ar putniem
par putniem
pierakstītās dienas 
27.11.2014 20:06 - Maza maza virtuvīte,
visa mana, visa MANA!

Saņēmu dūrēs visu savu neesošo gribasspēku un ar lielu līkumu aizkāpu līdz stoķim, tur sapirku visādus gardumus. Labi, ne gluži visādus. Kopš neēdu gaļu, ļoti daudz ēdu zivi (nē, tā nav gaļa, tā nav dzīva, hah, pēc inerces, jo Jēzus izsalkušo tautu pabaroja ar vienu zivi un pudeli vīna un tā tam būs būt), šodien pirmo reiz nogaršoju paltusu (nu varbūt arī ne pirmo reizi, bet apzināti pirmo. pa ceļam uz leduskapi, lai paskatītos zivs nosaukumu, iemet otru gl tekilas), teikšu tā- ūdeņaini, bet tas drošvien dēļ mūsu platuma grādiem un zivs transportēšanas īpatnībām.

Vita būs tikai ap pl.22 (jo koncerts ziniet uz kuru biļete ļoti laicīgi iepirkta, bet es tāds riebīgs draugs, ka svinēt gribu šodien neskatoties uz darbadienu un darbadienu), pēc trešās liksies, ka labāk, lai nenāk, tad visa tekila paliks man VIENAI. Lai gan ņemot vērā no kādiem uzpirksteņiem es viņu un sevi dzirdīšu, ātrāk pienāks piektdiena nekā pudeles dibens.

Bet tagad, visa tāda krasivaja eju berzt traukus, labot podu un ziest filadelfijas sieru uz ciabatas.
27.11.2014 15:54 - Tā jau domāju.
Lielā gaidīšana beidzās ar nekā negribēšanu, hah. Joprojām pidžammā, slinkums aizvilkties uz veikalu pēc gardumiem.

Labākais, kas varētu notikt, izņemot androīda telefona saņemšanu dāvanā par kuru šonakt sapnī priecājos, būtu pases pajautāšana pie tekilas pirkšanas. Vīnu šodien negribu. Piedzirdīšu Vitu, hah. Būs tekila, biešu zupa un brētliņas. Un nekādu kūku!

Turklāt vecmāmmiņu jau stundu kā operē, jātur īkšķi.
27.11.2014 01:46 - Atradu vārdu,
kurš man visvairāk riebj un tas ir "nevar".
26.11.2014 23:46 - Hmmm
laikam jau labāk interpunkcijas zīmes nelietot nemaz nekā salikt tās kur vajag un nevajag aizmirstot par to kur vajag (iztrūkstošos vai blakus stāvošos burtus nemaz nepieminot) es to par sevi

kaut kā paršivi ap dvēseli iestājās

drīz dzimšu
26.11.2014 20:12 - Stulbi,
šodien pateicoties Cibas dievam (tā vietā, lai graužot piparkūkas lēni mokoties no cukura triekas ap janvāri), atdevu ulvs atslēdziņas un viss forši. Nošokējos kārtējo reizi par Evi. Šī aizņēmusi manis sagādāto, izrūpēto piekarināmo plauktiņu virtuvē, kuram būtu bijis jābūt ulva. Princese izkārtojusi savas 10 stikla lietas pa divām tumbačkām, kamēr pārējiem 5 komūnas iemītniekiem jāiztiek daloties uz 3 vai mitinoties pie pelēm pieliekamajā. Cerams, ka iepazīstoties ar ulvi, pie ģitāras skaņām, meitenes taču kūst no ģitāras, arī kuces, un atdos okupēto plauktiņu, lai arī ar liekulīgo labsirdības žestu.

Neērti par spuldzēm un pagarinātājiem, bet man ievācoties tur to arī nebija. Hmmm....

Rosos un uzburu mājas sajūtu. Precīzāk, sūcu vīnu ar Adu. Viņa nokavēja vilcienu uz laukiem. Un tad kārtošu grāmatas biroja mēbelē.
26.11.2014 15:31 - Auč,
vakarnakt pl.1 iedzēru miegazāles, lai gulētu nedusmojoties. Tiko pamodos. Visa diena jau pagājusi, bet man ir tik daudz darba, ko daru es viena, jo Sirds nepalīdz. Par to jau nebrīnos. Tāpēc jau es visu protu un varu viena. Bet vienalga neforši, iebērt kaķu čuras miskastē, kurā nav ielikts maiss un no tā sacelt skandālu, tā vietā, lai pie sevis nolamātos un izlabotu kļūmīti, jo kam negadās. Nē. Viss ir slikti, ko darbu, ko vēlos mainīt, bet man ir mānijas lēkme, jo man ir nepieciešams, šo visu mainīt, lai izmēztu stūros sakrājušos fantomus, putekļus.
Tagad sēžu pie savas "rīta" kafijas, skatos uz tukšo kefīra paku uz viņa datorgalda un apņemos nedusmoties, ne dēļ viņa, es zināju pie kā atgriežos, dēļ sevis, dēļ savas caurumainās nervu sistēmas. Projekts "bērns" nekad netiks īstenots, jo ir jāmīl, nevis jārij antidepresanti.

Labi, Sirds tiko solīja palīdzēt nomazgāt traukus. Jāsakārto virtuve un grāmatuplaukts. Rīt dzimšanas diena uz kuru atnāks mans viens draugs, bet vienalga vēlos, lai viss skaisti. Nekas, ka tikai viens. Ada saka, ka dzimšanas dienas nav jāsvin, par tām jābēdājas (nebūs). Es arī tā ilgi domāju. Bet tad izlasīju Noras Ikstenas "Dzīves svinēšana" un atsāku svinēt, par spīti, visam par spīti, pat naudas un draugu trūkumam čuhņā, gan nenormāli smagai depresijai atradot caurumu, lai svinētu to, ka vēl esmu dzīva, vēl ir cerība just īsti, ir iespēja redzēt skaistas lietas, sajust kā pie kājas pieglaužas kaķis, dzirdēt visbrīnišķīgāko dabas simfoniju- tas ir jāsvin. Ja nesanāk katru dienu, tad vismaz vienreiz gadā mēģināt apjaust, ka esi dzīvs, vēl esi dzīvs, vēl tev viss ir dots un viss ir iespējams (ideāli, ja tā katru dienu, bet nu nebūsim tik optimistiski. jāsāk meditēt).

Dēļ cibas visa šī pārvākšanās atpakaļ sanāca tik mežonīgi ātri. Šodien atdodu atslēgas un savācu savu velosipēdu, kuram vēl nav atbrīvota vieta.

Un ja nu rīt kāds mokās depresijā un vientulībā, droši paķer pudeli sausa sarkana vīna un nāc ciemos. Spēlēsim pictionary. Man paliek 35, hah.
25.11.2014 10:47 - Ak,
sāp man muguriņš.
Skatos uz kastēm ar sajūtu, ka par maz.

Varbūt kādam ir portatīvais elektriskais figūrzāģis (saucamais lobziks)? Vajag caurumu mēbelei pa vidu.
24.11.2014 22:52 - Kaut kā tā...
sēžu bardakā, bet ar māju sajūtu. Kaķi. Mani mīļotie kaķi, murrr.

Bet Sirds dusmojās par visu.
24.11.2014 13:14 - Nelāgi
izskatās, ka esmu uzmesta.
Mašīns kavējas. Viena. NErvi. StreSs. Ada, Ada, kam tu ar mani tā? Šņuk.
23.11.2014 19:56 - Nu jā....
izārdās mana pasaule, iepakojas kastēs un pelēkos maisos.
Tagad jūtos slikti, jo mana materiālā loriņu pasaule aizvākta prom no acīm. VAIRS Nav māju! Tāda tā sajūta.
23.11.2014 19:50 - Sākas panika.
Visa tik daudz.
Lai gan nemaz arī ne tik daudz.
Meh.
Vajadzīgs morālais atbalsts no kura atteicos, bet es vairs nevaru tik ilgi Adu pie sevis pieturēt.
23.11.2014 17:58 - Rīt pl.13 mašīns + palīgs
jau sarunāts, bet es sēžu pie palodzes un mokos ar visa negribēšanu. Ir briesmīgi, kad ir tik daudz grāmatu un citu loriņu. Piemēram, gandrīz 2 kg iežu, kas atvesti no Itālijas, Anglijas un Tallinas, bet tas protams ir sīkums pret vētru, kuru sacelšu atgriežamies, jo vēlos visu pārkārtot savādāk. Un atkal nevarēšu dzīvot melnā, jo būs mīļotie kaķi, mani mīļotie kaķi. Ilgojos.
Zvanīja mammīts, pastāstīju, ka atkal pārvācos. Viņa saka, ka tagad atkal varēšot mierīgi gulēt. Un Ada varēs mierīgi gulēt. Un es, cerams, varēšu mierīgi gulēt, jo vairs neklaiņošu. Ir tik ļoti paaugstinājusies obligāti izlasāmo grāmatu kaudzīte. Man jau ir izsapņots lasīšanas stūrītis! Ceru, ka tas būs spējīgs izdzīvot apvienojot Sirds klātbūtni un spēja sadarboties pieņemot vienam otru arī būs izaugusi.

Patiesībā man ir ļoti ļoti bail.
21.11.2014 16:28 - Un atkal
kravāšu čemodānus un kārtošu kastēs grāmatas.
3 mēnešos esmu izdzīvojusi 3 gadus dzīves. Pirmajā sajūsma par visa drīkstēšanu un stabilitātes ilūziju. Otrajā besis un izmisums, kad riebjas tas, kas tev jādara. Trešajā intensīva ārprātīga tusēšana un klaiņošana naktīs. Nemiers. Es nespēju sevi sargāt. Un tagad es atgriezīšos mājās pie Sirds. Lai arī viņš nav "mans ideālais vīrietis" un es neesmu "viņa ideālā sieviete" ir svarīga šī būšana blakus un rūpes. Man nepieciešama pieskatīšana, lai nenodzertos un mani neatrastu kādā vārtrūmē izvarotu un nogalinātu. Sirdij nepiesiešama aprūpēšana, lai neizdiltu vēl vairāk un nenomirtu badā pie pilna ledusskapja. Turklāt vēl jācenšas tikt pāri un salabot prātus. Depresija ir slimība pret kuru ir zāles. Antidepresantus nedzer vārguļi, kuri visu mūžu vēlas nīkt.

Bet ir arī bailes, protams. Es baidos, ka tas "Tev ir tik daudz mantu" un diktēšana, kad man iet gulēt, kad man lasīt grāmatu, vai skatīties filmu oriģinālvalodā pat tad, ja tā valoda ir japāņu, mani atgriezīs atpakaļ pie asmeņiem. Cerams, ka tā nebūs. Cerams, ka es joprojām saglabāšu savu brīvo gribu.

Un Ada ir brīnišķīga, kad viņai nesākas paranoja (cerams, man tā nesāksies tagad). Ir apņemšanās sev palīdzēt, apņemšanās nedarīt sev pāri. Vakar sūcām vīnu un rakstījām dzeju. Gājām uz KKC, lai es varētu priecāties par sniegu, kamēr tas nav pārvērties par šļuru. Atklāju laba sidra dzeršanas prieku, jo tas neaizver manī saprātu. Ēdu vegānu šokolādes kūku, kuru nekad vairs neēdīšu, jo tāds veselīgs dranķis ir briesmīgi meli sev pašam.

Viss. Saguru no visas šīs sadrumstalotās pierakstīšanas.
16.11.2014 22:20 - Ar ko jūs nodarbojaties?
Ar pašiznīcināšanos!
Kas notiktu tā vai tā.
16.11.2014 19:31 - Jau 2 naktis
mokos ar murgiem par pārvākšanos.
Klīstu gar koka 2stāvu ēkām un cīnos. Šonakt cīnijos ar ļoti daudz durvīm... neaizslēdzamām, katrā istabā durvis ar izeju uz koplietošanas koridoru un svešiem kaimiņiem, kas ielaužas ne ielaušanās pēc, bet nesaprašanās, jo viņiem liekas, ka pienākas.
Vēlos vientulību un to vienlaicīgi nevēlos.

Ja Sirds laukos būtu nosiltināta māja ar labierīcībām, brauktu uz laukiem. Lai visi liek man mieru. Lai nebūtu iespējas pl.24 aiziet uz čomski.

Vēlos mieru, saticību, brīvību, vannu, kura nav aizņemta, pods, uz kura nesēž kāds kaimiņš. Vēlos bērnu, vēlos savus mīļotos kaķus pie sevis un suni. Varbūt pat zirgu vai aitu joka pēc. Un telpu, kurā varu pēc visa būt viena. Viena. Klusumā. Ziemā un Vasarā. Vēlos vasaru un nedomāt par to kā iekurt krāsni, jo to joprojām nemāku, pat neskatoties uz to, ka krāsns kuršanas opcija bijusi jau pusi mana mūža, arī saprātīgā.
Nevēlos lūgt cilvēkiem, bet labprāt pakalpotu, ja pret mani ar cieņu un mīlestību.

Ada saka, ka es dalos uz 5. Manī ir pieci dažādi cilvēki par kuriem es nevēlos attaisnoties. Pieņemiet tos un mani pieci, pieņems jūs tādus, kādi pieci esat jūs. Viss godīgi.

Man ir neizskakāmi labi te, šajā vienā istabā, kurā esmu es viena ar viesiem saviem pārējiem 4iem. Un šī istaba varētu būt jebkur. Arī laukos pie cilvēkiem, kuri kļuvuši mīļi. Galvenais, lai ir telpa, kurā varu būt es viena, kad to vēlos. Tas ir tā pat kā pieņemt (un to es jau sen esmu izdarījusi), ka Sirds spēlē datorspēles. Ja vien viņš pieņemtu mani tādu kāda es esmu. Vairs nevēlos meklēt to, ko esmu jau atradusi.
14.11.2014 21:18 - Hah,
09.11.2014 12:12 - Sartrs uz rokas jeb par garlaicību.
Tas notika ceturtdien, atkal aizgāju pielieties čomskī, pēc tam, kad mani nogarlaikoja sarunas ar Vitu. Protams, bez cigaretēm, jo tas ir vienkāršākais veids kā uzsākt socializēšanos. Tā es tur centos nenobeigties no garlaicības līdz pat pl.4 slēpjoties no fotokameras, jo nevēlējos beigt savu "karjeru" čomskī ar pierādījumu, ka esmu tur jebkad pielējusies. Garlaicīgi. (Par Maiju un Poperu garlaicības vadīta minēšu tikai to, ka nevar izdzīvot tas, kas cilvēkos izsauc tikai smaidu, bet neatver maku. Man ļoti patīk Life after deth, bet man ir žēl 17 eur par dažām skaistām lappusēm starp tām, kuras neuzrunā it nemaz, īpaši situācijā, kad tie ir mani pēdējie 17 eur, lai gan tik ļoti skaisti vāki!)
Jau mēnesi riju naktīs no tīras garlaicības neizjūtot nekādu baudījumu no ēdiena. Rezultāts ir uz sejas pieplusojušos kg izteiksmē. Jau atkal esmu resna ko Sirds nekaunās komentēt, drošvien tīri aiz garlaicības.
Es nevēlos seksu, jo tas mani garlaiko un ne tāpēc, ka tas būtu slikts, vai partneris necenstos, nē, mani tas vienkārši garlaiko, jo neredzu iemeslu, kādēļ sevi ar to jāapgrūtina.
Vakarvakarā iztukšoju no ceturtdienas pāri palikušo vīnu gandrīz vai nobeidzoties no garlaicības un milzīgajām skumjām par nesaprašanos. Mūsu ķīmija sen jau kā beigusies nepāraugot cieņā un maigumā.
Es negleznoju, nezīmēju, jo neredzu sevī jebkādu potenciālu ar to sevi materiāli nodrošināt. Esmu izmisusi un tas mani garlaiko.
Pēc ORLAN lekcijas likās, ka viss, jābeidz muļķoties, jo manī nav dzirksts ar mākslu mainīt pasauli, uzrunāt cilvēkus, lai tie sāktu domāt. Es aizmirsu. Aizmirsu, ka tikai tā es spēju nenomirt no patiesības. Tā man ir nepieciešama kā gaiss, kā antidepresanta ripiņa, kā sekss, kā mīlestība pret sevi un ir briesmīgi nežēlīgi, ka nav finansiālu līdzekļu apmeklēt kādu mākslas studiju, lai es nenomirtu arī no garlaicības.
09.11.2014 00:26 - Vakuums.
Šodien biju(-ām) diskusijā LMDM, kurā piedalījās pārāk daudz cilvēku, līdz ar to "diskusiju" pārvēršot par 2x3x6 iekonservētas domas izteikšanu. ORLAN ir brīnišķīga personība (neteikšu, ka man patīk viņas darbi. Man patīk viņas koncepcija. Pirmo reizi ir tā, ka koncepcija vairs nav slima dzīvnieciņa murgi, kurus samurgo mūsu "dižie" censoņi mirkli pirms publicēšanās, jo tā vajag, nedomājot, ko vēlas pavēstīt). ORLAN ir kā svaiga gaisa malciņš mūsu konservatīvajā, dzelzs priekškara norobežotajā prātā. Neizglītotība. Šaurā domāšana. Klusēšana (par to pasakos, jo ne vienmēr gudrākais klusē). Man bija kauns.
Jāstudē filosofija. Sākšu ar Michel Serres uz kuru māksliniece vairākkārtīgi atsaucās (3x), jo viņas koncepcijas izrunāja daļu manis.
06.11.2014 19:13 - Par īpašām baterijām!
Pēc tam, kad mani uz 2 h iespundē aulā un liek klausīties laikmetīgās mākslas koncepsiju, man tā sāk patikt vai arī man patīk ORLAN mākslas koncepsija, līdz ar to kļūstot par pirmo laikmetīgās mākslas konceptu, kurš man patīk. Daudz filosofijas. Pamati. Ķermenis. Sāpes. Ilgas. Ideoloģiskais skaistums. Par maskām, par daudzajiem ķermeņiem, kuri mums ir dzīves laikā- jauns, vecs, medicīniski ietekmējams, maināms. Jā!
Žēl, nepiefiksēju visu piefiksēšanas vērto izņemot Nīčes - māksla mums ir tāpēc, lai nenomirtu no patiesības. Varbūt arī tādēļ pieaug statistika ar cilvēkiem, kuri dzer antidepus.

Ja par ORLANA, viss vienkāršais ir ģeniāls!

Bet žēl, ka ļoti noguru (ne es vienīgā) no sinhronās tulkošanas.
05.11.2014 23:04 - Bet labās ziņas ir tādas,
ka man tagad būs milzumdaudz laika (nosacīti protams) priekš visām svarīgām lietām!