pelnu feja
28 January 2015 @ 09:42 pm
 
Maybe one lives by accepting death, just as one flies by an understanding of gravity.

(Alan Watts "Out of the Trap")
Tags:
 
 
pelnu feja
27 January 2015 @ 10:57 pm
 
Bet man tikko ienāca prātā ķecerīga doma, ka tajos gadījumos, kad nekādi nav iespējams atrisināt tekstu problēmu, es varētu piedāvāt pasniedzējiem tos tekstus pašiem ierunāt un augšupielādēt e-studijās audiofailu - galu galā, visiem tā būtu labāk.
 
 
pelnu feja
27 January 2015 @ 09:17 pm
 
Griežu sīpolu, un man asaro viena acs.
 
 
pelnu feja
27 January 2015 @ 02:33 am
 
Noskatījos Scent of Woman (paldies [info]adele_varbut par ieteikumu) - ļoti mīlīga filma. Ainā, kur aklais vīrietis min lidmašīnas stjuartes vārdu, es sāku domāt, ka šo filmu esmu redzējusi bērnībā tv. Neko citu gan no tās neatcerējos.
 
 
pelnu feja
27 January 2015 @ 01:42 am
 
Jūs arī nevarat no šīs lapas lejupielādēt grāmatas, vai tas ir atkal mans internets/dators?

http://en.bookfi.org/book/1412014
 
 
pelnu feja
26 January 2015 @ 02:41 am
 
"It is important to see that we don't just talk about arguments in terms of war. We can actually win or lose arguments. We see the person we are arguing with as an opponent. We attack his positions and we defend or own. We gain and lose ground. We plan and use strategies. If we find a position indefensible, we can abandon it and take a new line of attack. Many of the things we do in arguing is partially structured by the concept of war. Though there is no physical battle, there is a verbal battle, and the structure of an argument - attack, defense - counterattack, etc. - reflects this. It is in the sense that ARGUMENT IS WAR metaphor is one that we live by in this culture; it structures the actions we perform in arguing.
Try to imagine a culture where arguments are not viewed in terms of war, where no one wins or loses, where there is no sense of attacking or defending, gaining or losing ground. Imagine a culture where an argument is viewed as a dance, the participants are seen as performers, and the goal is to perform in a balanced and aesthetically pleasing way. In such a culture people would view arguments differently, experience them differently, carry them out differently, and talk about them differently."

(George Lakoff and Mark Johnson "Metaphors We Live By")

Šis ir tik precīzi - es ļoti bieži tā esmu jutusies gan skolas semināros, gan dažādās diskusijās, kādas mēdz izvērsties ar pazīstamiem vai mazāk pazīstamiem cilvēkiem, proti, mēdz rasties iespaids, ka cilvēki, nevis dalās atšķirīgiem viedokļiem, pieredzēm un pārliecībām, bet uzbrūk viens otram - tam nav jānotiek tiešā veidā, visbiežāk tas ir netieši, agresija izpaužas pat vairāk, nevis tajā, kas tiek pateikts, bet gan, kā tiek pateikts. Un es to tik ļoti nesaprotu. Man tiešām nav saprotama izmisīgā vajadzība citus pārliecināt - manā izpratnē diskusijas jēga ir uzklausīt atšķirīgus viedokļus un izstāstīt savējo, un, jā, iespējams, pakāpeniski iepazīstoties ar citu argumentiem, mainīt savu nostāju konkrētajā jautājumā, bet tam nav jānotiek citu apzinātas pārliecināšanas rezultātā, bet gan tāpēc, ka cilvēks pats ir spējīgs ieklausīties, analizēt un kritiski spriest par lietām. Vismaz man parādās automātiska pretestība un vēlēšanās norobežoties, tiklīdz es sāku just, ka otra puse ir agresīva vai cenšas mani "pierunāt" sākt domāt citādāk, vai nerespektē manu nostāju. Un man ļoti bieži vispār negribas iesaistīties potenciāli ļoti aizraujošās sarunās tikai tāpēc, ka man negribas sajūtu, ka es ar kādu cīnos. Man tas liekas bezjēdzīgi un muļķīgi. Man gribētos kopumā citādāku sarunāšanās kultūru - tādu, kurā pretēji viedokļi var pastāvēt līdzās, nemēģinot cits citu iemīt zemē un nomētāt akmeņiem. Kaujas piegājiens diskusijā man principā nepatīk un nav interesants.
Tags:
 
 
pelnu feja
25 January 2015 @ 10:13 pm
 
Gāju šovakar gar operu no viena transporta uz otru un pēkšņi sajutu to visaptverošo miera un prieka sajūtu, par spīti miljons atrisināmām/neatrisināmām problēmām, slapjām kājām un daudz ko citu. Viss taču ir tik pareizi un labi. Ir tik daudz iespēju, kā visam būt un notikt, tikai nekrist panikā. Varbūt ir īpaši priecīgi, jo, tā kā man vajadzēja ieiet veikalā, braucu mājās ar trolejbusu, kura maršrutā ir mana vismīļākā sab, transporta pietura kartupeļu iela.
 
 
pelnu feja
24 January 2015 @ 04:22 pm
 
Es varētu sevi uzskatīt par cilvēku, kas ļoti neuzticas citiem cilvēkiem, nu, proti, es nekad nepieņemu, ka cilvēki tiešām darīs tā, kā viņi ir teikuši, es mēģinu paredzēt dažādas iespējamas reakcijas un izplānot, ko es tad darīšu, ja tā notiks, protams, mazāk nozīmīgos mērogos, bet es visai regulāri "taisu printskrīnus eksāmenu darbiem, ja nu aivita tos nolemj izdzēst", un es vairs jau sen nedzīvoju ar domām, ka cilvēki tīšām dara lietas, lai es justos slikti vai lai man kaut kādā veidā nodarītu pāri, jo es jau sen vairs neuzskatu sevi par tik svarīgu, un laikam esmu kļuvusi vismaz nedaudz mazāk egocentriska, es vienkārši zinu, ka cilvēki ir nevērīgi (visi, es arī), un es mēģinu sevi pasargāt no šī nevērīguma iespējamajām sekām, cik vien tas ir manos spēkos, jo man šādas lietas ir ļoti grūti panesamas, nu, es noteikti labāk atsevišķos brīžos izvēlos zināmu distanci vai vienatni, nekā jūtos slikti kaut kādas cilvēku rīcības dēļ, vai arī, nenoliedzami, - savas pārjūtīgās attieksmes un uztveres dēļ. Tāpat es arī saprotu, ka man ir zināma nosliece uz paranoju, kas sāk izpausties lielos vai ilgstošos stresa apstākļos, un tad gan es visur sāku redzēt "ļaunas zīmes" un to, kā cilvēki man tīšām mēģina nodarīt pāri visdažādākajos veidos, un es arī pati sāku nejēdzīgi uzvesties, jo man vienkārši ir bail, un es ar to slikti tieku galā. Tas ir viens no maniem novērojumiem pagājušajā semestrī.
Bet tas, kas man sevis sakarā, domājot par uzticēšanos, liekas visai fenomenāli, ir, ka es neesmu nespējīga atvērties un būt tuva ar cilvēkiem, tātad nav tā, ka man šī spēja būtu pilnīgi pazudusi, ir cilvēki, kuriem es varu stāstīt principā jebko, pavadīt kopā daudz laika, ļaut izmantot savu datoru, nestresojot, ka palikuši atvērti mani e-pasti un ciba, utt - daudzas un dažādas lietas, kas pašas par sevi un atsevišķas man šķistu ārkārtīgi apgrūtinošas un nepatīkamā veidā satraucošas. Es pat pāris reizes pēdējā laikā esmu spējsui uzlikt austiņas, kamēr mājās ir kāds cits civlēks, un rakstīt kaut kādu skolas darbu, kas būtu gandrīz neiedomājami agrāk.
Varbūt es visu savu uzticēšanās spēju koncentrēju konkrētos virzienos, un man tās nepaliek pāri, un tāpēc es reizēm uzvedos nedaudz dīvaini kaut kādā ikdienas komunikācijā, tas ir tāpat kā šeit jau nesen apraktītā spēku sakoncentrēšana izšķirošos brīžos, jo tā tiešām ir - es varu ilgi gulēt un netikt galā, un tad ir tāds brīdis, kurā man viss kļūst tik skaidrs, un es zinu, kas ir jādara un ka es to izdarīšu, lai ko tas prasītu. Un šis ir nedaudz biedējoši. Nedaudz maniakāļi, es pat teiktu. Man patiktu, ja šīs lietas kaut kā varētu izlīdzināties un es visām savām spējām un potenciāliem varētu piekļūt visu laiku un tos vairāk kontrolēt.

Es vismaz varu mierināt sevi ar domu, ka man uz ielas vai sab. transportā vairs regulāri neliekas, ka cilvēki grib man uzbrukt, un arī, kad tādas domas sāk nākt prātā, es ar tām salīdzinoši labi spēju tikt galā. I think. I have made a great progress.
 
 
pelnu feja
22 January 2015 @ 02:45 am
 
Es domāju par vakcīnām un eņģeļiem, un man ir grūti paskaidrot, ko es par tiem īsti domāju.
 
 
pelnu feja
21 January 2015 @ 05:47 pm
 
Interesanti, vai iedzert, pirms vēl ir atnākuši mani ciemiņi, būtu briesmīgi slikti? Labāk es, protams, būtu noslaucījusi putekļus vai tulkojusi mammai anotāciju, bet tāpat - neko jēdzīgu vairs nevar paspēt izdarīt, kāpēc vispār sākt?
 
 
pelnu feja
21 January 2015 @ 05:37 pm
hope for the best and prepare for the worst  
Nāku no veikala, pustumšs, slidens, snieg, un pēkšņi vīrieša balss no balkona saka: "tā nebūs, ka es neko nedarīšu, es darīšu visu, ko varēšu, bet jāgatavojas ir arī ļaunākajam".
 
 
pelnu feja
21 January 2015 @ 03:57 pm
 
Sesija ir beigusies!
 
 
pelnu feja
20 January 2015 @ 08:05 pm
 
Cilvēki ir jauki - kad tu esi apkrāvies ar tūkstots pekelēm un tavas mantas sagāžas autobusa ejā, viņi tās salasa un tevi pabaksta, lai informētu un tev tās lietas atdotu, jo tu, protams, klausies mūziku un pat neesi pamanījis, kas notiek.

Bet mans opis šodien teica, ka es izskatoties pēc bomža.

Un telepātija tiešām eksistē, jo šodien es domāju, ka man noteikti jāpiezvana Z un jāuzaicina viņa satikties, jo es neesmu viņu satikusi mūžību, un pēc apmēram stundas viņa man piezvanīja.
 
 
pelnu feja
19 January 2015 @ 05:23 pm
 
Par vairākām pēdējā laikā izdarītām un pateiktām lietām man ir sajūta, ka tās, ļoti iespējams, man ir radījušas milzīgas problēmas, un es pat neesmu droša, ka tās vispār varēs atrisināt. Tas, par ko es esmu droša, ir, ka man no sirds ir novēlies milzīgs smagums. Un bailes ir pazudušas. Un man ir tik laba un droša sajūta par cilvēkiem sev apkārt (īpaši to pasvītro būšana liep), jēdzīga un veselīga komunikācija ir tāda, kas tev gan rada drošības sajūtu, gan vajadzības gadīujmā sniedz atbalstu, bet būtībā tā tevi netur un drīzāk mudina būt par atsevišķu un “pieaugušu”, haha, cilvēku. Man ir tik ļoti paveicies.

Runājot par būšanu te, es ļoti priecājos redzēt E (E ir suns). Mammas datorā man ir pagrūti kaut ko darīt, tāpēc uz skolas e-pastiem atbildu pavirši vai neatbildu vispār. Rīt es braukšu atpakaļ.
 
 
pelnu feja
18 January 2015 @ 01:33 pm
 
Nesaprotu, ko lai palasa pa ceļam uz liep. Cerēju lasītavā ieraudzīt kaut ko tādu kā skaistais dzīvnieks, ko es vēl nebūtu lasījusi, bet nekā.

Es vispār laikam simts gadus neesmu neko lasījusli latviski. Varētu jau, protams, nebūt slinka un salikt planšetē visus satori un punktum rakstus, kam pēdējā laikā esmu pievērsusi uzmanību, bet tad ir viss jākopē un jākonvertē, es esmu nogurusi to visu laiku darīt.
 
 
pelnu feja
18 January 2015 @ 04:27 am
 
Dzīvot ir visnotaļ patīkami.
 
 
pelnu feja
17 January 2015 @ 02:46 pm
 
Un vispār, ja būtu kam - es baigi gribētu par šito uzrakstīt rakstu. Tb - ne jau sūdzēšanos par konkrēto situāciju, bet gan kopumā par to, kāpēc es neticu izglītības sistēmai Latvijā, jo tādi gadījumi kā šis to precīzi ilustrē, proti, ka ir skaidrs, ka pasniedzējam rūp tikai viņa ego un turēšanās pie sevis izdomātiem uzdevumiem un noteikumiem bez mazākās gatavības saprast, ka var būt cilvēki, kam šādi uzdevumi, pat ja viņi tos kaut kā izpildītu, nedotu pilnīgi neko.

Un pofig, kādi likumi aizstāv vai neaizstāv pasniedzēju šajā gadījumā, vai kāda ir LU politika, jo Latvija jau nu nav nekāds etalons šajos jautājumos - es esmu tāds pats cilvēks kā visi citi, un man ir tiesības uz izglītību, un es uzskatu, ka pasniedzēja pienākums, ja viņš ir bijis informēts par to, ka viņam auditorijā būs cilvēks ar kādu nefunkcionējošu maņu, ir pārskatīt savus superģeniālos uzdevumus un arī pašam padomāt (laicīgi - tāpēc jau es viņus informēju jau vasarā, starp citu), vai nevarētu būt kaut kas tāds, kam vajadzēs meklēt alternatīvas. Un, ja tas netiek darīts, tad tā, pirmkārt, ir bezatbildība un diskriminācija, otrkārt, tas parāda, ka sistēma nefunkcionē.
 
 
pelnu feja
17 January 2015 @ 01:56 pm
 
Es par šito šodien vienkārši atsakos domāt - man ir tiesības uz brīvdienām, un rītvakar es braucu uz Lipeāju (lietvede teica, ka, ja man būs jānāk runāt, tad mani informēs trīs dienas iepriekš), bet Aivita man ir pārsūtījusi savu neoficiālo paskaidrojuma versiju: un skaidrs, ka viņa tur muld muļķības, plus, viņa saka, ka tas reliģijas tests bija jāaizpilda e-studijās, nevis jāsūta viņai word dokuments - es taču to tā arī būtu darījusi, bet tas tests jau man vairs nebija pieejams. Es nesaprotu, kā viņa var tā darīt - ar e-vidi redzami vienk. neprot strādāt, komunicēt neprot, ar darba organizāciju ir problēmas, bet viņa nepiekāpsies ne solīti un neatzīs nevienu savu kļūdu - viņa tur vienalga runā par individuālu protokolu vai sesijas pagarinājumu, jo bez kādas versijas shēmas uzdevumam atzīmi neizliks.

Kas tie par mazvērtības kompleksiem, viņa tiešām, tiešām uzskata sevi vai to shēmu par tik svarīgu? Man tevis ir vienkārši žēl, Aivita. Un tā nav ironija.
 
 
pelnu feja
16 January 2015 @ 10:27 pm
 
Šodien uzrakstīju iesniegumu par Aivitu, jo saņēmu e-pastu "kur shēma?", lielāko dienas daļu pavadīju ar L, viņa izlasīja visu, ko pievienoju iesniegumam, un teica, ka ir taču skaidrs, ka Aivita visu no sākta gala ir zinājusi un vienk. nav ņēmusi vērā, un ka tas viss nav mana atbildība, pat lietvede teica, ka studentiem reizēm vajadzētu būt egoistiskākiem, kad es teicu, ka jūtos tik vainīga par sūdzēšanos.
Bet L teica arī, ka es nedrīkstu redzēt, kur ir maisiņš, kurā likt bulciņas narvesenā, kur mēs pirkām bulciņas un alu, jo tas esot aizdomīgi.

Vēl mani uzaicināja būt par receenzentu iesācēju autoru seminārā.
 
 
pelnu feja
16 January 2015 @ 11:37 am
 
Šalme man par visiem darbiem ielicis desmit, varbūt viņam patīk tādi cilvēki, kas uz viņa lekcijām nenāk, bet, kad atnāk tad runā tik daudz, ka viņš pats vairs netiek pie vārda. Bet Aivita man neko neatbild, tas ir - atbild - "paldies", bet neatbild, vai man būs atzīme.
 
 
pelnu feja
15 January 2015 @ 09:12 pm
 
Pirms brīža sapratu, ka man joprojām ir paniskas bailes no nedrošām vai it kā nedrošām konstrukcijām, es varēju saņemties uzkāpt uz kāpnītēm, lai mainītu spuldzīti tikai, kad M tās turēja, kaut arī viņa teica, ka kāpnes ir drošas. Jāteic, ka man izdevās tikai noskrūvēt kupolu un izskrūvēt spuldzīti, tad es ilgi čakarējos ar neveiksmīgiem mēģinājumiem ieskrūvēt jaunu spuldzi, kas man neizdevās, jo es neko neredzēju un taustīt bija bailīgi, un tur bija kaut kāds galīgi muļķīgs lenķis, tad M uzkāpa un to spuldzi ieskrūvēja, kamēr es turēju kāpnes. Kupolu arī man neizdevās pielikt, jo es sāku trīcēt un ļoti baidīties, un tur ir kaut kādi jocīgi āķīši, zem kuriem tas kupols jādabū apakšā.

Bet vispār šis ir tik mierinoši un jauki. Un tik daudz var izdarīt - esmu uzrakstījusi par Mudyi koku, nomazgājusi traukus un ielikusi mazgāties veļu, kamēr M lasa.

Tagad sāku just, ka nāk virsū vecais, pretīgais uztraukums par to, ka es rīt no rīta pamodīšos, un Aivita man nebūs izlikusi vērtējumu, un man būs jāraksta tas iesniegums, un jābrauc uz skolu, un vēēēē, es negribu baidīties.
 
 
pelnu feja
15 January 2015 @ 03:26 pm
 
Nu, vienkārši neies cauri šitie brīnumi - un tas attiecas gan uz Aivitu, gan uz universitāti kopumā - es esmu pamodusies un dusmīga!
 
 
pelnu feja
15 January 2015 @ 12:17 am
 
"Great thesis statement, but it seems as though you have more than one (see: abstract). Thesis statement in abstract is different than one in the introduction."

Tas ir tas pats "and how this connects to anything?". Bet vispār man ir gājis necerēti labi, un es pat šodien to darbu pārlasīju un nobrīnījos, ka tādā steigā un ārprātā kas tik normāls ir uzrakstīts, un nav jākaunas no Lorenas.

Uz šī darba satura es arī grasos būvēt savu rītdienas runu, kura droši vien būs briesmīga, jo es vienk. slikti runāju un uztraucos.

Bet šis mani iedvesmo, ja nebūtu tā, ka, viņas vārdiem runājot, es pati esmu izdomājusi savu atsauču pierakstīšanas sistēmu, man pat būtu ļoti labs vērtējums, ņeh, bet es vienk. nesaprotu, ko tad lai es ar sevi daru.

Bet vispār, pofig par punktiem - šī sakarā es reāli ar sevi lepojos, jo semestra sākumā es nebūtu ticējusi, ka es jebkad ko šādu būšu spējīga uzrakstīt angļu val.


Un viņa, diemžēl, ir pamanījusi, ka man ir tikai sešas akadēmiskas atsauces un pārējais daiļliteratūra un tedtolki. :D (nekas, nākamreiz es tos nomaskēšu)
 
 
pelnu feja
14 January 2015 @ 02:52 pm
 
Lūk, ko saka mana kursabiedrene (ieliku fb grupā, jo domāju, ka nevajag par šo klusēt):

"Īstenībā - pisģec. Man interesē, kādi ir tie principi, ko viņa ar šādu attieksmi cenšās aizstāvēt, jo rīcība neapšaubāmi ir diezgan irracionāla. Iesniegums ir jāraksta - šī nav situācija, kurā piekāpties autoritātes priekšā. Tīri tāpēc, ka šie ir tie brīži, kad ir iespējams kaut ko mainīt uz labo pusi visiem, kurus skar šāda veida diskriminācija."

Ok, tagad man jāmēģina iziet no internetiem un gatavoties runai, citādi man būs vēl viens studiju parāds kursā, kur tam nav nekādu iemeslu, vienk. es jūtos tik izkliedēta, ka tas ir baigi grūti, bet man kaut kā ir sevi jāpiespiež, man vispār kopš vakarvakara ir arī sajūta, ka man ir temperatūra, bet es saņemšos un šito izdarīšu.


UPD: bet, nu, protams, viedokļos tiek implicēts, ka jārĪkojas ir piesardzīgi, jo Aivita var sarežģīt turpmāko dzīvi, kas, visticamāk, nzoīmē, ka viņi nebūtu gatavai man palīdzēt, nu, kaut vai ar variantu "neviens nesāk rakstīt eksāmenu, kamēr šis netiek atrisināts", kas ir žēl, jo es skaidri zinu, ka es būtu gatava iesaistīties šādās situācijās. Es tiešām zinu, jo man skolā regulāri bija visādas problēmas, jo es visus aizstāvēju, un neviens nekad neaizstāvēja mani. Kaut kādai mācībai te jābūt.
 
 
pelnu feja
14 January 2015 @ 12:35 am
 
Tagad nevarot aizmigt un domājot par antro studijām, es atceros, ka mums semestra sākumā tajā pašā nelaimīgajā ievada kursā bija jālasa teksts par austrāļu gospeļu kori - autors izdarīja secinājumu, ka starp kora dalībniekiem vērojams milzīgs paradokss: viņi spēj identificēties un just līdzi rasisma upuriem afroamerikāņu vidū, bet neredz vai izliekas nerdzam rasismu pret Austrālijas vietējiem iedzīvotājiem. Tas, ko Aivita šobrīd ar mani mēģina izveikt, spiežot mani zīmēt shēmu, kuru es nevaru uzzīmēt, un draudot ar atkārtotu eksāmena kārtošanu, ja es to neizdarīšu, ir ļoti labs institucionālas vardarbības piemērs (taču antro populāra tēma), manuprāt. Ja man būs par šo tēmu jāraksta kāda eseja, es to noteikti izmantošu - ja es nokārtošu šo sesiju, protams.
 
 
pelnu feja
12 January 2015 @ 08:36 pm
 
Moš šitādā manierē iesniegt arī sava vienīgo semināra parādu med. antro. Vēl galu galā man ir trīs stundas.
 
 
pelnu feja
12 January 2015 @ 08:31 pm
 
Galvenais, ka mana personisksā pieredze pierāda, ka autors visu ir sapratis pareizi. :D
 
 
pelnu feja
12 January 2015 @ 08:28 pm
murkšķēt mākam pat tad, ja tekstu neesam lasījuši  
Jā, slimības stāstus raksturo fragmentācija, Franks to skaidro ar slimības pieredzes nesto haosu slimnieka uztverē, proti, attieksme pret slimību uzreiz nav skaidra, tā ir mainīga un plūstoša, bet tieši, dodoties cauri haosam, ir iespējams atklāt savu patieso spēju slimību akceptēt un ar to sadzīvot
Mana personiskā pieredze ar to, kā par slimību vēstīt apkārtējai pasaulei un tieši caur šo vēstījumu saprast, kas ar tevi notiek un cik lielā mērā tu to spēj pieņemt, liecina, ka autors šo procesu apraksta ļoti precīzi. Reizēm ir ļoti grūti formulēt, kas ar tevi slimības ietvaros notiek, jo ir sajūta, ka tev ir jāspēj izskaidrot citiem pēc iespējas precīzāk un adekvātāk, bet reizēm tu vēl pats neesi sapratis, kad tev jau ir jāspēj kādam kaut ko paskaidrot - gan par praktisko, gan emocionālo pusi, tas ne vienmēr izdodas, lielā mērā tāpēc, ka paša vai citu gaidas attiecībā uz to, kā slimību uztvert ne vienmēr sakrīt ar patieso tās uztveri, proti, reizēm tu izveido stāstu, kas neatbilst patiesībai, piemēram, izliekoties, ka tev nav bail, kaut kādā mērā tāds "fake it, till you make it" princips arī palīdz bailes patiešām pārvarēt, bet mēdz būt brīži, kuros ļoti skaidri saproti, ka bailes tepat ir, turklāt pēkšņa atskārsme par to klātbūtni ir jo īpaši nepatīkama un satraucoša.
Fragmentācija spējas reflektēt par savu slimību kontekstā no vienas puses ir ārkārtīgi kaitinoša un traucējoša, jo rada milzīgu nedrošības sajūtu, ka pat tās emocijas, ar kurām vienreiz ir tikts galā, varētu atgriezties atkal un uzbrukt ar jaunu spēku, un tajā pašā laikā - tajā ir kaut kas ļoti mierinošs - iespēja apzināties, ka attieksme pret slimību vienmēr ir maināma, pat tad, ja slimība paliek nemainīgi klātesoša. Stāstu vienmēr var izstāstīt no cita skatupunkta.
Ja uz to nekoncentrējas pārāk daudz un ilgstoši, tad spēja reflektēt par savu slimību ir viens no iespaidīgākajiem sevis iepazīšanas un pašizaugsmes veidiem.
 
 
pelnu feja
12 January 2015 @ 06:12 pm
 
The fragmentation I experienced briefly was akin to what Arthur Frank in his seminal book, The Wounded Storyteller: Body, Illness and Ethics, describes as the chaos initiated by a major illness or event like a heart attack. Frank himself, a sociologist, experienced both cancer and heart disease. Through his own experience, he was able to describe the stages of our psychological response to illness, the first being chaos. He cautions those who love and work with people experiencing chaos, to simply witness it, not rush to tidy it or minimize it. He describes the burden placed on the ill person to be cheerful, positive for others. He posits that it is only by experiencing the chaos that we can find our way through to a new narrative, whether one of accepting an illness and finding meaning through the quest, or indeed restitution. “Seriously ill people,” he writes, “are wounded not just in body but in voice.” Without body integrity, we lose voice. Without voice, we also are fragmented.

https://saratbaker.wordpress.com/tag/arthur-frank/
Tags:
 
 
pelnu feja
10 January 2015 @ 11:03 pm
 
Šodien man bija tā sajūta, ka es krītu, un apakšā ir drošības tīkls, kas mani notur - cilvēki. Katrs savā īpašā veidā. Pavisam skaidri iztēlojos, kā saslēdzas mazi āķīši un mehānismi, un es esmu drošībā.
 
 
pelnu feja
10 January 2015 @ 03:47 pm
visai paradoksāli  
Antropoloģijas studijas man liek sākt justies tā, ka man vajadzētu kaunēties par to, ka es neesmu vesela.
 
 
pelnu feja
09 January 2015 @ 10:24 pm
drošības sajūta  
Sēžu aizvērtām acīm, klausos austiņās mūziku. Un pēkšņi nekas vairs neliekas briesmīgi, netaisnīgi, un sāpinoši. Es zinu, ka es joprojām esmu tas pats lieliskais cilvēks, kas šo visu uzsāka, tikai mazliet noguris. To ir labi saprast un noturēt, vismaz censties, pie sevis to sajūtu, ka to cilvēku, kas esmu no iekšpuses, neviena nejēdzīga sistēma, un vispār nekas, nekas nevar uzveikt, jo es vienkārši visu laiku kļūstu par kaut ko citu, kā ūdens vai mākoņi, un reizē es zinu, kas es esmu pavisam droši, un es ticu, ka viss būs labi.
 
 
pelnu feja
09 January 2015 @ 06:47 pm
feeling broken  
Uzrakstīju. Iesniedzu. Laikā.
 
 
pelnu feja
07 January 2015 @ 09:41 pm
 
Varavīkšņu zivis dzīvē izskatās pavisam citādāk.
 
 
pelnu feja
07 January 2015 @ 12:35 pm
ievads antro.  
Nu, es domāju, ka pēc šīs performances man Aivita vairs nekad nebūs gatava dot pat tās 15 minūtes uz virsu atvērtajiem jautājumiem, ko es drīkstu rakstīt wordā un nosūtīt uz e-pastu, jo es drausmīgā stresā iekļāvos laikā. Vienīgais, kas man redzami sagādāja grūtības, bija palīšana zem galda un kontakta aizsniegšana, ko Māra darīja manā vietā, un pēc tam man sāka trīcēt rokas, un es nevareju iespraust peles vadu datorā kādas trīs min.
Gājis man ir ļoti viduvēji - no testa jautājumiem 28 pareizas un 22 nepareizas atbildes, tad ir trīs brīvie jautājumi, kuros es kaut ko zināju un kaut ko arī rakstīju.
Protams, šajā kursā man iet daudz sliktāk, tāpēc tas ne par saturu, bet tehniski šis, protams, bija vieglāk, nekā fil. eksāmens, jo jāraksta pašai bija maz. Vēl trakāk par laika trūkumu ir tas, ka es nevaru lasīt balsī - es vairs neesmu spējīga uzbūvēt sakarīgu un strukturētu tekstu, ja es to nedzirdu, tb - es varu uzmest ideju, tad pārlasīt un domāt - kurš mentally challenged cilvēks šito ir rakstījis.
Man ļoti traucēja tas, ka klab datoru taustiņi un ka tā otra psneidžeja, kas nebija Māra, visu laiku gāja ārā no telpas, jo es sēdēju tieši pie durvīm.
Un, protams, saturiski man būtu gājis labāk, ja es būtu lasījusi skenētos tekstus, jo to, ko es zināju, es arī zināju, nevis uzminēju - tb - biju semstra laikā izlasījusi.

Nu, protams, es varu mazliet jsuties kā varonis, jo, ņemot vērā, kā es jutos, nu, ka principā ir daudzi traucējoši apstākļi - rezultāts ir ok, bet es negribu būt varonis, es gribu normālus mācīšanaš apstākļus.
Kad es pateicu Mārai, ka esmu visu uzrakstījus un iesniegusi laikā, viņa teica "re, cik lieliski" - kas ir jauki, bet kaut kas tajā visā ir ļoti nepareizi. Jo man tagad ir sajūta, bet bija taču okei, jo man ļoti gribas tā domāt, bet nav, šis viss galīgi nav oeki.

Man ļoti gribētos, lai es varu visu to, ko varu uzrakstīt internetā, izstāstīt kādam universitātē, kam tas rūpētu un kurš arī reāli varētu kaut ko ietekmēt, in detail paskaidrot, kā es tieši uztveru lietas un mācos, un kas man traucē/kas varētu palīdzēt, jo dažas no tām ir reāli pavisam mazas lietas, kas man ļoti, ļoti mainītu to, kā es varu vai nevaru sakarīgi veikt mācību uzdevumus.
 
 
pelnu feja
06 January 2015 @ 08:42 pm
 
Daiļliteratūra - mana pēdējā cerība. Es esmu drausmīgā laika trūkumā, tāpēc nemaz nemēģinu vairs meklēt akadēmiskus avotus, jo daži man ir, un drīzāk koncentrēties uz to, ko es gribu pateikt, un normālu teksta strukturēšanu, daudz citēju lit. un citus avotus, kas toč nav akadēmiski, bet man liekas, ka tie citāti organiski iekļaujas tekstā, un es esmu ļoti daudz lasījusi un citādi interesējusies par depresiju, varētu citēt un citēt. Nu, labi, gan jau, ka Lorena nedomās, ka tas viss tur organiski iekļaujas, bet nu kamon, es nevaru uzrakstīt trīs dienu laikā jēdzīgu tekstu, jo īpaši, ja man tajās dienās ir divi eksāmeni.

Kas attiecas uz to, ka fil. eksāmenā es uzrakstīju tik maz, bet lietu antro. tekstu pārsniedzu par 500 vārdiem - pārfrazējot manu vismīļāko Kivirekha stāstu: "tik cik bija vajadzīgs, tik arī uzrakstīju".
 
 
pelnu feja
06 January 2015 @ 08:32 am
 
08. 33. Vēl pirms brokastīm esmu paguvusi nomazgāt traukus, iziet cauri ievada antro. testiem, kas mums bijuši jāpilda semestra gaitā, un ielikt mazgāties veļu.
 
 
pelnu feja
06 January 2015 @ 06:11 am
 
Aizgāju gulēt ap pusnakti, pamodos puspiecos no sapņa, kurā man dzinās pakaļ milzīga, pretīga varde. Bet vienā Murakami stāstā pie cilvēka, kurš bija pārnācis mājās no darba, arī bija atnākusi liela varde, sēdēja pie viņa virtuves galda un dzēra tēju, un teica, ka viņiem kopā jāpiedalās ciņā pret kādu tur pazemes briesmoni. Beidzās ar to, ka tas džeks nokļuva slimnīcā. (vienīgās asociācijas, ko varu izvilkt no savas galvas ar milzu vardēm).
 
 
pelnu feja
05 January 2015 @ 09:56 pm
 
Tomēr nenoturējos un paskatījos tajā failā - kļūdas ir nedaudzas, bet es esmu uzrakstījusi daudz, daudz mazāk, nekā man likās. Tb - ir ok, jo uz visiem jautājumiem es esmu atbildējusi, turklāt man šajā kursā ir labas atzīmes, bet vienk. tas ir reāli šokējoši, jo es visu to laiku tiešām rakstīju vai laboju/pārskatīju. Es pieļauju, ka kāds cits šito būtu uzrakstījis 20 min. laikā. Es arī saprotu, ka galvenā atšķirība no mājām ir, ka mājās es visu, ko rakstu, lasu sev skaļi, kas man palīdz daudz labāk uztvert un sakārtot domas loģiksi jau rakstīšanas gaitā. Bet reizēm es tiešām jūtos kā ieslēgta savā ķermenī - manas smadzenes darbojas lieliski, bet ir tik grūti tās izmantot. I think this means - having a disability. Interesdanti, ka tieši mācību sakarā es to izjūtu visvairāk, varbūt tā pat ir vienīgā joma, kur es to vispār izjūtu - nu, to, ka mans ķermenis tiešām ir disfunkcionāls, un man vajag daudz, daudz laika un īpašus apstākļus.

Bet ir labi sev to formulēt. Un tikt pāri "es vienkārši esmu slinka un nemāku plānot" fāzei. Tas ir solītis uz pārmaiņām, kaut kādu pielāgošanos, cerams.
 
 
pelnu feja
05 January 2015 @ 08:05 pm
 
Nedomāju, ka es kaut ko tādu teikšu, bet sesijas pirmā diena ir bijusi ļoti patīkama.

Vienīgais nepatīkamais aspekts, kāds vispār bija fil. eksāmenā, bija atskārsme par savām reālajām spējām izdarīt lietas ierobežotā laikā - man gāja labi, bet es uzrakstīju divas nepilnas lapas singlā pusotras stundas laikā, baigi neslīpējot valodu un noteikti tekstā atstājot daudzas neizlabotas vārdu kļūdas (apsolu sev nevērt to failu vaļā un nemocīt sevi), un es jutos reāli nogurusi, nu, precīzāk manas acis tā jutās, tādi ir mani tempi. Bet citādi tas bija vienkārši lieliski - eksāmens notika zālē, tā kā tur bija krēsli ar atvelkamajiem galdiņiem, kādi man neder, jo vajag peli, es sēdēju pie galda zāles priekšā, un vienk. tas, kā tas viss tika saorganziēts, man skaidri apliecināja, ka šī nav problēma, problēmas ir cilvēkiem, kuriem ir "problēmas". Es vispār nevienā brīdi nejutos neērti, slikti, vainīga vai kādu apgrūtinām, kas man tomēr liekas rāda, ka ir diezgan svarīgi, kā reaģē otra iesaistītā puse. Gribu, lai visi pasniedzēji ir tādi.

Un man bija jautājums par Dieva pierādījumiem. :D

Pēc tam mēs aizgājām pie M, kur bija pazudusi elektrība un tāpēc arī apkure, un kafiju un dārzeņus bija jāiet gatavot pie kaimiņu kundzes, kura uztraucās, ka es esmu nosalusi un iedeva man zeķes un šalli.

Šī bija lieliska pēcpusdiena.

Vispār visa šī diena ir bijusi viens vienīgs apliecinājums tam, ka pasaule ir laba un cilvēki ir lieliski.
 
 
pelnu feja
05 January 2015 @ 04:07 am
 
Nevaru aizmigt - briesmīgi bail aizgulēties.
 
 
pelnu feja
05 January 2015 @ 12:46 am
creepy  
Man gribas lasi.

es esmu veģetāriete un lasis man nekad nav īpaši garšojis.
 
 
pelnu feja
04 January 2015 @ 05:47 pm
 
Man tik ļoti pietrūkst suņa, visādas sīkas lietas tik ļoti sāp - bildes fb, tas, ka nav jāiet staigāties, veikalā iešana garām dzīvnieku barības plauktam, tas, ka cilvēki runā par saviem mājdzīvniekiem, sāp, ka no stūriem joprojām veļas ārā spalvu kamoli, sāp tas, ka nav silta un dzīva, rūcoša un ņurdoša radījuma, ko bužināt un murcīt. Un tajā pašā laikā katru dienu es jūtu un saprotu, cik daudz labāk un vieglāk man ir. Kā [info]dominika to kādā komentārā formulēja - tā laikam ir pieaugšana.
 
 
pelnu feja
04 January 2015 @ 04:09 am
 
Bet jā - mana dzīve ir forša, lietas, ko es daru, ir vērtīgas visādos aspektos un nozīmēs. Vienkārši šobrīd ir izteikti asas un nejaukas aprises visam tam which I have to give up, lai man būtu tas, kas man ir tagad. Bet tā ir vienmēr. Cilvēki netiek ne sodīti, ne viņi ir neīstajos laikos un vietās, vienkārši visam ir cena, un, atsaucoties uz L sen pateiktu patiesību - tik daudz, cik tu gribi iegūt, tev ir jābūt gatavam maksāt, turklāt bez garantijām.

Tas, kā man tiešām par daudz pietrūkst šā brīža eksistencē, ir māksla un būšana citiem cilvēkiem vienkārši, jo man gribas viņiem būt un ir ko dot, nevis, lai mirdzētu savu bezgalīgo problēmu oreolā.
 
 
pelnu feja
02 January 2015 @ 08:08 pm
 
Laikam pats skumjākais mācību sakarā, ir, ka kaut arī man ir daudz ieguvumu un man ļoti patīk tas, ko es mācos, ja runa ir par psiholoģiskām problēmām un koncepcijas "es tagad esmu drusciņ slima, un man reizēm ir jālūdz citu cilvēku palīdzība" pieņemšanu, universitāte ir milzīgs solis atpakaļ nedrošības un nepilnvērtīguma sajūtā. Vasarā es jutos diezgan droša par sevi, proti, es zināju, ka ir daļa cilvēku, kuriem tas, ka es neredzu, dažādu iemeslu dēļ ir un, ļoti iespējams, arī vienmēr būs problēma, bet tas vairs nebija nekas tik brieswmīgi biedējošs. Es biju pārliecināta, ka mna par to nav daudz jāsatraucas un tas nekādi nenosaka/nopietni neietekmē to, kas es esmu. Un es varēju visai drosmīgi uz viskautko saņemties, pats lēmums par studijām, kaut arī lielā mērā draugu inspirēts, nozīmēja, ka es iekšēji esmu pietiekami mierīga un droša. Ar visu to, ka man bija ļoti bail, es tur pirmajā septembrī viena pati aizgāju, un tagad es vairs neesmu tik droša, ka līdzīgā situācijā es vajadzības gadījumā to varētu. Un šādas iekšējas pārmaiņas mani ļoti baida un vēl jo vairāk skumdina. Es zinu, ka viss ir par to, ko mēs izvēlamies, un arī neizvēlēties neko ir izvēlēties, un tomēr - ja intelektuālā ziņā es esmu daudz ieguvusi, tad emociāli skola man ir tik ļoti darījusi pāri un grāvusi to, ko man bija izdevies uzbūvēt, - ticību sev un saviem spēkiem. Man bija problēmas šajā ziņā, bet es biju daudz veselīgākā sajūtā par sevi, nekā šobrīd.

Ja runa ir par konkrēto situāciju ar antro. ievada eksāmenu, tad tas pat mani vairs nesadusmo, es vienkārši esmu ļoti, ļoti bēdīga.
 
 
pelnu feja
02 January 2015 @ 11:54 am
"ievārījums vakar vai rīt, bet nekad šodien"  
Šāda veida reakciju dēļ man ir sajūta, ka man vajadzētu pamest universitāti, jo, visticamāk, nekas nemainīsies, proti, "es saprotu, ka jums vajag vairāk laika, bet jūs nevarat dabūt vairāk laika".

Es, protams, tagad esmu akūti dusmīga un noraizējusies, bet tas ir stipri nomācoši.
 
 
pelnu feja
01 January 2015 @ 09:19 pm
 
Šīs bija negaidīti jaukas dienas.

Laimīgu!
 
 
pelnu feja
30 December 2014 @ 03:32 am
 
Domāju - kas tā par smaržu - tā kā narcises, tā kā kafija ar pienu, izrādās pūt sākusi banāna miza.
 
 
pelnu feja
29 December 2014 @ 09:23 pm
 
pārdomas par skolu )
 
 
pelnu feja
29 December 2014 @ 07:54 pm
 
Es, iespējams, kaut ko neuzveru adekvāti, bet, man e-apstā pievienotajā zīmējumā izskatās, ka mani dzīves svinēšanas auskari (proti, auskari, kuriem man nebija naudas, bet tad es tos pasūtīju par naudu, kuru nevajadzēja maksāt par Dž iemdizināšanu - pieļauju, ka viņiem kļuva manis žēl, un tāpēc dubulta summa tomēr nebija jāmskā, kā viņi iepriekš bija teikuši) pie manis no ASV ceļo ar gaisa balonu.

Man vajadzētu daudzas lietas, kuras es būtu varējusi par šo naudu nopirkt, proti, vienu no tām daudzajām, kuras reāli vajag, piem, ziemas zābakus, bet es sev apsolīju, ka par šo naudu es izdarīšu kaut ko priecīgu, nevis praktisku, un tāpēc es no etsija pasūtīju auskarus, kam biju centusies atlicināt naudu jau divus gadus un droši vien turpinātu to darīt vēl vismaz tikpat ilgi. Es, starp citu, domāju, ka Dž par to priecātos, kaut arī nezinu, vai viņš spētu novērtēt zivtiņas varvīksnes krāsās. Nu, labi Dž nepriecātos, jo viņš pēc dabas bija sliecīgs uz visa sagrābšanu sev un zobu ņirģšanu, ja kāds gribēja šīs lietas kaut tikai tuvumnā aplūkot, bet es domāju, ka visuma princips, ar kuru saskaņā es dzīvoju, gan priecājas, es tiešām tā jūtos. Protams, to var interpretēt arī kā vajadzību aizgrūzt prom bēdas ar mantām vai vienkārši "briesmīgu un cinisku" rīcību, bet man tā neliekas un nejūtas, vismaz par pēdējo galīgi nemaz.

Es domāju, ka, ja man nepiemistu dabiska iekšēja spēja kādā brīdī vienkārši smieties un priecāties, neatkarīgi no tā, kas ir noticis, es jau sen būtu mirusi. Varbūt tas ir veids, kādā man realizējas pašsaglabāšanās instinkts.