pelnufeja
17 November 2017 @ 03:08 am
 
Noskatījos Transparent trešo sezonu. Ļoti patika. Daudz labāk nekā pirmās divas, kas arī bija ļoti interesantas, tomēr, manuprāt, pārāk pārspīlēti histēriskas.

Lai gan reizēm man liekas, ka dzīve ir tieši tāda. Pārspīlētu, nemotivetu rīcību virkne. Ja vien mēs neuzliekam pokerfeisu un neizliekamies vēsi un vienaldzīgi.
 
 
pelnufeja
15 November 2017 @ 03:32 am
3: 33 a.m. :)  
Nemaz nezināju, ka Džims Kerijs ir pamodies. Man gan tagad steidzami jāiet gulēt.
 
 
pelnufeja
15 November 2017 @ 02:41 am
 
The difference between depression and sadness is...Sadness is just from happenstance, whatever happened or didn't happen for you. Or, you know, grief or whatever it is. And depression is your body saying - fuck you, I don't want to be this character anymore, I don't want to hold up this avatar that you have created in the world, it's too much for me!

(Jim Carrey)
Tags:
 
 
pelnufeja
10 November 2017 @ 09:47 pm
 
- Es vakar skatījos dokumentālu filmu par fejām...Tas ir, par ķeltu mitoloģiju.
- Ā, es domāju - dokumentālu filmu par elli.
Tags:
 
 
pelnufeja
06 November 2017 @ 01:39 am
 
Love, after all, is the ingredient that separates a sacrifice from ordinary, everyday butchery.

(Arundhati Roy "The Ministry of Utmost Happiness")
Tags:
 
 
pelnufeja
05 November 2017 @ 08:09 pm
sēnes  
Šodien pagatavoju sēņu pastu, ko iegādājos brīnišķīgajā diennakts veikalā uz Čaka ielas, kad ar L tur bijām iegājušas pēc teātra; klāt piecepu šampinjonus ar tomātiem. Sēnes vispār ir viena no vislabākajām lietām pasaulē. Es varētu ēst sēnes ar sēnēm. :D

Vienīgi žēl, ka tie sēņu makaroni ir ar olu. Es vēl neesmu vegāns, un šaubos, ka, kamēr dzīvoju LV, par tādu kļūšu, tomēr pēdējā laikā izteikti pievēršu uzmanību tam, ka ļoti daudzos produktos, kur bez tā varētu iztikt, ir dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļas. Un tas ir reāli kaitinoši. Protams, gan jau kaut kur internetos var sameklēt arī vegānisku sēņu pastu, bet, pieļauju, ka tā būs neadekvāti dārga.
 
 
pelnufeja
05 November 2017 @ 01:48 am
 
“D’you know why God made Hijras?” she asked Aftab one afternoon while she flipped through a dog-eared 1967 issue of Vogue, lingering over the blonde ladies with bare legs who so enthralled her.
“No, why?”
“It was an experiment. He decided to create something, a living creature that is incapable of happiness. So he made us.” 
Her words hit Aftab with the force of a physical blow. “How can you say that? You are all happy here! This is the Khwabgah!” he said, with rising panic.
“Who’s happy here? It’s all sham and fakery,” Nimmo said laconically, not bothering to look up from the magazine. “No one’s happy here. It’s not possible. Arre yaar, think about it, what are the things you normal people get unhappy about? I don’t mean you, but grown-ups like you—what makes them unhappy? Price-rise, children’s school-admissions, husbands’beatings, wives’cheatings, Hindu-Muslim riots, Indo-Pak war—outside things that settle down eventually. But for us the price-rise and school-admissions and beating-husbands and cheating-wives are all inside us. The riot is inside us. The war is inside us. Indo-Pak is inside us. It will never settle down. It can’t.

(Arundhati Roy "The Ministry of Utmost Happiness")
Tags:
 
 
pelnufeja
02 November 2017 @ 11:23 pm
 
Un vēl par to šovu.

Īpaši pretīgs ir tas viņu moto, ka "ikviens var mainīties, vajag tikai gribēt". Un kā piemēru viņi izmanto raidījuma vadītāju - bijušo vietēja mēroga rokzvaigzni, kas vienu rītu esot pamodies un izlēmis vairs nelietot apreibinošas vielas.

Es neesmu absolūta sociālā determinisma aizstāve. Ja es domātu, ka pasaule tiešām ir tāda; ka sociālais konteksts nosaka pilnīgi visu, ka cilvēkam nav rīcībspējas, nav nekādu cerību, nav iespēju uz pārmaiņām, nav izvēles, es jau sen būtu izdarījusi pašnāvību.

Un mani arī pašu tieši resilience idejas un tādas lietas ļoti interesē.

Un tomēr - sievietei, kura nākusi no vardarbīgas ģimenes, cieš no alkohola un/vai narkotiku atkarības, nav ieguvusi izglītību, ir māte vairākiem bērniem, ir kopā ar vardarbīgu partneri (plus/mīnus šie vai kādi citi mainīgie) - vienā dienā pieņemt lēmumu sākt mainīt savu dzīvi - nav tas pats, kas cilvēkam ar drošu vidi mājās un stabilu darbu pieņemt lēmumu sākt skriet, atmest smēķēšanu vai sākt apmeklēt spāņu valodas kursus. (Un es nekādā ziņā nesaku, ka cilvēkam no relatīvi labvēlīga sociālā konteksta nav problēmu; man patiesībā pašai reāli besī, ja visu šito sajauc kopā un izveido argumentu "tu vienkārši esi slinks ķēms, beidz činkstēt, tu nezini, kas ir īstas problēmas!") Tās vienkārši nav salīdzināmas lietas. Tā ir cita kategorija.

Un man šķiet, ka varoņa, kas izķepurojies no visdziļākās bedres un iet tālāk ar laimīgu smaidu un nezkādām superspējām, tēla veidošana ir sabiedrības morāli kropļojoša. Tā nāk par ļaunu pilnīgi visiem - tiem, kas šo varoņa tēlu iemieso (domāju, ka drusciņ, drusciņ varu runāt no personiskās pieredzes pagātnē, tiem, kas varbūt cenšas, bet tomēr neatbilst visiem parametriem, un tiem, kas vēro no malas - lasa rakstiņus žurnālos un skatās šovus.

Jo šādā gadījumā sabiedrībai nekas nav jāmaina ne attieksmē, ne sociālā atbalsta sistēmās. Mēs vienkārši demonizējām tos, kas izkrīt ārpus "normāla pilsoņa" rāmīša - sabāžam viņus (lielākoties sūdīgās) iestādēs, kuru darbinieki, kā izrādās, pie pirmās iespējas apspriedīs šo cilvēku privātās dzīves kameru priekšā, vai arī - vienkārši iemācāmies viņus nerdzēt. Bet, ja viņiem kaut kā izdodas izķepuroties, tad varam viņiem atvēlēt kādu žurnāla vāku vai raidījuma sēriju. Cik ērti.
 
 
pelnufeja
02 November 2017 @ 06:03 pm
 
Vakar, iespējams, prokrastinācijas nolūkos pēc Martas vēstules izlasīšanas paskatījos arī pašu "caur ērkšķiem uz...", t.i. noskatījos pirmās divas epizodes, kas pieejamas youtubē, tāpēc tiešām varu komentēt to, kas ir redzams pašā šovā, nevis tikai citu viedokļus.

Es vispār diezgan plašos apmēros nodarbojos ar sevis un savas psihes saudzēšanu (piemēram, mana slavenā bērnības trauma ar filmas Sofijas izvēle noskatīšanos, pēc kuras iedzīvojos visādos murgos un paranojās, ka es kaut kādā fantastiskā veidā atgriezīšos pagātnē un nonākšu koncentrācijas nometnē, rezultējās tajā, ka es ļoti ilgi vispār izvairījos skatīties filmas, kurās parādās Otrais pasaules karš, nometnes utt.). Un daudz ko es joprojām izvēlos neskatīties. Bet īstenībā tieši visāda veida materiāli, kur redzami skaidri pierādījumi tam, kā tiek darīts pāri cilvēkiem, kas nāk no dažādiem problemātiskiem sociāliem kontekstiem, man, kā reiz, liekas tādi, ko reizēm vērts paskatīties, citādi, apzināti būvējot sienas, var kādā brīdī noticēt, ka šīs sabiedrības grupas nemaz neeksistē un/vai ka tas, kas ar šiem cilvēkiem notiek, ir viņu pašu apzinātas izvēles un rīcības rezultāts, un, ja viņi tā vairs negrib dzīvot, nekas taču neliedz "visu mainīt". (Kas vispār ir diezgan izplatīta pozīcija arī visnotaļ domājošu un spriestspējīgu cilvēku vidū.) Es ļoti labi apzinos, ka, ja vien neuzsāk tiešām kaut kādas plašas sociālas kampaņas, nesāk nodarboties ar aktīvismu vai labdarību, neiesaistās darbā krīzes centros utt utt., tad no savām relatīvi priviliģētajām pozīcijām jau neko baigi nevar izmainīt, visa runāšana lielā mērā tomēr paliek "omg, es esmu šokā, šis sabojāja manu noskaņojumu" līmenī, tomēr man šķiet, ka, ja kaut nedaudz var apzināties un samazināt savu potenciālo (pastarpināto) iesaisti tajā, ka šiem cilvēkiem tiek darīts pāri, tad ir labi iespējamos soļus, kā no tā izvairīties, saprast. Piemēram, es esmu noskatījusies pietiekami daudz internetā pieejamu materiālu par human trafficking un intervijas ar bijušajām porno aktrisēm, lai main-stream porno vienkārši vairs nespētu paskatīties. Kas nozīmē to pašu neatbalstīšanu ar klikšķiem, kas ir, protams, ļoti, ļoti maz, bet tomēr.

Bet jā. Es principā domāju, ka būtu labi atrast veidus, kā sabiedrībai (tai daļai, kas laimīgi sēž pie televizora un dzīvo ilūzijas, ka realitātē viss jau nav tik traki) vairāk parādīt šāda veida dzīvesstāstus, jo man liekas, ka ir ļoti svarīgi runāt par lietām, kas šovā tiek aktualizētas, un par tām būtu jārunā n reizes vairak, nekā tas notiek. BET NE JAU ŠĀDĀ VEIDĀ!
Es skatoties ļoti mēģināju tikt cauri visai tai riebeklībai, ko šova veidotāji dalībniecēm uzkrāvuši, un ieraudzīt "cilvēku, kuram ir balss". Jo, man liekas, ka tas ir attiecībā pret dalībniecēm cieņpilnākais, ko ar šo materiālu, kamēr tas ir publiski pieejams, vispār darīt.
Liela problēma ar attieksmi pret cilvēkiem, kuri cieš no atkarībām, vardarbības, ir iesaistīti visādās kriminālās norisēs, nodarbojas ar prostitūciju utt., manuprāt, ir tāda, ka mēs viņus demonizējam - tie ir mazāk cilvēki nekā mēs, tāpēc mums nav par viņiem jāuztraucas, un viņi tādējādi kļūst neredzami; bet šovbiznesa vārdā taču var izcelt "spokus" gaismā un ļaut skatītājam uz tiem paskatīties (no droša attāluma, protams). Un tas, kas man šķiet ir īpaši briesmīgi, ir tas, ka ko šādu var maskēt ar mēģinājumiem "palīdzēt" un "dot iespēju mainītes". Man ir nelāgas aizdomas, ka liela daļa skatītāju nemēģinās ieraudzīt "cilvēkus". Es domāju, ka šāda veida šovs ir paredzēts kā auditorijas izklaide un tikai. Pieņemu, ka skatītāji uzjautrinās, šausminās, priecājas, ka dalībnieču problēmas neskar viņus personiski utt. utt. Šis materiāls ir izklaides produkts cilvēkiem, kuri noteikti lielā daļā gadījumu ir krietni labākās izejas pozīcijās nekā šova varones. Un, pat nepievēršoties daudzajiem dažādu jomu profesionālās ētikas un likumpārkāpumiem, kas šovā klājas viens otram pāri biezā slāni, priekš manis jau šis aspekts ir sarkanā līnija.

Un trigger-warning! Bet viena no dalībniecēm - sieviete, kas strādājusi par prostitūtu, kam ir divi bērni, par kuriem viņai atņemtas aprūpes tiesības un kura daudzus gadus ir atkarīga no heroīna - pēc šova materiāla uzfilmēšanas nomira (narkotiku izraisīto veselības problēmu dēļ). Skatītāji par to uzzina pēc videoklipa, kurā ar šo sievieti tiek iepazīstināts -, un, lūk, šova materiāls, lai kalpo viņas piemiņai! (tā nav ironija, to saka aizkadra komentētājs). Nez, vai kontraktos bija iekļauts punkts par dalībnieka nāvi šova tapšanas gaitā vai pirms materiāla publiskošanas?!

Runājot par Martas vēstuli - protams, ļoti labi, ka tāda ir, jo varbūt tai izdosies panākt, ka šovu aizliedz translēt, plus, šis varbūt atvērs plašākas diskusijas par žurnālistikas un šovbiznesa ētiku un vardarbību pret sievietēm un citām marginalizētām grupām. Turklāt, piemēram, es bez tādas vēstules, ļoti iespējams, vispār nekad nebūtu uzzinājusi, ka kas tāds ir noticis, jo tv neskatos. Bet: protams -, un tas nenozīmē, ka vēstuli nevajdzēja -, bet ir vērts aplūkot arī jautājumu par to, kā caur mēģinājumiem palīdzēt mēs mēdzam atņemt cilvēkiem balsi un rīcībspēju. Man nav jāstāsta, ko nozīmē informēts lēmums, cik neaizsargātas ir sievietes, kas cieš no vardarbības, nabadzības, atkarībām utt., cik viegli viņas ir kaut kur iemanipulēt, ka viņu tiesībām būtu jābūt jo īpaši aizsargātām utt. Un tomēr iedziļinoties nevar noliegt, ka tas ir tricky, "runāšana" otra vietā vienmēr ir tricky. Un neviļus jāatceras Spivakas ierosinātā doma, ka varbūt apspiestās grupas sabiedrībā nespēj runāt vispār. Jo nu "mēs" (es, starp citu, sevi, ja stingri ņem, ar šo "mēs" tāpat nevaru identificēt), bet sabiedrības veselā un saprātīgā daļa izlem-sim, kad viņas varētu būt pietiekami "adekvātas", lai drīkstētu izlemt, ko ar sevi un savu dzīvi darīt. Un tas ir prolemātiski. Jautājums, vai šo problēmu vispār jebkā var atrisināt.

Ā, un ko es vēl gribēju teikt, par adekvātumu; vispār, cik nu es, ļoti garāmejot, esmu paskatījusies citus realitātes šovus, arī tur dalībnieki nereti uzvedas pēc maniem personiskajiem kritērijiem "neadekvāti", esmu redzējusi arī, ka sagriež viens otra drēbes, aiz dusmām iegrūž baseinā, izlamā utt. - tā kā adekvātums arī ir komplicēta tēma, to der ņemt vērā.

UPD: Pārlasīju Martas vēstuli vēlreiz un secināju, ka tonis ir tiešām ļoti ne ok; un tas ir traki, jo tagad kalpo par ieroci šova atbalstītājiem. Īstenībā tāpat kā tas, ka par šovu izsakās cilvēki, kas uzsver, ka to nav redzējuši un neskatīsies. (Es ļoti labi saprotu motivāciju, bet tas lielā mērā tomēr diskreditē viņu iebildumus, viņi, uzsvērdami, ka neskatās, grib labu, bet panāk pretēju efektu).
 
 
pelnufeja
02 November 2017 @ 12:28 am
 
Es laiku pa laikam nodomāju, ka mani nekas vairs īpaši šokēt nespēj. Tikai apbēdināt.

Tomēr spēj. "Caur ērkšķiem uz.." briesmu šovs. Spēj. Ček.
 
 
pelnufeja
30 October 2017 @ 06:09 pm
 
Divas ļoti svarīgas lietas, ko priekš sevis esmu formulējusi.

* Ja tu otram skaidri pasaki, ka tu sagaidi to un to; un konkrētai rīcībai būs konkrētas sekas (protams, ja tu zini, ka tu vari un gribi to realizēt), tad tā nav ne manipulēšana, ne draudi, bet robežu novilkšana, un visiem ir tiesības uz robežām.

* Godīga atbildības sadalīšana, skaidri nokomunicējot, ka tu izdarīji šo lietu, un tas tik ļoti nebija ok, tāpēc un tāpēc, un tas ir rezultējies tajā, ka es rīkošos šādi, jo...nav otra "vainošana" pie visām pasaules nelaimēm. Respektīvi, to visu var nokomunicēt bez centieniem otru cilvēku padarīt par briesmoni tik lielā mērā, cik vien kaut kādi esošie rīki dod iespēju, un mēģinājumiem nodarīt pāri tik, cik iespējams just because.

Un interesanti, ka, ja gadījies uzaugt absolūti toksiskā emocionālā vidē, šādas it kā tik pašsaprotamas lietas var izrādīties mind-blowing atklājumi.
 
 
pelnufeja
28 October 2017 @ 05:36 am
 
Man šoks šķiet viens no visinteresantākajiem apziņas stāvokļiem, kādu jebkad esmu piedzīvojusi. Tas, kā nāve, šķiršanās, attiecību pārtraukšana un citas līdzīgas robežsituācijas saveļ visu tavu būtību mazā bumbiņā, kas samērā veiksmīgi pārvietojas cauri ikdienai, dara parastos sadzīves un darba uzdevumus; varbūt pat krietni labāk, nekā pirms laika, jo iestājies zināma veida atslābums; un tad tā bumbiņa negaidīti atsitas pret kādu no apziņas sienām, un tu pēkšņi atceries, tas ir kā uzrauties no neplānota snaudiena vai aizrīties ar ūdens malku. Pārāk strauja saskare ar negaidītu stāvokļa maiņu vai substanci. Un atkarībā no notikuma šī saskare atnes kādu briesmīgu vai brīnišķīgu (vai abējādu) atklāsmi par izmaiņām tavā realitātē (par to, kā tu dzīvosi tālāk). Un tad tu atkal uz kādu laiku iegrimsti aizmirstībā, savelies bumbiņā un piedzīvo ikdienu. Reizēm pat it kā vēro sevi no malas, redzi, kā tu mierīgi sēdi un transkribē, mazgā traukus, nedari neko, bet lielākoties dari, jo ir parādījies kaut kāds nemiers, kas no ārpuses atgādina lielu mieru un spēju koncentrēties. Varbūt tas arī patiešām ir liels miers un spēja koncentrēties. Varbūt tas ir tas viss reizē. Tikai palēninājumā. Laiks pēkšņi ir kļuvis ļoti ietilpīgs. Ir tā, it kā tu pēkšņi spētu piedzīvot sen neizjustu klātesamību, būšanu šeit un tagad. Un tajā pašā laikā viss šķiet tāds nedaudz sirreāls, nedaudz shaky. Un tu reizēm sāc satraukties, vai nebūs kā kaut kādā šausmu filmā; un vienā brīdī, paskatoties uz savām rokām vai vēderu, tu pamanīsi, ka tev ir visādas agrāk neievērotas brūces, kas vērsies vaļā un asiņos, un tad tu izplūdīsi milzīgā sarkanā pleķī, kas aizņems visu ekrānu. Un tad sižets strauji mainīsies. Kaut kas līdzīgs, kā ar sievieti, kam kāds uz ielas esot uzbrucis un iesitis pa galvu ar āmuru, bet pirms viņa zaudējusi samaņu, viņa esot paguvusi aiziet mājās un izžaut veļu (vai tas vispār ir iespējams?)
Tad mani vēl nodarbina jautājumi: tādi kā: vai tas, ko es jūtu, ir pietiekami normāli? (Un pēc šī jautājuma es dzirdu, kā kaut kur aizkadrā atskan dārdoši smiekli.) Bet tomēr - vai man sāp pietiekami stipri? Vai es esmu pietiekami dusmīga? Vai man ir pietiekami vienalga? Kā es varu zināt, ka es visu piedzīvoju tieši tā, kā ir paredzēts? Un vai tas ir normāli, ka man ir tik interesanti? Ka man gribētos varēt detalizēti pierakstīt visas domas un sajūtas, lai vēlāk varētu tās pētīt vai izmantot literāru varoņu personību konstruēšanai? Ka visi šie izmainītie apziņas stāvokļi kaut kādā īpašā veidā ir neticami mājīgi? It kā tajos es piekļūtu sev mazliet tuvāk. Uzzinātu par sevi kaut ko ļoti svarīgu. Un uzzināt ir ļoti svarīgi. Vai mana pieeja eksistencei vispār ir adekvāta?
Es vispār lielā mērā uztveru dzīvi kā tādu izpētes projektu. Pasaule lielākoties noteikti nav pati mājīgākā vieta, kurā atrasties, bet if I am here already, I can find something to do. Un gribas atklāt un saprast lietas. Izmantot teorētiskas un empīriskas pētniecības metodes, lai saprastu kaut ko par kaut ko citu. Kaut vai par sevi. Un pat tad, kad ir tik sāpīgi, bailīgi un grūti, vienlaikus ir arī interesanti. Teju neticami interesanti. Es jūtos nedaudz vainīga par to, ka visnotaļ briesmīgā dzīve man liekas tik aizraujoša, tik labs materiāls.
 
 
pelnufeja
27 October 2017 @ 03:56 am
 
“I only mean I wouldn’t be in the danger you would be in.”
“No.” But he’d be in another kind of danger. A place like this would endanger him in a way I didn’t want to talk to him about. If he was stranded here for years, some part of this place would rub off on him. No large part, I knew. But if he survived here, it would be because he managed to tolerate the life here. He wouldn’t have to take part in it, but he would have to keep quiet about it. Free speech and press hadn’t done too well in the ante bellum South. Kevin wouldn’t do too well either. The place, the time would either kill him outright or mark him somehow. I didn’t like either possibility.

(Octavia E. Butler "Kindred")
Tags:
 
 
pelnufeja
22 October 2017 @ 03:46 pm
iekšējais konflikts  
Lūk, man vienmēr ir šķitis, ka teksts pēc tā uzrakstīšanas (drīzāk jau publicēšanas) sāk dzīvot pats savu, no autora kaut kādā veidā šķirtu dzīvi. Tas kļūst par atsevišķu mikrovisumu, kas vai nu spēj izdzīvot vai arī nē. Un nav ko uzplīties autoram, lai viņš kaut ko paskaidro, izskaidro, pasaka priekšā utt.

Es gan nesaku, ka man absolūti nevajadzīgas šķiet, piemēram, intervijas. Cilvēkiem mēdz būt sakāmas visādas ļoti sakarīgas lietas gan par saviem darbiem, gan citām tēmām. Tāpat arī ir interesanti, ka autori, kuru darbus esmu lasījusi, izsakās par sociāli nozīmīgām tēmām - vienalga, vai viņi to darītu savā fb profilā, publiskā diskusijā vai privātā sarunā.

Tā kā mana pirmajā rindkopā izteiktā pārliecība līdz šim bija tiešām spēcīga, vienmēr esmu bijusi pietiekami droša, ka klausīties autoru teiktajā nav bīstami, jo nekas, ko viņi varētu pateikt par saviem darbiem vai vienalga ko citu, nevarētu īpaši ietekmēt to, ko es domāju par viņu darbiem.

Tā es domāju līdz apmēram aizvakardienas vakaram, kad ieraudzīju, ka Arvis Kolmanis, par kura grāmatu "Žūpa Amors jeb Mirušais Dievs" es kādreiz biju absolūtā sajūsmā, internetos aizstāv viedokli, ka sieviete izvarošanā var būt līdzvainīga.

Kā man tālāk dzīvot, m?
 
 
pelnufeja
20 October 2017 @ 12:29 am
es gribu, lai ir citādāk  
Mani joprojām ļoti satrauc un kaitina, ka visādas neētiskas un neforšas rīcības bieži vien tiek normalizētas, pamatojot to ar "tā vienkārši ir: cilvēki ir tādi, sabiedrība ir tāda, sistēma ir tāda utt" argumentu. Tādējādi visa atbildība tiek pārlikta uz to, kam nodarīts pāri. Apdomā, ko velc mugurā, apdomā katru savu vārdu, jo dzīve taču ir bīstama spēle, kurā tev jāredz vismaz piecus soļus uz priekšu! Un vispār - vislabāk kļūsti par budistu, kuru nekas neskar, jo dzīve in the first place ir pārāk sāpīga!

Man liekas ļoti svarīgi iedziļināties procesos un mēģināt saprast, kāpēc sabiedrība, cilvēki un sistēmas funkcionē tieši tā. Bet es domāju, ka bieži vien ir par traku, t.i. kāds tomēr ir atbildīgs par to, ka huiņa notiek. Un varbūt atbildības godīgāka sadale palīdzētu arī izpētes procesam par to, kāpēc kas kā ir/notiek.
 
 
pelnufeja
12 October 2017 @ 06:03 am
 
Šonakt noskatījos Top of the Lake otro sezonu. Ļoti patika.

Varbūt vienmēr jātur pie rokas kāda seriāla sezona. Brīžos, kad dzīvot vairs nav spēka, var noderēt.
 
 
pelnufeja
09 October 2017 @ 10:36 pm
 
Grauzdiņi, ko vakar nopirku, garšo pēc vistas un mākslīgiem zaļumiem.
 
 
pelnufeja
09 October 2017 @ 02:22 am
 
My home has no door
My home has no roof
My home has no windows
It ain't water proof
My home has no handles
My home has no keys
If you're here to rob me
There's nothing to steal

Home is not a harbour
Home home home
Is where it hurts


 
 
Current Music: Camille - Home is where it hurts
 
 
pelnufeja
05 October 2017 @ 04:02 pm
trauksme  
Nepatīk, ka anxiety pēdējā laikā izpaužas kā tā vieglā sirdslēkmes sajūta.

Es esmu par to daudz lasījusi un zinu, ka tas (parasti) nav bīstami, bet jūtas riebīgi tāpat.

Un visi padomi saka "tikai mierīgi, ja sāksi trakot un skraidīt apkārt, paliks sliktāk!"
 
 
pelnufeja
04 October 2017 @ 07:04 pm
 
LAI TŪLĪT PAT BEIDZ LĪT!

Man par laimi šodien nekur nav jāiet, bet nāk virsū apokalipses sajūta dzirdot, ka visu laiku nepārtraukti līst.
 
 
pelnufeja
04 October 2017 @ 01:50 am
 
Sazagāmies malku un devāmies pie Sarmītes griezt šķīvīti. Gari ilgi nenāca, bet beigās atnāca Austra Skujiņa un uz visiem jautājumiem izlika mūsu vārdus un uzvārdus. Sarmīte, noguruma un vīna mākta, aizmiga, sveces apdzisa, un tad tas notika. Tur jau var pārņirgties, brīnos, kā Maija noturējās. Pirmie skūpsti ir tik smieklīgi! Tas, kurš pirmoreiz skūpstās, kaut ko tur veido, bet otrs, kas jau māk, nesaprot, kā uz to reaģēt, un arī sāk veidot pakaļ.

(Rihards Bargais "Plikie rukši")
Tags:
 
 
pelnufeja
01 October 2017 @ 02:28 pm
 
Vakardienas grāmatu pulciņa noskaņās aizdomājos par to, cik pusaudzībā man ir bijušas ekstrēmi svarīgas grāmatas, kurās ir homoseksuāli tēli vai homoseksuālas attiecības. Turklāt nevis tajā variantā, ka te tas ir pieminēts kā kaut kāds šausmīgs noslēpums un kauna traips, bet gan akcents ticis likts tieši uz pašām attiecībām. Tādu gan nebija daudz un lielākoties tā, protams, bija tulkotā literatūra. Šķiet, ka Insomnia bija mana pirmā saskarsme ar tēmu latviešu literatūrā, bet tas jau bija salīdzinoši vēlu - es mācījos vidusskolā. Un interesantākais ir tas, ka es sev ne tolaik, ne arī vēlāk neformulēju, ka šīs grāmatas man ir ļoti svarīgas. Droši vien, jo ilgi sēdēju dziļā skapī, man tāpat nebija neviena, ar ko es varētu saņemties to visu pārrunāt, un, manuprāt, es pat diezgan veiksmīgi izlikos, ka es par to nedomāju - nu, ne jau tajā "man šis ir nenormāli svarīgi" veidā. Bet: tad, kad tu lasi grāmatu, kurā autors aprakstījis homoseksuālas attiecības - gandrīz tā, it kā aprakstītu "parastas" attiecības, tu redzi, ka tāda grāmata eksistē - un pasaule vēl nav apstājusies; tu vari neko daudz apzināti sev neformulēt, jo apziņa ir viltīga dimensija, tu vari vienkārši, piemēram, padomāt "cik forša grāmata, labi, ka es tai nejauši uzdūros!" Bet tas aizsāk ļoti svarīgu procesu, tu vairs nekad līdz galam nevari atbrīvoties no šaubām, vai tās vērtības/uzvedība, kas tev tikušas iemācītas, un konteksts, kurā tu dzīvo, maz ir tik pilnīgi un adekvāti, ja tu nespēj sevi tajā visā līdz galam sazīmēt - ja tev neviens nekad nav pateicis par kādu tevis daļu tik daudz, cik tev pasaka tā svešā grāmata. Un tas pamazām var izskalot pamatus visai tai nesatricināmajai realitātei, kurā kāds ir pateicis priekšā, kas tu esi un par ko tev vēl vajadzētu kļūt.

Protams, ne jau tikai šīs tēmas kontekstā, bet vispār - grāmatas droši vien lielā mērā ir iemesls, kāpēc es esmu dzīva. Jo pirms es satiku cilvēkus, ar kuriem varēju sarunāties, grāmatas man kā tādi slepeni ziņotāji nodeva daudzus eksistenciāli svarīgus vēstījumus. It kā es būtu nejauši iesprūdusi jocīgā aizspogulijā vai sapnī; pasaulē, kura nav īsti dzīvošanai piemērota, bet laiku pa laikam no kaut kādām citām pasaulēm pienāktu nepārprotami vēstījumi, kas lēnītēm ļautu apzināties, ka tu dzīvo aizspogulijā, ka tu varbūt kādreiz varēsi izkļūt ārā, pat ja tu vēl nezini - kā un kad.
 
 
pelnufeja
24 September 2017 @ 10:11 pm
 
Nevaru saprast, vai pēdējā gada laikā es slimoju biežāk nekā pirms tam, vai arī vienkārši mana dzīve ir kļuvusi aktīvāka, un es biežāk pamanu, ka esmu slima, jo man gribas kaut kur iet/braukt, un tad jādomā, vai to varēšu. Un slimošanas arī ir vairāk tādas kā bērnībā - ar temperatūru un visu to karsti un grūti sajūtu, kas gan laikam ir labi, jo vieglāk sevi disciplinēt ar skriešanu apkārt slimai. Bet šoreiz gan ceru izveseļoties overnight.
 
 
pelnufeja
23 September 2017 @ 06:37 pm
 
Nesen dzejas dienu sakarā viesojoties skolā, kaut gan ilgi šaubījos, vai tas ir pareizais vēstījums, ko komunicēt skolēniem -, bet nolēmu būt autentiska -, pateicu, ka man skolā gāja ļoti slikti - daudzos priekšmetos biju nesekmīga, savukārt literatūru bastoju, jo man tajā bija garlaicīgi, tādēļ ka skolotāja nesekoja jaunākajiem procesiem, tb - nezināja un nebija lasījusi autorus, kas man patika, bet ar visu bastošanu man tāpat lit. parasti bija ļoti labas atzīmes. Pateicu arī, ka tam, ka man matemātikas eksāmenā bija e, šobrīd nav pilnīgi nekādas nozīmes. Tas bija pirmais brīdis, kurā jutu, ka man ar auditoriju izveidojas kontakts. Pirms tam es nevarēju saprast, vai viņi sēž klusi kā pelītes, tāpēc ka viņus tiešām interesē tas, ko es stāstu, vai arī, jo klāt ir četras skolotājas, un, ja nepratīs uzvesties, vēlāk būs problēmas. Pēc manas skolas pieredzes īsa ieskicējuma sākās smiekli un viļņošanās, un tad viņi man sāka uzdot arī jautājumus, turklāt pilnīgi normālus jautājumus, kas saistīti ar lit. (Varbūt man biežāk vajadzētu iet uz skolu, jo tur ir cilvēki, kas mani saprot, un nav spiediena būt tik ļoti gudram un visu darīt pareizi.) Pateicu viņiem arī, ka dzeju drīkst nesaprast un ka centieni saprast var pat traucēt nonākt kontaktā ar to.

Drusciņ parunājos arī par antropoloģiju, tiesa, ar b darbu, kas man būtu ērtākais piemērs tam, ko var darīt, ja studē antro, nolēmu nedalīties, domāju gan, ka skolēniem būtu tikai interesanti, bet par skolotājām, ar kurām man vēlāk vajdzēja iet pusdienās, gan nebiju tik droša.

UPD: Un laikam es arī paguvu pateikt, ka man liekas ļoti nepareizi, ja lit. māca tikai klasiku, jo jaunākais process ir tikpat svarīgs. Nezinu, vai tas gadījumā nebija kaut kā netaktiski, jo es te tagad mācīšu, kā vadīt stundas, no otras puses, man tiešām reāli bija janovada stunda no A-Z, par ko es nebiju informēta, jo man bija nedaudz citādāks priekšstats par to, kā organizējas, ja stundā piedalās viesi. Es kritu panikā, protams, kad izdzirdēju "ja nu kas, mēs jau tur arī būsim", bet, kad stunda beidzās, man bija vēl ko teikt un ko lasīt.
 
 
pelnufeja
20 September 2017 @ 03:26 am
 
Kad ap diviem naktī lasu grāmatu, ēdu saldējumu un zinu, ka rīt nevajadzēs agri celties, tā ir viena no vislaimīgākajām sajūtām pasaulē.
 
 
pelnufeja
18 September 2017 @ 10:31 pm
 
Sieviešu stendaps man patiešām patika ievērojami vairāk, nekā es biju gaidījusi. Tomēr bija vairākas lietas, kas man likās problemātiskas. Un viena no tām ir veids, kādā tiek jokots par homoseksualitāti. Te uzreiz jāatzīmē, ka man šķiet pilnīgi ok par to jokot. Un var arī saprast "vai tikai būt homoseksuālai vai vismaz biseksuālai nevarētu būt vieglāk" uzstādījumu, - jo tad vairs nevajadzētu dīlot ar visu to seksistisko bulšitu, kas nāk no daudziem vīriešiem.

Tomēr problemātiski ir tas, ka joki tiek vērsti (turklāt bez vismazākās refleksijas par to potenciāli problemātiskajiem aspektiem) uz ideju, ka "būtu es lesbiete, man būtu ļoti viegli nokļūt un palikt atticībās, jo lesbietēm jau nav to heteroseksuālo sieviešu briesmīgo problēmu". Un šis ir ļoti slidens lauciņš. Pirmkārt, tāpēc, ka problēmas ir, tikai citādas (te tikpat labi varētu jokot no sērijas "visi tie gadījumi, kad iepazīsties ar sievietēm, kuras ir pievilcīgas, inteliģentas, interesantas utt., bet tad izrādās, ka viņas ir heteroseksuālas, precējušās, ar bērniem utt."). Otrkārt, jāatceras, ka Latvijas sabiedrībā pastāv arī pietiekami spēcīgas homofobijas tendences un milzīga stigma pret homosekusālām ģimenēm. Un tad rodas jautājums, vai joki, kas ir smieklīgi tāpēc, ka ietver atsauci uz grupu, ko sabiedrība stigmatizējusi, ir sakarīgi/vēlami - ar feminisma idejām saistītā stendapā. Nerunājot jau par seksuālās orientācijas un dzimuma mainīšanu just by choice.

Vispār nedaudz traucē tas, ka seksualitāte un vīrieši ir dominējošās tēmas, tāpēc parasti vairāk patīk tie priekšnesumi, kur vismaz daļēji parādās arī citas tēmas. Jo citādi tas nedaudz velk uz "es esmu viena, jo visi vīrieši ir cūkas, visi vīrieši ir cūkas (precīzāk bezjūtu, bezdomu seksa maniaki), tāpēc es esmu viena".

Bet, ja salīdzina ar tiem video, ko esmu redzējusi agrāk, ir daudz, daudz labāk. Trīs priekšnesumi man patika, kas ir laikam puse no visa.

UPD: Jā, ar to seksualitāti ir tā, ka man vairākkārt radās iespaids, ka zālē cilvēki smejas, tiklīdz izdzird jebkādas seksuālas references (kā pusaudži), un tas ir tā, nedaudz, ēm, garlaicīgi un kaitinoši.
 
 
pelnufeja
11 September 2017 @ 03:19 pm
is this just a dream? is it?  
Ja no sapņiem var iemācīties pamosties, t.i. brīžos, kad tev pakaļ dzenas zombiju/nacistu armija, izlemt, ka I kind of don't want to stick around anymore, būtu brīnišķīgi tāpat varēt pamostites arī no nevēlamas realitātes.
 
 
pelnufeja
02 September 2017 @ 06:57 pm
 
Nebūtu sākusi skriet, nekad nebūtu spējusi novērtēt tādus laikaapstākļus kā šodien. Jo man parasti tomēr ir par karstu, pat ja skrienu vakarā, bet tāds laiks kā šodien principā liekas pretīgs. Toties skriešanai izrādās piemērots.

Un šodien es nonācu tajā foršajā sajūtā, kādai laikam jābūt meditējot, bet man izdodas pie tādas tikt ļoti reti, jo es nespēju pārtraukt ģenerēt domas un iztēles ainas - bet šodien es vienkārši skrēju un koncentrējos uz elpu, un brīžiem man izdevās pārtraukt kaut kādas paralēlās domas pavisam - es domāju tikai par to, ka man jāelpo un jābūt savā ķermenī, un tas ir labi un pareizi, un kaut kādā specifiskā veidā arī "viegli". (it kā patiesībā man būtu bijis tik grūti no visām tām domām nevis no tā, ka jākustas.)

Vienīgi pietupienus gan ceļmalā diez ko negribējās taisīt. Bet jā - esmu jau sestajā nedēļā (es runāju par zombies. run, protams :D).
 
 
pelnufeja
31 August 2017 @ 01:12 am
"I am on my way to somewhere"  
Nezinu, ko darīt ar savu dzīvi, tāpēc sēžu parkā un klausos grāmatas, un izliekos, ka nekas nav jādara. (Varbūt nekas arī nav jādara?)

Es gribu vēl mazliet pakavēties tajā sajūtā, ka dzīve var būt vienkārša, ka tā nav draudīgs un briesmīgs radījums, no kā neko labu nevar sagaidīt. Tā sajūta ir kā tā gaisma vasaras beigu pēcpusdienās - mierinoša, maiga un (gaistoša).
 
 
pelnufeja
29 August 2017 @ 12:40 am
 
Handmaid's Tale man kaut kā likās biedējošāka par Doctor Sleep, kas bija iepriekšējā grāmata, ko klausījos (ļoti bieži pirms miega). Bet Kinga šausmas es uztveru vairāk kā metaforas iekšējiem dēmoniem, kas, protams, var būt ļoti briesmīgi, bet vienmēr vai gandrīz vienmēr ir varianti, kā ar tiem dīlot, pieradināt, transformēt utt. Kamēr Handmaid's Tale nemaz neizklausās pēc metaforas.

Un kārtējoreiz aizdomājos arī par to, ka cilvēku apsēstība ar ideju, ka by all means vajag panākt pēc iespējas lielāku reproducēšanos, ir viena no lietām, ko es vienkārši nekādi nevaru saprast. Bet varbūt tāpēc, ka attiecībā uz sabiedrību es laikam tomēr esmu pesimiste un man nemaz nešķiet, ka tai noteikti vajadzētu turpināt pastāvēt mūžīgi.
 
 
pelnufeja
12 August 2017 @ 06:55 pm
 
Pirms pāris dienām kaut kādā kafejnīcā Pērnavā ēdu ļoti garšīgu lēcu-kokospiena biezzupu. Nupat mēģināju pagatavot kaut ko līdzīgu. Omg, cik garšīgi.

Tā vieta vispār bija lieliska, jo, neesot specifiski vegānu-veģetāriešu, piedāvāja daudz veģetāru un vegānisku opciu, tostarp saldos. Vegānu šokolādes kūka, ko ēdu, bija neaprakstāmi garšīga. Es vispār esmu sapratusi, ka man vegānu kūkas garšo daudz labāk, jo tās principā garšo tāpat kā parastās kūkas, tikai tajās iztrūkst tā smagnējības nianse - nezinu, kas to rada, bet tieši tās dēļ ir ļoti nedaudzas kūkas, kas man vispār garšo, jo kūkas kā izstrādājums kopumā vienmēr ir licies par saldu un tāds, kas atstāj to riebīgo smagnējuma sajūtu "tu taču zini, ka šis ēšanai nemaz nav paredzēts, citādi tu tagad tik slikti nejustos". Žēl, ka kūkas gan neprotu cept nekādas.
 
 
pelnufeja
12 August 2017 @ 04:34 pm
 
Rakstu motivācijas vēstuli; saprotu, ka viena laba lieta, ko par sevi uzrakstīt, ir, ka tu spēj gan strādāt patstāvīgi, gan iekļauties komandas darbā. Es ļoti labi saprotu, ka motivācijas vēstulē tu neraksti, ka tev, piemēram, riebjas agri celties, un tamlīdzīgas lietas, tomēr man arī liekas svarīgi eksplicīti nemelot. Kas attiecas uz spēju patstāvīgi strādāt, ja apstākļi ir adekvāti, tā nu ir lieta, par ko es jūtos tiešām pārliecināta, ka es to spēju - protu plānot savu laiku un darba režīmu, rēķināties ar termiņiem un dažādiem paredzamiem un neparedzamiem šķēršļiem, darīt lietas bez atgādināšanas un bakstīšanas utt. Man nav vajadzīgi kaut kādi soda vai kontroles mehānismi (ja neizdarīsi, būs sliktas atzīmes), normālos apstākļos es esmu iekšēji motivēta izdarīt to, kas ir jāizdara. Gan skolā, gan uni man vislabāk patikuši/padevušies tieši tie darbi, ko es varu darīt ilgi un viena pati.

Bet darbs komandā ir tricky. Principā man šķiet, ka es spēju sastrādāties ar citiem cilvēkiem. Es esmu empātiska, spēju klausīties, ņemt vērā dažādas lietas, kas citiem ir būtiskas, ja esmu par tām informēta utt. Tomēr ļoti bieži, piemēram, visādos grupu darbos un līdzīgās lietās, es esmu bijusi šokēta par to, kā cilvēki uztver sastrādāšanos ar citiem un kā pret to attiecas. Te runa ir gan par komunikācijas stilu, gan laika plānošanas prasmēm, gan attieksmi pret commitment. Un man nav skaidrs, kā, piemēram, pieaugušiem cilvēkiem var šķist adekvāti vienkārši neparādīties sarunātajā laikā, lai kopīgi darītu ieplānoto, nedodot par to nekādu ziņu, neizdarīt to, kas ir sarunāts utt. Es ne tikai nespēju sastrādāties ar cilvēkiem, kam ir šāda attieksme, es nesaprotu, kā vispār kāds to spēj (zema tolerance pret realitāti, acīmredzot). Un es no pieredzes zinu, ka es šādās situācijās sadusmojos, norobežojos, kļūstu vēsa un dažkārt pat nejauka. Es ar to nelepojos, bet tā mēdz būt.

Un, jā, es nezinu, vai varu rakstīt, ka spēju strādāt komandā. Varbūt varu rakstīt - I have an ability to work in team, where all parties have high sense of responsibility, respect each other and are able to organize their own fucking time. :D
 
 
pelnufeja
03 August 2017 @ 12:08 am
 
- ej prom! man nepatīk, ka tu te lido!
- .....
- nu, labi, lidot vēl ir ok, bet vismaz to zummm skaņu gan varētu izbeigt!
Tags:
 
 
pelnufeja
02 August 2017 @ 07:03 pm
 
Vakarnakt pamodos no negaisa, man bija bail un gribējās kādam piezvanīt. Tad atcerējos, ka esmu pieaugušais, un turpināju baidīties on my own.
 
 
pelnufeja
31 July 2017 @ 02:31 am
 
"The ways we survive can harm us – and harm those around us. It’s a hard truth to face, in part because it’s so complex. When abusers deny us our reality, it’s gaslighting. When we enact that denial on ourselves, it’s equal parts survival skill and self-harm.

Excavating ourselves out of denial, out of realities constructed of lies meant to harm us, is no small task. It requires grieving, letting go, and a whole lot more that I still hope to learn. Yet the challenge is worthwhile as this is necessary work for all of us who hope for a more supportive society. Once we start the process of undoing the hold gaslighting has on us, the work of self-accountability for our own healing process can begin.

I have repressed a lot of trauma. When awareness of my reality crept in, the shock was violent. Naming that truth spurred a year-long breakdown, which ultimately became a necessary breakthrough. I couldn't keep living under the weight of that denial. I was on that path originally because something in me said that avoiding the full truth (which for me involved going back in the closet) would be safer. Safety is contextual, not absolute. We know safety in relation to the least amount of safety we’ve ever felt. And those levels of “more safety” we rise to have an expiration date and quickly become not enough to continue forward. So I didn't have a choice but to move through that first very heavy layer of denial and start developing a new survival skill: honoring my truth.

I’m often afraid of falling back into the gaslight-formed realities of my past. But that fear comes from understanding how easy it is to get manipulated again, that the familiar, while knowingly harmful, can feel soothing and alluring. Nobody else can stop me from entering an abusive relationship, being codependent, or trying to play the model minority game (aka seeking false hope for equality by throwing everyone under the bus including myself). Those choices are on me, and even when I have little to rely on, I don’t need to solely rely on people or realities that harm me.

We live in an abusive society, and so realistically we’re never fully free from gaslighting, especially as marginalized people, but we do have the agency to name it and other forms of abuse. Sometimes we only have agency to name it in our thoughts, but that’s no small thing. Our thoughts are the most necessary battleground to recover. Holding ourselves accountable for denial is a series of tiny choices we make in our thoughts every day.

* * *

Taking accountability for our past choices is the freedom to make new ones. Once we can see where we’re contributing to feelings that weigh us down, it becomes possible to redirect and carry a little less stress. Simply not suffering isn’t an option on the table, but the choices we do have agency to make can help us suffer a little less.

Learning to recognize how we treat ourselves badly isn’t the end goal, but the process itself. It’s an ongoing commitment to love ourselves and others more fully, to spot harm as it’s happening, and to cultivate sustainability in our lives and communities. There’s no way to know exactly what good we’ll get out of self-accountability until we start."

(Dom Chatterjee https://www.restforresistance.com/zine/holding-ourselves-accountable-for-internalized-abuse)
Tags:
 
 
pelnufeja
31 July 2017 @ 01:03 am
par to, cik ļoti svarīgi manā dzīvē ir saldumi  
Kad es eju uz veikalu, parasti pērku tikai kaut kādus vienus saldumus, ko ēst vēlāk, tajā pašā dienā, nu, vai arī vienus saldumus, ko ēst pa ceļam no veikala uz mājām, un vēl vienus, ko ēst vēlāk mājās -, piemēram, saldējumu un cepumus vai kaut kādu bulciņu un šokolādi. Cenšos nepirkt daudz saldumu vienā dienā. Jo, ja, piemēram, ieraugu, ka kaut kādiem saldumiem, kas man garšo, ir atlaide, vai vienkārši liekas, ka varētu nopirkt, piemēram, trīs cepumu iepakojumus, lai rīt un parīt varētu pēc saldumiem uz veikalu nenākt, pastāv diezgan liela iespēja, ka visi trīs iepakojumi tiks notiesāti tajā pašā vakarā. Tāpēc tā vairs nedaru un uz veikalu pēc saludmiem eju gandrīz katru dienu. Es vispār, īpaši mājās, ļoti daudz ēdu, jo man patīk ēst. Ja man gadījies uztaisīt vakariņās kaut ko garšīgu, es bieži vien izēdu visu katlu vai pannu vienā vakarā, pat ja ēdiena tur ir daudz, jo man vienkārši garšo.

Pirms trim vai četrām dienām biju veikalā un nezinkādu iemeslu dēļ tomēr atkal iegādājos vairāku veidu saldumus, tostarp iepakojumu ar papaijas gabaliņiem cukurā. Atnācu mājās un nolēmu papaiju likt nevis virtuves skapīti, kur parasti glabāju saldumus, bet gan atvilktnē, kur stāv makaroni, lēcas un tamlīdzīga pārtika, cerībā, ka varbūt es par papaiju uz kādu laiku aizmirsīšu un man izdosies to uzreiz neapēst. Un aizmirsu arī. Turklāt pat uz vairākām dienām. Tik ļoti aizmirsu, ka nopirku jaunus saldumus, jo biju droša, ka saldumu mājās vairs nav.
Šodien satikos ar studiju biedreni, ar kuru plānojam drīzumā doties stopēšanas braucienā, sēdējām kafejnīcā un plānojām: pārrunājot visādas praktiskas lietas, mēs kaut kādā brīdi runājām par līdzņemamo pārtiku un tika pieminēti rieksti un žāvēti augļi; un no apziņas dzīlēm man tūliņ pat iznira ārkārtīgi pacilājoša atklāsme, ka man taču mājās virtuves atvilktnē joprojām ir neatvērts iepakojums ar papaiju un, kad aiziešu mājās, es varēšu to ēst. (es jau ļoti, ļoti sen Stīvena Kinga grāmatā "Zvēru kapiņi" izlasīju, ka cilvēka smadzenes ir kā datora faili - cilvēks var atcerēties pilnīgi visu, kas ar viņu jebkad ir noticis, ja tikai sastopas ar impulsu, kas konkrētajam failam liek atkal izgaismoties. :D)
 
 
pelnufeja
26 July 2017 @ 10:29 pm
 
Šodien ir mani mīļākie laikaapstākļi. Biju pastaigāties un skriet. Jutos tā, ka being alive is just enough.
 
 
pelnufeja
23 July 2017 @ 10:53 pm
 
Man tik ļoti patīk, kā no iekšpuses smaržo karstā ūdenī izmērcētu cūku pupu pākstis.
 
 
pelnufeja
18 July 2017 @ 03:27 pm
 
I am back!
 
 
pelnufeja
17 July 2017 @ 09:37 pm
 
Ciba ir man palīdzējusi nostiprināt pārliecību, ka realitātei nav nekādas nozīmes. Viss ir galvā. Ar zināmu regularitāti es lasu visādu sasniegumu darba, sportisku vai sabiedrisku aktivitāšu kontekstā aprakstus un ar vaļā muti sajūsminos par to, cik lieliski/daudz/kaut ko ļoti sakarīgu cilvēki dara; bet tad seko paša rakstītāja secinājums - "es esmu stulbs, slinks idiots, kas neko nevar."
 
 
pelnufeja
17 July 2017 @ 07:13 pm
 
Jautājums par to, cik ilgi jāgaida, līdz sadzīs salauzta sirds, man atgādināja, ka pirms dažām dienām, braucot vilcienā, teicu draudzenei, ka tas PV audioieraksts, kur viņi saka, ka vilcienā aizliegts vest viegli uzliesmojošus priekšmetus, ir galīgi nejēdzīgs, jo es jau sen dzejolī uzrakstīju, ka cilvēks no iekšpuses ir bīstams kā degoša vate, un viņa atbildēja, ka īpaši viegli uzliesmojošs cilvēks ir tad, ja matos sapūtis matu laku.
 
 
pelnufeja
06 July 2017 @ 03:35 pm
 
Bet, jā, skatos de facto - liekas, ka tā ir kāda absurda komēdija. I mean, seriously?

Īpaši lielisks ir tas gadījums ar pazudušo cigarešu ražošanas iekārtu.
 
 
pelnufeja
06 July 2017 @ 09:59 am
 
Bet, kad es skatījos ltv diskusiju par oligarhu sarunām, mani pārsteidza, ka vairāki cilvēki izmanto argumentu, ka publicētos materiālus nevajadzētu uztvert nopietni, jo tie iespējams, ir iegūti nelikumīgā ceļā, un, apejot principus, kādi darbojas tiesiskā valstī, mēs nevaram stiprināt Latvijas kā tiesiskas valsts pastāvēšanu.
Atkal man rodas jautājums, vai cilvēki, kuri šādi izskaās, paši tic tam, ko saka, vai arī lieto šādu argumentāciju kā uzmanības atvairīšanas paņēmienu.

Es, protams, neko nezinu par to, kādā veidā publiskotie materiāli nonākuši preses rīcībā, tomēr, domājot par ieilgušajām LV problēmām saistībā ar necaurskatāmu politiku un korupciju, es arī šajā gadījumā sliecos piekrist viedoklim, ka, pat ja sarunu ieraksti ir iegūti nelikumīgi, sabiedrībai par to saturu ir tiesības tikt informētai.

Un vēl es atkal aizodmājos par r.p. kursā savulaik lasīto Kolberga morāles teoriju. Tai gan tikusi veltīta diezgan plaša kritika, tomēr ļoti būtisks un lietderīgs aspekts man šķiet tajā aktualizētā brieduma sasaistīšana ar spēju pieņemt patstāvīgus morālus lēmumus (arī, ja tie ir pretrunā ar likumiem). Lai sabiedrība varētu kaut cik sakarīgi funkcionēt, ir diezgan būtiski, lai cilvēki likumus ievēro un nerīkojas pret tiem vienkārši tāpat vienmēr, kad ienāk prātā, tomēr likuma izvirzīšana par augstāko kritēriju, kas tiek izmantots, lai izvērtētu savas izvēles pilnīgi visos gadījumos, gan var izrādīties visai nesaprātīga un pat potenciāli bīstama. Nu, jo likumi un varas jau var mainīties visai ātri.

Tāpat man absolūti nejēdzīgs un manipulatīvs liekas mājiens, ka aktualizēt faktu, ka lielā daļā Eiropas valstu cilvēki jau sen būtu ielās, esot potenciāls aicinājums kādu nolinčot. Manuprāt, iziet ielās un paust attieksmi pret notiekošo vai kaut ko pieprasīt ir pilnīgi normāla un adekvāta rīcība, kam nepieciešami nav jābūt saistītai ar agresiju, un es ceru, ka pie mums tas notiks arvien vairāk un vairāk.
 
 
pelnufeja
04 July 2017 @ 02:51 pm
 
Man jau kopš pavasara laiku pa laikam uznāk ļoti spēcīga sajūta, ka šis jau ir noticis. Es zinu, ka pats par sevi tas nav nekas tik neparasts, bet šī sajūta uznāk ar zināmu regulartāti jau vairākus mēnešus. Tās ir it kā pavisam triviālas situācijas, bet sajūta ir ļoti intensīva. It kā es jau reiz būtu rakstījusi īsziņā tieši tos pašus vārdus tieši tādā pašā kontekstā. It kā es būtu redzējusi tos pašus mākoņus. Gatavojot ēdienu, domājusi tieši tās pašas domas. Reizēm man izmisīgi gribas pārčekot vēstules, cibu un citus realitātes atskaites punktus, lai pārliecinātos, ka es nedzīvju atkārtojumā, kā, piemēram, filmā Stay. Tas ir mazliet tā, it kā mana realitāte brīžiem piedzīvotu mazas sadursmes ar kādu citu multiversa dimensiju, kurā es arī eksistēju un daru tās pašas lietas, tikai kaut kādi atsevišķi aspekti ir citādi.
 
 
pelnufeja
03 July 2017 @ 06:33 pm
 
Developing Black feminist thought also involves searching for its expression in alternative institutional locations and among women who are not commonly perceived as intellectuals. As defined in this volume, Black women intellectuals are neither all academics nor found primarily in the Black middle class. Instead, all U.S. Black women who somehow contribute to Black feminist thought as critical social theory are deemed to be “intellectuals.”They may be highly educated. Many are not. For example, nineteenth-century Black feminist activist Sojourner Truth is not typically seen as an intellectual.3 Because she could neither read nor write, much of what we know about her has been recorded by other people. One of her most famous speeches, that delivered at the 1851 women’s rights convention in Akron, Ohio, comes to us in a report written by a feminist abolitionist some time after the event itself (Painter 1993). We do not know what Truth actually said, only what the recorder claims that she said. Despite this limitation, in that speech Truth reportedly provides an incisive analysis of the definition of the term woman forwarded in the mid-1800s:
That man over there says women need to be helped into carriages, and lifted over ditches, and to have the best place everywhere. Nobody ever helps me into carriages, or over mud puddles, or gives me any best place! And ain’t I a woman? Look at me! Look at my arm! I have ploughed, and planted, and gathered into barns, and no man could head me! And ain’t I a woman? I could work as much and eat as much as a man—when I could get it—and bear the lash as well! And ain’t I a woman? I have borne thirteen children, and seen them most all sold off to slavery, and when I cried out with my mother’s grief, none but Jesus heard me! And ain’t I a woman? (Loewenberg and Bogin 1976, 235)
By using the contradictions between her life as an African-American woman and the qualities ascribed to women, Sojourner Truth exposes the concept of woman as being culturally constructed. Her life as a second-class citizen has been filled with hard physical labor, with no assistance from men. Her question, “and ain’t I a woman?” points to the contradictions inherent in blanket use of the term woman. For those who question Truth’s femininity, she invokes her status as a mother of thirteen children, all sold off into slavery, and asks again, “and ain’t I a woman?” Rather than accepting the existing assumptions about what a woman is and then trying to prove that she fit the standards, Truth challenged the very standards themselves. Her actions demonstrate the process of deconstruction— namely, exposing a concept as ideological or culturally constructed rather than as natural or a simple reflection of reality (Collins 1998a, 137–45). By deconstructing the concept woman, Truth proved herself to be a formidable intellectual. And yet Truth was a former slave who never learned to read or write.

(Patricia Hill Collins "Black Feminist Thought: Knowledge, Consciousness and the Politics of Empowerment")
Tags:
 
 
pelnufeja
28 June 2017 @ 02:00 am
rakstnieku māja  
Es tikai tagad pamanīju, ka pie vaifajiem redzams NMP dienests.

Tieši pretī ir ātrās palīdzības depo. Pa logu redzu rindā stāvošas ātrās palīdzības mašīnas. Bet V par laimi laikam ir rāma un mierpilna, jo sirēnas var dzirdēt reti.

Bet, nez, varbūt arī šis neapzināti piemet artavu sajūtai, ka šī ir drošākā vieta pasaulē.
 
 
pelnufeja
13 June 2017 @ 02:34 am
Maldi  
mans draugs dzīvo maldos
naktīs maldu miglā viņš klīst
no rīta pa logu ierauga maldus
maldus kraukšķīgus notiesā brokastīs

maldos glazēti sieriņi maldu pīrādziņi
maldu viesnīcās maldu spilventiņi
maldu lasījumi un maldu skaidrojumi
maldu aizvainojumi maldu pārpratumi

kā lai pasaku viņam ka maldās
viņš savos maldos man neticēs
maldu ielāpi kārtu kārtām
maldu zīmes izliktas krustcelēs

rūgti es maldos
bēdādamās ka draugs dzīvo maldos
raizēdamās ka neaizklīst

es savos maldos pa svešu pilsētu maldos
ilgodamās pēc drauga kurš maldos
un straumēm maldi pār vaigiem man līst

(Anna Auziņa "Annas pūra govs")
Tags:
 
 
pelnufeja
07 June 2017 @ 10:50 pm
 
Laikam man ir Stokholmas sindroms, jo visas ciešanas aizmirsušās ļoti ātri. Esmu izdomājusi, par ko gribētu rakstīt maģistra darbu.

(nez, vai tas jebkad notiks).
 
 
pelnufeja
04 June 2017 @ 12:31 pm
 
Daugavpilī esmu bijusi tikai vienreiz dzīvē, bet es arī mazleit skumstu par to, ka Svetku neievēlēja. :((
 
 
pelnufeja
30 May 2017 @ 11:01 pm
 
Man ļoti patika filma Sangailes vasara. Īpaši man patika tas, ka man tā nemaz nelikās esam LGBT filma klasiskajā izpratnē. Tā ir filma par pieaugšanu un attiecībām, un to, ka sadzīvot pašam ar sevi reizēm ir ļoti grūti un sāpīgi, un nav jābūt notikušam nekam "tādam". Iekšējais dramatisms caur visādām mazām detaļām tur atainojas ļoti spēcīgi. Un arī tīri vizuāli filma ir ļoti skaista.

Šis ir tieši tāda veida garlaicīgais kino, kur nekas nenotiek, kāds man patīk.

Ja tā padomā, man vispār diezgan labi patīk lietuviešu filmas. Neesmu daudz redzējusi, bet tas, ko esmu redzējusi, pārsvarā ir paticis.

Es arī mazliet pameklēju un paskatījos kaut kādas intervijas ar režisori, un man ārkārtīgi patīk tas vēstījums, ko viņa ir vēlējusuies nodot, un arī liekas, ka tas filmā lieliski parādīts, ka mums nevajadzētu stigmatizēt pusaudžu depresiju vai par to smieties, tāpat arī, ka tas, ka reizēm ir ļoti, pat dramatiski slikti, nenozīmē, ka ar cilvēku vienmēr viss būs slikti un viņa dzīve ir izgāzusies. Vispār man liekas, ka filma ļoti normalizē sāpes un kaut kā sakonektē tās ar dzīvi, rādot, piemēram, to, ka pieaugt vienkārši var būt nenormāli grūti. Un filma vispār nav nomācoša. Tas ir ļoti viegls, bet reizē dzīvi absolūti neizskaistinošs stāsts.