pelnufeja
24 September 2017 @ 10:11 pm
 
Nevaru saprast, vai pēdējā gada laikā es slimoju biežāk nekā pirms tam, vai arī vienkārši mana dzīve ir kļuvusi aktīvāka, un es biežāk pamanu, ka esmu slima, jo man gribas kaut kur iet/braukt, un tad jādomā, vai to varēšu. Un slimošanas arī ir vairāk tādas kā bērnībā - ar temperatūru un visu to karsti un grūti sajūtu, kas gan laikam ir labi, jo vieglāk sevi disciplinēt ar skriešanu apkārt slimai. Bet šoreiz gan ceru izveseļoties overnight.
 
 
pelnufeja
23 September 2017 @ 06:37 pm
 
Nesen dzejas dienu sakarā viesojoties skolā, kaut gan ilgi šaubījos, vai tas ir pareizais vēstījums, ko komunicēt skolēniem -, bet nolēmu būt autentiska -, pateicu, ka man skolā gāja ļoti slikti - daudzos priekšmetos biju nesekmīga, savukārt literatūru bastoju, jo man tajā bija garlaicīgi, tādēļ ka skolotāja nesekoja jaunākajiem procesiem, tb - nezināja un nebija lasījusi autorus, kas man patika, bet ar visu bastošanu man tāpat lit. parasti bija ļoti labas atzīmes. Pateicu arī, ka tam, ka man matemātikas eksāmenā bija e, šobrīd nav pilnīgi nekādas nozīmes. Tas bija pirmais brīdis, kurā jutu, ka man ar auditoriju izveidojas kontakts. Pirms tam es nevarēju saprast, vai viņi sēž klusi kā pelītes, tāpēc ka viņus tiešām interesē tas, ko es stāstu, vai arī, jo klāt ir četras skolotājas, un, ja nepratīs uzvesties, vēlāk būs problēmas. Pēc manas skolas pieredzes īsa ieskicējuma sākās smiekli un viļņošanās, un tad viņi man sāka uzdot arī jautājumus, turklāt pilnīgi normālus jautājumus, kas saistīti ar lit. (Varbūt man biežāk vajadzētu iet uz skolu, jo tur ir cilvēki, kas mani saprot, un nav spiediena būt tik ļoti gudram un visu darīt pareizi.) Pateicu viņiem arī, ka dzeju drīkst nesaprast un ka centieni saprast var pat traucēt nonākt kontaktā ar to.

Drusciņ parunājos arī par antropoloģiju, tiesa, ar b darbu, kas man būtu ērtākais piemērs tam, ko var darīt, ja studē antro, nolēmu nedalīties, domāju gan, ka skolēniem būtu tikai interesanti, bet par skolotājām, ar kurām man vēlāk vajdzēja iet pusdienās, gan nebiju tik droša.

UPD: Un laikam es arī paguvu pateikt, ka man liekas ļoti nepareizi, ja lit. māca tikai klasiku, jo jaunākais process ir tikpat svarīgs. Nezinu, vai tas gadījumā nebija kaut kā netaktiski, jo es te tagad mācīšu, kā vadīt stundas, no otras puses, man tiešām reāli bija janovada stunda no A-Z, par ko es nebiju informēta, jo man bija nedaudz citādāks priekšstats par to, kā organizējas, ja stundā piedalās viesi. Es kritu panikā, protams, kad izdzirdēju "ja nu kas, mēs jau tur arī būsim", bet, kad stunda beidzās, man bija vēl ko teikt un ko lasīt.
 
 
pelnufeja
20 September 2017 @ 03:26 am
 
Kad ap diviem naktī lasu grāmatu, ēdu saldējumu un zinu, ka rīt nevajadzēs agri celties, tā ir viena no vislaimīgākajām sajūtām pasaulē.
 
 
pelnufeja
18 September 2017 @ 10:31 pm
 
Sieviešu stendaps man patiešām patika ievērojami vairāk, nekā es biju gaidījusi. Tomēr bija vairākas lietas, kas man likās problemātiskas. Un viena no tām ir veids, kādā tiek jokots par homoseksualitāti. Te uzreiz jāatzīmē, ka man šķiet pilnīgi ok par to jokot. Un var arī saprast "vai tikai būt homoseksuālai vai vismaz biseksuālai nevarētu būt vieglāk" uzstādījumu, - jo tad vairs nevajadzētu dīlot ar visu to seksistisko bulšitu, kas nāk no daudziem vīriešiem.

Tomēr problemātiski ir tas, ka joki tiek vērsti (turklāt bez vismazākās refleksijas par to potenciāli problemātiskajiem aspektiem) uz ideju, ka "būtu es lesbiete, man būtu ļoti viegli nokļūt un palikt atticībās, jo lesbietēm jau nav to heteroseksuālo sieviešu briesmīgo problēmu". Un šis ir ļoti slidens lauciņš. Pirmkārt, tāpēc, ka problēmas ir, tikai citādas (te tikpat labi varētu jokot no sērijas "visi tie gadījumi, kad iepazīsties ar sievietēm, kuras ir pievilcīgas, inteliģentas, interesantas utt., bet tad izrādās, ka viņas ir heteroseksuālas, precējušās, ar bērniem utt."). Otrkārt, jāatceras, ka Latvijas sabiedrībā pastāv arī pietiekami spēcīgas homofobijas tendences un milzīga stigma pret homosekusālām ģimenēm. Un tad rodas jautājums, vai joki, kas ir smieklīgi tāpēc, ka ietver atsauci uz grupu, ko sabiedrība stigmatizējusi, ir sakarīgi/vēlami - ar feminisma idejām saistītā stendapā. Nerunājot jau par seksuālās orientācijas un dzimuma mainīšanu just by choice.

Vispār nedaudz traucē tas, ka seksualitāte un vīrieši ir dominējošās tēmas, tāpēc parasti vairāk patīk tie priekšnesumi, kur vismaz daļēji parādās arī citas tēmas. Jo citādi tas nedaudz velk uz "es esmu viena, jo visi vīrieši ir cūkas, visi vīrieši ir cūkas (precīzāk bezjūtu, bezdomu seksa maniaki), tāpēc es esmu viena".

Bet, ja salīdzina ar tiem video, ko esmu redzējusi agrāk, ir daudz, daudz labāk. Trīs priekšnesumi man patika, kas ir laikam puse no visa.

UPD: Jā, ar to seksualitāti ir tā, ka man vairākkārt radās iespaids, ka zālē cilvēki smejas, tiklīdz izdzird jebkādas seksuālas references (kā pusaudži), un tas ir tā, nedaudz, ēm, garlaicīgi un kaitinoši.
 
 
pelnufeja
11 September 2017 @ 03:19 pm
is this just a dream? is it?  
Ja no sapņiem var iemācīties pamosties, t.i. brīžos, kad tev pakaļ dzenas zombiju/nacistu armija, izlemt, ka I kind of don't want to stick around anymore, būtu brīnišķīgi tāpat varēt pamostites arī no nevēlamas realitātes.
 
 
pelnufeja
02 September 2017 @ 06:57 pm
 
Nebūtu sākusi skriet, nekad nebūtu spējusi novērtēt tādus laikaapstākļus kā šodien. Jo man parasti tomēr ir par karstu, pat ja skrienu vakarā, bet tāds laiks kā šodien principā liekas pretīgs. Toties skriešanai izrādās piemērots.

Un šodien es nonācu tajā foršajā sajūtā, kādai laikam jābūt meditējot, bet man izdodas pie tādas tikt ļoti reti, jo es nespēju pārtraukt ģenerēt domas un iztēles ainas - bet šodien es vienkārši skrēju un koncentrējos uz elpu, un brīžiem man izdevās pārtraukt kaut kādas paralēlās domas pavisam - es domāju tikai par to, ka man jāelpo un jābūt savā ķermenī, un tas ir labi un pareizi, un kaut kādā specifiskā veidā arī "viegli". (it kā patiesībā man būtu bijis tik grūti no visām tām domām nevis no tā, ka jākustas.)

Vienīgi pietupienus gan ceļmalā diez ko negribējās taisīt. Bet jā - esmu jau sestajā nedēļā (es runāju par zombies. run, protams :D).
 
 
pelnufeja
31 August 2017 @ 01:12 am
"I am on my way to somewhere"  
Nezinu, ko darīt ar savu dzīvi, tāpēc sēžu parkā un klausos grāmatas, un izliekos, ka nekas nav jādara. (Varbūt nekas arī nav jādara?)

Es gribu vēl mazliet pakavēties tajā sajūtā, ka dzīve var būt vienkārša, ka tā nav draudīgs un briesmīgs radījums, no kā neko labu nevar sagaidīt. Tā sajūta ir kā tā gaisma vasaras beigu pēcpusdienās - mierinoša, maiga un (gaistoša).
 
 
pelnufeja
29 August 2017 @ 12:40 am
 
Handmaid's Tale man kaut kā likās biedējošāka par Doctor Sleep, kas bija iepriekšējā grāmata, ko klausījos (ļoti bieži pirms miega). Bet Kinga šausmas es uztveru vairāk kā metaforas iekšējiem dēmoniem, kas, protams, var būt ļoti briesmīgi, bet vienmēr vai gandrīz vienmēr ir varianti, kā ar tiem dīlot, pieradināt, transformēt utt. Kamēr Handmaid's Tale nemaz neizklausās pēc metaforas.

Un kārtējoreiz aizdomājos arī par to, ka cilvēku apsēstība ar ideju, ka by all means vajag panākt pēc iespējas lielāku reproducēšanos, ir viena no lietām, ko es vienkārši nekādi nevaru saprast. Bet varbūt tāpēc, ka attiecībā uz sabiedrību es laikam tomēr esmu pesimiste un man nemaz nešķiet, ka tai noteikti vajadzētu turpināt pastāvēt mūžīgi.
 
 
pelnufeja
12 August 2017 @ 06:55 pm
 
Pirms pāris dienām kaut kādā kafejnīcā Pērnavā ēdu ļoti garšīgu lēcu-kokospiena biezzupu. Nupat mēģināju pagatavot kaut ko līdzīgu. Omg, cik garšīgi.

Tā vieta vispār bija lieliska, jo, neesot specifiski vegānu-veģetāriešu, piedāvāja daudz veģetāru un vegānisku opciu, tostarp saldos. Vegānu šokolādes kūka, ko ēdu, bija neaprakstāmi garšīga. Es vispār esmu sapratusi, ka man vegānu kūkas garšo daudz labāk, jo tās principā garšo tāpat kā parastās kūkas, tikai tajās iztrūkst tā smagnējības nianse - nezinu, kas to rada, bet tieši tās dēļ ir ļoti nedaudzas kūkas, kas man vispār garšo, jo kūkas kā izstrādājums kopumā vienmēr ir licies par saldu un tāds, kas atstāj to riebīgo smagnējuma sajūtu "tu taču zini, ka šis ēšanai nemaz nav paredzēts, citādi tu tagad tik slikti nejustos". Žēl, ka kūkas gan neprotu cept nekādas.
 
 
pelnufeja
12 August 2017 @ 04:34 pm
 
Rakstu motivācijas vēstuli; saprotu, ka viena laba lieta, ko par sevi uzrakstīt, ir, ka tu spēj gan strādāt patstāvīgi, gan iekļauties komandas darbā. Es ļoti labi saprotu, ka motivācijas vēstulē tu neraksti, ka tev, piemēram, riebjas agri celties, un tamlīdzīgas lietas, tomēr man arī liekas svarīgi eksplicīti nemelot. Kas attiecas uz spēju patstāvīgi strādāt, ja apstākļi ir adekvāti, tā nu ir lieta, par ko es jūtos tiešām pārliecināta, ka es to spēju - protu plānot savu laiku un darba režīmu, rēķināties ar termiņiem un dažādiem paredzamiem un neparedzamiem šķēršļiem, darīt lietas bez atgādināšanas un bakstīšanas utt. Man nav vajadzīgi kaut kādi soda vai kontroles mehānismi (ja neizdarīsi, būs sliktas atzīmes), normālos apstākļos es esmu iekšēji motivēta izdarīt to, kas ir jāizdara. Gan skolā, gan uni man vislabāk patikuši/padevušies tieši tie darbi, ko es varu darīt ilgi un viena pati.

Bet darbs komandā ir tricky. Principā man šķiet, ka es spēju sastrādāties ar citiem cilvēkiem. Es esmu empātiska, spēju klausīties, ņemt vērā dažādas lietas, kas citiem ir būtiskas, ja esmu par tām informēta utt. Tomēr ļoti bieži, piemēram, visādos grupu darbos un līdzīgās lietās, es esmu bijusi šokēta par to, kā cilvēki uztver sastrādāšanos ar citiem un kā pret to attiecas. Te runa ir gan par komunikācijas stilu, gan laika plānošanas prasmēm, gan attieksmi pret commitment. Un man nav skaidrs, kā, piemēram, pieaugušiem cilvēkiem var šķist adekvāti vienkārši neparādīties sarunātajā laikā, lai kopīgi darītu ieplānoto, nedodot par to nekādu ziņu, neizdarīt to, kas ir sarunāts utt. Es ne tikai nespēju sastrādāties ar cilvēkiem, kam ir šāda attieksme, es nesaprotu, kā vispār kāds to spēj (zema tolerance pret realitāti, acīmredzot). Un es no pieredzes zinu, ka es šādās situācijās sadusmojos, norobežojos, kļūstu vēsa un dažkārt pat nejauka. Es ar to nelepojos, bet tā mēdz būt.

Un, jā, es nezinu, vai varu rakstīt, ka spēju strādāt komandā. Varbūt varu rakstīt - I have an ability to work in team, where all parties have high sense of responsibility, respect each other and are able to organize their own fucking time. :D
 
 
pelnufeja
03 August 2017 @ 12:08 am
 
- ej prom! man nepatīk, ka tu te lido!
- .....
- nu, labi, lidot vēl ir ok, bet vismaz to zummm skaņu gan varētu izbeigt!
Tags:
 
 
pelnufeja
02 August 2017 @ 07:03 pm
 
Vakarnakt pamodos no negaisa, man bija bail un gribējās kādam piezvanīt. Tad atcerējos, ka esmu pieaugušais, un turpināju baidīties on my own.
 
 
pelnufeja
31 July 2017 @ 02:31 am
 
"The ways we survive can harm us – and harm those around us. It’s a hard truth to face, in part because it’s so complex. When abusers deny us our reality, it’s gaslighting. When we enact that denial on ourselves, it’s equal parts survival skill and self-harm.

Excavating ourselves out of denial, out of realities constructed of lies meant to harm us, is no small task. It requires grieving, letting go, and a whole lot more that I still hope to learn. Yet the challenge is worthwhile as this is necessary work for all of us who hope for a more supportive society. Once we start the process of undoing the hold gaslighting has on us, the work of self-accountability for our own healing process can begin.

I have repressed a lot of trauma. When awareness of my reality crept in, the shock was violent. Naming that truth spurred a year-long breakdown, which ultimately became a necessary breakthrough. I couldn't keep living under the weight of that denial. I was on that path originally because something in me said that avoiding the full truth (which for me involved going back in the closet) would be safer. Safety is contextual, not absolute. We know safety in relation to the least amount of safety we’ve ever felt. And those levels of “more safety” we rise to have an expiration date and quickly become not enough to continue forward. So I didn't have a choice but to move through that first very heavy layer of denial and start developing a new survival skill: honoring my truth.

I’m often afraid of falling back into the gaslight-formed realities of my past. But that fear comes from understanding how easy it is to get manipulated again, that the familiar, while knowingly harmful, can feel soothing and alluring. Nobody else can stop me from entering an abusive relationship, being codependent, or trying to play the model minority game (aka seeking false hope for equality by throwing everyone under the bus including myself). Those choices are on me, and even when I have little to rely on, I don’t need to solely rely on people or realities that harm me.

We live in an abusive society, and so realistically we’re never fully free from gaslighting, especially as marginalized people, but we do have the agency to name it and other forms of abuse. Sometimes we only have agency to name it in our thoughts, but that’s no small thing. Our thoughts are the most necessary battleground to recover. Holding ourselves accountable for denial is a series of tiny choices we make in our thoughts every day.

* * *

Taking accountability for our past choices is the freedom to make new ones. Once we can see where we’re contributing to feelings that weigh us down, it becomes possible to redirect and carry a little less stress. Simply not suffering isn’t an option on the table, but the choices we do have agency to make can help us suffer a little less.

Learning to recognize how we treat ourselves badly isn’t the end goal, but the process itself. It’s an ongoing commitment to love ourselves and others more fully, to spot harm as it’s happening, and to cultivate sustainability in our lives and communities. There’s no way to know exactly what good we’ll get out of self-accountability until we start."

(Dom Chatterjee https://www.restforresistance.com/zine/holding-ourselves-accountable-for-internalized-abuse)
Tags:
 
 
pelnufeja
31 July 2017 @ 01:03 am
par to, cik ļoti svarīgi manā dzīvē ir saldumi  
Kad es eju uz veikalu, parasti pērku tikai kaut kādus vienus saldumus, ko ēst vēlāk, tajā pašā dienā, nu, vai arī vienus saldumus, ko ēst pa ceļam no veikala uz mājām, un vēl vienus, ko ēst vēlāk mājās -, piemēram, saldējumu un cepumus vai kaut kādu bulciņu un šokolādi. Cenšos nepirkt daudz saldumu vienā dienā. Jo, ja, piemēram, ieraugu, ka kaut kādiem saldumiem, kas man garšo, ir atlaide, vai vienkārši liekas, ka varētu nopirkt, piemēram, trīs cepumu iepakojumus, lai rīt un parīt varētu pēc saldumiem uz veikalu nenākt, pastāv diezgan liela iespēja, ka visi trīs iepakojumi tiks notiesāti tajā pašā vakarā. Tāpēc tā vairs nedaru un uz veikalu pēc saludmiem eju gandrīz katru dienu. Es vispār, īpaši mājās, ļoti daudz ēdu, jo man patīk ēst. Ja man gadījies uztaisīt vakariņās kaut ko garšīgu, es bieži vien izēdu visu katlu vai pannu vienā vakarā, pat ja ēdiena tur ir daudz, jo man vienkārši garšo.

Pirms trim vai četrām dienām biju veikalā un nezinkādu iemeslu dēļ tomēr atkal iegādājos vairāku veidu saldumus, tostarp iepakojumu ar papaijas gabaliņiem cukurā. Atnācu mājās un nolēmu papaiju likt nevis virtuves skapīti, kur parasti glabāju saldumus, bet gan atvilktnē, kur stāv makaroni, lēcas un tamlīdzīga pārtika, cerībā, ka varbūt es par papaiju uz kādu laiku aizmirsīšu un man izdosies to uzreiz neapēst. Un aizmirsu arī. Turklāt pat uz vairākām dienām. Tik ļoti aizmirsu, ka nopirku jaunus saldumus, jo biju droša, ka saldumu mājās vairs nav.
Šodien satikos ar studiju biedreni, ar kuru plānojam drīzumā doties stopēšanas braucienā, sēdējām kafejnīcā un plānojām: pārrunājot visādas praktiskas lietas, mēs kaut kādā brīdi runājām par līdzņemamo pārtiku un tika pieminēti rieksti un žāvēti augļi; un no apziņas dzīlēm man tūliņ pat iznira ārkārtīgi pacilājoša atklāsme, ka man taču mājās virtuves atvilktnē joprojām ir neatvērts iepakojums ar papaiju un, kad aiziešu mājās, es varēšu to ēst. (es jau ļoti, ļoti sen Stīvena Kinga grāmatā "Zvēru kapiņi" izlasīju, ka cilvēka smadzenes ir kā datora faili - cilvēks var atcerēties pilnīgi visu, kas ar viņu jebkad ir noticis, ja tikai sastopas ar impulsu, kas konkrētajam failam liek atkal izgaismoties. :D)
 
 
pelnufeja
26 July 2017 @ 10:29 pm
 
Šodien ir mani mīļākie laikaapstākļi. Biju pastaigāties un skriet. Jutos tā, ka being alive is just enough.
 
 
pelnufeja
23 July 2017 @ 10:53 pm
 
Man tik ļoti patīk, kā no iekšpuses smaržo karstā ūdenī izmērcētu cūku pupu pākstis.
 
 
pelnufeja
18 July 2017 @ 03:27 pm
 
I am back!
 
 
pelnufeja
17 July 2017 @ 09:37 pm
 
Ciba ir man palīdzējusi nostiprināt pārliecību, ka realitātei nav nekādas nozīmes. Viss ir galvā. Ar zināmu regularitāti es lasu visādu sasniegumu darba, sportisku vai sabiedrisku aktivitāšu kontekstā aprakstus un ar vaļā muti sajūsminos par to, cik lieliski/daudz/kaut ko ļoti sakarīgu cilvēki dara; bet tad seko paša rakstītāja secinājums - "es esmu stulbs, slinks idiots, kas neko nevar."
 
 
pelnufeja
17 July 2017 @ 07:13 pm
 
Jautājums par to, cik ilgi jāgaida, līdz sadzīs salauzta sirds, man atgādināja, ka pirms dažām dienām, braucot vilcienā, teicu draudzenei, ka tas PV audioieraksts, kur viņi saka, ka vilcienā aizliegts vest viegli uzliesmojošus priekšmetus, ir galīgi nejēdzīgs, jo es jau sen dzejolī uzrakstīju, ka cilvēks no iekšpuses ir bīstams kā degoša vate, un viņa atbildēja, ka īpaši viegli uzliesmojošs cilvēks ir tad, ja matos sapūtis matu laku.
 
 
pelnufeja
06 July 2017 @ 03:35 pm
 
Bet, jā, skatos de facto - liekas, ka tā ir kāda absurda komēdija. I mean, seriously?

Īpaši lielisks ir tas gadījums ar pazudušo cigarešu ražošanas iekārtu.
 
 
pelnufeja
06 July 2017 @ 09:59 am
 
Bet, kad es skatījos ltv diskusiju par oligarhu sarunām, mani pārsteidza, ka vairāki cilvēki izmanto argumentu, ka publicētos materiālus nevajadzētu uztvert nopietni, jo tie iespējams, ir iegūti nelikumīgā ceļā, un, apejot principus, kādi darbojas tiesiskā valstī, mēs nevaram stiprināt Latvijas kā tiesiskas valsts pastāvēšanu.
Atkal man rodas jautājums, vai cilvēki, kuri šādi izskaās, paši tic tam, ko saka, vai arī lieto šādu argumentāciju kā uzmanības atvairīšanas paņēmienu.

Es, protams, neko nezinu par to, kādā veidā publiskotie materiāli nonākuši preses rīcībā, tomēr, domājot par ieilgušajām LV problēmām saistībā ar necaurskatāmu politiku un korupciju, es arī šajā gadījumā sliecos piekrist viedoklim, ka, pat ja sarunu ieraksti ir iegūti nelikumīgi, sabiedrībai par to saturu ir tiesības tikt informētai.

Un vēl es atkal aizodmājos par r.p. kursā savulaik lasīto Kolberga morāles teoriju. Tai gan tikusi veltīta diezgan plaša kritika, tomēr ļoti būtisks un lietderīgs aspekts man šķiet tajā aktualizētā brieduma sasaistīšana ar spēju pieņemt patstāvīgus morālus lēmumus (arī, ja tie ir pretrunā ar likumiem). Lai sabiedrība varētu kaut cik sakarīgi funkcionēt, ir diezgan būtiski, lai cilvēki likumus ievēro un nerīkojas pret tiem vienkārši tāpat vienmēr, kad ienāk prātā, tomēr likuma izvirzīšana par augstāko kritēriju, kas tiek izmantots, lai izvērtētu savas izvēles pilnīgi visos gadījumos, gan var izrādīties visai nesaprātīga un pat potenciāli bīstama. Nu, jo likumi un varas jau var mainīties visai ātri.

Tāpat man absolūti nejēdzīgs un manipulatīvs liekas mājiens, ka aktualizēt faktu, ka lielā daļā Eiropas valstu cilvēki jau sen būtu ielās, esot potenciāls aicinājums kādu nolinčot. Manuprāt, iziet ielās un paust attieksmi pret notiekošo vai kaut ko pieprasīt ir pilnīgi normāla un adekvāta rīcība, kam nepieciešami nav jābūt saistītai ar agresiju, un es ceru, ka pie mums tas notiks arvien vairāk un vairāk.
 
 
pelnufeja
04 July 2017 @ 02:51 pm
 
Man jau kopš pavasara laiku pa laikam uznāk ļoti spēcīga sajūta, ka šis jau ir noticis. Es zinu, ka pats par sevi tas nav nekas tik neparasts, bet šī sajūta uznāk ar zināmu regulartāti jau vairākus mēnešus. Tās ir it kā pavisam triviālas situācijas, bet sajūta ir ļoti intensīva. It kā es jau reiz būtu rakstījusi īsziņā tieši tos pašus vārdus tieši tādā pašā kontekstā. It kā es būtu redzējusi tos pašus mākoņus. Gatavojot ēdienu, domājusi tieši tās pašas domas. Reizēm man izmisīgi gribas pārčekot vēstules, cibu un citus realitātes atskaites punktus, lai pārliecinātos, ka es nedzīvju atkārtojumā, kā, piemēram, filmā Stay. Tas ir mazliet tā, it kā mana realitāte brīžiem piedzīvotu mazas sadursmes ar kādu citu multiversa dimensiju, kurā es arī eksistēju un daru tās pašas lietas, tikai kaut kādi atsevišķi aspekti ir citādi.
 
 
pelnufeja
03 July 2017 @ 06:33 pm
 
Developing Black feminist thought also involves searching for its expression in alternative institutional locations and among women who are not commonly perceived as intellectuals. As defined in this volume, Black women intellectuals are neither all academics nor found primarily in the Black middle class. Instead, all U.S. Black women who somehow contribute to Black feminist thought as critical social theory are deemed to be “intellectuals.”They may be highly educated. Many are not. For example, nineteenth-century Black feminist activist Sojourner Truth is not typically seen as an intellectual.3 Because she could neither read nor write, much of what we know about her has been recorded by other people. One of her most famous speeches, that delivered at the 1851 women’s rights convention in Akron, Ohio, comes to us in a report written by a feminist abolitionist some time after the event itself (Painter 1993). We do not know what Truth actually said, only what the recorder claims that she said. Despite this limitation, in that speech Truth reportedly provides an incisive analysis of the definition of the term woman forwarded in the mid-1800s:
That man over there says women need to be helped into carriages, and lifted over ditches, and to have the best place everywhere. Nobody ever helps me into carriages, or over mud puddles, or gives me any best place! And ain’t I a woman? Look at me! Look at my arm! I have ploughed, and planted, and gathered into barns, and no man could head me! And ain’t I a woman? I could work as much and eat as much as a man—when I could get it—and bear the lash as well! And ain’t I a woman? I have borne thirteen children, and seen them most all sold off to slavery, and when I cried out with my mother’s grief, none but Jesus heard me! And ain’t I a woman? (Loewenberg and Bogin 1976, 235)
By using the contradictions between her life as an African-American woman and the qualities ascribed to women, Sojourner Truth exposes the concept of woman as being culturally constructed. Her life as a second-class citizen has been filled with hard physical labor, with no assistance from men. Her question, “and ain’t I a woman?” points to the contradictions inherent in blanket use of the term woman. For those who question Truth’s femininity, she invokes her status as a mother of thirteen children, all sold off into slavery, and asks again, “and ain’t I a woman?” Rather than accepting the existing assumptions about what a woman is and then trying to prove that she fit the standards, Truth challenged the very standards themselves. Her actions demonstrate the process of deconstruction— namely, exposing a concept as ideological or culturally constructed rather than as natural or a simple reflection of reality (Collins 1998a, 137–45). By deconstructing the concept woman, Truth proved herself to be a formidable intellectual. And yet Truth was a former slave who never learned to read or write.

(Patricia Hill Collins "Black Feminist Thought: Knowledge, Consciousness and the Politics of Empowerment")
Tags:
 
 
pelnufeja
28 June 2017 @ 02:00 am
rakstnieku māja  
Es tikai tagad pamanīju, ka pie vaifajiem redzams NMP dienests.

Tieši pretī ir ātrās palīdzības depo. Pa logu redzu rindā stāvošas ātrās palīdzības mašīnas. Bet V par laimi laikam ir rāma un mierpilna, jo sirēnas var dzirdēt reti.

Bet, nez, varbūt arī šis neapzināti piemet artavu sajūtai, ka šī ir drošākā vieta pasaulē.
 
 
pelnufeja
13 June 2017 @ 02:34 am
Maldi  
mans draugs dzīvo maldos
naktīs maldu miglā viņš klīst
no rīta pa logu ierauga maldus
maldus kraukšķīgus notiesā brokastīs

maldos glazēti sieriņi maldu pīrādziņi
maldu viesnīcās maldu spilventiņi
maldu lasījumi un maldu skaidrojumi
maldu aizvainojumi maldu pārpratumi

kā lai pasaku viņam ka maldās
viņš savos maldos man neticēs
maldu ielāpi kārtu kārtām
maldu zīmes izliktas krustcelēs

rūgti es maldos
bēdādamās ka draugs dzīvo maldos
raizēdamās ka neaizklīst

es savos maldos pa svešu pilsētu maldos
ilgodamās pēc drauga kurš maldos
un straumēm maldi pār vaigiem man līst

(Anna Auziņa "Annas pūra govs")
Tags:
 
 
pelnufeja
07 June 2017 @ 10:50 pm
 
Laikam man ir Stokholmas sindroms, jo visas ciešanas aizmirsušās ļoti ātri. Esmu izdomājusi, par ko gribētu rakstīt maģistra darbu.

(nez, vai tas jebkad notiks).
 
 
pelnufeja
04 June 2017 @ 12:31 pm
 
Daugavpilī esmu bijusi tikai vienreiz dzīvē, bet es arī mazleit skumstu par to, ka Svetku neievēlēja. :((
 
 
pelnufeja
30 May 2017 @ 11:01 pm
 
Man ļoti patika filma Sangailes vasara. Īpaši man patika tas, ka man tā nemaz nelikās esam LGBT filma klasiskajā izpratnē. Tā ir filma par pieaugšanu un attiecībām, un to, ka sadzīvot pašam ar sevi reizēm ir ļoti grūti un sāpīgi, un nav jābūt notikušam nekam "tādam". Iekšējais dramatisms caur visādām mazām detaļām tur atainojas ļoti spēcīgi. Un arī tīri vizuāli filma ir ļoti skaista.

Šis ir tieši tāda veida garlaicīgais kino, kur nekas nenotiek, kāds man patīk.

Ja tā padomā, man vispār diezgan labi patīk lietuviešu filmas. Neesmu daudz redzējusi, bet tas, ko esmu redzējusi, pārsvarā ir paticis.

Es arī mazliet pameklēju un paskatījos kaut kādas intervijas ar režisori, un man ārkārtīgi patīk tas vēstījums, ko viņa ir vēlējusuies nodot, un arī liekas, ka tas filmā lieliski parādīts, ka mums nevajadzētu stigmatizēt pusaudžu depresiju vai par to smieties, tāpat arī, ka tas, ka reizēm ir ļoti, pat dramatiski slikti, nenozīmē, ka ar cilvēku vienmēr viss būs slikti un viņa dzīve ir izgāzusies. Vispār man liekas, ka filma ļoti normalizē sāpes un kaut kā sakonektē tās ar dzīvi, rādot, piemēram, to, ka pieaugt vienkārši var būt nenormāli grūti. Un filma vispār nav nomācoša. Tas ir ļoti viegls, bet reizē dzīvi absolūti neizskaistinošs stāsts.
 
 
pelnufeja
25 May 2017 @ 07:49 pm
 
Paskatos savā mājā pa stūriem un ar lepnumu secinu, ka drīz kļūšu par mūdžu bakalauru.
 
 
pelnufeja
25 May 2017 @ 01:06 am
salvija  
Ir tādas smaržas un garšas, kas man rada nevis vienkārši sajūtu, ka šis man ļoti, ļoti garšo vai patīk, bet tajā garšā vai smaržā ir kaut kas, kas man ir fundamentāli nepieciešams, lai varētu jēgpilni eksistēt.
Ar salviju tas sākās jau bērnībā - ar kaut kādām klepus tabletēm, sīrupiem, varbūt arī tējām, es neatceros. Un tad es nezināju, ka tā ir salvija. Bet man bija skaidrs, ka tas ir kaut kas brīnišķīgs.
Vēlāk es sastapos arī ar kaut kādiem ķermeņa kopšanas līdzekļiem, kur klāt bija salvijas ēteriskā eļļa.
Tad es par to atkal aizmirsu. Jo cilvēkiem ir tendence aizmirst svarīgo.
Un tad pirms apmēram mēneša, kad Terapijā vaicāju, kādas zāļu tējas viņiem ir, uzzinājusi, ka ir arī salvijas tēja, protams, tūlīt to izvēlējos. Šķiet vakara gaitā izdzēru tikai divas tasītes, jo paralēli dzēru arī mājas vīnu. Bet es atkal biju atcerējusies, ka salvija ir tā svarīgā lieta. Pajautāju bārmenim, vai es nevaru no viņiem pašu salviju nopirkt, jo, nu, tā ir zāļu tēja, un man besī tirgus, un tā, un es zinu, ka, piemēram, tējas namiņā un arī tajā tējnīcā, kas man diez ko nepatīk un atrodas pie akmens tilta, var nopirkt tējas, bet viņš teica, ka nevarot, bet ka esot vienkārši nopirkt aptiekā. Vai ne? Bet praktiskas lietas nav mana stiprā puse.
Tad bija visādas lietas, bet es visu laiku zināju, ka man jānopērk salvijas tēja. Un šovakar es to beidzot kopā ar acu pilieniem nopirku vietējā aptiekā.

Man vēl negribas iet gulēt, lai varētu izdzert vēl trešo krūzi, kaut arī ļoti nāk miegs un rīt agri atnāks L, un vajadzēs socializēties un pēc tam atgriezties pie b darba rakstīšanas.

No tējām man vēl ļoti garšo lakricas tēja.
Ja es varētu visu laiku dzert abas šīs tējas un visur tās būtu pieejamas, es varbūt pat būtu ar mieru pārstāt dzert kafiju.
 
 
pelnufeja
19 May 2017 @ 04:29 pm
 
Mana darba nodaļas aug kā zirnekļa tīkls. Tiklīdz man liekas, ka es tūlīt jau būšu galā, atkal izstiepjas kāds pavediens, un es saprotu, ka man par to jāuzraksta.
 
 
pelnufeja
18 May 2017 @ 01:46 pm
 
Policijas mīmu teātris
Tags:
 
 
pelnufeja
10 May 2017 @ 09:39 pm
 
Bet vispār es esmu nenormāli nikna par to, ka man atkal ir jāiet uz cirka protestu, jo man nav laika, tas ir pārāk agri, un ārā šodien bija sniegs, kas nozīmē, ka man atkal nosals rokas, jo es neatceros, kur ir Saeima, un man vajadzēs bakstīties telefonā.

Es tā neesmu ar mieru, ja. Vai nu aizvāciet sniegu vai sāciet pieņemt sakarīgus likumus!
 
 
pelnufeja
04 May 2017 @ 02:26 am
cheer up  
"Being miserable doesn't exclude us from the human community. It's a sure sign that we are very normal. Life is progressing in its own dark way, more or less exactly to plan."

https://www.youtube.com/watch?v=UoLWYhwROBI
 
 
pelnufeja
28 April 2017 @ 11:24 pm
 
Mani šausmīgi kaitina, ja man māca, kā man vajadzētu justies vai ko ēst.
 
 
pelnufeja
23 April 2017 @ 12:12 am
 
Man ir tik daudz neuzrakstītu cibas ierakstu.
 
 
pelnufeja
20 April 2017 @ 04:34 pm
lit. konference  
Man liekas, ka masu lasītājs izklausās pēc masu slepkava.
 
 
pelnufeja
15 April 2017 @ 08:59 pm
internetā atrasts mierinājums  
The Laughing Heart

your life is your life
don’t let it be clubbed into dank submission.
be on the watch.
there are ways out.
there is a light somewhere.
it may not be much light but
it beats the darkness.
be on the watch.
the gods will offer you chances.
know them.
take them.
you can’t beat death but
you can beat death in life, sometimes.
and the more often you learn to do it,
the more light there will be.
your life is your life.
know it while you have it.
you are marvelous
the gods wait to delight
in you.

(Charles Bukowski)
Tags:
 
 
pelnufeja
08 April 2017 @ 03:10 pm
 
Laikam jau šis ir studijās iegūts niķis, bet arvien biežāk, kad dzirdu, ka cilvēki izmanto tādas nozīmes ziņā tik plašas kategorijas kā skaistums vai sievišķība, es pieķeru sevi pie domas, ka man konkrētajā stāstījumā rada apjukumu tas, ka jau sākumā netiek skaidri nodefinēts, kas ar šiem jēdzieniem tiks saprasts - mediju diskursa standarti, priekšstati par skaistumu vai sievišķību noteiktas kultūras vai laikmeta kontekstā, personiskā izpratne utt.

Pēdējoreiz šo piefiksēju izstādes "es pieskaros sev" apmeklējumā, kas man, starp citu, ļoti patika, un es ārkārtīgi priecājos, ka varēju uz to aiziet reizē, kad par darbiem stāstīja pašas mākslinieces un kuratore, jo citādi noteikti būtu spējusi uztvert visai maz, jo tomēr vairums darbu ir vizuāli - skatāmi un lasāmi. Bet pie videoinstalācijas, kurā redzams, kā māksliniece sev katru dienu atkārtojusi vārdus "es esmu skaista", viņa pati, stāstot par šo darbu, kādā brīdī izteicās, ka videosērijas uzņemšanas gaitā esot sapratusi, ka vienkārši nav smuka un ar to vajadzēs samierināties. No stāstītā lielā mērā secinu, ka gan konkrētais darbs, gan izstāde kopumā komentē mediju diskura "skaistumu", tomēr, kad par to tiek runāts, tas ne vienmēr tiek paskaidrots, un skaistuma nozīmes saplūst kaut kādā lielā, it kā pašsaprotamā skaistuma izpratnē.

Arī sarunās ar draugiem un paziņām es reizēm izjūtu šo pašu apjukumu, kad cilvēki sāk runāt par skaistumu vai sievišķību kā par pašsaprotamām kategorijām vai kritērijiem, pēc kuriem citi vai viņi paši varētu sevi vērtēt. Un te tiešām nav runa par to, ka man būtu briesmīgi svarīgi, piemēram, savas draudzenes, kas jūtas ne pietiekmai skaistas, vienmēr par katru cenu pārliecināt, ka tā nav, jo (viena lieta, kas nav īsti relevanta šim ierakstam, bet ko es ļoti mācos gan attiecībā uz sevi pašu gan citiem, ir spēja saprast, ka visas cilvēku emocijas ir leģitīmas un respektējamas - pat ja tev tās liekas absurdas vai būtu ērtāk, ja tās vienkārši pazustu), bet es vienkārši bieži tiešām nevaru saprast, par kuriem sievišķības/skaistuma standartiem tieši ir runa. Un arī, kad par to pajautāju, cilvēki reizēm paši izskatās apjukši, no sērijas "kāpēc tu to prasi, mēs taču visi zinām, par ko ir runa..."

Bet vienkārši skaistums un sievišķība nav universālas kategorijas. Tās nav pašsaprotamas, un visi par tām nedomā vienādi. Un, nē, "mēs" nezinām, par ko ir runa, kamēr tas netiek skaidri pateikts.

Es, piemēram, skatoties uz sevi spogulī, mēdzu nošķirt "man riebjas, kā es izskatos, jo, nez, man ir netīri mati un pumpas", kas pēc maniem standartiem nav diez ko skaisti" un "man ļoti, ļoti patīk, kā es izskatos (tātad es esmu skaista pēc saviem personiskajiem standartiem), bet es apzinos, ka, piemēram, pēc delfu sieviešu rubrikas standartiem meitenes šādā izskatā no mājām ārā neiet, ja vien nav atgadījusies kāda tik ekstrēma situācija, ka matus kārtīgi izķemmēt un uzkrāsoties fiziski nav bijis iespējams". Protams, dažādās kategorijas var pārklāties - pēc delfu standartiem jau arī netīrie mati un pumpas nav smuki, bet tās nav viens un tas pats.
 
 
pelnufeja
07 April 2017 @ 01:29 pm
 
Bērnkopības standarti tomēr pēdējos divdesmit gados ir ievērojami mainījušies, es atceros, ka mans vectēvs veda mani uz rotaļu laukumu šūpoties šūpolēs un tajā pašā rotaļu laukumā no pudeles dzēra alu, kurš turkāt bija apskaužami lēts, sķiet, tas maksāja trīsdesmit deviņus santīmus. Tā gan sajūtā ir ļoti tāla bērnības atmiņa - man varēt būt kādi trīs vai četri gadi, tas nozīmē, ka kāds deviņdesmit-ceturtais, deviņdesmit-piektais gads. Un naudai laikam arī tad bija cita vērtība.
 
 
pelnufeja
06 April 2017 @ 09:56 pm
 
Agrāk es ļoti pārdzīvoju par to, ka cilvēki, kuri varētu mani saprast, negrib ar mani draudzēties, bet cilvēki, kuri grib draudzēties, nesaprot, un savukārt ar tiem, kuri saprot un grib arī draudzēties, vienmēr ir kaut kādi attiecību mežģi un piņķerēšanās.

Tagad ir kļuvis kaut kā vieglāk. Mežģu un piņķerēšanās ir krietni mazāk, jo mēs visi droši vien esam mazliet paaugušies. Par cilvēkiem, kuri (negrib) draudzēties, vairs tik ļoti nebēdājos, un ir parādījusies vēl kāda agrāk nebijusi kategorija - sometimes I just meet people by chance, un viņi nav mani draugi, reizēm nav pat paziņas, bet viņi kaut ko saprot. Un tas nemaz nav nesvarīgi.

Mazāk svarīgi liekas visas komunikācijas definēt un klasificēt.

Bet reizēm tāpat dzer brūkleņu alu, sadomājies par pagātni un visādām eksistenciālām lietām, un liekas, ka neviens nesaprot vai ka neviens, kas varētu saprast, nav pieejams.
 
 
pelnufeja
27 March 2017 @ 01:20 am
Fargo  
- It's a side business. I make up these knapsacks for the Zombie Apocalypse. You know...In case the dead come back to life and world gets all "dog-eat-dog."
- It's already "dog-eat-dog," friend. Not sure what worse a bunch of zombies could do.
Tags:
 
 
pelnufeja
10 March 2017 @ 10:21 pm
 
Dzīvošana pēc būtības ir ētiski neviennozīmīga situācija.
 
 
pelnufeja
07 March 2017 @ 08:58 pm
 
Bet es tiešām nesaprotu cepienu par Uģi Kuģi:
a) kāpēc viņam vispār jāpievērš uzmanība?
b) sieviešu stendaps jau izpildījuma ziņā daudz neatpaliek.

Un, jā, izpildījumam ir nozīme. Skatoties stendapu, es sāku saprast, ko mans vectēvs domāja, kad bērnībā man teica, ka profesionāli komiķi par saviem jokiem nesmejas, t.i. reizēm jāpieliek milzu pūles, lai caur aizelšanos un cilvēka paša sajūsmu par savām asprātībām izsekotu domai. Ieva Preisa, piemēram, tikai pašās beigās paskaidroja, kāpēc viņai vispār bijusi darīšana ar policiju, bet visu laiku runāja tā, it kā visiem tas sen būtu skaidrs.

Nevar vispārināt, protams, ir bijuši arī labi priekšnesumi, bet kopumā latiņa ir zemu, un tas ir bēdīgi; īpaši tāpēc, ka gandrīz visas dalībnieces rada sajūtu, ka spētu sagatavoties daudz, daudz labāk (bet priekš kam?), un tas mani kaitina.
 
 
pelnufeja
02 March 2017 @ 09:29 pm
 
Palīdz tas, ka esmu iemācījusies (atsauce uz te nesen lasīto) neturēt muti.

Muti turēt es nekad neesmu pratusi, bet par to drīzāk esmu domājusi kā trūkumu un tādu lietu, kas ļoti palīdz laiku pa laikam iekulties nepatikšanās vai vismaz nonākt neērtās situācijās. Bērnībā un pusaudzībā man mūžīgi pārmeta, ka nemāku paklusēt un kas tā vispār par runāšanu pretī pieaugušajiem. Un guess what, tādi pieaugušie turpina pastāvēt arī vēlāk, kad jau pats esi liels, t.i. vienkārši ir cilvēki, kam pretī nerunā. Un draugi un paziņas, kas nav eksplicīti nosodījuši manu tendenci nevietā izrunāties, tomēr laiku pa laikam ir norādījuši, ka man pašai būtu vieglāk, ja es tomēr vairāk padomātu, ko un kam saku.

Tāpēc es pakāpeniski biju attīstījusi palielu iekšējo konfliktu, t.i. kaut kāda lieta, ko tu dari un kas jūtas esam dabiska un pareiza, tomēr neskaitās laba un par to pat vajadzētu tā kā kaunēties un sevi nosodīt.

Bet tagad es tā vairs nejūtos, t.i. nemāku un negribu turēt muti. Un, jo mazāk es par to satraucos, jo retāk gadās tādas sitācijas, kad es aiz iekšējās frustrācijas tiešām sarunāju muļķības un vēlāk esmu nikna uz sevi par to, kas pie velna lika man tā runāt, un man ir briesmīgs kauns.
Es tagad esmu pieaugušais un pati izdomāju, kāds cilvēks es gribēšu būt un kādas vērtības man ir svarīgas. Un es esmu tāds, kurš reizēm pasaka lietas, kas citiem nav ērtas un ko viņi negrib dzirdēt. Un reizēm es tāpēc nonāku neveiklās situācijās vai problēmās. Un ir cilvēki, kam es tāpēc nepatīku. I will have to live with myself somehow.
 
 
pelnufeja
02 March 2017 @ 08:38 pm
 
Pēdējā laikā es mēģinu starp sevi un pasauli izveidot to aizsargslānīti, kas man dabiski nepiemīt, un tāpēc viss ir pārāk tuvu un sāpīgi. Un ir kļuvis vieglāk. Patiesībā daudz, daudz vieglāk. Es saprotu, ka ir lietas, no kurām vienkārši jādistancējas, citādi par lielākām vai mazākām netaisnībām sāpēs sirds divdesmit četras stundas diennaktī. Es esmu iemācījusies (vai vismaz ļoti, ļoti cenšos) nebāzties cilvēkiem virsū ar palīdzību, par kuru "es zinu", ka viņiem tā noteikti ir vajadzīga, jo es visu zinu labāk, kad viņi man to nav lūguši vai ir skaidri pateikuši, ka to nevēlas. Bet viena lieta, ar ko man tomēr ir ļoti grūti sadzīvot, ir visādas ikdienas līmeņa netaisnības, kuras cilvēki mēdz izveikt un viņiem nekad par to nav jāuzņemas atbildība. Un mans novērojums ir tāds, ka cilvēki ļoti bieži asi reaģē uz visādām globāla mēroga problēmām, nu, tur karš, koku izciršana, slimības utt. - un viņi ir gatavi iet protestos, ziedot nauu un darīt visādas labas lietas, bet, kad runa ir par kaut kādām ne ok lietām ikdienas realitātē, ļoti bieži neviens par to nerunā, un ir tāda visaptveroša samierināšanās aura, ka tāpat neko nevar darīt, nav vērts neko teikt, uz mani tas neattiecas un tā. Vienalga vai nejēdzību darītāji būtu kaimiņi, kolēģi, cilvēki transportā vai valsts iestādē. Un es nevaru saprast, kāpēc tā ir. Un man ir grūti, un, jo es vecāka kļūstu, jo lielāks šis grūtums kļūst.

Tiešām: šajā aspektā kļūst tikai grūtāk, un nekāds tur "jaunības maksimālisms pāries" nav nostrādājis. Ir aspekti, kuru sakarā es uz pasauli skatos ar tikpat lielu izbrīnu un skumājm kā bērnībā un pusaudzībā. Tas nav pārgājis.
 
 
pelnufeja
28 February 2017 @ 10:03 pm
 
Pirmoreiz dzīvē (ar visu savu labo atmiņu) jūtu nepieciešamību izmantot aplikāciju ar nosaukumu "kalendārs".
 
 
pelnufeja
21 February 2017 @ 10:54 pm
reklāma :)  
Bakalaura darba (kultūras un sociālajā antropoloģijā) ietvaros pētīšu, kā radniecību (ar radniecību saprotot dažādas savstarpējo attiecību prakses, ne tikai asinsradniecību vai partnerattiecības) skata homoseksuālas personas.
Meklēju cilvēkus, kuri identificējas kā geji vai lesbietes un piekristu anonīmai intervijai.

Lai mazinātos aizspriedumi un maldīgi pieņēmumi, ir nepieciešami pētījumi!

Man var dot ziņu uz pelnufeja@gmail.com
 
 
pelnufeja
01 February 2017 @ 07:31 pm
 
Man ļoti patīk mana ikdiena, kopš esmu atgriezusies Latvijā, un zināmā mērā pat varētu teikt, ka es esmu paguvusi diezgan daudz izdarīt, bet, ja runa ir par vientulības sajūtu, kura man bija T un kura man ir vienmēr, tad te man tās ir tieši tikpat daudz.

Ja atskaita karadarbības zonas, es varētu dzīvot jebkur.
 
 
Current Music: Grace Potter and the Nocturnals - White Rabbit
 
 
pelnufeja
27 January 2017 @ 03:12 am
 
Now no more smiling mid crestfall 
No more managing unmanageables
No more holding still in the hailstorm

Now enter your watchwoman

I'll be your keeper for life as your guardian
I'll be your warrior of care your first warden
I'll be your angel on call, I'll be on demand 
The greatest honor of all, as your guardian
 
 
Current Music: Alanis Morissette - Guardian