dzīvsudrablapsa

Pēc FB taimlaina izskatās, ka liela daļa draugu vnk atmetuši ar roku domai šajos apstākļos veidot jebkādu stabilu darba dzīvi un sastājušies augstskolās. Ļoti labi.

Vienīgais iemesls kaut ko darīt, ir, lai beigtu fantazēt par kaut kā darīšanu, jo stulbās nerealizētās fantāzijas liek justies kā lūzerim un vienīgais, kas neliek, ir kaut kā, kaut vai nebūtiska, bet īstajā virzienā, darīšana.

Rubrikā "old news", protams. Un "to jau tā kā sen būtu vajadzējis saprast, bet vismaz tu esi tādā mentālā vietā, kur spēj sevi nevainot par to, ka dažas lietas saproti stipri vēlāk un grūtāk nekā citi cilvēki un tāpēc vien nedomā, ka esi neizdevies cilvēka projekts".

Esmu pagatavojusi jau otro ēdienu pēc kārtas ar izteiktu lupatas garšu. Pirmajā, šķiet, bija par daudz laima, bet ko es varēju sačakarēt ātri vārāmajā putrā? Varbūt rieksti savilkušies ar ledusskapja ledusskapīgumu. Varbūt par daudz sojas piena pulvera un medus?
Katrā ziņā, lupata ir jaunā garšas nianse virtuves sezonā!

Paskrēju parkā, ķermenis lēnām modās. Austiņās skanēja Bjorka, nācu mājās, dziļi elpoju, viegli un palēnām staipījos. Izstiepu un saliecu pirkstus, jūtot, kā riņķo asinis. Vienlaikus, nedaudz rotaļājoties, mazliet izdejoju līdzi kādai dziesmas taktij. Un vienā šādā brīdī mana plauksta izliecās, kā izvelkot kārti no piedurknes, un pacēlās mazliet augšup. Skatiens sekoja un atdūrās pret puskailu, muskuļotu jaunskungu logā. Varbūt par vairāk nekā puskailu, jo jostasvieta atradās zem palodzes. Viņš bija uztvēris manu kustību par mājienu un māja pretīm, nedaudz apmulsis, tikko pamodies, bet, šķiet, priecīgi uzjautrināts. Sasmējos, novērsos, un visu ceļu līdz mājām nevarēju pārstāt ķiķināt.

Citus gadus biju izdomājusi ļoti vienkāršu un labu metodi, nopirku tās Dabas klēts lauku oliņas, kas dažādas krāsās un izmēros (izmeklējot gan kastīti, kur iespējami daudzas ir tuvākas baltam vai gaišas, bet arī kāda ļoti tumša), nopirku sarkano kāpostu un visu vienā katlā izvārīju. Sanāca ļoti jauki un dažādi, zilas un melnas, šur tur kāds putu nosēduma lāsums. Bet vakar tā viegli neuzgāju sarkano kāpostu, un nolēmu, ka nav īstais laiks, lai staigātu pa veikaliem meklējumos. Nopirku bietes un dabīgo melleņu sulu nelielā 200 ml pudelītē, īsi sakot, sulas bija tik maz, ka nolēmu melleņu olas krāsot pa vienai turku kafijas kanniņā. Process virtuvē bija piņķerīgs un nebija spēka izsekot visam līdzi ar taimeriem. Man bja tāds priekšstats, ka Lieldienu olas vienmēr ir pārcietas, pārvārītas, nereti jau uz vidu zilas un gumijotas.
Un tad šorīt izvilku Vilku uz olu kaujām, viņš paķēra vismelnāko melleņu olu, un momentā zaudēja. Trausla čaumala, bet bez tā, arī pati ola nebija cieti novārīta. Knapi lobāma. Arī manējā uzvarētāja bija vidū vēl koša. Es savu apēdu, Vilks nē. Bet es tik ļoti, ļoti sabēdājos, manas bēdas piepina visam milzīgi simbolisku nozīmi. Šī pavisam vienkāršā lieta, kas man izrādās neizdarāma. Šī nepārdomātā negatavība tur, kur tradicionāli ir spēks un spars. Bet galvenokārt jau šis neērtais trauslums, šķidrums, jēlums. Tā, ka pat rokā nevar saturēt. Tik ļoti šķita, ka tas ir uzreiz par mani, par mani un manu atrautību no pasaules. Es ļoti bēdājos par tām olām un nesapratu, ko ar tām iesākt.
Bet Lieldienas ir par līdzsvaru, par šūpošanos šurpu un turpu, un es nopirku doktordesu, tādu ļoti parastu doktordesu, nekā ētiska, nekā gurmāniska, un es sataisīju savas trauslās olas rasolā, rasolā ar kartupeļiem, burkāniem, zirņiem, gurķiem un pavisam parastu un šai pasaulei bezpaskaidrojumu skaidrībā piesietu doktordesu. Jūtos ļoti apmierināta. Un garšīgi arī.

Kāpēc es neesmu redzējusi vēl nevienu mēmi par to, kas izlasāms JRT pamatos atrastajā kapsulā?
Esmu ļoti, ļoti vīlusies internetos šodien.

Reizēm, kad jārunā publikas priekšā un ir bailīgi, iesaka klausītājus iztēloties kailus. Tagad pat nav nepieciešams iztēloties pretēji redzamajam, pilnīgi mierīgi zoom sarunas partneri varētu būt apakšbiksēs. Vai bez.

"...konkursu, kurā aicināti piedalīties studenti līdz pat 30 gadu vecumam"
Tas "pat" nu gan ir nevajadzīgi rupji!

Bet, runājot par briesmīgu vecumu un konkursiem, man izskatās, ka Erasmus+ gan vairs nav 30 gadu limita. Galvenais lai viena mācību līmeņa ietvaros netiek pārsniegti 12 mēneši, un tie man vēl nav pārsniegti. Hmmm...

Vai Raivim Dzintaram ir tētis?

Klau, kas notiek ar RL pasūtījumam pievienotajiem maisiņiem? Uzdāvināju vīram abonementu, šodien atnāca žurnāls, bet kur tad maisiņš?

Pirmajā ierobežojumu laikā vēl mēģināju youtube jogu, bet šobrīd dzīvoklis ir aizkrauts ar molbertiem, statīviem, ģitārām, riteņiem, neredzu stūrīti paklājiņam.
Tā vietā es katru dienu skrienu pa parku. Pirms vai pēc tam palēkāju pie spoguļa, improvizējot kaut ko starp kapueru, brīvo cīņu un hiphopa dejām, kas nu manā ķermeņa atmiņā tajā brīdī uzpeld. Tas ir tik labi iegājies, ka neko citu neprasās, gribētu mazliet pavilkties pie stieņiem, bet baidos, ka tie apšķaudīti ar Covidu, tāpēc tā nedaru. Skriet pa sniegu ir lēnāk, bet nav slikti, vienīgi botas jau nedaudz jūk ārā. Ķermenis pats brīžiem pasaka priekšā kaut ko jaunu, piem, pacilāt mazliet smagumaproces kustībā (hanteles kaut kur pazudušas).

Es brīdinu un atvainojos draugiem vegāniem par tālāko saturu.
Man ir kādi 300 g maltas liellopa gaļas, man ir liels slinkums un nav īpašas apetītes, bet gaļa jāpagatavo šodien, lai nesabojājas. Domāju par kādu viltoto zaķi, ko varētu ēst uz maizes. Ir visādi burkāni, (brīvo vistu) olas, plūmes un aprikozes. Nav tikai it nekādas pieredzes šī ēdiena gatavošanā, un es nezinu, kas būtu garšīgi. Ir arī svaiga kinza un timiāns, kaltētas piparmētras, ir muskatrieksts un visas citas iespējamās garšvielas. Nav tikai ideju.

zilo apakšbikšu sindroms

Gribēju piezīmēt, ka mani vienmēr ļoti iepriecina pie tumsonīgiem ziņu portālu FB komentāriem ieraudzīt vēsus un saprātīgus draugu atbildes komentārus, kas bez arogances un lietišķi norāda uz izteiktā aplamību vai neprecizitāti.
Jūs darat svētīgu darbu, draugi!

Uz mākoņu fona saulē atspīd modern city zīme, zem tās riņķo cilvēks koši oranžā burkāna kostīmā, seko garāmgājējiem un aicina uz atkalatvērto mini rimi. Es jūtos pārāk nogurusi mūsdienu pasaulei. Visa telpa kliedzošs tirgus placis.

Pie sienas piekārts tušas zīmējums, ko savācām no omes un opapa pārdotā dzīvokļa. Skatos uz to, tas mani kaitina. Priedes un zāles kāpās, ezers ar kuģīšiem vai rūpnīcām tālumā.

- Jo vairāk uz to bildi lūkojos, jo vairāk tās kāpas izskatās pēc dibena, no kura aug zari. Tagad tu arī nevarēsi to atredzēt.
- Es nemaz nepaskatījos uz bildi.
- Nu vienalga. Es negribu, lai tā tur karājas.
- Nu jā, nav nekāds šedevrs.
- Hei, tas ir mans zīmējums!
- Ā, nu tad skaidrs, kāpēc tas dibens.
- Man bija kādi 12 gadi!!!
- Nu ja, tieši.
- Bet man nepatīk tā bilde.
- Bet vismaz dibens.

Es jūtu neaprakstamu prieku par spēju dzīvot te attēlos, te vārdos. Man liekas, es citādi nevaru. Kad vienā zonā sāku izjust trauksmi, es patveros otrā, un tad atkal atpakaļ, tad atkal turp. Šodien vajadzēja iet uz Short Riga atvērsanu, bet es sajaucu un domāju, ka tas ir ceturtdien, tāpēc pieteicos arī iet klausīties Ingas lasījumu no Rakstītājas, un beigās izvēlējos iet uz to. Un tas bija tik ļoti pareizi, ka notika tieši tā. Bija diena, kas pavadīta vizuālās informācijas kārtošanā, ļoti nogurdinošā un mazliet saniknojošā, kur nu mazliet, es gāju pa ielu un raudāju, man vienkārši šķita, ka viss ir kautkāds elles stroboskops, kam es nevaru izsekot līdzi tai vizuālās infas plūsmai, un tad uz tam piecpadsmit minūtem iegrimt tīrā teksta pasaulē, kur iztēle var brīvi zīmēt vai nezīmēt telpas un vaibstus, tas bija svētīgi.

Tualetes papīrs atkal izpirkts.

Vai atceraties kādas izteiksmīgas animācijas no TV pārraidēm vai interneta jaunības dienām, kas pēķšņi pārsteidza ar pavisam svaigu, smieklīgu, bezjēdzīgu animācijas saturu? Es atceros pirmās Dienvidparka sezonas pa televizoru, tad internetā bija animācijas savādā vietnē Newgrounds, bija Deivids Fērts ar Salad fingers, vēlāk Robot chicken.

Es esmu ļoti nogurusi. Un mazliet dusmīga. Bet ne uz ko konkrēti. Vienkārši tā. Notiek daudz kas foršs. Daudz kas noiet greizi. Gribētos, lai nenoiet greizi dažas lielākas ieceres. Žižeks murrā ar putniņa skaņu. Rīt rakstīšu un zīmēšu.