| . |
[May. 27th, 2017|07:36 pm] |
Šodien gāju uz tirgu pēc Sarajevo kartupeļiem, kas esot Adretai ļoti līdzīgi un vienīgie, kurus māku uzvārīt, nebija un tāpēc izlēmu, ka tirgū pirkšu tikai eksotiskas lietas, kuras nevar dabūt piemājas veikalā. Auksti kūpinātu foreli, piemēram, kas sanāk lētāk nekā rimi iepakotā, bet secināju, ka man vajadzētu sarunāt kādu tirgus meistarklasi, jo šobrīd vnk paļaujos uz līdzcilvēku/pārdevēju godprātību.
Jā kāds vēl nezin, tad lieciet aiz auss, ka tirgū var nopirkt, nedēļas nogalēs, superīgo Rafa kaņepju pastu, kas ir mans lielais gardums kopš vairs negribas šokolādi.
Tad es atcerējos, ka sunim solīju atnest gardumu un iegāju gaļas paviljonā... un te sākas visa šī ieraksta pamatjēga. Es jau atkal netieku skaidrībā, jo laikam pārāk gausi lasu Helmas Lapiņas "Suns, kuru mīlam", kurā vienā nodaļā tiek uzskaitīts kādi dzīvnieku kauli sunim ir labāki, bet nākamajā teikts, ka tos nevajagot biežāk par divām reizēm nedēļā, kas man liek domāt, ka iespējams kaulus+gaļu nevajag vispār, vai arī es pārprotu "kaulus" un tas, ko dodu sunim vairāk ir uz "gaļa" pusi. Šķirstot Barbaras Teilores-Laino "Mājās gatavota barība kaķiem un suņiem", es vispār samulstu (piem. pievieno 2 karotes samaltu kaulu... tas tā ātri uzšķirot, piemēram). Un cibā pie viena līdzīga ieraksta bļaustījās, ka "...tak nedod kaulus" bez argumentācijas, kas radīja "viena tante teica" efektu, jo visur, kur bērnības atmiņās skatos - suns grauž kaulu. Tas ir viens. Otrs - nākot ārā no gaļas paviljona ar jaunlopa kauliņiem maisiņā, ir ļoti smagi. Es it kā neesmu drastisks vegāns, pat neesmu sekojusi, vai vēl esmu veģetārietis (lai gan sekoju, vai produktam nav pievienots želantīns), ja apēdu skābeņu zupu, kuru vārīju no līka novārījuma (vārīju sunim vistas fileju. vairs nevārīšu. Fejai no vistas caureja. Fejai vispār no ļoti daudziem ēdieniem ir caureja. Par triku gardumiem vsp jāaizmirst.). Lūk, tie kauli maisiņā, ar kuriem esmu atbalstījusi teļa nokaušanu, lai mums būtu piena produkti... žēlas asiņainas asariņas. Bet padomājot, izvēle neēst gaļu ir manis pieņemta, kuru suns - canis lupus familiaris, diezvai brīvprātīgi pieņemtu, ko secinu no novērojumiem parkā, kurā Feja atrod kārtējo kaulu (parki ir pilni ar kauliem! pat viss mazākais zaļais laukumiņš) un vairs nedodas rokās, jo negrib šo "gardumu" nevienam atdot; bet spriežot pēc Lapiņas un Jāsona Baridzes (intervija par vilkiem RL 2016 jūlijs), suns lieliski varētu iztikt esot vegāns.
Visa šī iemesls jautājumā, ko man darīt? Turpināt sunim neregulāri pirkt gaļīgos kaulus vai atkaulotu gaļu un iet uz baznīcu/uzcelt birstalā mazu aizlūgumu iežu krāvuma veidolā, kurā ar katru nolikto akmeni apraudu nogalinātos? Aiziet pie psihologa? Apēst kaut ko maģisku un parunāties ar Feju? (Vakar ar stiepli dziļi sadūru pirkstu, Fejai ļoti interesēja asins smarža leikoplastā, kurš joprojām bija uz mana pirksta. Tas ir satriecošs skats.)
Jautājums, ar ko jūs, suņu mīļotāji, barojiet savus lolojumus? Kāda ir jūsu suņu nedēļas ēdienkarte? Un ja jūs esiet veģetārietis, kā tiekiet galā ar gaļu priekš suņa (emocionāli)?
Paldies par atbildēm, viedokļiem, uzskatiem, ja tie šeit tiks pausti. |
|
|