurums –
nu kaut vai apsūbējis,
pavisam mazai un šaurai straumītei.
Un varbūt tieši tāpēc, ka es nezinu, kur tagad ir tētis
un vai tas ir turpat, no kurienes atnāca bērni,
un man īstenībā ir bail,
ka mēs neaugšāmcelsimies miesā,
bet neko citu labu es nespēju iztēloties;
un, arī ja zeme nav tāda, ka kārotos nomesties ceļos,
var vienkārši pamāt ar galvu un konstatēt sausi –
es joprojām to gribu.
Gribu būt caurums mīlestībai.
***
Annas Auziņas dzeja publicēta žurnālā Latvju Teksti Nr. 3 [19].
30.06.2014 13:56 - Grāmata.
Lūk, dikti gaidu K. Ulbergas jauno grāmatu, kuras fragments lasāms Latvju Tekstu Nr.3[19].
30.06.2014 13:42 - ?
Priekš kam man viss šis, priekš kam man viss šis bija vajadzīgs?
Laiks aizplūst cīņā ar miegu, laiks aizplūst datortīklos un OS (varbūt pie Linuksa atžirgšu, mmm?). Zilā krāsa paliek neuzklāta uz sūdīgā audekla jau mēnešus divus. Bezgala garlaicība. Būšu izsūkta, būšu bez spēka iestājekšos, ja vien iešana uz tiem man nedraud ar atskaitrīšanu no kursiem. Ad palīdz nenomirt, pagalmā spārdu akmeņus.

Meklēju fiktīvu darba vietu uz diviem mēnešiem. Kāds?
28.06.2014 14:47 - Pirms 2 gadiem
zem upes Po tilta, Turīnā.

Nora saka, ka itāļi nemākot peldēt un šī upe ir indīga...

turp un
atpakaļ