Es jūtu neaprakstamu prieku par spēju dzīvot te attēlos, te vārdos. Man liekas, es citādi nevaru. Kad vienā zonā sāku izjust trauksmi, es patveros otrā, un tad atkal atpakaļ, tad atkal turp. Šodien vajadzēja iet uz Short Riga atvērsanu, bet es sajaucu un domāju, ka tas ir ceturtdien, tāpēc pieteicos arī iet klausīties Ingas lasījumu no Rakstītājas, un beigās izvēlējos iet uz to. Un tas bija tik ļoti pareizi, ka notika tieši tā. Bija diena, kas pavadīta vizuālās informācijas kārtošanā, ļoti nogurdinošā un mazliet saniknojošā, kur nu mazliet, es gāju pa ielu un raudāju, man vienkārši šķita, ka viss ir kautkāds elles stroboskops, kam es nevaru izsekot līdzi tai vizuālās infas plūsmai, un tad uz tam piecpadsmit minūtem iegrimt tīrā teksta pasaulē, kur iztēle var brīvi zīmēt vai nezīmēt telpas un vaibstus, tas bija svētīgi.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}