pelnu feja
30 September 2014 @ 07:34 pm
 
Ja par šobrīd visaktuālo neiecietību pret bērniem un viņu vecākiem, tad, man šķiet, ka tā ir mūsu sabiesrības neiecietība un nespēja iedziļināties problēmās/lietās kopumā. Es tikpat uzskatu, ka ir daļa sabiedrības, kas ir abnormāli neiecietīga pret suņiem, kurus nav tik viegli audzināt, bet šie cilvēki parasti zina, kā ir pareizi un kā tu, slinkais ķēms, visu dari nepareizi, vispār neiedomājoties, ka reizēm tu vari likt mega daudz laika un darba, bet rezultāti ir knapi pamanāmi. Okei, vaļā skrienoišs, dusmīgs suns - nē, bērns, kurš svešus cilvēkus sabiedriskajā transportā spāŗda vai rauj aiz matiem, kamēr vecākiem tas liekas okei, nē, un bērns sinf. mūzikas koncertā arī nē, manuprāt, bet principā man liekas ārprātīgi, ka jādzīvo starp cilvēkiem, kam kādas būtnes "ne tā" iepīkstēšanās vai pakustēšanās liekas pietiekams iemesls ārdīties un plosīties. Es nemaz neizliekos, kā jau komentāros kur rakstīju, ka mēdzu braukt transportā un domāt no sērijas "man sāp galva, nafig šitais sīcis te vēl auro", bet, man liekas, ka tas ir pilnīgi normāli, jo es esmu tikai (reizēm ļoti noguris un trausls) cilvēks, bet man nekad neienāk prātā tādā situācijā sākt izpildīties no sērijas "iemāci savam bērnam uzvesties", es pilnīgi spēju empatizēt, ka bērna vadāšana sabiedriskajā transportā noteikti ne tuvu nav nekāda izprieca.
Es gan arī tiešām piekrītu dažiem argumentiem, kas aizstāv otru pusi, proti, mēdz gadīties, ka paši vecāki ir tiešām neadekvāti un nespēj izvērtēt, ka konkrētā situācija galīgi nav pieņemama, plus, ja runa ir par visādiem koncertiem un tamlīdzīgiem pasākumniem, es mazliet piekrītu komentāram par to, kā tā var būt arī paša bērna mocīšana (nu, protams, bērni ir dažādi), jo es no savas bērnības atceros, ka tās bija šausmas, akd vajasdzēja sēdēt visos tajos koncertos, baznīcās, teātros un kur tik vēl visur nē, un māte vienmēr bija dusmīga, ja es sāku kaut kā ne tā uzvesties, teikt, ka man ir garlaicīgi, vajag uz tualeti, gribas ēst utt., tad es biju sabojājusi pasākumnu, bet nu labi, manā bērnībā jau vēl nebija progresīvās audzināšanas metožu, kurās bērns ir kaut kas vairāk par smuki saģērbtu lellīti, kam klusi jāsēž un labi jāizskatās, uzplaukums.

Ar to visu es gribēju pateikt, ka visam ir robežas un ir jājūt situācija (tāpat kā visā citā), bet kopumā, manuprāt, bērni un vecāki ir tikpat pelnījuši būt sabiedrībā kā visi pārējie. Un, lai tie nīgruļi, kam viss tā traucē, drīzāk paliek savā būcenī pie tv un pacepas par to, ko rāda ziņās.

Un tieši konkrētā satori raksta sakarā man ļoti patīk tas, ka autore iezīmē vienu no iespējamajiem nadīguma, kas vērsts pret vecākiem, iemesliem, proti, viņus kā pretnostatījumu "progresīvai domāšanai", nu, jo jā, ja es iedomājos šlesera pretīgo viepli un to, kā viņš sludina tradicionālas "ģimenes" vērtības", uzreiz ienāk prātā "nē, nē, to gimeni un tos bērnus gan nē. Es, protams, tagad ironizēju (pēdējā laikā ir aizdomas, ka mana ironija bieži netiek saprasta pat klātienes sarunās, nez, vai es tiešām būtu kļuvusi ciniska?), bet jā - par to runāt ir ļoti saprātīgi un vajadzīgi, manuprāt.
 
 
pelnu feja
29 September 2014 @ 11:10 pm
 
Ideja iet pagulēt "dienudusu" ir sevi attaisnoju tieši tik daudz, cik es biju ieplānojusi, proti, es pamodos ar nepatīkamu garšu mutē, sajūtu, ka ir jau tik tumšs un varētu turpināt gulēt līdz rītam, betnu es vismaz nebiju naivi ieplānojusi piecelties desmitos vakarā un kaut ko baigi grandiozu paveikt, tikai izvest suni prātīgā pastaigā un varbūt kaut ko apēst, lai bez tā, ka nav kārtīgi izdarīti skolas darbi, es nejustos arī vienkārši riebīgi par to, ka es nespēju normāli par sevi rūpēties. Es saprotu, ka citiem noteikti ir vairāk spēka, bet es totāli nespēju normāli funkcionēt visas dienas garumā, ja esmu piecēlusies sešos un pēcāk bijusi trīs lekcijās, kurām pa vidu neko neesmu apēdusi un izdzērusi vēl kādu kafiju. Tad es izdomāju, ka produktīvāk būs pagulēt četras stundas un tad izdarīt "vismaz kaut ko", nekā zombija stāvoklī dirnēt pie datora, nespēt izdarīt neko un vainot sevi. Izlasīju dažas rindkopas no rītdienas teksta, aizpildīju testu, kurā man bija četras kļūdas, jo es, protams, nebiju izlasījusi visas atbildes (man regulāri šitajos ķekša testos tā ir), par kļūdām es daudz nesatraucos, jo man ir labas atzīmes par cita veida darbiem un brīvajiem jautājumiem tajos pašos testos, un es cenšos nedomāt par to, ka tas tik ļoti nav godīgi, ka citi šajos darbos var dabūt labākus rezultātus, es vispār šajās mācībās cenšos neveikt pretnostatījumu "es un citi", un vispār viena no nedaudzajām lietām, kas komunikācija ar kursabiedriem mani reāli nomāc, ir mūžīgā ņemte par atzīmēm, tb - man pašai ir svarīgi saņemties pateikt, ka teksti ieskenēti kā bildes nav ok, un tad, es varētu vairāk tos lasīt un dabūt vairāk punktu, bet es negribu ļaut sev par to domāt "cik šis ir negodīgi, es taču patiesībā esmu daudz gudrāka, un es nevaru dabūt pietiekami daudz punktu testos vienk. jo es tāpat kā pārējie nevaru izlasīt tekstus", kaut arī būtībā tieši tā tas arī ir (otrā daļa, protams), bet es principā nemotivēju savas rīcības citu dēļ, un vispār lielākoties man patiktu nezināt, kādas atzīmes ir citiem, lai es varētu domāt par atzīmēm tikai pati savā kontekstā.
Kamēr staigāju ar suni, sapratu, ka man liekas, ka teksts bija par pandām, bet patiesībā tas bija par gospeļu kori - vienk. šie vārdi izskatās pilnīgi vienādi, līdzīgi kā Kants un Dekarts. Gāju un smaidīju, un domāju, kādi vel visādi vārdi ir tajās pašās krāsās un varētu man likt pusmiegā galīgi greizi formulēt teksta tēmu.
 
 
pelnu feja
29 September 2014 @ 03:40 pm
 
Es varu atrast rītdienas semināra tekstu internetā simts lapās, un visi tie ir nederīgi pdf. Citā brīdi es, droši vien, to nekad neatzītu, bet man vienk. ir sevis tik ļoti, ļoti žēl. Es gribu, lai es varētu visus tekstus vienkārši lejupielādēt kā visi citi, un lai viss būtu viegli un vienkārši.
 
 
pelnu feja
28 September 2014 @ 05:57 pm
tehnikas  
Es ceru, ka tās ir tikai sagadīšanās un nejauši tehniski gļuki, bet es sāku slīgt aizdomās, ka kaut kas ir noticis ar manu telefonu, jo man pēdējo nedēļu laikā ir bijušas vairākas sarunas, kurās es praktiksi neko neesmu dzirdējusi no otra teiktā, izņemot tālīnu klusu murmulēšanu, kamēr otrs apgalvo, ka viss ir pilnīgi ok. Vēl man šad tad uzkaras dators, bet par to man gan liekas, ka tas ir kaut kā saistīts ar magnifaiera lietošanu, jo neviens cits, kas ir izmantojusi manu datoru (protams, bez palielinātāja), nekad nav teicis, ka būtu kādas problēmas.
 
 
pelnu feja
27 September 2014 @ 10:02 pm
 
Es tagad vakardienas sarunas kontekstā par varavīksnes nēsāšanu domāju, ka man nemaz nekad tā īsti nav ienācis prātā, ka, piemēram, mani uz ielas tāpēc varētu piekaut, kas gan man arī tiešām liekas diezgan maz ticams, jo, man liekas, ka tiešām mūsu sabiedrībā homofobija drīzāk izpaužas tādējādi, ka cilvēki tev neko nejautās un neteiks, bet jā - vispār es laikam tiešām, kā jau nesen darbā par rasismu aprakstīju, esmu pārstājusi izšķirt diskrimināciju pret atsevišķām parādībām, un to visu es redzu kā kopainu, proti, bailes no citādā, man laikam ir apmēram tikpat bail varavīksnes sakarā, cik tā, ka es reizēm sēžu publiskā vietā un lasu planšetē grāmatas lieliem burtiem, tāpēc, ka ir daļa cilvēku, kuri domā "tā krople", reizēm vienkārši doma par to, ka tādi cilvēki ir, ir neomulīga tāpat kā doma par to, ka ir daļa cilvēku, kas manā klātbūtnē jūtas neērti, bet lielākoties es par to nedomāju vispār, es par to pat arvien biežāk jau vairs neatceros.
 
 
pelnu feja
25 September 2014 @ 11:50 am
 
Viņa man ir atbildējusi, ka viņai arī parādās vecās bildes, un viņai tas nekad neesot traucējis. Vienk. wtf, bet man traucē. Tā arī uzrakstīju, bez wtf, protams.
 
 
pelnu feja
25 September 2014 @ 02:01 am
 
Es laikam esmu kukū, nakts vidū ierakstu semināra forumā komentāru un, sapratusi, ka tur tomēr parādās mana vecā, briesmīgā bilde, tūlīt rakstu e-pastu metodiķei, lai pajautātu, kāpēc tā ir, ja man profila iestatījumos atzīmēts, lai rāda jauno, un vai to ir iespējams pavisam izdzēst. Žēl tikai, ka viņa, droši vien, atbildēs tikai no rīta (ja vispār atbildēs uz šādiem mega intelektuāliem jautājumiem), un man vajadzēs visu nakti sevi apkaunot, tur rēgojoties ar tik briesmīgu viepli.

Bet ok, nav ko būt tik apsēstam ar savu izskatu, man, droši vien, vajadzētu vairāk satraukties par to, ka es tur rakstu, ka Dekarta filosofija, atsaucoties uz kādu manu kursabiedreni, turas uz puņķiem, nu, labi, tā es gluži nerakstu, tā es tikai domāju.
 
 
pelnu feja
24 September 2014 @ 11:36 pm
 
Es reizēm tiešām nesaprotu sava suņa domu gājienu un pasaules uztveri: viņš, piemēram, ir sacīs baidīties no salūta un citām sprādzienveida skaņām, kas viņam agrāk nebija raksturīgi, bet nemaz nebaidās kāpt liftā tajās nedaudzajas reizēs, kad es ar viņu tajā braucu. Vēl jo vairāk, kamēr gaidām liftu, viņš skrāpējas pie tā durvīm un smilkst, un reizēm lāgā negrib kāpt ārā, kas man liekas ļoti savādi, jo nevienā no mūsu iepriekšējām dzīvesvietām lifta nav bijis, turklāt man lifts liekas daudz biedējošāks, nekā salūts.
 
 
pelnu feja
24 September 2014 @ 08:27 pm
 
Varbūt es vienkārši esmu bēdīga, un tam nav nekāda īpaša iemesla.
 
 
pelnu feja
22 September 2014 @ 09:42 pm
 
Es gribētu, lai kāds, kurš ir kristietis, aizlūdz par to, lai man izdotos atbrīvoties no saldumu atkarības.

(un tas arī būtu labs veids, kā empīriski pārbaudīt, vai lūgšanas darbojas.)
 
 
pelnu feja
22 September 2014 @ 04:35 pm
 
Varbūt labi, ka lielākā daļa lekciju notiek angļu valodā (nē, nu skaidrs, ka tas ir labi valodas praksei un tā), bet arī tāpēc, ka, ja viss būtu latviski, es noteikti nevarētu aizvērties un man visu laiku būtu jautājumi un komentāri.

Jā, vispār baigi jocīgā sajūta, ir, protams, daži melnumi, bet kopumā man viss ļoti patīk, un ir divas pretējas sajūtas, kas šo visu caurvij: no vienas puses es beidzot jūtos novērtēta (es tā neesmu jutusies nevienā mācību procesā līdz šim - md. neskaitās, tur es aŗi jutos ļoti labi, bet tas bija citādi, skolā es nekad neesmu jutusies droša, ka tie cilvēki (skanēs baigi augstprātīgi, bett...) nav stulbāki par mani, un tajā pašā laikā es jūtos visu laiku iegūstam kaut ko jaunu un vērtīgu, sastopamies ar lietām, par kurām es neko, neko nezinu, un tas ir tik lieliski un reizē milzu izaicinājums, jo viegli šis nav, un tas ir tiešām brīnišķīgi.
 
 
pelnu feja
22 September 2014 @ 04:33 pm
 
Lēcas ar dārzeņiem ir daudz gardākas, ja tām pievieno ingveru.
 
 
pelnu feja
22 September 2014 @ 12:40 am
Night Vale  
Angels are, of course, real and very dangerous.
Tags:
 
 
pelnu feja
21 September 2014 @ 11:02 pm
 
Šodien staigāju pa mežu un tuvējām nomalēm, baudīju rudens gaismu un dienas siltumu. Sajutos ļoti vientuļi. Bet kaut kas tajā vientulības sajūtā bija ļoti citādāks, nekā agrāk, pēc tam vēl ilgi mēģināju nodefinēt, kas tieši tagad ir citādāk. Laikam jau tas, ka šī ir konkrēta rudens un šī brīža vientulība. Tā vairs nav tā izmisīgi skaudrā apziņa, ka starp mani un pasauli ir neredzams plīvurs, kas vienmēr mani notur "drošā" attālumā no citiem cilvēkiem. Tā pilnīgā alienation sajūta ir prom. Es vairs nejūtos kā kaut kāds Dieva nepieņemts mošķis, kas bezmērķīgi klejo apkārt un nekur nevar atrast savu vietu, nekam nevar pieskarties nesavainojoties. Pirms pāris dienām intervijā uz jautājumu, vai dažādās uztveres nerada bezcerības sajūtu, ka komunikācija nav iespējama, es jūsmīgi iesaucos, ka komunikācija ar citiem ir gan iespējama, es tagad zinu. Vienkārši ir jāpārstāj sagaidīt, ka visi cilvēki, kurus gadās satikt, būs tādi, ar kuriem to varēs piedzīvot, bet, ja tu esi saticis kaut vai vienu cilvēku, ar kuru ir iespējams patiešām sarunāties, ko es uzskatu par milzīgu brīnumu, tad tu zini, ka tas ir iespējams, un, ka iespējams, būs arī citi tādi cilvēki. Es ikdienā, nu, kaut vai skolā, esmu piedzīvjusi elli, tāpēc šobrīd, man liekas, ļoti daudz, ja ar cilvēkiem, ar kuriem jābūt kopā dienu dienā, var izveidot draudzīgu saskarsmi, kopā dzert kafiju, uzpīpēt un par šo un to aprunāties, ja ir kaut kas vairāk, es esmu sajūsmā, bet es nelieku cerības uz visiem. Tā ir daudz vieglāk.
Atnākusi mājās pēc pastaigas, es atkal uzvilku pidžamu, kaut arī bija tikai četri pēcpusdienā. Es joprojām esmu pussslims. Apēdu visu Leldes vakar atnesto kūku (paldies). Man tiešām sāk likties, ka ar mani kaut kas nav īsti labi, es sāku to kūku ēst jau brokastīs, un, kad es vēlāk biju jau sagriezusi dārzeņus pusdienām, nodomāju "bet man taču ir kūka". Tas ir briesmīgi - ja mājās ir saldumi, es tos visus tūlīt apēdu, es tur neko nevaru darīt, es turpinu ēst pat tad, kad man jau ir slikti, es nezinu, kāpēc tā ir. Man visu laiku gribas ēst.
Vēl noskatījos Choosing to die, mazliet paklausījos Markesu un, kaut arī biju nolēmusi nekādus studiju darbus nedarīt, izpildīju divus testus, un to man nevajadzēja darīt, jo biju baigi neuzmanīga, un vienā no tiem (īpaši dramatiski, ka tas ir viens no maniem diviem vismīļākajiem priekšmetiem) man gāja ļoti slikti, bet nu testi, kur tikai jāatķeksē, vispār ir demotivējoši, ja būtu jāatbild plašāk, es ietu tekstam, ko lasīju pirms semināra, cauri otrreiz šaubīgajās vietās, bet ķeksīti ielikt ir tik viegli.
Vēl es šodien rakstīju L, ka pirmoreiz dzīvē es jūtos tā, ka neviens man netraucē. Tas par dzīvošanu vienai. Man tik ļoti patīk. Es pat nespēju to aprakstīt. Nu, protams, kopādzīvošanā ir daudz plusu, no kuriem vislielākais ir, ka tevi kāds samīļo un sabužina, un pasaka, ka tu labi izskaties, un vispār atgādina, ka tu esi labs un vajadzīgs cilvēks, un ka tev viss sanāks, nu, vismaz T regulāri tā darīja, tās bužināšanās man pietrūkst, bet visādi citādi, āā, ir tik, tik labi. Neviens nebāžas virsū, nekomentē to, kā es dzīvoju, kā nekārtoju mājas, neprasa, kad būšu atpakaļ (nu, labi sunītis pārmetoši skatās kad eju prom), bet tomēr. Un tiešām varbūt tas skaidrojams ar pusaklumu, bet, ja runa ir par labu izskatīšanos, tad es pēdējā laikā regulāri paskatos spogulī (es neesmu atmetusi paradumu nesaprātīgi ilgus laika posmus blenzt uz sevi spogulī), un nodomāju, ka es nespēju noticēt, ka es tik labi izskatos, tik ļoti pēc sevis. Varbūt dzīvošana vienam neadekvāti paceļ pašapziņu, kas zina, katrā ziņā - es totāli rekomendēju. Laimes atslēga ir iet ārā pidžamā, kad nav spēka apģērbties, nemazgāt traukus, cik ilgi patīk, un nedzirdēt par to drūmu ņurdēšanu. :)
 
 
pelnu feja
21 September 2014 @ 01:34 am
 
Pēc dušas griežot nagus, piefiksēju, ka es to daru jau diezgan veikli, protams, man vēl nesanāk tik labi un ātri, cik varētu vēlēties, bet es noteikti esmu nagu griešanas skilus attīstījusi labāk kā jebkad iepriekš, jo man vienmēr šis ir sagādājis grūtības. Un tad es iedomājos, ka ir pagājis apmēram gads, kopš es visas šitās lietas mēģinmu darīt. Kas attiecas konkrēti uz nagu griešanu, tā bija viena no visgrūtākajām lietām, sākumā man bija ļoti bail, un es spēju domāt tikai par to, ka es neko neredzu (jo tik smalkām lietām es tikpat labi varētu būt akla, kaut arī daudz kam citam man ir ļoti daudz funkcionālas redzes) un ka man rokās ir šķēres, un vienmēr tas beidzās ar histērisku raudāšanu. Tā ir tik milzīga bezpalīdzības sajūta: tu it kā saproti, ka šī nav nekāda supersarežģitā manipulācija, bet tu to nevari paveikt, un nekādas pūles vai centieni nelīdzēs, respektīvi līdzēs, tikai tam vajadzēs laiku, šajā brīdī nekas nenotiks. Tagad es domāju, cik patiesībā daudz par daudz es esmu no sevis sagaidījusi vai drīzāk par ātru - nu, no vienas puses jau tas bija ļoti labi, jo motivēja turpināt darīt, bet, piemēram, tagad es varu normāli apgriezt nagus un kaut kādā valsts iestādē pateikt darbiniekiem, ka es neredzu un man vajadzēs palīdzību, un man vienalga, ka viņi domā, ka es esmu traka, man vienalga, ka ļoti daudzi cilvēki tā domā, nu, labi, man nav vienalga, un šīs leitas joprojām sāp, bet tas ir 50 reizes vieglāk, nekā bija vēl pirms pusgada. Un iepriekš, kad man lietas nesanāca vai arī bija bail, vai sāpīgi, tad man likās, ka es necenšos pietiekami ļoti, jo citi taču var, izskatās, ka viņiem ir pat viegli, es biju kaut kā pieņēmusi, ka zināšanas un prasmes šo visu dīlot ir kaut kādas ārpuspieredzes esošas, un tās atnāks, ja jau es esmu pieņēmusi lēmumu to vispār dīlot, un tagad es saprotu, ka tā nav gan - un ka daudz kam no tā vienkārši vajag laiku, daudz laika, un, droši vien, ir vajadzējis aŗi visas tās asaras un izmisumu par to, ka es neko nevaru izdarīt, visas tās bailes no tā, ka cilvēki mani uzskata par jukušu un ka tā tagad būs vienmēr. Un vispār, ja es esmu iemācījusies puslīdz normāli griezt nagus, es domāju, ka es varu iemācīties ļoti daudz ko, jo tā ir tiešām ļoti sarežģita lieta - es pieļauju, ka tas var šķist ļoti muļķīgi, bet lielā mērā grūtības izdarīt ļoti vienkāršas un mazas lietas īstenībā var ļoti nākt par labu, nu, kaut vai lai atmestu visādus "šis objektīvi ir sarežģīts uzdevums", "to es nekad nevarēšu", "šis ir ļoti vienkārši" un tamlīdzīgus būtībā ļoti abstraktus un absurdus konceptus. Un vēl šis ļoti palīdz atmest bailes no lielajām lietām, jo tik daudz enerģijas patēŗejas darot un plānojot "sīkās" lietas, ka vienk. vairs nepaliek resursu pārdzīvot un būt panikā par daudz ko citu.
 
 
pelnu feja
21 September 2014 @ 01:10 am
 
Šovakar ar [info]saccharomyces noskatījāmies Blue is the warmest color, viņai man lasot subtitrus, kas bija lieliski, es ļoti sen esmu gribējusi šo filmu noskatīties, bet valodas/titru dēļ tas nav bijis iespējams. Man patika, bet filma bija ļoti citādāka, nekā es to biju iztēlojusies, labāka, nekā es biju iztēlojusies, tieši ar savu it kā tik ļoti parastumu un dabiskumu, varbūt izņemot raudāšanas un seksa ainas, principā viss kā dzīvē - ļoti vienkāršs, "muļķīgs" un sāpīgs. Mani gan laikam kaut kāda mega traģika, kas šim stāstam tiek piedēvēta, īsti nenoķēra, pieļauju, ka, jo dzīves konteksts šobrīd to nelipina klāt, citā posmā es varētu acis un plaušas izraudāt, šito skatoties. Par to, ka ļoti patika liecina kaut vai tas, ka es tās trīs stundas varēju nosēdēt ar neatslābstošu uzmanību, man ar filmām ļoti reti tā ir - vai nu es kādā brīdī aizdomājos un tad vairs nesaprotu, kas notiek, vai nu es tiešām tādu vai citādu iemeslu dēļ nesaprotu, kas notiek, vai arī vienk. garlaicīgi vai grūti nosēdēt tik ilgi.
 
 
pelnu feja
17 September 2014 @ 11:03 pm
 
Nāciet rīt uz pasākumu HZf dārzā

es jūtos diezgan krīpī par to, ka man jālasa dzejoļi savā fakultātē.
 
 
pelnu feja
17 September 2014 @ 07:47 pm
Dienas citāts  
Cilvēks, kura cilvēciskumam trūkst ticamības momenta
 
 
pelnu feja
16 September 2014 @ 07:20 am
 
Kas tā tāda par dzīvi, kurā var piecelties sešos un izcept brokastu maizītes?
 
 
pelnu feja
14 September 2014 @ 12:36 am
 
Bet jums neriebjas Dekarts?
 
 
pelnu feja
13 September 2014 @ 01:01 am
 
Es nevaru aizmirst, ka suns nesen no virtuves galda nospēra un apēda pusi šokolādes un divu veidu cepumus. Bet tajā pašā laikā viņš ir veiksmīgi socializējies ar diviem pavisam svešiem cilvēkiem, kuri ir bijuši ciemos (sunim svešiem, nevis man).
 
 
pelnu feja
11 September 2014 @ 03:40 pm
 
Runājot par vakardienu un šodienu, viss ir bijis tik tiešām ļoti jauki. Nemaz nejūtos tā, it kā vakar būtu kursa pasākumā izdzērusi puspudeli vīna un pirms tam trīs tumšos alus (ar maniem šā brīža alkohola lietošanas apmēriem tas ir vājprā'tigi milzīgs daudzums), piecēlos jau desmitos, padzēru kafiju, izcepu maizītes, izvedu suni pusotru h garā pastaigā un ļoti jutos kā nākt mājās un "strādāt", bet tagad liekas, ka mierīgi būtu varējusi braukt uz muļķīgo kuiltūras teoriju,. jo es tāpat neko īsti nevaru izdarīt.

Bet jā, vakar bija tik daudz jauku sarunu, un vispār visa kā jauka, un es šodien jutos tik brīnišķīgi, pirms sākās viss šitais tehniskais sviests.
 
 
pelnu feja
11 September 2014 @ 03:35 pm
 
Viss bija ļoti forši, līdz brīdim, kad es atklāju, ka esmu palikusi mājās, lai lasītu skolas tekstus, kuri visi izrādās ieksenēti, un es neko nevaru ar tiem izdarīt, un es vispār tātad neko nevaru izdarīt, un es nevaru uzinstalēt to programmu, jo es neprotu, un nemaz atkal nesaprotu, vai tā atkal nav kāda izmēģinājuma versiju, un īstenībā tagad es esmu par šo jau diezgan lielā izmisumā,. jo man ir jāizlasa daudzi teksti, kurus es biju paredzējusi šodien sākt lasīt, un ir skaidrs, ka es pati ar šito netikšu galā, jo es nemāku un nevaru atrast nekādu veidu, kā "izvilkt tekstu no bildes", jo es esmu pārāk stulba, un nesaprotu nevienu no piedāvātajiem variantiem.
 
 
pelnu feja
09 September 2014 @ 01:51 pm
 
Biju plānojusi apgāzt kalnus, līdz jādodas atkal arā, bet neko darīt negribas un nav jau arī tik daudz laika. Šodien lekcijā mēs skatījāmies filmu norvēģu valodā ar subtitriem, kas nozīmē, ka es sēdeju, miegojos un mazliet lasīju Benetas tekstu par lietām piemītošo spēku, ko es jau biju izlasījusi, bet tas ir diezgan sarežģīts, plus man ļoti patīk, plus, ja man pajautātu, ko es lasu, tad es lasītu kaut ko, kas saistīts ar mācībām. Pirms un pēc mazliet padraudzējos ar kursabiedriem, uz vakara lekciju man nesanāks aiziet. Viss tāds samircis un miegpilns. Biju naivi iedomājusies, ka varbūt varētu līdz pasākumam izmazgāt grīdu un sakārtot mājas, ja neko citu lietderīgu, bet laikamk jau tiešām naivi.
 
 
pelnu feja
08 September 2014 @ 09:33 pm
 
Ja nebūtu tik nogurusi, varētu paklausīties diktofona ierakstu un sameklēt to vietu, kurā mana filosofijas pasniedzēja ļoti lielā aizrautībā saka, ka tad, kad dzīvnieki domā par galdiem, viņi domā par pavisam kaut ko citu, nekā cilvēki, kad domā par galdiem, jo viņiem nav konceptuālās domāšanas. Tas izklausījās tā, it kā viņa nešaubītos ne mirkli, ka dzīvnieki noteikti domā par galdiem.
 
 
pelnu feja
06 September 2014 @ 04:31 pm
 
Man visādās intervijās vajadzētu izvairīties tik daudz lietot "es esmu absolūtā sajūsmā", citādi es izklausos pēc eksaltēta murmuļa, kas vai nu neko nezina un nevar pateikt, vai arī sajūsminās. Betnu - runāt es neprotu, tas ir skaidrs, kaut arī nav tik slikti kā agrāk. Un šausmiknošā kārtā es pat par to vairs īpaši nesatraucos. Citādi arī būtu, ja tā būtu kaut kāda akadēmiska runa, bet, ja mani kaut kur aicina kā autoru, es domāju, ka es varu mierīgi runāt tā, kā es runāju, arī ja tas ir muļķīgi un neveikli. Un es patiešām agrāk, klausoties/skatoties intervijas, par dažiem dzejniekiem esmu domājusi "tu gan izklausies pēc ļoti muļķīga un dumja cilvēka", tagad es ierindojos starp viņiem. Un visjocīgākais ir tas, ka principā man šķiet, ka es spēju uz literatūru skatīties pietiekami analītiski un uzdrošinos domāt, ka kaut ko es arī no tās "saprotu", bet, kad man sāk jautāt par maniem dzejoļiem, man lielākoties ir "wtf, par ko viņa vispār runā un kas man tagad jāsaka?" sajūta. Kad man pajautāja, kāpēc manos tekstos ir tik daudz pilsētas, es kādas trīs min. stāstīju par to, ka vietas ar mani runā un ar pilsētu es jūtu daudz lielāku saikni, nekā ar jebkuru citu vidi, ar kuru man līdz šim gadījies iepazīties, un tad iedomājos, ka laikam es galīgi neatbildu uz man uzdoto jautājumu, bet es nesaprotu visu to jautājumu būtību un jēgu. Es esmu paŗāk dumja. Šādos brīžos es, vispār nemaz nekoķetējot, tieši tā mēdzu sajusties.

Varbūt es kādreiz izaugšu no murmulīgiem šļupstiem līdz prātīgiem un skaistiem teikumiem, saprotamām un labi strukturētām atbildēm.
Ja esksistētu "vismuļķīgākā un nesakarīgākā dzejnieka" tituls, es noteikti varētu uz to pretnedēt, lai gan var jau būt, ka es esmu augstprātīga domājot, ka vismaz šajā ziņā esmu īpaša.
 
 
pelnu feja
05 September 2014 @ 08:25 pm
 
Man rīt divos kaut kas jāieraksta latv. radio, varbūt kāds mani gribētu pēc tam centrā satikt?
 
 
pelnu feja
01 September 2014 @ 12:19 am
asprātības  
Tikko iekontaktēju bateriju lādētāju un lupu, un iedomājos, ka, sākoties studijām, droši vien, visu manu ierīču un to bateriju uzlādēšana kļūs par ikvakara tradīciju, un tā varētu saukties - vakara lādēšanās.
 
 
pelnu feja
30 August 2014 @ 06:29 pm
 
Vēl papildinot to, ko es teicu radio par dzejoļu rakstīšanas domāšanas neizmantošanu virtuvē: tad, kad to izmanto virtuvē, tad ir tā - iebāzusi roku atvilktnē, kurā atrodas griķu, makaronu, lēcu un taml. pārtikas iepakojumi, mēģinu izķeksēt divus griķu maisiņus no pakas, kas atrodas pašā apakšā, un domāju "nafig tas ir tik grūti", pēcāk atveru cepumu paku ar tādu joni, ka virsējie cepumi sadrūp un drupačas sasprāgst man acīs, plus nevaru sagaidīt, kad pagatavosies vakariņas, tāpēc pagūstu sāesties cepumus, un vakariņas īsti vairs negribas, kaut arī tajās ietilpst dārzeņi, uz kuriem brīnišķīgi izkusis siers.
 
 
pelnu feja
29 August 2014 @ 01:17 pm
 
Ir tik patīkami, ka sveši cilvēki uz ielas tev saka "uz veselību". Es pati reizēm, piemēram, sab. transportā, kad kāds šķauda, esmu domājusi, ka būtu labi to pateikt, bet esmu šaubījusies, vai tas gadījumā nebūtu nepieklāīgi.
 
 
pelnu feja
28 August 2014 @ 10:40 pm
 
Baigi jocīgā sajūta. Jo viss pasaulē sametas tumšākās un duļķainākās cilpās, jo iekšēji vairāk ir "viss ir labi" sajūta. Es zinu, ka es esmu īstajā vietā un laikā - savas dzīves centrā. Visu laiku tā ir, arī, kad notiek sliktais, arī tad, kad ļoti sliktais. Nekad iepriekš tā nav bijis.

Un bailīgi, ka tas viss varētu tūlīt beigties, jo nu jau gandrīz pilnīgi skaidrs, ka būs karš (jo nu, visi tie importa aizliegumi, karaklaiusības atjaunošana), es neesmu īpaši izglītota ne vēsturē, ne politikā, bet šie man leikas ir diezgan skaidri dotie, plus daudzi citi. Tas ir diezgan briesmīgi, jo man jau, tikai paskatoties filmas par karu, gribas palīst zem gultas aiz bailēm (un es nemaz tagad nekoķetēju, man ir panika no cilvēkiem uniformās), un es ļoti negribētu te palikt, ja sāktos karš, es esmu godīga un pilnīgi parakstos zem [info]pikaczu rakstītā: "neliec man iet bojā, nepieprasi, Polija, manas asinis". Mans patriotisms ir tāds, ka es esmu gatava par daudz ko cīnīties, kamēr ir brīva un dzīva valsts, bet mirt gan nē. Un tas ir gan par bailēm, gan par to, ka neko šī valsts manu tādu nav darījusi, lai es justos, ka mans pienākums būtu mirt tās dēļ.

Eh, es labāk paklausīšos Markesu un pēcāk padomāšu, ko varētu darīt atlikušajās trīs brīvajās dienās, un pēc tam jau būs jāiet gulēt.
 
 
pelnu feja
28 August 2014 @ 10:15 pm
 
Šodien ir noticis kaut kas īpašs? (nu, es domāju, vienk. visi raksta tā, it kā karš grasītos sākties rīt).
 
 
pelnu feja
27 August 2014 @ 09:38 pm
 
Izcepu cepeškrasnī pannu ķiplokgrauzdiņu, garšo savādi, laikam mazliet par asu, bet esmu izsalkusi kā vilks, tāpēc tāpat liekas diezgan ļoti gardi. Vispār gandrīz gribas atvērt vīnu.
 
 
pelnu feja
27 August 2014 @ 06:08 pm
risināsim transporta jautājumu!  
Es domāju, ka ar izplatītās ziņas internetā palīdzību, nez, vai varēs sameklēt baigi daudz iesaistīties gribētāju, jo nedrīkst atklāt nekādas plāna detaļas, principā Rs pat nedrīkst pieminēt (bet nu, es paļaujos, ka viņi cibu nelasa). Tāpēc, ja nu jums gadījumā ir zināms:
a)kāds cilvēks, kuram redzes problēmu dēļ ir sarežģīti vai neiespējami izmantot sabiedrisko transportu Rīgā sīkas un slikti kontrastējošas numerācijas dēļ
b)kāds, kurš strādā par šoferi (tramvaja, trolejbusa vai autobusa) un kurš principā būtu ieinteresēts, lai sabiedriskais transports kļūst pieejams pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai,
es būtu ļoti pateicīga par informāciju un kontaktiem (mani var sakontaktēt pelnufeja@gmail.com)

P. S. Iesaistīšanās šajā projektā neprasīs pārkāpt likumu, tam vienkārši jānāk kā "pārsteigumam", tāpēc par plāna detaļām neko publiski teikt nedrīkst, bet ar visiem jautājumiem var pie manis droši vērsties.
 
 
pelnu feja
27 August 2014 @ 01:51 am
brīnišķīga intervija  
Es tik ļoti saprotu, ka rakstīt nepatīk, jo ir grūti un nogurdinoši, bet patīk izdomāt. Un vispār - tik lieliski un silti, tikai sākumā reāli traucē trokšņi.

http://www.satori.lv/raksts/7793/Inese_Zandere/Mana_berniba_bija_loti_lena
 
 
pelnu feja
26 August 2014 @ 10:26 pm
 
L - tev arī iepriekšējā dzīvoklī bija tāds pats galds.
es - kādā ziņā tāds pats?
L - tikpat nokrāmēts ar viskautko.
Tags:
 
 
pelnu feja
26 August 2014 @ 01:58 am
 
Man ļoti gribas vēl dzīvot un paspēt kaut ko izdarīt, bet laikam jāiet gulēt, lai varētu dzīvot un paspēt atkal rīt (diemžēl jau šodien), ai, nu, vienkārši tiešām gulēt.
 
 
pelnu feja
25 August 2014 @ 01:31 am
 
Un īstenībā mani daudz vairāk biedē, nevis kaut kāda militāra agresija (arī tā, protams), bet ļaunums parastos cilvēkos, un man nav nekādu ilūziju par to, ka šeit neatrastos cilvēki, kuri līdzīgā situācijā ietu mētāties ar sūdiem un izkliegt visādas briesmas. Ja visas pārējās domas un bailes vēl var kaut kā apklusināt, tad šī ir diezgan šausminoša.
 
 
pelnu feja
24 August 2014 @ 11:06 pm
 
Paskatījos to video ar gūstekņu gājienu Doņeckā un palika tik neomulīgi. Īstenībā ļoti bail. Nemaz vairs nav tā sajūta, ka tas ir tālu prom, ka ar mums tas nevar notikt.
 
 
pelnu feja
24 August 2014 @ 08:22 pm
 
Man ir paranoja, vai pēdējā laikā tiešām lido daudz vairāk lidmašīnu? Man ir sajūta, ka es tās dzirdu visu laiku. Par Liepāju es esmu diezgan droša, ka tas nebija mans iztēles auglis, jo tas tā sāka notikt vienā konkrētā brīdī, bet šeit es neatceros agrāk pievērsusi uzmanību tam, cik bieži var dzirdēt kaut ko lidojam.
 
 
pelnu feja
24 August 2014 @ 07:54 pm
 
Nez, vai es būtu atguvusi prieku par ēstgatavošanu? Pēdējās nedēļas laikā es esmu sev katru dienu gatavojusi vismaz vienu siltu maltīti katru dienu un nemaz neesmu izjutusi to par milzīgu apgrūtinājumu. Katru dienu pienāk brīdis, kad ir sajūta "un tagad jāuztaisa ēst", līdzīgi kā "tagad vajadzētu iet garajā pastaigā ar suni". Šodien pagatavoju kaut kādus dzeltenus putraimus, ko veikalā biju noturējusi par lēcām un ko nekad agrāk nebiju ēdusi (garša bija starp kuskusu un rīsiem), un uz pannas saceptus dārzeņus - tas kopā garšoja tik brīnišķīgi, ka es noskumu, ka pati esmu šo pagatavojusi, jo nav neviena, kam pateikt "cik forši, ka tu uztaisījis šīs garšīgās vakariņas".

Un vispār mana fizioterapeite varētu būt ļoti priecīga, jo brokastīs es ēdu auzu pārslas ar jogurtu un sagrieztu banānu. (es tikai nezinu, vai tas, ka es nevāru auzu pārslas, bet apleju ar ūdeni tāpat kā sunim, jo man tā garšo labāk, ir labi vai slikti, man riebjas tā plēvīguma sajūta, kāda ir vārītā putrā, nu, vismaz es nemāku izvārīt tādu, kā man garšo, plus pienu tāpat nelieku klāt, tā kā neredzu lielu jēgu vārīt, plus man vārot ir slinkums maisīt, tāpēc parasti piedeg, un arī nekad nevar izvārīt tieši tik daudz, cik vienā reizē var apēst, tāpēc pārējais parasti katlā aizmirstas un sabojājas.
 
 
pelnu feja
24 August 2014 @ 02:06 am
karma  
Katru nakti ap diviem griežas centrafūga. Tas man par to, ka es kādā dzīves periodā regulāri mazgāju veļu naktīs, jo citā diennkats laikā vai nu gulēju vai nebiju mājās. Un T to atbalstīja un teica, ka, ja atnāks kaimiņi, varēs taču veļasmašīnu izraut no kontakta un nikni uzbrēkt, ka mēs guļam, nevis mazgājam veļu.

Bet, nu ziniet, dārgie kaimiņi, es līdz šim vēl divos naktī neesmu bijusi aizmigusi un tad, kad es būšu tik nogurusi, ka būšu, man tāpat netraucēs. Un šo es uztveru par zīmi, ka šī ir tāda māja, kurā, ja ierejas suns vai skaļāk uzliekas kāda mūzika, neviens nekādu drāmu netaisa, ja jau centrafūga nakts vidū ir pilnīgi pieņemami.
 
 
pelnu feja
24 August 2014 @ 12:24 am
vēl par banošanu  
Es nesen cibas sakarā iedomājos, ka varbūt es te tā mierīgi dzīvoju un sirds par vecām domstarpībām un kašķiem man daudz nesāp, bet, ja nu ir tā, ka kāds ir slepeni banojis arī mani, un es taču to tā uzreiz nevaru uzzināt, es ļoti iespējams to vispār nekā/nekad neuzzināšu, un kā tad es varēšu par to cepties un dusmoties, un saukt to nelieti par nožēlojamu gļēvuli? Es gandrīz apraudājos aiz tā, cik šis ir skumji. (varbūt, ja jūs esat mani banojuši, jūs varētu man pateikt?)

Un vēl es nesen paskatījos, ka esmu banojusi trīs cibas jūzerus, par ko man ir ļoti pamatotas aizdomas, ka tas ir viens un tas pats cilvēks, un tad man liekas tik interesanti, ka cilvēki ir gatavi tā noņemties, lai nāktu pie manis iekomentēt nejaucības, jo anonīmi komentēt te nav iespējams.
 
 
pelnu feja
24 August 2014 @ 12:02 am
 
Šodien es sapratu, ka var diezgan daudz pagūt izdarīt, tad, kad tu pārstāj sevi vainot par to, ka esi sliņķis, kas nevar laicīgi piecelties. Es vispār ļoti gribētu iemācīties nedomāt par lietām, kuras es nedaru, nu, ne tādā nozīmē, ka man būtu vienalga, bet, ka tā vainas un nožēlas sajūta neapēnotu konkrēto brīdi tagadnē un netraucētu produktīvi un kvalitatīvi darīt to, ko es daru. Tikai nezinu, kā to paveikt. Lielākoties ir sajūta, ka nepadarītās lietas ir kā uz grīdas kaudzē samestas, saņurcītas drēbes, un nav spēka tai kaudzei ķerties klāt un sākt šķirošanu. Bet tiešām, kā to var, ja vien tu neesi kaut kāds da lai lama, kuru nekas nesatrauc? Gribu tādu miera sajūtu par to, ka nepadarītās lietas vienkārši ir mūžīgas, tb - vienmēr būs kāds neatbildēts e-pasts un kāds nenomazgāts šķīvis, svarīgi ir izvēlēties prioritātes un darīt visu soli pa solītim. Bet kā to var? Es ļoti gribētu saprast.
 
 
pelnu feja
23 August 2014 @ 09:34 pm
gaisma  
Es esmu absolūtā sajūsmā par to, ka mājās ir tik gaišs. Es gan te dīvainā kārtā nepiekopju savu nelabo paradumu vakarā dzīvoklī ieslēgt visas iespējamās gaismas arī telpās, kurās es neatrodos, jo nemaz nav bailīgi, bet ir tik vareni, ka vajadzības gadījumā te ir iespējams izgaismot katru sīkāko stūri, tas ir brīnišķīgi, ņemot vērā to, ka es telpās pastāvīgi jūtos esam gaismas badā, nu, izņemot tos brīžus, kad tiešām gribas pilnīgu tumsu vai pustumsu, protams. Nevaru to izskaidrot, bet pat tad, ja man neko nevajag saskatīt, slikts apgaismojums man liek izjust briesmīgu diskomfortu, varbūt, ka es to tikai esmu iedomājusies, bet, liekas, ka spiež uz acīm un galvu.
 
 
pelnu feja
21 August 2014 @ 10:01 pm
 
Šodien aizgāju uztaisīt e-talonu. Acīmredzot, viņiem sarakste ar mani sistēmā neparādās - darbiniece bija ļoti laipna un korekta. Tagad man ir divi e-taloni - viens pašai, otrs pavadonim, kas nozīmē, ka tajās reizēs, kad es transportā braucu ar kādu kopā, vairs nebūs jāčakarējas ar vadītājiem un biļetēm, ja nu vienīgi nakts transportā, kur e-taloni vispār nedarbojas. Šo sistēmu viņi ir izdomājuši tiešām ērtu un funkcionālu, cits jautājums, cik viņu transports cilvēkiem, kam tas ir par brīvu, reāli ir pieejams. Bet būtu tik forši, ja visi darbinieki visādās iestādēs būtu tik prātīgi un saprastu, ka es tikai neredzu, nevis esmu kukū, un ar mani ir iespējams normāli komunicēt un nav jājūtas nekā "ārprāts, ko lai tagad dara?", jo, kad cilvēki tā jūtas, lai cik viņi nebūti "pieklājīgi", to principā nav iespējams noslēpt. Vēl ļoti veiksmīgi izrādījās, ka tajā klientu apkalpošanas centrā, kurā es biju, bija dzīvā rinda, nevis nr. sistēma.
Toties zvaigznes grāmatnīcā, kur es Leldei pirku kulturuloģijas mācību grāmatu, gan es biju šokā par komentāru "vai tiešām jūs nevarat atrast pati, kāpēc man ir jūsu vietā jāmeklē?", un te pat nav runa par to, ka "ja jau tu neredzi, nafig tev to grāmatu vajag", jo es tiešām nejutos tā, ka, lai lūgtu palīdzību ar grāmatas atrašanu grāmatnīcas darbiniecei, man būtu jāspecifizē "es pati to nevarēšu lasīt, bet mana draudzene palūdza nopirkt", lai gan, kad viņa tikai norādīja virzienu un sāka pukoties, es, protams, teicu, ka es neredzu un nevarēšu atrast, bet principā vienk. wtf, viņiem tak jābūt ieinteresētiem man kaut ko pārdot, es esmu grāmatnīcās regulāri lūgusi palīdzēt atrast lietas arī agrāk, jo es principā sūdīgi orientējos un pamanu, kur kas atrodas.
Un skaidrs, ka, visticamāk, es būtu atradusi un identificējusi to grāmatu arī pati, bet tas man paņemtu nenormāli daudz laika (jo tā nebija maza grāmatnīca), plus, viņi vēl man, ļoti iespējams, pagūtu piesieties, ka es fotogrāfēju, murmuļi tādi.

Vēlāk es gāju diezgan pagarā pastaigā ar dž un, šķiet, ka būšu tuvējā apkārtnē atradusi tādu pastaigu maršrutu, kas man ļoti patīk (un nav mežs). jo es dubļainā rudenī pa mežu bradāt netaisos. Tagad gan maz nogriezos no lielajām ielām, darīju to tikai tad, kad biju droša, ka te ir orientieri, kurus es noteikti atcerēšos un atradīšu ceļu atpkaļ, bet būs forši pamazām visu izpētīt arvien vairāk, un es arī ceru, ka ar laiku es sapratīšu, kurā virzienā tas ir, kur es eju staigāties ar suni, jo, cik saprotu, no šejienes varētu būt relatīvi tuvu visādas vietas, uz kurām es varētu gribēt kādreiz aizet.

Vēl es, diemžēl nevarēju palīdzēt angļu valodā runājošai sievietei atrast viņas viesnīcu, bet vismaz esmu pārlauzusi sevī nespēju runāt vispār, un varēju pateikt, ka man ir ļoti žēl, bet es nezinu, kur tas atrodas. Man tiešām bija ļoti žēl, ka nevaru palīdzēt, jo es, protams, ļoti spēju empatizēt nezināšnu, kur tu atrodies un kur tev jāiet.

Dž nebija nekādi iebildumi, kad es apstājos runāties ar svešu cilvēku, bet ar ņūtonu gan viņš nepavisam negribēja draudzēties.
 
 
pelnu feja
21 August 2014 @ 12:43 am
 
Un vispār šī vakara saruna man atkal ļāva sajusties tā, ka viss būs labi. Un tās lietas, no kurām man ir bail, ir reālas un ar tām var kaut ko darīt un risināt, tie nav kaut kādi briesmīgi, nesaprotami bubuļi, nē, nu kaut kāda daļa jau, protams, ir, bet tā ir mazākā daļa.
Man ir ļoti svarīgi par bailēm runāt un uzzināt, ko kāds cits par tām domā (ir muļķīgi runāt par kaut kādu baiļu objektivitāti, bet tomēr reizēm gribas saprast, cik objektīvas tās izskatās citiem), man ir svarīgi saprast, ka tās nav tās pašas bailes, kas agrāk - bailes no Visa, no tā, ka es neko nevarēšu, jo es taču nekad neko nevaru, jo es jau sen vairs tā nejūtos - kā bezpalīdzīga kūniņa, kas vienkārši slīdz tumšā un aukstā izplatījumā. Tas drīzāk ir kaut kāds "man tā ir jājūtas, jo es visu savu dzīvi tā esmu jutusies". Vispār es no šī modeļa diezgan veiksmīgi raisos vaļā, bet laikam jau ir situācijas, kas vecās iestrādnes ļoti aktualizē.
Un tad var visu tā salikt pa vietām un izdomāt kaut kādu plānu, kaut vai, es varu uzrakstīt saviem pasniedzējiem e-pastus un informēt par savu situāciju, jo man ir tik briesmīgi bail, ka viņi to nezinās un pirmajās nodarbībās pēkšņi būs jādara kaut kas tāds, ko es nevarēšu, un tas man liks justies briesmīgi, un man būs kauns. Un ir visādas citas lietas, kuras var darīt un plānot. Un tad varbūt vairs nebūs sajūta, ka bailes rāpo man virsū no visiem stūriem, tiklīdz es mierīgi apsēžos un neaizpildu savu laiku ar ēst gatavošanu, lasīšanu, runāšanu pa telefonu vai jebko citu.
 
 
pelnu feja
21 August 2014 @ 12:40 am
 
Tas ir tik lieliski, ka mēs ar [info]saccharomyces dzīvojam gandrīz kaimiņos. Ir tik labi, ka vēlu vakaros var iet ciemos, dzert tēju un runāties.
 
 
pelnu feja
20 August 2014 @ 07:54 pm
 
Putekļi smilšu pulkstenī - garlaicīgākais savārstījums, kāds pēdējā laikā lasīts.
 
 
pelnu feja
19 August 2014 @ 08:05 pm
 
Man liekas mazliet neizprotams pieņēmums, ka dzejoļus rakstīt ir vieglāk, nekā prozu. Man gan nav nekādas īpašās prozas rakstīšanas pieredzes, tāpēc ir grūti adekvāti salīdzināt (manā pieredzē prozu rakstīt tiešām ir grūtāk, bet, es domāju, ka tas ir pieredzes un, ļoti iespējams, talanta trūkums), un arī tas grūtāk drīzāk pamatojas uz "es tā pūlējos, un rezultāts tāpat nebija tāds, kā es gribēju", ar dzejoļiem arī bieži ir "ne tā, kā es gribēju", bet tas vismaz ne vienmēr ir "šitā es toč negribēju", bet es nekādā ziņā neņemos apgalvot, ka dzejoļus rakstīt ir vieglāk principā, vienkārši mani tie kaut kur mēdz aizvest, bet proza reti kad, un arī tad, kad tā mani kaut kur mēģina vest, man sāk sāpēt kājas jau pie pirmajiem nelīdzenā ceļa metriem.

Varbūt gluži triviāli cilvēki tiešām domā, ka proza ir "darbietilpīgāka", jo tajā ir vairāk vārdu. Bet vārdi jau paši par sevi literatūrā nav nekāda vērtība, tie pieder visām cilvēciskām būtnēm un mākslā ir tikai materiāls.