Vēl viena migla.

Un ik reiz pie šīs upes atceros savas nekad nesatiktās vecmāmmiņas dvēselīti. Tā ir tur. Upes nāra. Undīne.

Vakar mērījāmies ar osciloskopiem un multimetriem, arī analogo ampīrērmetru. Tagad, kaut kad parīt, jāuzraksta skaisti secinājumi un jānopelna ļoti laba atzīme.
Tipiņš (saukšu viņu par Pēteri, atgādinot, ka visi personvārdi, kuri minēti cibā ir mainīti) aizvakar radīja lielu apmulsumu runās par uz sejas uzlietām sērskābēm jūtūbē un joprojām nesaprotamiem jautājumiem, šodien jau ir "labāks", pozitīvs, runā mazāk aplamību. Secinājums: atsācis dzert zāles, vai noņēmis savus negatīvismus, kuri krājušies nejēdzīgos kolektīvos gadiem, tagad sācis plaukt vaļā. Un tā līdz 25. septembrim. Bet virspusīgi skatoties mūs tur visus var iedalīt kā labaratorijas pelītes. Arī puiku, kurš mjēmējas, ja palūdz aizvest līdz stacijai, lai paspētu uz vilcienu- tas ir pa ceļam- vairs nelūgšu un var jau saprast, neesmu es nekāda modele un vīrieši principā cūkas, un tāpēc no stīpas gardumus pateicībā nedāvināšu, bet nopirkšu sev jaunu kleitu, jo vecās vairs neder un 10 minūtes pirms lekciju beigām iešu kājām uz Dubultu vēju piepūsto staciju. Lielupe ir ļoti skaista.

Nekas nav tā kā vēlētos. Attiecības savā saknē briesmīgas. Vairs nevēlos censties. Draugus esmu attālinājusi, cik tālu vien iespējams, vairs nezvana, jo zin, es vienalga neko negribēšu. Protams te varētu diskutēt par to, kas tie principā par draugiem, kuri izliekas par mirušiem, kad ir slikti, nevis paņemt tevi aiz matiem un nagiem, un velk no akača laukā. Es grimstu. Grimstu sevī, savā vientulībā un tā ir labi. Neatlocīt salocīto, neizsgludināt saburzīto... neko nepārstrādāt un nemēģināt no jauna. Jo priekš kam? Tāpat beigās visi nomirsim. Viss ko es gribētu, lai ļauj man lēni un mierīgi plūst sevī, netraucēt, nekādā gadījumā netraucēt, jo kad man gribēsies, es pati to pateikšu.
Visiem jau pierasts, kad runā par vardarbību ģimenē, bet tas joprojām ir apstrakti, jo ir tādi kā es, kuri klusi raud un griež vēnas tumsā.

Nesaprotu ko un kāpēc darīt... Šie kursi un četrus mēnešus neko neesmu gleznojusi... Iestājekši... Kāpēc? Kursi. Kāpēc? Ko darīt un kāpēc? Draudzības palaidu pašplūsmā, neko negribot, neko nevēloties. Ir tikai inerce. Nekas vairāk.

Visu dienu, ik pa brīdim bļaustoties, instalēju laptopu, meh.
Labumiņš, ka šobrīd varu labi atlaist muguru gultā un klabināt mājas darbu darba drošībā par riska faktoriem datortehniķiem.

Tie neadekvātie smiekli, par neko, bez iemesla, bez joka... Stāvēju un klausījos kā smejas minūti ar wtf izteiksmi sejā un jau pret jebko attiecos tā pat kā pret viņas feiko veģetārismu, jo kad tik bieži melo, sāc neticēt arī iespējamajai patiesībai. Tas par E.
Ar Adu norunājām divas h pa telefonu. Un tas bija jauki. Iespējams trešdien satiksimies. Šķiet, ka viņa mani vairs nesitīs. Vai es viņu.
Vēl šodien ar spirtu saturošu šķīdumu (stikla tīrītāju no kvadro) 3h pa kvadrātcentimetram tīrīju laptopu, kurš it kā skaitīsies mans (ja jau visu vainu noveļ uz manis, tad nu arī berzu kā priekš sevis). Rīt saglabāsim iepriekšējos dārgumus un instalēsim apmācības programmu ātrrakstīšanai "uz aklo", kuru apguva pat Sirds omīte. Tā man būs vakara izklaide izdzēstā solitēra vietā, kurš bija sācis ieņemt pārāk daudz/bieži laika manā dzīvē.

Nenormāli nāca miegs, pusi ekseļa nogulēju.

Februārī reģistrēti 97 736 bezdarbnieki.

Bet tur viens "aizņems" pusgadu vietu, saņems stīpu un čīkstēs cik viss slikti.

Ja godīgi, tikai tikko iemācījos lietot pirātu līci (ak, šausmas! šis fakts nesavienojas ar to, ko esmu apņēmusies iemācīties nva kursos, jēzus!) un patiesībā laika tiem nebūs daudz, ja ņem vērā manu katostrofālo nogurumu jau pl.17:38, turklāt pēc Riget noskatīšanās man bija nepieciešamas 3 nedēļas attiešanai no kaut kādu neizprotamu šausmu zemsajūtas; būtu labi tos vairs neskatīties pat neskatoties uz to, ka strāvas ātrumā ieplūda cibā izdaudzinātais "True Detective".
Es kādreiz domāju, ka esmu briesmīgi nesabiedriska un nīgra būtne, līdz kursos saskāros ar tipiņu, kurš pārsit visus pasaules rekordus savā negatīvismā, viss ir sūds attieksmē, esmu šeit tikai dēļ stipendijas, bet viss ir nekvalitatīvs un kam tas vajadzīgs un tā līdz besīgai bezgalībai, fui. Pajautāju, kāpēc pie visa šī "slikti" viņš aizņem šeit vietu?
Sāku pieķert sevi pie domas, ka man sāk fiziski nepatikt negatīvisma- garlaicības- neko negribu- viss besī burbulī dzīvojoši indivīdi, arī Sirds. Bojājas garastāvoklis no viņiem un ir milzīga vēlme izvairīties no saskarsmes ar visiem sev pieejamajiem līdzekļiem. Kā arī Eves lielīšanos par to, ko ir nopirkusi. Kur viņa izrāvusi, ka mani tas interesē?
Šodien virtuālajā mašīnā izveidojām virtuālo datoru ar MS DOS, forši. Rīt mācīsimies programmēt, njā njā visi krutuļi, lai turpina vīpsnāt, paskālu un tikai pamatiņu, bet vienalga forši. Ir tikai pirmā nedēļa no 18 (kopā 712h (noņemot praksi un eksi, kas arī pierēķināts pie programmas kopējām 960h)).

uz trotuāriem, peroniem, takām un ceļiem; tas lietus.

pēc kursiem esmu ļoti ļoti nogurusi. 6h jaunas informācijas plūsma. Un no rītiem, man- brokastu neēdājam, kuram apetīte atmostas tikai ap pl.16, sāk gribēties brokastis, kuru dēļ es sev neatņemšu papildus 20 min. miega, jāiepraktizējas brokastot vilcienā.
Atcēlu operāciju, jo nevēlos zaudēt nepierakstāmu informāciju, kuru gūglē noteikti var atrast, bet esmu slinka. Apjaušu, cik bailēm lielas acis, jo cerams nekas nebūs tik baiss kā šobrīd šķiet. Vienkārši- ir jādomā.

Šodien atkārtojām Oma likumu (pa vidu nedefinēti citi likumi, meh).

Vakar ejot uz skolu bija šādi:


P.s. ja kādam vajag, bet nezin kur meklēt metodisku materiālu par darba aizsardzību, civilo aizsardzību un veselību (Eiropas finansējums līdz ar to brīvpieejams) skatās šeit.

Prātoju, ko lasīt, ko lasīt? Atbilde- fizika.

Un elektronika.

E-grāmata latviešu valodā?

jo man atvienots internets un izlēgts kompis, jo es neeju ārā, jo biju apvainota un pateikts, ka ar mani ārā neies, jo es pastūmu malā kaķi, no visusvētā klēpja, lai varētu uzvilkt zeķes un iet ārā, jo esmu jau pietiekami ilgi gaidījusi uz tavu čammāšanos.

Tas tāpat kā ar naglas iesišanu sienā. Pēc pusgada varbūt. Tāpēc situ pati. Vienmēr.

Starp mums tās nav. Vairs neesmu arī tik naiva, lai idealizētu svešas attiecības, pat neskatoties uz to, ka ļoti izteikta savstarpēja sadarbošanās attiecību veidošanā un saglabāšanā, iespējams, virzībā uz "kaut ko ciešāku", pat neskatoties uz mūsu vērtību zaudējošo laikmetu. Nianses. Attiecības ir kā bize, tu, es un tas. Viss krustojas. To pin. Savīt ap "es", "tu" vai "to" var, bet tā nav stabila, tā izjūk tiklīdz palaiž vaļā.
Mēs nepinam. Un es vēlos palaist vaļā, jo esmu nogurusi, jo šī nav mana ideālākā bize. Lai gan prakse ir jau pietiekama un vairs nevar attaisnot kā karmisku mācību, neticu tās iespējamībai būt pietiekamai apvijot, jo iespējams caur mani mācās, bet es neesmu labs skolotājs un es nevēlos būt skolotājs. Jo sadarbošanās nekādā gadījumā nav pakļaušanās.
Tāds bērnudārzs, aiz bizes raustīšana. Tu man šitā, rs tev tā- kuram stiprāki nervi, kurš "gudrāks" piekāpsies. Nē, mīlulīt, man pietiek.

Visskumjāk, ka tu atgādini man patēvu, viņa šauro izpratni par dzīvi, "es kungs-tu kalps".

Visbēdīgāk, ka nevaru pasist padusē koferi un "sākt jaunu dzīvi", jo muguras dēļ nespēju rukāt 12h tipenē (vai jebkuru citu maz atalgotu fizisku darbu), kam labākam pietrūkst veiksmes.

Visbesīgāk- dzīve paiet.

Visgrūtāk saglabāt pozitīvismu sevī, jo tu atnāc un atkal esi mūžseni par visu neapmierināts.

Es neesmu yoyo.

Rozā kladīte, rozā mapīte, rozā pildspalva. Vēl vajadzētu maisiņu ar traku mazsunīti, jeh.