ar putniem

par putniem

5/25/15 03:25 pm - Filma.

Noskatījos. Ļoti.

http://www.imdb.com/title/tt2366608/?ref_=nv_sr_1

5/23/15 02:27 am - Par resniem pirkstiem.

Ja gratisko kļūdu vairāk par pierasto, tātad bakstu telefonu.
Un ja par telefonu, esmu vīlusies... Divu gadu laikā otreiz salūza, šoreiz skaļrunis, sabira sietiņš.
Burti arī izbira kā zobi. Tagad palicis tikai "O„.

Un fotoaparāts vairs nefočē kā āgrāk... Pārdošanās bija jau sen iecetēta, ja ņem vērā neierasto kvalitātes iztrūkumu.

5/23/15 01:22 am - Par defektivitāti.

Kad samierinājos ar to, ka jāpaliek nekurienes vidū, mani aizveda uz citu. Uz Brieža kalnu.
Tik skaista pa zemi lienoša ir migla! Gaisīga, cita smaga un elpu aizraujoša, jo jāapstājas nekā beredzošā. Tās neapmierinātas kā sievietes ievijas tevī.

Un pīpīte, visu skumju mākoņu aizbībītāja! Pārsmējusies, saullēktā čurāju pie trasformātāja kosmosa skaņu pavadīta, enerģijas vilnī.

Tas radīja jau citu iemeslu smieklam. Transformators.

Vienmēr esmu gribējusi spontānus ceļojumus. Un tev neko mesakot tiec iesēdināts mašīnā un nolaupīts.

Man likās, ka esmu diezgan puritāniska izaugusi, bet tagad redzu, ka nē, ir briesmīgāki gadījumi. Kāpēc vīrieša bauda būtu jāvērtē augstāk, sievietes baudu nolīdzinot līdz zemei? Dzimumu diskriminācijā būtu jāiedziļinās dziļāk.

Mums katram savs defekts.

5/21/15 05:34 pm - Par nekurienes vidu.

Netieku uz Rīgu, jo nav autobusa. Autobusu no Balviem uz Rīgu nobumbulēju. Braukājos ar velo un sūcu dzirkstošu vīnu, kuram nevajadzētu dzirkstīt.
Brīvā griba? Tā būs jāatgūst. Apziņas skaidrība arī, bet ar to grūti, kad tabaciņa sazaļojusi. Iestājas viegls izmisums, kurkst vardes, dzeguzes kūko, tas viss jau ir bijis.

5/21/15 11:47 am - Par svarīgiem jautājumiem.

Sēžu nekurienes vidū, Rugājos, nejūtu enerģiju, šeit nav dzīvi plūstošas enerģijas un saprotu, ka man jāpaliek savā vietā, Āgenskalnā pie lāčiem un eļļas - vienai, šobrīd.

5/19/15 09:44 pm - Kā nosaukt lietas to īstajos vārdos?

Piesaucu mierīgu dzīvošanu kopā... Kādas muļķības! Miers ir pielīdzināms lēnai neizbēgamai nāvei. Pašapmierināšanās neapmierina, tā kaunina, vienmēr. Vitāli nepieciešams, lai šķīst pasaules kā tavā virzienā mests šķīvis pret sienu!
Visvairāk mani šobrīd uztrauc spriedzes noņemšana no sakaisušajām domām un Sirds naudasmaka. Sirds, mans mīļotais draugs, viss starp mums beidzās, kad mani piekrāpi. Jau sen sen.
K. neliekas mierā. Saprotams? Vai esmu vienīgā, kas ļāvusi pieļaut domu par seksu trijatā. Tagad man jāmeklējot trešais, lesbiete. Kādas ārprātīgas iedomas! Man jāpiepilda viņa pornosapnis, kamēr šis precēs citu? Hah! Šas! Kur jāpaliek maniem sapņiem?

5/19/15 09:05 pm - Par laiku.

Starp tiem brīžiem kuros mirstu vai nost no čīkstēšanas par kaut kādiem nebūt man nederīgiem vīriešiem, norit pietiekami interesanta un aktīva dzīvošana. Protams, tai īdēšanai arī ir savi plusi. Varētu vēl nociest līdz mīnuss 10 kg! Visa šitā savu domu čākāšana ir man pašai neaptverama spēle, lai justu, lai spētu izraudāt antidepu neizdzēšamās blaknes. Labāk būtu masturbējusi.

5/16/15 01:03 am - Kāda acu krāsa jums piestāv?

Dabiskā?!

5/11/15 11:43 pm - Par patērētāju.

Katram "jaunas dzīves sākumam" jauns dzīves plānotājs.
Vecos plēšu un dedzinu. Ja viss būtu tik viegli! Paņem jaunu kladīti un visu raksti no jauna.

Biedē pusnakts stundas esot vienatnē. Jebkur.

Lasu- kosmoss skumst. Tālāk dzeja par paipalām. Kosmoss turpina skumt un ļoti daudz ēst...
Un tad visu mainīju. It kā.

5/10/15 07:20 pm - Vai sūdzētos, ja viss noritētu gludi?

Nē.
Sēžu un vēroju stūri, vai viss ir šī čakara vērts? Krāsa neklājas. Raujas krīta gabali laukā.

Laikam jau būs. Tomēr 2 toņi gaišāk. Neklās tak baldahīnu pa visiem griestiem, hah!

Kur ir mans princis skaistā krāsotāja kombinzonā?

5/10/15 04:01 pm - Par niknumu.

Aizņēmos no Adas istabas kātu un ar 6 cm rullīti apm 2 stundas gruntēju griestus. Pēc 2 h krāsošu. Nepietiks krāsas sienām, kuras jāpārkrāso, jo baltajā jūtos kā slimnīcā. Kāts ir nogurdinošs un galva nolūztoša, bet lēnām ar pacietību visu var izdarīt (tai skaitā nomest liekos kg, iemācīties vadīt automobīli un turēt muti, kad tas nepieciešams). Tas ir labāk par trepēm. Tas ir labāk par jebkuru augstumu un manām bailēm nokrist.
Palīdzēt pieteicās tikai Ada. Pat neprasot pēc palīdzības. Atteicu, viņai jātiek galā pašai ar savu istabu.
Priekšā vēl koridors, tualete, virtuve un vanasistaba. Visiem, kam ir acis to redz. Ada spītīgi turas pie "mēs pašas" un tas ir saprotams.
Tāpēc turpmāk, mīlīši, iebāziet savus padomus kā dzīvot un to kas ar mani nav "kārtībā" savā pakaļas caurumā! Pie pirmā kārtējā komentāra par manu nogurušo skumjo seju, norādīšu durvju virzienā. Savus "tipiskas lv sievietes" agresīvās atraugas turpat, kur jābāž lv vīriešiem savas pielīšanas odas, jo es patiešām nesaprotu, kas kaiš šai vietai telpā, ka visi iedomājas, ka esam visuvaroši caurumi ar siltām vakariņām galdā, kurām nevajag glāstus, rūpes un maigumu, kura klātbūtnē mūsu sejas un sirdis uzplauktu līdz ar skaistu sulīgu vagīnu, kurā peldēt kā piena upē, viļņojoši saplūstot ar kosmosu.
Nē. Nekad nekas no tā nebūs. Neviens vīrietis man nav ļāvis plaukt. Uzplaukstu es vienatnē. Vienmēr.
Vakar nokrāsoju kumodes saplākšņa pildiņus pelēkus. Nesanāca cerētais tonis, bet tas rada domu par tumšāku filigrānu stencilu. Veco krāsu kasīju nost divas dienas un nē, viņš nepiedāvāja palīdzēt, izņemot "ieteikumus" nolikt kumodi uz gadu lietū nomazgāties vai nokasīt tikai netīrumus. Fak jū! Saelpoju plaušās sīkus koka un krāsas puteklīšus. Par raspiratoru atcerējos pie pēdējiem 5 kvadrātcentimetriem. Tagad man ir skaista koka kumode. Ar gaiši pelēkiem saplākšņiem pildiņos.
Un kāpēc viņi domā, ka sieviete to vien dara kā sulo gaidās? Tā pat vien. Par neko. Un man pārmet emociju trūkumu. Laime nav atkarīga no pimpja klātbūtnes.
Dzīvē pietrūkst maiguma, no tā arī niknums. Aizvakar pārēdos zefīru "Maigums", no tā arī niknums.

5/8/15 09:33 pm - Cik maksā rūpes, cik maksā asaras manā superveikalā?

Rupji rēķinot 0,61, cerams santīms, dienā.

Sirds ekselī savilcis bilanci, cik naudas manī izšķiedis.
Nevienu asaru vairs neraudāšu dēļ vīriešiem. Pazemojoši.

5/5/15 05:14 pm - Kā atslēgt domas?

Kasu no vecās kumodes nost krāsu, satvēriens tirpst, ausīs skaļa mūzika un fēns... Nelīdz.

5/5/15 01:23 am - Par gultu.

Trīs reizes izvēlās redeles, ja tas notiks naktī kamēr guļu, iešu kašķēties. 5 mm šur, 6 tur un nekas neturas kopā.
Nervi arī neturas.
Un pārliekais godīgums neturas pārējo pieņēmumos. Godīgam esot darbu grūti dabūt. Un tad lasi priekš šādiem žurnālā, lai dvēseles attīrīšanai izmēģinot vienu dienu bez meliem, ak, cik tas esot grūti, bet pēc tam tik labi. Jā, pamēģiniet, bet man tikmēr būs jāiemācās melot.
Šiškins turpina sist ar āmurīti pa ceļgaliem ar saviem aprakstiem par nāvi. Reaģēju. Sāp. Patiesība ir skarba. Un tad ielaid sevī, 5 mm šur vai 6 tur, bladāc, izkrīti no gultas kā no dzīves, nav kurp bēgt, visi sveši, viss svešs.
Pieķeros savām ilūzijām, lai vieglāk sevi nest. Pieķeros.
Šis tukšums.

5/4/15 02:08 am - Par pilnmēnesi.

Es esmu četras. Viena no es šodien izpaudās Spices stāvlaukumā. Skaļi. Histēriski. Otra es par to vēlāk raudāja un iedzēra nomierinošu ripiņu. Paldies, ka mani panes, tik ļoti smagu.

Bijām Jūrmalā, izbraucām brīnišķīgu velo taku, patiesībā ovāliņu. Majori līdz Lielupei caur dabas takām, garām brīvdabas muzejam, kurā var aplūkot kugu vrakus un zvejnieku mājiņas. No sirds iesaku. Kad tikšu pie interneta datorā uzzīmēšu precīzāku karti ar atzīmētām īpašajām vietām, piemēram, māju, kuras sēta un siena noklāta sīkiem olīšiem (Majoros) radot asociāciju ar Spāniju, kurā es vēl neesmu bijusi, bet būšu.

Izdomāju kāpēc trakām sievietēm netiek pārlieku gādīgi vīrieši. Viss vienkārši, jo tie tiek tām, kuras nevar visu, ok, gandrīz visu, izdarīt pašas. Izjaucu izgulēto čīkstošo dīvānu pa sastāvdaļām. Saliku gultu. Viss īzī pīzī pl.1 naktī, man vienalga, pilnmēness.

4/27/15 11:19 pm - Par ilūzijām.

Brīdis, kad pietuvojies manām lūpām, jo es nemāku pīpēt zāli, lai dotu dvašu manai dzīvībai.
Tas brīdis, kad esi mīļš, jo uz brīdi esi sajuties, ka esmu Tev vajadzīga, jo it kā nevēlies atlaist, kad eju prom.
Kad saki, lai nezaudēju savu brīvību, lai nepieķeros.
Viss mijas.

4/27/15 06:50 pm - !

4/27/15 05:14 pm - Ar vājiem nerviem šo šmatoru neiesakām izmantot.

Pie visa jau tā nervus paņemošā nu arī dators sācis ļoti ļoti lēnām mirt nost. Šonakt murgoju par Āgenskalna dzīvokli. Par to kā viņu mūķē vaļā un tad vēl uzsprāgst gāzes katls, kājās sajutu klātesamības un panikas klātbūtni. Sajūtas atlaidās, panika nē. Tagad jau stundām sēžu un morāli gatavojos mantu pakošanas procedūrai un tad vēl visa kārtējā to pārvešanas organizēšana. Vislabāk būtu, ja būtu lieki 80 €, kurus samaksāt cilvēkiem, kuri iepako, sakrauj, aizved, sanes... izpakotu es pati. Mēle jau mežģās kārtējo reizi teikt, ka nu 10 gadus nekur nekustēšu. Pēdējo reiz, kad tā teicu (minēju gan gadus 5) pēc mēnešiem 5 pārvācos uz L. ielu. Panika. Bailes palikt vienai. Bailes mainīties, lai gan šis process jau sācies un viss mainās. Nevēlos vairs ļaut sevi pazemot.
Ar katru nodzīvoto dienu "kopš nedzer antidepus" viss kļūst jēlāks. Skatos 100 g kultūras raidījumu par Ilmaru Blumbergu un man gribas raudāt, lasu Šiškina Vēstulnieku un cīnos, lai nesāktu raudāt. Kad sākšu raudāt skatoties smieklīgos kaķu video jūtūbē, lieciet mani hospitālī, lūdzu. Milzīga spriedze uzkrājusies. Vajadzīgs kārtīgs vissaptveroš mīlestības drāziens vai histēriska raudāšana, kura mijas ar smiekliem. Šo enerģiju grūti noturēt sevī, bet es turēšu, rīt tā noderēs beržot šausmīgi netīros koridora griestus, par pārējiem, ak šausmas, nemaz nevēlos domāt. Bet būs forši. Beidzot kopdzīvē ar kādu man nebūs jākauc par netīrību, kuru šis kāds pēc sevis atstāj. (Laikam aizmirsu nomazgāt savu šķīvi un kafijas krūzi, tralala.)
Lai gan es saprotu, ka šobrīd vislabāk ir būt bez darba (šodien nepiezvanīja par darbu kā bija solīts, tātad, es nederu un labi, jo nevēlos strādāt vietā, kur darbinieki sēž nopietnām sejām pārnopietni pēcapstrādājot drukas darbus vai drukājot), lai izturētu šā brīža spriedzi, kad ne tikai es no sevis kaut ko vēlos, bet vēl divi cilvēki no manis vēlas neiespējamo, tomēr apbižo liekulība bez kuras nu točna mēs visi varētu iztikt. Labi, ka man ir Ada! Paldies, ka no manis šobrīd vēlies tikai to, lai es esmu.
Uzmācīgi atgriezušās domas par nāvi. Tas drošvien arī "kopš nedzer antidepus" pastiprinājies tik pat cik pirms. Nāve. Šķirojot papīrus atradu izrakstītu citātu no kādas Vonnegūta grāmatas (man šķiet, ka Galapagu salām, bet varbūt nē). "Zināt, ko par nāvi teica Sokrats - grieķiski, protams? - Nāve ir tikai vēl viena nakts."
Vēstulniekā arī ļoti daudz par nāvi (karš), par dzīvi ar un bez mīlestības.
Kā dzīvot bez mīlestības? Kā?
Lai būtu laimīgs ir vajadzīga ļoti īsa atmiņa.

4/26/15 11:23 pm - Par kopdzīvi ar Rīgu.

Ļoti ilgstoši skata attālumā bijušas baznīcas. Viss mainās, vairs nebūs.

4/26/15 11:05 pm - Par jaunām mantrām.

Kad pazūd visi spēki un pārņem vēlēšanās sašļukt, apgulties turpat uz bruģa vai zālītē, uz tilta, zem, skaitam - slaidas kājas, tvirts dibens, mīnuss 15 kilogrami un atveras otrā elpa. Āgenskalna dzīvoklītim ir ļoti laba aura. Istaba sakopta, varu vākties iekšā. Pārēsties tajā arī negribas, ja vien Sirds nestieptu cienestos smaķīša majonēzes (nenes, labi!). Ēdam ļoti veselīgi, es pārsvarā ar pesto aizdarītus zaļumus. Svari uzrāda mīnuss 5 kilogramus (ja tiem var ticēt, es neticu). Plānos lielas lietas. Jāietilpst kleitā, kura šobrīd prasa mīnuss 7-10 kg. Pēc šodienas skrējiena uz mikriņu manī dzima brīnišķīga doma uzrīkot šādus pārskrējienus pilsētā biežāk. Raits solis, hop hop uzskrien augšā pa trepītēm, apmet kūleni suņu nepiekakātā zālītē. Jāatrod maršruts ar biežām trepītēm. Esmu ļoti apgarota un pacilāta! (Kad neviens nekrīt uz nerva, jā, bet uz nerva uzkrīt pārlieku bieži, grrr, man jūs ļoti žēl.)
Powered by Sviesta Ciba