Jautāju mammai, vai mums ir trollīši mumini, uz ko viņa atbildēja "plauktā tavā istabā vajadzētu būt", uz ko es atbildēju (pārteicos), "nē, tie nav mumini, tā ir troļļa meita".

Vedu Džeraldu rādīt jūru, un viņam bija bail, protams, viņam no ūdens ir bail, un es arī saprotu, ka šis nav labradors, kas man ūdenī skrēja pakal, bet viņam ir tiešām bail, par pašu jūrmalu viņš bija sajūsmā, priecīgi skraidīja un tā, bet ikreiz, kad es mēģināju iebrist ūdenī, atspēries vilka pavadu un briesmīgi smilkstēja. Īpaši drosmīgie, kuri tik labi sargā māju, baidās no bumbiņām, mandarīniem un jūras, he, he.

Nez kāpēc piecēlos sešos, pidžamā izgāju ārā ar suni cerībā uz jauku, cilvēku netraucētu pastaigu, bet ārā bija briesmīgi auksti, tāpēc atnācu atpakaļ, apēdu dažus ķiršus un simttūkstošo reizi noskatījos "stundas". Tas man atgādināja, ka kaut kad vidusskolas laikā es vienreiz neaizgāju uz liecību saņemšanu, jo skatījos stundas un pēc tam biju briesmīgi noraudājusies, un man galīgi negribējās nekur iet.

It kā jau nav nekādu racionālu iemeslu, bet es jūtos nogurusi un bēdīga. Bet aiz loga ir skaisti mākoņi, uz kuriem gulētejot varēs skatīties. Un rīt būs cita diena.

Ļoti ilgi es nezināju, ko īsti iesākt ar savu jaunību. Man gribējās to kaut kur likt. Un ilgu laiku es liku to mierā.

(Kristīne Želve "Meitene, kas nogrieza man matus")

saccharomyces gatavotais veseļošanās dzēriens laikam ir iedarbīgs, es šorīt jūtos salīdzinoši labāk, kakls vairs nesāp gandrīz nemaz, tikai liels nespēks. Un visādus nejaukus murgus redzēju tāpat kā iepriekšējā naktī. Vispār šodien vajadzētu pārskatīt savu mantu kalnu un saprast, ko varētu atstāt te.

Vakar taču tā vēl nebija. Visu nakti briesmīgi sāpēja kakls, un es redzēju visādus sapņus, kuros dažādās situācijās biju satinusi sev ap kaklu šalli vai lakatu tik cieši, ka vairs nevarēju to atsiet un sāku smakt. Kad pamodos, sāku domāt, varbūt man tiešām trūka elpas. Kopumā jūtos slima, un kakls arī joprojām sāp.. Man kaut kādā ziņā liekas smieklīgi, ka man pēdējā laikā visu laiku atgadās kaut kādas lietas, bet tā, ir es neko nedramatizēju, es tiešām jūtos ļoti slikti.

O, tikko notika kaut kas biedējošs (nē, nu īstenībā es vairāk esmu neizpratnē); virtuvē no kautkurienes uz grīdas nokrita kaut kas, par ko es nevaru saprast, kas tas tāds ir, bet tas nokrita ar lielu, metālisku troksni un izšļakstīja suņa ūdens trauku.

Ā, es sapratu, kas tas ir - durvis uz kaut kādiem elektrības vadiem un caurulēm, cerams, ka šis nav bīstami.

Man liekas, ka gaļa pankūkās ir veca. Un es tagad nevaru saprast, tiešām ir, vai arī tas ir manu veģetārisma gadu laikā izstrādājies riebums pret to, tipa, tā sajūta, ka ēst gaļu ir apmēram kā ēst ēvielām pārpilnas želejas konfektes (tādā nozīmē, ka tev garšo, bet tu apzinies, ka cilvēkam tas nebūtu jāēd). Izmetu ārā tās pankūkas.

Man sāp kakls. Kaut kādas problēmas var atrast vienmēr. :D

Ciba man neļauj iztīrīt kaķu kasti.

Poll #19710 ?
Open to: All, results viewable to: All

Vai Tu esi pieaugušais?

Tiešām, šitāda huiņa sāk nākt prātā no tā, ka ir pārāk daudz brīva laika. Es tikko sāku apcerēt to, vai es sevi jebkad sākšu uztvert kā pieaugušu cilvēku. Un es te nedomāju to, ka to, vai mēs esam pieauguši vai nē, nosaka rīcības, spēja pieņemt lēmumus, uzņemties atbildību, un tam laikam ar gadiem nav daudz saistības. Es domāju to sajūtu, ka tad, kad tu esi mazs, tu skaidri jūti atšķirību starp sevi un pieaugušajiem, un es domāju, vai no tā bērna skatupinkta es jebkad nonākšu sajūtā “tagad es esmu tas pieaugušais”. Kad tu esi mazs, tad taču liekas, ka pieaugušie ir pavisam citādi cilvēki, nekā tu, dažkārt, ka daudz saprātīgāki nekā tu, citkārt, ka dumjāki, bet citādi, tu skaidri jūti, ka, lai būtu par pieaugušo, ir jājūtas kaut kā pavisam atšķirīgi, it kā ir jābūt kādam citam. Un es nejūtos esam tas kāds cits. Un tam tiešām nav nekāda sakara ar lietām, kas it kā pierāda vai noliedz, ka tu esi izaudzis liels, nu, tur varēt tikt galā ar savu dzīvi un tamlīdzīgi, brīžos, kad es to varu, man ir sajūta, ka, ja man viskautkas nebūtu traucējis, es to mierīgi būtu varējusi arī pirms pieciem gadiem, es pat domāju, ka skaidrības par to, ko es gribu, un rīcībspējas man tolaik bija daudz vairāk, nekā šobrīd. Un visādas lietas mainās, un es it kā kļūstu par citu cilvēku, es izaugu, un tas ir skaidri jūtams. Bet es tāpat jūtos esam tas pats bērns. Un savus draugus es nespēju izjust kā pieaugušos, jo es taču viņus sākotnēji neesmu pazinusi kā tādus. Un tāpat man joprojām ir cilvēki, uz kuriem es skatos, un domāju, ka tie gan ir pieaugušie, bieži vien tādi, kuri manā skatījumā neko daudz vairāk par bērnu nav sapratuši. Un es nesaprotu, kas viņus manā skatījumā padara par pieaugušajiem. Man gribas saprst, vai cilvēks kādā brīdī nonāk līdz skaidrai apjausmai “tagad es esmu tas cits cilvēks – pieaugušais”.

Izkausēt tās konfektes uz pannas būtu slikta doma?

Gribas iet ārā, mēģinu iet ar suni, bet, tā kā ārā līst, viņš labprātāk paliek iekšā, tāpēc eju uz veikalu, kaut arī man neko nevajag. Nopērku kaķu barību, sulu un konfektes "piena lāse", tikai tāpēc, ka tās ļoti asociējas ar bērnību, vēlāk gan tās izrādās salipušas vienā konfekšu kopmasā, tāpēc tās ir ļoti grūti ēst. Kaut kas skaiasts ir tajā, ar kādu bezmērķīgumu es stāvu rindā un vēroju cilvēkus, pieļauju, ka neviens šeit mani nepazīst, bet daudzi cilvēki nez kāpēc izskatās pazīstami. Pelēka nekuriene un tas pats bezspēks, es nogurstu gandrīz no visa. Atceros, ka nesen uz L jautājumu "ko tu šovakar darīji?", atbildēju "sēdēju", un pēc brīža piebildu "tik sen nebiju pavadījusi vakaru, neko nedarot un nejūtoties par to vainīga". Bezmērķīgums kļūst smags tikai ar laiku. Atpakaļceļā nejauki smaržo slapja zāle, ir tāda viena nejauka slapjas zāles smarža, kas liek domāt par agru rītu, kurā kāds tevi ir piespiedis braukt ekskursijā, pēcāk kāpt ārā no autobusa un brist pa slapju, aukstu zāli, lai aplūkotu aukstas, nejaukas pilis. Negaiss. Kaķi šņāc uz suni. Suns luncina asti un rūc.

Tā gan būs varena diena, kad es viņu atdraugošu. (Dzīves lielie notikumi).

Bļeģ, kastes ar grāmatām stāv uz balkona, un ārā taču līst, un šī nav pirmā reize, kas man ir ar galvu? Nu labi, šis gluži nav parasts balkons, kur viss ir vaļā, bet tāpat vienu kasti un miskastes maisu ar mēteļiem izcēlu no peļķes.

Atklāju, kā izcept kartupeļus, kuri garšo labi. Nekad nebiju tos cepusi cepeškrāsnī, un man arī īsti nebija neekādas skaidrības, kā to darīt, kad cepu uz pannas, man vienmēr sanāk slikti. Kaut kā nomizioju kartupeļus, es to joprojām īsti labi neprotu, ieliku cepeškrāsnī uz restītēm, izmantoju to pašu režīmu, ko vienmēr, kad tur sildu visādas gatavas lietas, grādus uzliku, kādus, laikam, 250, nolēmu, ka cepšu pusotru stundu. Visu laiku baidījos, ka nebūs ok, atmiņā atausa piedeguši griķi un virtuve pilna ar dūmiem, ik pa laikam gāju ar kartupeļiem aprunāties, apmēram tā "kā jums iet, kartupeļi, ceru, ka izcepsieties normāli un nepiedegsiet", pēc kāda laika nolēmu, ka grādus varbūt vajadzētu mazākus, jo no cepeškrāsns sāka velties kaut kādi dūmi, tad laikam uzliku kādus 160 un atkal ik pa laikam gāju ar kartupeļiem draudzīgi aprunāties, pēc stundas un desmit minūtēm atvēru cepeškrāsni un nolēmu, ka kartupeļi izskatās un smaržo gatavi. Un tā arī garšo.

Kā man besī šitais suņa liekuļotais "es neesmu ēdis jau trīs nedēļas, lūdzu, iedod man kaut ko, un, es vienmēr būšu labs un uzticīgs tev". Džeraldam klājas lieliski, viņš tikai nemāk uzvesties, turklāt viņam ir alerģija, tāpēc viņam nedrīkst neko dot, kas nav barība, ar cilvēku, kam piemīt Džeralda īpašības, es nemūžam nedraudzētos. Sliktākais, kas cilvēkos ir, te plaukst un zeļ ar uzviju.

Hehe, klausos visādus bron-hītus, un tur viens cilvēks saka, ka jau skolas laikā esot paticis audzināšanas stundu vietā iet garās, bezmērķīgās pastaigās, nez kāpēc atcerējos, ka pamatskolas laikā es mēdzu bastot stundas un iet sēdēt pie jūras, labi, tas jau vēl būtu normāli, bet pavasarī un rudenī es reizēm biju paņēmusi līdzi peldkostīmu un gāju arī peldēties, tas bija kādā septītajā klasē, pēc tam gāju uz skolu ar slapjiem matiem, un visi par mani smējās, par mani gan smējās vienmēr, bet jā - šobrīd man tas liekas reizē smieklīgi un iespaidīgi. Man pietrūkst tās tā laika drosmes, kaut arī izdarības, protams, mēdza būt stulbas.

Kad es sadomājos par literatūru, man kļūst briesmīgi bēdīgi.

Mežā man uzbruka odi, un es neko nepārspīlēju, tie man tiesšām uzbruka, nekad neko tādu nebiju piedzīvojusi.

Cik forši, ka neviens tevi neļečī par to, ka tu neesi nomazgājis traukus. Un, cik forši, ka tad, kad visi trauki ir beigušies, un tomēr nākas tos mazgāt, tie ir tikai izlietnē, nevis pa visām virsmām dzīvoklī, un to visu nomazgāšana aizņem vairākas stundas, tagad pietika ar divdesmit minūtēm, un droši vien, ja es lietas darītu ātrāk un nemitīgi neaizdomātos, ietu vēl ātrāk.

Laikam es te būšu vēl tikai kādu pavisam neilgu laiku, ja nu nejauši ir vēlēšanās mani satikt.

Es neatceros, kas vēl notika tajā vakarā un kāpēc man bija tāda sajūta, bet pēdējoreiz, kad es piedzīvoju tādu beziemesla miera sajūtu kā pēdējās stundas laikā, tik rāmu un maigu, es sēdēju savā iepriekšējo māju istabā uz grīdas, ēdu cepumus un rakstīju dzejoli, tas ir viss, ko es par to vakaru atceros.

Pizģec, Džeralds vaiers īsti neatsaucas uz palamu "dumjais lācis", bet nu jā, es uz lācīti arī vairs neatsauktos.

Es nevaru izturēt ne aukstumu, ne karstumu, laikam mani vismīļākie laika apstākļi ir mitra, pelēka oktobra diena, kurā mētelī ir silti. Vai arī dūmakains laiks vasarā.
Pirmās karstuma diena vēl ir kaut kā pieciešamas, bet nu man ir tā briesmīgā sajūta, ka es vairs nevaru paelpot, ka es elpoju sauli vau kaut kā tā, es pat naktīs esmu sākusi mosties no tā, ka īsti nav, ko elpot.

Nu, kāpēc šo vienu reizi, kad es gribēju braukt uz centru ar 42. autobusu, tas nevarēja nākt man atbilstošā laikā? Es vienkārši biju ārā ar suni pirms vienpadsmitiem un jau tad man kļuva slikti no tā, cik karsts ir, man gribas izvairīties no katras liekas būšanas saules staros, turklāt arī autobusā ir potenciāls uz nelabumu.

Man liekas tik apkaunojoši, ka es reiz mēģināju uzminēt viena frendlistes cibiņa paroli, es nezinu, kāpēc es tā darīju, un nezinu, ko es tajā cibā būtu darījusi neticamas veiksmes gadījumā, vienkārši reizēm man liekas, ka ar mani kaut kas nav ok, ienāk prātā kaut kādas vājprātības un tās es arī mēģinu realizēt. Tipa, ja tu gribi ar kādu draudzēties, bet tev liekas, kat tu nezini, kā to organizēt, tad var vismaz mēģināt ielauzties cibā.

Es kaut ko ikdienā nedaru tikai nedēļu, bet visas dienas jau ir sajukušas, grūti noticēt, ka šodien ir ceturtdiena - darbadiena. Vispār man vajadzētu dzīvot bez interneta, tad es daudz lasu, ilgi esmu ārā ar suni un gatavoju normālas maltītes. Šodien man ir diezgan lielas paģiras. Tuvējā mego ir smukas zeķes. Un vispār, es neko citu nemaz ikdienā negribētu darīt. Nu, jā, rakstīt.

Un vispār man gribas iet kaut kur ārā, neņemt līdzi ne telefonu, ne suni, vienkārši iet kaut kur ļoti tālu prom un palikt tur ļoti ilgi.

Šīs ir varbūt visdīvainākās pārmaiņas manā dzīvē. Tik dīvainas sava pēkšņuma dēļ. Es neko nespēju aptvert kopumā, ir tikai atsevišķi mirkļi, kas pietuvojas un attālinās. Viens no tiem ir negaiss aiz loga, kamēr es uz kartona kastēm ar grāmatām, traukiem un tējām, kas tur droši vien izbirs, un varbūt visas tās lietas vienmēr smaržos pēc kumelītēm, mango, jasmīniem, ar rozā marķieri rakstu savu vārdu - bērnišķīgi grīļīgiem un lieliem burtiem, un tad pēkšņi mani caurdur tā milzīgā zaudējuma sajūta, kādu piedzīvo bērnībā, kad tev kāds ir iebēris acīs smiltis vai atņēmis konfekti, un kāds pieaugušais tev ir pateicis, ka tu bez tās konfektes vari mierīgi iztikt, tu taču esi lielāks un gudrāks, un vienmēr rīkojies pareizāk, un tobrīd tava ticība tam, ka pasaule ir laba un droša vieta, pirmoreiz sašūpojas, tu vēl nezini, ka vēlāk viss pavērsīsies otrādi, katrs zaudējums tevī kaut ko būtiski nostiprinās, ticību, kura augs ilgi, lēnām un sāpīgi. Mirkli pirms tam es, krāmējot kastēs traukus, sajūtos gandrīz līksma, viņa man jautā, par ko es priecājos, un es atbildu, ka par jaunu sākumu. Mirkli pēc tam es ar suni eju pa lietū izmirkuši zāli un raudu. Un tad ir citi mirkļi jau šeit, piemēram, es eju gulēt, un cepeškrāsns pulkstenis rāda par stundu atpaliekošu laiku, es vēl neesmu izslēgusi gaismu, reizēm tas ir grūti, es domāju par lapsas pieradināšanu un trauslajiem diedziņiem, kas nav spējuši mūs noturēt kopā, vai varbūt tie ir bezgalīgi izstiepušies, tik tālu, ka man šķiet, ka varbūt to nekad nav bijis. Un tad es atrodu kaķi, kurš man šķiet pazudis, un piedzīvoju to milzīgo atvieglojuma sajūta, ka viss taču ir kārtībā, nekas briesmīgs nav noticis, varbūt tikai kāds neredzams pušums, vairs neredzams asinsizplūdums kaut kur tīklenē, kas cerams neatstās pēdas.

Izskatās, ka man vienkārši ir beidzies kredīts, kas laikam ir ļoti labi, jo naktī neizdevās nosūtīt visādas plānotas īsziņas. Vēl mēs grasījāmies iet pie kaimiņa ar budas galvu palūgt cigaretes, un mēs pat aizgājām, bet viņš pa to laiku, kamēr gājām, bija aizgājis gulēt. Džeralds apēda kaķu konservu, kuru es nopirku, lai pielabinātos kaķiem un viņi nebūtu tik bēdīgi un izmisuši par to, ka es te atvilku to briesmoni, visi kopā viņi, te skriedami, apgāza pelnu trauku. Varbūt visas šīs dienas dzīvoties bez interneta bija labāk, jo tad es lasīju, jo nebija, nekā cita, ko darīt, un izlasīju lielāko daļu slimības uz nāvi, bet, kā lai tagad turpina lasīt, ja ir bezjēdzīgi jāklikšķinās netā?

Bet vispār es šodien sajutos tā, ka beidzot kāds ir pavērsis pret mani manu mūžīgo "kad paliek par grūtu, es notinos" taktiku. Un vispār, tas nemaz nav patīkami, bet kaut kā intuitīvi es laikam vienmēr esmu zinājusi, ka būs tieši tā.

Uzrakstīju mammai skaipā, ka negribu dzirdēt ne no viena nekādu "es jau zināju, ka tev nekas nesanāks", jo es tāpat esmu ļoti bēdīga, un ka es ar suni sēdēšu savā citātiem aprakstīto un bilžu aplīmēto sienu istabā un neiešu ārā, un lasīšu visas grāmatas, ko man pa šo laiku ir gribējies izlasīt, un tad viņa pajautāja "kurš tad tev saka, ka tev nekas nesanāk?" Varbūt man vienmēr būtu vajadzējis rādīt, kā es patiesībā jūtos, jo tad toč neviens nesaka, tikai mierina. Bet bez distances es to nekad nebūtu varējusi. Bet jā -
šis būs ļoti grūti, un es nezinu, kas man no šī ir jāiemācās un vai man vispār pietiks spēka, un es tur būšu pavisam, pavisam viena, nekādu draugu, neviena, ar ko parunāties, bet es mēģināšu, nav jau citu variantu.

Es nevaru iedomāties, ka man rīt ir jāiet uz darbu. Ši vairs nav tā dzīve, kuru es esmu dzīvojusi pēdējo gadu vai mazliet mazāk, es vairs kaut kādā ziņā neesmu tas cilvēks. Šī atkal ir bezdibeņa malas sajūta. Un pats dīvainākais, kad mēs pirms pāris dienām ar visām tām kartona kastēm gājām no Depo pāri gaisa tiltam, lai šķērsotu šoseju, tieši tobrīd man bija tik skaidra un satricinoša sajūta - šī ir dzīve, varbūt pavisam aizmetusies un brūkoša, bet šī ir dzīve. Vējā plīvojoši mati un nerimtīga automašīnu straume tur lejā, un nekādas skaidrības par to, kas ar tevi būs pēc nedēļas vai divām. Tā es protu dzīvot vai vismaz justies, ka es dzīvoju. Nesen gan kāds cilvēks man teica, ka uz mani paskatoties, man esot gribējies piedāvāt somā esošo pudeli, nez, vai tas liecina kaut ko daudzsološu.

Mani sāk mocīt sirdsapziņa par izmestajām grāmatām.

Nevaru pieķerties nevienam darbam, es vienkārši esmu panikā.

Kāpēc es atmetu veģetārismu? Tikko izdomāju. Man ir apnicis mūžīgi auklēties ar visādiem cilvēkiem, dzīvniekiem un viņu jūtām. Gan jau, ka terapeite atrastu, pret ko es atkal protestēju, un lai būtu, es protestēju pret pasaules pārjūtīgumu.

Man ar veģetārisma sabrukumu tagad droši vien būtu jājūtas, kā visiem tiem smēķēšanas atmetējiem, kuri pēc laika atkal atsāk, lai gan divi gadi ir smuks laiciņš, nav tomēr divas nedēļas, bet es tā nejūtos. Un es reāli saprotu, ka nav tur nekādas pīkstēšanas "es gribu atmest, bet nevaru", "es gribu neēst to gaļu, bet nevaru", ja tu gribi un tev tiešām ir skaidrs, kāpēc tu to dari vai nedari, tad tas arī ir iespējams. Tipa, skaties uz to gaļu, tev viņu briesmīgi gribas, bet tu zini, kāpēc tu viņu neēd, un roka nemaz vairs nestiepjas, es domāju, ka ar cigaretēm droši vien ir tāpat, vienkārši nekad neesmu mēģinājusi atmest. Un šorīt es pavisam skaidri jutu, kā manī tā pārliecība, ka tam, ka es neēdu to gaļu, ir kāda jēga, salūza. Un tad gan ir tā, tu skaties uz omleti ar gaļu, tā smaržo brīnišķīgi, tu zini, ka tāpat arī garšo, un tu to vienkārši gribi, un nekā cita tur vairs nav, tu vairs neredzi neko, kāpēc sev to aizliegt. Un, manuprāt, kultivēt kaut kādu vainas sajūtu tur ir bezjēdzīgi, ja es kādreiz atkal jutīšos tā, ka varu un gribu neēst gaļu, tad atkal kļūšu par veģetārieti.

"Ir kritiska situācija, mēs sēžam depo stāvlaukumā un plānojam, kā pēc piecām dienām dzīvosim teltī parkā, ļoti skumji, bet man nāk smiekli".
Pēc tam es ierosināju, ka vajag iet stopēt, lai nav jābrauc autobusā ar visām tām kastēm, tā mēs arī darījām, bet cilvēki uz mums nosodoši skatījās, tāpēc tomēr gājām uz autobusu, kad bijām izkāpušas, nolēmu, ka varētu apsēsties uzpīpēt, bet izrādījās, ka man nav šķiltavu.

Man šobrīd ir bēdīgi, ka man ir terapijas pieredze, jo bez tās es nekad nenonāktu (nu, labi, kā es varu zināt, ka nekad, bet nu tik ātri tas droši vien nebūtu noticis) pie tik bēdīgiem secinājumiem par savu dzīvi, man tam nepietiktu drosmes (man gan liekas, ka man nepietiek), tad drīzāk es vienkārši nenonāktu pietiekami lielā saskarē ar sevi, vispār ar reālo. Ir tik grūti sev atzīt, ka tu esi uzkonstruējis kaut kādu ikdienu un tad cītīgi lipinājis kopā ticību, ka tai ir jēga, ka tev patīk tava dzīve, bet patiesībā tā nav, es paskatos uz savu dzīvi, un man nepatīk tas, ko es redzu, nemaz nepatīk. Un man nav ne mazākās nojausmas, ko lai tagad dara, kā to visu atrisināt. Man liekas, ka ir riktīgi dirsā, un pat ne visas problēmas, bet tā sajūta, ka, nē, nav ok, tas, kā es dzīvoju, galīgi nav ok, un es nezinu, vai vēl spēšu sevi pārliecināt, bet no sevis pārliecināšanas taču dzīve lielā mērā sastāv, tu pats sevī ģenerē ticību, ka ar tevi viss ir labi, ka viss noteikti atrisināsies, ka tu dari diezgan sakarīgas lietas un ka tavai dzīvei ir jēga, tu no rītiem pārliecini sevi iziet uzpīpēt un doties ārā, tā viss darbojas, bet tagad man liekas, ka tā ir sevis apčakarēšana, īstenībā man riebjas mana dzīve, jo tajā ir tik daudz kā neīsta.

Kad pārgāja paģiru sajūta, palūdzu Tīnai, lai viņa man uzcep tādu pašu omleti kā sev - ar gaļu un pupiņām, es nevaru ne atmest smēķēšanu, ne būt par veģetārieti, attiecībā uz rūpēm par sevi man vispār nav gandrīz nekādas motivācijas.

Kāpēc cilvēki dzer?

Auksts un garlaicīgi, visa māja pilnīgā bardakā un netīra, riebīgi, varētu iet ārā, bet līdz parastajam ārā iešanas laikam vēl ir stunda, ko es tur ārā darīšu?

Nekad man nav paticis smēķēt telpās, tagad ņemu Tīnas sen, sen no Slovākijas atvesto pelnu trauku, kur parasti glabāju auskarus, un sēžu uz palodzes. Pēdējā laikā es vakaros un naktīs ļoti ilgi tā sēžu. No mājas ir jāatvadās, es tāpat kā tad, kad tikko te bijām ievākušās, dzirdu, kā tā ar mani runā, vārdus nekad nevar skaidri saklausīt. Varbūt tas drīzāk ir tāds klusums, kāds mēdz būt starp cilvēkiem, kad neko teikt vēl vai vairs nav svarīgi, var vienkārši būt viens otram. Iedomājos, ka šogad esmu aizmirsusi gaidīt ceriņus, un tagad tie te vienkārši zied, vasara ir uzkritusi kā slimība. Visas svarīgās lietas pie manis vienmēr atnāk tad, kad es tām vairs neticu, kad vairs negaidu. pelni klājas pāri okeānam, varbūt tā ir jūra, es nezinu.

Patības attīstības likums attiecībā uz izziņu - ja patībai patiesi jākļūst pašai par sevi - ir tāds, ka izziņas pieaugums atbilst pašizziņas pieaugumam, proti, jo vairāk patība izzina, jo vairāk tā izzina pati sevi. Ja tā nenotiek, izziņa pieaugdama kļūst par sava veida necilvēciskām zināšanām, kuru radīšanā veltīgi tiek izniekota cilvēka patība (..)

(Sērens Kirkegors "Slimība uz nāvi")

Šorīt gulēju, dzirdēju, ka zvana pie durvīm, nodomāju, ka droši vien pastnieks atnesis to vēstuli, bet man briesmīgi nāca miegs, tāpēc izlēmu necelties un ļaut viņam iemest pastkastē aicinājumu iet pakaļ uz pastu.

Turu vaļā logu visu laiku, kad esmu mājās, arī naktīs, nu labi, es baigi daudz neesmu mājās, bet naktis tomēr, bet tāpat te kaut kas toč pūst, bet nevaru saprast, kas tas ir. Droši vien nesaņemšos sūdus izmest, kamēr, nesākšu krāmēt mantas koferos, bet tas jau būs drīz, pēc nedēļas noteikti.

(..) Kas tur ir tais grāmatās? - Vešņakovs pieliek pie resnajām lūpām blašķi, viņš atkal kļūst redzīgs un uzlūko Romānu.
- Tikai burti un cipari. Dažās ir bildes.
- Bildes, jā, es saprotu. Tev nāk smiekli par tādu jautājumu, bet es ne tā prasu. Es par pasauli, kopumā, - kāpēc tās grāmatas tā nospiež? Ka cilvēki traki kļūst, ko viņi tur meklē?
- Nezinu, neko nemeklē. Varbūt Ļevu Kambeku.

(Osvalds Zebris "Koka nama ļaudis")