Un varbūt iemesls, kāpēc tu tieši tajà brīdī dzīvo miega badā, nesaķemmējies tik bieži, cik vajadzètu, ritmiski šūpojies un jūti smagumu rokās, ir tava iekšējā bērna atgriešanās zīdaiņa stāvoklī, tava ķermeņa neizbēgamā vajadzība un maģiskā spēja sevi atjaunot no šī kokona vèlreiz. Tu "turi sevi rokās" vai "saņemies", nevis uzliekot savai sejai masku, ērtu tikai citu skatieniem, nē, tu dari to sev, ar sevi, tu burtiski cel savu svaru un esi klāt savam katram kliedzienam un elsai. Tu turi tajās nogurušajās rokās savīšķītu sevis kokonu, visu nepiepildīto sapņu un visu sarežģīto sāpju atgriešanos neartikulētā kliedzienā, no kura visam atsākties vēlreiz.