pelnu feja
18 April 2014 @ 02:10 am
 
Pirms miega vienmēr piemeklē pašas baisākās patiesības atklāsmes - man taču nav pases, bet pēdējā laikā man gandrīz vienmēr prasa dokumentus, savukārt piemājas veikalā, par kuru es esmu droša, ka man dokumentus neprasītu, nav manas cigaretes. Un es domāju, ka es piekrītu pasi taisīt pāris darbadienu laikā, jo mums ar A. M. ceturtdien ir sarunāts iet uz vid, bet varbūt zemapziņa patiesībā man teica - vai tad tu līdz desmitajam maijam negribēsi uzpīpēt?
 
 
pelnu feja
18 April 2014 @ 01:38 am
 
O, wow, es nespēju tam noticēt - Krusta baznīcas mācītājs ir suņu būdā. Mums ar Artusu Kaimiņu, tātad, ir kaut kas kopīgs - es arī esmu šo mācītāju aicinājusi pie sevis, lai viņš izdzītu ļaunos garus no manām mājām.

http://www.youtube.com/watch?v=NNFtVN2_znE
 
 
pelnu feja
17 April 2014 @ 04:59 pm
 
Es, protams, esmu ļoti mācījusies, ka tas, kā pret tevi izturas, ir lielā mērā atkarīgs no tā, kādu attieksmi tu pret sevi sagaidi, un, galu galā un vissvarīgāk, kā tu pats izturies pret citiem cilvēkiem (es labi apzinos, ka pati arī neesmu bijusi pats "atsaucīgākais" cilvēks uz planētas), tomēr ir kaut kādas lietas, kas cilvēkiem dabiski vai nu piemīt vai nepiemīt un ko, šķiet, nevar iemācīties, jo tā nav "es zinu, ka tā ir pareizi" attieksme, kas man liek justies gana brīvi, lai pēc pirmā fotogrāfēšanās mēģinājuma aizskrietu pie monitora un apskatītu bildi tik tuvu, cik man vajadzīgs, lai puslīdz saprastu, kāda tā ir, tas tā ir tāpēc, ka otrs mani nevēro ar "ak, dievs, cik drausmīgi, es ceru, ka es neaplipšu, atrodoties ar tevi vienā telpā" sajūtu. To nav iespējams noslēpt, tas ir kā kādā video par darba intervijām – sieviete ratiņkrešlā stāstīja, ka nevienam jau nav jākļūst klaji nepieklājīgam, tu vienkārši jūti, kā telpā ap tevi izmainās atmosfēra.
 
 
pelnu feja
17 April 2014 @ 03:58 pm
 
Pilsonības un migrācijas dienestā ir tā, ka tu, sēžot un gaidot vairākas stundas, esi paguvis palasīt (gan ne daudz, jo man troksnis un atspīdumi no loga traucēja), apspriest pilsonības un nepilsoņu situācijas jautājumus, izbesīties, piedzīvot, kā citi apmeklētāji, kas arī uzskata, ka šīs rindas ir mākslīgi veidotas un nejēdzīgas, izgāž dusmas uz uzziņu darbiniecēm un aizsūtīt savu līdznācēju pēc zefīriem, tāpēc, kad neilgi pirms darbalaika beigām - pēkšņi negaidīti ātri pienāk tavs cipars, tu esi apjucis un sāc satraukties, vai tev gadījumā nav šokolades ūsas un vai tu vispār atceries, kāpēc esi atnācis. Bet vispār, man liekas, ka nav nemaz slikti, lai cik tas arī neliktos absurdi, reizēm tādās rindās pasēdēt, lai mācītos trenēt pacietību un miera un drošības sajūtu vidēs, kas mani pēc būtības diezgan satrauc.
Ja dāma, ar kuru es runāju pa telefonu, izklausījās tā, it kā viņai kāds būtu nomiris vai arī viņa būtu atlaista no darba, jo tonis bija "ko tu man piepisies ar saviem sūda jautājunmiem", tad darbiniece pie pases noformēšanas bija tāda, kam es nestu konfektes (mēs ar L kaut kad runājām, ka vajadzētu testa nolūkos staigāt pa dažādām iestādēm un čekot reakcijas - nejaukiem darbiniekiem stāstīt, ka nav forši pret cilvēkiem, kam ir kādas veselības problēmas, izturēties nepieklājīgi, savukārt jaukajiem darbiniekm pateikt paldies un dāvināt konfektes). Es nevienā brīdī pilnīgi nemaz nejutos slikti (kaut arī viņai bija jūtami personiska attieksme pret to, ka es neizmantoju viņas doto iespēju saķemmēt matus, vienk. sapratu ka man atkal ir acu samiegšanās problēma zipspusdzes dēļ, un nav tur ko daudz noņemties – pase ir pase, smukas bildes man būs citur), viņa man nolasīja priekšā visu, ko es pati nevarēju izlasīt, un sapratusi, ka tas būs vajadzīgs, nekā nemainīja savu izturešanās veidu pret mani, un uz pārējiem jautājumiem atbildēja pilnīgi normāli, nevis ar "man ir aizdomas, ka tu tāpat neko nesaproti" noskaņu. Tā jau it, kā būtu jābūt vienmēr, bet tā nav gandrīz nekad, diemžēl, tāpēc šis liek justies gandrīz sajūsminātam un pacilāti laimģam, kas gan, protams, kopumā ir ļoti labi – novērtēt “mazās” lietas (gan jau ne tāpat vien es esmu šādā situācijā).
Tā kā tagad ir visas tās brīvdienas, gan nācās secināt, ka es nevaru gaidīt parasto laiku, kas sanāk ilgāk nekā parasti, tāpēc pārvarēju savu skopumu un panikošanu par naudu un nolēmu izvēlēties trīs darbadienu varinatu, galu galā man par to ir jāmaksā tikai puse.
Šīs iestādes numuriņu sistēma man ir mazliet vairāk pieejama, nekā parasti, jo nav raustīgie cipari, kurus man ir grūti izlasīt arī, ja es esmu tuvu, bet tāpat visu laiku čekot tos ciparus ir baigi grūti un arī tikt pie pareizā cipara “visai” sarežģīti, turklāt divas stundas stāvēt pie monitora nav gluži manas dzīves lielākais sapnis, es domāju, ka viņiem vajadzētu skaļruņu sistēmu – tas gan varētu traucēt tiem, kas grib lasīt, bet nu tur kopumā ir diezgan liels troksnis, tā kā lasīt tāpat var tikai tie, kam nekas netraucē, man bija par skaļu.
 
 
pelnu feja
16 April 2014 @ 10:43 pm
harmonija un līdzsvars  
Tikko gribēju ņemt savus vārdus atpakaļ un teikt, ka pasaule varbūt tomēr ir diezgan ideāla, jo es atradu zefīrus un cepumus, par kuriem nebiju zinājusi (turklāt, es šodien nopirku ļoti garšīgu tēju un vēl šokolādi un bulciņas), bet pēc pēc pāris sekundēm es mēģināju pagriezt virtuves krānu, un tas vienk. nolūza - pasaule ir ļoti harmoniska, viss ir līdzsvarā, manuprāt.
 
 
Current Music: Lana del Rey - Kill Kill
 
 
pelnu feja
16 April 2014 @ 10:15 pm
 
Šovakar sēžu ar Dž pie jūras un vēroju saulrietu. Jo siltāki vakari, jo vairāk cilvēku. Pastaigas man tik ļoti palīdz - staigāju vairākas stundas katru vakaru, nekad dzīvē neesmu tik daudz staigājusi, un tam ir kaut kāds gandrīz terapeitisks efekts; ejot izdomāju ļoti daudzas lietas, arī grūtas un sāpīgas, bet nekas no tā visa neliekas nepārvarams. Droši vien pēdējā laika trauksme saistīta lielā mērā ar to, ka jau ir pavasara vidus, vairs nav ziema un tumsa, kurā slēpties. Nogaidīšanas laiks pamazām tuvojas beigām. Un pa šo laiku viss nav paguvis sadzīt, un tagad tas ir tik skaidri redzams, kā sīki pušumi uz rokām, kas, darot visikdienišķākās lietas, mēdz nejauki smelgt. Un, jā man, protams, gribētos kaut kādas drošības barjeras, zināt, ka, ja kādā brīdī kļūs par bailīgu, noteikti būs, pie kā turēties, bet šī nav ideālā pasaule, visus celiņus neklāj baltas un rozā šuves.
 
 
pelnu feja
16 April 2014 @ 05:34 pm
 
Man taču tagad ir jāizdomā sev paraksts. Ck aizraujoši. Man gan liekas, ka es esmu no tiem, kas katru reizi tāpat parakstās citādāk.

UPD: paraksts būs tikpat ķēmīgs kā iepriekšējais, man slinkums ar to ķēpāties, un es tāpat neko jēdzīgu neizdomāšu. Toties es tikko atklāju, ka spēju uzrakstīt savu vārdu un uzvārdu ar aizvērtām acīm, un, cik nu pati varu novērtēt. šādi ir salasāmāk, nekā, kad skatos, bet nu varbūt rakstīt ar aizvērtām acīm ir pilnīgi dabiska prasme, es tikai nekad nebiju pamēģinājusi.
 
 
pelnu feja
16 April 2014 @ 01:38 am
 
Bāc, kāpēc es vienmēr atceros par to, ka ir jāizņem veļa no veļasmašīnas, kad man jau nāk miegs un vairs nav spēka tādām aktivitātēm?
 
 
pelnu feja
16 April 2014 @ 01:25 am
 
par bailēm  )
 
 
pelnu feja
15 April 2014 @ 04:43 pm
 
Perhaps the greatest faculty our minds possess is the ability to cope with pain. Classic thinking teaches us of the four doors of the mind, which everyone moves through according to their need.
First is the door of sleep. Sleep offers us a retreat from the world and all its pain. Sleep marks passing time, giving us distance from the things that have hurt us. When a person is wounded they will often fall unconscious. Similarly, someone who hears traumatic news will often swoon or faint. This is the mind's way of protecting itself from pain by stepping through the first door.
Second is the door of forgetting. Some wounds are too deep to heal, or too deep to heal quickly. In addition, many memories are simply painful, and there is no healing to be done. The saying 'time heals all wounds' is false. Time heals most wounds. The rest are hidden behind this door.
Third is the door of madness. There are times when the mind is dealt such a blow it hides itself in insanity. While this may not seem beneficial, it is. There are times when reality is nothing but pain, and to escape that pain the mind must leave reality behind.
Last is the door of death. The final resort. Nothing can hurt us after we are dead, or so we have been told.

(Patrick Rothfuss "The Name of the Wind")
Tags:
 
 
pelnu feja
14 April 2014 @ 04:45 pm
 
Nu, tad beidzot viņi ir man atsūtījuši lēmumu par atļauju mainīt uzvārdu, un es jau nedēļas nogalē paguvu galīgi sakreņķēties un uzrakstīt e-pastu ar jautājumu, cik tad man vēl ilgi būs jāgaida. Atliek tikai sākt lasīt The Name of the Wind par vārdu maģiju, un nākošajā dienā pienāk vēstule. Vajadzētu šonedēļas laikā saņemties sākt pases izgatavošanas procesu, jo tas jau arī vēl paņems laiku, un tikai pēcāk varēs sakārtot lietas ar banku.

Tā kā opis bija atnācis labot durvju slēdzeni, jau ap divpadsmitiem gāju garajā pastaigā ar suni, pēc tam aizgāju uz aptieku un pastu. Es gribētu, lai viņi izdomā tādu recepšu sistēmu, kur tu recepti vari kaut kā elektroniski atjaunot, jo, kaut arī es vienmēr palūdzu ārstei, lai viņa man uzraksta divus spiediena zāļu iepakojumus, tāpat regulāri attopos, ka man nav zāļu un nav recepšu, kas mēdz nelāgi atsaukties uz manu galvas/acu pašsajūtu.

Ir kaut kāda trauksmaina nomāktības sajūta, bet visādas darāmas lietas diezgan palīdz novērst domas. Likt dienu kā puzli. Pamazām un bez panikas, bet likt.
 
 
pelnu feja
13 April 2014 @ 01:21 pm
 
Hehe, varbūt, lai pārvarētu savas telefonrunāšanas problēmas, man vajadzētu pastrādāt kādā ofisā :D

http://www.youtube.com/watch?v=O0caQY8b-BA
 
 
pelnu feja
13 April 2014 @ 01:46 am
 
Bet tā baiļu lieta kopumā ir šaura taciņa, jo ir jau šausmīgi bail ieslīgt tajā, ka tu ar bailēm sāc taisīt atmaskas, tipa "šis ir tik nenormāli biedējoši", ir taču skaidrs, ka tas ir nepārvarami, otra sajūta, ka es taču tagad grasos glābt pasauli no maldīgiem priekšstatiem, visādiem stereotipiem utt, kas rada pārliecību, ka man nedrīskt būt bail, jo tas taču neietilps kopīgajā episkajā noskaņā, tāpat arī brīvības apdraudējuma sajūta - visādi ļaunīgi ierēdņi to tikai gaida, ka es sākšu justies nedroši.

Bet pieķerot sevi domājam „šis ir negodīgi, pasaule ir atņēmusi man opciju baidīties vai vismaz baidīties publiski“, saprotu, ka tās visas ir muļķības – pasaule man nav neko nedz atļāvusi, nedz aizliegusi, pasaules kārtība vienkārši ir pati lieliskākā atruna, lai nepateiktu sev – jā, man reizēm ir šaušalīgi, abnormāli bail.
 
 
pelnu feja
12 April 2014 @ 02:02 am
 
Ā, nu, kad es vienreiz sapratīšu, ka nevar pat uz piecām minūtēm iet ārā bez telefona, īpaši, ja ir nakts un mājās neviena nav? Bet ok, viss ir labs, kas labi beidzas, ja tikai es vienreiz mācītos no savām kļūdām, tb – lielos mērogos, kad nokļūstu sūdos līdz ausīm, es mācos, bet par praktiskām lietām, gan kaut kā, nez kāpēc, nē.
 
 
pelnu feja
11 April 2014 @ 11:31 pm
 
Lasot Stepes vilku, visu laiku jutu tādu kā neskaidru kamolu velkamies kaklā. Tas laikam saistīts ar to, ka šo lasu otro reizi un man ir tik ļoti jādomā, kāds cilvēks es tolaik biju, un vēl par to, ka tad man bija tikai grāmatas, ka lielāko daļu manas dzīves man ir bijušas tikai grāmatas. Tas, protams, kaut kādā ziņā ir vareni, lielā mērā viss izlasītais ir veidojis to cilvēku, kāds es tagad esmu, manu vērtību sistēmu, es domāju, ka arī skolu, kurā man, maigi izsakoties, gāja ne pārāk labi, es pabeidzu tikai, jo bieži varēju izbraukt tāpēc, ka biju daudz lasījusi. Bet tajā pašā laikā man negribas to kaut kā romantizēt, tāda dzīvošana literatūrā ir ļoti vientuļa, un grāmatu varoņi nav dzīvi cilvēki, nav tava ģimene vai draugi, grāmatu varoņiem tu neko nenozīmē, lai arī cik daudz tie tev nebūtu iemācījuši par pasauli un pašam par sevi.

Un tagad, lasot otrreiz Stepes vilku, ļoti skaidri apjaušu, ka īstenībā jau neko daudz tās teorētiskās lietas nedod, kamēr tām nav reāla seguma. Bet ir tik interesenti sevi vērot: tas, kā es tagad šo tekstu izlasu un uztveru, liek man noticēt, ka es esmu mazliet paaugusies.
 
 
pelnu feja
11 April 2014 @ 11:12 pm
 
Un arī pašnāvība tev, nabaga Stepes Vilk, neko lielu nelīdzēs, nekas cits tev neatliks kā iet daudz garāko, grūtāko un sāpīgāko cilvēciskojuma ceļu, tev vēl vajadzēs pavairot savu divatnumu, vēl jo komplicētāku vērst savu komplicētību. Tev vajadzēs nevis sašaurināt savu pasauli, vienkāršot savu dvēseli, bet savā sāpīgi paplašinātajā dvēselē uzņemt arvien vairāk pasaules, galu galā visu pasauli, lai reiz varbūt rastu galu un mieru.

(Hermanis Hese "Stepes vilks")
Tags:
 
 
pelnu feja
10 April 2014 @ 01:42 pm
 
Brīžiem, man liekas, ka būtu pamatots iemesls pārdēvēt sevi par sviestafeju.
 
 
pelnu feja
10 April 2014 @ 05:14 am
 
Skatoties open minded lekcijas, pamanu, ka valodā ir parādījies jauns parazītizteikums "par tik, par cik".
 
 
pelnu feja
09 April 2014 @ 08:43 pm
 
Vienmēr besī vilšanās, kad novelku kādu filmu, par kuru esmu domājusi, ka tā būs ieskaņota angļu valodā, bet izrādās, ka angļu valodā ir tikai subtitri, kurus es nevaru lasīt, un tāpēc nevaru skatīties ļoti daudzas filmas, kuras gribētu. Bet par šo konkrēto droši vien pat labi, ka tā.
 
 
pelnu feja
09 April 2014 @ 04:15 pm
sapņi  
Nedzirdēju, ko pasniedzēja stāstīja par Apolinēra nāvi, jo brīdī, kad viņa sāka par to runāt, es pēkšņi atcerējos savu pagājušās nakts sapni un sāku par to apzināti ļoti intensīvi domāt, lai atkal neaizmirstu. Sapnī es lidoju lidmašīnā, un tad tā avarēja. Ļoti savādi bija tas, ka es ļoti skaidri jutu lidošanas sajūtu, nu, viss bija kā parasti, esot lidmašīnā, priekš sapņa tas bija ilgi, kā lēnā filmā, kur piecas minūtes rāda, kā, piemēram, varonis sēž krēslā un dzer tēju vai kā lec saule. Es vienkārši sēdēju un jutos tieši tā, kā parasti lidojot. Neesmu piedzīvojusi lidmašīnas avāriju, bet arī krišanas sajūta bija ļoti reāla, ļoti palēnināta un ilga. Kaut kas līdzīgs kā tajos murgos, kas mani kādā periodā vajāja regulāri, kur man reiba galva un es pamodos ar iracionālu šausmu sajūtu un kādu laiku nevarēju pakustēties, un ko par laimi sen neesmu piedzīvojusi. Es pat sapnī nodomāju - tas atkal ir tas, man būs tik slikti un bail, nevis es nomiršu vai tikšu sakropļota, kā teorētiski man būtu bijis jādomā sapņa situācijas kontekstā. Bet nebija tik briesmīgi tādā ziņā, ka man tomēr tik ļoti nereiba galva un nemetās nelabi, un tas arī nepārvērtās nomoda šaumu mirklī, kurā es esmu paralizēta, sapnis turpinājās. Es izdzīvoju. Un, šķiet, ka visi pārējie arī. Tikai likās, ka tie tagad ir citi cilvēki, nevis tie, ar kuriem kopā es biju lidmašīnā, pirms tā sāka krist. Nākamajā sapņa ainā es jau biju ārā un vēroju, kā ir atbraukusi ātrā palīdzība vai kaut kas tamlīdzīgs, tur bija cilvēki, kas it kā palīdzēja pasažieriem izkļūt no tās lidmašīnas, bet tas izpaudās tā, ka viņi izkliedza diezgan nelaipnus mudinājumus cietušajiem negulēt un mēģināt tikt ārā, citādi nekas nesanāks. Un tad no tās lidmašīnas pamazām kāpa ārā ļoti apjukuši un redzami dezorientēti cilvēki tādās drēbēs, kādas parasti valkā slimnīcās - visādi halāti, pidžamas un tamlīdzīgi. Nelikās, ka kāds būtu īpašā panikā, drīzāk valdīja tāds kā lēnīigs sajukums un miegainums. Un tad es braucu kaut kādā transportā, kas droši vien bija ātrās palīdzības mašīna, un man klēpī sēdēja meitenīte, varbūt gadus trīs veca, un tīrīja putekļus, ar kuriem bija klāts viss mans apģērbs.

Šis, par spīti sižeta šķietamajam dramatismam, nebija pārāk baisi un sajūta nebija, kā murgojot, bet kopumā tie palēninājumi kā tehnisks paņēmiens man liek domāt par to, ka agrāk es sapņos regulāri redzēju baisas un spīdzinoši lēnas ainas, kurās, piemēram, es slēpjos no kaut kādiem slepkavām, kas ir ielauzušies manās mājās, vai arī ilgi esmu iesprūdusi liftā, kurā ir tā briesmīgā brūni dzeltenā gaismu, kuras dēļ man ilgus gadus ir bijušas paniskas bailes no braukšanas liftā vienai, jo tieši tā gaisma man, nez kāpēc, saistās ar iracionālu pārliecību, ka notiks kaut kas briesmīgs. Tagad, domājot par saviem agrākajiem murgiem, es nesaprotu, kā es vispār esmu varējusi saņemties iet gulēt, kā es esmu varējusi nesajukt prātā. Tad vēl bija tās mošanās, nevarot pakustēties, un visādi mirušie un dēmoni. Lai gan, gan jau, ka visādi sapņu pētnieki un terapeiti man apgalvotu, ka tieši to sapņu dēļ es neesmu sajukusi prātā.
 
 
pelnu feja
08 April 2014 @ 11:54 pm
 
Varbūt tā ir nebūšana sociālajos tīkos un masu saziņas līdzekļu diezgan liela ignorēšana, varbūt apzināts lēmums "distancēties", lai nekristu panikā, bet es tiešām laikam dzīvoju rožainā migliņā visas tās Krievijas lietas dēļ. Es gan principā tagad varētu smīnēt ar donu "es taču zināju, ka tā būs", jo man vienmēr ir bijis diezgan skaidrs, ka mūsu pasivitāte un tolerance pret visādiem izgājieniem pie laba gala nevedīs, tāpat kā koķetēšana ar frāzēm "referendums ir pilnīgi ok, jo mēs esam demokrātiska valsts, un visi taču ies un nobalsos pret", bet labi, ne par to stāsts, man kļūst galīgi neomulīgi tāpēc, ka arvien biežāk no cilvēkiem, kuri agrāk nav cēluši paniku par šiem jautājumiem, ir dzirdami bažīgi viedokļi, un tad man liekas, ārprāts, tad jau man vajadzētu ielīst skapī un uzmest sev virsū visus ziemas mēteļus, jo man vienmēr ir bijis bail no tā, ka Krievija mums izdarīs kaut ko briesmīgu, es tikai esmu sapratusi, ka par šādām bailēm skaļi runāt nav pieklājīgi, turklāt tā taču ir ņemšanās ar iracionālām, nekad neiespējamām lietām.

Bet te laikam būs tas mūžīgais „kad citi raud, viņš smejas” variants, es par šo visu esmu jutusies slikti gadiem, man vairs nav spēka.
 
 
pelnu feja
08 April 2014 @ 10:33 pm
 
Kad lasīju Stepes vilku kaut kad pamatskolas laikā, man šī grāmata patika daudz, daudz labāk, nekā tagad. (bet Hese droši vien ir autors, kas pāriet). Man, protams, patīk arī tagad, bet tas ir kaut kā daudz citādāk, nav gluži aiz laimes, ka beidzot kāds mani saprot, jāizkūst un jānoelšas pie katra otrā teikuma. Ir forši, bet tagad es uz to skatos vairāk kā uz grāmatu, nevis kā uz tekstu, kas atklāj un paskaidro manas dvēseles dziļo traģiku. Būtu interesanti palasīt Demianu, tā bija viena no tām grāmatām, kas pagrieza manu pasauli, un laikam no visa, ko tolaik no Heses izlasīju, patika vislabāk, bet nez vai elektroniski ir, lai gan – angliski jau noteikti jābūt.
 
 
pelnu feja
08 April 2014 @ 10:00 pm
 
Lai gan es ļoti maz zinu par Stepes Vilka dzīvi, man tomēr ir visnotaļ iemesls domāt, ka mīloši, taču stingri un ļoti dievbijīgi vecāki un skolotāji audzinājuši viņu garā, kas balstās uz audzināmā "gribas laušanu". Bet salauzt šā skolēna gribu un iznīcināt viņa personību nebija izdevies, tam viņš bijis par stipru un nelokāmu, par gudru un lepnu. Nespējot iznīcināt viņa personību, izdevās vienīgi iemācīt viņu nīst pašam sevi. Pret sevi pašu, pret šo nevainīgo un cildeno objektu, viņš pēc tam augu mūžu vērsa savu ģeniālo iztēli, visu savu prāta spēku. Jo vienā ziņā, par spīti visam, viņš caurcaurēm bija kristietis un moceklis, tajā ziņā, proti, ka jebkuru asumu, jebkuru kritiku, jebkuru ļaunprātību, visu naidu, uz kādu vien bija spējīgs, galvenām un pirmām kārtām pagrieza pats pret sevi.

(Hermanis Hese "Stepes vilks")
Tags:
 
 
pelnu feja
08 April 2014 @ 01:24 pm
 
Agrāk es tik ļoti apbrīnoju cilvēkus par to, cik viņi ir brīvi gan savā domāšanā, gan ārējās izpausmēs. Tagad, kad es pati jūtos vairāk brīva kā jebkad, es saprotu, ka daudzējādā ziņā tas, ko es esmu uzskatījusi par brīvību, bieži vien ir bijis kaut kas pavisam cits, un tas, ka cilvēki izskatās brīvi, ne vienmēr nozīmē, ka viņi tādi tiešām ir. Ir vai nav - tas droši vien vispār nav objektīvi, drīzāk - jūtas vai nejūtas tādi esam. Un pats dīvainākais šajā visā ir fakts, ka kaut arī es jūtos daudz brīvāka kā agrāk, man brīvības sajūtas tāpat ir daudz par maz, t.i. es ļoti labi apzinos, ka ir daudzas lietas, ar kurām es sevi nomoku (nu, tur, piemēram, kā es izskatos un uzvedos visādās sociālās situācijās, cik labas vai sliktas ir manas komunikācijas prasmes, ko cilvēki domā utt.), un pie kurām vajadzētu strādāt, lai no spriedzes par šo visu, cik nu tas ir iespējams, atbrīvotos, gluži vienkārši tāpēc, ka, kamēr es par to visu satraucos, es nekļūstu mazāk neveikla un netrenēju prasmi komunicēt, tieši pretēji.
Lielākoties tās lietas, kuru sakarā es nejūtos parāk droši, ir tieši ar ārpusi un citiem saistītas, nez, kaut kādas drošības sajūtas telpā un saskarē un citiem trūkums vai vismaz nepilnīgums visplašākajā nozīmē.
 
 
pelnu feja
07 April 2014 @ 04:31 pm
nepacietība  
Un kad tie sliņķi domā man vienreiz atsūtīt papīru, ka es varu iet taisīt jaunu pasi? Es jau sāku nogurt no dubultas uzvārdu norādīšanas, tipa, kamēr man nav pases jau nekādos oficiālos papīros to nevar rakstīt.
 
 
pelnu feja
06 April 2014 @ 10:46 pm
 
Tulkoju mammai publikāciju nosaukumus cv, ceru, ka viņai ir kādi racionāli iemesli man uzticēties, un es nebūšu satulkojusi sviestu, un pasaules radīšanas mīti nebūs pārvērtušies, piemēram, par citplanētiešu mēģinājumiem iekarot Zemi. :D
 
 
pelnu feja
06 April 2014 @ 02:37 pm
 
Suns tikko no mana mēteļa kabatas bija izvilcis šķiltavas un negribēja atdot. Mājās ir nedrošāk kā sabiedriskajā transportā.

Nu, labi, patiesībā šķiltavas viņam bija jāizņem vispirms, lai tiktu pie sausās barības, ko turu sabērtu kabatās pastaigām.
 
 
pelnu feja
04 April 2014 @ 05:46 pm
 
Paradoksāli, man šķiet, tas, ka terapijā tu iemācies neminēt, ko citi cilvēki par tevi domā, bet pajautāt viņiem, ja tas ir svarīgi, tāpat arī negaidīt, ka citi uzminēs, ko tu domā, bet pats terapeits, jautāts "ko jūs par mani domājat?”, mūžīgi atbild ar pretjautājumiem no sērijas "un kādas ir tavas fantāzijas?". Tas man abnormāli krita uz nerviem, tāpat kā tas, ka es nevarēju uzzināt, vai viņa ir homofobs, vai viņai šķiet, ka divvalodība ir ok, kādas grāmatas viņa ir lasījusi utt. Bet vismaz valodas kļūdas es varēju izlabot, un viņa redzami centās tās vairs nepieļaut.
 
 
pelnu feja
04 April 2014 @ 05:27 pm
 
Atklātības politika ir viena no, ja ne visvērtīgākā lieta, ko es iemācījos psihoterapijā. Ja medicīna mani nekad līdz galam nav pārliecinājusi par principu "tagad tev, iespējams, ļoti sāpēs, bet pēc tam kļūs daudz, daudz labāk", tad terapija par iekšienes lietām atklātības kontekstā gan. Ir vērts stāties visam tam briesmīgajam pretī.

Es gan domāju, ka tā pavisam es to apzinājos jau pēc tam, bet ļoti ciešā saistībā ar terapijas pieredzi. Iedomājos gan, ka es pametu it kā tik sliktā brīdi, lai pieņemtu tādus lēmumus, ka varbūt man vajadzētu uzrakstīt savai terapeitei un pateikt, ka es esmu dzīva, jo gan jau, ka nekādas citas detaļas ārpus terapijas viņu neinteresē. Bet droši vien tāpēc tas arī var strādāt, lai cik dramatiski briesmīgi neizklausītos, jo tur nav nekādas personiskās ieinteresētības un sajūtas par to, cik šis cilvēks man ir nozīmīgs, interesants utt. Nu, sākumā man, protams, tāda bija, bet tā jau, visticamāk, kāda “šī tagad būs mana māte” lomu spēle.

Bet jā – drīz būs pagājis gads, es domāju, ka man klājas diezgan labi, ja runa ir par kaut kādu mentālo stabilitāti – es jūtos drošāk kā jebkad dzīvē.
 
 
pelnu feja
04 April 2014 @ 12:52 pm
 
"Visi cilvēki nedomā tā, kā tu - ka problēmas var atrisināt"

Mani arvien vairāk tas, ka "visi tā nedomā" aizkaitina un traucē, tb - lai tad viņi nedomā, bet nejauc šajā nedomāšanā mani.

Liekas, ka plaukstai nekas dramatisks nekaiš, jau ir daudz vieglāk darīt visādas lietas, vakar gan varēju tikai rakstīt, jo saliekta plauksta bija gandrīz vienīgais stāvoklis, kurā nesāpēja. Bet šis man ir parādījis, ka es diezgan labi spēju kaut kādas lietas izdarīt ar kreiso roku. Man gan liekas vienk. – ka manas rokas abas ir vienlīdz neveiklas, tāpēc man reizēm tīri labi izdodas lietot arī kreiso roku darbībām, kas it kā labročiem būtu grūti vai neērti, nu labi, tagad citādāk, jo man vienkārši sāp, ja mēģinu, piemēram, paņemt tējkannu labajā rokā, bet man ir bijis posms, kad es, piemēram, diezgan bieži rakstu īsziņas ar kreiso roku.
 
 
pelnu feja
03 April 2014 @ 10:59 am
 
Viena no visforšākajām jebkad redzētajām intervijām. Jo īpaši man patika tas, ko viņa saka par zināšanu ielikšanu kontekstā, un, ka beigās pasaka "you asked me everything, I am done".

http://www.satori.lv/raksts/7074/Hanna_Hurciga/Man_vairs_nekad_nav_garlaicigi
 
 
pelnu feja
02 April 2014 @ 11:13 pm
 
Šovakar ar Dž aizgājām uz putnu torni, nemaz nezināju, ka te tik tuvu tāds ir. Bija ilgi jāiet pa laipu ezerā. Putnus gan nevarēja redzēt, bija gandrīz pavisam tumšs, un es arī nezinu, vai viņi mēdz būt pietiekami tuvu tam tornim, bet visapkārt viss čabēja un izdeva visādas citas skaņas. Bija ļoti labi. Noteikti iešu tur vēl. Tas varētu būt mans jaunais vakara pastaigas maršruts.
 
 
pelnu feja
02 April 2014 @ 04:53 pm
 
Šodien bija ļoti sakarīgs seminārs par Kafkas stāstiem, es gan, kaut arī biju izlasījusi tikai pusi no Pārvērtībām, tāpat biju šausmīgi daudz par to visu izdomājusi, tāpēc knosījos un dīdījos aiz grūtībām klusēt, kaut ko jau es brīžiem teicu, bet noteikti pat ne piektdaļu no visa izdomātā, jo tas gluži vienkārši būtu ļoti nepieklājīgi. Vienā brīdī nonācām līdz tam, ka Kafku var izlasīt kā brīdinājumu par to, kas var notikt, ja cilvēks neko nedara ar savām traumām un kompleksiem. Tieši runājot par atkarīgā pozīciju un iekšējo brīvību, izskaneja viedoklis, ka ļoti bieži ārējā brīvība tev neko nedod, kamēr tu neesi ticis galā ar saviem rēgiem, jo tu, arī būdams ārpusē, tieksies meklēt situācijas, kurās kļūt par upuri, bet tāpat ir situācijas, kurās vienīgā iespēja glābties ir aiziešana un izlaušanās, citādi iekšējo brīvību nebūs iespējams realizēt. Auditorijā bija cilvēki, kas teica, ka ir taču situācijas, kad tu nevari aiziet, arī ja palikšana tevi pazudina, tur, piemēram, viskautkas ar ģimeni un tamlīdzīgi, un tad pasniedzēja teica, ka viņai šķiet, ka tās ir, iespējams, pašas sāpīgākās un smagākās izvēles, kādas dzīvē vispār var būt, bet reizēm, lai dzīvotu, aiziet ir tava vienīgā iespēja, pat ja tev it kā nav tiesību to izvēlēties.

Mani tik ļoti mierina, ka vēl ir cilvēki, kuri līdzīgi domā. Tie taču nav vieglu roku pieņemami lēmumi, bet reizēm vienkārši var nebūt citas iespējas, jo, kad tu patiešām pavisam godīgi sev pajautā “vai šeit kaut kas var mainīties?”, ja atbilde ir “nē”, tad Kafkas piemērs ir gana baismīgs, manuprāt.
 
 
pelnu feja
02 April 2014 @ 01:01 am
Metamorfozes  
Mums ar Kafku ir šis tas kopīgs, piemēram, sajūta, ka ģimene tevi redz kā milzīgu vaboli, ko iespiest durvīs.
 
 
pelnu feja
01 April 2014 @ 04:34 pm
 
"Ja kāds pie mana daiļdarba parakstītu "paldies, Valdi," es pats viņam mīnusu ieliktu, idiotam."

es Valda komentārus parasti nelasu ne pie savām, ne citu publikācijām gluži vienkārši tāpēc, ka viņš visu jau ir pateicis, manuprāt, bet šis skumīgais komentārs, nez kāpēc, man izraisīja milzīgu žēlumu pret šo mentally challenged personu.

tā tiešām noskumu tikai par meiteni un kaķīti.
 
 
pelnu feja
01 April 2014 @ 02:40 pm
 
Nebūtu viss tas pizģec ar mammu, es pat šeit justos diezgan ļoti labi, jo lielākoties jau tāpat viņas nav. Tb - man, protams, ir bēdīgi, ka es savus miļcilvēkus varu satikt retāk, nekā man gribētos un nevar izdomāt kaut ko kopīgi pasākt tieši šodien vai rīt. Bet kopumā man ir sajūta, ka šis viss ir ļoti labi un pareizi, nu, tāda pabūšana tuksnesī mazliet - man ir laiks pierast un apdomāt lietas. Un kopumā man ir sajūta, ka manas attiecības ar man svarīgiem cilvēkiem pa šo laiku ir kļuvušas vēl daudz foršākas, nekā iepriekš. Un tieši šajā laikā es esmu no jauna iepazinusies ar vairākiem brīnišķīgiem cilvēkiem. Es tik ļoti novērtēju un priecājos par to, kādi cilvēki ir man apkārt, tas ir ļoti patīkami un iedrošinoši.
 
 
pelnu feja
01 April 2014 @ 01:11 pm
 
Bet īstenībā tā taču patiešām ir - kopš es esmu atmetusi kristietības praktizēšanu, mana dzīve ir gājusi tikai uz augšu, un es arī jūtos esam daudz tuvāk Dievam. Saikni ar Dievu es gan vienmēr esmu jutusi diezgan spēcīgu, man šķiet, ka aizraušanās ar kristietību vairāk ir bijusi tāda kā ļoti izmisīga vajadzība kaut kam piederēt un kaut kur iederēties, jo pēc būtības kristietība ir pilnīgā pretrunā ar manu Dieva izjūtu, kas ir daudz tuvāka austrumu domāšanai: jo tuvāk es tieku pati sev un tam, kas notiek apkārt, jo nesaraujamāku saiti es jūtu ar Dievu, un tā nav iegūta no ārpuses vai nopelnīta, tā ir iekšpusē vienmēr esoša, tikai pamazām jānovāc visādi sārņi, kas to ir aizseguši. Es esmu nogurusi pieslīpēt visādus asumus, kaut arī jūtu, ka konkrētā lieta vai attiecības pašos pamatos neturas kopā. Es esmu nogurusi no tā, ka kāds man saka, kā man būs dzīvot (tas varbūt skan drausmīgi augstprātīgi, bet, ja man vajag padomus, es tos lūdzu), bet es vairs negribu, ka cilvēki vai dievi nosodoši skatās manā virzienā un krata ar pirkstu, tb - lai viņi to dara, bet es par to iecepties un uztraukties vairs negrasos.
 
 
pelnu feja
01 April 2014 @ 01:39 am
 
varbūt man būtu jābūt labākam cilvēkam un jāspēj tolerēt vairāk, bet no otras puses - kāpēc daži cilvēki var izturēties kā kretīni, bet man būtu jāsaprot un jāžēlo? es esmu no tā abnormāli nogurusi.
 
 
pelnu feja
31 March 2014 @ 04:17 pm
 
Fetas siera pīrāgs garšo brīnišķīgi.
 
 
pelnu feja
31 March 2014 @ 01:28 am
alias  
Pāvels Muktupāvels un m ar mīkstinājuma zīmi
 
 
pelnu feja
29 March 2014 @ 01:25 pm
 
Varbūt tā justies nav pieklājīgi, bet, godīgi sakot, es ārkārtīgi priecājos par to, ka man būs grāmata. Ne tā, ka es tagad justos abnormāli kruta, tā nav, bet šis atskaites punkts man ir ļoti svarīgs gan literatūras, gan vienkārši savas dzīves kontekstā: manuprāt, šis ir lielisks veids, kā no kaut kā atvadīties un kaut kam ļaut sākties.
 
 
 
pelnu feja
28 March 2014 @ 11:14 am
 
Nez, kas man tā kopumā ir par dzīves mācību - proti, man tiešām vienmēr ir gribējies klusiņām darīt kaut kādas savas lietas, un, lai manā virzienā netiktu vērsta nekāda lieka uzmanība, bet vienmēr, jau kopš skolas laika šad tad ir izvērtušās visādas situācijas, kur es saņemu to lieko uzmanību visai daudz un plaši, nu, tur kaut kāda cīņa par taisnību un tamlīdzīgi. Es skolā varēju neko nedarīt un neteikt, bet mani pamanīja, un sūdi par kaut ko vienmēr bija man, arī, ja iesaistīti konkrētajā lietā bija vēl desmit citi cilvēki. Tad tagad ir mana veselības lieta, par ko es jau pirms laiciņa nopūtos, ka nebūs nepamanāmā sēdēšana malā, protams, tevi pamana (ar visām ierīcēm, palīdzības lūgšanu utt), un visu laiku ir tā it kā nevēlamā uzmanība. Kāpēc? Un, nez, vai es kādreiz iemācīšos justies ar to mierā un komfortabli.
 
 
pelnu feja
27 March 2014 @ 05:28 pm
 
Vispār man baigi gribas pārvarēt slinkumu un sajūtu, ka es no šī visa neko nesaprotu, un piesēsties un sameklēt kādu programmu, ar kuras palīdzību varētu iezūmot tekstu tik daudz, cik man vajag, jebkur. Jo šobrīd ir ok, kamēr es rakstu kaut kādus word dokumentus, jo tad var uzreiz uzlikt lielus burtus un pēcāk saformatēt, tāpat internetu var nokopēt, bet, piemēram, skype izmantot ir ārkārtīgi neērti, un arī daudzas citas lietas ir diezgan piņķerīgi. Planšetē ir gandrīz vieglāk, kaut arī ilgstoši rakstīt, protams, neērti, ir viskautkas sakombinēts; interfeisam un daļai aplikāciju lieliski der talkbeks, savukārt, internetu izmantojot, ko tāpat daru salīdzinoši maz, to var izslēgt un visu vienk. palielināt, jo, kamēr talkbeks darbojas, latviski rakstīt nav iespējams. Vēl arī ir tas Leldes atrastais internets, kuru izmantot, rakstot cibas ierakstus vai atbildott uz e-pastiem, jo tas ļauj palielināt tekstu arī, kamēr es rakstu un izlabot atsevišķus vārdus, ko nevar darīt operā un citur, tb - jāraksta uz izjūtu un tad tikai pēc uzrakstīšanas tekstu var palielināt, kas, protams, padara neiespējamus garākus tekstus, jo nu es nespēju uzrakstīt rindkopu bez nevienas kļūdas, neredzot, ko es rakstu, kaut arī domāju, ka ar laiku varētu savas prasmes tiktāl advancēt, lai gan - es parāk daudz aizdomājos. Savukārt opera atkal ir vienīgais pagaidām atrastais internets, kuru var palielināt neierobežoti daudz reižu. Kopumā ar planšeti ir diezgan piņķerīgi, bet, man šķiet, ka tā, kā pamatā es to izmantoju, lai lasītu grāmatas, arī papildus lietas es menedžēju tīri labi. Un, es domāju, ka skrīnrīderi latviešu valodā androīdierīcēm jau, nez vai, ir plāns tuvākajā laikā ieviest, viss atkarīgs no manis, te es atkal varu sapņot, ka man kādreiz būs daudz naudas, un es visu salabošu un varēšu palīdzēt citiem, lai viņiem nebūtu nepieciešams neatslābstoši trenēt atjautību, kas nekādā ziņā nav slikti, bet mēdz nogurdināt.

Vispār es gribu pajautāt pajautaa komūnā, vai šeit nejauši nav kāds, kurš izmantotu kādas skrīnrīding programmas vai ko tādu, bet ir mazliet nepatīkami domāt, ka es varētu saņemt nejaukus komentārus, lai gan principā, man šķiet, ka tas ir tāpat kā pajautāt, va kāds no jums ir lasījis simts vientulības gadus un kā jums patika? vai arī kura suņu barība ir labāka, ja sunim ir alerģija? Tikai mazliet specifiskāks jautājums, uz kuru varētu tad vienkārši neatbildēt, ja grāmata nav lasīta.
 
 
pelnu feja
27 March 2014 @ 11:17 am
 
Izskatās, ka tagad sāksies manis iztaujāšana par to, kāpēc es esmu izlēmusi mainīt uzvārdu ne tikai pasē, bet arī literatūrā (es jau biju paredzējusi, ka tā būs pēc tā, kā A. M. reaģēja, un es jau arī visas tās bažas saprotu), bet, ka tas notiks tik fiksi, gan laikam nē. Un par to apdomīgumu - manuprāt, šobrīd vēl ir apdomīgi, jo man nav grāmatas, un gan jau cilvēki pieradīs. Man arī par šo ir pašai mazliet bailīga sajūta, vai es neiegrimšu pilnīgā aizmirstībā, ja neviens nesavilks, ka tā esmu es (nav jau visur bildes ar kaķīti, kas teiktu priekšā), bet es nevaru šādu apsvērumu dēļ dzīvot/rakstīt ar uzvārdu, kas man vienmēr ir riebies un kuru es vispār nespēju saasociēt ar sevi.

Vajadzētu saņemties tuvākajā laikā nomainīt visādos e-pastos un tamlīdzīgi.
 
 
pelnu feja
25 March 2014 @ 12:47 am
 
Runājot par manām naidīgajām sejas izteiksmēm, domāju, ka šobrīd daudz retāk, bet šad tad man tās laikam vēl tomēr mēdz parādīties. Kad pirms kāda laika ar J runājām cauri iepriekšējo gadu eksāmenu biļetes, un es stāstīju par kādu tēmu (neatceros kādu), un viņa man uzdeva daudz jautājumu, uz kuriem es arī atbildēju, pa vidu tika iestarpināts komentārs "don't get annoyed", kas mani ļoti pārsteidza, jo es pilnīgi nemaz nebiju annoyed, es zinu, ka papildus jautājumi ir ļoti labi, un mani arī kopumā vairs tik ļoti nebiedē jautājums kā forma vispār, neatkarīgi no valodas, kādā man jāatbild, vēlāk nolēmu, ka tas "annoyed" droši vien ticis nolasīts no manas sejas. Bet varbūt manas nekontrolējamās sejas izteiksmes ar laiku mazināsies, jo citas nekontrolējamas emociju izpausmes ir gājušas mazumā, man, piemēram, daudz retāk ir sajūta, ka varētu nepiemērotā situācijā sākt raudāt vai smieties, kā agrāk bija ļoti bieži, bet varbūt tas saistīts ar to, ka es esmu zaudējusi izpratni par to, kas vispār ir pieņemami un kas nē.
 
 
pelnu feja
24 March 2014 @ 11:32 pm
 
Revolūciju veido fanāti un realizē kretīni.

(suņubūda)
Tags:
 
 
pelnu feja
23 March 2014 @ 10:24 pm
 
Mani vienmēr fascinē nepieklājība, kas visai bieži parādās pajautaa komūnā. Tb - tas, ka cilvēkus tik ļoti uztrauc fakts, ka kāds kaut ko nav sapratis vai nezina, man tas liekas līdzīgi kā es, piemēram, rakstītu, ja kāds palūdzis ieteikt grāmatu "tu, stulbais idiot, pats neko neesi lasījis un neko nesaproti no literatūras, kā tev vispār nav kauna prasīt kaut ko tik muļķīgu ".
 
 
pelnu feja
23 March 2014 @ 08:15 pm
 
pārmaiņas  )
 
 
pelnu feja
23 March 2014 @ 08:12 pm
 
Viņš izskatījās pēc veca, samaitāta bērna.

(Margarita Dirasa "Gibraltāra jūrnieks")
Tags: