ar putniem
par putniem
pierakstītās dienas 
16.11.2014 22:20 - Ar ko jūs nodarbojaties?
Ar pašiznīcināšanos!
Kas notiktu tā vai tā.
16.11.2014 19:31 - Jau 2 naktis
mokos ar murgiem par pārvākšanos.
Klīstu gar koka 2stāvu ēkām un cīnos. Šonakt cīnijos ar ļoti daudz durvīm... neaizslēdzamām, katrā istabā durvis ar izeju uz koplietošanas koridoru un svešiem kaimiņiem, kas ielaužas ne ielaušanās pēc, bet nesaprašanās, jo viņiem liekas, ka pienākas.
Vēlos vientulību un to vienlaicīgi nevēlos.

Ja Sirds laukos būtu nosiltināta māja ar labierīcībām, brauktu uz laukiem. Lai visi liek man mieru. Lai nebūtu iespējas pl.24 aiziet uz čomski.

Vēlos mieru, saticību, brīvību, vannu, kura nav aizņemta, pods, uz kura nesēž kāds kaimiņš. Vēlos bērnu, vēlos savus mīļotos kaķus pie sevis un suni. Varbūt pat zirgu vai aitu joka pēc. Un telpu, kurā varu pēc visa būt viena. Viena. Klusumā. Ziemā un Vasarā. Vēlos vasaru un nedomāt par to kā iekurt krāsni, jo to joprojām nemāku, pat neskatoties uz to, ka krāsns kuršanas opcija bijusi jau pusi mana mūža, arī saprātīgā.
Nevēlos lūgt cilvēkiem, bet labprāt pakalpotu, ja pret mani ar cieņu un mīlestību.

Ada saka, ka es dalos uz 5. Manī ir pieci dažādi cilvēki par kuriem es nevēlos attaisnoties. Pieņemiet tos un mani pieci, pieņems jūs tādus, kādi pieci esat jūs. Viss godīgi.

Man ir neizskakāmi labi te, šajā vienā istabā, kurā esmu es viena ar viesiem saviem pārējiem 4iem. Un šī istaba varētu būt jebkur. Arī laukos pie cilvēkiem, kuri kļuvuši mīļi. Galvenais, lai ir telpa, kurā varu būt es viena, kad to vēlos. Tas ir tā pat kā pieņemt (un to es jau sen esmu izdarījusi), ka Sirds spēlē datorspēles. Ja vien viņš pieņemtu mani tādu kāda es esmu. Vairs nevēlos meklēt to, ko esmu jau atradusi.
14.11.2014 21:18 - Hah,
09.11.2014 12:12 - Sartrs uz rokas jeb par garlaicību.
Tas notika ceturtdien, atkal aizgāju pielieties čomskī, pēc tam, kad mani nogarlaikoja sarunas ar Vitu. Protams, bez cigaretēm, jo tas ir vienkāršākais veids kā uzsākt socializēšanos. Tā es tur centos nenobeigties no garlaicības līdz pat pl.4 slēpjoties no fotokameras, jo nevēlējos beigt savu "karjeru" čomskī ar pierādījumu, ka esmu tur jebkad pielējusies. Garlaicīgi. (Par Maiju un Poperu garlaicības vadīta minēšu tikai to, ka nevar izdzīvot tas, kas cilvēkos izsauc tikai smaidu, bet neatver maku. Man ļoti patīk Life after deth, bet man ir žēl 17 eur par dažām skaistām lappusēm starp tām, kuras neuzrunā it nemaz, īpaši situācijā, kad tie ir mani pēdējie 17 eur, lai gan tik ļoti skaisti vāki!)
Jau mēnesi riju naktīs no tīras garlaicības neizjūtot nekādu baudījumu no ēdiena. Rezultāts ir uz sejas pieplusojušos kg izteiksmē. Jau atkal esmu resna ko Sirds nekaunās komentēt, drošvien tīri aiz garlaicības.
Es nevēlos seksu, jo tas mani garlaiko un ne tāpēc, ka tas būtu slikts, vai partneris necenstos, nē, mani tas vienkārši garlaiko, jo neredzu iemeslu, kādēļ sevi ar to jāapgrūtina.
Vakarvakarā iztukšoju no ceturtdienas pāri palikušo vīnu gandrīz vai nobeidzoties no garlaicības un milzīgajām skumjām par nesaprašanos. Mūsu ķīmija sen jau kā beigusies nepāraugot cieņā un maigumā.
Es negleznoju, nezīmēju, jo neredzu sevī jebkādu potenciālu ar to sevi materiāli nodrošināt. Esmu izmisusi un tas mani garlaiko.
Pēc ORLAN lekcijas likās, ka viss, jābeidz muļķoties, jo manī nav dzirksts ar mākslu mainīt pasauli, uzrunāt cilvēkus, lai tie sāktu domāt. Es aizmirsu. Aizmirsu, ka tikai tā es spēju nenomirt no patiesības. Tā man ir nepieciešama kā gaiss, kā antidepresanta ripiņa, kā sekss, kā mīlestība pret sevi un ir briesmīgi nežēlīgi, ka nav finansiālu līdzekļu apmeklēt kādu mākslas studiju, lai es nenomirtu arī no garlaicības.
09.11.2014 00:26 - Vakuums.
Šodien biju(-ām) diskusijā LMDM, kurā piedalījās pārāk daudz cilvēku, līdz ar to "diskusiju" pārvēršot par 2x3x6 iekonservētas domas izteikšanu. ORLAN ir brīnišķīga personība (neteikšu, ka man patīk viņas darbi. Man patīk viņas koncepcija. Pirmo reizi ir tā, ka koncepcija vairs nav slima dzīvnieciņa murgi, kurus samurgo mūsu "dižie" censoņi mirkli pirms publicēšanās, jo tā vajag, nedomājot, ko vēlas pavēstīt). ORLAN ir kā svaiga gaisa malciņš mūsu konservatīvajā, dzelzs priekškara norobežotajā prātā. Neizglītotība. Šaurā domāšana. Klusēšana (par to pasakos, jo ne vienmēr gudrākais klusē). Man bija kauns.
Jāstudē filosofija. Sākšu ar Michel Serres uz kuru māksliniece vairākkārtīgi atsaucās (3x), jo viņas koncepcijas izrunāja daļu manis.
06.11.2014 19:13 - Par īpašām baterijām!
Pēc tam, kad mani uz 2 h iespundē aulā un liek klausīties laikmetīgās mākslas koncepsiju, man tā sāk patikt vai arī man patīk ORLAN mākslas koncepsija, līdz ar to kļūstot par pirmo laikmetīgās mākslas konceptu, kurš man patīk. Daudz filosofijas. Pamati. Ķermenis. Sāpes. Ilgas. Ideoloģiskais skaistums. Par maskām, par daudzajiem ķermeņiem, kuri mums ir dzīves laikā- jauns, vecs, medicīniski ietekmējams, maināms. Jā!
Žēl, nepiefiksēju visu piefiksēšanas vērto izņemot Nīčes - māksla mums ir tāpēc, lai nenomirtu no patiesības. Varbūt arī tādēļ pieaug statistika ar cilvēkiem, kuri dzer antidepus.

Ja par ORLANA, viss vienkāršais ir ģeniāls!

Bet žēl, ka ļoti noguru (ne es vienīgā) no sinhronās tulkošanas.
05.11.2014 23:04 - Bet labās ziņas ir tādas,
ka man tagad būs milzumdaudz laika (nosacīti protams) priekš visām svarīgām lietām!
02.11.2014 21:18 - Reflektēju
depresiju.
02.11.2014 13:11 - Nāve pēcpusdienā.
Hemingveja mīļākais dzēriens, par kuru ņemot vērā manas atmiņas īpatnības, biju aizmirsusi. Labi, ka neaizmirsu savu saprātu un otro kokča glāzi izdalīju nevis izdzēru pati, šādā veidā aiztaupot sev nāvi rītausmā. Un saprāts apstāties pie viena dūma, kad sāc uzplaukt mīlestebā pret stabu. Un tā vietā, kad nevari nevienu vairs atrast, kad pat uzmācīgais pielūdzējs beidzot ir sapratis, ka jāatšujas un jātinas prom (kur šādi cilvēki rodas? mājās sieva un divi bērni, bet šis pa ballīti, ķēms, pretīgs rupucis!), tā vietā lai iepazītos ar jauniem cilvēkiem, eju mājās.
Laikam esmu kļuvusi pieaugusi, fak.

Visu sestdienu deguna dobumos vīdēja absentes smarža.

Skumdina fakts, ka bija ļoti ļoti maz cilvēku maskās. Vai cilvēkiem nepatīk svētki? Disenītes notiek katru nedēļu, iespēja sapucēties savādāk- nē.

Indāns bija brīnišķīgs!
31.10.2014 21:32 - Hah,
atradu savu gōtu laika suņu kakla siksniņu!
31.10.2014 21:24 - Gribas teikt,
ka es nekur neiešu, jo NAV, KO VILKT! Dienā, kurā melnā krāsa ir legāla! Bet manas lupatas iedalās- jau par lielu un vēl par mazu. Neiešu taču tajā pašā, kā uz darbu.
31.10.2014 20:07 - Nenormāls klepus,
bet pošos uz ballīti. Šie būs pirmie, kurus svinu. Jāsaka gan, ka tikai tāpēc, ka visu svēto nakts pēc wikipēdijas raksta par Meksiku un maska kā miris meksikāņu kaķīts. Sapnī redzēju sev arī melnu mežģīņu plīvuru. Tā diemžēl nebūs.
28.10.2014 15:31 - Slima,
viss besī un mēreni sāp galva.
26.10.2014 19:48 - Jē,
pirmais komunālais strīds!
I. atsakās savas nedēļas vienā dienā tīrīt plīti un vispār iznest miskasti.

Kad bija mana pirmā nedēļa Ada palīdzēja izmazgājot grīdas, bet man pat neienāca prātā dusmoties un protestēt par miskastēm, kuras pati izmantoju labi, ja reizi nedēļā, jo pašai ir savējā, istabas, priekš neorganiskiem atkritumiem.

Nenormāli sacepos. Nenormāli! Jo, ja no 6 istabām, 3 atsakās tīrīt, tas nozīmē, ka dzīvosim kā cūkas. Ja vēl tā bļāvēja aiz sevis savāktu matus no vannas, es neko neteiktu. Slinki cilvēki. Slinki! Satīrīt māju reizi 5ās nedēļās! FĀK!!! Man trūkst vārdu.

Un Eve, cīnītāja, ha, klusē! Klusē! Jo pati manīju, cik netīra viņas nedēļa, par ko arī I. sacepās.

Bet es nesaprotu problēmu. Pšik pšik vienreiz nedēļā uz plīti savā piektajā nedēļā ar superīgo lv ražoto tīrītāju, noslauki un viss- esi brīvs 4 nedēļas un 6 dienas!
26.10.2014 18:05 - Tik vien kā
atliek paziņot (5dien), ka esi vesels un vari pirmdien ierasties darbā kā šodien sajūties pavisam slims. Nesankcionēti pil un veras ciet deguns vieglu galvassāpju un reiboniņa pavadījumā, kas izvērtās par diskusiju ar farmaceiti piemājas aptiekā pie C vitamīna iepirkšanas. Ieteica man kaut kādus no UK, kuri kunģī šķīstot lēnām (4h), līdz ar to mazāk kaitē nierēm un vairāk tiekot uzsūkts. Es teicu, ka grauzīšu kāpostus, jo negribējās maksāt 4 eur, bet ņemot vērā, ka tik daudz kāpostus nenograuzt, turklāt tie uzpūš vēderu, tomēr nopirku mākslīgo.
Noriju milzīgo ripu, uzpilināju uz mēles 2 piles D un to visu noskaloju ar baltvīnu cerot, ka nu būs spēks piesēst pie molberta, vai vismaz rakstāmgalda tā vietā, lai blenztu datorā visādus humoristiskus raidījumus no austrumvalstīm un ar atlocītu saspraudi urķēt zobu no kura v.d. graužot cepumu izvēlās plombe, šogad jau otrā, starp citu, kas liek baidīties, ka drīz varētu sākt velties ārā visas pārējās pirms gadiem apmēram 10 iegūtās, fak. Un nemaz ne vitamīnu cenā, vai zobārstniecības pakalpojumu dārdzībā, pat ne biezpiena plācenīšos par 50 centiem gabalā ir vaina, bet manā sasodīti zemajā atalgojumā. Un tad es sapņoju par skaistām attiecībām, kuras ir kopīgs brīnišķīgs ceļš, ha! Kad Sirds mani uzmetīs, ar mani ir pagalam, es pat savu komunalku apmaksāt nevarēšu. Un pretēji visiem apkārtējo viedokļiem, ka esmu kuce, kura izmanto cilvēkus, varu apgalvot, ka tā nebūt nav, tie ir tikai tādi apstākļi, kad esi uzaudzis glups, neesi ieguvus izglītību, jo nav bijis dūšas stāvēt visam pāri un ķepuroties zinības stikla kalnā patstāvīgi, tā vietā sākot savas mazatalgotā strādnieka gaitas, lai tiktu prom no mājām, kurās neesi vajadzīgs. Lūk šādi man muļķīgi attaisnojumi.
V.d. uzdāvināju sev matu ķemmi par 10 eur, jo mani tik ļoti iespaidoja redzētais sapnis, kurā ķemmēju savus skaistos, biezos, taisnos, kuplos līdz pleciem jau attaugušos matus. Lieki piebilst, ka realitātē tagad ķemmēju joprojām īsus un lūztošus, no visiem eksperimentiem vēl neatguvušās pakulas, jo ne tikai vielmaiņa noveco kļūstot nenormāli gausai, bet arī matu augšanas spēks mazinās.
Rīt jāiet maksāt par angļu valodas kursiem LU ar mērķi pārlikt centralizēto eksāmenu, pat neskatoties uz dzēlienu "izskatās, ka jebkura tava cenšanās mācīties izgāžas" man iedzēla tiktāl, ka pusi no līdzekļiem iztērēju domājot vai patiesi, naktī murgojot par eksāmena norisi un manu absolūti tukšo galvu, cilvēkiem, cilvēkiem, cilvēku kņadu apkārt un satraukumu. Un tad tu mokies un mokies, un nezini "ko", "kā" un "kāpēc", panikā aptverot, ka vairs jau neko... eh.. Bet tomēr,"mazā, dievs Tevi mīl!", jo kontā ieripo avanss. Tas gan nenozīmē, ka esmu 100% pārliecināta par to, ko man vajag, bet esmu 100% pārliecināta par to, ka ja nebūs šo kursu, būšu vienu solīti tuvāk beigām. Ir neizsakāmi gūti brist pa dzīvi vienai, bez ticības, bez drosmes, bez mīlestības.
Un tad es apstājos. Sāku domāt par to kā visu padarīt it kā vieglāk. Pakļauties spiedienam un samierināties. Bet negribas! Negribas! Vairs negribas! Jo lai vai ko saka, ad palīdz. Nē, tas nav kaut kāds brīnumlīdzeklis, burvju nūjiņa- viens mājiens un dzīve brīnišķīga! Nē. Tā tas nedarbojas. Tagad rit mans 6ais vai 8ais mēģinājums iziet visu ārstniecības kursu bez pārtraukuma. Šobrīd, šķiet ir jau 6 mēneši un tikai tagad sāk viss pamazām normalizēties. Periods līdz ir tikai mēģinājums izdzīvot, kas darbojas labāk par motivējošām grāmatām, pat neskatoties uz to, ka joprojām ir smagi periodi. Un lai cik briesmīgi tas neizklausītos, Adai ir taisnība, vaina nav mūsos, vaina ir cilvēkos ap mums (sabiedrībai), kuri mūs nepieņem, nemīl. Neredz. Visi nav stipri. Mēs katrs esam īpašs.
Tagad savā "redzēšanā" es pamanu, cik ļoti Sirds ir neapmierināts ar sevi, savu dzīvi, cilvēkiem, visu. Viņš mūždien ir dusmīgs. Bet viņš nekad nav redzējis kādu ietekmi atstāj uz mani. Viņš nav pamanījis, ka mani ir gandrīz novedis psihenē. Un nekad neredzēs, nekad nesapratīs. Lai! Tikai gribētos kaut kā nebūt palīdzēt. Lai nedusmojas uz visiem par visu, par neko, par to, ka pašam garlaicīgi.
Redzu, cik nelaimīgi ir man apkārt esošie mīļie cilvēki dēļ savām izvēlēm, dēļ ceļa, kuru nav ar ko kopā iet. Un neviena nebūs. Visi ir pārlieku nelaimīgi, aizņemti, vai pārlieku īpaši, lai kopotos ar tādām niecībām kā es, tu, viņa, viņš, mēs.
26.10.2014 12:20 - Lūk.
Attiecības kā kopīgs ceļš, piedzīvojums, nevis galamērķis.
24.10.2014 16:10 - Bet svinību nebūs.
Visu atcēlu. Vispirms gan Ada paziņoja, ka besis un neko negrib, man nācās piekrist un klusībā priecāties, jo pašai arī besis un neko negribu. Gandrīz neko negribu. Atliek vien laimē nopūsties, ka ar Dī esam strīdā uz mūžu, jo tagad būtu viņai vēl viens iemesls mani apliet ar savām samazgām par manu necilvēcību un milzīgo egoismu citiem laupīt svētkus.

Savācos, beidzot izmazgāju matus, uzvilku jauno push up un seksīgu kleitu. Uzmeikošu uzkodās jūras asara maizītes, termosā piparmētru tēju un līdīšu gultā zem segas skatīties filmas. Sākšu ar "Història de la meva mort".
24.10.2014 14:02 - Varoņdarbs.
Aizklīst līdz čomskim un nolaist podā visus savus sapņus un ieceres. Ar virsaiti Sarkanā Seja sacensties, kurš slimāks ar galvu. Jo es taču esmu tik superjūtīga, tik trausla, ka viss ko spēju ir piesūkties pie pudeles kā visnožēlojamākā padibene. Tam jāpieliek punkts.
23.10.2014 21:38 - Vārgs pīkstieniņš,
bet pat neskatoties uz to, ka ir tik grūti būt, jo pietrūkst drosmes un vēlēšanās, tomēr prieks par to, ka esmu, aug. Tas tiek novērtēts. Un tas nekas, ka citi tavā vietā piepilda sapņus, citi uzdrošinās būt nepazemoti, uzdrošinās ticēt, mīlēt un paļauties piedzīvojuma veiksmei. Tie citi uzdrošinās riskēt, kamēr manis pašas risks aprobežas tikai ar iziet vai neiziet no savas istabas, parunāt, vai labāk nemaz nerunāt ar šo svešo cilvēku. Kas mani ir tik ļoti nobiedējis?
Kas mani ir tik ļoti nobiedējis, ka esmu emocionāli paralizēta dzīvei?

Un tad ir brīži, kuri sajaucas ar sliktiem sapņiem. Vairs nešķiet reāli.

Bet Sirds? Sirds. Viņam ir cita, no manas pavisam atšķirīga pasaule. Mums nav lemts saprasties.
21.10.2014 20:58 - Jack Kerouac
"I saw that my life was a vast glowing empty page and I could do anything I wanted."