ar putniem [entries|archive|friends|userinfo]
feita_kleita

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

<3 [Jul. 18th, 2016|09:38 am]
[Tags|, ]

link1|putni

Inga Zinovjeva, Trash mandala. [Jul. 3rd, 2016|01:36 am]
[Tags|, , ]

Ceturtdien garām skrēju LMA, diemžēl rīt tai skriet garām ir jau par vēlu; tur aplūkoju bakalaura un maģistra darbus. Ļoti iepatikās šis vides mākslas maģistra darbs.

Ejam talkā savos pagalmos, lai katrā sētā pa meditatīvam konceptuālam skaistumam :D



/
Atminējos, ka bērnībā zem stikla zemē tika ieraktas desmitiem mazas mozaīkas, mandaliņas, "sikreciki". Protams, nevienu no tām atradusi netiku.
link3 |putni

Ruben Ireland [Jun. 29th, 2016|03:21 pm]
[Tags|, ]

link1|putni

Mīļākā tēma - GRIBU GRĀMATU. [Jun. 19th, 2016|11:19 am]
[Tags|, , , , ]

Arthur Spiderwick's Field Guide to the Fantastical World Around You.


... tālāk ... )
link8 |putni

. [Jun. 15th, 2016|10:38 am]
[vītero |Draconian]

linkputni

Dace Lielā, Jūra, fragments. [Jun. 6th, 2016|11:57 pm]
linkputni

. [May. 14th, 2016|12:44 pm]
[Tags|, , ]

"с тех пор, как я выучил морзе, я не могу уснуть под дождь."
linkputni

I want to be the end [Feb. 22nd, 2016|01:46 am]
[Tags|, , , ]

- Of everything you've ever done.
linkputni

Mihails Šiškins - Vēstulnieks. [May. 19th, 2015|08:53 pm]
[Tags|]

"Raksta, ka iesākumā atkal būšot vārds. Bet skolās pagaidām aizvien pa vecam daudzina, ka vispirms bijis lielais sprādziens un viss esošais sašķīdis.
Turklāt viss jau esot pastāvējis pirms sprādziena - gan visi vēl nepateiktie vārdi, gan visas redzamās un neredzamās galaktikas. Tā smiltīs jau dzīvo nākotnes stikls, un smilšu graudiņi ir sēklas, no kurām izaug, lūk, šis te logs, gar kuru tieši tagad aizskrēja zēns ar bumbu zem krekla.
Tas bija tāds siltuma un gaismas kunkulis.
Šīs bez logu, bez duravu pilna māja ļautiņu izmērs, pēc zinātnieku teiktā, esot ne lielāks par futbolbumbu. Vai arbūzu. Un mēs tajā bijām sēkliņas. Un tad tur viss nobrieda, uzpūtās un spieda no iekšpuses.
Pirmarbūzs pārsprāga.
Sēklas aizlidoja uz visām pusēm un sāka dzīt asnus.
Viena sēkliņa izdzina asnu un kļuva par mūsu koku, rau, viņa ēna lodā pa palodzi.
Otra kļuva par kādas meitenes atmiņām, viņa gribēja būt zēns, - bērnībā viņu veda uz karnevālu un pārģēba par Runci Zābakos, visapkārt visi tik ilgi snaicījās un raustīja aiz astes, kamēr norāva, un viņai vajadzēja staigāt ar asti rokā.
Trešā sēkliņa izšķīlās pirms daudziem gadiem un kļuva par jaunekli, kuram patika, ka es viņam kasu muguru, un kurš nevarēja ciest melus, īpaši tos, no visām tribīnēm skanošos - ka nāves nav un ka pierakstīties vārdi esot kā tramvaji, kas aizved nemirstībā.
Saskaņā ar druīdu horoskopu viņš bija Burkāns." (5. lpp)

"Ņemu kāda viedā vientuļnieka grāmatu cerībā atrast tajā ja ne atbildi, tad vismaz pareizi formulētu jautājumu, bet visi viedie vientuļnieki vienā balsī aicina dzīvot šim mirklim un šajā mirklī, priecāties par garāmslīdošo, pārejošo.
Bet tas taču ir jāprot!
Kā lai priecājas par šo mirkli, ja tas ir nevajadzīgs un nekam nederīgs? No visa metas nelabi - no tapetēm, no griestiem, no aizkariem, no pilsētas aiz loga, no visa šī ne es. Nelabi metas no sevis paša, tāda paša ne es kā viss pārējais. Metas nelabi no nožēlojamās pagātnes, kas sastāv no stulbībām un pazemojumiem. Un īpaši metas nelabi no nākotnes. Īpaši no nākotnes - tā taču ir ceļš uz to smirdīgo kapsētas atejas bedri.
Bet līdz tam caurumam - kam tas viss vajadzīgs? Ko es pats esmu izvēlējies? Miesu? Laiku? Vietu? Neko es neesmu izvēlējies, nekur es neesmu aicināts.
Kad kļuva pavisam slikti, kad no tiesas domāju, ka vajadzētu paņemt vannas istabā aklā bārdas dzenamo, kad vai smaku nost nespējot izdzīvot vēl vienu ieelpu un izelpu, pēc tam vēl vienu ieelpu un izelpu, ādu pārklāja sviedri, sirds sāpēja, mani kratīja drudzis - un pēkšņi kaut kur pašos pirkstu galos sākās brīnumaina vibrācija." (149. lpp)

"- Pēc sava ģīmja un līdzības - to var katrs. Gan kaķis, gan mākonis. Mežs nav jāattēlo tāds, kādu to redz koki." (158. lpp)

"Cepa vēršacis, olas pārsitot pret pannas malu, un pagāja simts gadi.
Aukšlūpā iezagās sapīkums, bet viņš jau sen to vairs neskūpstīja.
Viņam ir citas, bet viņa netic. Kamēr vien ir iespējams nezināt, vajag nezināt." (159. lpp)

"Atzīšanās nav godīgums, tā ir cietsirdība." (160. lpp)

"No rīta, kad negribas celties un dzīvot - pasmaidīt. Vēlreiz pasmaidīt. Un vēlreiz.
Pateikt sen nebalsinātajiem griestiem pateicīgus vārdus.
Bērni jau nerodas no sēklas." (161. lpp)

"Attālums, kas ziemas naktī šķir divus salstošos, nav liels, bet tas ir nepārvarams." (162. lpp)

"- Lūk, nebija manis, bet tā nebija nāve, tas bija kaut kas cits. Pēc tam manis atkal nebūs. Un arī tā nebūs nāve, bet tas pats - cits." (210. lpp)

"... mēs nebrīnamies, sapnī nokļuvuši pilnīgi neiespējamā situācijā, turklāt sen nomirušu cilvēku sabiedrībā. - Redzi, tad mēs dzīvojām, citā pasaulē un citā laikā, bet pamodāmies te un turpinām dzīvot, ne par ko nebrīnoties un pieņemot visu kā esošu.
Un pēc tam pamodīsimies kaut kur citur."

"Viņš nesaprot, ka visas reliģijas un filozofijas šajā pasaulē vienkārši mēģina apvārdot nāvi tāpat, kā vecenes apvārdo sāpošu zobu.
Droši vien ir tā - ķermenis pret nāvi cīnās ar sāpēm, bet smadzenes, apziņa - ar domu. Bet galu galā neglāb ne viens, ne otrs." (210. lpp)

"Un Pestītājs nevienu nespēj pestīt, jo viņš nekad nav augšāmcēlies un nekad necelsies. Un Gautama satrūdēja kā visi un nekļuva ne par kādu Budu! Un līdz tam miljardi nebija nekas. Un pasaule nav sapnis, un es nav nekāda ilūzija. Es - eksistē, un viņu vajag darīt laimīgu.
Šodien pie virtuves bija piesiets kārns zirgs - gaļai. Gaidīja, kad viņu nokaus.
Vēcināja asti, purināja galvu. Acis bija mušu pilnas.
Pie virtuves durvīm piesiets dzīvnieks nezina, cik viņam vēl atlicis dzīvot. Lūk, tā atšķirība, kas cilvēku padara par cilvēku: mēs esam vienīgās dzīvās būtnes, kuras zina par nāves neizbēgamību. Tādēļ laimi nevar atlikt uz rītu, laimīgam jābūt tagad.
Kā lai es esmu laimīgs?" (211. lpp)

"Par ko es? Par to, ka nav laika.
Jā, protams, ir stundas un minūtes, bet laiks - tie taču esam mēs. Vai gan laiks var pastāvēt bez mums? Tātad mēs esam laika eksistences forma. Viņa nesēji. Un ierosinātāji.
Iznāk, ka laiks ir tāda kosmosa kaite. Pēc tam kosmoss tiks ar mums galā, mēs izzudīsim, un sāksies atveseļošanās. Laiks pāries kā angīna.
Nāve ir kosmosa cīņa ar laiku, ar mums. Jo kas tad ir kosmoss? Grieķu valodā tas nozīmē kārtību, skaistumu, harmoniju. Nāve ir vispārējā skaistuma un harmonijas aizsardzība pret mums, pret mūsu haosu.
Bet mēs pretojamies.
Kosmosam laiks ir slimība, mums tas ir dzīvības koks.
Dīvaini, ka kosmosa vārdā nosauktas tieši kosmejas - tādas īstas zemes puķes, kurās nav nekā īpaša." (211. lpp)

"- Patiesībā jau visi zvaigznāji ir nieki. Neko neizsakoša mirklīga konstelācija. Tikpat labi par zvaigznājiem var nosaukt arī nejaušus garāmgājējus vai aizlidojošus putnus. Vispār jau dot zvaigznēm vārdus ir tas pats, kas reģistrēt viļņu galotnes jūrā.
Un paskaidroja, ka viss slēpjas laika neatbilstībā. Tiem zvaigžņu garāmgājējiem ir viens laiks, mums - cits." (215. lpp)

"Pajautāju:
- Tev ir daudz sieviešu?
Viņš iesmējās:
- Viena. Un viņa mani mīl. Esi dzirdējusi par metampsihozi? Mīloša sieviete ir vienota būtne. Tā nomirst, pārvēršas nemīlošā, bet viņas dvēsele pārceļo citā, mīlošā." (216. lpp)

"- Pār cilvēku valda tējkarote šī šķidruma, tā viņu piespiež darīt to, ko tai vajag. Kāda nožēlojama verdzība!" (Par spermu. 217. lpp)

"Ieklausos naktī pulkstenī - kā tas pievāc dzīvi. Vientulība ir tad, kad tev it kā ir viss, kas nepieciešams, lai nebūtu viens, bet patiesībā nekā nav. Un bezmiega vidū stāvi vannas istabā spoguļa priekšā - pliks un novecojošs. Skaties uz savu ķermeni - tas nodod. Zem bezkrāsainajām acīm uzblīduši maisiņi, no ausīm rēgojas ārā kušķi. Un starp lāpstiņām var pakasīt tikai zobu birsti. Un domā - jāmirst drīz.
Kā tas tā ir iznācis?"

"Pret nāvi jāizturas viegli: esi nogatavojies - izrauj tevi kā burkānu no dobes. Neizdodas."

"Lasīju par reinkarnāciju, tad izlēmu noskūties. Skatos uz saviem sirmajiem rugājiem un saprotu, ka dvēseļu pārceļošana notiek nepārtraukti, mēs vienkārši pārceļojam no sevis sevī. Bija puisēns, kļuva vecis, un dvēsele pārceļoja no viena ķermeņa otrā neskaitāmas reizes - katru rītu. Ķermenis pa nakti nemanot kļūst cits." (265. lpp)

"Kāds gudrinieks teicis, ka ciešanas ceļ? Pilnīgas blēņas. Ciešanas pazemo." (272. lpp)

(Visu grāmatu pārrakstīt nav spēka, bet gribētu gan. Visu.)

linkputni

Par būšanu. [Apr. 13th, 2015|01:08 am]
[Tags|]

"neesam sliekas, kuras pārrautas turpina dzīvot."
(c)Ada
linkputni

Ezotēriskais rieksts - Hjūstons Smits. [Jan. 30th, 2015|09:00 pm]
[Tags|, , , , ]

Pārlasu un pārlasu janvāra RL interviju ar reliģiju pētnieku par lietām, kuras mani ir mocījušas jau visu apzinīgo mūžu. Secinājums ir viens - jādabon lsd vai meskalīns, viss jāpiedzīvo pašai un intervija jāizlasa vēlreiz.

"mēs neesam nenozīmīgi, jo šī bezgalīgā būtne atrodas mūsos visos."

"uzņemot nelielu devu meskalīna vai LSD, smadzenes tiek iemestas mistiskā stāvoklī, kad... kurā viss ir absolūti perfekts. Tajā stāvoklī mēs pieredzam dievišķo, no kā ir attīstījies vai ticis projicēts šis Visums."

"Viens no diviem lielākajiem Einšteina atklājumiem ir tāds, ka objektīvā realitāte nepastāv. Mums šķiet, ka dzīvojam objektīvā realitātē, kuru veido telpa un laiks, bet tas ir tikai veids, kādā mēs projecējam šo telpu un laiku, kas paši par sevi īsti nepastāv."

Viņš ir viens kolosāls jucis večuks!

linkputni

V. Jerofejevs [Jan. 17th, 2015|09:07 pm]
[Tags|]

Ja reiz mēs esam nodzīvojuši trīsdesmit gadus, jāmēģina nodzīvot vēl trīsdesmit, jā, jā. „Cilvēks ir mirstīgs” — tāds ir mans viedoklis. Bet, ja reiz mēs esam piedzimuši — neko darīt, vajag mazliet padzīvot.
linkputni

© Ada [Nov. 30th, 2014|01:16 pm]
[Tags|]

"Tālās putnu galvas"

tas par mums abām, jap, precīzi.
linkputni

Arturs Rembo "Sliktās asinis" (fragments). [Nov. 29th, 2014|09:20 pm]
[Tags|]

...Manī mostas saprāta balss. Pasaule ir laba. Es svinēšu dzīvi. Es mīlēšu savus brāļus. Tie vairs nav bērna solījumi. Nedz cerības izbēgt no vecuma un nāves. Dievs mani dara stipru, un es slavēju Dievu.
Garlaicība vairs nav mana mīla. Niknums, izlaidība, neprāts, kuru uzplūdus un postu es pazīstu visos sīkumos,- visa mana nasta ir novelta. Novērtēsim ar vēsu prātu manas nevainības apmērus.
Es vairs nespētu lūgt mierinājumu šaustīšanā. Es nejūtos aicināts kāzās ar Jēzu Kristu par sievastēvu.
Es neesmu sava saprāta gūsteknis. Es teicu: Dievs. Es gribu brīvību pestīšanā: kā lai to sasniedz? Seklās tieksmes mani ir atstājušas. Nav vairs vajadzības pēc padevības un dievišķās mīlestības. Es nesēroju pēc jūtīgo siržu laikmeta. Katram sava saprašana, nicinājums un žēlsirdība: es stāvu šo veselā saprāta debesskāpņu pašā virsotnē.
Bet ja par nodrošinātu laimi, ģimenisku vai citādu... nē, es nespēju. Esmu pārāk nesavākts, pārāk vājš. Dzīve atplaukst darbā, veca patiesība: par maz svara manai dzīvei, tā aizlido un plivinās pāri darbībai, šim dārgajam pasaules smaguma centram.
Es nudien kļūstu kā veca meita savā mazdūšībā mīlēt nāvi!
Ja Dievs man piešķirtu ēterisko debesu mieru, lūgšanu- kā senajiem svētajiem. Svētie! stiprie! anahoreti, mākslinieki, kādu šodien nevienam vairs nevajag!
Mūžīgais farss! Mana nevainība vēl mani saraudinās. Dzīve ir farss, kas jāspēlē visiem.
linkputni

Ideas are like fish. [Aug. 21st, 2014|09:28 am]
[Tags|]
[vītero |David Lynch- Crazy Clown Time album]

"If you want to catch little fish, you can stay in the shallow water. But if you want to catch the big fish, you've got to go deeper. Down deep, the fish are more powerful and more pure. They're huge and abstract. And they're very beautiful."

David Lynch, From Wikipedia, the free encyclopedia.
linkputni

Skelets aiz objektīva. [Aug. 8th, 2014|01:32 pm]
[Tags|, ]

Rīgas Laiks, jūlijs, 2014
Jons Mehs

"viss, kas bijis pirms šīs sekundes, jau ir pagātne, un visu, ko mēs darīsim tālāk, katru nākamo sekundi noteiks viss, kas noticis pirms tās."

"Tie, kuri pastāvīgi atceras pilnīgi visu,- tie parasti sajūk prātā un nonāk trakonamā."

"ja vienmēr ievēro visus noteikumus, nav iespējams radīt neko patiesi iespaidīgu un dzīvu."
linkputni

Cilvēks pret līķi. [Jul. 20th, 2014|09:44 pm]
[Tags|, , ]

Rīgas Laiks, jūlijs, 2014
Zeidija Smita

"Jebkurā gadījumā nāve ir kaut kas tāds, kas piemeklē visus pārējos. Turpretī nākotne, kurā es esmu mirusi, nav nekāda nākotne. Ja tā būtu - ja es patiešām ticētu, ka kļūt par līķi būtu ne vien iespējama nākotne, bet gan mana vienīgā garantētā nākotne, - es daudz ko darītu citādi."

..trauma ir "zaudēta sadursme ar īstenību."
(Lakāns)

"Kas tu tagad esi, mēs kādreiz bijām; kas mēs tagad esam, tu kādreiz būsi."
(Kādā Romas kapenē rakstīts)

"Cik labi tie saprata
ciešanu vietu cilvēka liktenī: kā
tas notiek,
Kamēr kāds cits ēd
vai atver logu, vai vienkārši
truli iet garām."
(Odens)

"Un es būšu šis līķis bezgalīgi ilgāk, nekā es jebkad esmu bijusi sieviete ar jūtām un idejām, un rokām, un kājām, kura dažkārt skatās gleznas."

Lasīt- Kārlu Ūvi Kneugoru "Iemīlējies vīrietis" un Tao Lina "Taipeja".

"Vai citu cilvēku pāragra pārvēršanās par līķiem mūs uztrauktu vairāk, ja mēs labāk apzinātos, kā ir būt dzīvam?"

"Ir jāattīsta spēja vienkārši būt pašam, nevis kaut ko darīt. Tieši to mums atņem telefoni, spēju vienkārši sēdēt... Tas nozīmē - būt cilvēkam... Jo dziļumā, zem visas dzīves, ir tas tukšums - tas mūžīgais tukšums."
linkputni

Apziņas garoza. [Jul. 9th, 2014|05:38 pm]
[Tags|, , ]

Rīgas Laiks, jūlijs, 2014
Džeims Falons, neirozinātnieks.

"Apziņas grūtais jautājums ir: kā no šiem savienojumiem nonāk līdz sava "es" apziņai, savai subjektīvajai apziņas sajūtai. To nezina neviens."

"Ja jūs dzīvojat tikai pats savos uzskatos, tad tas ir kā kutināt pašam sevi."

"Es nevaru apņemties izmainīt visu sevi - savu bioloģiju uzveikt nav iespējams."

"Mēs nezinām, kā no visām tām sinapsēm un neironu savienojumiem nonāk līdz tam, ka mēs apzināmies sevi šajā vietā un šajā brīdī."

"Mēs esam pārmantojuši pieredzi par to, kā lietas parasti atrisinās, tāpat kā jebkuram dzīvniekam ir zināšanas par to, ka lietas atrisinās noteiktā veidā."
linkputni

, [Jun. 24th, 2014|11:47 pm]
[Tags|]

...Mēs esam neizdevīgi cilvēki, mēs neesam radīti ar domu par nākotni, bet ar domu par sevi. Kaut kādas asociālas būtnes, kas nemitīgi atražo sevi no jauna, it kā mēs būtu tik vērtīgi, ka mums atļauts nelikties ne zinis par pasauli no tās vietas, kur paši beizamies...

I. Žolude
linkputni

P.Mersjē /Amadeu di Pradu/ [Mar. 13th, 2014|02:17 pm]
[Tags|]

Vai varbūt galvenais ir vēlēšanās - sapnim līdzīgā, kaismīgā vēlēšanās - vēlreiz nostāties tajā savas dzīves punktā, no kura varētu doties pavisam citā virzienā, nevis tajā, kurš padarijis mani par to, kas es tagad esmu?
linkputni

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]