dzīvsudrablapsa

Vai jums ir kādi pro tips, kā motivēties darbam no mājām un organizēt savu laiku? Man ir grūti noturēt uzmanību uz vienu lietu ilgāk par dažām minūtēm, ja apkārt nav cilvēku, kas dara to pašu un kopēji skaidra rāmja tam, kas šobrīd notiek.

Ievēroju daudz pozitīvi karantīnas blakņu. Tempa palēnināśanās, rūpīgāka interese par katru ielā satikto, pēkšņi labestības žesti palīdzēt līdzcilvēkiem. Atturēšanās no jaunu drēbju pirkšanas, māju pārkārtošana, neiešana uz tirgu pēc gaļas. Es domāju, ka viens no simpātiskākajiem scenārijiem, raugoties tālākā nākotnē, būtu koronmēnešana ieviešana katru gadu individuālās psihes un planētas veselībai. Mēs ik gadu pieminētu to, kā vienojāmies mazliet apstāties, pārlasītu Dekameronu un izspēlētu sociālās pašizolācijas rituālus. Būtu dziesmas no balkoniem un bērnības fotogrāfijas, bezmaksas operas un Adobes produkti, Ļevs Manovičs teiktu uzrunu digitālajai tautai.
Ar laiku, protams, tā kļūtu par kārtējo tradīciju bez skaidras jēgas, mūsu karstgalvji mazbērni pārgrieztu acis par to, ka atkal biznesam jāiebremzē Koronas dienās. Bet tradīcija ir tradīcija, un negribīgi viņi iemestu pēdējo lielo iepirkumu ratos paciņu tradicionālo svinību griķu, un ļautos šim mēnesim.

Tikmēr: nu jau velk uz diennakti budisma patērēšanā. Esmu sakārtojusi galvu, tagad mēğinu kārtot dzīvi, ja jūs zinātu, cik ļoti var aizpampt mana seja no raudāšanas, jūs priecātos, ka nav ar mani jātiekas.

Es esmu tik nikna par šo pretīgo vīrusu un šo pretīgo karantīnu un šo pretīgo "ā, ok, ir slikti, bet mēs mākam pārformēties stundu laikā un dīlot ar to, ka jābūt saprātīgiem". Jā, es arī gribu dīlot un gribu būt saprātīga, bet man ir tik daudz dusmu par lietām, ko es tagad nevarēšu darīt, like, zīmēt aktus, skicēt, animēt, fočēt studijā, es saprotu ka tas ir maziski, bet uhhh! Es neredzu iemeslu slēpt dusmas. Es "palikšu mājās, lai izplatītu labiņuma vīrusu", jā kā tad. Man vajag kvalitatīvi izdusmoties vispirms.

Bet rīt taču gads, kopš A. vairs nav ar mums. Tas nav nemaz nav pārsteidzoši, ka šīs dienas te nav gaišas. Šodien skrēju pa parku un sajutu tieši tādu savādu dzidrumu gaisā kā todien, kad bija bēres. Daudz skatījos svešos logos un domāju, cik ļoti gribu pie jums ciemos, raudāt, smieties un gleznot putnus, apskauties un dalīties stāstos, un nez, kad to varēšu.

Izgāju ārā! Satiku ļaudis! Iešņaucu klunkuci balzāma, bet tas nekas. Mīlu satikt cilvēkus! Mīlu satikt draugus! Tik daudz skaistu jaunu lietu jūsu dzīvēs! Arī tās lietas, kas šobrīd vēl kvalificējas kā sad. Arī tās ar laiku būs skaistas. Es jūs mīlu!

Kādas personas jums nāk prātā, domājot par praktiski izglītotiem cilvēkiem, kas kļūst par izciliem savas jomas teorētiķiem?
Un otrādi?

Mājas pagalmā es slēdzu velosipēdu pie sētas, zem egles, ap kuru apvijies vīnstīgulājs, rudenī karājas koši sarkans zaļajos egles zaros. Velogroziņā bieži sabirst sarkanas un dzeltenas lapas, pa kādam čiekuram. Es tās neņemu laukā un braukāju ar visām, tikai savītušākās pa laikam izmetu. Ļoti priecājos par šīm mazajām veltēm no rudens vējiem. Pavisam pretēji man liek justies cilvēku izdarības. Šodien tā kāds bija izdomājis manā groziņā izmest ābola serdi. Citu dienu pie akadēmijas man bija atstāta bija tukša pudele no alkoholiskā koteilīša, kas, pie kam, nebija pavisam tukša, jo, ņemot to laukā, lai izmest, nolēju ar lipīgu šļuru gan velo, gan sevi. Tīra ļaunprātība. Tas ir vēl rupjāk nekā apčurāt sabiedriskās tualetes podu un, šķiet, prasa daudz mērķtiecīgāku pārliecību, ka tavas īslaicīgās ērtības ir būtiskākas par otra turpmāko laiku un viņa labo omu. Jūs esat nekrietni cilvēki, jūs būtu labāki vīnstīgulāji un koki.

Draudziņi, vai kādam šeit ir kameras statīvs, ko es šodien varētu aizņemties pret kādu našķi?

Man ir tāda, teiksim, ne līdz galam ievērota noruna ar sevi nerakstīt Cibu galīgā ķitē. Bet tā parasti attiecas uz nedēļas nogalēm, un tagad mums ir otrdiena, tā ka drīkst taču. Bijām LMA ballē, skaisti pabijām, tad Aleponijā pabijām. Cilvēki ir skaisti.

Pamodos no apokaliptiska murga, kur plātnes ar senatnīgu tekstu lēnām likās vienotā datorkodā, visas iespējamās notikumu versijas ar dažādu nedaudz agrāku notikumu galu iemirgoja kā uzplaiksnījumi starp esošo realitāti, mans mirušais tēvs nāca uz tikšanos ar ģimeni, un mums visiem uzbruka uguni spļaujoša dieviete ar pūķi. To apturēt mēs spējām tikai skaļi saucot viņas agrāko formu vārdā, vārds bija Minitari, Minitari, Minitari. Es pamodos ar šo vārdu kā svarīgu vēsti uz lūpām. Viņa tad pārvērtās par sievieti ar pūķa vai pat čūsku locekļiem.
Lūk, kas notiek, kad lasījumā lasi himnu Astartei un dzejoli, adresētu Dionīsam.

Ž. šodien uzleca uz televizora, nogāza to, un tas saplīsa.

Es pēdējā laikā daudz guļu.

Žižeks vakar leca uz mana galda, uzleca kompim, kas gaisā apmeta kūleni un piezemējās uz grīdas. Pārsteidzošā kārtā – vēl strādā. Un labi, ka tā.
Bet vispār ir pārgājusi Ž edipālā fāze, tagad viņš vienlīdz labi draudzējas gan ar mani, gan Vilku. Vakar pat neatnāca pie manis gulēt, bet tusēja istabā, kamēr Vilks pa nakti strādāja. Tāpat viņš ir sācis apsvērt sēdēšanu Vilkam klēpī, un, kad mēs visi aizejam gulēt vienā laikā, tad izvēlas gulēt virsū Vilkam. Sācis arī mest stikla lodītes Vilka apavos. Tā viņi izaug /notrauš sentimentiņu/

Veļasmašīnas trubas dzied "naktsputniņ, naktsputniņ". Laikam jāiet drīz gulēt.

garāks nekā ieraksts

Ciba, varbūt vari palīdzēt!
Man šodien līdz sešiem vajadzētu paspēt nogādāt no KKC uz LMA putuplasta figūras, un pēc tam no LMA līdz Avotu ielai mani un stikla priekšmetu.
Man bail, ka ar taksi var sanākt čakars, bet, nu, ja citādi ne, tad takšošu.

Nepietiek ar to, ka Ž. jebkuras bundžas atvēršanu uzreiz pieņem par konserva zādzību, arī riekstu maisījuma ēšana no bļodiņas ir pieļaujama tikai tad, kad viņš ir dabūjis izķeksēt sev kādu riekstu, ko dzenāt pa istabu.

Ceļā uz darbu velosipēds neierasti klabēja. Pāris kvartālus nobraukusi, apturēju, lai paskatītos, kur varētu būt vaina. Starp pakaļējās riepas dubļusargu un spieķiem bija ieķērusies mana matu suka.

sapnī pret rītu centrāla loma bija uzkopšanas grafikam publiskā tualetē

Nez, nav tāda pakapojuma "šķūnis šķūnī" līdzīgi kā vanna vannā?
Gribam apgūt savu šķūnīšu zonas daļu, bet tur viss ir uz sabrukšanas robežas, ja godīgi, man liekas, ka sienas turas uz mēsliem, ar ko šķūnīši piekrauti. Nojaukt tikai mūsējo, vidus, daļu arī diez vai var, viss tā labi sašķiebies.