dzīvsudrablapsa

Es brīdinu un atvainojos draugiem vegāniem par tālāko saturu.
Man ir kādi 300 g maltas liellopa gaļas, man ir liels slinkums un nav īpašas apetītes, bet gaļa jāpagatavo šodien, lai nesabojājas. Domāju par kādu viltoto zaķi, ko varētu ēst uz maizes. Ir visādi burkāni, (brīvo vistu) olas, plūmes un aprikozes. Nav tikai it nekādas pieredzes šī ēdiena gatavošanā, un es nezinu, kas būtu garšīgi. Ir arī svaiga kinza un timiāns, kaltētas piparmētras, ir muskatrieksts un visas citas iespējamās garšvielas. Nav tikai ideju.

zilo apakšbikšu sindroms

Gribēju piezīmēt, ka mani vienmēr ļoti iepriecina pie tumsonīgiem ziņu portālu FB komentāriem ieraudzīt vēsus un saprātīgus draugu atbildes komentārus, kas bez arogances un lietišķi norāda uz izteiktā aplamību vai neprecizitāti.
Jūs darat svētīgu darbu, draugi!

Uz mākoņu fona saulē atspīd modern city zīme, zem tās riņķo cilvēks koši oranžā burkāna kostīmā, seko garāmgājējiem un aicina uz atkalatvērto mini rimi. Es jūtos pārāk nogurusi mūsdienu pasaulei. Visa telpa kliedzošs tirgus placis.

Pie sienas piekārts tušas zīmējums, ko savācām no omes un opapa pārdotā dzīvokļa. Skatos uz to, tas mani kaitina. Priedes un zāles kāpās, ezers ar kuģīšiem vai rūpnīcām tālumā.

- Jo vairāk uz to bildi lūkojos, jo vairāk tās kāpas izskatās pēc dibena, no kura aug zari. Tagad tu arī nevarēsi to atredzēt.
- Es nemaz nepaskatījos uz bildi.
- Nu vienalga. Es negribu, lai tā tur karājas.
- Nu jā, nav nekāds šedevrs.
- Hei, tas ir mans zīmējums!
- Ā, nu tad skaidrs, kāpēc tas dibens.
- Man bija kādi 12 gadi!!!
- Nu ja, tieši.
- Bet man nepatīk tā bilde.
- Bet vismaz dibens.

Es jūtu neaprakstamu prieku par spēju dzīvot te attēlos, te vārdos. Man liekas, es citādi nevaru. Kad vienā zonā sāku izjust trauksmi, es patveros otrā, un tad atkal atpakaļ, tad atkal turp. Šodien vajadzēja iet uz Short Riga atvērsanu, bet es sajaucu un domāju, ka tas ir ceturtdien, tāpēc pieteicos arī iet klausīties Ingas lasījumu no Rakstītājas, un beigās izvēlējos iet uz to. Un tas bija tik ļoti pareizi, ka notika tieši tā. Bija diena, kas pavadīta vizuālās informācijas kārtošanā, ļoti nogurdinošā un mazliet saniknojošā, kur nu mazliet, es gāju pa ielu un raudāju, man vienkārši šķita, ka viss ir kautkāds elles stroboskops, kam es nevaru izsekot līdzi tai vizuālās infas plūsmai, un tad uz tam piecpadsmit minūtem iegrimt tīrā teksta pasaulē, kur iztēle var brīvi zīmēt vai nezīmēt telpas un vaibstus, tas bija svētīgi.

Tualetes papīrs atkal izpirkts.

Vai atceraties kādas izteiksmīgas animācijas no TV pārraidēm vai interneta jaunības dienām, kas pēķšņi pārsteidza ar pavisam svaigu, smieklīgu, bezjēdzīgu animācijas saturu? Es atceros pirmās Dienvidparka sezonas pa televizoru, tad internetā bija animācijas savādā vietnē Newgrounds, bija Deivids Fērts ar Salad fingers, vēlāk Robot chicken.

Es esmu ļoti nogurusi. Un mazliet dusmīga. Bet ne uz ko konkrēti. Vienkārši tā. Notiek daudz kas foršs. Daudz kas noiet greizi. Gribētos, lai nenoiet greizi dažas lielākas ieceres. Žižeks murrā ar putniņa skaņu. Rīt rakstīšu un zīmēšu.

"Bet tas, protams, ir bailīgi - jo - kas tu esi bez šī?
Man ir atbilde - nekas traks."

Es pārāk bieži kliedzu uz Adobes programmām.

Reizēm var palasīt Centrālās statistikas pārvaldes lapu tīri priekam. No shit!

Pasažieru apgrozījums šā gada maijā lidostā “Rīga” samazinājās par 98,6 %, salīdzinot ar 2019. gada maiju.
Pasažieru apgrozījuma kritums no marta līdz maijam skaidrojams ar starptautisko lidojumu atcelšanu, lai ierobežotu COVID-19 vīrusa izplatību.

Puskailajam krišnaītam, kurš īstenībā neesot krišnaīts, bet kādas citas skolas pārstāvis, kuras nosaukumu es neatceros, bet Dzintars Briedis man stāstīja, bet, jūs zināt, tas vienmēr puskailais vīrs, kas arī ziemā brauc puskails ar velosipēdu un kuru es uzzīmēju savā pirmajā animācijas filmiņā, viņam ir jauni šorti oranžo vietā. Pie kam es redzēju divus dažādus, tumši zilus un raibus. Varbūt tas nozīmē jaunu garīguma līmeni.

Āāāā te ir viena rotaļlieta, kas visu laiku runājas. So fucking creepy. Kamēr mēs vēl visā kaudzē uzgājām, kura. Bet neapklust un baterijas iešūtas. Ir pa brīdīm saka la la la kuurcucak āāā a.

Banka piešķīra 90 eur apdrošināšanas kompensāciju par nozagto riteni. Laikam jau labi!

Izrādās, man jau pagājušās trešdienas rītā bija ziņojums par negatīvu Covid-19 testu e-veselībā. Bet es skatījos pie nosūtījumiem un rezultātiem, nevis ienākošajām ziņām. Pilnīgi veltīgi 3 reizes pārcēlu ārsta vizīti, pilnīgi veltīgi raizējos un vienlaikus pārmetu sev bezatbildību.

Covid testa rezultātu gaidīšana ir īpaša neziņas forma. No vienas puses nekas taču nav mainījies, man nav piemērota karantīna vai parādījušās pazīmes, kas liecinātu, ka esmu slima, viss ir tieši tāpat kā pirms nedēļas, kad es vēl nezināju, ka mani sūtīs uz testu.
No otras puses viss ir pilnīgi citādāk, es tagad atlieku visu nonākšanu cilvēkos līdz brīdim, kad būs zināma atbilde, jo būtu ļoti stulbi aiziet, teiksim, piketā vai nodot tehniku skolā un pēc tam uzzināt, ka esmu slima, un būtu varējusi pagaidīt dienu, to zināt, un neapdraudēt citus.
Rezultātus solīja vakar pēcpusdienā, tagad jau pagājušas 48 stundas, vēl nekādas ziņas. Šī īpašā neziņa.

Kā jums šķiet, ja man ir slimas plaušas, vai man būtu bīstami nedēļu dzīvot Karostas cietumā Liepājā? Es tur nekad neesmu bijusi.
Rīt es zināšu, vai man nav Covid :) un uz pasākuma laiku gan jau būs skaidrāk, kas man varētu kaist. Bet gan jau es vēl veseļošos.

Kā lai es tagad izdaru tā, ka man skan Fionas Apple jaunais albums?

666 saslimušie