pelnu feja
27 November 2014 @ 11:37 pm
 
Ļoti daudz domāju par kādu TED video, ko nesen noskatījos. Tajā tika runāts par to, ka mums vajadzētu skatīties ar aizdomām uz dzīves pārliecīgu pielīdzināšanu stāstam. Es to šobrīd izjūtu ļoti izmisīgi, proti, neatbilstību starp iedomāto stāstu un realitāti. Stāsta versijā man būtu jābūt stiprākam un labākam cilvēkam, kurš pieņem labākus lēmumus, risina problēmas laicīgi un varonīgi saņemas un tiek galā ar visām grūtībām. Stāsta versijā ir neredzamas drošības jostas, un mēs zinām, ka varonis pēc lūzuma punkta piecelsies, ievilks elpu un, skanot iedvesmojošai mūzikai, visu atrisinās, uzveicot gan pasauli, gan pats sevi, vai notiks brīnums, un viss atrisināsies pats no sevis. Dzīves versijā nekādu drošības jostu nav.
Viņš tajā video uzsver, ka cilvēki, runājot par savām dzīvēm, lieto poētiskus salīdzinājumus, un gandrīz neviens nesaka "my life is such a mess".
Es ļoti stipri uztveru savu dzīvi kā stāstu, un, kaut arī es esmu pilnīgi par to, ka pārnestās nozīmes un līdzības mums palīdz izdzīvot tikpat mistiskā un iedarbīgā veidā kā ticība Dievam, stāsti mums palīdz saprast un redzēt lietas labāk, tajā pašā laikā, es domāju, ka reizēm mēs tik ļoti turamies pie stāsta versijas, ka ļaujam savai dzīvei nejēdzīgi samudžināties.
Man liekas, ka tas tagad notiek ar mani - kā es te nesenm rakstīju - it kā es daru pareizās lietas, un tomēr ir sajūta, ka ir gadījies iekļūt kaut kādā aizspogulijā, ka šī ir "nepareizā dzīves versija", mazliet saskrāpēta un izkropļota. Bet varbūt vienkārši dzīve nav iedomu pasaulē uzmesta plāna atveidojums realitātē. Pārāk liela iedzīvošanās stāstā ir gluži bīstama, mēs taču zinām, ka autors var arī pats savā stāstā nejauši nomirt.
 
 
pelnu feja
27 November 2014 @ 08:14 pm
what it takes  
Viņa neteica, ka es esmu pārpūlējusies - tieši pretēji: ar līdzīgām sūdzībām pie viņas tagad nākot arī cilvēki, kuriem nekādu hronisku veselības problēmu, kas ikdienā tērē papildus spēkus, lai izdarītu lietas, nav. Es izklausotietes nedaudz depresīva, bet ņemot vērā visus apstākļus, plus manu redzi, tas, kā es jūtos, ir PILNĪGI NORMĀLI. Un es stāstīju par visu diezgan godīgi, nu, nepateicu tikai, ka plānoju atvadīties no suņa, jo tā ir pārāk personiska lieta, un viņa jau nav nekāds psihoterapeits, bet es pieminēju regulāru raudāšanu virtuvē uz grīdas un to, ka pašās interesantākajās lekcijās man klanās galva, un, ka tad, kad ir laiks, es varu nogulēt 20 h. Un tas viss esot pilnīgi saprotami, jo skola prasa daudz spēka, ārā ir auksts un tumšs, nav laika pietiekami daudz atpūsties. Viņa pat teica, ka es mierīgi varu kādreiz iedzert kolu vai kafiju, ja tas var palīdzēt. Protams, viņa uzrakstīja kaut kādus uztura bagātinātājus un nosūtījumu uz analīzēm, bet principā neesot pamata domāt, ka man kaut kas kaiš.

No vienas puses tas ir mierinoši, jo man nav jājūtas vainīgai par to, ka lekcijās nāk miegs un ka es visu laiku raudu un esmu nogurusi, no otras - diezgan izmisīga sajīuta, ka tas, visticamāk, tā turpināsies.
 
 
pelnu feja
27 November 2014 @ 01:39 am
 
Es zinu, ko es rīt teikšu ārstei, kad viņa man visas manas sūdzības atrunās ar "jūs vienkārši esat parpūlējusies, vajag vairāk atpūsties", mēs šovakar ar Amandu vienojāmies, ka "neko lieku jau neviens te nedara".
Bet, ja nopietni, es šodien skolā atkal gandrīz aizmigu, kad apsēdos mīkstajā pufā palasīt (un es biju naktī gulējusi), pēc tam es raudāju, jo man bija panika par to, ka ir tik grūti palikt nomodā, un es nesaprotu, kāpēc tā ir. Jo tas tiešām vairs nav par miegainumu - man ir jāpieliek milzīga piepūle, lai neizrubītos. Es regulāri izmisīgi ilgojos pēc tā, lai fakultātē būtu kāda vieta, kur es varētu neuzkrītoši mazliet pagulēt, jo man klanās galva, un es nevaru nosēdēt, tas ir ļoti nepatīkami.

Citādi bija jauks seminārs par psihiatriju, kurā cilvēki atkal satraucās par lietām, ko es pateicu, un mazāk jauks seminārs par vidi un dzīvniekiem. Lorena man uzrakstījuisi e-pastu par selfreflekšenu, kurā ir visādi komentāri un viņa saka paldies par atklātu kritiku (es izteicu vienu kritisku piezīmi), bet neko nesaka par to, ka es esmu uzrakstījusi, cik ļoti lieliska pasniedzēja viņa, manuprāt, ir, varbūt viņa man netic, tas gan būtu ļoti bēdīgi.
 
 
pelnu feja
25 November 2014 @ 10:39 pm
 
Varbūt jums ir kāda nojaumsa, kur var dabūt šo grāmatu "The Riddle of Amish Culture"? Es it kā atrodu vairākas lapas, kur to it kā varētu lejupielādēt, bet kaut kā neizdodas.
 
 
pelnu feja
25 November 2014 @ 12:55 pm
 
The WHO and many other organisations focus on suicide prevention, and if by this is meant prevention of the causes that lead people to try to end their lives, then this focus is entirely sound. But if by ‘suicide prevention’ is meant simply preventing people from succeeding in killing themselves, irrespective of whether it is possible to change the conditions that lead them to wish to kill themselves, then suicide prevention is not always the right thing to do. It is possible that in a significant number of cases, suicide is the only way of escaping from unbearable and unrelievable suffering due to mental illness, and is in accordance with the rational preferences of the person committing suicide.

(Peter Singer "Voluntary Euthanasia: A Utilitarian Perspective")
Tags:
 
 
pelnu feja
24 November 2014 @ 05:04 pm
 
Es zinu, ka šis izklausīsies mazliet ciniski, bet, iedomājoties hipotētisku situāciju, kurā Latvijā ne tikai būtu atļauta eitanāzija, bet būtu spēkā Beļģijas likumi, kad teorētiski un reizēm arī praktiski eitanāzija var tikt atļauta cilvēkiem ne tikai terminālu slimību gadījumos, bet arī, kad cilvēks ir vienkārši handicaped, tad taču Latvijā varētu izraisīties "masveida nāve", jo šeit taču pat veselam cilvēkam var negribēties dzīvot.

Bet vispār interesanti, ka teorētiski (ļoti teorētiski, protams) kādā valstī es pie vēlēšanās varbūt varētu tikt eitanazaēta, ja es spētu pierādīt, ka tas, ka es varu dzīves laikā zaudēt redzi, briesmīgi ietekmē manu dzīves kvalitāti.

(te ir tā trauslā robeža, kurā es jūtos tā, ka man sev vismaz jāpajautā, vai šī ir lieta, par kuru vajadzētu smieties un plēst jokus. manuprāt, vajadzētu, bet es, protams, akceptēju alternatīvus viedokļus).
 
 
pelnu feja
23 November 2014 @ 12:40 am
 
Pēc trim balzamiem ar upeņu sulu es esmu iesākusi divus dzejoļus un pabeigusi selfreflekšenu, kurā viss ir ierakstīts daudz maz tā, kā tam ir jabūt, proti, Lorena ir brīnišķīga un viņas lekcijas lieliski organziētas, bet tas, ka viņa aizvēra diskusiju forumu, pirms es tajā paguvu ierakstīt savas idejas eksāmena darba tēmai, bija ļoti nepareizi. Vēl es šodien esmu bijusi pastaigā, aizgājusi uz veikalu un noskatījusies vienu interviju, es zinu, ka varēju piecelties ātrāk un izdarīt vairāk, jo man ir tik daudz neizdarītu lietu, kuras es nezinu, kā lai paspēj, but I really think, I am making some progress there.

Dažas lietas ir skaidras - jāatsāk rakstīt un vairāk jāsatiek cilvēki. Tad var atgūt sajūtu, ka es zinu, kāpēc es dzīvoju. Un jābeidz sevi vainot par lietām, ko es nedaru tik ātri un labi kā citi (joprojām nezinu, kā to izdarīt, bet tas ietilpst manos plānos).
 
 
pelnu feja
22 November 2014 @ 02:50 pm
 
Apsveru, vai neierakstīt selfreflekšenā, ka mans rakstības stils ir haotisks, jo es par pasauli domāju līdzībās, pagaidām es tikai mēģinu pateikt, ka es minu daudz piemēru no savas dzīves, nevis tāpēc, ka esmu apsēsta ar sevi un nespēju domāt neparko citu, bet jo es par lietām kopumā nedomāju kā par atsevišķām vienībām, bet savstarpēji saistītām, tādām, kas vienmēr veido veselumu, pat ja mēs to neredzam, bet man nav ne jausmas, kā to angliski jēdzīgi uzrakstīt. Bet man tiešām tā liekas, es esmu budists *es zinu, ka rasisms un homofobija pastāvēs mūžīgi :) ).
 
 
pelnu feja
22 November 2014 @ 01:38 am
 
Es nezinu, vai tā ir visiem, vai arī tā ir mana personiska problēma, bet ļoti bieži ir tā, ka es palasu kaut ko, ko agrāk esmu rakstījusi, un nodomāju "fui, kāds es esmu augstprātīgs mūdzis", un tas parasti nav par idejām, par kurām es runāju, bet vairāk par "es gan visu saprotu" toni.
 
 
pelnu feja
21 November 2014 @ 07:10 pm
 
Tas, kas ļoti krīt acīs, lasot par cilvēkiem ar mentālām saslimšanām, ir, ka ļoti daudzi no viņiem aizraujas ar dažādām reliģiskām praksēm. Nu, piemēram, rakstā par psihisku slimību stigmatizēšanu, respondenti to vien saka kā "es jau daudz ar cilvēkiem netiekos, tikai ģimene, daži tuvi draugi, un tad es vēl katru nedēļu eju uz baznīcu un bībeles studijām", nevis, piemēram, un tad vēl es eju uz šaha pulciņu (ok, stereotips, bet gan jau, ka tur arī pilns ar visādiem dīvaiņiem, ko saiedrība atstūmusi). Kad es biju "mazliet jukusi", kā es to tagad mēdzu definēt, es arī cītīgi gāju uz baznīcu - konkrēti man bija bail no ļaunajiem gariem, kas man bez dievišķās aizsardzības varētu nodarīt kaut ko briesmīgu. Tb - es tagad neironizēju vai nesaku, ka tas ir slikti, es tikai konstatēju faktu.
 
 
pelnu feja
21 November 2014 @ 04:54 pm
 
20-30 lapu garu rakstu es lasu aptuveni trīs h. Protams, tur ir daudzi faktori, kas to ietekmē, piemēram, ja tā būtu daiļliteratūra latviešu valodā, es noteikti lasītu ātrāk. Vēl arī tas, ka lielākoties jau tie teksti, ko es konvertēju uz kindli, nav pašos jēdzīgākajos formātos tādā nozīmē, ka tie nav e-grāmatas,, un, palielinot, pa vidu tekstam ir lapaspušu nr, raksta nosaukums utt, un tas diezgan palēnina lasīšanu, jo gan paņem laiku, tinot pāri, gan bieži pazūd doma, kamēr es skatos uz tiem nesaistītajiem vārdiem un simboliem. Un lielākoties, kamēr es ielasos tekstā paiet kādsa laiks, nu, proti, kad es sāku lasīt man parasti kādu laiku ir grūti koncentrēt skatienu, tad kādu laiku ir ok, līdz es nogurstu, tad var atpūsties un atkal ķerties pie lasīšanas. Vēl, protams, ir mans mūžīgais niķis, ja teksts ir interesants, bieži apstāties un domāt, staigāt pa dzīvokli un domāt, vārīt tēju utt.

Man vajag laikgriezi kā harijā poterā, lai es varētu pagūt izlasīt un pārdomāt lietas.
 
 
pelnu feja
21 November 2014 @ 02:48 am
 
Ārā ir uzsnidzis.
 
 
pelnu feja
21 November 2014 @ 01:59 am
 
Ja šis nebūtu tāds laiks, kurā principā nav laika, man ļoti gribētos tādu kopābūšanu, kurā var ilgi, ilgi sēdēt vai gulēt blakus un neko neteikt. Tas laikam būtu kā nopirkt pašu dārgāko kūku veikalā zinot, ka tev principā vispār nekam nav naudas.
 
 
pelnu feja
19 November 2014 @ 11:51 pm
 
Un vēl tas mācītājs, runājot par banzīcas šībrīža publisko nostāju, teica, ka tā nevar būt citādāka, bet baznīcai vajadzētu ne tikai runāt, bet arī kaut ko darīt. Interesanti, viņš bija domājis, piemēram, sākt kurt sārtus?
 
 
pelnu feja
19 November 2014 @ 10:45 pm
 
Runājot par praktiskās dzīves aktualitātēm, jau vairākas dienas ir pazudusi mana pidžamas augšiņa, es nesaprotu, kur tik pārskatāmā/pārtaustāmā vidē kā šī vispār kaut kas var pazust, bet man drēbes pazūd regulāri. Es nesaprotu, kāpēc ne vietējā mego, ne veikalā "Jūlija" pārdevējas mani nesveicina, domāju nez, vai tā ir kāda īpaša personiska nepatika pret mani vai arī viņas nesveicina nevienu. Šodien vēl neko nesarunāju par suni, ceru ka izdosies rīt. Toties pierakstījos pie ģimenes ārstes - man ļoti patīk, ka dāmai reģistratūrā ir ārkārtīgi laipna un mierinoša balss, man vispāŗ nav bail uz turieniu zvanīt, man patīk, ka cilvēki runā "viss būs labi" balsī, es arī gribētu tā mācēt runāt. Izmazgāju daļu grīdas. Kad tagad vakarā braucu mājās autobusā, kaut kāds piedzēries Rokpeļņa vecuma opis, kas iekāpa Tallinas ielas pieturā un izkāpa, par laimi, jau Inženieru ielā, man piedāvāja kūku un abolu vīnu, un iet ciemos pie viņa draugiem, kas dzīvo vecrīgā, no visiem piedāvājumiem laipni atteicos, patiešām nepatīkami šajā sarunā bija tikai tas, ka, kaut arī es visu laiku skatījos ārā pa logu, nevis uz viņu, man degunā sitās briesmīga alkohola dvinga, kas traucēja elpot.
 
 
pelnu feja
19 November 2014 @ 10:04 pm
"dod rozi, kas nezāli noēno"  
Šovakar biju baznīcā. Škiet, ka pēdējorreiz tur biju bijusi apmēram pirms gada, bet arī ne uz dievkalpojumu, bet Leldes ansambļa koncertu. Mācītājs runāja par abortiem un viendzimuma laulībām, kas bija vairāk nekā nepatīkami, man gribējās celties un iet prom, bet tad es vienojos ar sevi, ka es neesmu atnākusi klausīties visu šito debilismu, es esmu atnākusi aprunāties ar Dievu (kas, protams, nenozīmē, ka es to nevaru darīt/nedaru ārpus baznīcas, bet reizēm, kad ir riktīgi grūti, liekas svarīgi tur aiziet, pirmoreiz dzīvē arī beidzu sevi par to ēst, nu, par to, ka es eju uz baznīcu tad, kad es jūtos esam nenormālos sūdos). Vispār šoreiz bija baigi jocīgi - agrāk es nekad nedziedāju, nu, izņemot tikai tās vietas, ko, regulāri nākot zināju no galvas, bet grāmatu un lapiņas nekad neņēmu, mani interesēja sprediķi, tas bija tas, kāpēc es tur gāju, tagad man bija tik žēl, ka nevaru ņemt lapiņu un dziedāt visus tos tekstus līdz ar pārējiem, nu, kaut ko jau, protams, varēju, nav tā, ka pa šiem gadiem daudz kas būtu mainījies, sprediķis mani vispār neinteresēja, diezgan apzināti centos tajā neklausīties (nebija gan arī parastais mācītājs, tāpēc bija īpaši draņķīgi par tiem abortiem un tā). Vispār es jutos līdzīgi kā reizēm komunikācijā ar cilvēkiem, ka vārdi tik ļoti traucē, visi vārdi, ko tu atrodi, tāpat ir nepareizie vārdi, gribas tikai pieskarties un būt.

Un vēl, kaut arī, protams, es arī pati aizgāju tāpēc, ka gribēju iegūt mierinājumu un drošības sajūtu, kopumā nereāli aizkaitināja, cik visi runātie teksti ir vērsti uz "mums visiem ir slēpti dvēseles ievainojumi, tāpēc mēs darām sliktu", "baznīcā ir gaidīti visi, kuri ir apmaldījušies un nesaprasti", kas, protams, ir ok un patiesība (es ceru), bet kopumā ļoti izklausījās, atsaucoties uz kādu vasarā lasītu grāmatu, pēc varena woundology. Kasd es biju superdepresīva, es, iepsējams, nepamanīju šito gaušanos un koncentrēšanos uz to, kādi mēs visi esam mazi nabadziņi ar slēptām brūcēm, bet šobrīd mani tas tiešām kaitina, man gribas lai uzsvars tiek likts uz "līksmojiet par savu dievu un atcerieties, ko viņš jums labu darījis".

Kaut arī esmu iesvētīta, pie dievgalda negāju, es domāju, ka lietas, ko es runāju par kristietību un tas, ka es neeju uz baznīcu, īsti vairs neļauj man to darīt, plus tur bija tas svešais mācītājs, kurš varētu nemaz nebūt drošs, ka es tiešām esmu iesvētīta. Es domāju, ka, ja viņi zinātu, ka es esmu atnākusi galvenokārt tāpēc, lai aizlūgtu par savu suni, un ka man ir varavīksne, viņi droši vien izspertu mani laukā kā pēdējo nešķīsteni. Nu, vai arī piedāvātu nožēlot un atgriezties.
 
 
pelnu feja
17 November 2014 @ 05:45 pm
 
Lielajā lasīšanā ir uzvarējušas kaķīša dzirnavas - man šķiet, ka tas kaut ko liecina par latviešiem (lai kā es necienītu Skalbi par viņa poētisko meistarību), manuprāt, neko labu.
 
 
pelnu feja
15 November 2014 @ 05:36 pm
 
Šodien satikos ar Z, bijām uz desmit minūtēm slavas. Viena no jaukākajām pēdējā laika dienām. Man likās, ka es varētu tur sēdēt un klausīties lugu fragmentus mūžīgi, es nezinu, vai tas tā ir tāpēc, ka es no dramaturģijas vispār neko nesaprotu, jo iepriekšējoreiz, kad es biju šajā pasākumā, bija tieši tāpat. Dzejas un prozas lasījumos vienmēr, pat ja kopumā viss ir forši, tomēr gribas kaut kam piesieties, ieslēdzas kaut kāds vēretējošais faktors.

Z saka, ka es lietas daru labi, ka es varbūt vienkārši esot pārāk gudra un daudz spējīga izdomāt savam vecumam, bet man trūkst pieredzes, un tāpēc es no sevis pārāk daudz sagaidu, ka ir lietas, ar kurām es neprotu tikt galā, jo tās vienkārši vēl nekad iepriekš nav notikušas. Tas mazliet vieš cerības, ka viss varbūt vienmēr nebūs tā, kā tagad, un es nejutīšos tik vainīga un tik nogurusi. Man vienkārši liekas, ka citiem cilvēkiem viss sanāk labāk (arī tad, ja viņiem nav iepriekšējas pieredzes konkrētajā jautājumā, ka cilvēki kaut kādā mistiskā veidā dzīvo viegli, un es tā neprotu).

Auksta kafija un piparkūkas.
 
 
pelnu feja
15 November 2014 @ 12:52 am
 
Nez, kā man būtu jājūtas, kad ieslēdzoot planšetē talkbeku, es nodomāju "kāda pazīstama, mierinoša balss".
 
 
pelnu feja
15 November 2014 @ 12:34 am
 
„Pasaules gals” ir par kādu meiteni, kura apcer domu, ka var uznākt pasaules gals. Šis stāsts vairāk nekā citi atgādina grafomonisku apcerējumu par dzīvi un dzīves jēgu."
Tags:
 
 
pelnu feja
14 November 2014 @ 04:40 pm
 
Es nevaru saprast, vai med antro testā, kur jāmin kāda rituāla piemērs, man rakstīt par to, ka tad, kad es biju mazliet jukusi, plus praktizējoša kristiete, es biju uz mājām uzaicinājusi mācītāju, jo man likās, ka tās ir apsēduši ļaunie gari.
 
 
pelnu feja
13 November 2014 @ 01:20 pm
 
Nevaru un nevaru beigt domāt par "[info]avralavral rakstīto, ka ticība nav izvēle, un ticības netolerēšana un izsmiešana ir kaut kādā ziņā līdzīga geju diskriminēšanai: "un daudzi mēģina iedabūt savās galvās, ka tas viss ir muļķības, Dieva nav, bet viņiem nesanāk.".

Protams, virspusēji skatoties, tas galīgi nav salīdzināms, gan, nevis izvēles vai nolemtības dēļ, bet gan tāpēc, ka tiešām kristieši taču pēc būtības ir aicināti ne tikai sekot Dievam, bet arī sludināt, tāpēc arguments par to, ka geji tev nenāk klāt uz ielas un nestāsta, ka homoseksualitāte ir augstākais labums, manuprāt, ir diezgan spēcīgs, bet te gan atkal jautājums par to, kā kurš interpretē kristietības idejas un izpratni par sludināšanu. Un personīgi es arī drīzāk precizētu, ka tiešām ticība nav izvēle, daudz to nepiesaistot konkrētai reliģijai, droši vien tāpēc, ka es pati neesmu izturējusi kristietības nosodījumu pret homoseksualitāti, un laikā, kad es sevi ļoti nopienti uzskatīju par praktizējošu kristieti, mani ticības un seksualitātes (izklausās absurdi, vai ne?) konflikts briesmīgi nomāca. Tb - ir daudzi kristieši, kuri praktizē kristietību, esot homoseksuāli (šajā kontekstā vienmēr atceros brīnišķigo Fish out of the Water izteikumu "Jesus doesn't care about my sexuality, he cares about my heart"), bet man tam nebija spēka, nebija spēka ne baznīcā dzirdēt visādus "tev jāatgriežas no grēka, lai tu nenokļūtu ellē" izteikumus, ne lielas daļas cilvēku acīs tikt identificētai ar to šaurprātīgo homofobu kopienu.

Bet par ticību gan - lai cik tas traki arī neizklausītos, es domāju, ka ticību neizvēlas, un Dievs cilvēku aicina, un tu vari nomainīt vienu reliģiju pēc otras, un beigās atteikties no tās pavisam, bet tas nekādi neietekmē "ticību", ja nu vienīgi padara to vēl stiprāku.

Un būtībā es arī tiešām piekrītu (esmu jau par to daudz izteikusies), ka nav tādu atsevišķu problēmu kā kādas cilvēku grupas diskriminēšana - ir problēma ar to, ka mēs kā sabiedrtība esam netoleranti, nobijušies, dusmīgi, neizglītoti un droši vien lielā mērā kopumā ārkārtīgi nelaimīgi, un, protams, ka viss "citādais", kas te mēģina iespraukties ar savām tiesībām un prasību pēc atzīšanas, tikai vairo kopējo paniku un nedrošību.

http://klab.lv/users/avralavral/110024.html
 
 
pelnu feja
12 November 2014 @ 05:47 pm
 
Man liekas, ka azimigt lekcijā būtu viena no visapkaunojošākjām lietām, kas varētu notikt, un man liekas, ka man tas draud, jo man mēdz būt grūti noturēt vaļā acis pat savās mīļākajās lekcijās, tb - tam nav nekāda sakara ar garlaicību, man vienk. visu laiku nenormāli nāk miegs.
 
 
pelnu feja
12 November 2014 @ 12:41 am
 
Ok, tad, kad krūzīte pati sāk pārvietoties pa galdu, ir jāiet gulēt.
 
 
pelnu feja
08 November 2014 @ 07:41 pm
 
Bet es igauņu vectētiņa līdzības, kuru, protams, uzskatu par absolūti lielisku, vēl jo vairāk tāpēc, ka vārdu Igaunija redzu zilā krāsā, sakarā sāku domāt, ka man laikam neliekas īpaši svarīgi varēt definēt savu seksualitāti, tas ir - nevis, neliekas svarīgi, bet neliekas, ka tas ir līdz galam iespējams, jo, protams, ja man ir jāizmanto kāds konkrēts vārds, es saku, ka esmu homoseksuāla, jo tas šķietas esam vispareizāk, balstoies manu līdzšinējo romnantisko interešu pieredzē, bet es nejūtos esam par to par 100 % pārliecināta, jo es taču, piemēram, nevaru zināt, vai varētu izjust seksuālu/romantisku interesi pret, piemēram, transpersonu, jo gluži vienkārši tas ir ārpus manas pieredzes robežām. Manuprāt, cilvēks nekad nevar sevi līdz galam definēt, tāpat kā nevar pateikt "es šādā situācija noteikti rīkotos tā", un, man šķiet, ka tas arī nav jāvar.

BET, te, protams, eksistē milzu 'bet' šaurprātīgu sabiedrību ietvaros, un es diemnžēl uzskatu, ka Latvijas sabiedrība kopumā ir visai šaurprātīga, proti, ja tu pasaki, ka tu nejūties spējam definēt savu seksualitāti vai tev tas neliekas svarīgi, neviens jau neticēs, ka tas tiešām tā ir, vai nereaģēs "re, cik interesanti, vai tu varētu to paskaidrot tuvāk", bet nospriedīs, ka tu tikko pieklājīgi pateicī "mani nahuj neinteresē, no kurienes ir tavs vectētiņš", un uzskatīs par stulbu homofobu, un tas arī ir iemesls, kāpēc es par sevi mēdzu teikt, ka esmu homoseksuāla, jo tas, pirmkārt, paskaidro manas šībrīža romantiskās preferenes, otrkārt, līdzīgā veidā kā varavīksnes nēsāšana parāda, ka man kopumā ar lgbt nav nekādu problēmu, un es esmu totāli par tiesībām un vienlīdzību, ja es dzīvotu atvērtākā sabiedrībā, es droši vien, ne nesātu varavīksni, ne ieliktu sevi tik šaurā rāmī.
 
 
pelnu feja
08 November 2014 @ 01:41 pm
 
Man tieši studijas (un es nebiju paredzējusi, ka tā būs, jo man šī sajūta iepriekš nebija tik izteikta) ļoti bieži rada sajūtu, ka es esmu ieslēgta savā ķermenī, un es nezinu, kā šo sajūtu var pārvarēt, es vienkārši esmu panikā, un tas arī liek zaudēt izšķirtspēju, kas ir tas, ko es tiešām nevaru, jo mans ķermenis to nevar, no kā izriet, ka man ir vajadzīgas citas darba formas, citu formātu materiāli utt, un kas ir vienkārši mans stulbums, piemēram (tb - visiem tāds kaut kādā mērā piemīt, un par to nav vērts baigi uztraukties). Ja es būtu mazāk panikā un nogurusi, tad es spētu vairāk skatīties uz sevi un situācijām no malas, un vairāk analizēt. Varbūt, ka es vēl varu tikt atpakaļ pie šīs sajūtas/spējas. Es ceru.

Man tikko ienāca prātā absurds salīdzinājums. Sajūta ir, ka kaut kas šajā visā ir nogājis greizi kādā noteiktā punktā, kuru es esmu palaidusi garām, un pie manis ir sākuši kaudzēm lipt klāt visādi sūdi no sērijas "es esmu panikā, jo nekam vairs nav laika", "cilvēki padomās, ka es esmu stulba vai slinka", "es noteikti necenšos pietiekami ļoti" un tūkstoš tamlīdzīgu ideju, it kā es būtu tā mīkla, kuru es toreiz te pielipināju pie galda, jo nebiju izmantojusi pietiekami daudz miltu. Tālāk es varētu attīstīt "es te tā padomjāju" filosofiju un teikt, ka man taču ir jāvar no sevis izcept, piemēram, kanēļmaizītes vai mafinus, un es nedrīkstu ļaut sev pielipt pie galda vai sienām. Tas man atgādina, ka es te kaut kad diskutēju ar augsni par to, ka varētu taču mierīgi kādam uzdāvināt ziloni un teikt, ka tas ir suns ar garu degunu, kurš mazliet izskatās pēc ziloņa.
 
 
pelnu feja
08 November 2014 @ 01:12 pm
 
O, mans rīts sākas ar to, ka es saņemu e-pastu, ka man par zinātniskā raksta analīzi ir 10, un tas esot labā valodā pasniegts, interesants darbs. Jo īpaši mani tas iepriecina, jo raksts bija lit. zinātnē, un es varēju, tā kā man nav laika ne lasīt savas grāmatas, ne rakstīt par tām, vismaz paķidāt kāda cita tekstu, kas man tiešām bija ļoti svarīgi, ņemot vērā to, cik ļoti sāp fakts, ka lit. nemaz nav laika nekādās izpausmēs un veidos. Plus, izņemot stulbo lit. sarakstu, kur es biju izmantojusi tikai vienu avotu, bet to pašu īsti nemācēju pierakstīt, nu, vai vismaz domāju, ka nemāku, tas bija reāli viegli un iepriecinoši, un pašu tekstu, neskaitot noformēšanas lietas, varēja uzrakstīt pārīs h laikā (bet varbūt viņš tos pāris mēnešus arī bija devis tādiem idiotiem kā es, kas nevar malas sabīdīt pareizi, lai var sākt jau laicīgi).
 
 
pelnu feja
08 November 2014 @ 03:41 am
 
Bet vispār es gribu atpakaļ to brīvības un viegluma sajūtu. Kā es nesen, staigājot ar suni, izmisīgi nodomāju "es gribu atkal būt priecīga". Ar "priecīga" es domāju, nevis atsevišķos brīžos, bet kopumā. Gribu to sajūtu, kāda man bija vasarā, kad iznāca grāmata un es sāku rakstīt blogu, - ka viss ir pareizi, ka es zinu, kas es esmu, ka viss ir iespējams.
 
 
pelnu feja
08 November 2014 @ 01:25 am
 
Šī nemaz nav pirmā reize, kad ir vairāk vai mazāk sūdīgi, un pie apvāršņa parādās Kirkegors. Laikam viens no retajiem autoriem, kurš spēj runāt par Dievu tā, ka mani tas neaizkaitina un neatbaida.
 
 
pelnu feja
08 November 2014 @ 12:46 am
 
No! No one who was great in the world will be forgotten, but everyone was great in his own way, and everyone in proportion to the greatness of that which he loved. He who loved himself became great by virtue of himself, and he who loved other men became great by his devotedness, but he who loved God became the greatest of all. Everyone shall be remembered, but everyone became great in proportion to his expectancy. One became great by expecting the possible, another by expecting the eternal; but he who expected the impossible became the greatest of all. (..) There was one who was great by virtue of his power, and one who was great by virtue of his wisdom, and one who was great by virtue of his hope, and one who was great by virtue of his love, but Abraham was the greatest of all, great by that power whose strength is powerlessness, great by that wisdom whose secret is foolishness, great by that hope whose form is madness, great by that love who is hatred to oneself. By faith Abraham emigrated from the land of his fathers and became an alien in the promised land. He left one thing behind, took one thing along, he left behind his worldly understanding, and he took along his faith. Otherwise he certainly would not have emigrated but surely would have considered it unreasonable.

(Sören Kierkegaard "Fear and Trembling")
Tags:
 
 
pelnu feja
05 November 2014 @ 01:11 pm
 
Es nevaru atrast nevienu piemēru ar noslepkavotu musulmaņu sievieti Francijā, un tas ir ļoti slikti, jo man ir tikai piemērs ar astoņpadsmitreizes sadurto Marwu Vācijā.
 
 
pelnu feja
04 November 2014 @ 12:57 pm
filosofijas tests  
Es domāju, ka tie ir jautājumi, par kuriem domā bērnībā, un tad tiem tiek pāri..
 
 
pelnu feja
03 November 2014 @ 12:15 am
 
Šovakar noskatījos "Front of the Class". Daudz raudāju. Es arī tā jūtos - man ļoti patīk mācīties (kā izrādās), tikai tas, kas citiem prasa stundu, man paņem divas vai trīs, vai pat vairāk.

Es arī neienīstu grāmatas, kaut arī man ir grūti tās lasīt (tādā nozīmēē, ka lasīšana vienmēr prasa piepūli, pat visērtākajos variantos), bet es tik ļoti gribu tikt pie tā, kas ir iekšā grāmatās.
 
 
pelnu feja
31 October 2014 @ 10:19 pm
 
Interesanti, vai to, ka es tikko virtuvē atradu sērkociņu kastīti pilnu ar žiletēm, uztvert par ļaunu vēstošu zīmi vai arī par iespēju no tām beidzot atbrīvoties?

Pizģec, labi, ka kaut kādi ciemiņi tām žiletēm neuzdūrās. Es biju 100 % pārliecināta, ka tās esmu izmetusi jau sen, bet izrādās, ka ne tikai neesmu, bet pat esmu atvedusi līdzi uz šejieni. Es atceros, ka atvedu no Liepājas kaut kādus sērkociņus un te noliku (es neizmantoju sērkociņus vispār, jo te ir elektriskā plīts). Un tagad es te kārtoju un cilāju lietas, un saprotu, ka nav tās skaņas, kādai būtu jābūt, ja kastītē ir sērkociņi....

Bet nu tad šī būs tā vēsturiskā diena, kad es tās izmetu. Lai arī kā man neklātos, nekādas vairs žiletes.
 
 
pelnu feja
31 October 2014 @ 01:23 am
 
When I asked Sukey why the Hmong community accepted her so readily, she said, "The Hmong and I have a lot in common. I have an anarchist sub-personality. I don't like coercion. I also believe that the long way around is often the shortest way from point A to point B. And I am not very interested in what is generally called the truth. In my opinion, consensual reality is better than facts.

(Anne Fadiman "The Spirit Catches You and You Fall Down")
Tags:
 
 
pelnu feja
25 October 2014 @ 12:57 am
 
Tikko ierakstīju semināra forumā, ka es par sevi domāju kā par vairākiem cilvēkiem vienlaikus un ka es domāju dažādas pretrunīgas lietas reizē. Un tagad es tā padomāju, tas taču izklausās kaut kā nenormāli. Vēl jo ļaunāk, varbūt tas tiešām ir nenormāli. LĪdz nonākšanai šajā kursā, man ar savu ideju par visa vienlaicīgumu un līdzāspastāvēšanu nebija nekādu problēmu, bet tagad sāk likties, ka varbūt ir svarīgi izvēlēties "vienu" pārliecību, personību un nostāju. Bet tas taču ir briesmīgi. Es tā neesmu ar mieru.

Moš, man vajadzētu vairāk padomāt, ko es tur rakstu, nav jau ciba, kur var spļaut laukā visus absurdus, kas ienāk prātā. No otras puses, mierinu sevi ar domu, ka normalitātes un abnormalitātes jēdzieni ir plūstoši.
 
 
pelnu feja
24 October 2014 @ 07:36 pm
 
Atmiņa plus iztēle ir briesmīgi. Nācu no veikala ar diviem maisiem, aizķēros aiz apmales, un kaut arī man izdevās noturēt līdzsvaru, tajā īsajā grīļošanās mirklī es jau paguvu ļoti skaidri iztēloties, cik tieši sāpīgi būs šitādā aukstumā nokrist uz asfalta. Man sāka dauzīties sirds un cauri izskrēja šausmu sajūta. Tā kā man rokās bija tie maisi, man likās, ka es varētu nepagūt palikt rokas zem sevis un nokrist tā, ka mana seja saskarsies ar asfaltu. Jocīgi, jo tas taču bija tik īss mirklis. Bet vispār, nav ko piesaukt nelaimi, protams, bet es ļoti sen nekur neesmu nokritusi, agrāk diezgan regulāri es kaut kur aizķēros, un šad tad arī tiešām (jāteic, gan vienmēr ļoti veiksmīgi) esmu kritusi uz ielas, jo es taču vispār neskatos, kur es eju, bet nu tagad es laikam esmu kļuvusi īpaši piesardzīga, jo tiešām kā pēdējo tādu kritienu es atceros pagājušās ziemas nākšanu ārā no kaņepes, kad man aizķērās kāja aiz pakāpiena, un es pat biju skaidrā.
 
 
pelnu feja
21 October 2014 @ 09:31 pm
 
"You will burn in hell for ever," Shamim says, "and hell is seventy times hotter than a gas fire turned up to maximumn."

Re, cik jauki, es taču vienmēr esmu gribējusi uzzināt, cik tieši karsts ellē ir. Interesanti, vai viņa šo informāciju tiešām izlasīja korānā.
 
 
pelnu feja
21 October 2014 @ 09:15 pm
 
Izcepu kanēļingvermaizītes. Ir okei, bet pasakiet man divas lietas:
1) kā panākt, lai tas, ko liec klāt mīklai, būtu ne tikai virspusē, bet viscaur, arī vidū
2) kā izdarīt tā, lai viss izcepas vienmērīgi - virspuse nav par kraukšķīgu, kamēr vidus ne pietiekami izcepies

??
 
 
pelnu feja
20 October 2014 @ 11:20 pm
 
Man kļūst arvien grūtāk savienot savu izteikti nerietumniecisko pasaules skatījumu ar dažādām rietumu teorijām, kas man liekas interesantas un, iespējams, ticamas. Es ticu reizē visam - tam, ka cilvēks ir atbildīgs par savām izvēlēm un nevar tik vienkārši atrunāties ar visādām plūstošu personību teorijām, atmiņas zudumiem un taml, tajā pašā laikā es ticu kādai augstākai, visu nosakošai cēloņu/seku idejai, kas visu izlīdzina un kuras ietvaros atsevišķai rīcībai nevar būt fatāla un izšķirīga nozīme, jo cilvēks taču savas garās un plūstošās esamības gaitā "zinās visu un sapratīs visu", neeksistē tādi grēki, ko nevarētu piedot, un tādas darbības, kas būtu galēji neatgriezeniskas. Un tajā pašā laikā man patīk eksistenciālisma ideja par atbildību šīs vienas dzīves ietvaros. Un vēl daudzas citas idejas. (es esmu viens eklektisks mošķis, ja tā padomā).

Bet varbūt tas tiešām tikai pierāda, ka nav nemaz tik lielas atšķirības starp rietumu un austrumu skatījumu uz identitāti.

Vispār es šodien vienā no savām semināra atbildēm formulēju un sapratu svarīgu lietu, proti, es vairs neesmu tik droša, ka cilvēks tiešām ir tik noteikts un "viens" veselums, kā es vienmēr esmu domājusi. Minēju piemēru par sarunām ar cilvēkiem, ka reizēm kāds man saka "man patīk tava ideja, formulējums, sajūta...", un tad tiek izstāstīts kaut kas, ko esmu teikusi, piemēram, pirms pusotra gada, un es saprotu, ka tas konkrētais cilvēks joprojām mani kaut kadā mērā identificē ar šo izteikumu, un viedokļi, tas, ko mēs domājām, kā redzam pasauli, taču veido mūsu personības, un tad es saprotu, "nē, es tā vairs nepavisam nedomāju", un arvien biežāk to pat ļoti skaidri sev tā arī formulēju "tas bija cits cilvēks, kas to teica, domāja, tā jutās, to piedzīvoja", reizēm tas liekas tik ļoti "cits", ka pat ir grūti noticēt, ka es tagad un tas otrs esam mituši vienā ķermenī. Man tiešām tā ir, es tagad nemēģinu veikt kaut kādas intelektuālas spekulācijas. Arvien vairāk man liekas, ka mēs visu laiku kļūstam par kaut ko citu, par kādiem citiem. Un pats jocīgākais šājā ir, ka, apzinoties personības plūstamību, kas tajā, kā es domāju par cilvēkiem, ir kaut kas it kā jauns, nemaz nav apjukuma un izmisuma sajūtas, tikai mazliet tās baiļu un sajūsmas reizē tirpas - cik interesanti viss tomēr ir, un cik ļoti tu neko vēl nesaproti, un cik daudz vari atklāt. Es sen tā nebiju jutusies. Tas ir tik lieliski.
 
 
pelnu feja
19 October 2014 @ 04:28 pm
 
Suppose I commit a crime, but then, perhaps of the untoward rush of blood or adrenalin, retain no memory of the time in question. Then it seems to follow from Locke's theory that I am not the person who committed the crime. I am the same human being, but not the same person. It seems that the one human being is inhabited by multiple successive personalities, as memories come and go.

(Simon Blackburn "Think: A Compelling Introduction to Philosophy")
Tags:
 
 
pelnu feja
19 October 2014 @ 02:43 pm
 
Es laikam tiešām dzīvoju totālā informācijas izolācijā, reizēm, kad ir brītiņš laika, paskatos fb, un man par daudzām ziņām saistībā ar Latviju ir tāds "wtf, pa kuru ļaiku šis ir noticis? kas notiek? vai kāds varētu man paskaidrot?", tas tā ir par visdažādākajām jomām. Es, piemēram, nezināju, ka notiek kaut kāda parakstu vākšana pret homoseksuālisma propogandas aizliegšanu, un tāpēc varu mierīgi kādam stāstīt, ka, man liekas, ka Latvijas situācija nav nemaz tik dramatiska, un kļūs taču labāk. Man gan reāli nepatīk Mozaīkas informācijas menedžments, jo es, izlasījusi viņu postus, nekad tā arī līdz galam nesaprotu, ko viņi grib un grasās daŗit, kaut vai, kam izmantos to naudu, ko tagad grasās savākt no ziedotājiem. Man šķiet, tā ir tik superjūtīga tēma, viņiem vajadzētu ļoti nopietni domāt par to, kā šo informāciju nest sabiedrībā.
 
 
pelnu feja
19 October 2014 @ 01:19 am
 
Šobrīd man liekas, ka viss ne tikai nav slikti un briesmīgi, bet ir pat ļoti labi. Esmu atbraukusi mājās pēc brīnišķīgas ciemošanās, atguvusi internetu (kā pazušana bija šodienas šausmas, lai gan - es uzrakstīju diezgan daudz teksta, jo nevarēju ik pēc desmit minūtēm līst cibā un feisbukā, bet jau biju iztēlojusies, kā man būs jāsaka pasniedzējai, ka neesmu iesniegusi darbu laikā, jo man bija problēmas ar internetu, kas izklausās pēc klasiskiem studentu meliem), uzvārījusi divas dažādas tējas un tagad jūtos tā, ka vēl pietiek spēka mazliet salabot un papildināt tekstu par to, kā es esmu nogurusi no mūžīgās spriedelēšanas par padomju sistēmas atstātajām sekām.
 
 
pelnu feja
18 October 2014 @ 11:43 am
 
Kas varētu būt par iemeslu tam, ka es nevaru lejupielādēt failus no e-studijām (kad uzklikšķinu, fails atveras, un to var lasīt, bet tas nekur nesaglabājas)? Man nav ne jausmas, kā to var novērst, un, diez vai tā ir kaut kāda lejupielādes iestatījumu lieta kopumā, jo no e-pasta viss joprojām nonāk mapē downloads.
 
 
pelnu feja
17 October 2014 @ 12:37 am
 
Margo Zālīte intervijā saka, ka viņai esot plāna āda, bet ledus seja, un tas reizēm pasargājot. Man liekas, ka man ir tāpat, nu tas "you look annoyed" skatiens arī brīžos, kad es nemaz tā nejūtos. Reizēm tiešām tas nāk par labu, jo cilvēki nepiesienas ar visādiem sūdiem un reizēm labi arī, ka padomā, ka esmu augstprātīga un liek mierā. Bet citreiz atkal man ir ļoti skumji, ka tā ir, un tas cilvēkus atbaida, es pat pati reizēm jūtu, ka man ir "tā" sejas izteiksme, bet es tur neko nevaru darīt, parasti tas tā ir, kad es par kaut ko ļoti satraucos vai esmu apjukusi.
 
 
pelnu feja
16 October 2014 @ 08:20 pm
 
Tā kā man nebija īpaši daudz sastāvdaļu vakariņu gatavošanai, izdomāju dārzeņiem piecept klāt maizi, līdz ēsanas brīdim biju par to pilnīgi aizmirsusi - domāju, nez, kas tas par savādas konsistences, pēc sīpola garšojošu dārzeni, bet vispār tā var darīt - garšīgi.
 
 
pelnu feja
15 October 2014 @ 10:37 pm
 
Baigi grūti pateikt sev, ka jābeidz kontemplēt par un ap domu "a, kāpēc manā dzīvē viss vienmēr ir tik faking sarežģīti" un jāpieņem kaut kādi lēmumi. Pati taču esmu kādā recenzijā kad rakstījusi, ka rīcība padara cilvēku brīvu, pat ja tā ir "nepareiza" rīcība. Negribas noskatīties, kā kaut kas noiet greizi, tikai, kā lai saprot, kurš ceļš ir prom no "tūlīt kaut kas noies greizi" un kurš ved tieši tajā iekšā.
 
 
pelnu feja
12 October 2014 @ 01:43 am
 
Pastaigā es pilnīgi aizmirsu gan par virtuves galdam pielipušo mīklu un neizceptajām magoņmaizītēm, gan par neiesākto renesansi. Es gribu, lai kāds atnāk ar mani kādā no vēla vakara pastaigām, jo tad es varētu ierakties lapās, nebaidoties, ka sāks apstāties garāmbraucošās mašīnas vai izraisīsies cita nevēlama interese par meiteni, kas ekstātiski vārtās pa zemi.
 
 
pelnu feja
11 October 2014 @ 03:12 am
"mirkļa jēga ir tā nāve"  
Ar kādu smeldzīgu nostaļģijas pieskaņu es tagad domāju par savu pēdējo dzīvošanos Liepājā. Ne tā, ka tad bija labāk vai vieglāk kā tagad, bet, ka bija ļoti labi un vērtīgi, un daudzējādā ziņā jau bija arī tiešām viegli un patīkami. (protams, bija arī lietas, kas nemaz nebija vieglas un patīkamas, bet tādas jau ir vienmēr, tagad arī tādas ir). Kad es tuurp braucu, man likās, ka tā ir milzīga traģēdija. Īstenībā tieši tas, kā tagad izrādās, ir bijis īstens komunikācijas laiks: gan ar sevi, gan ar citiem, jo es noteikti savus draugus satiku biežāk, nekā šobrīd, un arī sarakstei bija daudz vairāk laika un spēka. Tas viss, protams, bija lieliski tieši ar to, ka tas bija "uz laiku" un "pagaidām", tāds mazliet "ārpusdzīves" posms, un vienmēr tā nevarētu un negribētos. Bet jā - es domāju, nez, vai vienmēr vai vismaz lielākoties tā ir, ka visus nozīmīgos pagrieziena punktus tad, kad tie noris, tu pa īstam nespēj novērtēt, jo, kamēr tas notiek, vienmēr ir mazliet pārāk sāpīgi, lai varētu domāt un justies "tagad gan ir tik labi", tā sajūta lielākoties atnāk pēc tam, jo daudz kas no tobrīd sāpīgā no atmiņas ar laiku izzūd. Varbūt dzīve šajā brīdī gandrīz vienmēr ir mazliet pārāk sāpīga.
 
 
pelnu feja
11 October 2014 @ 01:52 am
 
Varbūt vienīgā patiesā jēga kādreiz palasīt ziņas internetā, ir saprast, cik tu dzīvo salīdzinoši lielā drošībā un komfortā ar savām nestandarta pārliecībām un domām, ja reizēm liekas, ka cilvēki šeit ir netoleranti un vienaldzīgi, tad citur kāds tevi, ļoti iespējams, jau sen būtu aplējis ar benzīnu un aizdedzinājis vai tu nejauši nomirtu bezjēdzīgā apšaudē. Te taču pagaidām ir tik sasodīti droši. Bet biedējoši ir tas, ka vairs nevar sevi tik vienkārši mierināt ar veco, labo "cilvēkus aplej ar benzīnu un aizdedzina tikai tv, kuru var mierīgi neskatīties, lai nerādās murgi vai briesmīgas nomoda iztēles ainas". Varbūt vajag izvēlēties fatālismu un ticēt, ka, ja tev būs lemts tikt aplietam ar benzīnu, tad tas notiks, lai arī cik drošā vidē tu nedzīvotu, un ja nē, tad tas nenotiks nekādos apstākļos. Drošība taču ir iluzora, un jebkurš var nomirt jebkurā brīdī. Es to zinu, un es tam ticu, bet vienmēr, kad es tādā vai citādā veidā saskaros ar vardarbību, man kļūst tik nelabi un paralizējoši bail. Šīs bailes atceļ visas filosofiskās idejas, kurām es piekrītu. Es negribu, ka mani aplej ar benzīnu vai nomirt nejaušā apšaudē.