pelnufeja
15 October 2018 @ 02:09 am
 
Reizēm es pēkšņi it kā bez jebkāda iemesla sajūtu tādu smagumu un vientulību, ka gandrīz varētu noticēt, ka tas ir kaut kas ārpusē esośs, kas mani notver, bet diez vai tă ir.
 
 
pelnufeja
15 October 2018 @ 12:58 am
 
Es tieši pēdējā laikā sūkstījos, ka lsmā sen nav bijusi redzama neviena sakarīga filma.

Un šovakar pilnīgi nejauši tiešraidē uzdūros Joahima Trīra filmai "Telma", kas gan kādu brīdi jau bija sākusies. Iespaidīgi. Ja viņa vēl kādu brīdi būs pieejama, noteikti skatīšos vēlreiz.
 
 
Current Music: Agnes Obel - Familiar
 
 
pelnufeja
11 October 2018 @ 09:07 pm
 
Kārtējā ģeniālā doma: varbūt Denī Didro "Paradoksā par aktieri" kā ideālo aktieri apraksta cilvēku ar Aspergera sindromu - vispārliecinošāk tēlo tas, kurš nejūt neko - stipri sasaucas ar literatūrā lasīto, ka cilvēks, kurš nepiedzīvo dažādas emocijas, balstoties savos novērojumos, attīsta spēju pielāgoties un nejustās emocijas tēlot. Un tēlotās emocijas arī šajā gadījumā mēdzot izskatīties īstākas par īstajām.

Bet, ja jokus pie malas, biju pārsteigta, ka es spēju šo darbu izlasīt un pat domāt par tajā paustajām idejām kā relevantām un apdomāšanas vērtām, ja patur prātā, kad teksts ir uzrakstīts. Vēl pirms laika man būtu bijusi daudz lielāka iekšēja pretestība dāžadu iemeslu dēļ.

Bet es domāju, ka, ja runa ir par daiļliteratūru, es tikpat kā neko neesmu lasījusi no klasikas, jo es vienkārši nespēju identificēties ne ar autora, ne varoņu pozīcijām, līdz ar to es īsti nesaprotu, par ko tur ir un kas tajā interesants. Nu, un, protams, mani arī neinteresē gari dabas un priekšmetu apraksti.
 
 
pelnufeja
11 October 2018 @ 12:44 am
 
Kaut kādā ziņā mani ļoti iepriecina, ka man ir kļuvis relatīvi vienalga, kā es izskatos. Man joprojām ļoti patīk krāsainas drēbes un auskari, bet man galīgi vairs nav tās sajūtas, ka sliktākais, kas varētu notikt, ir "es saģērbšos kaut kā nepareizi, un kāds to ieraudzīs". Velku visu, kas un kādās kombinācijās man intuitīvi liekas smuki un liek justies labi. Un turpinu valkāt melno pūces džemperi, kaut gan jūtu, ka tas ir jau stipri novalkājies, bet man patīk, kā es tajā izskatos un jūtos. Turpinu valkāt arī sarkanās bikses, uz kurām ir kaut kādi neizmazgājami pleķi, jo man viņas patīk, un tās ir manas vienīgās bikses anyway.

Es tieši nesen aizdomājos, ka esmu dzirdējusi dažādas meitenes sakām, ka, tiklīdz sāc izpausties par feminismu, kāds tevi nosauc par neglītu cūku. Man neviens feminisma kontekstā nekad nav teicis, ka esmu neglīta un tāpēc man ir problēmas. Domāju, nez, vai tas, ka esmu neglīta, ir tik pašsaprotami, ka neviens pat neuzskata par vajadzīgu uz to norādīt. Nē, nu, ok cilvēki manā dzīvē par manu izskatu ir smējušies pietiekami, bet nekad feminisma sakarā.

Drēbju sakarā vajadzētu sameklēt kādu, kurš prot šūt un būtu ar mieru manam mētelim iešūt iztrūkušu pogu.
 
 
pelnufeja
08 October 2018 @ 03:08 pm
specialitātes diskurss  
Man šķiet tiešām absurdi, ka man no ieskenēta materiāla, kuru man ir grūti lasīt, bet kurā ir apmēram 200 vārdi, ko kāds mierīgi būtu varējis pārrakstīt, jāiepazīstas ar dažādiem terminiem, kas laika gaitā mainījušies, tostarp, kas ir korekti jēdzieni, lai runātu par being visually impaired.
 
 
pelnufeja
08 October 2018 @ 02:23 am
 
Es vispār ļoti skumstu, ka Progresīvos neievēlēja. Visvairāk egoistiski skumstu par to, ka šajā valstī acīmredzami ir ļoti maz cilvēku, kuri domā līdzīgi kā es un šēro līdzīgas vērtības.

Un vēl man ir ļoti skumji par tiem cilvēkiem, kas neiet vēlēt. Bet ir tā, ka es viņus varu saprast, es domāju, ka ir tāda daļa, kas neiet, jo vienkārši viss pohuj, un tā vienmēr bijis, bet tāpat es domāju, ka ir tādi cilvēki, kuri vienkārši ir zaudējuši cerību, ka jebkas varētu mainīties, analoģija varētu būt n darba intervijas, pēc kurām tu tā arī to darbu nekad nedabū, un cik tad, galu galā, no cilvēka var prasīt (domāju, ka tās robežas ir dažādas). Un es pati dziļi sirdī esmu tāds "apvainojos un ignorēju" tips. Es vienkārši esmu tādā sociālajā lokā, kur neiet vēlēt būtu ļoti tricky izvēle, nu, jo būtu baigi par to jādiskutē, un vieglāk taču nobalsot. Un šogad bija par ko balsot. Un tāpēc sāp sirds. Bet es pilnīgi ticu, ka ir cilvēki, kuri vispār vairs neseko jebkādām priekšvēlēšanu kampaņām un taml.
Es neatbalstu neiešanu vēlēt, es nepriecājos, ka man pašai ir tādas tendences, pat ja es tās nerealizēju, bet es to saprotu, es saprotu, kas to var motivēt, un es domāju, ka vienu daļu nevēlētāju moralizēšana un niknums (pat ja pamatoti) nekad neaizsniegs, tikai liks norobežoties vēl vairāk.
 
 
pelnufeja
06 October 2018 @ 12:27 pm
 
Fun fact, es neatceros, par ko es balsoju iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās, toties atceros, ka vēlāk vasarā sēžu savā istabā rakstnieku mājā un cepos, ka atkal ievēlēta Saskaņa. Bet šis ir interesanti, jo var liecināt gan par to, cik kopumā absurda vismaz līdz šim bijusi mūsu politika (gan jau konsultējos ar kādu, kurš saprot lietas, un nobalsoju par kaut ko relatīvi ok, bet tādu, kas man personiski, acīmredot, nenozīmēja neko), bet tāpat tas var liecināt par īpatnējo veidu, kādā strādā mana atmiņa. Jo es atceros, kā es eju uz tām vēlēšanām, kas man ir mugurā un ka pa ceļam es satieku savu kaimiņu ar suni. Tas bija divas dienas pirms manas b darba aizstāvēšanas. Varbūt tas ir iemesls, kāpēc es regulāri neatceros arī tādus ceļus, pa kuriem it kā esmu gājusi jau vairākkārt, manas smadzenes varbūt neuzskata, ka tā ir svarīga informācija.
 
 
pelnufeja
30 September 2018 @ 01:08 am
 
Septembris ir bijis tik intensīvs, ka man nav bijis spēka piefiksēt ļoti daudz ko no tā, kas liekas svarīgs un ko esmu izdomājusi. Tik intensīvs, ka pirmoreiz dzīvē aizmirsu samaksāt telefona rēķinu un atcerējos tikai tad, kad viņi man atsūtīja "draudzīgu atgādinājuma" īsziņu. Es tikai, dodoties no punkta A uz punktu B, izdomāju kaut kādas svarīgas, grandiozas domas, par kurām jau jūtu, ka nebūs spēka tās pierakstīt. Un vēl es ļoti aktīvi pamanu, cik viss ir ļoti skaists. Visādi sīkumi. Ļoti priecājos par to, ka ūdens glāzē uz virtuves galda ir oranža gerbera (man joprojām nav nevienas pašas vāzes). Vasarīgs vējš plivina matus, kad es izkāpju no takša un skrienu uz pasākumu, nedēļu vēlāk uz ielām jau ir lapas, un es pēkšņi atceros veco labo frāzi no filmas Life.Interrupted: es labāk eju un sabeidzu savu dzīvi tur ārā. Protams, es tagad jau esmu izaugusi pietiekami liela, lai zinātu, ka šai frāzei vajag segumu, tāpat kā jebkuriem skaistiem un iedvesmojošiem vārdiem. Bet es tiešām eju. Es šajā laikā daudz eju pa ielu dažādos laikaapstākļos. Tas arī ir kaut kā tik jocīgi, ka šonedēļ es velku ziemas mēteli, un man tāpat salst, kamēr vēl pirms nedēļas esmu gājusi ārā legingos un vasaras kurpēs. Vēl es bieži skatos uz to, kā vējā šūpojas koku zari un met ēnas uz žālūzijām, tas ir vājprātīgi skaisti (es pat esmu telefonā uzņēmusi video ar tām ēnām, un reizēm skatos to, dienās, kad nav vēja; lai gan, vai tad tādas dienas tagad maz ir?) Kādi vēl pieturas punkti? Esmu izstāstījusi stendapā jokus par homoseksualitātes propagandu un grūtniecības testiem. Iestāties maģistratūrā, šķiet, ir viens no labākajiem lēmumiem, ko jebkad esmu pieņēmusi. Bet tas jau it kā nav nemaz tik pārsteidzoši; es zināju, ka man patiks maģistratūra, pirms es biju iestājusies bakalauros. Es katru dienu atceros ēst un par sevi kaut cik rūpēties. Nu, tad vēl ir kaut kādas trauslas, sapņaians figūras. Ja jāatceras par sirds esamību, es diezgan daudz domāju arī par šo skatījumu: https://www.youtube.com/watch?v=uVRcAFDsdDE
 
 
pelnufeja
29 September 2018 @ 07:54 pm
 
Chance had cast me on his island, chance had thrown me in his arms. In a world of chance, is there a better and a worse? We yield to a stranger's embrace or give ourselves to the waves; for the blink of an eyelid our vigilance relaxes; we are asleep; and when we awake, we have lost the direction of our lives. What are these blinks of an eyelid, against which the only defense is an eternal and inhuman wakefulness? Might they not be the cracks and chinks through which another voice, other voices, speak in our lives? By what right do we close our ears to them? The questions echoed in my head without answer.

(J. M. Coetzee "Foe")
Tags:
 
 
pelnufeja
28 September 2018 @ 08:18 pm
 
Man visu dzīvi ir bijusi ļoti izteikta problēma: es ļoti bieži nevaru pateikt visādas grūtas un sensitīvas lietas - vienkārši, jo es jūtu, ka es tūlīt sākšu raudāt. Es parasti mēģinu aizbēgt no šādām situācijām. Īpaši, ja tie ir kaut kādi vairāk vai mazāk publiski konteksti. Nav nemaz vērts pieminēt, cik daudz pārpratumu, problēmu un taml. šis ir izraisījis.

Tagad es saprotu, ka tas, iespējams, nāk no apspiestām emocijām. Jo mazāk in general es slēpju (no sevis un citiem), kā es jūtos, un vispār mazāk izliekos, jo retāk man ir sajūta, ka es tiešām vispār nevaru saņemties, nevaru neko pateikt, kad tas ir nepieciešams.
 
 
pelnufeja
23 September 2018 @ 11:33 pm
 
Ārprāts, man ir tik briesmīgi bail.
 
 
pelnufeja
23 September 2018 @ 03:23 pm
 
Iekšējais monologs, rokoties pa skapi, kurā stāv tīrie dvieļi un gultasveļa:

- man vajag, lai ir vēl kāds tīrs trauku dvielis; nav ne jausmas, kurā plauktā jāmeklē, jo es te vienkārši vienmēr visu randomā sametu; laikam nav, cik negodīgi, bļe.

Vēl man kopš pagājušās nedēļas modernisma lit. lekcijas skan galvā Džoisa citāts - lapsa norok vecmāmiņu zem kāršu rozes.
 
 
pelnufeja
20 September 2018 @ 09:24 pm
 
Liela problēma, kas neļauj man tikt galā ar lietām, ir sāpes un vispār tā intensitāte, kādā es piedzīvoju dažādas emocijas un reaģēju uz pasaules vai iekšējiem impulsiem. Kaut kas atgadās, un es vienkārši pēkšņi esmu iemesta centrifūgā, no kuras nevar tikt ārā. Tas arī ir iemesls, kāpēc es dažkārt izvairos cilvēkus konfrontēt ar lietām, kas man nešķiet ok - ne tik daudz, jo man bail no pašas nesaskaņu esamības, bet, jo es jau paredzu, ko tas man nodarīs, un es zinu, ka es atkal būšu tajā drausmīgajā virpulī, kur šķiet, ka vienīgā izeja ir, nez, izlēkt pa logu, jo tikt ārā no savas apziņas es nevaru. Es vairs neeju uz koncertiem, lai man nebūtu šī overlouda. Jo, ja mūzika mani tiešām uzrunā, arī tad man gribas izlēkt pa logu. Labi, ka ar citām mākslas formām nav tik traki. Arī it kā patīkamas emocijas un impulsi var kļūt neizturami, kad sasniegta noteikta intensitātes pakāpe. Es par šo arī daudz runāju terapijā. Pasauli piedzīvot vienkārši bieži ir pārāk neizturami.

Bet pēdējā laikā es esmu pamanījusi, ka manā galvā ir kaut kāds klusuma punkts. Reizēm notiek kaut kas ļoti nepatīkams, cilvēki man saka sāpinošas lietas, ir konflikts vai taml., un es joprojām piedzīvoju visādas emocijas. Un izjūtu tās spēcīgi. Mēdz būt ārkārtīgi grūti un nepatīkami. Bet nav vairs kādreizējās panikas. It kā starp mani un visām tām manām emocijām vai citu cilvēku emocijām būtu neredzams plīvurs. Un tā nav tā agrākā distancēšanās, kas patiesībā ir tikai coping mehānisms traumatiskai realitātes pieredzei, bet gan ļoti skaidra "I stand still no matter what happens" sajūta. Tas ir tikai reizēm, kad es to sajūtu. Bet tas tāpat šķiet neticami. Tas ir kaut kas līdzīgs kā ar feju apli grāmatā The Ocean at the end of the Lane: kamēr varonis stāv konkrētā dārza punktā, viņam nekas nevar notikt, kaut gan apkārt lidinās visādi monstri. Tikai tas feju aplis ir manā galvā. Un var neticēt, ka tas eksistē (grāmatā puika arī domā, ka tās ir muļķības, līdz tas strādā). It is, what it is. Pagaidām es šo esmu piedzīvojusi tieši konfliktsituācijās. Es joprojām ļoti pārdzīvoju, bet tas viss man vairs nevar tik fundamentāli nodarīt pāri, kā tas ir bijis agrāk.
 
 
pelnufeja
17 September 2018 @ 12:03 am
 
Tā ir, brīvība ir grūta un neērta, un nereti vientuļa. Bet melošana sev vai iekšējas nāves sajūta ir daudz mokošākas.
Domāju, piemēram, par to, kā tas ir, ka es pieņemu lēmumu aiziet no feministiska projekta, kura idejai es it kā ļoti ticu, bet par kuru man ilgstoši nemaksā un kura ietvaros man nāktos upurēt savu profesionālo un personisko integritāti, un izlemju darīt kaut ko it kā pilnīgi neracionālu. Lai gan atkarīgs droši vien no tā, kā definē racionalitāti. Un, kā jau kāda cibiņa te bija trāpīgi formulējusi, ja cilvēks dzīvē nedara to, ko viņš patiešām grib darīt, nav nekāda iemesla neiet un tūlīt pat nepakārties. Turklāt iespēju darīt to, ko grib, dzīvē nemaz nav tik daudz, un tās neizmantot šķiet muļķīgi. Un es to cilpu ap kaklu sāku just diezgan ātri, ja daru kaut ko, kas "man nav jādara".
Ir joprojām diezgan skaļa un klātesoša aizvainota mazas meitenes balss, kas činkst, ka tas ir tik negodīgi, ka es mūžigi pamanos sapīties ar cilvēkiem, kuri mani neciena. Bet, skaidrs, ka tur ir arī otra puse - es pati pret sevi mēdzu izturēties veidos, kas nekādi nav nosaucami par cieņpilniem (un līdz ar to diemžēl noteikti es tā izturos arī pret citiem, jo citādi jau šajā universā nav iespējams). Vēl ir trešā puse: kā tad es varu iemācīties pret sevi un citiem izturēties cieņpilnos veidos, ja es neesmu tos diez ko daudz redzējusi? Un tas tiešām šķiet negodīgi. Kā es varu zināt, kā ir pareizi, ja es māku tikai nepareizi?
Droši vien atliek tikai mēģināt un pamazām intuitīvi taustīties pretī veselīgākiem, mazāk destruktīviem scenārijiem. Es to jau daru. Bet tas ir lēnām un ilgi.
Un laikam, ja tagad izslēdzam tādus ārējus un prozaiskus iemeslus, kas gan arī ir ļoti būtiski, tad tā lieta, kas man ir visvairāk traucējusi iet tajā, ko es gribu, virzienā, ir kauns. Kauns par visādām stulbām rīcībām un izvēlēm, neapdomību. Kauns par to, ka es esmu dumja. Ka es uzticos cilvēkiem, kuri to nav pelnījuši. Kauns par to, ka es neprotu un man nesanāk lietas. Kauns par to, ka es nespēju realizēt citu gaidas. Ka es nespēju realizēt pati savas gaidas. Ka es esmu kļūdījusies. Ka es esmu neglīta. Ka citi cilvēki ir labāki par mani. Utt. utml. No kauna izaug visaptverošā pārliecība, ka citi mani slepeni (vai reizēm pavisam atklāti) apsmej un ienīst. Ar to kaunu ir tik mežonīgi grūti dzīvot. Un kauns likumsakarīgi gandrīz vienmēr noved pie jaunām rīcībām, izvēlēm un apstākļu sakritībām (?), kas liek just arvien lielāku kaunu. Es reizēm gandrīz fiziski nevaru paelpot no tā, cik ļoti man ir par sevi kauns.
Es īsti nemāku nosaukt vārdā tos mazos solīšus, kas pavisam lēni un pamazām ved no briesmīgā kauna ārā. Varbūt tie ir zemākie punkti. Varbūt tā ir apzināta izvēle. Varbūt nejaušība. Es nezinu. Visticamāk, viss kopā.
Šis joprojām ir ļoti, ļoti trausls punkts, kurā būt. Un man joprojām ir tāda sajūta, it kā kāds iekšējā audumā būtu izplēsis milzīgu caurumu. Varbūt es pati? Un man tagad ir ar to plīsumu jādzīvo. Varbūt vienmēr būs.
Bet punktā, kurā es atrodos tagad, es spēju elpot. Un es speru soļus tajā virzienā prom no izvēļu izdarīšanas, lietu teikšanas/neteikšanas, jo bail vai kauns. Un es zinu, ka būs kritieni atpakaļ. Un tumsa. Un visādas grūtas lietas. Un daudz sāpju. Ja no kauna vēl varbūt kaut kādā nākotnes punktā šķiet kaut cik ticami, ka varbūt varētu atbrīvoties, tad no sāpēm diez vai. Jo dzīve tāda ir, īpaši, ja ir tik plāna āda. Bet dzīvi taču var uztvert kā sasodītu lauka pētījumu. Atceroties gan kādu akad. avotu, ko pēdējā laikā daudz citē dažādi cilvēki, dzīve ir tāds lauka darbs, kas salauž sirdi. Bet lai jau, citādi vēl var gadīties, ka vienu dienu nāksies attapties, ka esi kļuvis par briesmoni, kas neko nespēj just.
 
 
pelnufeja
15 September 2018 @ 07:19 pm
 
Pie diskusijas par vēlēšanām kāds man nepazīstams cilvēks fb uzrakstījis, ka pēc mana profila apskates jautājumu par manu spriestspēju vairs neesot. Burvīgi. Es tieši šodien rakstu jokus stendapam par savām neaptveramajām loģikas un prāta spējām.
 
 
pelnufeja
11 September 2018 @ 02:14 am
:)  
Kāpēc man nakts vidū ir jādīlo ar tādām muļķībām kā faktu, ka ledusskapja durvis nevar aizvērt, jo tajà ir pārāk daudz arbûza?
 
 
pelnufeja
06 September 2018 @ 02:17 pm
 
Superīgi izdomāt, ka vilkšu uz lekcijām savu bak. izlaiduma kleitu (viņa ir vienkārša), jo visas vasaras kleitas netīrajā veļā, bet ārā pēkšņi tik karsti, un tad aptašķīt to kleitu ar brokastu pārslām, bet, nu, man jau tūlīt jāskrien, tā kā vilkšu vien tāpat.
 
 
pelnufeja
02 September 2018 @ 02:57 pm
 
Agrāk es biju relatīvi naiva. Tagad es esmu kļuvusi diezgan piesardzīga un mēģinu rēķināties ar ļaunāko iespējamo. Kas mēdz rezultēties tajā, ka es turu cilvēkus aizdomās par pilnīgi absurdām lietām. Protams, reizēm izrādās, ka neuzticēšanās ir bijusi labākā stratēģija (veselais saprāts, ja man tāds vispār piemīt).
Bet, skaidrs, ka es tur redzu problēmu. Es apzinos, ka tas nav gan par veselo saprātu, tas ir par kaut kādu iekšēju izvēli un to, kāds cilvēks tu gribi būt. Un patiesībā man ir ļoti bail no cinisma un aukstuma.
Noteikti starp to, kā ir tagad un kā ir bijis agrāk, ir kaut kāds viduspunkts, ko var mēģināt atrast.
 
 
pelnufeja
01 September 2018 @ 11:43 pm
 
Zilus matus es gribēju, kopš pirmoreiz noskatījos filmu Eternal Sunshine of the Spotless Mind. Tas bija pirms vairāk nekā desmit gadiem.
Šogad es tos beizot arī nokrāsoju. Sapņi, protams, vienmēr piepildās nedaudz citādāk, nekā iecerēts. Bet man ļoti, ļoti patika. Un es jutos ārkārtīgi komfortabli.
Tagad jau krāsa stipri nomazgājusies, un mati ir viegli zaļgani. Bija plāns, ka draudzene L man krāsoto daļu šodien nogriezīs (ar matu griešanu es uzticos tikai viņai, jo man principā nepatīk, kā man izskatās īsi mati). Rezultātā man ir ne gluži īsi mati, t.i. katrā pusē savs garums, un joprojām redzams zilzaļais. Ļoti patīk.
 
 
Current Music: Jon Brion - Little Person
 
 
pelnufeja
31 August 2018 @ 09:53 pm
 
Chinua Achebe was born on 16 November 1930, in Ogidi, Eastern Nigeria. His great uncle, who brought up Achebe’s father, had taken the ‘highest-but-one title’ in the clan, and was considered to be of such importance that when in the late nineteenth century Anglican missionaries came to Ogidi, and sought support for their work, they were shown to his compound. ‘For a short while he allowed them to operate from his compound,’ Achebe says in an essay written nearly a century later, ‘but after a few days he sent them packing again.’ Not because he found their theology offensive, but because he found their music alarming. ‘Your music is too sad to come from a man’s house,’ Achebe’s great uncle told the missionaries, ‘my neighbors might think it was my funeral dirge.’

(Biyi Bandele, Introduction to "Things Fall Apart" by Chinua Achebe)
Tags:
 
 
pelnufeja
27 August 2018 @ 05:15 pm
 
Nākamnedēļ sākšu apgūt drāmas teoriju un moderno dramaturģiju. Tas man noteikti palīdzēs absurda drāmas realizēšanai savā dzīvē. Pagaidām man ir tikai praktiskas iemaņas.
 
 
pelnufeja
24 August 2018 @ 05:45 pm
skaistumkopšana un sadzīve  
Džemma vakar runāja stendapā par to, ko sievietēm nevajadzētu darīt, lai vīriešiem nebūtu pretīgi un lai viņus neatgriezeniski netraumētu. Un tad minēja tās nedaudzās lietas, ko vīriešiem nevajadzētu darīt, lai sievietei nebūtu pretīgi. Un viena no tām bija - negriezt kāju nagus tā, lai tie krīt uz grīdas, un pēc tam tos nesavākt.

Es pēdējā laikā kāju nagus parasti griežu, sēžot virtuvē uz ķeblīša un turot kājas virs misenes, tiesa, reizēm nagi tomēr nokrīt uz grīdas.

Un es zinu, ka šim ir iespēja jūs neatgriezeniski traumēt, jo kāds man jau reiz pateica, ka tas esot pretīgi, bet es ziemā mēdzu tīrīt zābakus ar trauku dvieli. Ar trauku dvieli, ko es jau grasos likt netīrajā veļā, protams. Un es nesaprotu, kas tur pretīgs. Trauku dvieļus taču pēc tam es mazgāju 90 grādu temperatūrā. Tāpat es mēdzu vēlāk dzert no krūzītes, kurā esmu ar vārošu ūdeni aplējusi menstruālo piltuvi.
Bet tas laikam mans autisms. Iztrūkst kaut kādas "sajūtas" par robežām. Te es vispār varētu izmantot intelektuāļu vidū populāro argumentu, ka tādas robežas ir "nezinātniskas" (tb, nekādu baciļu uz tā dvieļa vēlāk nav, nekādu asiņu tajā kafijā arī nav). :D
 
 
pelnufeja
12 August 2018 @ 03:27 pm
eksistenciāli būtiskais  
Kad cilvēki reiz sapratīs, ka aiz "ar cieņu" nav jāliek komats?
 
 
pelnufeja
07 August 2018 @ 09:25 pm
 
(..) This question is one that only a very old man asks. Does this path have a heart? All paths are the same: they lead nowhere. They are paths going through the bush, or into the bush. In my own life I could say I have traversed long long paths, but I am not anywhere. Does this path have a heart? If it does, the path is good; if it doesn't, it is of no use. Both paths lead nowhere; but one has a heart, the other doesn't. One makes for a joyful journey; as long as you follow it, you are one with it. The other will make you curse your life. One makes you strong; the other weakens you.

Before you embark on any path ask the question: Does this path have a heart? If the answer is no, you will know it, and then you must choose another path. The trouble is nobody asks the question; and when a man finally realizes that he has taken a path without a heart, the path is ready to kill him. At that point very few men can stop to deliberate, and leave the path. A path without a heart is never enjoyable. You have to work hard even to take it. On the other hand, a path with heart is easy; it does not make you work at liking it.

(Carlos Castaneda "The Teachings of Don Juan: A Yaqui Way of Knowledge")
Tags:
 
 
pelnufeja
02 August 2018 @ 01:00 am
 
Es mēģinu nebūt pārāk nīgra pret karstumu, kaut gan man tas riebjas un ir grūti panesams. Bet es nepanesu arī aukstumu. Tāpēc mēģinu paturēt prātā, ka es salstu lielāko daļu gada, neatkarīgi no tā, cik silti mēģinātu saģērbties. Ir labi nesalt. Un ir labi varēt iziet no mājām, ātri uzvelkot kleitu. Jau oktobrī es salstu tik ļoti, ka iziešana ārā paņem laiku, jo man jāliek divas šalles un taml.

Bet nupat es jau vairs nevaru uzturēt pozitīvu attieksmi, jo karsts ir par ilgu, un visu laiku ir neizturami karsts arī mājās, jo telpas ir uzsilušas. Un es, te darot pavisam mazas lietas, jūtos kā nupat bijusi skriet. Arī, kad es esmu aizgājusi tikai līdz autobusa pieturai, man jau aumaļām līst sviedri.
Un, nezinu, kas to izraisa - ķermeņa temperatūras vai hormonu svārstības -, bet man ir karsti arī no iekšpuses. Tā bija arī pagājušajā vasarā. Tā ir ļoti nepatīkama sajūta. Tu nekur nevari aizbēgt, jo karstums ir tevī iekšā. Pienāk vakars, saule logos vairs nespīd, es staigāju īsā kleitā. Bet man ir sajūta, ka es degu no iekšpuses. It kā saule būtu man vēderā vai plecos.
 
 
pelnufeja
01 August 2018 @ 01:45 am
vakara prieks  
Ieraudzīt, ka kāds ir meklējis frāzi "how to reconnect with god in Youtube?"
 
 
pelnufeja
15 July 2018 @ 06:44 pm
 
Man tik ļoti riebjas atskaņas, ka tad, kad es nejauši esmu atskaņojusi vārdus dzejolī, es vienu no tiem vārdiem metu ārā, jo nekādu atskaņu manā tekstā nebūs.
 
 
pelnufeja
07 July 2018 @ 09:37 pm
par klavierēm un policiju  
Pēdējā laikā nez kāpēc vairākkārt ir uzpeldējusi atmiņa par to, ka reiz, kad man bija piecpadsmit vai sešpadsmit gadi, kaimiņi izsauca policiju, jo es naktī ļoti skaļi klausījos kaut kādu Šūmaņa klavieru skaņdarbu. Es nevēru vaļā durvis, līdz viņi aizgāja, kas vispār pārsteidzoši, nu, ka aizgāja, lai gan es nezinu, kāds ir protokols šādām situācijām, jo mūziku, es, protams, izlslēdzu pēc pirmā zvana. Tas, ko es darīju - bija - slēpos savā istabā un izlikos, ka šī situācija neeksistē, kamēr mana klasesbiedrene, kura tobrīd bija ciemos, stāvēja pie durvīm, pa actiņu vēroja policistu un noklausījās viņa sarunu ar kaimiņieni. Laikam jau man tas ir diezgan raksturīgi - sastrādāt muļķības un tad baidīties un izvairīties no konfrontācijas. No otras puses, tobrīd slēpšanās bija izdzīvošanas stratēģija. Es taču labi zināju, ka esmu nepilngadīga un piedzērusies, un, iespējams, man tūlīt tāpat būs lielas nepatikšanas. Nav jau gluži jāskrien tām virsū. Ko es citu būtu varējusi darīt? Iet un iepūst trubiņā? Droši vien no morāles viedokļa tas būtu bijis pareizi. Bet kā mana draudzene nesen teica, morāle ir soliņš, uz kura tu sēdi, kamē dzīve turpinās.

Pēdējos gados es šo paradumu esmu izskaudusi, bet vispār man ļoti patīk skaļi kaut ko klausīties. T bija izdomājusi joku, ka es esot ļoti labsirdīgs un dāsns cilvēks, jo sniedzu mūsu kaimiņiem iespēju nemitīgi dzirdēt kvalitatīvu mūziku.
 
 
pelnufeja
03 July 2018 @ 05:22 pm
 
klavieru stīgas ap locītavām
tā savelkas kļūdas ap krūtīm
 
 
Current Music: Hospitāļu iela
 
 
pelnufeja
29 June 2018 @ 12:32 am
 
Es šodien akadēmijas iestājpārbaudījumu konsultācijā pārklausījos un dzirdēju, ka varēs braukt praksē uz Mēness.

Es jau sen gribu uz turieni.
 
 
pelnufeja
08 June 2018 @ 11:18 pm
 
Ēdiena antropoloģija nekad nav interesējusi. Jo man vispār nepatīk ņemšanās ap ēdienu - vai tā būtu gatavošana, vai izvērstas refleksijas par ēdienu kultūrsociālos kontekstos. Man patīk vienkārši ēst.

Bet man ļoti, ļoti patika Ksenijas Andrijanovas piezīme Kultūršokā par to, ka veģetāra ēdiena iztrūkums dziesmu svētkos tikai nostiprinās uzpūstos maskulinitātes priekšstatus un vairos attieksmi pret veģetāriešiem kā marginālu ar pašizdomātām problēmām apveltītu grupiņu, par kuru nevienam nav nopietni jādomā.

Tipa, ēst tu vari savā virtuvē, tev nav pasaulei jāuzbāžas ar saviem PARADUMIEM.
 
 
pelnufeja
03 June 2018 @ 02:21 am
dzīves svarīgie jautājumi  
Nez, vai es varētu iet gulēt ar netīrām kājām?
 
 
pelnufeja
19 May 2018 @ 02:07 am
jaunais zen  
Dzīve lielākoties ir sūdīga un nav kā Alana Vatsa citāts.
 
 
pelnufeja
17 May 2018 @ 03:46 pm
 
Kamēr es stāvēju lietū (tb - sajūsmā kāros pāri balkona malai), uz pannas nedaudz piedega sēnes un puķkāposti. But it was worth the moment.
Man vairs galīgi nepatīk salīt, kā patika pusaudzībā, un nepatīk, ka no lietus bieži viss kļūst auksts un slapjš, bet briesmīgi patīk, kā lietus smaržo, izskatās un skan.
 
 
pelnufeja
25 April 2018 @ 10:14 pm
 
Es neticu, ka tas viss ir īsts.
 
 
pelnufeja
12 April 2018 @ 04:10 am
 
P. S. Mrs Maugery lent me a book last week. It’s called The Oxford Book of Modern Verse, 1892-1935. They let a man named Yeats make the choosings. They shouldn’t have. Who is he—and what does he know about verse?
I hunted all through that book for poems by Wilfred Owen or Siegfried Sassoon. There weren’t any—not one, And do you know why not? Because this Mr Yeats said—he said, ‘I deliberately chose NOT to include any poems from World War 1. I have a distaste for them. Passive suffering is not a theme for poetry.’
Passive Suffering? Passive Suffering! I could have hit him. What ailed the man? Lieutenant Owen, he wrote a line, ‘What passing-bells for these who die as cattle? Only the monstrous anger of the guns.’ What’s passive about that, I’d like to know? That’s exactly how they do die. I saw it with my own eyes, and I say to hell with Mr Yeats.

(Mary Ann Shaffer, Annie Barrows "The Guernsey Literary and Potato Peel Pie Society")
Tags:
 
 
pelnufeja
09 April 2018 @ 07:26 pm
 
Nupat pamanīju, ka pie galda ir pielipusi matu sprādze, tad, ka turpat atrodas arī ļoti lipīgs usb. Pirms pāris dienām no galda nokrita un saplīsa glāze ar vermutu. Es tik ļoti koncentrējos uz stulbo stiklu slaucīšanu, ka aizmirsu, ka uz galda arī varbūt kaut kas ir izlijis. Un vispār tā bija mana priekšpēdējā vīna glāze.

Šodien biju pagulēt parkā un paklausīties audiogrāmatu. Secināju gan, ka par spīti jaukajam laikam ir tomēr aprīlis un zemi neklāj jauka zālīte, bet gan kaut kāds salmu krāas segums un daudz atkritumu.
 
 
pelnufeja
08 April 2018 @ 07:41 pm
I am a freak; and I celebrate it  
Šodien atsāku skriet. Nu, labi, būsim godīgi, es šausmīgi pamuļķīgā izskatā, jo man īsti nebija piemērota apģērba šodienas laikaapstākļiem, tādēļ ka ar pavisam siltajām skriešanas biksēm būtu daudz par siltu, bet tikai ar šortiem daudz par aukstu un droši vien varētu saslimt, tāpēc uz veciem mājas legingiem uzvilkusi šortus, tad kaut kādu jocīgu, ļoti platu t-kreklu, kurš, starp citu, vēsta celebrate the little things, jo savā bardakā nevarēju atrast, kur ir mans melnais skriešanas t-krekls, un ar ap vidukli apsietu džemperi, izgāju nelielā pastaigā pa rajonu un brīžiem paskrēju pavisam mazus gabaliņus. Bet nu, es neesmu skrējusi ļoti ilgi, plus pēdējā laikā esmu patērējusi visai daudz alkohola un nikotīna (par cepumiem nemaz nerunāsim), tā kā domāju, ka bija ok.
Vispār man ļoti, ļoti patika, un es sajutos ārkārtīgi dzīva. Iešu skriet vēl.
Man gan bija sajūta, ka visi uz mani drausmīgi blenž; nevar saprast, vai tāpēc, ka es tik muļķīgi izskatījos, vai, jo es tik maz skrēju un tik daudz gāju. Bet tieši par šo es jūtos ļoti vareni - es zinu, ka es esmu smieklīga un tizla (un visi bērni uz saviem trīsriteņiem un visas vecmāmiņas var mani apsmiet, ja grib), bet es vienalga esmu uz tā celiņa tajā gaismā. Un tas varbūt ir lielākais sasniegums visā manā dzīvē.
 
 
pelnufeja
03 April 2018 @ 03:44 am
 
Es skatos uz Vilmu un nesaprotu, vai viņa ir nejūtīga vai, tieši pretēji, tik jūtīga, ka vispār nespēj eksistēt šajā pasaulē un tāpēc uzvedas tik dīvaini. 

(Inga Gaile "Neredzamie")
Tags:
 
 
pelnufeja
31 March 2018 @ 12:49 am
bet ja par svarīgo  
Es šodien gandrīz nopirku ziemassvētku kalendāru, es domāju - ēdamo šokolādes kalendāru, jo cenu klubā tas maksāja deviņdesmit deviņus centus. Bet tad es nospriedu, ka kalendāru uz ielas ēst būs sarežģīti, un, cik atceros no bērnības, tur nemaz nav tik daudz šokolādes, tāpēc tā vietā iegādājos šokolādes ziemassvētku vecīti, ko notiesāju turpat veikalā, kamēr L iesaiņoja papīrā nupat nopirktās vīna glāzes.

Vispār es devos uz veikalu tikai pēc cauruļu tīrāmā līdzekļa. Bet nopirku arī šādas divas glāzes: https://www.google.lv/search?client=opera&hs=KHP&biw=1821&bih=877&tbm=isch&sa=1&ei=t6--WtfkH8KZsgGs0onYBA&q=glāze+ar+salmiņu+cenu+klubs&oq=glāze+ar+salmiņu+cenu+klubs&gs_l=psy-ab.3...28447.31664.0.31895.11.11.0.0.0.0.66.662.11.11.0....0...1c.1.64.psy-ab..0.0.0....0.finy-_HN5Vo#imgrc=qlPKwUT6xpzj9M: Vēlāk no vienas no tām mazliet iedzēru baltvīnu. :)
 
 
pelnufeja
29 March 2018 @ 09:07 pm
 
When In-hye laid the food she’d brought out on the table, Yeong-hye said, ‘Sister. You don’t have to bring that stuff now.’ She smiled. ‘I don’t need to eat any more.’
‘What are you talking about?’ In-hye stared at her sister as though she were possessed. It was a long time since she’d seen Yeong-hye’s face shining like this; no, in fact, it was the first time. ‘What on earth were you doing just now?’ she asked.
Yeong-hye met her question with another. ‘Sister, did you know?’
‘Know what?’
‘I didn’t, you see. I thought trees stood up straight …I only found out just now. They actually stand with both arms in the earth, all of them. Look, look over there, aren’t you surprised?’ Yeong-hye sprang up and pointed to the window. ‘All of them, they’re all standing on their heads.’ Yeong-hye laughed frantically. In-hye remembered moments from their childhood when Yeong-hye’s face had worn the same expression as it did now. Those moments when her sister’s single-lidded eyes would narrow and turn completely dark, when that innocent laughter would come rushing out of her mouth. ‘Do you know how I found out? Well, I was in a dream, and I was standing on my head …leaves were growing from my body, and roots were sprouting from my hands …so I dug down into the earth. On and on …I wanted flowers to bloom from my crotch so I spread my legs; I spread them wide …’
Bewildered, In-hye looked across at Yeong-hye’s feverish eyes. ‘I need to water my body. I don’t need this kind of food, sister. I need water.’ 

(Han Kang "The Vegetarian")
Tags:
 
 
pelnufeja
29 March 2018 @ 08:50 pm
 
The whole situation was undeniably bizarre, yet she displayed an almost total lack of curiosity, and indeed it seemed that this was what enabled her to maintain her composure no matter what she was faced with. She made no move to investigate the unfamiliar space, and showed none of the emotions that one might expect. It seemed enough for her to just deal with whatever it was that came her way, calmly and without fuss. Or perhaps it was simply that things were happening inside her, terrible things, which no one else could even guess at, and thus it was impossible for her to engage with everyday life at the same time. If so, she would naturally have no energy left, not just for curiosity or interest but indeed for any meaningful response to all the humdrum minutiae that went on on the surface. What suggested to him that this might be the case was that, on occasion, her eyes would seem to reflect a kind of violence that could not simply be dismissed as passivity or idiocy or indifference, and which she would appear to be struggling to suppress.

(Han Kang "The Vegetarian")
Tags:
 
 
pelnufeja
29 March 2018 @ 02:07 am
 
Stāstu K par "The Vegetarian", ko šajā mēnesī lasām grāmatu ballītē, saku, ka, ļoti vienkāršojot, tur ir par sievieti, kas kļūst par veģetārieti un tad pamazām sajūk prātā, bet ka skaidrāk varēšu pateikt, kad būšu izlasījusi visu, un K atbild: "ā, nu. sajūk prātā. izklausās labi, varbūt arī man jāizlasa tā grāmata. es esmu veģetāriete un jūku prātā ikdienā."
Tags:
 
 
pelnufeja
25 March 2018 @ 11:51 pm
 
Man liekas tik interesanti, ka tev galvā ir sakonstruētas visādas shēmas un modeļi, par kuriem tu simts gadus zini, ka šito jau nu es tiešām savā dzīvē negrasos realizēt, like nekad, un tad tu attopies kaut kur stipri on the way uz "nekad šitā!" lietu. Jo dzīvē vienmēr ir visādi nezināmie/neizskaitļojamie lielumi, un viena maza (nejauša) rīcība var pēkšņi izmest pavisam negaidītus lokus.
 
 
pelnufeja
20 March 2018 @ 05:06 pm
 
Lūdzu, atdodiet man atpakaļ pokerfeisu (kas taču ir mana dabiskā sejas izteiksme)!
 
 
pelnufeja
07 March 2018 @ 12:50 am
 
Man gribas ierakstīt kaut ko filozofiski pārgudru, bet joprojām ir stipras paģiras. Tāpēc varu vienīgi pateikt, ka es zinu, kā viss ir. Zināšanas par pasauli ir nepanesamas, no tām sāp galva un nāk vēmiens. Bet tomēr.
 
 
pelnufeja
05 March 2018 @ 06:20 am
 
Šonakt piepildījās viens no ļaunākajiem murgiem, kādus esmu varējusi iedomāties, proti, naktī pazuda elektrība. (jā, man ir bail no tumsas). Pāris reizes elektrība noraustījās jau, kad devos pie miera, nedaudz pēc diviem, kas jau radīja nelāgu noskaņu. Tad es gulēju un ilgi nevarēju aizmigt, un, kaut kad ap pieciem pārstāja dūkt ledusskapis un no vienkārši tumšs kļuva visaptveroši tumšs, jo, piemēram, pārstāja darboties rūteris, kas dod mazās, zaļās gaismiņas, un cik noprotu, elektrība pazuda arī apkārtnē (man ir žalūzijas, for sure nezinu), bet bija tumšs, un L arī raksta, ka nebija/nav (?) elektrības.

Man bija bail, ka varētu atkal sākt tecēt ledusskapis un es varētu appludināt kaimiņus, bet bija bail izkāpt no gultas un paskatīties, vai viss ok, tad es cerēju aizmigt, lai nebūtu tik ļoti jābaidās, bet tad man sāka likties, ka jūtu deguma smaku, un es sāku baidīties, ka, ja aizmigšu, un izcelsies ugunsgrēks, es sadegšu miegā vai nosmakšu. Tad es sevi mēģināju mierināt, ka gan jau to smaku es tikai iztēlojos. Bet L arī kaut ko tādu raksta.

Bet, nu, ok, elektrība atgriezās. Ceru, ka nekur nekas nedeg.

UPD: Es jau nu gan savu kaimiņu vietā tagad nebrauktu liftā, ja nu elektrība pazūd atkal. Bet, ok, es ļoti labi apzinos savas noslieces uz paranoju un kā uz mani darbojas konkrēta veida trigeri; es iedomājos arī, ka varbūt ir sācies Krievijas iebrukums, jo mans vectēvs bērnībā man teica, ka tad, kad tas notiks, viņi mums vispirms atslēgs elektrību. :D

Vēl es atcerējos arī filmu par Blēras raganu un to, ka tā meitene mežā saka, ka saule vairs nekad neuzausīs.
 
 
pelnufeja
02 March 2018 @ 03:53 am
 
tgimziaraven
 
 
pelnufeja
27 February 2018 @ 05:44 pm
finally got it  
Es saprotu, kas ir viena no sajūtām, kas man dzīvē ir traucējusi visvairāk, bet kuru es nebiju precīzi identificējusi. Tā ir feikā izvēles sajūta. Tu apzinies, ka tu gribi vai tev vajag, piemēram, lai izdzīvotu, X, un lai pie X tiktu, teorētiski pastāv z un Y iespējas, bet reāli pastāv tikai Y iespēja, kura ir dažādos veidos harmful to you, bet, tā kā realitātē ir vienīgā iespēja, lai tiktu pie X, tu to tomēr izvēlies.
 
 
pelnufeja
25 February 2018 @ 11:09 pm
 
We’re looking for a fern that blooms,” said Pärtel, although I was nudging him with my elbow, because I’d started to believe that Uncle Vootele and Ints were right—that the fern really did bloom only in legends. So it was embarrassing to admit that we’d been wandering so far all night for the wrong reason.
As I feared, Meeme fell to jeering at us, until he was choked by the wine catching in his throat.
“A fern that blooms!” he crowed, spluttering with laughter. “Weren't you looking for a green fox? I hear that such an animal has been seen in these woods.”
“We’ve heard there’s a key in the blooming fern,” explained Pärtel, taking no notice of my nudging—or maybe not understanding it and thinking that I was simply twitching from tiredness. And he told Meeme everything.
Meeme was no longer laughing, but merely snorting scornfully.
“We simply wanted to try,” I said then, apologetically. “Of course it was silly. Obviously there isn’t really a key at all.”
“That’s not what I said,” replied Meeme with unexpected abruptness. “The blooming fern doesn’t exist.”
“But there’s a key?” I asked.
“So they say,” answered Meeme, in his former drunken tone again. “But there’s no sense in looking for it. The key will come into the right person’s hands when the time is right.”
“How do you know that?” I asked.
“That’s what my blind grandmother told me,” replied Meeme, starting to laugh and cough again. “She also said that you can walk along a rainbow to the moon, and that if you eat a handful of earth, you change into a cuckoo. My blind half-wit of a grandmother told me all sorts of things. Go and figure out whether they’re true or not. Anyway, I haven’t eaten soil, because I don’t want to become a cuckoo. Cuckoos don’t drink wine; they have to lay eggs in other birds’nests, but what I want to do is drink. Your health, boys! I assure you wine tastes a lot better than fly agaric!

(Andrus Kivirahk "The Man Who Spoke Snakish")
Tags: