Neo izkrita pa logu.
Nekas lauzts nav. Skrambu arī nav. Tikai mazliet netīrs no slēpšanās zem mašīnas, kad gāju pakaļ. Tikt savākts nepretojās.

---

ai ne, tomēr maza skrambiņa uz lūpas.

pāris dienas, nedēļu, destruktīva uzvedība, domas, sajūtas, lai šodien kārpītos atpakaļ mierā.

Aizstaigāju vakar uz Spīķeriem atvērt Ziedoņa Krāsainās pasakas itāliski, BET tās visas jau bija izpārdotas pirms atvēršanas un visiem nepietika, pat tik daudz, cik krēslu zālē, to nebija. Žēl šādas ačgārnības, jo pēc vīnu baudīšanas tās pret ziedojumiem mainītu dāsnāk.

Labāk labā atmiņa darbotos uz zinībām, piemēram, valodām, nevis negatīvām atmiņām.

Joprojām nav pietiekami ilgs laiks pagājis kopš aizpagājušā novembra, bet Tu vēlies, lai neatceros to, kas noticis vakar.

Žēlums, šis cilvēkžēlums. Fui. Viss manī.

nevajag neko atcerēties, kas labi sen aizmirsts, par laiku, kad augu.

Viss, ko vajadzēja izdarīt, lai sirdmiers, jāpaēd pusdienas.

Bez pareizā radio, rādionabas, esmu dzīvojusi kā mucā, jo izrādās viss labs notiekās un Skumju akmeņi atdzimuši! Lv dūms turpinās smelgt sirsniņā un sienās (nākamnedēļ koncis, juhūuu!).

Jā, man skauž!

Nopirku ķemmi kaķiem. Izmēģinājumam vienu.
Pamēģināju uz Neo.

Patika, ņurkstēja, murrāja un vārtījās pa grīdu augšpēdus.

Rīt jānopērk laba mēteļu birste, stingriem un īsiem sariem, jo tieši šī ķemmes daļa ir vislabākā, visvairāk savāc matus. Būs četrreiz lētāk.

tikai doma par nopelnīto naudiņu silda kā piparu plāksteris sāpošu muskuli. Sestdien un svētdien atkal piepelnīties, piem. plenēra molbertam, vai vnk skaistam molbertam, ja nebūs žēl to miljonu maksāt, ko par viņu prasa. Bet gribās gleznot... gribās gleznot! Un malkot vīnu zem ziedoša ķirša!

Skaitu dienas, skaitu mokošās dienas līdz skatei. Mokošas tādēļ, ka kompozīcijā miljons skiču (man ir tikai 3) un stulbi uzdevumi. Skices skices... bļin... saprotams, vēlas "iemācīt" darbu izdomāt skicē, bet man tas nepadodas. Doma atnāk jau gatava, tik mālē.
Skaitu dienas, skaitu mokošās dienas līdz skatei. Sēžu pie galda un neko nespēju izdarīt. Sēžu un lamāju sevi par stulbu roni (vai cilvēkam pēda turpina augt, tāpat kā deguns, visu mūžu?). Šodien aizbēgu no kompozīcijas uz sporta klubiņu, bet mājās aizmirsu bikses. Stulbi. Šodien ieradīšos uz gleznošanu un izlikšos, ka nezināju, ka mums zīmēšana. Vēlos gleznot putnu, nevis zīmēt Dāvida ausi.
Bet vispār es gribu pie Adas uz laukiem. Gulšņāt zālīte, saulītē, apcerēt dzīvi, lēnām sūkt vīnu, lekt velosipēdos un braukt uz upi un zīmēt mazas puķītes.

"Neviena satikšanās cilvēka dzīvē nav nejauša. Kā mēdz teikt - Skolotājs atnāks, kad būs pienācis laiks. Tā nebūt nav māņticība. Visos cilvēkos ir ielikta nojausma - kas ir kas un ko darīt, bet dzīves sastāv no tik neiedomājami daudzām mūsu pašu izdomātām normām un nosaukumiem, ka mēs viegli apmaldāmies un pakļaujamies rutīnai, un tikai kāds īpašs, Dieva dots notikums var pavērt acis.
Bieži vien cilvēks pats izvēlas mānīšanās ceļu, sūdzas par dzīves traģiku, par mocībām un citām likstām, pie kā būtu vainojama tikai viņa paša vājā atmiņa un nožēlojamā griba. Dažiem cilvēkiem ļoti ātri aizmirstas labās domas un pat veselas atklāsmes. Varbūt kāds nodzīvo visu dzīvi, neko tādu nepiedzīvojis, lai gan par to es šaubos."


(Gadu vai pus nebiju lasījusi Ikstenu. Palasījos. Nu kādam brīdim būs gana šīs pusmūža gudrības ar laimīgām beigām (Viņas vietu ieņēma Žolude). Nevēlos laimīgas beigas, vēlos kā dzīvē, salauztu gribu, melus, mūžīgos strīdus, lai neviešas, lai neieviešas, lai nedīgst nīkulīgais cerības asniņš.)

Vakarnakt Īzaks ķēra iedomātas mušiņas.
Šorīt noķēra īstu.
Īzaks visu lauž.

Zem izlietnes stāv zaļš spainis ar vāku, kuru izmantojam dažādām vajadzībām, piem. kaķu kastes tīrīšanas lāpstiņas uzglabāšanai vai apkures sistēmas ūdens regulārai notecināšanai. Neo ik pa laikam pieiet pie spainīša, pabāž galvu zem vāka un stāv kādu brīsniņu.

Šodien Rīgas mākslas telpā lūkoju laikmetīgo mākslu. Pieņemu, ka neko no mākslas nesaprotu un apsolos turpmāk apmeklēt savu naivistu pulciņu, jo gribas kaut ko skaistu un tīru, nevis atkritumus zem skaistām koncepcijām. Bet lai vai kā, atķeksēju vienīgo, kas patika - Wilhelm Sasnal - Touch Me.