pelnufeja
12 April 2018 @ 04:10 am
 
P. S. Mrs Maugery lent me a book last week. It’s called The Oxford Book of Modern Verse, 1892-1935. They let a man named Yeats make the choosings. They shouldn’t have. Who is he—and what does he know about verse?
I hunted all through that book for poems by Wilfred Owen or Siegfried Sassoon. There weren’t any—not one, And do you know why not? Because this Mr Yeats said—he said, ‘I deliberately chose NOT to include any poems from World War 1. I have a distaste for them. Passive suffering is not a theme for poetry.’
Passive Suffering? Passive Suffering! I could have hit him. What ailed the man? Lieutenant Owen, he wrote a line, ‘What passing-bells for these who die as cattle? Only the monstrous anger of the guns.’ What’s passive about that, I’d like to know? That’s exactly how they do die. I saw it with my own eyes, and I say to hell with Mr Yeats.

(Mary Ann Shaffer, Annie Barrows "The Guernsey Literary and Potato Peel Pie Society")
Tags:
 
 
pelnufeja
09 April 2018 @ 07:26 pm
 
Nupat pamanīju, ka pie galda ir pielipusi matu sprādze, tad, ka turpat atrodas arī ļoti lipīgs usb. Pirms pāris dienām no galda nokrita un saplīsa glāze ar vermutu. Es tik ļoti koncentrējos uz stulbo stiklu slaucīšanu, ka aizmirsu, ka uz galda arī varbūt kaut kas ir izlijis. Un vispār tā bija mana priekšpēdējā vīna glāze.

Šodien biju pagulēt parkā un paklausīties audiogrāmatu. Secināju gan, ka par spīti jaukajam laikam ir tomēr aprīlis un zemi neklāj jauka zālīte, bet gan kaut kāds salmu krāas segums un daudz atkritumu.
 
 
pelnufeja
08 April 2018 @ 07:41 pm
I am a freak; and I celebrate it  
Šodien atsāku skriet. Nu, labi, būsim godīgi, es šausmīgi pamuļķīgā izskatā, jo man īsti nebija piemērota apģērba šodienas laikaapstākļiem, tādēļ ka ar pavisam siltajām skriešanas biksēm būtu daudz par siltu, bet tikai ar šortiem daudz par aukstu un droši vien varētu saslimt, tāpēc uz veciem mājas legingiem uzvilkusi šortus, tad kaut kādu jocīgu, ļoti platu t-kreklu, kurš, starp citu, vēsta celebrate the little things, jo savā bardakā nevarēju atrast, kur ir mans melnais skriešanas t-krekls, un ar ap vidukli apsietu džemperi, izgāju nelielā pastaigā pa rajonu un brīžiem paskrēju pavisam mazus gabaliņus. Bet nu, es neesmu skrējusi ļoti ilgi, plus pēdējā laikā esmu patērējusi visai daudz alkohola un nikotīna (par cepumiem nemaz nerunāsim), tā kā domāju, ka bija ok.
Vispār man ļoti, ļoti patika, un es sajutos ārkārtīgi dzīva. Iešu skriet vēl.
Man gan bija sajūta, ka visi uz mani drausmīgi blenž; nevar saprast, vai tāpēc, ka es tik muļķīgi izskatījos, vai, jo es tik maz skrēju un tik daudz gāju. Bet tieši par šo es jūtos ļoti vareni - es zinu, ka es esmu smieklīga un tizla (un visi bērni uz saviem trīsriteņiem un visas vecmāmiņas var mani apsmiet, ja grib), bet es vienalga esmu uz tā celiņa tajā gaismā. Un tas varbūt ir lielākais sasniegums visā manā dzīvē.
 
 
pelnufeja
03 April 2018 @ 03:44 am
 
Es skatos uz Vilmu un nesaprotu, vai viņa ir nejūtīga vai, tieši pretēji, tik jūtīga, ka vispār nespēj eksistēt šajā pasaulē un tāpēc uzvedas tik dīvaini. 

(Inga Gaile "Neredzamie")
Tags:
 
 
pelnufeja
31 March 2018 @ 12:49 am
bet ja par svarīgo  
Es šodien gandrīz nopirku ziemassvētku kalendāru, es domāju - ēdamo šokolādes kalendāru, jo cenu klubā tas maksāja deviņdesmit deviņus centus. Bet tad es nospriedu, ka kalendāru uz ielas ēst būs sarežģīti, un, cik atceros no bērnības, tur nemaz nav tik daudz šokolādes, tāpēc tā vietā iegādājos šokolādes ziemassvētku vecīti, ko notiesāju turpat veikalā, kamēr L iesaiņoja papīrā nupat nopirktās vīna glāzes.

Vispār es devos uz veikalu tikai pēc cauruļu tīrāmā līdzekļa. Bet nopirku arī šādas divas glāzes: https://www.google.lv/search?client=opera&hs=KHP&biw=1821&bih=877&tbm=isch&sa=1&ei=t6--WtfkH8KZsgGs0onYBA&q=glāze+ar+salmiņu+cenu+klubs&oq=glāze+ar+salmiņu+cenu+klubs&gs_l=psy-ab.3...28447.31664.0.31895.11.11.0.0.0.0.66.662.11.11.0....0...1c.1.64.psy-ab..0.0.0....0.finy-_HN5Vo#imgrc=qlPKwUT6xpzj9M: Vēlāk no vienas no tām mazliet iedzēru baltvīnu. :)
 
 
pelnufeja
29 March 2018 @ 09:07 pm
 
When In-hye laid the food she’d brought out on the table, Yeong-hye said, ‘Sister. You don’t have to bring that stuff now.’ She smiled. ‘I don’t need to eat any more.’
‘What are you talking about?’ In-hye stared at her sister as though she were possessed. It was a long time since she’d seen Yeong-hye’s face shining like this; no, in fact, it was the first time. ‘What on earth were you doing just now?’ she asked.
Yeong-hye met her question with another. ‘Sister, did you know?’
‘Know what?’
‘I didn’t, you see. I thought trees stood up straight …I only found out just now. They actually stand with both arms in the earth, all of them. Look, look over there, aren’t you surprised?’ Yeong-hye sprang up and pointed to the window. ‘All of them, they’re all standing on their heads.’ Yeong-hye laughed frantically. In-hye remembered moments from their childhood when Yeong-hye’s face had worn the same expression as it did now. Those moments when her sister’s single-lidded eyes would narrow and turn completely dark, when that innocent laughter would come rushing out of her mouth. ‘Do you know how I found out? Well, I was in a dream, and I was standing on my head …leaves were growing from my body, and roots were sprouting from my hands …so I dug down into the earth. On and on …I wanted flowers to bloom from my crotch so I spread my legs; I spread them wide …’
Bewildered, In-hye looked across at Yeong-hye’s feverish eyes. ‘I need to water my body. I don’t need this kind of food, sister. I need water.’ 

(Han Kang "The Vegetarian")
Tags:
 
 
pelnufeja
29 March 2018 @ 08:50 pm
 
The whole situation was undeniably bizarre, yet she displayed an almost total lack of curiosity, and indeed it seemed that this was what enabled her to maintain her composure no matter what she was faced with. She made no move to investigate the unfamiliar space, and showed none of the emotions that one might expect. It seemed enough for her to just deal with whatever it was that came her way, calmly and without fuss. Or perhaps it was simply that things were happening inside her, terrible things, which no one else could even guess at, and thus it was impossible for her to engage with everyday life at the same time. If so, she would naturally have no energy left, not just for curiosity or interest but indeed for any meaningful response to all the humdrum minutiae that went on on the surface. What suggested to him that this might be the case was that, on occasion, her eyes would seem to reflect a kind of violence that could not simply be dismissed as passivity or idiocy or indifference, and which she would appear to be struggling to suppress.

(Han Kang "The Vegetarian")
Tags:
 
 
pelnufeja
29 March 2018 @ 02:07 am
 
Stāstu K par "The Vegetarian", ko šajā mēnesī lasām grāmatu ballītē, saku, ka, ļoti vienkāršojot, tur ir par sievieti, kas kļūst par veģetārieti un tad pamazām sajūk prātā, bet ka skaidrāk varēšu pateikt, kad būšu izlasījusi visu, un K atbild: "ā, nu. sajūk prātā. izklausās labi, varbūt arī man jāizlasa tā grāmata. es esmu veģetāriete un jūku prātā ikdienā."
Tags:
 
 
pelnufeja
25 March 2018 @ 11:51 pm
 
Man liekas tik interesanti, ka tev galvā ir sakonstruētas visādas shēmas un modeļi, par kuriem tu simts gadus zini, ka šito jau nu es tiešām savā dzīvē negrasos realizēt, like nekad, un tad tu attopies kaut kur stipri on the way uz "nekad šitā!" lietu. Jo dzīvē vienmēr ir visādi nezināmie/neizskaitļojamie lielumi, un viena maza (nejauša) rīcība var pēkšņi izmest pavisam negaidītus lokus.
 
 
pelnufeja
20 March 2018 @ 05:06 pm
 
Lūdzu, atdodiet man atpakaļ pokerfeisu (kas taču ir mana dabiskā sejas izteiksme)!
 
 
pelnufeja
07 March 2018 @ 12:50 am
 
Man gribas ierakstīt kaut ko filozofiski pārgudru, bet joprojām ir stipras paģiras. Tāpēc varu vienīgi pateikt, ka es zinu, kā viss ir. Zināšanas par pasauli ir nepanesamas, no tām sāp galva un nāk vēmiens. Bet tomēr.
 
 
pelnufeja
05 March 2018 @ 06:20 am
 
Šonakt piepildījās viens no ļaunākajiem murgiem, kādus esmu varējusi iedomāties, proti, naktī pazuda elektrība. (jā, man ir bail no tumsas). Pāris reizes elektrība noraustījās jau, kad devos pie miera, nedaudz pēc diviem, kas jau radīja nelāgu noskaņu. Tad es gulēju un ilgi nevarēju aizmigt, un, kaut kad ap pieciem pārstāja dūkt ledusskapis un no vienkārši tumšs kļuva visaptveroši tumšs, jo, piemēram, pārstāja darboties rūteris, kas dod mazās, zaļās gaismiņas, un cik noprotu, elektrība pazuda arī apkārtnē (man ir žalūzijas, for sure nezinu), bet bija tumšs, un L arī raksta, ka nebija/nav (?) elektrības.

Man bija bail, ka varētu atkal sākt tecēt ledusskapis un es varētu appludināt kaimiņus, bet bija bail izkāpt no gultas un paskatīties, vai viss ok, tad es cerēju aizmigt, lai nebūtu tik ļoti jābaidās, bet tad man sāka likties, ka jūtu deguma smaku, un es sāku baidīties, ka, ja aizmigšu, un izcelsies ugunsgrēks, es sadegšu miegā vai nosmakšu. Tad es sevi mēģināju mierināt, ka gan jau to smaku es tikai iztēlojos. Bet L arī kaut ko tādu raksta.

Bet, nu, ok, elektrība atgriezās. Ceru, ka nekur nekas nedeg.

UPD: Es jau nu gan savu kaimiņu vietā tagad nebrauktu liftā, ja nu elektrība pazūd atkal. Bet, ok, es ļoti labi apzinos savas noslieces uz paranoju un kā uz mani darbojas konkrēta veida trigeri; es iedomājos arī, ka varbūt ir sācies Krievijas iebrukums, jo mans vectēvs bērnībā man teica, ka tad, kad tas notiks, viņi mums vispirms atslēgs elektrību. :D

Vēl es atcerējos arī filmu par Blēras raganu un to, ka tā meitene mežā saka, ka saule vairs nekad neuzausīs.
 
 
pelnufeja
02 March 2018 @ 03:53 am
 
tgimziaraven
 
 
pelnufeja
01 March 2018 @ 12:40 am
 
Meklēju internetā rakstus par Anša Ataola Bērziņa piekaušanu Čehijas cietumā, esmu šokā par tomēr tik mazo rezonansi sabiedrībā un medijos. Es noskatījos pat Panorāmu, kur to vispār nepieminēja. Kas ir jocīgi, ņemot vērā faktu, ka tad, kad ārvalstīs notiek terorakti, visu laiku runā par to, vai gadījumā nav cietuši Latvijas pilsoņi, plus mājas sprādzienā Lielbritānijā, visticamāk, ir gājusi bojā sieviete no Latvijas - par to bija mini sižets. Bet, protams, kāpēc jārunā par Ansi? Viņš taču vēl ir dzīvs, so, who cares? Turklāt viņš izsita Saeimai logus, viņu nelikumīgi notiesāja (pēc vairs neeksistējoša likuma panta), tad izsludināja starptautiskā meklēšānā kā īpaši bīstamu noziedznieku un Čehijā apcietināja, tur viņš lūdza fucking politisko patvērumu, lai nebūtu jāatgriežas Latvijā. Un tad viņu piekauj un sakropļo cietumsargi. Un vienīgais politiķis, kas šobrīd ir izteicies, cik man zināms, ir Rinkēvičs, ar visnotaļ abstraktu ierakstu tviterī. Es sagaidītu, ka tā ir plaši šērota ziņa, ka par to interesējas žurnāisti un ka amatpersonas skaidro sabiedrībai, ko viņi dara, lai A.B. palīdzētu. Es arī domaju, ka būtu jarīko kāds pikets pie vēstniecības.
Bet, nu, jā kārtējā situācija, kas uzskatāmi parāda, ka mūsu sabiedrībā visiem nav balss un visu cilvēku drošība un dzīvība nav vienlīdz svarīga.

Es zinu, ka man ar manām teorijām, iespējams, būtu jāatrodas slēgta tipa iestādē, bet man šis jau no sākta gala izskatās pēc brīdinājuma sabiedrībai, tb - kāds ir jāsoda, lai citi redzētu, ka var jau protestēt, bet...Varbūt labāk tomēr nē. (piem, kad es sevi iztēlojos piekautu cietumā, man arī vairs diez ko negribas skriet protestēt).

Bet, jā, šis ir tik šausmīgi, un šausmīga ir sajūta, ka neko nevar izdarīt.
 
 
pelnufeja
27 February 2018 @ 05:44 pm
finally got it  
Es saprotu, kas ir viena no sajūtām, kas man dzīvē ir traucējusi visvairāk, bet kuru es nebiju precīzi identificējusi. Tā ir feikā izvēles sajūta. Tu apzinies, ka tu gribi vai tev vajag, piemēram, lai izdzīvotu, X, un lai pie X tiktu, teorētiski pastāv z un Y iespējas, bet reāli pastāv tikai Y iespēja, kura ir dažādos veidos harmful to you, bet, tā kā realitātē ir vienīgā iespēja, lai tiktu pie X, tu to tomēr izvēlies.
 
 
pelnufeja
25 February 2018 @ 11:09 pm
 
We’re looking for a fern that blooms,” said Pärtel, although I was nudging him with my elbow, because I’d started to believe that Uncle Vootele and Ints were right—that the fern really did bloom only in legends. So it was embarrassing to admit that we’d been wandering so far all night for the wrong reason.
As I feared, Meeme fell to jeering at us, until he was choked by the wine catching in his throat.
“A fern that blooms!” he crowed, spluttering with laughter. “Weren't you looking for a green fox? I hear that such an animal has been seen in these woods.”
“We’ve heard there’s a key in the blooming fern,” explained Pärtel, taking no notice of my nudging—or maybe not understanding it and thinking that I was simply twitching from tiredness. And he told Meeme everything.
Meeme was no longer laughing, but merely snorting scornfully.
“We simply wanted to try,” I said then, apologetically. “Of course it was silly. Obviously there isn’t really a key at all.”
“That’s not what I said,” replied Meeme with unexpected abruptness. “The blooming fern doesn’t exist.”
“But there’s a key?” I asked.
“So they say,” answered Meeme, in his former drunken tone again. “But there’s no sense in looking for it. The key will come into the right person’s hands when the time is right.”
“How do you know that?” I asked.
“That’s what my blind grandmother told me,” replied Meeme, starting to laugh and cough again. “She also said that you can walk along a rainbow to the moon, and that if you eat a handful of earth, you change into a cuckoo. My blind half-wit of a grandmother told me all sorts of things. Go and figure out whether they’re true or not. Anyway, I haven’t eaten soil, because I don’t want to become a cuckoo. Cuckoos don’t drink wine; they have to lay eggs in other birds’nests, but what I want to do is drink. Your health, boys! I assure you wine tastes a lot better than fly agaric!

(Andrus Kivirahk "The Man Who Spoke Snakish")
Tags:
 
 
pelnufeja
19 February 2018 @ 12:17 am
 
Kopš vakardienas sarakstos par dzejoļu tulkojumiem un mēģinu sakomentēt. Nupat nolēmu, ka labākais variants, kā paskaidrot, kas ir  tumsas triepieni, ir nosūtīt akvareļbildīti, ko atradu googlē.
Palasīju internetos, kā rūpēties par pavasara augiem podiņos, rūpīgi apdomāju, kur būs vispiemērotākā vieta, kur nolikt narcisi, ko man vakar uzdāvināja. Es tai pat nolikšu blakus bļodu ar ūdeni, jo kaut kāda tur augu speciāliste saka, ka tas padarīs gaisu pietiekami mitru, biju pat ar mieu ienest no balkona sniegu, ko kausēt tai bļodā, jo tas esot pavisam labi, bet sniega uz balkona diemžēl nebija. Nu, nez, visi man jebkad piederējušie istabas augi ir drīz vien miruši, jo es gluži vienkārši aizmirstu par viņu eksistenci. This time I will try to do better. 

Vēl šodien bija absolūti perfektais eksistences mirklis, kurā pasaules briesmīgums uz dažām minūtēm vienkārši neko nenozīmē; bridu uz pieturu, sniga, bija ļoti gaišs, ziema bija pareiza un skaista (tādu ziemas mirkli piedzīvoju pirmoreiz šogad), un austiņās skanēja Niks Keivs. Nokrist prozas vajadzībām gan neizdevās. 

The trees all stand like pleading hands
We go down with the dew in the morning

And we breathe it in
There is no need to forgive
Breathe it in
There is no need to forgive
 
 
Current Music: Nick Cave & The Bad Seeds - We No Who U R
 
 
pelnufeja
14 February 2018 @ 08:33 pm
 
Es esmu pret to, ka lietas ir caurspīdīgas. Pēdējos gados esmu saplēsusi tik daudz glāžu. Un nevis tā, ka vienkārši apgāžu vai izmetu no rokām, kas ir tizlums parastais, bet tāpēc, ka neredzu, ka viņas, īpaši, kad tukšas, stāv uz galda, un es tām glāzēm nodauzu augšu ar kaut kādu priekšmetu, kas man tobrīd ir rokās un ar ko es kaut ko daru. Un glāze, pat ja tikai ieplīst, ir jāmet ārā.

Es vispār nesaprotu, kurš ir izdomājos, ka traukiem jābūt no stikla.
 
 
pelnufeja
13 February 2018 @ 02:42 am
 
Man tā nepatīk, ka cilvēki kultivē melus, ka ģenētika ķermeņa apjomā nosaka maz vai ļoti maz.
 
 
pelnufeja
09 February 2018 @ 03:06 am
par sāpēm  
Lasot par plastisko ķirurģiju The Beauty Myth, atkal atcerējos, ka es arī (gan meinstrīm medicīnā) ļoti daudz reižu esmu bijusi situācijās, kad man tiek apgalvots, ka šis nesāp, bet gan tikai rada diskomfortu, tāpēc nav ko raustīties, raudāt vai vilkt seju, kamēr man sāp vai sāp ļoti. Jo man ir izteikti zems sāpju slieksnis. (es reiz esmu kaunināta par to, ka raudu, mirkli pirms aizmigt narkozē, jo tas ir sīks adatas dūriens, par ko neraud neviens normāls cilvēks, un es pati būšu vainīga, ja, kad pamodīšos, nevarēšu paelpot, jo man būs ciet deguns -, ļoti palīdzēja nomierināties, starp citu :D).

Problēma jau nav tik daudz tajā, ka ārstiem reizēm nākas darīt cilvēkiem lietas, kas sāp. Problēma ir, ka jebkādā kultūras kontekstā tevi pārliecina, ka tev nesāp tad, kad tev sāp. Un to dara autoritātes, kas it kā zina, kas un kā/cik ļoti cilvēkam var sāpēt.
 
 
pelnufeja
06 February 2018 @ 02:15 am
 
In situations of conflict, they are less likely to refer to an adult to act as an adjudicator, and are liable to
‘take the law into their own hands’. These children may also learn that acts of aggression can repel other children, ensuring uninterrupted solitude. Conflict and confrontation with adults can be made worse by non-compliance, negativism, and a difficulty in perceiving the differences in social status or hierarchy, resulting in a failure to respect authority or maturity.

(Tony Atwood "The Complete Guide to Asperger's Syndrome")
Tags:
 
 
pelnufeja
06 February 2018 @ 01:34 am
 
We know that young children with Asperger’s syndrome are prone to develop mood disorders (Attwood 2003a), and some children seem to be almost constantly anxious, which might indicate a Generalized Anxiety Disorder (GAD). One of the problems faced by children with Asperger’s syndrome who use their intellect rather than intuition to succeed in some social situations is that they may be in an almost constant state of alertness and anxiety, leading to a risk of mental and physical exhaustion. The child may have developed compensatory mechanisms to avoid anxiety-provoking situations such as school, by refusing to go to school or being mute at school (Kopp and Gillberg 1997). There may be intense anxiety or a phobic reaction to certain social situations, or to sensory experiences such as a dog barking, or to a change in expectations such as an alteration to the daily school routine. A referral to a clinical psychologist, psychiatrist or mental health service for children with a mood disorder may lead to a diagnosis of Asperger’s syndrome when a detailed and comprehensive developmental history is completed (Towbin et al. 2005).
Some children with Asperger’s syndrome can become clinically depressed as a reaction to their realization of having considerable difficulties with social integration. The depressive reaction can be internalized, leading to self-criticism and even thoughts of suicide; or externalized, resulting in criticism of others and an expression of frustration or anger, especially when the child has difficulty understanding a social situation. Blame is directed at oneself: ‘I am stupid’; or others: ‘It’s your fault.’ The signs of a clinical depression or problems with anger management could be the first indicators of a developmental disorder such as Asperger’s syndrome.

(Tony Atwood "The Complete Guide to Asperger's Syndrome")
Tags:
 
 
pelnufeja
04 February 2018 @ 12:13 am
 
Es neiešu gulēt, jo nav nekāda iemesla to darīt.
 
 
pelnufeja
02 February 2018 @ 06:04 pm
radoša pieeja praktiskajam  
Es atradu pielietojumu savam papīra lietusmētelim, ko pirms stopēšanas brauciena pa Igauniju vasarā iegādājos Taigerā, bet kuru kā lietusmēteli nekad neesmu izmantojusi, proti, izmantoju to, krāsojot matus. Un šādam nolūkam tas lieliski derēja.

Tagad īsi par ziliem matiem un zilo krāsu.

Tā tiešām ir, un tumši zilus matus permanenti nokrāsot nevar, t.i. krāsa ātri mazgājas nost, un mati sāk izskatīties zilzaļi (matu īpašnieces izskatu arvien vairāk padarot līdzīgu nāras izskatam, kas, manuprāt, ir ļoti jauki), kaut arī man briesmīgi patīk tieši tumši zili mati. Bet - ja ir krāsa, toni var diezgan efektīvi pats, pat ja esi tāds tizlenis kā es, kas pat nemāk mizot kartupeļus, atjuanot, mazgājot matus. Tomēr - negribu moralizēt - bet, ja krāsojat ar zilo, uzvelciet cimdus! Kopš vakardienas esmu uz savām rokām izmēģinājusi dažādus līdzekļus, par kuru lietošanu gan jau rokas vēl ilgi man atgādinās, bet tās joprojām ir viegli zilganas, un labās rokas nagu augšpuse ir tikpat zila, cik bija; un, nē, to nevar notīrīt ar nagu lakas noņēmēju. :D
Fairy tīrīšanas procesā izrādījās visefektīvākais. Droši vien tāpēc arī trauku mazgāšanai es to nelietoju. Bet gan jau mājsaimniecībā noderēs.

Then again, zilā matu krāsa ir skaistākā matu krāsa, kāda man jebkad bijusi.
 
 
pelnufeja
30 January 2018 @ 12:48 am
 
I feel numb in this kingdom
 
 
Current Music: Daughter - Numbers
 
 
pelnufeja
26 January 2018 @ 12:43 am
vēl par svarīgo :)  
Es šodien uzzināju, ka ir nomiris Tinkijs Vinkijs.

Un dzēru kafiju no krūzes ar krāsainiem sivēntiņiem.
 
 
pelnufeja
11 January 2018 @ 09:07 pm
 
Meitenēm, kas jūtas tā, ka nekad, nekad neizskatās pietiekami labi, kā arī netiek vaļā no vainas sajūtas par to, ka par daudz ēd un par maz apmeklē sporta zāli, no visas sirds iesaku izlasīt Naomi Volfas "Skaistuma mītu". Un lasīt nopietni (attiecinot uz sevi un saviem līdzcilvēkiem nevis tikai kā teoriju, ko ievietot citu agrāk lasīto teoriju rāmītī). Viena no vērtīgākajām grāmatām, ko jebkad esmu lasījusi. Feminisma teorijas, pat ja jauki izklausās, manuprāt, bieži vien ir bez jēgas sarežģītas un tā kā drusciņ theory for theory's sake, bet šis darbs, man liekas, tiešām tāds praktiskais feminisms. Un grāmata arī varētu būt diezgan viegli lasāma, ja nav pierasts pie akadēmiskiem tekstiem.

Pat vēl vairāk par ekonomisko iemeslu, kas ir 20. gadsimta otrās puses skaistuma mīta uzplaukuma pamatā, izvērsumu man patīk, kā viņa mūžīgo vainas sajūtu par ne pietiekami perfektu ķermeni atvedina uz kristīgo un jūdaisma tradīciju, kurā sievietes ķermenis, lai arī kāds nebūtu, ir grēcīgs un nepareizs, kamēr vīrieša ķermenis vienmēr ir pēc Dieva līdzības - arī, kad vecs un resns. Un līdz ar to visnotaļ izglītotām, modernām sievietēm skaistums ir jaunā reliģija, kuras dogmas bieži tiek pieņemtas absolūti nekritiski.

Vispār visiem iesaku. Ne tikai meitenēm.
 
 
pelnufeja
31 December 2017 @ 03:00 pm
 
Skaidrs, ka man nav nekādu cerību, vakarnakt noskatījos "caur ērkšķiem uz..." finālu, un Ieva Brante, kas laikam jau ir dzīvesstila un visa kā cita eksperte, teica, ka skaista sieviete nedrīkstot būt vulgāra. Viņa runāja par divām lietām:
* ja tu esi uzvilkusi kleitu, tad nevar sēdēt, kā ienāk prātā (es tāpat kā Laura no šova sēžu tā, kā man ir ērti ar visu kleitu);
* nedrīkst lamāties (manā vārdu krājumā ir daudz rupju vārdu, un es netaisos tos izskaust tāpēc, ka kaut kāda pārgudra caca televizorā saka, ka tā nav smuki).

Un jauno gadu es grasos sagaidīt ar kafiju aplietā kleitā, jo man tās krāsa liekas mierinoša.
 
 
pelnufeja
21 December 2017 @ 08:22 am
atklāju ziemassvētku jēgu un tad atkal to aizmirsu :D  
Redzēju sapnī, ka Ilja ir uzrakstījis rakstu par feminisma saistību ar ticību Dievam. Biju izvilkusi labākos citātus, ko šērot fb. Protams, pamodos un vairs neko neatceros. Žēl - citādi varētu tādu rakstu sarakstīt pati. :D Gan jau uz šādu sapņošanu mani pavedināja tas, ka pirms iešanas gulēt izlasīju viņa Satori rakstu par svēto ģimeni un aizdomājos par to, kā tas nākas, ka cilvēki mūžīgi tā sacepas par Bībeles nestandarta interpretācijām. Jo man pašai liekas, ka Ziemassvētku stāstā, ko es uztveru kā metaforu, pati svarīgākā nianse ir tāda, ka Jēzus pasaulē ienāk kā citādais, kā nesvarīgais, kā tāds, kam nekur nav vietas. Un tā es arī redzu trū kristietības aicinājumu/izaicinājumu - nevis baidīties no visa iespējamā ļaunuma un soda vai akli sekot rituāliem, bet būt modram, jo svarīgo tu vari sastapt jebkurā brīdī, un tas var būt šķietami nesvarīgs, tāds, par ko ir kārdinājums noraidīt un pastumt zem paklājiņa, jo ir taču svarīgākas lietas. Un ir taču viegli pieņemt Jēzu pēc gadsimtiem ilgas tradīcijas pastāvēšanas, bet var nebūt tik vienkārši, kad tev jāizdara tās ikdienas izvēles, un neviens priekšā nesaka, kā ir pareizi, vai saka, ka esi muļķis, un tur ir risks. Un vai tikai sapņa rakstā arī kaut kas nebija par to, ka daudzi nepieņem feminismu, jo viņi neredz, ka tas ir fundamentāli svarīgs, un to ir vieglāk noraidīt, jo tas rada visādas neērtas situācijas. Bet, jā, neatceros. Man vispār liekas, ka tas brīdis starp miegu un nomodu ir kaut kāds ultimate state of being, kurā tu zini visu un saproti visu, bet tad tu sāc klausīties apkārtesošajos trokšņos, domāt par to, cik ir pulkstenis un ko vajadzētu darīt, un tu, protams, vairs nevari zināt un saprast visu.
 
 
pelnufeja
17 December 2017 @ 11:38 pm
 
tevi kāds māca, kā domāt un dzīvot,
bet tu esi tāds, kurš ienīst, kad māca.
es zinu, tu izvilksi paciņu smēķu un teiksi -
ja domā, ka esi tik gudrs,
tad vari varēt būt tāds,
kurš domā un māca, 
bet es esmu tāds, kurš ienīst, kad māca.
 
 
Current Music: Bērnības Milicija - Vājība
 
 
pelnufeja
16 December 2017 @ 10:19 pm
ļoti svarīga informācija :D  
Es nezinu, vai nu es veikalā vienkārši aizmirsu šokolādi, vai arī es aizmirsu to nopirkt, t.i., kad biju pie saldumu plaukta, es izdomāju, ka vajag izņemt austiņas un ielikt telefonu, kurā tobrīd klausījos bron-hītu ar Kristīni Ulbergu, somā, jo vienmēr izņemu austiņas un nopauzēju mūziku vai ko nu tobrīd klausos, pirms doties pie kases, un es skaidri zinu, ka vienbrīd man tā šokolāde bija rokās, bet es neatceros, vai es viņu ieliku grozā vai noliku atpakaļ plauktā.
 
 
pelnufeja
16 December 2017 @ 04:55 pm
 
Es nesen sapratu, ka es jūtos savā dzīvē izdarījusi jau tik daudz muļķību, ka man vairs nav nekādu cerību par sevi atstāt kaut kādu "īpaši labu iespaidu", t.i. nekāda princese ziloņkaula tornī es vairs nevaru būt. Vēl pirms laika es jutos apmēram tā, ka laiku pa laikam man gadās sadarīt kaut ko dumju, pieļaut kādu eksistenciālu kļūdu vai vienkārši kaut kā absolūti stulbi izpildīties vai izgāzties, bet es tomēr centos salīmēt to sakarīgo kopiespaidu, man vēl bija cerība, vēl tomēr nebija par vēlu. Un tad es vienā brīdī ļoti skaidri sapratu, ka tas ir beidzies. Citi taču redz man cauri. Es pati redzu sev cauri. Un ir skumjas un vilšanās.

Un tajā pašā laikā ir milzīga atvieglojuma izjūta. Tu apzinies, ka tas nav īsti labi. Bet paveras citas iespējas un brīvības. Tas ir, kā tad, kad tu nolem nobastot skolu vai darbu, lai dzertu parkā vai lasītu grāmatu. Tu zini, ka tu pārkāp noteikumus un agrāk vai vēlāk tam būs sliktas sekas. Bet līdz tam vēl ir kāds laiciņš. Vēl daudz kas negaidīts var notikt.

Es nezinu, vai es gluži esmu tajā punktā, kur ir sajūta, ka varu darīt, ko gribu, jo visu iespējami slikto cilvēki par mani jau tāpat ir padomājuši, bet man liekas, ka es eju tajā virzienā.

Un vienā aspektā šī ir laba iespēja būt godīgai pret sevi, proti, saprast, ka daudzas lietas es nedaru vai neesmu darījusi agrāk, nevis tāpēc, ka man pašai liktos, ka tās nav ok, bet jo ir bijis bail, kā tas izskatīsies un ko par mani padomās.
 
 
pelnufeja
11 December 2017 @ 03:48 am
 
Performativity is a process that implies being acted on in ways we do not always fully understand, and of acting, in politically consequential ways. Performativity has everything to do with “who” can become produced as a recognizable subject, a subject who is living, whose life is worth sheltering and whose life, when lost, would be worthy of mourning. Precarious life characterizes such lives who do not qualify as recognizable, readable, or grievable. And in this way, precariety is rubric that brings together women, queers, transgender people, the poor, and the stateless. It is worth remembering that one of the main questions that queer theory posed in light of the AIDS crisis was this: how does one live with the notion that one’s love is not considered love, and one’s loss is not considered loss? How does one live an unrecognizable life? If what and how you love is already a kind of nothing or nonexistence, how can you possibly explain the loss of this non-thing, and how would it ever become publicly grievable? Something similar happens when the loss or disappearance of whole populations becomes unmentionable or when the law itself prohibits an investigation of those who committed such atrocities. For the queer movement, this was emphatically the case with AIDS, and remains the situation on the African continent and for all those populations throughout the globe who have no access to new drugs or no way to pay for them. These are but a few of the ways in which the differential distribution of grievability takes place, and when it does not actually lead to the annihilation of those who are already socially lost or socially dead, it ties them in knots without hope of ever becoming undone.

(Judith Butler "Performativity, Precariety and Sexual Politics")
Tags:
 
 
pelnufeja
06 December 2017 @ 09:18 pm
 
Šķiet, ka ir vesels bars cilvēku, kas grib sēdēt ziloņkaula tornī un būt nereāli kruti ar to, ka cieš klusējot, un tad kultivēt savas neveselīgās passive aggressive reakcijas.

Been there, done that. Neinteresē.
Man nav kauns publiski uzrakstīt, ka man ir bijusi sūdīga bērnība. Tieši tāpēc, ka es apzinos, ka sūdīga bērnība neattaiso nekādu huiņu, ar ko tu "varbūt nodarbojeis" pieaudzis. Tieši tāpēc nav nekāda iemesla par to visu reizēm neparunāt.

Man patīk pļāpāt; un dzīve ir ļoti interesants, ēm, notikums.
 
 
pelnufeja
06 December 2017 @ 03:07 am
 
Noskatījis manabalss rīkoto diskusiju par partnerattiecību likumu.

Biju palaidusi garām, ka partnerattiecību likums nozīmēs arī faktiskās kopdzīves atzīšanu, kas principā ir pat bez jebkādu papīru kārtošanas. Jo nu citādi diezgan grūti tomēr atspēkot argumentu "kā tad tas atšķiras no laulības? neviens jau papīrus piespiest parakstīt nevar".

kaut arī man pašai vairāk argumentācija šim ir emocionāla, jo, manuprāt, iespēju noslēgt partnerattiecības šobrīd galvenokārt vajag tieši viendzimuma pāriem, un tas ir pilnīgi fine, un es reizēm nogurstu no visām tām juristu/filozofu pārgudrībām, tomēr ir skaidrs, ka likuma ieviešanu varēs panākt tikai ar racionālu un labi pamatotu argumentātciju. Un man ļoti patika, kā Juris Pūce, neļaujoties provokācijām, paskaidroja, kāpēc šis likums būtu vajadzīgs, un atbildēja uz jautājumiem. Piemēram, par to, kāpēc nevar visu atrisināt ar notāra pilnvarām, paskaidroja, ka ir dažas lietas, kam pilnvarot nevar nevienu, plus, jurisprudencē pastāv procesuālās ekonomijas princips, tāpēc, ja trīsdesmit procedūru vietā var nokārtot vienu, tas vienmēr būs labāks variants. Un, kad katoļu priesteris viņam jautāja, vai likums attieksies arī uz poligāmiju, bez drāmas atbildēja, ka nē, šis likums attieksies uz pāriem, bet, ja jums poligāmijas jautājums ir aktuāls, nekas neliedz rosināt arī tādu likumprojektu.

Tiesa, viņš arī teica, ka pats netic, ka tagadējā Saeima varētu likumprojektu atbalstīt (es arī nē), bet agrāk vai vēlāk, protams, Latvija to pieņemšot.
 
 
pelnufeja
06 December 2017 @ 12:50 am
 
Bet es iemācījos, ka sevi vajag prast aizstāvēt.

Par spīti savai izglītībai un spējai saprast problēmu cēloņus, es joprojām reizēm domāju, ka labprāt apgūtu kādu cīņas mākslu, jo tad varētu vienkārši sevi aizstāvēt visās metoo# tipa situācijās.

(lai gan, zinot manu raksturu, man liekas, ka mani ātri vien arestētu. šobrīd es vienkārši apzinos, ka esmu maza un trausla meitene, un turos no problēmām pa gabalu, bet, ja es vairs mejustos "maza un traulsa", varu godīgi atzīt, ka "tev smuks dibens" komentāriem sadot pa seju būtu liels kārdinājums un vajadzētu lielu gara spēku, lai to nedarītu. t.i. paralēli būtu jātrenējas arī jogā un jāmeditē.)
 
 
pelnufeja
05 December 2017 @ 10:06 pm
par upura vainošanu  
Es laikam tikai tagad tā pa īstam apzinos, ka tas varbūt nemaz nebija īsti ok, ka man sākumskolā un pamatskolā klasesbiedri dienu dienā darīja pāri, t.i. apsaukāka, apsmēja, grūstīja, iekaustīja utt., bet pieaugušie gan skolā, gan mājās vienmēr atrada it kā "leģitīmus" iemeslus, kāpēc es pati esmu pie tā vainīga un kā es to esmu izprovocējusi. Regulāri dzirdēju padomus, kā es varētu izmainīt savu uzvedību (kas patiesībā nozīmēja izmainīt savu personību, jo es nebiju agresīva, pati nevienam neuzbruku un konfliktus apzināti neizraisīju, es vienkārši biju "dīvaiana"), vai kaut kādas implikācijas no sērijas "bet tas tomēr ir jocīgi, ka tieši tu regulāri nonāc šāda veida situācijās, tev pašai tā neliekas (parasti salkani viszinīgā tonī)?)

Un bija arī daudzas riebīgas situācijas, kad es zaudēju savaldīšanos, jo ir diezgan grūti pasīvi tolerēt, ka tev dara kaut ko, kas ir nepatīkami vai sāpīgi (un arī mana iekšējā sajūta, ja vien neesmu absolūtā šokā vai neapzinos, ka man nav nekādu iespēju pretoties, par vardarbību nekad nav bijusi tāda, ka tai vajadzētu vienkārši ļauties), es kādu pagrūdu vai kādam iespēru, pieliekot vairāk spēka, nekā pati apzinājos, un tad nabaga uzbrucējs bija "upuris", bet es tā nenormālā kausle. Un tā gadījās šad tad, jo es pieņemu, ka tāpēc, ka sportoju tizli un biju neveikla un nūģīga, mani skolasbiedri laikam mēdza pieņemt, ka es esmu arī ļoti vāja, bet tā gluži nebija. Atceros situāciju, kad viens klasesbiedrs, kas regulāri mēdza ārkārtīgi sāpīgi kniebt (un tie nebija nekādi joki, tas nenormāli sāpēja un mēdza atstāt zilumus), kārtējoreiz man ieknieba, es viņam vairākkārt no visa spēka iespēru pa celi un piedraudēju, lai vairs man netuvojas. Uz kādu laiku tas arī nostrādāja. Neviens cits arī tajā dienā mani vairs neaiztika. Aizgāju mājās un mātei godīgi šo situāciju atstastīju, nenoklusējot ne speršanu, ne draudus (jo tie bija nopietni domāti). Māte briesmīgi sadusmojās un jautāja, vai es vispār saprotu, kādas mums būtu nepatikšanas, ja es nejauši būtu pamanījusies tam čalim celi kaut kā satraumēt, un piekodināja, lai es nekad tā vairs nedaru. Un, protams, nekas par to, kā citādi varētu risināt šāda veida situāciju, kā es par to jūtos utt.
Un es atceros to šausmīgo, visaptverošo netaisnības un pāridarījuma sajūtu, jo man skolā dara pāri katru dienu, neviens to nerisina, un es arī pati nedrīkstu sevi aizstāvēt.
Es vispār tikai nupat aizdomājos, ka, iespējams, es tajās situācijās, kur kāds man darīja pāri kaut kādā fiziskā veidā, biju tik reaktīva tāpēc, ka man ir ļoti izteikti sāpju refleksi, t.i. man pie ārsta ir ļoti grūti kaut ko izdarīt bez anestēzijas, nosēdēt mierīgi utt., es īsti nespēju to kontrolēt, mans ķermenis uz sāpēm vienkārši "reaģē". Protams, es tāpat apzinos, ka kaušanās nav labākais risinājums, un nav arī tā, ka es spertu zobārstam, bet then again, man arī nešķiet, ka skolai būtu jābūt tai vietai, kur tavi sāpju refleksi regulāri tiek trigerēti.

Ar laiku es, protams, mājās pārstāju stāstīt, ka skolā viss ir tik slikti, jo vienīgais, ko tādā veidā varēja iegūt, bija visādi pārmetumi.

Vai es varu šobrīd atvedināt iemeslus, kāpēc man darīja pāri? Protams. Es biju diezgan atšķirīga, es nepratu saplūst ar pūli un iederēties, es nemācēju aizvērt muti.
Vai iepriekš minētais ir pietiekams iemesls, kāpēc teju visiem apkārt esošajiem pieagušajiem leģitimizēt konstantu vardarbību, kas pret tevi tiek vērsta? Šaubos.

Vispār es pamatskolā jutos tik apdraudēta, ka, ja kaut kur nejauši būtu tikusi pie gāzes baloniņa, ir diezgan liela iespēja, ka būtu kādā brīdī saviem vismaniākālākajiem klasesbiedriem to iepūtusi sejā. Un tad gan jau mani izmestu no skoals un iebāztu psihenē (tur atrasties pat kaut kādā ziņā varbūt būtu bijis drošāk), jo kurš normāls pusaudzis tad nesaprot "nevainīgus jokus"?

Katrā ziņā vēstījums, ko viss iepriekšminētais manī nostiprināja uz daudziem gadiem, bija "ja tev ir problēmas, nav vērts nevienam par to stāstīt, jo risinājuma tāpat nebūs, būs tikai sliktāk".

Kad sāku mācīties vidusskolā, man neviens vairs pāri nedarīja. Tas bija ļoti šokējoši, jo es jau biju paguvusi iekšēji noticēt, ka there is something so wrong with me, ka cilvēki vienkārši nespēj pret mani izturēties normāli.

Kāpēc es to tagad ierakstīju? Jo laiku pa laikam apziņas virspusē izlien kāds rūpīgi noslēpies tarakāns.
Un vēl der piebilst, ka es nemācījos sliktā skolā (sliktā bija tieši tā, kur vēlāk nesmējās) un man apkārt nebija mazizglītoti pieagušie, kam ir alkohola atkarība vai taml.
 
 
pelnufeja
29 November 2017 @ 03:53 am
 
Emptiness and loss of meaning are expressions of the threat of nonbeing to the spiritual life. This threat is implied in man's finitude and actualized by man's estrangement. It can be described in terms of doubt, its creative and its destructive function in man's spiritual life. Man is able to ask because he is separated from, while participating in, what he is asking about. In every question an element of doubt, the awareness of not having, is implied. In systematic questioning systematic doubt is effective; e.g. of the Cartesian type. This element of doubt is a condition of all spiritual life. The threat to spiritual life is not doubt as an element but the total doubt. If the awareness of not having has swallowed the awareness of having, doubt has ceased to be methodological asking and has become existential despair. On the way to this situation the spiritual life tries to maintain itself as long as possible by clinging to affirmations which are not yet undercut, be they traditions, autonomous convictions, or emotional preferences. And if it is impossible to remove the doubt, one courageously accepts it without surrendering one's convictions. One takes the risk of going astray and the anxiety of this risk upon oneself. In this way one avoids the extreme situation till it becomes unavoidable and the despair of truth becomes complete.
Then man tries another way out: Doubt is based on man's separation from the whole of reality, on his lack of universal participation, on the isolation of his individual self. So he tries to break out of this situation, to identify himself with something transindividual, to surrender his separation and self-relatedness. He flees from his freedom of asking and answering for himself to a situation in which no further questions can be asked and the answers to previous questions are imposed on him authoritatively. In order to avoid the risk of asking and doubting he surrenders the right to ask and to doubt. He surrenders himself in order to save his spiritual life. He "escapes from his freedom" (Fromm) in order to escape the anxiety of meaninglessness. Now he is no longer lonely, not in existential doubt, not in despair. He "participates" and affirms by participation the contents of his spiritual life. Meaning is saved, but the self is sacrificed. And since the conquest of doubt was a matter of sacrifice, the sacrifice of the freedom of the self, it leaves a mark on the regained certitude: a fanatical self-assertiveness. Fanaticism is the correlate to spiritual self-surrender: it shows the anxiety which it was supposed to conquer, by attacking with disproportionate violence those who disagree and who demonstrate by their disagreement elements in the spiritual life of the fanatic which he must suppress in himself. Because he must suppress them in himself he must suppress them in others. His anxiety forces him to persecute dissenters. The weakness of the fanatic is that those whom he fights have a secret hold upon him; and to this weakness he and his group finally succumb.

(Paul Tillich "The Courage to Be")
Tags:
 
 
pelnufeja
28 November 2017 @ 07:11 pm
 
Es esmu cilvēks, kas, mainot spuldzīti, paskaidro istabas griestu lampai, ka tās spuldzes izdeg, manuprāt, nepareizā secībā un es tā neesmu ar mieru.
 
 
pelnufeja
25 November 2017 @ 11:32 pm
 
Bet, jā, runājot par "Betija runā". Man arī tur būtu savas kritikas par izteiksmes veidu utt. (neizvērsīšu, jo nedomāju, ka tas ir kaut kas baigi interesants un tāds, kas vēl nekur internetos jau nebūtu izskanējis), bet man kopumā liekas ļoti forši, ka šāda video sērija top, jo aplūkotās tēmas ir svarīgas un par tām jārunā arī vienkārši un ārpus akadēmiskiem lokiem.

BET - tas, ko es īstenībā gribēju teikt, ir, ka viena lieta, kas mani tiešām ārprātīgi sadusmo komentāros par šo projektu, ir teksti no sērijas "lai viņa vispirms sāk izskatīties "normāli", neviens neklausīsies beibē ar ziliem matiem". Un šis vēl ir maigs kopsavilkums no tā, ko esmu lasījusi.

Un es zinu par tām "teorijām", kas palīdz izprast, ko visu var izdarīt, lai panāktu, ka tavs izskats un uzvedība palielina iespējas, ka noteiktas sabiedrības grupas tevi uztvers nopietni. Un arī pati es esmu dzirdējusi implikācijas par to, ka varbūt nevajag vilkt spilgti rozā zeķbikses, kad ej runāt par nopietnām lietām ar nopietniemiem cilvēkiem.

Var jau būt, ka tāda nostāja ir galīgi iracionāla un nesaprātīga, bet šajā ziņā mana pozīcija (varbūt izņemot ļoti specifiskus kontekstus, nez, pieņemšana pie citai kultūrai piederošas amatpersonas, jo tiešām neko nevarēs nokārtot/sarunāt, ja ieradīsies ar spilgtiem, īsiem svārkiem) ir diezgan radikāla. Ja tu nespēj klausīties manās idejās un izvērtēt to saturu, neatkarīgi no manu matu vai zeķbikšu krāsas, tā ir tava problēma".
Es gribu dzīvot sabiedrībā, kurā cilvēka ķermenis (iespēju robežās) pieder viņam pašam. Un izvēles, kas attiecas uz apģērbu, matu krāsu un kosmētiku ir absolūti leģitīma pašizpausmes forma, kuru nebūtu jāierobežo tāpēc, ka "nopietni cilvēki valkā melnbaltas un pelēkas drēbes".
Jo citādi tas nedaudz velk uz respectability politics - "tā ir tava vaina, ka tevi neviens nedzird un diskriminē, jo, kā tu izskaties; cilvēki, kuri izskatās tā, kā tu, ir pelnījuši, ka viņos neviens neklausās un viņu tiesības neievēro!"

Un es teiktu, ka, nevis "neviens Betijā neklausīsies un neuztvers nopietni, jo viņai ir zili mati", bet gan "tas, ka Satori publicē video, kurā par visai sabiedrībai ekstrēmi svarīgām tēmām runā meitene ar ziliem matiem, rāda, ka pasaule un cilvēku uzskati var mainīties un mainās".
 
 
pelnufeja
24 November 2017 @ 02:35 am
 
 (..) 5. Pārliecība, ka Bībele un pirmkristīgā Tradīcija neveido vienotu morāles priekšrakstu sistēmu.
Daudzi pētnieki neatkarīgi no teoloģijas novirziena, kuru viņi pārstāv, ir vienoti pārliecībā, ka Bībele un citi pirmo gadsimtu draudžu laika teksti nepiedāvā vienotu morālas rīcības kodeksu, kuru varam gatavā veidā pārnest uz mūsdienām. Mūsdienās vairumam cilvēku šķitīs dīvains Laodikejas sinodes (4. gs.) kanonos formulētais aizliegums kristiešiem kāzās piedalīties “draiskulīgās dejās, bet tā vietā viņiem pieklājīgi jāpiedalās pusdienās vai brokastīs,” vai Gangras koncila kanonu (4. gs.) uzliktā anatēma sievietēm, kuras pārģērbjas vīriešu drēbēs.  
Kultūrnosacītības fakta atzīšana vēl nenozīmē, ka seksualitātes izpratnē visi nonāks pie vieniem un tiem pašiem secinājumiem. Tomēr tas vismaz palīdzēs izvairīties no abstraktas runāšanas par kristīgām vērtībām, it kā visi kristieši visos laikos būtu bijuši vienoti uzskatos par to, ko šāds nošķīrums nozīmē. Kristīgās vērtības, dramatizējot to apdraudētību, ir izdevīgs sauklis cilvēku mobilizācijai, taču sava grūti defnējamā rakstura dēļ tās ir neveiksmīgs sākuma punkts dialogam. Tikpat neauglīgi un zinātniski apšaubāmi ir romantizēti mēģinājumi tēlot pirmkristietību kā “zelta laikmetu”, kurā valdīja vienoti reliģiski ētiski priekšstati, jo pirmās kristiešu draudzes nedz pazina viengabalainu teoloģiju, nedz bija pakļautas vienotam varas centram, kas šādu ideju un morāles priekšstatu sistēmu varētu radīt un “administrēt”. Līdz ar to nekas mūs neatbrīvos no grūtā uzdevuma katrā laikmetā un kultūrvidē no jauna definēt kristīgo identitāti. Tā ir plūstošs lielums, kas, tēlaini izsakoties, izslīd no rokām brīdī, kad fiksē tās robežas.
Jāatzīst, ka tuvākos gados, pat gadu desmitos, Latvijas reliģiskajā dzīvē šie minētie principi nebūs populāri. Jāpiekrīt Jirgenam Moltmanam, ka “jebkurš dialogs kļūst nopietns tikai tad, kad tas kļūst nepieciešams”.  

(Valdis Tēraudkalns ""Aizliegtās" seksualitātes diskurss Latvijas kristietībā", 2008.; "Ceļš")
Tags:
 
 
pelnufeja
24 November 2017 @ 01:28 am
 
Ko darīt situācijā, kad skaidrs, ka debatēs par Bībeles ekseģēzi puses netuvinās? Pie tam ne tikai tāpēc, ka sakrālajiem tekstiem ir pietiekami plašs nozīmju lauks un senā pasaule nepazina homoseksuālismu nedz kā jēdzienu, nedz kā sociālpolitisku fenomenu mūsdienu izpratnē, bet vispirms jau tāpēc, ka “pierādījumu teksti” seko jau pieņemtiem uzskatiem un dzīves praksei, kas pamatojas cilvēku pieredzē, audzināšanā, psiholoģiskā uztverē. Bībeles ekseģēzei nenoliedzama ir loma diskusijās par seksualitāti, bet tikai tad, ja tā tiek veikta godīgi, apzinoties ideoloģiskos un varas mehānismus, ar kādiem sakrālie teksti tiek izmantoti dažādu sociālo kustību mērķu pamatošanai. 
Vai tiešām ir iespējama tikai eksistence paralēlās kopienās? Nē, tas nav neizbēgami, taču pārmaiņām vajadzīgi vairāki priekšnoteikumi.
1. Dialoga kultūra — demokrātiskā sabiedrībā nav nekas bilstams pret to, ka cilvēkiem ir atšķirīgi viedokļi. Problēma, kas atklājas konservatīvās Latvijas kristiešu daļas publicētajos tekstos pret seksuālo minoritāšu tiesībām, nav saistīta ar pašu kritikas esamību, bet gan ar demagoģisko stilu, kas šiem tekstiem raksturīgs. Līdz ar to tiek izslēgta dialoga iespēja, jo uz šiem tekstiem nav iespējams atbildēt intelektuāli, bet tikai līdzvērtīgi populistiskā stilā. Piemēram, Latvijas kristīgajā vidē nav retums apgalvojumi, kas homoseksuālismu liek pārī ar islāmu, uzskatot par vienu “no nopietnākiem antikristīgiem spēkiem pasaulē.” Šādi demagoģiski izteikumi, kuros islamofobija iet roku rokā ar homofobiju, tiražē stereotipus un
savstarpējas cieņas vietā, izmantojot militāras metaforas, liek pretnostatījumus un apdraudējuma sajūtu.
(..)
2. Pluralitāte ne tikai kā pragmatisks kritērijs sadarbībai, bet arī svarīgs teoloģisks koncepts.
Reliģiskā dažādība nepastāv tikai vēsturnieku un reliģijas sociologu galvās, ar to saskaras jebkuru reliģiju praktizējošs cilvēks. To atšķirību sarakstā, kuras gadsimtu gaitā ir radījušas šķelšanās reliģiskajās grupās, ir arī morāles jautājumi. Pluralitātei nav tikai negatīvā dimensija, bet to iespējams uztvert arī kā pozitīvu vērtību.
Šajā ziņā interesants ir amerikāņu teologa, presbiteriāņu mācītāja Maikla Džinkinsa (
Jinkins) rakstītais — viņš reliģisko daudzveidību ir analizējis, izmantojot Rīgā dzimušā filozofa Jesajas Berlina uzskatus. M. Džinkins uzskata, ka, “raugoties no kristīgās teoloģijas skatupunkta, dažādība ir ne tik daudz sociāls vai vēsturisks fenomens, kā fundamentāla teoloģiska realitāte ar būtiskām socioloģiska un vēsturiska rakstura sekām”. 
Tas ietekmē arī to, kā viņš uztver Citādo — “kā kristietis es nevis vienkārši esmu iecietīgs pret citu uzskatiem, bet es cenšos respektēt citādo viņa vai viņas atšķirīgumā kā
tādu, kura kultūratšķirības reprezentē eksistences veidu, kas atšķiras no manējā, bet kuram ir nepieciešams izrādīt cieņu, ja es vēlot respektēt pats sevi kā radītu Dieva līdzībā. (..) Starp mums esošo atšķirību izzušana nozīmē citādā zaudējumu. Tas savukārt reprezentē manas patības kā citādā zaudējumu, varbūt neatgriezeniski, pat uz visiem laikiem.”

Būtu virspusēji steigties apzīmēt šādus uzskatus kā relatīvisma izpausmi, jo J. Berlins pluralitāti nodala no relatīvisma — “es neesmu relatīvists (..) Bet es ticu, ka eksistē daudzas vērtības, kuras cilvēki izvēlas, un ka šīs vērtības atšķiras." Tas arī nenozīmē pārspīlētu un kariķētu politkorektumu, kas notušē viedokļu atšķirības. J. Berlins uzskata, ka “mēs esam brīvi kritizēt un nosodīt citu kultūru vērtības”.
Uz kādiem kritērijiem balstoties tas var notikt? Filozofs bija pārliecināts, ka dialoga ceļā sabiedrība var vienoties par pamatvērtībām, lai gan to saraksts nav noslēgts. Šo viņa atziņu var pārnest arī uz reliģijas sfēru. Bībelē svešinieks bieži vien tiek parādīts kā tuvākais, kā cilvēks mums līdzās, un tas attiecas arī uz kristīgo kopību, kas nav monolīts vienādi domājošu cilvēku kopums. Šādai pieejai ir tālejošas konsekvences, jo tā apvērš “oficiālās” ekumeniskās kustības pieņēmumu par to, ka svētā vakarēdiena kopība ir iespējama tikai pēc vienošanās doktrināros jautājumos.
Kā raksta anglikāņu teologs Tomass Breidentāls 
(Breidenthal), “dialogam jāsākas, nevis jābeidzas ar dievgalda sadraudzību”. (..) 

(Valdis Tēraudkalns ""Aizliegtās" seksualitātes diskurss Latvijas kristietībā", 2008.; "Ceļš") 

Tags:
 
 
pelnufeja
22 November 2017 @ 02:28 am
 
"Why is he here all alone?"
"He's not alone. There are eyes and ears and hearts around him. But he can't live in the village...It's too dangerous for him. Gul-kak is what we call a 'mout' - he lives in his own world with his own rules, a bit like you in some ways." Musa looked up at Tilo, serious, unsmiling.
"You mean a fool, a village fool?" Tilo looked back at him, not smiling either. 
"I mean a special person. A blessed person."
"Blessed by whom? Twisted fucking way to bless someone."
"Blessed with a beautiful soul. Here we revere our moet
(..)
We nearly lost him two years ago. There was a cordon-and-search operation in his village. The men were asked to com out and line up in the fields. Gul ran out to greet the soldiers, insisting they were the Pakistani army, come to liberate them. He was singing, shouting Jeevey! Jeevey! Pakistan! He wanted to kiss their hands. They shot him in his thigh, beat him with rifle butts and left him bleeding in the snow. After that incident he became hysterical, and would try to run away whenever he saw a soldier, which is of course the most dangerous thing to do. So I brought him to Srinagar to live with us. But now since there's hardly anybody in our home-I don't live there anymore- he didn't want to live there either. I got him this job. This boat belongs to a friend; he is safe here, he doesn't need to go out."
(..)
"Almost all the moet in Kashmir have been killed. They were the first to be killed, because they don't know how to obey orders. Maybe that's why we need them. To teach us how to be free."
"Or how to be killed?"
"Here it's the same thing. Only the dead are free. "

(Arundhati Roy "The Ministry of Utmost Happiness")
Tags:
 
 
pelnufeja
17 November 2017 @ 03:08 am
 
Noskatījos Transparent trešo sezonu. Ļoti patika. Daudz labāk nekā pirmās divas, kas arī bija ļoti interesantas, tomēr, manuprāt, pārāk pārspīlēti histēriskas.

Lai gan reizēm man liekas, ka dzīve ir tieši tāda. Pārspīlētu, nemotivetu rīcību virkne. Ja vien mēs neuzliekam pokerfeisu un neizliekamies vēsi un vienaldzīgi.
 
 
pelnufeja
15 November 2017 @ 03:32 am
3: 33 a.m. :)  
Nemaz nezināju, ka Džims Kerijs ir pamodies. Man gan tagad steidzami jāiet gulēt.
 
 
pelnufeja
15 November 2017 @ 02:41 am
 
The difference between depression and sadness is...Sadness is just from happenstance, whatever happened or didn't happen for you. Or, you know, grief or whatever it is. And depression is your body saying - fuck you, I don't want to be this character anymore, I don't want to hold up this avatar that you have created in the world, it's too much for me!

(Jim Carrey)
Tags:
 
 
pelnufeja
10 November 2017 @ 09:47 pm
 
- Es vakar skatījos dokumentālu filmu par fejām...Tas ir, par ķeltu mitoloģiju.
- Ā, es domāju - dokumentālu filmu par elli.
Tags:
 
 
pelnufeja
06 November 2017 @ 01:39 am
 
Love, after all, is the ingredient that separates a sacrifice from ordinary, everyday butchery.

(Arundhati Roy "The Ministry of Utmost Happiness")
Tags:
 
 
pelnufeja
05 November 2017 @ 08:09 pm
sēnes  
Šodien pagatavoju sēņu pastu, ko iegādājos brīnišķīgajā diennakts veikalā uz Čaka ielas, kad ar L tur bijām iegājušas pēc teātra; klāt piecepu šampinjonus ar tomātiem. Sēnes vispār ir viena no vislabākajām lietām pasaulē. Es varētu ēst sēnes ar sēnēm. :D

Vienīgi žēl, ka tie sēņu makaroni ir ar olu. Es vēl neesmu vegāns, un šaubos, ka, kamēr dzīvoju LV, par tādu kļūšu, tomēr pēdējā laikā izteikti pievēršu uzmanību tam, ka ļoti daudzos produktos, kur bez tā varētu iztikt, ir dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļas. Un tas ir reāli kaitinoši. Protams, gan jau kaut kur internetos var sameklēt arī vegānisku sēņu pastu, bet, pieļauju, ka tā būs neadekvāti dārga.
 
 
pelnufeja
05 November 2017 @ 01:48 am
 
“D’you know why God made Hijras?” she asked Aftab one afternoon while she flipped through a dog-eared 1967 issue of Vogue, lingering over the blonde ladies with bare legs who so enthralled her.
“No, why?”
“It was an experiment. He decided to create something, a living creature that is incapable of happiness. So he made us.” 
Her words hit Aftab with the force of a physical blow. “How can you say that? You are all happy here! This is the Khwabgah!” he said, with rising panic.
“Who’s happy here? It’s all sham and fakery,” Nimmo said laconically, not bothering to look up from the magazine. “No one’s happy here. It’s not possible. Arre yaar, think about it, what are the things you normal people get unhappy about? I don’t mean you, but grown-ups like you—what makes them unhappy? Price-rise, children’s school-admissions, husbands’beatings, wives’cheatings, Hindu-Muslim riots, Indo-Pak war—outside things that settle down eventually. But for us the price-rise and school-admissions and beating-husbands and cheating-wives are all inside us. The riot is inside us. The war is inside us. Indo-Pak is inside us. It will never settle down. It can’t.

(Arundhati Roy "The Ministry of Utmost Happiness")
Tags: