dzīvsudrablapsa

FB paziņojums, pārslēdzot profilus, ka "You are now acting as iive on Facebook" izklausās pēc tādas pasīvās agresijas, kurai ir teju nostaļģiska nokrāsa. Beidz piemāsot visu istabu, māsa! Kaut kas tāds.

Aizsūtīšu Jums ptsd feilu

- Jau ceturtais... akmens?
- Akmens! Saproti, nepietiek, ka tie ir pelēkie zirņi. Vajag, lai pa īstam. Pelēkie zirņi ar akmeņiem
- Ko iedomājies, vai ne! Vecaistēvs ēda pliku akmeni. Bez zirņiem. Un nečīkstēja!

Sapnī biju tumšā peldbaseinā, kur valdīja tāda kā vienlaikus slimnīcas, armijas un akadēmijas noskaņa, pie baseina bija militāra paskata baseina sargātājs, varēja just, ka viņš ir noguris no visa, ko slēpj ūdeņi. Tad man izdevās ieskatīties tumšajos ūdeņos, tie bija pilni ar protēzēm, kāju, roku, dažādu ķermeņa daļu, gadu desmitiem vecas, novalkātas un svaigas, dažādu vecumu un izmēru cilvēkiem paredzētas protēzes, un sargam kaut kādā veidā šķita, ka varbūt šī nav labākā vieta, kur peldēt, ja var peldēt kaut kur citur, bet tā protēžu krāšanās bija nodrošinājusi to, ka ūdens ir tik vērtīgs, kā tas ir. Iespējams, melnais ūdens dziedināja un atjaunoja ķermeņus tādā veidā, kas padarīja protēzes liekas, un tāpēc tās krājās baseinā.

Kam tu tici, kad tu šauj ar raķešu iekārtu pa dzīvojamo māju, kam tu spēj ticēt, kad tu tā dari?

Es gribētu piedzerties un nejust kaunu par savu neadekvātumu, es jūtos tik neadekvāta by default, ka būšana neadekvātai, kas notiek, kad es piedzeros, ir tikai pašpiepidošs pareģojums, pareģojuma piepildīšana, its-a-me, your neadekvātais neadekvātelis. Bet tā lieta ir tāda, ka tā ir mana loma, šis neadekvātums, kas nepieciešams, lai es varētu nest pārmaiņas, kuras nesu. Ir adekvātais neadekvātums un ir neadekvātais neadekvātums, un adekvātais neadekvātums mums nesīs vērtīgas pārmaiņas, bet neadekvātais neadekvātums tikai sāpes. Bet piedodiet, ka man vajadzējis tik daudz laika, lai tos nošķirtu, tik daudz nesekmīgu mēģinājumu nebūt sev, lai nonāktu pie tik smalkas atziņas kā šī: piedzerties gaišā dienas laikā un ignorēt savas atbildības nebūs labs risinājums.

Ņemot vērā to, cik masveidīgi ir pedofilijas gadījumi katoļu baznīcā, mani interesē, vai garīdzniekiem ir kopīgs pamatojums, ar ko viņi šo attaisno? Šis nav sašutuma pilns jautājums, kuru gribu turpināt ar dusmu paušanu, mani tiešām interesē, vai tur apakšā ir kaut kāda "slepena" interpretācija par to, kādā veidā tas ir ok.

Savvaļai un Brīvībai LNNK

Rīt vajadzētu uzrakstīt terapeitei. Vai pēc 6 gadiem break up sms būtu super rude un man vajag vnk sarunāt tikšanos? Vai ir ok uzrakstīt par savu ieceri un tad aiziet uz pēdējo tikšanos? Man jau nav tā neveiklā stunda jānosēž. Varu nolikt naudu, nolasīt kādu drūmu dzejoli un aiziet. Lai gan vislabprātāk es nekur neietu.

Pēc FB taimlaina izskatās, ka liela daļa draugu vnk atmetuši ar roku domai šajos apstākļos veidot jebkādu stabilu darba dzīvi un sastājušies augstskolās. Ļoti labi.

Vienīgais iemesls kaut ko darīt, ir, lai beigtu fantazēt par kaut kā darīšanu, jo stulbās nerealizētās fantāzijas liek justies kā lūzerim un vienīgais, kas neliek, ir kaut kā, kaut vai nebūtiska, bet īstajā virzienā, darīšana.

Rubrikā "old news", protams. Un "to jau tā kā sen būtu vajadzējis saprast, bet vismaz tu esi tādā mentālā vietā, kur spēj sevi nevainot par to, ka dažas lietas saproti stipri vēlāk un grūtāk nekā citi cilvēki un tāpēc vien nedomā, ka esi neizdevies cilvēka projekts".

Esmu pagatavojusi jau otro ēdienu pēc kārtas ar izteiktu lupatas garšu. Pirmajā, šķiet, bija par daudz laima, bet ko es varēju sačakarēt ātri vārāmajā putrā? Varbūt rieksti savilkušies ar ledusskapja ledusskapīgumu. Varbūt par daudz sojas piena pulvera un medus?
Katrā ziņā, lupata ir jaunā garšas nianse virtuves sezonā!

Paskrēju parkā, ķermenis lēnām modās. Austiņās skanēja Bjorka, nācu mājās, dziļi elpoju, viegli un palēnām staipījos. Izstiepu un saliecu pirkstus, jūtot, kā riņķo asinis. Vienlaikus, nedaudz rotaļājoties, mazliet izdejoju līdzi kādai dziesmas taktij. Un vienā šādā brīdī mana plauksta izliecās, kā izvelkot kārti no piedurknes, un pacēlās mazliet augšup. Skatiens sekoja un atdūrās pret puskailu, muskuļotu jaunskungu logā. Varbūt par vairāk nekā puskailu, jo jostasvieta atradās zem palodzes. Viņš bija uztvēris manu kustību par mājienu un māja pretīm, nedaudz apmulsis, tikko pamodies, bet, šķiet, priecīgi uzjautrināts. Sasmējos, novērsos, un visu ceļu līdz mājām nevarēju pārstāt ķiķināt.

Citus gadus biju izdomājusi ļoti vienkāršu un labu metodi, nopirku tās Dabas klēts lauku oliņas, kas dažādas krāsās un izmēros (izmeklējot gan kastīti, kur iespējami daudzas ir tuvākas baltam vai gaišas, bet arī kāda ļoti tumša), nopirku sarkano kāpostu un visu vienā katlā izvārīju. Sanāca ļoti jauki un dažādi, zilas un melnas, šur tur kāds putu nosēduma lāsums. Bet vakar tā viegli neuzgāju sarkano kāpostu, un nolēmu, ka nav īstais laiks, lai staigātu pa veikaliem meklējumos. Nopirku bietes un dabīgo melleņu sulu nelielā 200 ml pudelītē, īsi sakot, sulas bija tik maz, ka nolēmu melleņu olas krāsot pa vienai turku kafijas kanniņā. Process virtuvē bija piņķerīgs un nebija spēka izsekot visam līdzi ar taimeriem. Man bja tāds priekšstats, ka Lieldienu olas vienmēr ir pārcietas, pārvārītas, nereti jau uz vidu zilas un gumijotas.
Un tad šorīt izvilku Vilku uz olu kaujām, viņš paķēra vismelnāko melleņu olu, un momentā zaudēja. Trausla čaumala, bet bez tā, arī pati ola nebija cieti novārīta. Knapi lobāma. Arī manējā uzvarētāja bija vidū vēl koša. Es savu apēdu, Vilks nē. Bet es tik ļoti, ļoti sabēdājos, manas bēdas piepina visam milzīgi simbolisku nozīmi. Šī pavisam vienkāršā lieta, kas man izrādās neizdarāma. Šī nepārdomātā negatavība tur, kur tradicionāli ir spēks un spars. Bet galvenokārt jau šis neērtais trauslums, šķidrums, jēlums. Tā, ka pat rokā nevar saturēt. Tik ļoti šķita, ka tas ir uzreiz par mani, par mani un manu atrautību no pasaules. Es ļoti bēdājos par tām olām un nesapratu, ko ar tām iesākt.
Bet Lieldienas ir par līdzsvaru, par šūpošanos šurpu un turpu, un es nopirku doktordesu, tādu ļoti parastu doktordesu, nekā ētiska, nekā gurmāniska, un es sataisīju savas trauslās olas rasolā, rasolā ar kartupeļiem, burkāniem, zirņiem, gurķiem un pavisam parastu un šai pasaulei bezpaskaidrojumu skaidrībā piesietu doktordesu. Jūtos ļoti apmierināta. Un garšīgi arī.

Kāpēc es neesmu redzējusi vēl nevienu mēmi par to, kas izlasāms JRT pamatos atrastajā kapsulā?
Esmu ļoti, ļoti vīlusies internetos šodien.

Reizēm, kad jārunā publikas priekšā un ir bailīgi, iesaka klausītājus iztēloties kailus. Tagad pat nav nepieciešams iztēloties pretēji redzamajam, pilnīgi mierīgi zoom sarunas partneri varētu būt apakšbiksēs. Vai bez.

"...konkursu, kurā aicināti piedalīties studenti līdz pat 30 gadu vecumam"
Tas "pat" nu gan ir nevajadzīgi rupji!

Bet, runājot par briesmīgu vecumu un konkursiem, man izskatās, ka Erasmus+ gan vairs nav 30 gadu limita. Galvenais lai viena mācību līmeņa ietvaros netiek pārsniegti 12 mēneši, un tie man vēl nav pārsniegti. Hmmm...

Vai Raivim Dzintaram ir tētis?

Klau, kas notiek ar RL pasūtījumam pievienotajiem maisiņiem? Uzdāvināju vīram abonementu, šodien atnāca žurnāls, bet kur tad maisiņš?

Pirmajā ierobežojumu laikā vēl mēģināju youtube jogu, bet šobrīd dzīvoklis ir aizkrauts ar molbertiem, statīviem, ģitārām, riteņiem, neredzu stūrīti paklājiņam.
Tā vietā es katru dienu skrienu pa parku. Pirms vai pēc tam palēkāju pie spoguļa, improvizējot kaut ko starp kapueru, brīvo cīņu un hiphopa dejām, kas nu manā ķermeņa atmiņā tajā brīdī uzpeld. Tas ir tik labi iegājies, ka neko citu neprasās, gribētu mazliet pavilkties pie stieņiem, bet baidos, ka tie apšķaudīti ar Covidu, tāpēc tā nedaru. Skriet pa sniegu ir lēnāk, bet nav slikti, vienīgi botas jau nedaudz jūk ārā. Ķermenis pats brīžiem pasaka priekšā kaut ko jaunu, piem, pacilāt mazliet smagumaproces kustībā (hanteles kaut kur pazudušas).