pelnu feja
17 December 2014 @ 05:57 pm
 
Es zinu, ka tā domāt ir muļķīgi, jo centrā neesmu es, bet suns, un vai tāds suns kādam vispār ir vajadzīgs, bet kopumā, kaut arī man ir ļoti kauns, ka es nevaru par viņu vairs rūpēties, es uzskatu, ka es to esmu darījusi tik labi un tik ilgi, cik es to esmu varējusi, un es esmu pelnījusi, ka pasaule man palīdz daudz vairāk, nekā kaut kāds kretīns, kas dzīvniekus sit un tur badā. Es, protams, zinu, ka to runā izmisums. Bet varbūt cilvēki arī sit un tur badā tāpēc, ka viņi ir lūguši palīdzību, un visiem "aktīvistiem" bijis nospļauties.

Interesanti, vai bērnus arī neņem bērnunamā, ja nav vietas vai bērns ir nepatīkams? Bērns arī ir cilvēku pašu izvēle un atbildība.
Varbūt es varu suni ielikt grozā un atstāt pie klostera, tur taču uzņem visus.
 
 
pelnu feja
17 December 2014 @ 05:29 pm
 
Un jau kuro reizi es mēģinu gulēt un saprotu, ka nevaru aizmigt, jo domāju par problēmu ar suni, un par to, ka visu citu nav vērts risināt, kamēr neatrisinās šis, jo es vienkārši pamazām jūku prātā. Mana pēdējā cerība kā alternatīva iemidzināšanai bija ideja mēģināt atrast kādu, kam ir transports un kurš būtu gatavs iesaistīties šādā pasākumā, tad varētu aizvest suni uz kādu no patversmēm un izlikties, ka viņš ir atrsts vietējā parkā, vai, ja viņi neņemtu, tad vienk. tur atstāt, jo gan jau, ka viņi tomēr par spīti resursu trūkumam nebūtu tik nežēlīgi, lai atstātu suni salā un badā nomirt uz ielas, viņi taču tomēr atbild par klaiņojošiem dzīvnieiekiem (es būtu gatava bez benzīna izdevumiem par šo operāciju samaksāt, es nespēju izstāstīt, uz cik daudz ko es būtu gatva, lai kāds to suni aizvestu prom, un pēc iespējas ātrāk. Bet, pirmkārt, kurš tad piekristu, jo, manuprāt, tur vajag nervus, otrkārt Dž ir čipots, un es gan nezinu, cik nopietni viņi patversmēs pārbauda un vai pēc čipa viņi vispār mani tiešām var atrast (nu, vai tas nestrādā otrādi - ja pazūd tavs suns, tev pašam jāmeklē pēc tā nr, kas norādīts pasē), bet tas tomēr lietas sarežģī, jo tur norādīta manas mātes adrese, ja pareizi atceros.

Bet jā - es nesaprotu, kāpēc tas, ka mans suns ir potēts, čipots, kastrēts un vesels, nevis dod viņam papildu punktus, lai viņš ietiktu pie kādiem zvēru aizstāvjiem, bet gan rada reakciju "bet jūs ar visu lieliski tiekat galā, izgulieties, un jūs vairs nedomāsiet, ka negribat suni paturēt".

Es jūtos, kā tajā tekstā par abortu - kāds ir pievienojos slimu vijolnieku un man tagad jāmirst, vai vismaz jāpaliek tajā gultā, jo katrai nevainīgai būtnei ir tiesības uz dzīvību arī, ja tā prasa otra ķermeni/dzīvi.
 
 
pelnu feja
17 December 2014 @ 01:44 pm
 
Es joprojām neesmu lāgā atpūtusies, tāpēc varu atļauties muldēt visādas muļķības - es domāju, ka Lorenu var uzskatīt par vienu no Dieva eksistences pierādījumiem, tb - kāds taču viņu ir atsūtījis šeit mācīt, kamēr šeit mācos es. Man ir milzīgs atbalsts no ārpuses, un universitāte lielā mērā ir pilna ar jaukiem cilvēkiem, bet, ja ir runa tieši par pasniedzēju atbalstu un izpratni, tad es nezinu, vai bez viņas man kādā brīdī nešķistu, ka šis viss tik tiešām ir bijusi slikta ideja. Pēc tam, kad bijām aprunājušās par eksāmena darbu un virzieniem, kādos es varētu to rakstīt, mēs runājām par nākamā semestra klasisko teoriju kursu - pilnu ar skenētām grāmatām un to, kā to atrisināt, viņa man atsūtija visu lit. sarakstu, un mēs kopīgi mēģināsim tās atrast piejamos formātos, un ja kaut ko nebūs iespējams atrast, viņa meklēs vai nu citus tā paša autora tekstus vai citu autoru tekstus par to pašu tēmu.

Viņa teica, ka, kaut arī viņa, protams, cer, ka turpmāk es teikšu par lietām, ko es nevaru izdarīt un ko vajadzētu darīt citādāk, jo citādi viņa nezina, kā man palīdzēt un sasniegt savas dzīves mēŗki - būt par lielisku pasniedzēju (tas tika teikts, sirsnīgi smejoties), bet viņa saprot, kāpēc man ir grūti runāt par šīm lietām, jo tas rada sajūtu, ka tu visu laiku uzsver un atgādini, ka tev ir kādas specifiskas lietas, kas tevi atšķir no citiem, un tev it kā ir nemitīgi jāpievērš tam visu pārējo uzmanība, un tu, protams, to negribi. Bet tas esot jādara, un viņai nešķiet, ka es par kaut ko neadekvāti sūdzos vai gribu lietas, ko cilvēkiem nevajadzētu darīt, jo tas prasa laiku un pūles.

Es viņai jautāju, kā viņai šķiet, vai Aivita piekristu dot man ilgāku laiku eksāmeniem, un viņa teica, ka, protams, un tad piebilda "it would be reaally horrible if she says no, but I think she wont". Tas mani iedvesmo - man vajadzēja ierakstīt šo sarunu, lai es to varētu sev atskaņot vienmēr, kad es jūtos vainīga un tā, ka man ir bail pasniedzējiem kaut ko lūgt.

Un viņa teica, ka ir svarīgi par lietām runāt laicīgi tieši tāpēc, lai nebūtu regulāri jāpiedzīvo tādas dienas kā pēdējās pāris dienas "I don't want you to stay up all night, because you don't have enough time".

Tāpēc es tagad iešu gulēt un centīšos bez jebkādas vainas sajūtas vienkārši gulēt tik ilgi, cik man būs sajūta, ka ir nepieciešams, un tad es celšos un darīšu visas tās lietas, kas ir jāizdara.
 
 
pelnu feja
16 December 2014 @ 07:37 pm
 
Pēc posma, kad galva ir tukša un viegla kā mākonis, un viss ir smieklīgi, uzrodas mieļu piegarša, kā uz paģirām, tikai netveramāk, tas pat nav nogurums - vienkārši slikta piegarša dzīvei.
 
 
pelnu feja
16 December 2014 @ 07:20 pm
 
Es nevaru saprast - man steidzami iet gulēt vai iet uz veikalu pēc kādiem kārumiem. Totāla nerealitātes sajūta. Es neesmu aizmigusi (ja neskaita faktu, ka bišķi izrubijos kursabiedru prezentācijas laikā, bet tiaki uz īsu brīdi) vairāk kā 26 h, un man pat miegs vairs nenāk, tikai bail par rītdienu - man ir divi semināri, kuriem es, protams, neesmu spējīga ne gatavoties, ne uz tiem apņemties iet, bet man pusdivpadsmitos mansardā jāsatiek Lorena, un es uztraucos, ka pat, ja aiziešu gulēt kad drīz, es varētu nogulēt. Bet es taču nevaru viņai rakstīt, ka man vajadzētu pāris dienas pagulēt, un tad mēs varam tikties un runāt par wr, assignmentu.
 
 
pelnu feja
15 December 2014 @ 07:32 pm
seminārs  
- viņi precas ar saviem radiniekiem un tāpēc viņu bērni dzimst slimi
- bet tie jau musulmaņi
- vai tad uz musulmaņiem morāle neattiecas?
 
 
pelnu feja
15 December 2014 @ 06:14 pm
 
Manas kursabiedrenes man šodien teica, ka man vajagot vienkārši pagulēt pāris stundas un tad celties un izdarīt visus darbus, kas jāizdara uz rītdienu, jo tas neesot objektīvi tik daudz, ka to nevar izdarīt, es atnācu mājās un, pirms aizmigu kādu laiku raudāju, atceroties šo domu, ka "tas objektīvi nav tik daudz, lai to līdz rītam nevarētu izdarīt", jo es esmu diezgan pārliecināta, ka es to visu nevaru izdarīt līdz rītam, man vienkārši vajag mazliet vairāk laika. Un šī semestra, iespējams, galvenais ieguvums, lai cik sāpīgs arī nebūtu, ir appjsuma, ka es lietas vairs nevaru izdarīt tik ātrī, kā agrāk esmu varējusi. Es nevaru sev pateikt "bet tagad vajag saņemties, šī ir patiesībā pēdējā riktīgi grūtā diena", man tas nestrādā, jo es kaut kādā brīdī esmu tajā punktā kā vakar četros naktī, kad es redzu, ka daļa teksta joprojām ir apkaunojoši briesmīga un to vajadzētu izlabot, un tas pat neprasītu "tik daudz", bet es nevaru, jo es vairs nevaru palasīt un padomāt. Un man šis punkts pienāk salīdzinoši ātri, es vairs nevaru izdarīt daudz no vietas, man vajag pauzes, tiešām pa vidu vēlams gulēt un nebūt pie datora. Un tā ir totāli manas galvas problēma, ka man ir bijis vajadzīgs tik ilgs laiks, lai to saprastu un spētu saņemties par to runāt (to jau gan es vēl nedaru), jo to ir tik grūti pieņemt - gan to, ka tā ir, gan to, ka, visticamāk, tas īpaši nemainīsies, man pašai regulāri gribas sevi mānīt, ka tas viss ir tikai par nespēju organizēt laiku, plānot vai slinkumu. Bet tā nav. Man vienkārši vajag mazliet vairāk laika. Un es zinu, ka es lielā mērā pārnesu pati savu sajūtu par šo uz saviem pasniedzējiem un kursabiedriem, pieņemot, ka viņi par mani domās, ka es esmu slinka un negribu darīt lietas ātrāk, jo es pati par sevi tā domāju, un varbūt tāpēc, ka tā domāt ir nedaudz vieglāk, nekā saprast, kāpēc patiesībā viss ir tā, kā ir, jo ar slinkumu un laika plānošanu var kaut ko darīt. Un tāpēc vienmēr, kad kaut kādi cilvēki man pasaka "tu varēsi, tev tikai jāsaņemas", es ļoti gribu tam noticēt aŗi situācijās, kad es zinu, ka tā nebūs, jo tam nav nekāda sakara ar saņemšanos. Man nav problēmu saņemtieas.

Un es zinu, ka man pašai ar šo ir jātiek galā un jāspēj skaidri formulēt, kas ir tās lietas, kas man varētu palīdzēt, un ilgāks laiks noteikti ir viena tām. Un es to nevaru, kamēr es turpinu justies par to vainīga.

Es jūtos tik vainīga par to, ka es esmu cilvķs, kas paņem tik daudz resursu visdažādākajā nozīmē, ka man vajag, lai cilvēki man tik daudz palīdz, ka man gribas gulēt 12 h, jo es regulāri esmu tik nogurusi, un tā tālāk un tā joprojām.

Un tajā pašā laikā man vienkārši gribas, lai kāds mani saprot - bez kaut kādas žēlošanas vai "vaivai, cik tev ir grūti", kas ir viena lieta, no kuras es tik ļoti baidos, ka bieži nesaku arī tad, kad man tiešām ir grūti un to varētu atrisināt, un tāpat es gribu, lai cilvēki saprot, ka es neesmu slinka un bezatbildīga, un tas iemesls, kāpēc man liekas, ka visus darbus, kas jāizdara uz rītdienu, es nepagūšu pilnīgi noteikti, nav slinkums vai negribēšana mazliet saņemties. Un ka es neesmu slikts un briesmīgs cilvēks tāpēc, ka man gribas, lai mana ikdiena būtu nedaudz vieglāka, ka man no rītiem gribas pagulēt 15 minūtes ilgāk, vsismazz mazliet laiku sev, negribas ar kādu visu laiku cīnīties un nākt mākjās ar bailēm par to, kādus potenciālus sūdus varētu savārīt suns, tb - es zinu, ka tas, ko es mēģinu darīt vispār nevienam nebūtu ļoti viegli un negaidu, ka tas man varētu nebūt diezgan grūti un dažbrīd mokoši, bet šobrīd visa mana ikdiena ir mokoša un šausmīga, un lielākoties man gribas tikai iet gulēt. Un tam tā nebūtu jābūt, vismaz ne tik ļoti, jo, ja runa ir tieši par mācībām, tad man viss ļoti patīk, es pat teiktu, ka es esmu par savām studijām sajūsmā, ja man vēl būtu spēka, par ko būt sajūsmā. Un man negribas, ka tas viss pārvēršas murgā, kurā katra lieta, kas ir jāizdara tiek uzlūkota kā kaut kas briesmīgs, kas tur mani nomodā arī tad, kad es esmu nenormāli pārgurusi.
 
 
pelnu feja
15 December 2014 @ 01:03 am
 
Tas, ka man negribas palikt nomodā un strādāt, zinot, ka man astoņos no rīta ir jāceļas, noteikti nozīmē, ka es esmu slikts un slinks students.
 
 
pelnu feja
14 December 2014 @ 04:21 pm
 
Omg, es sāku lasīt savas kursabiedrenes rakstīto ievadu un man kļuva slikti - es taču nepagūšu to visu izlabot, kā var tā rakstīt??
 
 
pelnu feja
13 December 2014 @ 11:32 pm
 
Reflekšenā es paskaidroju, ka neesmuu teikusi par skenētajiem tekstiem, jo man bija neērti un bail, ka tā izrādīsies briesmīga un nerisināma problēma, un ka es saprotu, ka tas bija ļoti muļķīgi. Tāpat uzrakstīju, ka šis ir bijis ļoti jēgpilns un pārdomāts kurss, kurā tu visu laiku zini, kāpēc kas tiek darīts, nekas tamlīdzīgs kā, piemēram, kultūras teorija, kurā mums bija jātaisa, garas bezjēdzīgas prezentācijas par aizvēsturi un tad četras stundas visiem kopā sevi jāspīdzina, tās klausoties, kamēr pasniedzēja labo kontroldarbus, un ka man ir ļoti žēl, ka tajā kursā nav jāraksta nekas tāds kā reflection paper, jo es izmisīgi gribētu pateikt, ko es domāju par to murgu un bezjēdzīgo laika tērēšanu. Vēl uzrakstīju, ka šī kursa ietvaros es esmu secinājusi, ka mana galvenā problēma ar akadēmisko rakstību ir haotiskums un tas, ka es iepriekš ļoti bieži nezinu, ko gribu pateikt, un ļaujos tekstam pašam augt, plūst un iet savu ceļu, tas var strādāt literatūrā, bet ne šeit, un es ceru, ka ar laiku un praksi es iemācīšos vairāk apdomāt, ko es patiešām gribu pateikt un pierādīt, un kā to jēdzīgi strukturēt un novest līdz galam, jo es ļoti bieži pārstāju rkastīt, kad man apnīk, nu, vai precīzāk, kad es sajūtos, ka tagad teksts ir aizgājis kaut kur, kur es tam sekot vairs nevēlos. Gandrīz jūtos kā beigās pierakstīt kind regards, jo tas viss izklausās vairāk pēc vēstules, nekā kursa izvērtējuma.
 
 
pelnu feja
13 December 2014 @ 02:02 pm
 
Vienmēr, kad es pamostos brīvdienu rītos un paskatos pulkstenī, es jūtos tik ļoti vainīga.
 
 
pelnu feja
12 December 2014 @ 11:04 pm
 
(..) the opinion which it is attempted to suppress by authority may possibly be true. Those who desire to suppress it, of course deny its truth; but they are not infallible. They have no authority to decide the question for all mankind, and exclude every other person from the means of judging. To refuse a hearing to an opinion, because they are sure that it is false, is to assume that their certainty is the same thing as absolute certainty. All silencing of discussion is an assumption of infallibility. (..)
It is not too much to require that what the wisest of mankind, those who are best entitled to trust their own judgment, find necessary to warrant their relying on it, should be submitted to by that miscellaneous collection of a few wise and many foolish individuals, called the public. The most intolerant of churches, the Roman Catholic Church, even at the canonisation of a saint, admits, and listens patiently to, a "devil's advocate." The holiest of men, it appears, cannot be admitted to posthumous honours, until all that the devil could say against him is known and weighed. If even the Newtonian philosophy were not permitted to be questioned, mankind could not feel as complete assurance of its truth as they now do. The beliefs which we have most warrant for, have no safeguard to rest on, but a standing invitation to the whole world to prove them unfounded. If the challenge is not accepted, or is accepted and the attempt fails, we are far enough from certainty still; but we have done the best that the existing state of human reason admits of; we have neglected nothing that could give the truth a chance of reaching us: if the lists are kept open, we may hope that if there be a better truth, it will be found when the human mind is capable of receiving it; and in the meantime we may rely on having attained such approach to truth, as is possible in our own day. This is the amount of certainty attainable by a fallible being, and this the sole way of attaining it.

(John Stuart Mill "On Liberty")
Tags:
 
 
pelnu feja
12 December 2014 @ 08:49 pm
 
Ja nekas nekādi neatrisināsies Dž sakarā, tas būs briesmīgi arī kaut kādā sajūtas par to, ka pasaule ir laba un saprātīga, grūšanas nozīmē, jo es esmu pieradusi domāt, ka lietas var atrisināt, ja tikai pietiekami stipri tic un pietiekami paceļ savu pakaļu un kaut ko dara - bet šis draud izrādīties citādi:
1) ir viss tas nenormālais nosodījums, nepūloties iedziļināties situācijā, un zināšana, kā es jūtos un ko es varu un nevaru
2) es taču daru lietas, ko es sevis sakarā nekad nebūtu spējīga izdarīt, proti, uzbāzties visādām organizācijām ar simtpiecdesmitpiekto e-pastu, kurā es atgādinu, ka vispār jūs solījāt painteresēt tur un tur, es pat brīžiem mēģinu spekulēt ar savu veselību, bet arī fakts, ka man principā varētu vajadzētu suni-pavadoni, nevis mazu mežonīgu radību, ko es nespēju kontrolēt unm menedžēt, neko nenozīmē. Es esmu slikta, un palīdzēt neviens man nevar.

Tikmēr suns liekas jūt visus šitos sūdus un briesmas, un tikai izkāmē un smilkst, kaut arī es viņu gan baroju, gan iespēju robežās vedu jēdzīgās pastaigās,

Un par ķepuķepā es domāju apmēram kā par katastrofu medicīnu, par ko mēs runājām med. antro, proti, mēs varam izglābt tūkstots cilvēkus un izbļauties presē, ka mēs esam izdarījuši kaut ko tik lielisku, un nedomāt par to, ka lielākā daļa no viņiem nomirs, jo nevarēs saņemt pēcoperāciju ārstēšanu un aprūpi.
 
 
pelnu feja
12 December 2014 @ 03:58 pm
 
Es personīgi arī uzskatu, ka Rudzītis saņem nepelnīti daudz uzmanības, nu, tb - es viņu redzu kā drusku prātu izkūkojušu vecīti, kas nodarbojas ar pašplaģiātismu un gaisa maisīšanu, un, galvenokārt, ar gaisa maisīšanu, pilnīgi iztēlojos, kā viņš, nevis raud par savu zaudēto licenzi, bet berzē roķeles par to, kāds viņš gudrs un kā visu saprot, bet stulbais vairākums kā parasti neko nerubij un tāpēc niknojas uz tiem, kas "zina, kā viss patiesībā ir", bet nu šāds viedoklis gan man liekas visai nejēdzīgs, jo ok, es atklātus aicinājumus uz vardarbību arī tajā rakstā nesaskatīju un daļēji piekrītu, ka bija cilvēki, kam tādu vai citādu iemeslu dēļ viss šitais ļembasts bija vajadzīgs, bet...slēpti aicinājumi uz vardarbību, pirmkārt, ir simtkārt bīstamāki par atklātu "ej un sadur savu sievu", otrkārt, sabiedrībā, kurā tik daudzi cilvēki uzskata, ka seksuālas vardarbības upuri paši ir vainojami pie notikuišā, manuprāt, nebūtu publiski jāspēlējas ar šarlatāniskām muļķībām par vardarbības simbolisko nozīmi, plus jāgrauj jau tāpat neparāk jēdzīgais priekšstats par psihoterapiju.

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/andris-vanadzins-viesturs-rudzitis-un-citas-ciema-lauzu-bailes.d?id=45322242
 
 
pelnu feja
12 December 2014 @ 12:40 pm
 
Sapnī es ar L strīdējos par kaut kādiem smadzeņu daļu nosaukumiem, kurus mēs pēcāk ļoti cītīgi meklājām googlē.
 
 
pelnu feja
11 December 2014 @ 10:56 pm
 
Domāju, nez, vai es eksāmenos, kuri būs rakstiski pie datora, varētu vienoties par papildu laiku, jo principā, ja es ņemšu savu datoru, man nevajadzētu būt baigajām grūtībām, bet es noteikti nevarēšu izdarīt visu tik ātri kā citi.

Nu, piemēram, es vakar biju paņēmusi datoru uz bibliotēku, un bija normāli, tas nebija pilnīgi bezjēdzīgi, un kaut ko es arī izdarīju, bet tomēr es ļoti jutu, ka tā nav ierastā vide, nav tādas gaismas kā mājās, es nevaru skaļi lasīt to, ko es rakstu, plus es lasu lēnāk, nekā citi, tā ekrāna bīdīšana paņem laiku. Īstenībā es domāju, ka papildu laiks būtu pilnīgi normāli un adekvāti, bet es, protams, kā parasti jūtos tā, ka tas kādu apgrūtinās, plus, ka varētu izskatīties, ka man vienkarši ir slinkums darīt ātrāk, bet es nevaru.
 
 
pelnu feja
11 December 2014 @ 09:30 pm
 
Bet jā - es tiešām domāju, ka es zinu, kāds ir pasniedzēja ideāls, teicu mammai, lai pasveicina un Z un pasaka, ka man ir tikai divas tādas pasniedzējas, kas ir tikpat lieliskas kā viņa.
 
 
pelnu feja
11 December 2014 @ 09:24 pm
 
Šodien satikos ar mammu. Kamēr mēs pie kafijas un pankūkām runājām par literatūru, filosofiju un skolu, viss bija ok, nu, izņemot to mākslīguma pieskaņu, bet vienmēr jau var iestāstīt sev, ka tu sarunājies ar kādu tikko transportā satiktu cilvēku, ar kuru tev ir dažas kopīgas intereses, bet, tiklīdz jebkas kaut tikai nedaudz pieskaras personiskām lietām, atskārsti, pa cik trauslu ledu staigā, un, ka patiesībā (un jo īpaši šobrīd) nevar teikt neko.

Un tad bija situācija, kurā mēs gājām cauri parciņam, un viņa man teica - paskaties tur, uz ko es atbildēju, ka es neredzu, kam sekoja ilgs un neveikls klusums, kam cauri vijās vārdos nepateikts "kāpēc tev viss bija jāsabojā?" Un es to tik ļoti nesaprotu, jo viņa ir vieņīgais cilvēks, kas mani pazīst un zina, kas man kaiš, un to regulāri pilnīgi ignorē, un es nesaprotu, kāpēc, jo vieņīgais iemesls, kāpēc es mēdzu teikt cilvēkiem šādās situācjās, ka es kaut ko neredzu, ir, jo, ja viņu mērķis ir dalīties savā priekā vai iespaidos par kādu objektu, tad viņi var man aprakstīt, kā tas izskatās un kas tas ir, vai mēs varam pieiet tuvāk, lai es arī to redzētu, man nav problēmu ar vārdu "paskaties" vai to, ka cilvēki mēdz aizmirst, ka es neredzu, tas viss ir pilnīgi ok, un, man liekas, ka lielākajai daļai cilvēku šis nerada nekādas īpašas grūtības vai neliek justies vispār kaut kā īpaši. Tb - man liekas, ka nu jau mēs visi esam vairāk vai mazāk pieraduši, un viss ir normāli. Ļoti vienkāršojot, šo es uzskatu par problēmu radīšanu tur, kur to nav.
 
 
pelnu feja
11 December 2014 @ 01:03 am
 
Bet šorīt pusmiegā, kad ilgi zvanīja modinātājs un es nepiecēlos uz pirmo lekciju, man galvā riņķoja ideja, ka man nav jāsteidzas, ka man šis lēmums nav jāpieņem tagad, tagad nē, tagad nē. Bet bēdīgā patiesība ir, ka man šis lēmums ir gan jāpieņem tagad (jo šis padoms darbojas tikai par mašīnām un tādām ekstrēmām visa izbeigšanas domām), un suņa sakarā varbūt ne tā, ka gluži rīt, bet, ja es gribu nepiedzīvot kaut kādu reālu breikdaunu, man nav daudz laika - "atpūties un nomierinies" ieteikums, diemžēl nevar strādāt, ja suņa skraidīšana un smilkstēšana regulāri beidzas ar to, ka saimnieks izmisumā raud uz grīdas, tb - nav pat jānotiek nekam sliktam. Man nav iespējams ne atpūsties, ne nomierināties šajā nozīmē. Un es zinu, ka, ja nekas neatrisināsies, būs tikai sliktāk, jo visu šo laiku ir kļuvis tikai sliktāk. Nu, ar visām domām par skriešanu zem mašīnām un tamlīdzīgi.

Un tā nav spekulēšana vai koķetēšana, es šīs lietas vienkārši labi pazīstu, tās mani sen nav traucējušas un man patiktu, ja tas tā varētu arī palikt. Es vienkārši esmu pārāk nogurusi no tā, ka ir tik daudz problēmu un nevienu no tām īsti nevar atrisināt, var tikai pieņemt un kaut kā dīlot, un es gribētu būt stiprāks cilvēks un varētu dīlot visas, bet es neesmu, un no kaut kā man ir jāatsakaās. Un skola tā nebūs.
 
 
pelnu feja
10 December 2014 @ 08:45 pm
 
Šodien nemaz nebija slikti. Es sajutos tā, ka, ja nebūtu visa tā lieta ar suni, nebūtu nemaz tik briesmīgi un to, cik ir jāizdara tuvākajās piecās dienās varētu uztvert kā izaicinājumu. Un kaut ko mēs arī bišķiņ pabakstījām tam pētījumam, un kaut arī laika, protams, pietrūks, un nekā diža tur nebūs, neliekas vairs tik bezcerīgi, un es pat saņēmos pateikt savām kursabiesdrenēm, ar kurām strādāju kopā, ka visu, kas pagaidām ir izdarīts, esmu izdarījusi es, nu, nav jau tā, ka tas būtu kaut kas ipašs - intrervijas jautājumi un informantu sarunāšana, ko es diezgan veikli noorganizēju, viena vakara laikā uzrakstot dažus e-pastus, bet tas vismaz ir kaut kas, un es negribu justies tā, ka man ir jābūt par aukli un viss jāorganizē, jo man tam nav spēka. Šodien es pat mazliet sajutos tā, ka var iet, matiem plīvojot, un ļaut sev jsuties labi - labi tieši caur to, ka dzīvot ir reizēm ir riktīgi grūti, bet tu dari labāko, ko tu vari izarīt, vai tu vismaz centies, un dzīvo savas dzīves ietvaros, nevis kaut kādos murgainos iedomu modeļos par to, kā visam būtu jābūt, kāds cilvēks tu būtu ideālajā sevis versijā, un vispār - kā būtu, ja būtu.

Bet tad es atkal atceros par to, ka vispār nekas nerisinās dž lietā, un skatos fb visādas bildes ar uzrakstiem ka pamest suni nozīmē to noglaināt, un atkal mani pārņem mirklīga vēlēšanās visu izbeigt ātri un vienkārši, jo es zinu, ka man nebūs miers un priecīgi par paveiktajiem darbiem, man būs vai nu labākajā gadījumā mājas atradis un prom suns vai sliktākajā gadījumā miris suns, un tuvojoties ziemassvētki, brr.
 
 
pelnu feja
10 December 2014 @ 12:07 am
 
Forši, ka skolai var rakstīt darbu, kurā tu apceri, ka mākslas valoda ir tā pati valoda, kurā ar mums sazinās lietas - bezvārdu vēstījumi, kas caur mums meklē vārdus.

Galīgi neesmu pārliecināta, ka viss, ko es tur uzrakstīju, ir ok, bet vismaz viens darbs ir izdarīts. Un, kamēr es rakstīju, es jutos labi.
 
 
pelnu feja
09 December 2014 @ 04:34 pm
"es te tā padomāju"  
Mana teorija ir tāda - vācēji no māksliniekiem atšķiras tikai ar to, ka viņi nav sapratuši, ko lietas viņiem mēģina pateikt, un tāpēc viņi tās tikai savāc sev apkārt milzīgā kaudzē, tb - baisā puse šajā ir, ka, ja tu nespēj saprast, ko lietas grib tev pateikt, tev nākas ar tām piekrāmēt pilnu māju, līdz tu pats tiec nspiests zem to smaguma.
 
 
pelnu feja
09 December 2014 @ 01:47 am
 
Bet es neesmu īsti pārliecināta, kāda veida eseja ir tā eseja, kas jāuzraksta lietu antro, proti, neizpratne ir par to, cik tai jābūt kaut kādos akadēmiskos rāmjos, jo nu apjoms ir smieklīgs un nekādi baigie norādījumi tur nav doti, tad nu es iedomājos, ka, balstoties uz Benetu, varētu uzrakstīt par to, kā es uztveru materiālo pasauli tieši savas vizuālās uztveres kontekstā, nu, ka man lietas ļoti bieži izskatās pēc kaut kā cita, nekā tās patiesībā ir, un tāpēc es tām mēdzu piešķirt citādu vērtību, nekā citi, un man pavisam parastas un materiālā nozīmē nevērtīgas lietas mēdz nozīmēt daudz vairāk, nekā, piemēram, kaut kas tāds, ko pasaule atzīst par skaistu vai "vērtīgu", tb - es mierīgi varu uzrakstīt 400 vārdus garu poētisku aprakstu par to, kā var uztvert "visādus sūdus" par ļoti mākslinieciskām vai vērtīgām lietām, tāpat arī par to, ka reizēm man liekas, ka lietas ir "bīstamas", jo es tām piedēvēju citas īpašības un dabu, nekā tām patiesībā piemīt (jo nu, ja runā teoriju, kas saka, ka ar leitām "var veidot attiecības" ietvaros, tad tā var arī nebūt vienk. neiroze), bet jautājums ir - vai tas būtu pieņemami un es nedabūšu nulle punktus par neadekvātām stulbībām?

M kaut kad semestra sākumā ierosināja, lai es rakstu par savu komunikācijnu ar spokiem, bet problēma ir, ka spoki nav lietas.

UPD: tas ir empīrisks vērojums. Tad jāuztaisa kafija un jāsāk tik rakstīt.
 
 
pelnu feja
08 December 2014 @ 06:13 pm
 
Ar suni bez visa grūtuma, kas tur jau pamatā ir, šobrīd visgrūtāk ir, ka man ir jāizdomā kaut kāds konkrēts termiņš, līdz kuram es esmu gatava gaidīt, un tas ir briesmīgi, jo es skaidri zinu, ka džeralds varētu atrast mājas, bet tas varētu prasīt laiku, un es jūtos tā, ka man vajag viņu aizdabūt prom principā šodien, un tas nav nekas par "es negribu" vai "man slinkuims", ja viņš nebūtu briesmonītis, es droši vien mestu kaunu pie malas, un mēģinātu izdiedelēt, lai kāds viņu paņem, piemēram, uz divām nedēļām, kamēr es superaktīvi meklēju mājas, bet tādas opcijas vienk. nav.

es nesaprotu, kāpēc ir tā, ka, ja tu esi, piemēram, suicidāls, tu vari kaut kur piezvanīt un saņemt kaut kādu nebūt palīdzību (vismaz teorētiski), bet, ja tev ir suns, ar kuru tu netiec galā un tāpēc tev viņš jāiemidzina, nav nekas, pie kā vērsties, kā izrādās.

tb - es saprotu, ka mani ir viegli nosodīt, un man īstenībā ir jau vienalga, es zinu tikai to, ka man ir suns, kas nav vainīgs, pie tā, kas notiek ar mani, un ka tas, ka es vainoju sevi, nekur neved.
 
 
pelnu feja
08 December 2014 @ 05:50 pm
nākas pārkāpt visus savus principus  
As you may have noticed, the semester is ending, which means our due date for the final draft of this research is nearing at a very worrying speed, we would be very happy if you could answer these questions in the next couple of days.
 
 
pelnu feja
08 December 2014 @ 04:24 pm
 
Ja regulāri mājās nav daudz pārtikas, nu tādā nozīmē, ka atver ledusskapi, paskaties skapīšos un saproti, ka kaut kas jau te ir, bet, ko no šī "jēdzīgu" var uztaisīt, nav ne jausmas, var atklāt visu ko lielisku, piemēram, maizītes, kurās iecepts "viss, kas virtuvē bija" vai to, ka ar ūdeni aplietas auzu pārslas ar kanēli un plombīra saldējumu garšo ļoti labi.
 
 
pelnu feja
07 December 2014 @ 01:48 am
 
Aizpildīju to anketu, tur arī rīt tikai kļūdas jāpārskata. Īpaši nopietni neuztvēru - tipa, kādi jautājumi, tādas atbildes.

Viena lieta tajā visā ir ļoti grūta - "vai jūs gribētu tikai rakstīt?" jautājums. Es ļoti bieži domāju, ka es gribētu tikai rakstīt. Šobrīd arī. Bet es zinu, ka es nevarētu tikai rakstīt, pat ja apstākļi to atļautu. Tas ir iemesls, kāpēc es par sevi saku, ka es esmu vairāki cilvēki vienlaikus - tas civlēks, kurš grib cīnīties par tiesībām un studē antropoloģiju, nav tas pats civlēks, kas raksta dzejoļus. Bet tie abi cilvēki ir svarīgi. Tikai, kā lai viņiem ļauj dzīvot vienlaikus? Vai tas vispār ir iespējams? Bet jā - ja man ar šo ķermeni un smadzenēm būtu dotas vairākas dzīves, vienā es gribētu varēt tikai rakstīt un būt literatūrā.

Jā, un es uzrakstīju, ka man galvā ir komposta kaudze.
 
 
pelnu feja
07 December 2014 @ 12:52 am
 
Janvārī es rakstīšu dzejoļus un lasīšu daiļliteratūru. Ja janvāris vispār pienāks.

Kas attiecas uz akadēmisko rakstīšanu, man laikam aiz stresa ir iestājusies kaut kāda psiholoģiska aizture, proti, es uzrakstīt pāris lapas dienā, ja vajag, esmu pieradusi, bet tagad es nevaru dienas laikā uzrakstīt pāris rindkopas, kaut arī termiņi baisi tuvojas. Kaut es rīt pieceltos un pabeigtu divus tekstus - viens ir gatavs teksta uzrakstīšanas ziņā, bet tur ir baisi daudz jālabo, otram man ir faking viena rindkopa, es laikam pirmdien neiešu uz skolu, jo man vajadzēs arī rītdienas nakti.

Es gribu sajūtu no Kivirekha stāsta, proti, "darbs prasās padarāms", ja man būtu tā sajūta, es varētu visu, gribu atpakaļ dzīvību, to iekšējo brīvības un ticības sajūtu, ka viss ir iespējams.

A, moš ņemšu un palasīšu Kivirekhu, ja tikai atradīšu, kur tas fails ir. Man vajag iedrošinājumu un iedvesmu.
 
 
pelnu feja
06 December 2014 @ 02:08 am
Kādos gadalaikos Jūs visvairāk mēdz apmeklēt iedvesmas brīži?  
Omg, kā var izdomāt šitādas stulbības. Es toč gribu zināt, kas to kursu viņiem lasa un vai kontrolē, kādi un kā formulēti jautājumi nonāk tajās anketās. Ko viņa iegūs, uzzinājusi, ka man nav brāļi un māsas un ka man skolā riebās matemātika un rokdarbi?

Betnulabi, šitais būs jautri. Pa vidu raksta rakstīšanai var arī paizklaidēties un padomāt, kur rodas manu literāro darbu pirmidejas. (interesanti, vai es tur varu rakstīt, ka man galvā ir milzīga komposta kaudze?)
 
 
pelnu feja
04 December 2014 @ 02:58 pm
 
Es nesaprtotu, kāpēc regulāri viss nav tā, kā es esmu paredzējiusi - piemēram, es pārkonvertēju kaut kādus tekstus, un izrādās, ka tie ir ar norautām malām vai ir kaut kādi citi gļuki, un es par visu šo domāju un mēģinu izdarīt tā, lai būtu jēdzīgi, tik daudz, ka man ir pārāk maz laika, lai kaut ko darītu ar to saturu. Es vienkārši nepaspēšu izdarīt neko, ja šis tā turpināsies.

Un tur arī paiet viss laiks, ko es varētu veltīt sev - satikt cilvēkus, rakstīt, iet uz pasākumiem. Plus, tam ļoti bieži tāpat nav nekādu rezultātu, un daudzās situācijās es nevaru izdomāt, kā iedabūt tekstu jēdzīgā formātā.
 
 
pelnu feja
02 December 2014 @ 11:18 pm
 
Nebūs nekā jauka, tikko saņēmu kārtējo noraidījumu:

"(..) Jo šajā gadījumā neredzu labu risinājumu. Vai nu suns turpina dzīvot turpat un mēģināt ar viņu sadzīvot vai suni iemidzināt. Jo es tiešām redzu lielas psiholoģiska rakstura problēmas, ar kurām cits saimnieks vienkārši NEKAD nemēģinās samierināties. Un tad ko? Izmetīs ārā, piesies pie ķēdes? Un ko patversme , kurā ir daudzi desmiti nervozu rejošu suņu, var ar tik traumētu raksturu iesākt? Patversmē suns vispār sajuks prātā pavisam, kļūs agresīvs uz visiem un ko tad patversme darīs?...
Un ieteikt kādam cilvēkam, - lūdzu paņemiet suni, viņš ir mīlīgs un jauks? Nu diemžēl, viņš nav jauks. Te pat nav svarīgi, ka viņam bija tāds bēdīgs un nepateicīgs liktenis, bet realitāte tagad ir tāda, ka šis suns vairs nav piedāvājams kā parasti draudzīgs mājas suns. Un teikšu godīgi – nebūs NEVIENA cilvēka, kas gribēs uzņemties šo suni jau nepavisam jaunu ņemt, lai to pāraudzinātu un strādātu ar viņu. Kādēļ lai to kāds gribētu? Mūsu patversmē tagad ir pāri 70 suņiem – jauni, labsirdīgi, draudzīgi – un nevienam tos nevajag. Kādēļ lai kāds ņemtu problemātisku suni?

Tikai Jums, kas esat ar viņu bijusi tik ilgi un tik daudz jau piecietusi, ir viņu žēl un Jums viņš kaut ko nozīmē.

Nevienam citam cilvēkam šādu jūtu pret viņu nav. Un tādēļ neviens cits viņa nejaucības negribēs pieciest un necietīs.

Jūs uzņēmāties svētu un labu lietu – pastiepāt roku vienam nelaimīgam dzīvnieciņam un kļuvāt par tā saimnieci. Nu Jums jādomā par viņa likteni tālāk."

Un, protams, kādas man tiesības kaut ko te nosodīt, viņai, visticamāk nav taisnība tikai par to, ka neko, neko nevar darīt, jo es domāju, ka Kāds varētu gan, jo ir daudz sliktāki gadījumi par dž, ar kuriem zinoši cilvēki dīlo, bet viņai ir taisnība par to, ka neviens to nedarīs, jo ir veseli un miermīlīgi suņi, kuri nevienam nav vajadzīgi.
 
 
pelnu feja
02 December 2014 @ 08:30 pm
 
Bet man tā sāp sirds, ka Rudzītis, kas rakstīja tik jēdzīgas grāmatas (vismaz pamatskolā man tās patika), tagad ir tā nojūdzies. Es principā viņu nelasu un visiem hajiem nesekoju, lai lieki nešūtos, bet šis tiešām ir par traku, mums jau tāpar ir augsts vardarbības pret sievieti tolerances līmenis. Un īpaši bēdīgi ir, ka kāds varbūt izlasa, ka tā saka psihoterapeits, un nospriež, ka visi psihoterapeiti ir tiešām "bīstami šarlatāni".
 
 
pelnu feja
02 December 2014 @ 07:17 pm
 
Lasot med. antro tekstu par dažādām attieksmēm pret orgānu transplantāciju, kārtējoreiz sapratu, ka mans domu gājiens tiešām ir šausminoši eklektisks, proti, es neesmu nekāds orgānu transplantēšanas un citu rietumu medicīnas brīnumu superatbalstītājs un fans, bet tajā pašā laikā es visu laiku gribu saņemties nokārtot to lietu ar orgānu donora iesniegumu. Man liekas, kad es būšu mirusi, būtu taču lieliski, ja cilvēki, kam tie orgāni tādu vai citādu iemeslu dēļ ir nepeiciešami, varētu tos dabūt. Man šķiet, ka dzīves laikā pret ķermeni ir jāattiecas saudzīgi, bet tad, kad tas ir miris, tā taču ir tikai miesa, kas tūlīt sāks pūt, man šķiet, ka labākais, ko ar to izdarīt, ir sadalīt gabalos un izmantot pēc iespējas jēdzīgi, pat ja tie ir nekam nederīgi med. eksperimenti vai neveiksmīgas operācijas (es tikai saku, ka var jau būt arī tā), kāpēc nemēģināt, ja cilvēku uz šīm lietām liek cerības?
 
 
pelnu feja
01 December 2014 @ 06:19 pm
 
Un vēl es šodien izdomāju, ka es akceptēju domu, ka es, visticamāk, izkritīšu no budžeta, un tad es ņemšu studiju kredītu, kaut arī tas ir ļoti slikti, jo man tiešām patīk te mācīties un es tam redzu jēgu, bet mūsu konkurences apstākļos es vienk. nevaru izdarīt lietas pietiekami labi, jo man pietrūkst laika, tb - es nevaru izdarīt tās pašas lietas, ko cit tādā pašā laikā. Un, ja es turpināšu domāt, ka man par katru cenu jāpaliek budžetā, es sajukšu prātā, plus, tas atzīmju sakarā neko nemainīs, jo es nevaru izdarīt vairāk, vismaz, kamēr nekas nemainās kaut kādos apstākļos.
 
 
pelnu feja
01 December 2014 @ 12:20 am
mājas sunim  
Nekādas lielas cerības es, protams, uz šo nelieku, jo mājas neatrod simtiem miermīlīgu dzīvnieku, kam nav nekādu specifisku uzvedības problēmu, bet tomēr domāju, ka man ir jāpamēģīna, tātad es ļoti steidzami meklēju mājas sunim Džeraldam, jo man šobrīd nav citas izvēles, man pašai vairs nepietiek spēka nedz veselības, nedz dažādu citu apsvērumu dēļ, lai varētu par viņu parūpēties un veltīt tik daudz laika un enerģijas, cik šis suns prasa, un tas ir ļoti, ļoti daudz (vismaz man šobrīd).
Tātad, suns brīnišķīgs, bet ļoti sarežģīts:
vilka un kaut kā jauktenis, aptuveni trīs gadus vecs - dzīvespriecīgs, aktīvs un vesels. Sunim ir slikta pagātnes pieredze, tāpēc viņa uzvedība ir grūti prognozējama, viņš nav pārāk draudzīgs ar svešiem cilvēkiem, ir grūuti audzināms un mācāms, es esmu veltījusi visai daudz laika un pūļu, vedusi viņu pie kinologa, bet tas ir bez īpašiem rezultātiem. Suns ļoti cīnās par varu un mēģina dominēt, es teiktu, ka viņš ir potenciāli agresīvs (vienk. pārāk mazs, lai varētu nodarīt kaut kādu īpašu ļaunumu, ja vien nenotiek neveiksmīgas sakritības, bet iekost suns var), saku godīgi - Dž ir jāvar kontrolēt, precīzāk izsakoties, skaidri likt saprast, ka viņš hierarhijā ir zem visiem citiem jau no paša sākuma, citādi tas var izvērsties visai slikti. Man tas nav līdz galam izdevies, un mēs par varu vairāk vai mazāk cīnāmies, bet es esmu savu draugu un paziņu lokā redzējusi cilvēkus, kas var ar viņu titk galā, principā tas ir iespējams, bet Džeraldam vajag cilvēku, kurš vai nu ļoti labi pazīst suņus, prot ar tiem strādāt, vai arī kādu, kurš ir mierīgs un pārliecināts, un gatavs ļoti daudz noņemties, entuziastisks, bet nervozs cilvēks, diemžēl, nederēs (tāds es esmu es, bet saprotu, ka mūsu kopābūšana nevar turpināties). Ar bērniem un citiem dzīvniekiem arī, visticamāk, sadzīvot nevarēs. Ļoti daudz rej un kopumā ceļ milzu troksni, tā nu tas ir, daudzīvokļu mājā, visticamāk, ja vien jums tā nepieder vai nav pilnīgi vienalga par kaimiņu viedokli izmitināt viņu nevar, jo es esmu ar viņu dzīvojusi trīs dažādās mājās, un kaimiņi visur ir sūdzējusīes.
Izskatās šādi:
http://failiem.lv/u/ptvlcla


Tātad, ja nu brīnumainā kārtā jūs pazīstat kādu tādu cilvēku, es būtu ļoti pateicīga par dalīšanos ar šo informāciju. Es esmu diezgan izmisusi un principā ļoti nopietni apsveru iemidzināšanu, jo, tā kā es esmu sazinājusies ar dažādām dzīvnieku aizsardzības organizācijām, patversmēm utt, un neviena no tām viņu pašlaik nevar uzņemt, es neredzu citus variantus, jo man šī situācija ir ļoti steidzama, ja nebūtu tā, ka man īstenībā nav īpašas ticības, ka kāda zvēru organziācija jebkad būs gatava Dž paņemt savā aizgādībā, es droši vien lūgtu paņemt viņu kaut vai uz laiku, bet to es nevaru darīt, jo man nav nekādu garantiju, ka es atradīšu viņam citas mājas.

Šis ir tiešām steidzami.

pelnufeja@gmail.com


Tāpat es būtu ļoti pateicīga, ja šoreiz būtu iespējams iztikt bez visādām riebeklībām un stulbībām, jo man ir pietiekami smagi un sāpīgi, un es šo vispāŗ nekad nedarītu, ja es redzētu jebkādu citu variantu, jo man suns ir briesmīgi mīļs. Bet es šo esmu pārdomājusi simtiemtūkstoš reižu, un nav vērts mēģināt mani ne vainot, ne pierunāt suni paturēt, es to nedarīšu. To es piebilstu tāpēc, ka pēdējo pāris mēnešu laikā es esmu uzklausījusi ļoti daudz viedokļu par šo lēmumu, un man vairs nav spēka un vēlēšanās taisnoties. Un es ļoti labi apzinos, ka iespējas šādi atrisināt situāciju ir gandrīz pielīdzināmas nullei, bet es tomēr domāju, ka man ir jāpamēģina.

Paldies!
 
 
pelnu feja
29 November 2014 @ 04:50 pm
 
Es mēģinu visādi izkosties cauri un saprast, cik tas, kā es jūtos, ir adekvāti un cik tas ir tiešām (varbūt man ir depresija, tikai es to noliedzu/nepamanu). Bet, manuprāt, ir tā, ka ir kādas trīs vai četras reālas, diezgan nopietnas problēmas, kuras neatrisisnot, nevar turpināt mierīgi dzīvot tālāk, jo tās nerisinot, viss kļūst tikai sliktāk ar katru dienu, un man ir sajūta, ka es tās problēmas mēģinu atrisisnāt viena pati, jo pasaules reakcijas lielākoties ir "šī patiesībā nav problēma, problēma ir cita, tikai tu to neredzi, tipa "atšujies, tev vienk. ir depresija un tu neko nesaproti"" vai arī "es saprotu, bet es neko nevaru mainīt, diemžēl", kas man kopumā rada sajūtu, ka es esmu bumbiņa, kas nemitīgi tiek mētāta no viena punkta uz citu, un tāpēc es pamazām sāku justies tiešām tā, ka viss, ko es daru, ir vienkārši NEPAREIZI UN SLIKTI, un par šo sajūtu es labi apzinos, ka tā nav veselīga, bet es pārāk bieži dzirdu no pasaules, kā es daru vai grasos darīt lietas neīstajos veidos, un pārāk maz reālus padomus (ko var realizēt, patiešām var - šajā realitātē, nevis uz marsa), un tas laikam arī ir tas, kā man šobrīd ļoti pietrūkst, lai cik vēl vairāk vainīga es par šo nejsutos - reālas palīdzības atrisināt kaut ko no visām lietām, kuras es pati nevaru atrisināt. Un tā ir doma, kas visu laiku kaut kur dziļumā virmo, ka šis ir vairāk vai mazāk tāds laiks, kurā es nejūtos spējam dot pasaulei neko - jo principā visi mani resursi tiek patērēti ikdienas obligātajām lietām, un nekas pāri tur nepaliek, un tas šķietas esam ārkārtīgi nepareizi, tb - es tā negribu un man tas riebjas, bet man nav ne jausmas, kā to var un vai vispār var mainīt.

Es vienkārši jūtos esam pilnīgā strupceļā, un man nav ne jausmas, kurā virzienā lūkoties un ar ko sākt. Tas nav tik tiešā nozīmē par pašsajūtu, bet, neatkarīgi no tā, ka mana ārste pārliecinoši saka, ka viss ir pilnīgi normāli, man tā neliekas, es drīzāk atcerētos citas savas dakteres sacīto, ka nekad nevajag pieņemt, ka justies slikti ir norma, kamēr vien jūs par 100 % nezināt, ka tiešām tas tā ir (bet , kā to var zināt?)
 
 
pelnu feja
29 November 2014 @ 04:48 am
 
Visas tās dzejkoncerta dziesmas taču ir tik skaistas.
 
 
pelnu feja
28 November 2014 @ 11:39 pm
 
Es tikko visu sapratu - mīkla, no kuras es parasti cepu kanēļmaizītes vienk. ir piemērota sāļām lietām, jo kanēļmaizītēs tā īsti labi nekad ne izcerpas, ne garšo, bet maizītes ar sieru, sīpoliem un tomātiem garšo vienkārši lieliski.
 
 
pelnu feja
27 November 2014 @ 11:37 pm
 
Ļoti daudz domāju par kādu TED video, ko nesen noskatījos. Tajā tika runāts par to, ka mums vajadzētu skatīties ar aizdomām uz dzīves pārliecīgu pielīdzināšanu stāstam. Es to šobrīd izjūtu ļoti izmisīgi, proti, neatbilstību starp iedomāto stāstu un realitāti. Stāsta versijā man būtu jābūt stiprākam un labākam cilvēkam, kurš pieņem labākus lēmumus, risina problēmas laicīgi un varonīgi saņemas un tiek galā ar visām grūtībām. Stāsta versijā ir neredzamas drošības jostas, un mēs zinām, ka varonis pēc lūzuma punkta piecelsies, ievilks elpu un, skanot iedvesmojošai mūzikai, visu atrisinās, uzveicot gan pasauli, gan pats sevi, vai notiks brīnums, un viss atrisināsies pats no sevis. Dzīves versijā nekādu drošības jostu nav.
Viņš tajā video uzsver, ka cilvēki, runājot par savām dzīvēm, lieto poētiskus salīdzinājumus, un gandrīz neviens nesaka "my life is such a mess".
Es ļoti stipri uztveru savu dzīvi kā stāstu, un, kaut arī es esmu pilnīgi par to, ka pārnestās nozīmes un līdzības mums palīdz izdzīvot tikpat mistiskā un iedarbīgā veidā kā ticība Dievam, stāsti mums palīdz saprast un redzēt lietas labāk, tajā pašā laikā, es domāju, ka reizēm mēs tik ļoti turamies pie stāsta versijas, ka ļaujam savai dzīvei nejēdzīgi samudžināties.
Man liekas, ka tas tagad notiek ar mani - kā es te nesenm rakstīju - it kā es daru pareizās lietas, un tomēr ir sajūta, ka ir gadījies iekļūt kaut kādā aizspogulijā, ka šī ir "nepareizā dzīves versija", mazliet saskrāpēta un izkropļota. Bet varbūt vienkārši dzīve nav iedomu pasaulē uzmesta plāna atveidojums realitātē. Pārāk liela iedzīvošanās stāstā ir gluži bīstama, mēs taču zinām, ka autors var arī pats savā stāstā nejauši nomirt.
 
 
pelnu feja
27 November 2014 @ 08:14 pm
what it takes  
Viņa neteica, ka es esmu pārpūlējusies - tieši pretēji: ar līdzīgām sūdzībām pie viņas tagad nākot arī cilvēki, kuriem nekādu hronisku veselības problēmu, kas ikdienā tērē papildus spēkus, lai izdarītu lietas, nav. Es izklausotietes nedaudz depresīva, bet ņemot vērā visus apstākļus, plus manu redzi, tas, kā es jūtos, ir PILNĪGI NORMĀLI. Un es stāstīju par visu diezgan godīgi, nu, nepateicu tikai, ka plānoju atvadīties no suņa, jo tā ir pārāk personiska lieta, un viņa jau nav nekāds psihoterapeits, bet es pieminēju regulāru raudāšanu virtuvē uz grīdas un to, ka pašās interesantākajās lekcijās man klanās galva, un, ka tad, kad ir laiks, es varu nogulēt 20 h. Un tas viss esot pilnīgi saprotami, jo skola prasa daudz spēka, ārā ir auksts un tumšs, nav laika pietiekami daudz atpūsties. Viņa pat teica, ka es mierīgi varu kādreiz iedzert kolu vai kafiju, ja tas var palīdzēt. Protams, viņa uzrakstīja kaut kādus uztura bagātinātājus un nosūtījumu uz analīzēm, bet principā neesot pamata domāt, ka man kaut kas kaiš.

No vienas puses tas ir mierinoši, jo man nav jājūtas vainīgai par to, ka lekcijās nāk miegs un ka es visu laiku raudu un esmu nogurusi, no otras - diezgan izmisīga sajīuta, ka tas, visticamāk, tā turpināsies.
 
 
pelnu feja
27 November 2014 @ 01:39 am
 
Es zinu, ko es rīt teikšu ārstei, kad viņa man visas manas sūdzības atrunās ar "jūs vienkārši esat parpūlējusies, vajag vairāk atpūsties", mēs šovakar ar Amandu vienojāmies, ka "neko lieku jau neviens te nedara".
Bet, ja nopietni, es šodien skolā atkal gandrīz aizmigu, kad apsēdos mīkstajā pufā palasīt (un es biju naktī gulējusi), pēc tam es raudāju, jo man bija panika par to, ka ir tik grūti palikt nomodā, un es nesaprotu, kāpēc tā ir. Jo tas tiešām vairs nav par miegainumu - man ir jāpieliek milzīga piepūle, lai neizrubītos. Es regulāri izmisīgi ilgojos pēc tā, lai fakultātē būtu kāda vieta, kur es varētu neuzkrītoši mazliet pagulēt, jo man klanās galva, un es nevaru nosēdēt, tas ir ļoti nepatīkami.

Citādi bija jauks seminārs par psihiatriju, kurā cilvēki atkal satraucās par lietām, ko es pateicu, un mazāk jauks seminārs par vidi un dzīvniekiem. Lorena man uzrakstījuisi e-pastu par selfreflekšenu, kurā ir visādi komentāri un viņa saka paldies par atklātu kritiku (es izteicu vienu kritisku piezīmi), bet neko nesaka par to, ka es esmu uzrakstījusi, cik ļoti lieliska pasniedzēja viņa, manuprāt, ir, varbūt viņa man netic, tas gan būtu ļoti bēdīgi.
 
 
pelnu feja
25 November 2014 @ 10:39 pm
 
Varbūt jums ir kāda nojaumsa, kur var dabūt šo grāmatu "The Riddle of Amish Culture"? Es it kā atrodu vairākas lapas, kur to it kā varētu lejupielādēt, bet kaut kā neizdodas.
 
 
pelnu feja
25 November 2014 @ 12:55 pm
 
The WHO and many other organisations focus on suicide prevention, and if by this is meant prevention of the causes that lead people to try to end their lives, then this focus is entirely sound. But if by ‘suicide prevention’ is meant simply preventing people from succeeding in killing themselves, irrespective of whether it is possible to change the conditions that lead them to wish to kill themselves, then suicide prevention is not always the right thing to do. It is possible that in a significant number of cases, suicide is the only way of escaping from unbearable and unrelievable suffering due to mental illness, and is in accordance with the rational preferences of the person committing suicide.

(Peter Singer "Voluntary Euthanasia: A Utilitarian Perspective")
Tags:
 
 
pelnu feja
24 November 2014 @ 05:04 pm
 
Es zinu, ka šis izklausīsies mazliet ciniski, bet, iedomājoties hipotētisku situāciju, kurā Latvijā ne tikai būtu atļauta eitanāzija, bet būtu spēkā Beļģijas likumi, kad teorētiski un reizēm arī praktiski eitanāzija var tikt atļauta cilvēkiem ne tikai terminālu slimību gadījumos, bet arī, kad cilvēks ir vienkārši handicaped, tad taču Latvijā varētu izraisīties "masveida nāve", jo šeit taču pat veselam cilvēkam var negribēties dzīvot.

Bet vispār interesanti, ka teorētiski (ļoti teorētiski, protams) kādā valstī es pie vēlēšanās varbūt varētu tikt eitanazaēta, ja es spētu pierādīt, ka tas, ka es varu dzīves laikā zaudēt redzi, briesmīgi ietekmē manu dzīves kvalitāti.

(te ir tā trauslā robeža, kurā es jūtos tā, ka man sev vismaz jāpajautā, vai šī ir lieta, par kuru vajadzētu smieties un plēst jokus. manuprāt, vajadzētu, bet es, protams, akceptēju alternatīvus viedokļus).
 
 
pelnu feja
23 November 2014 @ 12:40 am
 
Pēc trim balzamiem ar upeņu sulu es esmu iesākusi divus dzejoļus un pabeigusi selfreflekšenu, kurā viss ir ierakstīts daudz maz tā, kā tam ir jabūt, proti, Lorena ir brīnišķīga un viņas lekcijas lieliski organziētas, bet tas, ka viņa aizvēra diskusiju forumu, pirms es tajā paguvu ierakstīt savas idejas eksāmena darba tēmai, bija ļoti nepareizi. Vēl es šodien esmu bijusi pastaigā, aizgājusi uz veikalu un noskatījusies vienu interviju, es zinu, ka varēju piecelties ātrāk un izdarīt vairāk, jo man ir tik daudz neizdarītu lietu, kuras es nezinu, kā lai paspēj, but I really think, I am making some progress there.

Dažas lietas ir skaidras - jāatsāk rakstīt un vairāk jāsatiek cilvēki. Tad var atgūt sajūtu, ka es zinu, kāpēc es dzīvoju. Un jābeidz sevi vainot par lietām, ko es nedaru tik ātri un labi kā citi (joprojām nezinu, kā to izdarīt, bet tas ietilpst manos plānos).
 
 
pelnu feja
22 November 2014 @ 02:50 pm
 
Apsveru, vai neierakstīt selfreflekšenā, ka mans rakstības stils ir haotisks, jo es par pasauli domāju līdzībās, pagaidām es tikai mēģinu pateikt, ka es minu daudz piemēru no savas dzīves, nevis tāpēc, ka esmu apsēsta ar sevi un nespēju domāt neparko citu, bet jo es par lietām kopumā nedomāju kā par atsevišķām vienībām, bet savstarpēji saistītām, tādām, kas vienmēr veido veselumu, pat ja mēs to neredzam, bet man nav ne jausmas, kā to angliski jēdzīgi uzrakstīt. Bet man tiešām tā liekas, es esmu budists *es zinu, ka rasisms un homofobija pastāvēs mūžīgi :) ).
 
 
pelnu feja
22 November 2014 @ 01:38 am
 
Es nezinu, vai tā ir visiem, vai arī tā ir mana personiska problēma, bet ļoti bieži ir tā, ka es palasu kaut ko, ko agrāk esmu rakstījusi, un nodomāju "fui, kāds es esmu augstprātīgs mūdzis", un tas parasti nav par idejām, par kurām es runāju, bet vairāk par "es gan visu saprotu" toni.
 
 
pelnu feja
21 November 2014 @ 07:10 pm
 
Tas, kas ļoti krīt acīs, lasot par cilvēkiem ar mentālām saslimšanām, ir, ka ļoti daudzi no viņiem aizraujas ar dažādām reliģiskām praksēm. Nu, piemēram, rakstā par psihisku slimību stigmatizēšanu, respondenti to vien saka kā "es jau daudz ar cilvēkiem netiekos, tikai ģimene, daži tuvi draugi, un tad es vēl katru nedēļu eju uz baznīcu un bībeles studijām", nevis, piemēram, un tad vēl es eju uz šaha pulciņu (ok, stereotips, bet gan jau, ka tur arī pilns ar visādiem dīvaiņiem, ko saiedrība atstūmusi). Kad es biju "mazliet jukusi", kā es to tagad mēdzu definēt, es arī cītīgi gāju uz baznīcu - konkrēti man bija bail no ļaunajiem gariem, kas man bez dievišķās aizsardzības varētu nodarīt kaut ko briesmīgu. Tb - es tagad neironizēju vai nesaku, ka tas ir slikti, es tikai konstatēju faktu.
 
 
pelnu feja
21 November 2014 @ 04:54 pm
 
20-30 lapu garu rakstu es lasu aptuveni trīs h. Protams, tur ir daudzi faktori, kas to ietekmē, piemēram, ja tā būtu daiļliteratūra latviešu valodā, es noteikti lasītu ātrāk. Vēl arī tas, ka lielākoties jau tie teksti, ko es konvertēju uz kindli, nav pašos jēdzīgākajos formātos tādā nozīmē, ka tie nav e-grāmatas,, un, palielinot, pa vidu tekstam ir lapaspušu nr, raksta nosaukums utt, un tas diezgan palēnina lasīšanu, jo gan paņem laiku, tinot pāri, gan bieži pazūd doma, kamēr es skatos uz tiem nesaistītajiem vārdiem un simboliem. Un lielākoties, kamēr es ielasos tekstā paiet kādsa laiks, nu, proti, kad es sāku lasīt man parasti kādu laiku ir grūti koncentrēt skatienu, tad kādu laiku ir ok, līdz es nogurstu, tad var atpūsties un atkal ķerties pie lasīšanas. Vēl, protams, ir mans mūžīgais niķis, ja teksts ir interesants, bieži apstāties un domāt, staigāt pa dzīvokli un domāt, vārīt tēju utt.

Man vajag laikgriezi kā harijā poterā, lai es varētu pagūt izlasīt un pārdomāt lietas.
 
 
pelnu feja
21 November 2014 @ 02:48 am
 
Ārā ir uzsnidzis.