ar putniem
par putniem
pierakstītās dienas 
31.10.2014 21:32 - Hah,
atradu savu gōtu laika suņu kakla siksniņu!
31.10.2014 21:24 - Gribas teikt,
ka es nekur neiešu, jo NAV, KO VILKT! Dienā, kurā melnā krāsa ir legāla! Bet manas lupatas iedalās- jau par lielu un vēl par mazu. Neiešu taču tajā pašā, kā uz darbu.
31.10.2014 20:07 - Nenormāls klepus,
bet pošos uz ballīti. Šie būs pirmie, kurus svinu. Jāsaka gan, ka tikai tāpēc, ka visu svēto nakts pēc wikipēdijas raksta par Meksiku un maska kā miris meksikāņu kaķīts. Sapnī redzēju sev arī melnu mežģīņu plīvuru. Tā diemžēl nebūs.
28.10.2014 15:31 - Slima,
viss besī un mēreni sāp galva.
26.10.2014 19:48 - Jē,
pirmais komunālais strīds!
I. atsakās savas nedēļas vienā dienā tīrīt plīti un vispār iznest miskasti.

Kad bija mana pirmā nedēļa Ada palīdzēja izmazgājot grīdas, bet man pat neienāca prātā dusmoties un protestēt par miskastēm, kuras pati izmantoju labi, ja reizi nedēļā, jo pašai ir savējā, istabas, priekš neorganiskiem atkritumiem.

Nenormāli sacepos. Nenormāli! Jo, ja no 6 istabām, 3 atsakās tīrīt, tas nozīmē, ka dzīvosim kā cūkas. Ja vēl tā bļāvēja aiz sevis savāktu matus no vannas, es neko neteiktu. Slinki cilvēki. Slinki! Satīrīt māju reizi 5ās nedēļās! FĀK!!! Man trūkst vārdu.

Un Eve, cīnītāja, ha, klusē! Klusē! Jo pati manīju, cik netīra viņas nedēļa, par ko arī I. sacepās.

Bet es nesaprotu problēmu. Pšik pšik vienreiz nedēļā uz plīti savā piektajā nedēļā ar superīgo lv ražoto tīrītāju, noslauki un viss- esi brīvs 4 nedēļas un 6 dienas!
26.10.2014 18:05 - Tik vien kā
atliek paziņot (5dien), ka esi vesels un vari pirmdien ierasties darbā kā šodien sajūties pavisam slims. Nesankcionēti pil un veras ciet deguns vieglu galvassāpju un reiboniņa pavadījumā, kas izvērtās par diskusiju ar farmaceiti piemājas aptiekā pie C vitamīna iepirkšanas. Ieteica man kaut kādus no UK, kuri kunģī šķīstot lēnām (4h), līdz ar to mazāk kaitē nierēm un vairāk tiekot uzsūkts. Es teicu, ka grauzīšu kāpostus, jo negribējās maksāt 4 eur, bet ņemot vērā, ka tik daudz kāpostus nenograuzt, turklāt tie uzpūš vēderu, tomēr nopirku mākslīgo.
Noriju milzīgo ripu, uzpilināju uz mēles 2 piles D un to visu noskaloju ar baltvīnu cerot, ka nu būs spēks piesēst pie molberta, vai vismaz rakstāmgalda tā vietā, lai blenztu datorā visādus humoristiskus raidījumus no austrumvalstīm un ar atlocītu saspraudi urķēt zobu no kura v.d. graužot cepumu izvēlās plombe, šogad jau otrā, starp citu, kas liek baidīties, ka drīz varētu sākt velties ārā visas pārējās pirms gadiem apmēram 10 iegūtās, fak. Un nemaz ne vitamīnu cenā, vai zobārstniecības pakalpojumu dārdzībā, pat ne biezpiena plācenīšos par 50 centiem gabalā ir vaina, bet manā sasodīti zemajā atalgojumā. Un tad es sapņoju par skaistām attiecībām, kuras ir kopīgs brīnišķīgs ceļš, ha! Kad Sirds mani uzmetīs, ar mani ir pagalam, es pat savu komunalku apmaksāt nevarēšu. Un pretēji visiem apkārtējo viedokļiem, ka esmu kuce, kura izmanto cilvēkus, varu apgalvot, ka tā nebūt nav, tie ir tikai tādi apstākļi, kad esi uzaudzis glups, neesi ieguvus izglītību, jo nav bijis dūšas stāvēt visam pāri un ķepuroties zinības stikla kalnā patstāvīgi, tā vietā sākot savas mazatalgotā strādnieka gaitas, lai tiktu prom no mājām, kurās neesi vajadzīgs. Lūk šādi man muļķīgi attaisnojumi.
V.d. uzdāvināju sev matu ķemmi par 10 eur, jo mani tik ļoti iespaidoja redzētais sapnis, kurā ķemmēju savus skaistos, biezos, taisnos, kuplos līdz pleciem jau attaugušos matus. Lieki piebilst, ka realitātē tagad ķemmēju joprojām īsus un lūztošus, no visiem eksperimentiem vēl neatguvušās pakulas, jo ne tikai vielmaiņa noveco kļūstot nenormāli gausai, bet arī matu augšanas spēks mazinās.
Rīt jāiet maksāt par angļu valodas kursiem LU ar mērķi pārlikt centralizēto eksāmenu, pat neskatoties uz dzēlienu "izskatās, ka jebkura tava cenšanās mācīties izgāžas" man iedzēla tiktāl, ka pusi no līdzekļiem iztērēju domājot vai patiesi, naktī murgojot par eksāmena norisi un manu absolūti tukšo galvu, cilvēkiem, cilvēkiem, cilvēku kņadu apkārt un satraukumu. Un tad tu mokies un mokies, un nezini "ko", "kā" un "kāpēc", panikā aptverot, ka vairs jau neko... eh.. Bet tomēr,"mazā, dievs Tevi mīl!", jo kontā ieripo avanss. Tas gan nenozīmē, ka esmu 100% pārliecināta par to, ko man vajag, bet esmu 100% pārliecināta par to, ka ja nebūs šo kursu, būšu vienu solīti tuvāk beigām. Ir neizsakāmi gūti brist pa dzīvi vienai, bez ticības, bez drosmes, bez mīlestības.
Un tad es apstājos. Sāku domāt par to kā visu padarīt it kā vieglāk. Pakļauties spiedienam un samierināties. Bet negribas! Negribas! Vairs negribas! Jo lai vai ko saka, ad palīdz. Nē, tas nav kaut kāds brīnumlīdzeklis, burvju nūjiņa- viens mājiens un dzīve brīnišķīga! Nē. Tā tas nedarbojas. Tagad rit mans 6ais vai 8ais mēģinājums iziet visu ārstniecības kursu bez pārtraukuma. Šobrīd, šķiet ir jau 6 mēneši un tikai tagad sāk viss pamazām normalizēties. Periods līdz ir tikai mēģinājums izdzīvot, kas darbojas labāk par motivējošām grāmatām, pat neskatoties uz to, ka joprojām ir smagi periodi. Un lai cik briesmīgi tas neizklausītos, Adai ir taisnība, vaina nav mūsos, vaina ir cilvēkos ap mums (sabiedrībai), kuri mūs nepieņem, nemīl. Neredz. Visi nav stipri. Mēs katrs esam īpašs.
Tagad savā "redzēšanā" es pamanu, cik ļoti Sirds ir neapmierināts ar sevi, savu dzīvi, cilvēkiem, visu. Viņš mūždien ir dusmīgs. Bet viņš nekad nav redzējis kādu ietekmi atstāj uz mani. Viņš nav pamanījis, ka mani ir gandrīz novedis psihenē. Un nekad neredzēs, nekad nesapratīs. Lai! Tikai gribētos kaut kā nebūt palīdzēt. Lai nedusmojas uz visiem par visu, par neko, par to, ka pašam garlaicīgi.
Redzu, cik nelaimīgi ir man apkārt esošie mīļie cilvēki dēļ savām izvēlēm, dēļ ceļa, kuru nav ar ko kopā iet. Un neviena nebūs. Visi ir pārlieku nelaimīgi, aizņemti, vai pārlieku īpaši, lai kopotos ar tādām niecībām kā es, tu, viņa, viņš, mēs.
26.10.2014 12:20 - Lūk.
Attiecības kā kopīgs ceļš, piedzīvojums, nevis galamērķis.
24.10.2014 16:10 - Bet svinību nebūs.
Visu atcēlu. Vispirms gan Ada paziņoja, ka besis un neko negrib, man nācās piekrist un klusībā priecāties, jo pašai arī besis un neko negribu. Gandrīz neko negribu. Atliek vien laimē nopūsties, ka ar Dī esam strīdā uz mūžu, jo tagad būtu viņai vēl viens iemesls mani apliet ar savām samazgām par manu necilvēcību un milzīgo egoismu citiem laupīt svētkus.

Savācos, beidzot izmazgāju matus, uzvilku jauno push up un seksīgu kleitu. Uzmeikošu uzkodās jūras asara maizītes, termosā piparmētru tēju un līdīšu gultā zem segas skatīties filmas. Sākšu ar "Història de la meva mort".
24.10.2014 14:02 - Varoņdarbs.
Aizklīst līdz čomskim un nolaist podā visus savus sapņus un ieceres. Ar virsaiti Sarkanā Seja sacensties, kurš slimāks ar galvu. Jo es taču esmu tik superjūtīga, tik trausla, ka viss ko spēju ir piesūkties pie pudeles kā visnožēlojamākā padibene. Tam jāpieliek punkts.
23.10.2014 21:38 - Vārgs pīkstieniņš,
bet pat neskatoties uz to, ka ir tik grūti būt, jo pietrūkst drosmes un vēlēšanās, tomēr prieks par to, ka esmu, aug. Tas tiek novērtēts. Un tas nekas, ka citi tavā vietā piepilda sapņus, citi uzdrošinās būt nepazemoti, uzdrošinās ticēt, mīlēt un paļauties piedzīvojuma veiksmei. Tie citi uzdrošinās riskēt, kamēr manis pašas risks aprobežas tikai ar iziet vai neiziet no savas istabas, parunāt, vai labāk nemaz nerunāt ar šo svešo cilvēku. Kas mani ir tik ļoti nobiedējis?
Kas mani ir tik ļoti nobiedējis, ka esmu emocionāli paralizēta dzīvei?

Un tad ir brīži, kuri sajaucas ar sliktiem sapņiem. Vairs nešķiet reāli.

Bet Sirds? Sirds. Viņam ir cita, no manas pavisam atšķirīga pasaule. Mums nav lemts saprasties.
21.10.2014 20:58 - Jack Kerouac
"I saw that my life was a vast glowing empty page and I could do anything I wanted."
21.10.2014 11:30 - Pirmsdzimšanas dienas depresija.
Dēļ ad šogad ir vieglāk, bet jūtu, jau divas dienas kā klāt. Izmisums pieaug un vēlme visu mainīt. Skriet, grābt, kaut ko paspēt! Bet tas tikai domās. Realitātē nav spēka izlīst no gultas.
Šobrīd šķiet, ka vēlos prom no centra. Dzīvot Āgenskalnā. Mājiņā ar dārzu, kurā ganītos kaķi, bēbis un mani nepiepildītie sapņi.

Varbūt nākošais gads būs veiksmīgs un mēs satiksimies?
20.10.2014 21:01 - Neesmu laba.
Nevienā jomā. Šodien visu dienu vemju, tik ļoti lielu iespaidu atstāj pret mani Dī. Atļāvos atcelt tikšanos, kas būtu izvērtusies katastrofā, jo kādas gan izstādes pēc pl.17? Turklāt jutos slikti, lai vēl iespringtu par pielāgošanos un vilktos turp, kur kāds vēlas. Bet ne pietiekami, lai nepaceltu otu, dēļ kā tagad man pāri veļas apvainojumu lavīna. Man kļūst slikti un to visu vemju ārā. Varbūt viņai taisnība un man patiešām jāiet ārstēties? Nervu nekādu.

Un pārdevēja arī es nekāda.
20.10.2014 09:34 - 2+2=5?
Vitai šķiet, ka man vajadzīgi matemātikas nevis angļu valodas kursiņi, jo ir nepareizs priekštats mēra sajūtai. Kad ballītes vidū uznāk milzīgās skumjas par to, ka nav, ko mīlēt un tādēļ sagribās mājās pie kaķiem un Sirds es, kā jau pieaugušam cilvēkam pieklājas aizeju pēc vēl vienas vīna glāzes. Cerams, ka man karmiski pienākošies smirdīgo kociņu limits ir izsmelts un mierīgu sirdi varēšu turpināt tikt no šī ļaunuma vaļā.

Turpinājumā neteikšu neko jaunu- negribu uz darbu.
18.10.2014 00:12 - Nav glābiņa!
Čin čin! :)
16.10.2014 23:18 - Kāpēc es negribēšu jaunu telefonu.
Nepagāja ne pusotrs mēnesis un savu telefonu šodien atguvu no garantijas remonta. Mīnuss ir tāds, ka pārinstalētu. Drošvien domāja, ka tādā veidā ātri un vienkārši atrisinās problēmas. Lūk. Tagad ir nenormāli liels slinkums un nevēlēšanās viņu no jauna pielāgot sev, instalēt nepieciešamās programmas un salauzt programmu, kura neļauj fotoaparātam noņemt skaņu. Visa mūzikas izlase. Meh... slinkums. Iešu lasīt grāmatu un visu šo nogrūdīšu uz Sirds pleciem.

Tagad esmu par pāris vingrojumiem un knifiņiem vēl bagātāka. Ir super sajūta just kā tava atrofēta muguras puse sāk strādāt, vienlaicīgi noņemot sasprindzinājumu otrai. Turklāt puse ir izdarāma arī ik pa laikam atceroties darbā kā, ai, starp citu es tagad izdarīšu tā! Ir super un galvenais, ka reāli, pagājušajā nedēļā sāpes samazinājās. Lai arī tikai nedaudz, bet tomēr. Un grīdas uzkopšanā man esot vai nu jārāpo (kas šķiet nereāli darba vietā), vai tikai un vienīgi ar ortrozi (korseti). Nākošais seanss pēc divām nedēļām.

Nograuzu porciju ar puķkāpostiem, gribas ēst, gribu šokolādi, kuras man nav, jo esmu nolēmusi, ja šokolāde, tad tikai visdārgākā un ekskluzīvākā, nav ko rīt nekvalitatīvus produktus, īpaši, ja tie no cukura (urā, esmu glābta! Tas lika atcerēties par jēlo brūno cukuru virtuvē, jes!)

Vakar noskatījos Autómata. Patika, man ļoti patīk fantastika, bet bija sajūta, ka kaut kā pietrūkst. Robots, kurš izsaka filozofisku apceri par tēmu, kas mēs esam?, ok, forši. Un tas, kādā manierē tiek attēlota cilvēku vardarbība. Bet gribās kaut ko jaunu. vēl nebijušu.
15.10.2014 17:50 - Nevar,
nu nevar negaršot vīns, vells.

Šovakar melnajai krāsai jaukšu klāt metālisku sudraba pūderi un alkīdu. Lūkos, kas sanāks. Un jāpabeidz. Gribās jau sākt kaut ko jaunu.
14.10.2014 22:51 - Mjā,
kā iepazīt cilvēku? Sākot ar viņu kopā dzīvot, dzīvot vienā dzīvoklī, doties ilgā ceļojumā. Viss uz delnas! Gan savi, gan citu baļķi. Visriebīgākā izrādās tieši Eve, jo viss ir meli. Kaimiņš Jānis joprojām domā, ka viņa ir veģetāriete, pfff... un visi tie neesošie draugi, vai notikumi, bāhhhkjķj.
13.10.2014 22:53 - Par bezjēdzīgo.
Vai bezjēdzīgais kļūst jēdzīgs, kad to dara divi kopā un no sirds?
13.10.2014 21:46 - Ieteikums no klienta.
Reakcija diezgan meh, kad iesaiņoju kartiņu kaut kādā nebūt maisiņā. Nekad pirms tam nebiju aizdomājusies par iepakojumu. "Lieta, par kuru piedomāt biznesā!" jā, tikai es to pat par biznesu neuztvēru. Pārdot 3 kartiņas mēnesī. Bet, ja klients vēlas, klients gūst- no rītdienas būs ok arī ar iesaiņojumu (kuru tā vai šā pēc tam atvērs un izmetīs). Un kas zin, nāk ziemassvētki un varbūt mana vienkāršība pavelkas un tad varēšu sapirkt visiem skaistas dāvanas?

Sirds jautā, ko es ēdīšot (jo naudu iztikai man nedos) pie visiem maniem "dāvanas" un puķupods par 10 eur? Ēdīšu krizantēmu, kuru šodien par 1,49 nopirku rimčikā, baltu. Tagad skaista baltā puķupodā. Vēl ir balti krokusi un balti īrisi, kuri jāiedabon zemē. Būs balta ziema. Bet ko ēst? Par to es domāšu rīt! Jo tagad, pieeju klāt ziediem un iesmaržoju sevī rudeni. Ar to kādam eksistences brīdim pietiek, lai sajustos laimīgs.