saldumi
23 July 2017 @ 10:53 pm
 
Man tik ļoti patīk, kā no iekšpuses smaržo karstā ūdenī izmērcētu cūku pupu pākstis.
 
 
saldumi
18 July 2017 @ 03:27 pm
 
I am back!
 
 
saldumi
17 July 2017 @ 09:37 pm
 
Ciba ir man palīdzējusi nostiprināt pārliecību, ka realitātei nav nekādas nozīmes. Viss ir galvā. Ar zināmu regularitāti es lasu visādu sasniegumu darba, sportisku vai sabiedrisku aktivitāšu kontekstā aprakstus un ar vaļā muti sajūsminos par to, cik lieliski/daudz/kaut ko ļoti sakarīgu cilvēki dara; bet tad seko paša rakstītāja secinājums - "es esmu stulbs, slinks idiots, kas neko nevar."
 
 
saldumi
17 July 2017 @ 07:13 pm
 
Jautājums par to, cik ilgi jāgaida, līdz sadzīs salauzta sirds, man atgādināja, ka pirms dažām dienām, braucot vilcienā, teicu draudzenei, ka tas PV audioieraksts, kur viņi saka, ka vilcienā aizliegts vest viegli uzliesmojošus priekšmetus, ir galīgi nejēdzīgs, jo es jau sen dzejolī uzrakstīju, ka cilvēks no iekšpuses ir bīstams kā degoša vate, un viņa atbildēja, ka īpaši viegli uzliesmojošs cilvēks ir tad, ja matos sapūtis matu laku.
 
 
saldumi
06 July 2017 @ 03:35 pm
 
Bet, jā, skatos de facto - liekas, ka tā ir kāda absurda komēdija. I mean, seriously?

Īpaši lielisks ir tas gadījums ar pazudušo cigarešu ražošanas iekārtu.
 
 
saldumi
06 July 2017 @ 09:59 am
 
Bet, kad es skatījos ltv diskusiju par oligarhu sarunām, mani pārsteidza, ka vairāki cilvēki izmanto argumentu, ka publicētos materiālus nevajadzētu uztvert nopietni, jo tie iespējams, ir iegūti nelikumīgā ceļā, un, apejot principus, kādi darbojas tiesiskā valstī, mēs nevaram stiprināt Latvijas kā tiesiskas valsts pastāvēšanu.
Atkal man rodas jautājums, vai cilvēki, kuri šādi izskaās, paši tic tam, ko saka, vai arī lieto šādu argumentāciju kā uzmanības atvairīšanas paņēmienu.

Es, protams, neko nezinu par to, kādā veidā publiskotie materiāli nonākuši preses rīcībā, tomēr, domājot par ieilgušajām LV problēmām saistībā ar necaurskatāmu politiku un korupciju, es arī šajā gadījumā sliecos piekrist viedoklim, ka, pat ja sarunu ieraksti ir iegūti nelikumīgi, sabiedrībai par to saturu ir tiesības tikt informētai.

Un vēl es atkal aizodmājos par r.p. kursā savulaik lasīto Kolberga morāles teoriju. Tai gan tikusi veltīta diezgan plaša kritika, tomēr ļoti būtisks un lietderīgs aspekts man šķiet tajā aktualizētā brieduma sasaistīšana ar spēju pieņemt patstāvīgus morālus lēmumus (arī, ja tie ir pretrunā ar likumiem). Lai sabiedrība varētu kaut cik sakarīgi funkcionēt, ir diezgan būtiski, lai cilvēki likumus ievēro un nerīkojas pret tiem vienkārši tāpat vienmēr, kad ienāk prātā, tomēr likuma izvirzīšana par augstāko kritēriju, kas tiek izmantots, lai izvērtētu savas izvēles pilnīgi visos gadījumos, gan var izrādīties visai nesaprātīga un pat potenciāli bīstama. Nu, jo likumi un varas jau var mainīties visai ātri.

Tāpat man absolūti nejēdzīgs un manipulatīvs liekas mājiens, ka aktualizēt faktu, ka lielā daļā Eiropas valstu cilvēki jau sen būtu ielās, esot potenciāls aicinājums kādu nolinčot. Manuprāt, iziet ielās un paust attieksmi pret notiekošo vai kaut ko pieprasīt ir pilnīgi normāla un adekvāta rīcība, kam nepieciešami nav jābūt saistītai ar agresiju, un es ceru, ka pie mums tas notiks arvien vairāk un vairāk.
 
 
saldumi
04 July 2017 @ 02:51 pm
 
Man jau kopš pavasara laiku pa laikam uznāk ļoti spēcīga sajūta, ka šis jau ir noticis. Es zinu, ka pats par sevi tas nav nekas tik neparasts, bet šī sajūta uznāk ar zināmu regulartāti jau vairākus mēnešus. Tās ir it kā pavisam triviālas situācijas, bet sajūta ir ļoti intensīva. It kā es jau reiz būtu rakstījusi īsziņā tieši tos pašus vārdus tieši tādā pašā kontekstā. It kā es būtu redzējusi tos pašus mākoņus. Gatavojot ēdienu, domājusi tieši tās pašas domas. Reizēm man izmisīgi gribas pārčekot vēstules, cibu un citus realitātes atskaites punktus, lai pārliecinātos, ka es nedzīvju atkārtojumā, kā, piemēram, filmā Stay. Tas ir mazliet tā, it kā mana realitāte brīžiem piedzīvotu mazas sadursmes ar kādu citu multiversa dimensiju, kurā es arī eksistēju un daru tās pašas lietas, tikai kaut kādi atsevišķi aspekti ir citādi.
 
 
saldumi
03 July 2017 @ 06:33 pm
 
Developing Black feminist thought also involves searching for its expression in alternative institutional locations and among women who are not commonly perceived as intellectuals. As defined in this volume, Black women intellectuals are neither all academics nor found primarily in the Black middle class. Instead, all U.S. Black women who somehow contribute to Black feminist thought as critical social theory are deemed to be “intellectuals.”They may be highly educated. Many are not. For example, nineteenth-century Black feminist activist Sojourner Truth is not typically seen as an intellectual.3 Because she could neither read nor write, much of what we know about her has been recorded by other people. One of her most famous speeches, that delivered at the 1851 women’s rights convention in Akron, Ohio, comes to us in a report written by a feminist abolitionist some time after the event itself (Painter 1993). We do not know what Truth actually said, only what the recorder claims that she said. Despite this limitation, in that speech Truth reportedly provides an incisive analysis of the definition of the term woman forwarded in the mid-1800s:
That man over there says women need to be helped into carriages, and lifted over ditches, and to have the best place everywhere. Nobody ever helps me into carriages, or over mud puddles, or gives me any best place! And ain’t I a woman? Look at me! Look at my arm! I have ploughed, and planted, and gathered into barns, and no man could head me! And ain’t I a woman? I could work as much and eat as much as a man—when I could get it—and bear the lash as well! And ain’t I a woman? I have borne thirteen children, and seen them most all sold off to slavery, and when I cried out with my mother’s grief, none but Jesus heard me! And ain’t I a woman? (Loewenberg and Bogin 1976, 235)
By using the contradictions between her life as an African-American woman and the qualities ascribed to women, Sojourner Truth exposes the concept of woman as being culturally constructed. Her life as a second-class citizen has been filled with hard physical labor, with no assistance from men. Her question, “and ain’t I a woman?” points to the contradictions inherent in blanket use of the term woman. For those who question Truth’s femininity, she invokes her status as a mother of thirteen children, all sold off into slavery, and asks again, “and ain’t I a woman?” Rather than accepting the existing assumptions about what a woman is and then trying to prove that she fit the standards, Truth challenged the very standards themselves. Her actions demonstrate the process of deconstruction— namely, exposing a concept as ideological or culturally constructed rather than as natural or a simple reflection of reality (Collins 1998a, 137–45). By deconstructing the concept woman, Truth proved herself to be a formidable intellectual. And yet Truth was a former slave who never learned to read or write.

(Patricia Hill Collins "Black Feminist Thought: Knowledge, Consciousness and the Politics of Empowerment")
Tags:
 
 
saldumi
28 June 2017 @ 02:00 am
rakstnieku māja  
Es tikai tagad pamanīju, ka pie vaifajiem redzams NMP dienests.

Tieši pretī ir ātrās palīdzības depo. Pa logu redzu rindā stāvošas ātrās palīdzības mašīnas. Bet V par laimi laikam ir rāma un mierpilna, jo sirēnas var dzirdēt reti.

Bet, nez, varbūt arī šis neapzināti piemet artavu sajūtai, ka šī ir drošākā vieta pasaulē.
 
 
saldumi
13 June 2017 @ 02:34 am
Maldi  
mans draugs dzīvo maldos
naktīs maldu miglā viņš klīst
no rīta pa logu ierauga maldus
maldus kraukšķīgus notiesā brokastīs

maldos glazēti sieriņi maldu pīrādziņi
maldu viesnīcās maldu spilventiņi
maldu lasījumi un maldu skaidrojumi
maldu aizvainojumi maldu pārpratumi

kā lai pasaku viņam ka maldās
viņš savos maldos man neticēs
maldu ielāpi kārtu kārtām
maldu zīmes izliktas krustcelēs

rūgti es maldos
bēdādamās ka draugs dzīvo maldos
raizēdamās ka neaizklīst

es savos maldos pa svešu pilsētu maldos
ilgodamās pēc drauga kurš maldos
un straumēm maldi pār vaigiem man līst

(Anna Auziņa "Annas pūra govs")
Tags:
 
 
saldumi
07 June 2017 @ 10:50 pm
 
Laikam man ir Stokholmas sindroms, jo visas ciešanas aizmirsušās ļoti ātri. Esmu izdomājusi, par ko gribētu rakstīt maģistra darbu.

(nez, vai tas jebkad notiks).
 
 
saldumi
04 June 2017 @ 12:31 pm
 
Daugavpilī esmu bijusi tikai vienreiz dzīvē, bet es arī mazleit skumstu par to, ka Svetku neievēlēja. :((
 
 
saldumi
30 May 2017 @ 11:01 pm
 
Man ļoti patika filma Sangailes vasara. Īpaši man patika tas, ka man tā nemaz nelikās esam LGBT filma klasiskajā izpratnē. Tā ir filma par pieaugšanu un attiecībām, un to, ka sadzīvot pašam ar sevi reizēm ir ļoti grūti un sāpīgi, un nav jābūt notikušam nekam "tādam". Iekšējais dramatisms caur visādām mazām detaļām tur atainojas ļoti spēcīgi. Un arī tīri vizuāli filma ir ļoti skaista.

Šis ir tieši tāda veida garlaicīgais kino, kur nekas nenotiek, kāds man patīk.

Ja tā padomā, man vispār diezgan labi patīk lietuviešu filmas. Neesmu daudz redzējusi, bet tas, ko esmu redzējusi, pārsvarā ir paticis.

Es arī mazliet pameklēju un paskatījos kaut kādas intervijas ar režisori, un man ārkārtīgi patīk tas vēstījums, ko viņa ir vēlējusuies nodot, un arī liekas, ka tas filmā lieliski parādīts, ka mums nevajadzētu stigmatizēt pusaudžu depresiju vai par to smieties, tāpat arī, ka tas, ka reizēm ir ļoti, pat dramatiski slikti, nenozīmē, ka ar cilvēku vienmēr viss būs slikti un viņa dzīve ir izgāzusies. Vispār man liekas, ka filma ļoti normalizē sāpes un kaut kā sakonektē tās ar dzīvi, rādot, piemēram, to, ka pieaugt vienkārši var būt nenormāli grūti. Un filma vispār nav nomācoša. Tas ir ļoti viegls, bet reizē dzīvi absolūti neizskaistinošs stāsts.
 
 
saldumi
25 May 2017 @ 07:49 pm
 
Paskatos savā mājā pa stūriem un ar lepnumu secinu, ka drīz kļūšu par mūdžu bakalauru.
 
 
saldumi
25 May 2017 @ 01:06 am
salvija  
Ir tādas smaržas un garšas, kas man rada nevis vienkārši sajūtu, ka šis man ļoti, ļoti garšo vai patīk, bet tajā garšā vai smaržā ir kaut kas, kas man ir fundamentāli nepieciešams, lai varētu jēgpilni eksistēt.
Ar salviju tas sākās jau bērnībā - ar kaut kādām klepus tabletēm, sīrupiem, varbūt arī tējām, es neatceros. Un tad es nezināju, ka tā ir salvija. Bet man bija skaidrs, ka tas ir kaut kas brīnišķīgs.
Vēlāk es sastapos arī ar kaut kādiem ķermeņa kopšanas līdzekļiem, kur klāt bija salvijas ēteriskā eļļa.
Tad es par to atkal aizmirsu. Jo cilvēkiem ir tendence aizmirst svarīgo.
Un tad pirms apmēram mēneša, kad Terapijā vaicāju, kādas zāļu tējas viņiem ir, uzzinājusi, ka ir arī salvijas tēja, protams, tūlīt to izvēlējos. Šķiet vakara gaitā izdzēru tikai divas tasītes, jo paralēli dzēru arī mājas vīnu. Bet es atkal biju atcerējusies, ka salvija ir tā svarīgā lieta. Pajautāju bārmenim, vai es nevaru no viņiem pašu salviju nopirkt, jo, nu, tā ir zāļu tēja, un man besī tirgus, un tā, un es zinu, ka, piemēram, tējas namiņā un arī tajā tējnīcā, kas man diez ko nepatīk un atrodas pie akmens tilta, var nopirkt tējas, bet viņš teica, ka nevarot, bet ka esot vienkārši nopirkt aptiekā. Vai ne? Bet praktiskas lietas nav mana stiprā puse.
Tad bija visādas lietas, bet es visu laiku zināju, ka man jānopērk salvijas tēja. Un šovakar es to beidzot kopā ar acu pilieniem nopirku vietējā aptiekā.

Man vēl negribas iet gulēt, lai varētu izdzert vēl trešo krūzi, kaut arī ļoti nāk miegs un rīt agri atnāks L, un vajadzēs socializēties un pēc tam atgriezties pie b darba rakstīšanas.

No tējām man vēl ļoti garšo lakricas tēja.
Ja es varētu visu laiku dzert abas šīs tējas un visur tās būtu pieejamas, es varbūt pat būtu ar mieru pārstāt dzert kafiju.
 
 
saldumi
19 May 2017 @ 04:29 pm
 
Mana darba nodaļas aug kā zirnekļa tīkls. Tiklīdz man liekas, ka es tūlīt jau būšu galā, atkal izstiepjas kāds pavediens, un es saprotu, ka man par to jāuzraksta.
 
 
saldumi
18 May 2017 @ 01:46 pm
 
Policijas mīmu teātris
Tags:
 
 
saldumi
10 May 2017 @ 09:39 pm
 
Bet vispār es esmu nenormāli nikna par to, ka man atkal ir jāiet uz cirka protestu, jo man nav laika, tas ir pārāk agri, un ārā šodien bija sniegs, kas nozīmē, ka man atkal nosals rokas, jo es neatceros, kur ir Saeima, un man vajadzēs bakstīties telefonā.

Es tā neesmu ar mieru, ja. Vai nu aizvāciet sniegu vai sāciet pieņemt sakarīgus likumus!
 
 
saldumi
04 May 2017 @ 02:26 am
cheer up  
"Being miserable doesn't exclude us from the human community. It's a sure sign that we are very normal. Life is progressing in its own dark way, more or less exactly to plan."

https://www.youtube.com/watch?v=UoLWYhwROBI
 
 
saldumi
28 April 2017 @ 11:24 pm
 
Mani šausmīgi kaitina, ja man māca, kā man vajadzētu justies vai ko ēst.
 
 
saldumi
23 April 2017 @ 12:12 am
 
Man ir tik daudz neuzrakstītu cibas ierakstu.
 
 
saldumi
20 April 2017 @ 04:34 pm
lit. konference  
Man liekas, ka masu lasītājs izklausās pēc masu slepkava.
 
 
saldumi
15 April 2017 @ 08:59 pm
internetā atrasts mierinājums  
The Laughing Heart

your life is your life
don’t let it be clubbed into dank submission.
be on the watch.
there are ways out.
there is a light somewhere.
it may not be much light but
it beats the darkness.
be on the watch.
the gods will offer you chances.
know them.
take them.
you can’t beat death but
you can beat death in life, sometimes.
and the more often you learn to do it,
the more light there will be.
your life is your life.
know it while you have it.
you are marvelous
the gods wait to delight
in you.

(Charles Bukowski)
Tags:
 
 
saldumi
08 April 2017 @ 03:10 pm
 
Laikam jau šis ir studijās iegūts niķis, bet arvien biežāk, kad dzirdu, ka cilvēki izmanto tādas nozīmes ziņā tik plašas kategorijas kā skaistums vai sievišķība, es pieķeru sevi pie domas, ka man konkrētajā stāstījumā rada apjukumu tas, ka jau sākumā netiek skaidri nodefinēts, kas ar šiem jēdzieniem tiks saprasts - mediju diskursa standarti, priekšstati par skaistumu vai sievišķību noteiktas kultūras vai laikmeta kontekstā, personiskā izpratne utt.

Pēdējoreiz šo piefiksēju izstādes "es pieskaros sev" apmeklējumā, kas man, starp citu, ļoti patika, un es ārkārtīgi priecājos, ka varēju uz to aiziet reizē, kad par darbiem stāstīja pašas mākslinieces un kuratore, jo citādi noteikti būtu spējusi uztvert visai maz, jo tomēr vairums darbu ir vizuāli - skatāmi un lasāmi. Bet pie videoinstalācijas, kurā redzams, kā māksliniece sev katru dienu atkārtojusi vārdus "es esmu skaista", viņa pati, stāstot par šo darbu, kādā brīdī izteicās, ka videosērijas uzņemšanas gaitā esot sapratusi, ka vienkārši nav smuka un ar to vajadzēs samierināties. No stāstītā lielā mērā secinu, ka gan konkrētais darbs, gan izstāde kopumā komentē mediju diskura "skaistumu", tomēr, kad par to tiek runāts, tas ne vienmēr tiek paskaidrots, un skaistuma nozīmes saplūst kaut kādā lielā, it kā pašsaprotamā skaistuma izpratnē.

Arī sarunās ar draugiem un paziņām es reizēm izjūtu šo pašu apjukumu, kad cilvēki sāk runāt par skaistumu vai sievišķību kā par pašsaprotamām kategorijām vai kritērijiem, pēc kuriem citi vai viņi paši varētu sevi vērtēt. Un te tiešām nav runa par to, ka man būtu briesmīgi svarīgi, piemēram, savas draudzenes, kas jūtas ne pietiekmai skaistas, vienmēr par katru cenu pārliecināt, ka tā nav, jo (viena lieta, kas nav īsti relevanta šim ierakstam, bet ko es ļoti mācos gan attiecībā uz sevi pašu gan citiem, ir spēja saprast, ka visas cilvēku emocijas ir leģitīmas un respektējamas - pat ja tev tās liekas absurdas vai būtu ērtāk, ja tās vienkārši pazustu), bet es vienkārši bieži tiešām nevaru saprast, par kuriem sievišķības/skaistuma standartiem tieši ir runa. Un arī, kad par to pajautāju, cilvēki reizēm paši izskatās apjukši, no sērijas "kāpēc tu to prasi, mēs taču visi zinām, par ko ir runa..."

Bet vienkārši skaistums un sievišķība nav universālas kategorijas. Tās nav pašsaprotamas, un visi par tām nedomā vienādi. Un, nē, "mēs" nezinām, par ko ir runa, kamēr tas netiek skaidri pateikts.

Es, piemēram, skatoties uz sevi spogulī, mēdzu nošķirt "man riebjas, kā es izskatos, jo, nez, man ir netīri mati un pumpas", kas pēc maniem standartiem nav diez ko skaisti" un "man ļoti, ļoti patīk, kā es izskatos (tātad es esmu skaista pēc saviem personiskajiem standartiem), bet es apzinos, ka, piemēram, pēc delfu sieviešu rubrikas standartiem meitenes šādā izskatā no mājām ārā neiet, ja vien nav atgadījusies kāda tik ekstrēma situācija, ka matus kārtīgi izķemmēt un uzkrāsoties fiziski nav bijis iespējams". Protams, dažādās kategorijas var pārklāties - pēc delfu standartiem jau arī netīrie mati un pumpas nav smuki, bet tās nav viens un tas pats.
 
 
saldumi
07 April 2017 @ 01:29 pm
 
Bērnkopības standarti tomēr pēdējos divdesmit gados ir ievērojami mainījušies, es atceros, ka mans vectēvs veda mani uz rotaļu laukumu šūpoties šūpolēs un tajā pašā rotaļu laukumā no pudeles dzēra alu, kurš turkāt bija apskaužami lēts, sķiet, tas maksāja trīsdesmit deviņus santīmus. Tā gan sajūtā ir ļoti tāla bērnības atmiņa - man varēt būt kādi trīs vai četri gadi, tas nozīmē, ka kāds deviņdesmit-ceturtais, deviņdesmit-piektais gads. Un naudai laikam arī tad bija cita vērtība.
 
 
saldumi
06 April 2017 @ 09:56 pm
 
Agrāk es ļoti pārdzīvoju par to, ka cilvēki, kuri varētu mani saprast, negrib ar mani draudzēties, bet cilvēki, kuri grib draudzēties, nesaprot, un savukārt ar tiem, kuri saprot un grib arī draudzēties, vienmēr ir kaut kādi attiecību mežģi un piņķerēšanās.

Tagad ir kļuvis kaut kā vieglāk. Mežģu un piņķerēšanās ir krietni mazāk, jo mēs visi droši vien esam mazliet paaugušies. Par cilvēkiem, kuri (negrib) draudzēties, vairs tik ļoti nebēdājos, un ir parādījusies vēl kāda agrāk nebijusi kategorija - sometimes I just meet people by chance, un viņi nav mani draugi, reizēm nav pat paziņas, bet viņi kaut ko saprot. Un tas nemaz nav nesvarīgi.

Mazāk svarīgi liekas visas komunikācijas definēt un klasificēt.

Bet reizēm tāpat dzer brūkleņu alu, sadomājies par pagātni un visādām eksistenciālām lietām, un liekas, ka neviens nesaprot vai ka neviens, kas varētu saprast, nav pieejams.
 
 
saldumi
27 March 2017 @ 01:20 am
Fargo  
- It's a side business. I make up these knapsacks for the Zombie Apocalypse. You know...In case the dead come back to life and world gets all "dog-eat-dog."
- It's already "dog-eat-dog," friend. Not sure what worse a bunch of zombies could do.
Tags:
 
 
saldumi
10 March 2017 @ 10:21 pm
 
Dzīvošana pēc būtības ir ētiski neviennozīmīga situācija.
 
 
saldumi
07 March 2017 @ 08:58 pm
 
Bet es tiešām nesaprotu cepienu par Uģi Kuģi:
a) kāpēc viņam vispār jāpievērš uzmanība?
b) sieviešu stendaps jau izpildījuma ziņā daudz neatpaliek.

Un, jā, izpildījumam ir nozīme. Skatoties stendapu, es sāku saprast, ko mans vectēvs domāja, kad bērnībā man teica, ka profesionāli komiķi par saviem jokiem nesmejas, t.i. reizēm jāpieliek milzu pūles, lai caur aizelšanos un cilvēka paša sajūsmu par savām asprātībām izsekotu domai. Ieva Preisa, piemēram, tikai pašās beigās paskaidroja, kāpēc viņai vispār bijusi darīšana ar policiju, bet visu laiku runāja tā, it kā visiem tas sen būtu skaidrs.

Nevar vispārināt, protams, ir bijuši arī labi priekšnesumi, bet kopumā latiņa ir zemu, un tas ir bēdīgi; īpaši tāpēc, ka gandrīz visas dalībnieces rada sajūtu, ka spētu sagatavoties daudz, daudz labāk (bet priekš kam?), un tas mani kaitina.
 
 
saldumi
02 March 2017 @ 09:29 pm
 
Palīdz tas, ka esmu iemācījusies (atsauce uz te nesen lasīto) neturēt muti.

Muti turēt es nekad neesmu pratusi, bet par to drīzāk esmu domājusi kā trūkumu un tādu lietu, kas ļoti palīdz laiku pa laikam iekulties nepatikšanās vai vismaz nonākt neērtās situācijās. Bērnībā un pusaudzībā man mūžīgi pārmeta, ka nemāku paklusēt un kas tā vispār par runāšanu pretī pieaugušajiem. Un guess what, tādi pieaugušie turpina pastāvēt arī vēlāk, kad jau pats esi liels, t.i. vienkārši ir cilvēki, kam pretī nerunā. Un draugi un paziņas, kas nav eksplicīti nosodījuši manu tendenci nevietā izrunāties, tomēr laiku pa laikam ir norādījuši, ka man pašai būtu vieglāk, ja es tomēr vairāk padomātu, ko un kam saku.

Tāpēc es pakāpeniski biju attīstījusi palielu iekšējo konfliktu, t.i. kaut kāda lieta, ko tu dari un kas jūtas esam dabiska un pareiza, tomēr neskaitās laba un par to pat vajadzētu tā kā kaunēties un sevi nosodīt.

Bet tagad es tā vairs nejūtos, t.i. nemāku un negribu turēt muti. Un, jo mazāk es par to satraucos, jo retāk gadās tādas sitācijas, kad es aiz iekšējās frustrācijas tiešām sarunāju muļķības un vēlāk esmu nikna uz sevi par to, kas pie velna lika man tā runāt, un man ir briesmīgs kauns.
Es tagad esmu pieaugušais un pati izdomāju, kāds cilvēks es gribēšu būt un kādas vērtības man ir svarīgas. Un es esmu tāds, kurš reizēm pasaka lietas, kas citiem nav ērtas un ko viņi negrib dzirdēt. Un reizēm es tāpēc nonāku neveiklās situācijās vai problēmās. Un ir cilvēki, kam es tāpēc nepatīku. I will have to live with myself somehow.
 
 
saldumi
02 March 2017 @ 08:38 pm
 
Pēdējā laikā es mēģinu starp sevi un pasauli izveidot to aizsargslānīti, kas man dabiski nepiemīt, un tāpēc viss ir pārāk tuvu un sāpīgi. Un ir kļuvis vieglāk. Patiesībā daudz, daudz vieglāk. Es saprotu, ka ir lietas, no kurām vienkārši jādistancējas, citādi par lielākām vai mazākām netaisnībām sāpēs sirds divdesmit četras stundas diennaktī. Es esmu iemācījusies (vai vismaz ļoti, ļoti cenšos) nebāzties cilvēkiem virsū ar palīdzību, par kuru "es zinu", ka viņiem tā noteikti ir vajadzīga, jo es visu zinu labāk, kad viņi man to nav lūguši vai ir skaidri pateikuši, ka to nevēlas. Bet viena lieta, ar ko man tomēr ir ļoti grūti sadzīvot, ir visādas ikdienas līmeņa netaisnības, kuras cilvēki mēdz izveikt un viņiem nekad par to nav jāuzņemas atbildība. Un mans novērojums ir tāds, ka cilvēki ļoti bieži asi reaģē uz visādām globāla mēroga problēmām, nu, tur karš, koku izciršana, slimības utt. - un viņi ir gatavi iet protestos, ziedot nauu un darīt visādas labas lietas, bet, kad runa ir par kaut kādām ne ok lietām ikdienas realitātē, ļoti bieži neviens par to nerunā, un ir tāda visaptveroša samierināšanās aura, ka tāpat neko nevar darīt, nav vērts neko teikt, uz mani tas neattiecas un tā. Vienalga vai nejēdzību darītāji būtu kaimiņi, kolēģi, cilvēki transportā vai valsts iestādē. Un es nevaru saprast, kāpēc tā ir. Un man ir grūti, un, jo es vecāka kļūstu, jo lielāks šis grūtums kļūst.

Tiešām: šajā aspektā kļūst tikai grūtāk, un nekāds tur "jaunības maksimālisms pāries" nav nostrādājis. Ir aspekti, kuru sakarā es uz pasauli skatos ar tikpat lielu izbrīnu un skumājm kā bērnībā un pusaudzībā. Tas nav pārgājis.
 
 
saldumi
28 February 2017 @ 10:03 pm
 
Pirmoreiz dzīvē (ar visu savu labo atmiņu) jūtu nepieciešamību izmantot aplikāciju ar nosaukumu "kalendārs".
 
 
saldumi
21 February 2017 @ 10:54 pm
reklāma :)  
Bakalaura darba (kultūras un sociālajā antropoloģijā) ietvaros pētīšu, kā radniecību (ar radniecību saprotot dažādas savstarpējo attiecību prakses, ne tikai asinsradniecību vai partnerattiecības) skata homoseksuālas personas.
Meklēju cilvēkus, kuri identificējas kā geji vai lesbietes un piekristu anonīmai intervijai.

Lai mazinātos aizspriedumi un maldīgi pieņēmumi, ir nepieciešami pētījumi!

Man var dot ziņu uz pelnufeja@gmail.com
 
 
saldumi
01 February 2017 @ 07:31 pm
 
Man ļoti patīk mana ikdiena, kopš esmu atgriezusies Latvijā, un zināmā mērā pat varētu teikt, ka es esmu paguvusi diezgan daudz izdarīt, bet, ja runa ir par vientulības sajūtu, kura man bija T un kura man ir vienmēr, tad te man tās ir tieši tikpat daudz.

Ja atskaita karadarbības zonas, es varētu dzīvot jebkur.
 
 
Current Music: Grace Potter and the Nocturnals - White Rabbit
 
 
saldumi
27 January 2017 @ 03:12 am
 
Now no more smiling mid crestfall 
No more managing unmanageables
No more holding still in the hailstorm

Now enter your watchwoman

I'll be your keeper for life as your guardian
I'll be your warrior of care your first warden
I'll be your angel on call, I'll be on demand 
The greatest honor of all, as your guardian
 
 
Current Music: Alanis Morissette - Guardian
 
 
saldumi
09 January 2017 @ 05:56 pm
 
And then we zoomed out until we were hovering over an African savannah. Stuart said, “welcome to my playground”. We were watching a pack of 5 lions nap beside a herd of zebra. Neither group seemed bothered by the other. Stuart said, “Tell me why the animal kingdom does not suffer like man does.”
I observed the animals and replied “Because man is the only one with a socialization structure that teaches it to resist it’s own needs. The zebra that needs grass, goes to find grass and the lion that needs zebra goes to find zebra.”
“Yes” he said, “The zebra doesn’t waste his bloody time worrying about there being no grass and it doesn’t try to convince itself to learn how to grow grass itself or not need grass. So the zebra is not disempowered by it’s own need like the man is.”

So as to ingrain the concept further, Stuart then brought me to a watering hole in the savannah. It was dried up completely. The suggestion that water was there once was the only thing left; an imprint in the dried and cracked mud. We stood in silence looking at the absence of water. He asked me no questions this time. Instead he said to me “People keep waiting for the watering hole to fill up with water. When that doesn’t work, they keep trying to figure out how to get the watering hole to produce more water. When that doesn’t work, they keep trying to become water, so they can drink themselves. And when that doesn’t work, they decide they are not meant to have water. And so, for them, water is a need. Only the need for most people is intimate connection of companionship. And not once have they ever considered to leave the watering hole that has no water in search of one that does.”
(..)

Stuart took my hands and he said, “You have seen that it is empowering to learn that you are not powerless to other people either meeting or not meeting your needs by meeting your own needs. But now it’s time to see that there are needs that you cannot meet on your own, like the need for connection. But this need is only a need for those who think they can’t get connection. And if this is a need of yours, and you cannot meet the need yourself, the empowerment is in either manifesting someone who wants to meet the need for you or by doing as the zebra does and going to find grass.”

(Teal Swan "The Zebra and the Watering Hole")
Tags:
 
 
saldumi
08 January 2017 @ 06:04 pm
 
London is the place where I found myself. In Afghanistan, the surroundings of a person are more important, and the behavior of somebody in relation to that environment, whereas in the UK, there is more freedom to find yourself, your true feelings, your needs and wants. In Afghanistan, life is easier in that sense because you are ignorant of yourself. I think that if I had lived all my life in Afghanistan, I would not have had the chance to find myself in the way that I have done here.

(Marie Braakman and Angela Schlenkhoff "Between Two Worlds: Feelings of Belonging While in Exile and the Question of Return")
Tags:
 
 
saldumi
04 January 2017 @ 04:04 am
good wife  
Man tomēr nepatīk tas, kādu vēstījumu seriāls Good Wife nodod auditorijai caur galveno varoni un vēl dažiem citiem tēliem. (bet es laikam šajā ziņā esmu nedaudz iekļuvusi "profesionālā kretīnisma" (?) lamatās, un, ja vien kaut kas nav tik elpu aizraujoša māksla, ka to nemaz negribas īpaši analizēt, tad man grūti nedomāt par to, kā kas tiek reprezentēts.)

Mana vislielākā problēma ir tieši ar laulību un neuzticību. Protams, neviens jau nesaka, ka galvenās varones vīra sakari ar citām sievietēm būtu kaut kas brīnišķīgs, tomēr, hm, kaut arī viņam ir bijuši vismaz 18 sakari ar prostitūtām un vairāki parasti romāni ar sievietēm, cilvēki viņam to ir piedevuši, un pēc viņa iznākšanas no cietuma pārvēlējuši iepriekšējā svarīgajā valsts amatā, lai pēcāk ievēlētu vēl svarīgākā valsts amatā. Kamēr galvenā varone savu vienu romānu cītīgi slēpj, un cilvēki (ieskaitot viņas vīru) implicīti un eksplicīti viņai to pārmet. Nerunājot jau par to, ka, sākoties preses skandāliem, viņa varētu saņemties to atzīt publiski. Tātad, vecā, labā ideja - visi ir vienlīdzīgi, bet daži tomēr ir vienlīdzīgāki, un vīriešiem visādus sānsoļus kaut kā tomēr tiecas piedot vairāk.
Un tāpat viņai, protams, trūkst mugurkaula, lai šķirtos, jo, ko cilvēki padomās, un gribas taču iet politikā, un vispār nav jau viss nemaz tik slikti.

Un varētu tūlīt argumentēt, ka šajā seriālā taču ir tāds tēls kā Kalinda - kas ir biseksuāla un vispār visnotaļ brīva savās partneru un attiecību izvēlēs. Tikai viņa ir uzkrītoši troubled - nespēj cilvēkiem uzticēties, ilgstoši būt attiecībās un, kad uzrodas viņas vardarbīgais bijušais vīrs, kaut arī viņa visādi pretojas un beigās arī panāk, ka viņš pazūd, tomēr ir nojaušams, ka zināmā mērā viņai patīk šīs attiecības (viņa redzami nav bezpalīdzīgs vardarbības upuris). Kāpēc tas ir problemātiski? Jo rāda biseksuālu personu kā tādu, kam saistībā ar seksualitāti (vismaz pēc mainstream uzskatiem) varētu būt problēmas.
Un tad arī galvenās varones brālis - gejs, kurš maina un krāpj savus partnerus.
Tā vienkārši ir konstanta parādība, ka LGBT tēls ir vai nu iesaistīts kaut kādā attiecību drāmā vai arī katrā sērijā ar citu partneri. Kāpēc LGBT tēli netiek rādīti vienkārši kā fona attiecību figūras, no sērijas pārgurušais detektīvs, ārsts vai kas nu viņš tur ir pārnāk mājās, un tur kaut kur virtuvē vai uz dīvāna sēž un lasa avīzi viņa same-sex partneris. No big deal.
Un es nesaku, ka nevajag rādīt sižetus ar LGBT dramatismu vai tēlus, kas būdami LGBT vislaik maina partnerus - es tikai domāju, ka populāri seriāli veido sabiedrības viedokli, un, ja LGBT personas tad, kad vispār parādās, tiek atainotas visai vienpusīgi, tas neko labu neliecina.

Un vēl man nepatika tā sērija, kurā galvenā varone ir slima (pati apgalvo, ka viņai ir laringīts), bet viņa ne tikai nedzer nevienas no asistentes atnestajām zālēm vai tējām, kas tiek demonstratīvi pastumtas malā, bet pretēji tam, par ko vienojusies ar priekšvēlēšanu kampaņas vadītāju, zvanās pa telefonu, gatavojas tiesas procesiem, vēl iziet pastaigāties, un surprise, surprise, pirms svarīgās intervijas tv tās pašas dienas pēcpusdienā ir atguvusi gandrīz pilnīgi pazudušo balsi. Tas izskatās forši, bet vēstījums, ko tas viss pārraida, ir "esi apslimis, apsver paņemt pauzi no darba, veseļoties un palikt mājās - what, are you a fucking loser!?"

Bet ok, man patīk seriāli par nūģiem, ar ko neviens nedraudzējas un kas neko nevar, jo ar tiem es spēju identificēties.

Un nē, es nebojāju prieku par jauku seriālu, es to labprāt skatos, es tikai skatos (arī) kritiski.
 
 
saldumi
03 January 2017 @ 07:25 pm
 
Despite the fact that we see the world with different clarity and from a different point of view and therefore that for each of us things have a different physical appearance – I might see one side of a car while you might see the other side – I assume that we end up with the same objective world (Husserl, 1998: 55–6; 1969: 233).6 For Husserl, this common world is an accomplishment that is made possible first of all by empathy (Einfühlung), understood as the primordial experience of participating in the actions and feeling of another being without becoming the other (Husserl, 1969: 233; Stein, 1989). This kind of empathetic (and hence non-rational, non-cognitive) understanding of Others comes out of our exposure to their bodies moving and acting in ways that we recognize as similar to the ways in which we would act under similar circumstances.

(Alessandro Duranti "Husserl, Intersubjectivity and Anthropology")
Tags:
 
 
saldumi
03 January 2017 @ 07:08 pm
 
For Husserl, intersubjectivity means the condition whereby I maintain the assumption that the world as it presents itself to me is the same world as it presents itself to you, not because you can ‘read my mind’ but because I assume that if you were in my place you would see it the way I see it. This is captured by the notion of Platzwechsel, that is, ‘trading places’ or ‘place exchange’, which is made possible by empathy (see also De Bergoffen, 1996: 54; Depraz, 2001: 173; Schutz, 1962).4 (..) the idea is not that we simultaneously come to the same understanding of any given situation (although this can happen), but that we have, to start, the possibility of exchanging places, of seeing the world from the point of view of the Other. Intersubjectivity is thus an existential condition that can lead to a shared understanding – an important achievement in its own terms – rather than being itself such an understanding. This is made clear in the following passage where Husserl states that nature itself is an intersubjective reality. This does not mean that we have a mutual understanding of nature but that nature, by being something we share with other beings, can be one of the conditions for us to come to a shared understanding of the world at large (what he calls here ‘things and people’).
'Nature is an intersubjective reality and a reality not just for me and my companions of the moment but for us and for everyone who can come to a mutual understanding with us about things and about other people. There is always the possibility that new spirits enter into this nexus; but they must do so by means of their Bodies, which are represented through possible appearances in our consciousness and through corresponding ones in theirs.'(Husserl, 1989: 91)

(Alessandro Duranti "Husserl, Intersubjectivity and Anthropology")
Tags:
 
 
saldumi
31 December 2016 @ 03:59 am
 
Yet an increasing acknowledgement is emerging that the privileging of the past over the future is a widespread tendency in anthropology more broadly. Indeed, in my search for an anthropological toolbox to grapple with people’s engagements with futures, I found that anthropologists far more experienced and talented than I shared my sense that our discipline needs to try harder to understand people’s yearnings for possible futures and their relative capacity to create them (e.g. Appadurai 2004; Guyer 2007; Malkki 2001). While religious and magical dealings with futures have attracted considerable attention, more secular everyday forms of yearning and planning seem to remain understudied, particularly if they cannot be understood straightforwardly as part of cultural idioms.

(Stef Jansen "Hope and the State in Anthropology of Home: Preliminary Notes")
Tags:
 
 
saldumi
31 December 2016 @ 12:00 am
 
Gribētu vaigā redzēt tos sadistus, kas taisa visus tos iepakojums, ko nevar atvērt.

(te, piemēram, ir tāda sojas mērce, kam ap korķi ir tā plastmasas stieplīte, kas jānoritina nost, tikai viņu nav kur aizķert, var lauzt nagus un mocīties pusstundu, tāpat visas tās internetveikalu pakas, kas nolīmētas ar kilometriem biezu skoča kārtu, un man rīgā vannasistabas skapītī ir tāda zobupasta, ko nav izdevies atvērt divus gadus).
 
 
saldumi
27 December 2016 @ 04:34 pm
 
Man kaut kādā ziņā liekas, ka attieksmei pret militāru vardarbību un terorismu var vilkt analoģijas ar visnotaļ liekulīgo attieksmi pret dzīvnieku nogalināšanas praksēm (t.i. industriālā lopkopība ir ok, jo mums taču visiem vajag ēdienu, bet viens pūkains meža zvēriņš, kas nomiris ātri un bez liekām ciešanām, ir šausmīga nežēlība).

Cilvēki Ukrainā un Sīrijā ir tomēr "mazāk cilvēki" nekā cilvēki lielākajās Eiropas pilsētās. Par katra Eiropā notikuša terorakta upuriem sēro un viņus piemin, un tiem, kuri ir atbildīgi par notikušo, amatpersonas izsaka publiskus draudus, kamēr citviet var iet bojā n reizes vairāk cilvēku, un līdzīgas reakcijas neseko.

Rietumu pasaulē mēs neslepkavojam uz ielas un ar to nelepojamies. Un es personiski arī to uzskatu par lielu progresu un vērtību. Bet tas nenozīmē, ka viss ir ok.
 
 
saldumi
26 December 2016 @ 04:25 pm
I am light  
I am not the things my family did
I am not the voices in my head
I am not the pieces of the brokenness inside
 
 
Current Music: India.Arie - I Am Light
 
 
saldumi
25 December 2016 @ 03:24 am
 
Man patika šie ziemassvētki. Es tos nesvinēju, toties izgāju pastaigāties.

Daudzos iepriekšējos gados es esmu bijusi ļoti frustrēta aiz tā, ka ziemassvētki pasvītro visu to, kā man būtu jājūtas, bet es nejūtos, kādai manai dzīvei būtu jābūt, bet tā nav. Vai arī otra sajūta, ka es kaut kam šausmīgi pretojos, un tas ir ļoti svarīgi.

Tagad man ir sajūta, ka there is nothing I HAVE TO feel, there is just what I feel.

(man ir 25 gadi - check).
 
 
saldumi
18 December 2016 @ 07:54 pm
 
Faith in God is an opening up, a letting go, a deep trust, a free act of love-but sometimes it was so hard to love. Sometimes my heart was thinking so fast with anger, desolation and weariness, I was afraid it would think to the very bottom of Pacific and I would not be able to lift it back up. At such moments I tried to elevate myself. I would touch the turban I had made with the remnants of my shirt and I would say aloud, "This is God's hat!" I would pat my pants and say aloud, "This is God's attire!" I would point to Richard Parker and say aloud "This is God's cat!" I would point to the lifeboat and say aloud, "This is God's ark!" I would spread my hands wide and say aloud, "These are God's wide acres!" I would point at the sky and say aloud, "This is God's ear!" And in this I would remind myself of creation and of my place in it. But God's hat was always unravelling. God's pants were falling apart. God's cat was a constant danger. God's ark was a jail. God's wide acres were slowly killing me. God's ear didn't seem to be listening. Despair was a heavy blackness that let no light in our out. It was a hell beyond expression. I thank God it always past. A school of fish appeared around the net or a knot cried out to be reknotted. Or I thought of my family, of how they were spared this terrible agony. The blackness would stir and eventually go away, a God would remain, a shining point of light in my heart. I would go on loving.

(Yann Martel "Life of Pi")
Tags:
 
 
saldumi
18 December 2016 @ 04:47 pm
 
Krišnaītu tempļa apmeklējumu es šodien nogulēju (kaut arī templis ir vaļā no diviem). Jāizdomā, ko lai citu superproduktīvu šodien vēl paveic.

Un manas mājasbiedrenes visas ir prom, tā kā es vienkārši gulēju pusmiega eiforijā un atpūtos. Un kaut kad sapņoju, ka visā rajonā ir pazudusi elektrība.
 
 
saldumi
15 December 2016 @ 03:44 am
 
Do not be afraid of losing yourself. Nothing has gone wrong. It's a spiritual truth, that you can't even find yourself, unless you lose yourself. When you look on feeling or being lost in this way, like it's a turning point, to find out who you are and who you want to be, the better off you will be. You are more closer to truly knowing yourself than most people, who think, they are not lost, but are. If you know, you are lost, you know, where you are. You are lost! This means, that your mission in life is to find yourself. And when you start looking for yourself, you will find yourself. Everything you do can add to your knowledge of yourself and your personal truth.

(Teal Swan https://www.youtube.com/watch?v=aIC1wHAYRO0)
Tags:
 
 
saldumi
14 December 2016 @ 05:33 pm
 
Protams, tas jau nav baigi svarīgi, un es tāpat neko nesaprastu, bet man tomēr ir drusku žēl, ka es neuzzinu par to, vai, piemēram, Tallinā pie Krievijas vēstniecības nav paredzēts kāds protests vai klusuma brīdis. Man liekas, ka šādos pasākumos pats svarīgākākais ir masa - un tāpēc varētu gribēt aiziet.
 
 
saldumi
12 December 2016 @ 08:08 pm
 
Kas jauns kojās? Lejā parādījusies ziemassvētku eglīte un prezervatīvu automāts.

(nu, labi, gan jau, ka prezervatīvu automāts tur ir jau simts gadus, es vienkārši neesmu pārāk vērīga, un tikai šodien, gaidot liftu, ievēroju).