"Reālisms man nekad nav paticis, ne scenogrāfijā, ne citur. Es to uztveru kā tārpu, kas lien un sagrauž mākslinieka smadzenes."

(Ilmārs Blumbergs)

Kā es gribētu atcerēties, kas tā par filmu no manas bērnības, kurā bija par kaut kādiem daiļslidotājiem, ko vajāja kaut kādi teroristi vai laupītāji (?), tā bija ļoti skaista filma, vienīgais, ko es atceros, ka tur visu laiku visā pasaulē pakāpeniski kļuva aizvien aukstāks, ik pa laikam rādīja tv laika ziņas, kurās teica, ka Ugandā snieg. jautāju mammai, kur ir Uganda un vai tas tiešām ir iespējams, ka Āfrikā (es ceru, ka tas tiešām ir Āfrikā, nevis kaut kur citur dienvidos) snieg, un tad viņa man skaidroja, ka tas aukstums tajā filmā esot metafora. Es nesen iedomājos, ka tā es saprotu cilvēkus, kuri nedomā simbolos un līdzībās - viņi jautā, vai tā var būt, ka Ugandā snieg.

Saulainās dienās grūti iedzīvoties.

Šie ir mani vismīļākie vasaras (laikam gan visu gadalaiku) laikaapstāļi - ļoti silts, bet nav tās neizturamās saules. Un jebkurā brīdī var sākt līt.
Izeju no istabas, tikko piecēlusies, un viss smaržo pēc vasaras, balkona durvis atstātas vaļā, kaut arī neviena nav mājās (nu, guļoša es neskaitās). Pat pārvaru slinkumu un brokastīm sataisu graudu mazītes ar tomātiem un lociņiem.

"klavieru stīgas ap locītavām
tā savelkas kļūdas ap krūtīm"
Esmu kļuvusi par robotu, kas naktīs nevar aizmigt - pagulēju, pasmējos, paklausījos Hospitāļu ielu un jūtos atpūtusies, tikai nez, vai no rīta būs tāpat. Domas kaut kādas klusinātas, maigas un netraucējošas, tikai reizēm cauri ķermenim izšaujas panikas vilnis, un tad atkal viss norimst.

Šodien ēdu ļoti garšīgas sēņu bulciņas (man reti ārpus mājām gadās nopirkt kaut ko tādu, kas tiešām ļoti garšo), satiku L un L, kas bija visai ļoti jauki. Ārā virmojošs, sazaļojis pavasaris, kas nāk līdzi arī iekšā ar pēcpusdienas gaismu un milzīgu pārgurumu. Šopēcpusdien mazliet parādījās lēkāšanas neiroze, kas kādu brīdi ļoti apgrūtināja darāmo, jo grūti palasīt un parakstīt, ja tev gribas lēkāt pa istabu (nevaru saprast, kāpēc man tā ir). Tagad, pirms gulētiešanas, gribēju iet vannā, bet sapratu, ka ūdens jau par aukstu (arī te tas stulbais taupības režīms), uzliku sildīties ūdeni katliņā un tējkannā, lai pielietu klāt karstu, bet pēc kāda laika atklāju, ka ūdens vannā šovakar tek tumši brūns un netīrs - te līdz šim kau kas nepiedzīvots. Nekas, būs man tēja, kāda mierīga mūziciņa un tad gulēt.

"Apgaismība ir iziešana no nepilngadības, kurā cilvēks atrodas pats savas vainas dēļ. Nepilngadība ir nespēja lietot savu sapratni bez cita vadības. Šī nepilngadība pastāv paša vainas dēļ, jo tās cēlonis ir nevis sapratnes trūkums, bet gan izšķiršanās un drosmes trūkums lietot sevi bez cita vadības. "

(Imanuels Kants)

"Ticība nav pret prātu, bet gan pāri prātam."

(Sērens Kirkegors)

Griķi ar sojas mērci un vīns no plastamasas pudeles, ko koncertā neesam izdzērušas, jo koncerts bijis par īsu. Nav jau kā bērnībā, kad Saldus sauli dziedāja Līvi, kas nejauca vārdus, un Princesīti Dimiters, bet citādi jauks izgājiens no mājām.

Poll #18974 Spoki
Open to: All, results viewable to: All

Vai Tu mēdz sastapties ar spokiem, poltergeistiem, redzēt vīzijas vai piedzīvot citas mistiskas pieredzes?

Vai Tevi tas biedē?

Mani vienkārši ļoti interesē, kā ir ar šo visu. Ja ir kas piebilstams, tad to droši var darīt komentāros.

ar maigumu ar kādu domā par kaķiem vai bērniem
es domāju par savām grāmatām

tās tikai izskatījās aizmigušas
patiesībā vēroja mani vienmēr
tās redzēja kā es velku sevi caur dienām kā skumju gliemeža māju

vēroja kā es elpoju kā piespraužu plaukta malai
kārtējo neko neizsakošo pastkarti vai uzmanīgi lūkojos spogulī
cenšoties saskatīt slepenas norādes uz tuvāko izeju
(tāpat kā visi pārējie es toreiz zīmēju kartes un bēgšanas plānus
un slēpu tos starp grāmatu lapām kopā ar nesaņemtajām vēstulēm)

naktīs grāmatas man dziedāja un noskūpstīja pims miega
dažkārt pat sekoja sapņos aizgaiņājot mirušo aukstās rokas un ugunskuru dūmus
liekot pašķirties jūrām un tumsai

grāmatas vienīgās gaidīja mani mājās

un ispējams gaida joprojām

Gribu mājās ceptas magoņmaizītes.

Bet es lāča sakarā esmu nonākusi pie ļoti bēdīgiem secinājumiem. Ne tikai tiem, kurus jau minēju ierakstā draugos. Visi bēdājas un cepas par to, cik nepareiza tā rīcība ir bijusi (un es arī tā uzskatu - tas bija nepareizi, bezatbildīgi un nežēlīgi), bet neviļus nodomāju - jā, bet cilvēki tā dara, un tad palieku pie šīs domas un to daudzkārt izvirpinu. Cilvēki (ne visi, protams) tā rīkojas, kad viņiem kļūst pārāk grūti, viņi nošauj lāci. Es laikam vairs neticu labajam cilvēkos, ticu, bet atsevišķos cilvēkos, bet ne sabiedrībā kopumā. Tas laikam izklausās neloģiski, jo sabiedrību jau veido atsevišķi cilvēki, bet es nezinu, kā lai savu sajūtu citādi izskaidro. Piemēram, man šobrīd apkārt ir tikai cilvēki, kuriem es ticu, ticu labajam viņos, lai arī kā reizēm neklātos un nebūtu jārīkojas. Un ticu ne tikai labā esamībai viņos vien, bet kaut kādai koncentrētai labestīguma formai, par kādu cilvēks var būt ļoti laimīgs un pateicīgs, ja to izdodas piedzīvot (bet es jau šobrīd esmu priviliģētā situācijā, es savu vidi lielā mērā izvēlos pati). Bet par sabiedrības vairākumu es nevaru teikt to pašu. Man liekas, cilvēki tā dara, kad lācis kļūst apgrūtinošs, to nošauj, cilvēki negrib uzņemties atbildību, iet šaurus, bīstamus ceļus, par kuriem neviens nevar garantēt, ka tie kaut kur aizvedīs, jo garantiju taču nav nekam. Es neapgalvoju, ka tā noteikti ir, ka sabiedrība ir auksta un ļauna, un vienaldzīga, tā vienkarši ir mana sajūta. Un tu vari sarīkot pasākumu, paņemt pie sevis kādu dzīvnieku vai iemest kādam ubagam santīmus, tādējādi padarot pasauli mazliet, mazliet labāku, bet tā lielos mērogos tu nevari izdarīt neko – nevari izglābt pasauli uzreiz. Un es pat nezinu, ko man ir vairāk žēl - lāci vai cilvēkus, vai sevi šajā sajūtā.

Gan jau, ka, ja tā notiek, es teorētiski esmu tam gatava, bet es tā nejūtos. Man ir ļoti bēdīgi, un es pat nevaru bēdājoties uztaisīt savu tēju, ieģērbties savā pidžamā un iet gulēt. Tāda "manas vietas nav nekur" sajūta.

Šodien es nemaz neesmu gļēvulīga. Visiem uzrakstīju. Gan par pasākumu, gan dažas citas lietas. Arī tādas ne īpaši viegli runājamas. Un man nav sajūta, ka pasaule tūlīt sabruks, un vajag aši izslēgt datoru un palīst zem galda.

naktīs no kokiem joprojām pil melna eļļa
bet es vairs negribu smērēt rokas
varbūt tikai brītiņu pasēdēt šūpolēs
pavilkt diedziņus ārā no pušumiem
pajautāt kokiem vai arī viņi
ik nakti redz vienus un tos pašus sapņus
pastāstīt savējo kā sīpolus palobīt ēnas
bet neņemt vairs līdzi
kas es tad būtu bez ēnām?

varbūt kāds no tiem kokiem
kam izplēstas visas domas
tikai naktīs melna eļļa
pil

Dažbrīd jau uzmācas tāda sajūta, es uztaisīšu to pasākumu un tad. Jo nevar jau tā atstāt lietas pusratā (agrāk gan man likās, ka var). Bet tas noteikti tikai to kartupeļu, kuri gan kādu laiku nav ēsti, un debesu dēļ. Pavasarī taču ir visgrūtāk. Man vienmēr tā ir.

Vispār reizē grūti un viegli, pamazām apjaušot, kas ir tās lietas, ko gribas un negribas. Gan šodien, gan ilgtermiņā. Jo man gribas tiešām to, ko man gribas, nevis kaut ko citu tā vietā. Un, ja to nevar dabūt, tad es bēdājos. Tāpat kā priecājos par tām lietām, kas man jau ir (un kuras man gribas). Vēl kaut kā nevaru iejusties sevī. Un, ja nu "es" izrādās vēl neērtāks, skumjāks un sāpinošāks, nekā visas maskas un izlikšanās?

Šorīt gandrīz žēl, ka nav, uz kurieni iet. Un tai vēlmei iet nav nekāda sakara ar mācībām vai darbu. Drīzāk kaut kāda šī ieraksta sajūta:
http://klab.lv/users/merlot/692876.html

Bet kā tās atmiņas, maitas, uzbrūk.
Simts gadus nebiju dzērusi melno tēju ar cukuru. Tā ir garšojusi mana dzīve. Bet varbūt dažkārt atmiņām vajag ļauties, lai jau tās mani mazliet paplēš un padursta, varbūt pēcāk norims uz ilgāku laiku. Un kim ierakstā pavīdējusī mūzika izrādās pavisam atbilstoša šim noskaņojumam.

Varbūt vaina patiešām tajos rīvētajos kartupeļos ar sīpoliem, bet pēdējā laikā bieži uzmācas grūtsirdība. Viss it kā ir labi, bet tad pēkšņi kļūst kaut kā tik smagi un bēdīgi, eh.

Redzēju visādus sapņus. Vienā no tiem es skrēju pa kaut kādu kapsētu, kurā skanēja riebīgi, baisi smiekli, bet starp kapu kopiņām auga gara, lekna zāle, no šī sapņa es pamodos savā Liepājas istabā, paskaidroju Žozītei, ka es vēl negrasos celties, bet viņa kā parasti pārāk negribēja ļaut man gulēt, tāpēc cēlos augšā un gāju mammai jautāt, ko var dabūt brokastīs, viņa skatījās kaut kādu ārzemju mūzikas kanālu, bet teica, ka, neskatoties neko, tad es pamodos šeit.
Nav maizes, uz kā likt kausēto sieru, un olu, uz kā likt majonēzi. Sāku justies kā tad, kad atbraucu no Liepājas, un ledusskapī bija tikai sojas un tomātu mērces. Vispār brīnos, ka esmu sākusi ēst visādas lietas, ko agrāk neēdu, piemēram, majonēzi un olīvas. Tīna gan saka, ka būšot tiešām šokā taja dienā, kad es sākšu dzert pienu, es gan esmu diezgan pārliecināta, ka tas nekad nenotiks. Tikko uzrakstīju viņai sms un pajautāju, vai mums mājās ir plāksteri, ja es kaut ko nedarīšu, tas pušums nekad nesadzīs, nevaru beigt plēst.
Un vēl es redzēju sapnī, ka ir nomiris opis, bet nu es ceru, ka kapu tematika tikai šī rīta vēstules sakarā.

Es laikam tiešām esmu baigā bremze, ap jauno gadu man nebija nekādas tādas sajūtas, tiešām sajūta bija "nekāda", kaut arī sagaidīts tas tika ļoti jauki, bet tikko sāku apcerēt, ka laikam manā dzīvē nav bijis neviena cita gada, kas būtu tik intensīvs un pārpilns ar notikumiem, pārmaiņām un dzīvīgumu kā pagājušais. Nu, ko laimīgu jauno gadu, pelnufeja, un arlabunakti! :)

Uz dienas beigām es vienkārši piekūstu.
Vispār dzīvojos savā nodabā. Lasu, mizoju kartupeļus, bēdājos, skatos meistaru un margaritu, rakstu vēstules, sēžu saulē, klausos kā Tīna virtuvē kaut ko dungo. Un tad es piekūstu. Bet pavasarim tas ir raksturīgi. Dienas ir izplūduši saules ķēpājumi, kas izlīst man cauri – lēni un smagnēji. Naktīs nav spēka būt nomodā.

Es šorīt pamodos un pirmoreiz šogad iedomājos par ceriņiem. Un biju šokā sapratusi, ka šoreiz taču es vēl neesmu palaidusi tos garām, kā tas parasti notiek. Tikai neaizmirst.
Vispār šodien gribas, lai kāds atnāktu ciemos.

Laikam jau, palasot manus pēdējos ierakstus, var sākt likties, ka es esmu cūka, kas visos citos redz tikai slikto. Bet tā nav, es vienkārši esmu pārāk nogurusi, lai spētu filtrēt, ko teikt un ko neteikt. Un agrāk es šitādos noguruma un bēdu stāvokļos kļuvu nikna uz visu pasauli un ielīdu stūrī, pārstājot sarunāties. Tagad man tā vairs negribas, bet es arī nezinu, kā lai visas tās apbēdinošās lietas risina. Un pašlaik arī lāgā nav spēka. Tiešām vieglāk ir iet gulēt.

Reizēm (patiesībā diezgan bieži) ir tāda sajūta, ka cilvēki apstrīd katru manu vārdu (varbūt man vienkārši ir kaut kāda totāla paranoja), bet tad, kad es pasaku kaut kādu savu viedokli, bieži sākas "bet tā taču nav, ir tā un tā, es lasīju to un to", bet es jūtos un domāju, ka ir TĀ. Man vienkārši liekas – es taču sēžu mājās un kontaktējos ar ļoti ierobežotu cilvēku loku, neviens neciestu, pat ja mans viedoklis būtu tik aplams, kāpēc tad es nedrīkstu kaut kā domāt un justies? Bieži vien es gan skaidri zinu, ka man ir taisnība, un es pat ar kaut kādiem faktiem varētu to argumentēt un pierādīt, bet tas šķiet tik nevajadzīgi un nesvarīgi, liekas jocīgi, ka otrai pusei nešķiet tāpat. Un tā kā man jau sen nav svarīgi cilvēkus par kaut ko pārliecināt, bieži šķiet, ka ir vieglāk nerunāt vispār. jo citi tāpat zina labāk. Bēdīgi tikai, ka tāda sajūta ir par mīļiem cilvēkiem. Bet jā - man jau tie toņi un intonācijas.

Kamēr Tīna krāso olas ar olu krāsām un gatavo svētku paiku, es labākajās tradīcijās sēžu pie datora. Jo, nu, aizvainojums par to, ka nav bijis olu krāsošanas ar sīpolu mizām, protams, paliek. Bet vispār šorīt pamodos deviņos, un viss piepeši bija labi, ne vairs stulbās raudāšanas, baiļu, apvainošanās vai bēdu, kas vakar vakarā. Saģērbos, izdzēru kafiju un pilnīgi neplānoti aizbraucu uz baznīcu. Par spīti visām ar to saistītajām grūtībām, kas izrādījās nemaz nebija tik briesmīgas. Un bija lieliski. Baznīcā smaržoja pēc ērkšķogām, un pirms dievkalpojuma kora mēģinājumu vadīja sieviete ar ļoti patīkamu balsi, tādu, kas man kaut ko vai kādu ļoti atgādināja. Ārā sniga. Kā Ziemassvētkos. Atceļā piezvanīju mammai, un viņa izklausījās neierasti gaiša un mierīga.

Kristus ir augšāmcēlies!
Lai jums priekpilni!

Eh, kā man gribētos uz to nakts Dievkalpojumu. Žēl, ka nav neviena, ar kuru kopā es labprāt ietu uz baznīcu un kurš būtu gatavs ar mani turp un atpakaļ iet kājām. Jo tas laikam ir vienīgais, ko man Lieldienu sakarā tiešām gribētos darīt, visādi citādi pietiek ar to, ka mājās ir miers un klusums. Labāki svētki, manuprāt, nemaz nav iespējami. Vismaz, ja svētkus regulāri nācies pavadīt ar cilvēkiem, kuri runā pārāk skaļi un pārāk histēriski.

Tagad iešu gulēt, kad pamodīšos, man būs jāsacer baigā vēstule, lai man iedvesmojošs miedziņš!

Kad esmu pavisam izmisusi, es cepu pankūkas. Tādas, kur mīklai klāt daudz cukura un kanēļa, jo ievārījuma mājās nav. Man sanāk labi. Neko klāt nerauj. Neesmu to darījusi, šķiet, veselu mūžību.

Ne šajā, bet citā ļoti skaistā istabā man uz sienas ir šis citāts:

"Viņš ticēja bezgalīgām laika kārtām, nošķīrušos, apkopojušos un paralēlu laiku augošam un galvu reibinošam tīmeklim. Un šie laiku audi, kas te tuvojas, te sazarojas, te pārtrūkst vai gadsimtu gaitā paliek nepamanīti, - tie aptver visas iespējamības. Lielākajā daļā šo laiku modeļu mēs nedzīvojam, dažos dzīvojat jūs, bet es ne, citos dzīvoju es, bet jūs ne, vēl citos dzīvojam mēs abi. Šajā laika modelī, ko man dāvājusi labvēlīga veiksme, jūs esat ieradies manā mājā, citā modelī jūs, šķērsojis dārzu, esat atradis mani mirušu, vēl citā es runāju šos pašus vārdus, bet esmu malds, rēgs."

(Horhe Luiss Borhess)

O, ārā tiešām ir sasnidzis īsts sniegs, ko šķūrē aar lāpstu. Nebūtu tik slikta pašsajūta, varētu iet palūkot, vai sniedziņš nelīp kopā.

Saldumus un cigaretes. Un lai vairs nesāp vēders. Un palikt tepat.

Tāda sen nepiedzīvota bēdāšanās sajūta, kurā gribas tikai gulēt un bēdāties. Un klusumu.

"(..) Breieram apsēžoties ienāca prātā, ka droši vien nākotnes "izmisuma ārsti" atteiksies no tradicionālajiem medicīnas instrumentiem - stetoskopa, otoskopa un oftalmoskopa - un ar laiku izvēlēsies jaunu ekipējumu savām vajadzībām, sākot ar diviem ērtiem krēsliem pie kamīna. "

(Ē. D. Jaloms "Kāpēc Nīče raudāja?")

Man negribas piesārņot savu cibu, bet, ja vajadzēs, es to darīšu. Katrā ziņā, pagaidām izmantošu iespēju pateikt, ka ĀVģ ir sūds. Ceru, ka pareizi izmantoju saīsinājumu, slinkums tādu mēslu bedri googlēt. :D
Vispār kaut kā pēdējā laikā atkal uzpeld situācijas, kuras liek aizdomāties par cilvēku liekulību un vispār visādām ļoti bēdīgām īpašībām. Un tas tikai nostiprina manu šī brīža sajūtu, ka gribas dzīvot izolācijā no kaut kādām sociālām vidēm (darba, mācību iestādēm, jebkā tamlīdzīga). Jo cilvēkiem tak mūžīgi vajag kaut ko pierādīt, par kaut ko cīnīties, sasniegt kaut kādus pseido mērķus, ceļā uz kuriem cilvēciskumam bieži vien vairs ne vietas, ne nozīmes. Man labāk patīk austrumu pasaules uzskats – miers un pārliecība, ka jaukties pasaules kārtībā nav vērts. Un mana filosofija – manas mājas, mans suns, mani daži cilvēki, ar kuriem es gribu draudzēties, un vispār pasaule, ap kuru es novelku skaidras un sargājošas robežas. Un lai neviens nemaz necer līst tām pāri.

Interesanti ar to neprašanu gatavot ēst, pirms pāris gadiem es vēl nepratu neko - tiešām neko, vienīgais siltais ēdiens, ko pati pratu sev uztaisīt, bija pelmeņi. :D Man arī pēc gatavotprasmes nebija nekādas lielās vajadzības. Mājās vienmēr gatavoja mamma vai opis, vēlāk tikai mamma, viņai arī nesagādāja nekādas problēmas, ja grasījās nebūt mājās uz ilgāku laiku, sataisīt visādu paiku, ko salikt ledusskapī, lai man ir no kā pārtikt. Domāju, ka viņa par manu neprasmi gatavot kaut kādā neapzinātā līmenī pat diezgan ļoti priecājās, jo tas tāpat kā daudzas citas praktiskas lietas deva viņai iespēju vismaz kaut kādā veidā par mani rūpēties, nu, tiešām tā, ka bija redzams, ka man tas ir reāli nepieciešams. Turklāt ēstgatavošana bija rūpēšanās veids, kas mammai labi padevās, jo viņa gatavo ļoti garšīgi. Arī visi mani draugi visai lieliski gatavo, tā kā badu es tiešām laikā, kad ar kulināriju biju uz jūs, necietu nemaz. Drīzāk mēdza būt tā, ka es to, ko kāds priekš manis bija pagatavojis un sakrāmējis ledusskapī, nespēju apēst, jo tā bija daudz par daudz, turklāt apmēram 15/16 gadu vecumā es vispār ēdu ļoti maz. Ja mājās biju viena, izsalkums bieži nebija lielāks par slinkumu izņemt no ledusskapja un salikt uz šķīvja tās maizītes vai ko citu. Es lasīju grāmatas un domāju (man nebija laika ēst, par to es vienkārši neiedomājos), tagad man tas liekas diezgan šausmīgi, un ne tuvu tik nevainīgi kā tolaik, ķipa, es neēdu, jo man negribas, un tas ir ok. Bet katrā ziņā badā es tiešām nemiru, vismaz es tā nejutos. Tomēr tolaik bija daudzi, kuri par šādu manu izturēšanos pret ēstgatavošanu izteica visādus muļķīgus komentārus, apmēram tādā garā, kā "ārprāts, cik tev gadu, un tu neko neproti, kā tu dzīvosi?", "kurš tevi precēs" blāblā...Bet es to neprašanu gatavot tiešām tolaik neizjutu kā problēmu nemaz, jo man vienmēr bija kāds, kas mani var pabarot, turklāt mūsu finansiālā situācija toreiz vēl nebija kļuvusi bēdīga, tāpēc, ja būtu gribējusi ēst, bet blakus pēkšņi nebūtu neviena, kas var man kaut ko uztaisīt, es mierīgi būtu varējusi nopirkt gatavu, ko man gribas, vai ēdienu pasūtīt no kādas iestādes, es to vienkārši nedarīju, jo ēšana tolaik nebija manu prioritāšu sarakstā. Bet nu jā – cilvēkiem patīk bāzt šņukurus svešās dzīvēs un izteikt savu neapšaubāmi svarīgo un sašutuma pilno viedokli. Kā es priecājos, ka man pašlaik nav apkārt cilvēki, kuriem liekas svarīgi visādos veidos kritizēt manu dzīvi, un, ja tādi parādās pie apvāršņa, tad es ātri vien izdomāju, kā viņus aizbīdīt projām. Es pirmoreiz esmu situācijā, kurā neizjūtu savu dzīvi kā nemitīgu cīņu ar visas pasaules vai vismaz dažu atsevišķu personu nosodījumu. Turklāt, kad es sāku izjust nepieciešamību prast gatavot, es to apguvu visai ātri, bet kāpēc sevi apgrūtināt ar prasmēm, kas tev nemaz nav vajadzīgas?

Un vēl atrast ledusskapī olīvas, man gandrīz liekas, ka, kā Tīna saka, viss ir pārāk labi, lai būtu patiesība. Un kā saku es - aizdomīgi labi.

Bet dažkārt jau man bērnībā gadījās noskatīties arī ko tiešām burvīgu, piemēram, šo http://www.youtube.com/watch?v=o-uRSRale-w. Tāda smeldzīgi gaiša filma, kas manu rītu padarījusi īpašu.

Biešu zupa ar klāt piekožamu rupjmaizi arī ļoti atgādina bērnību.
Paldies hestia par recepti.

Manā bērnībā mana mākslinieciskā gaume ne tuvu nebija tik izsmalcināta kā šobrīd. Mani lielākoties interesēja tādas filmas kā http://www.youtube.com/watch?v=KOlQ75fhWKE vai http://www.youtube.com/watch?v=oCm_NMU6Phw. Te, protams, varētu šokēties, kā gan bērnam, kuru kontrolē un ierobežo tik ļoti kā mani, kaut ko tādu atļauj skatīties, man arī tas šķiet mazliet dīvaini, bet, atskatoties uz bērnību, izdaru secinājumu, ka mani vairāk sargāja no ārpasaules "iespējamajām" briesmām - neiet spēlēties sētā ar citiem bērinem, nevarēt braukt bailīgos karuseļos, nevarēt kāpt kokā un tamlīdzīgi. Acīmredzot, pēc manas mammas un opja, domām, mājās nekas pārāk ļauns ar mani nevarēja atgadīties. Man gan šobrīd šķiet, ka patiesās briesmas slēpās tieši mājās - bērnā, kas pārpilns ar filmās un grāmatās saskatīto, fantāzijām, plāniem un bailēm, par ko nevienam nestāsta, jo tas nekad nav ne pietiekami svarīgi, ne ticami. Svarīgi ir savākt uz grīdas izmētātās lietas un neuzvesties pārāk skaļi. Filmu skatīšanās nebija pārāk traucējoša. Kad piektdienas rītā pienāca tv programma, es to izšķirstīju un izvēlējos, kādas filmas nākošās nedēļas laikā gribēšu skatīties. Parādīju mammai filmu aprakstus un jautāju, vai drīkstēs, bieži vien viņa lasīja grāmatu vai darīja ko citu un pateica jā, pat lāgā neapskatot, kādas šausmu sniegbaltītes es atkal esmu izlēmusi skatīties, vēl bieži apstiprinoša atbilde tika saņemta, jo mamma cerēja, ka es tak tajos vēlajos vakara laikos sen būsu atlūzusi, tā gadījās reti, un tad, ja radās iebildumi, es varēju bļaut "bet tu taču atļāvi", un tā kā man tika mācīts, ka mēs nesolām lietas, ko negrasāmies darīt, nekas cits neatlika kā piekāpties. Opim, protams, bija iebildumi, vēl jo vairāk tāpēc, ka televizors tolaik atradās viņa istabā, un viņam riebās šausmu filmas (viņam gan neriebās visādi šausmu stāsti par karu un dažādiem baisiem noziegumiem, kas man bērnībā tika klāstīti biezā slānī), bet arī šis bija viegli atrisināms ar pārliecinošu: "mamma man atļāva". Bērnībā man piemita spēja zināt, ko es gribu, un mērķtiecīgi doties pretī rezultātam. Sniegbaltītes gadījums vispār ir ļoti komisks, to es skatījos vakarā, kad mammas nebija mājās, paziņoju apmēram ko tādu, kā "jāpārslēdz kanāls, jo tūliņ sāksies šausmu filma sniegbaltīte, ko es skatīšos, mamma man atļāva jau pagājušonedēļ". :D Tā kā sniegbaltīti rādīja ļoti vēlu, es aizmigu jau filmas sākumā, ik pa laikam gan pamodos, sapratu, ka nekas interesants nenotiek, graiza cilvēkus un tā, un iegrimu miegā atkal. Opis mani nevarēja redzēt, jo es sēdēju krēslā, kas pagriezts tieši pret televizoru, turklāt manas sliktās redzes dēļ piestumts tam diezgan tuvu, bet viņš gulēja dīvānā aiz krēsla. Nabaga opis, protams, filmu noskatījās no sākuma līdz beigām, jo, ja bērns skatās, viņam tak jāredz, ko. Vēlāk šausminājās, ka tik briesmīgu filmu vēl nekad neesot redzējis. To gan viņš bieži mēdza teikt par filmām, kuras kopā ar mani nācās noskatīties. Tā nu es savā nodabā veidoju savu pasaules ainu apzinoties, ka šausmu filmās un x failos redzētais realitātē nav iespējams, tomēr šobrīd domāju, ka tas viss manā zemapziņā lēnām, bet neatlaidīgi savērpa smalku labirintu – labirintu, pa kuru ejošajam cilvēkam šobrīd vairs nav tik drošas pārliecības, ka filmās redzētās šausmas ir izdomājumi, kas realitātē nav bīstami.
Tiešām dīvaini, ka kaut kādā ziņā es biju tik pārmērīgi kontrolēts bērns, bet kaut kādās niansēs es jau tolaik biju pilnīgi viena gan ar savām izvēlēm, gan lēmumiem. Kamēr pieaugušie lasīja grāmatas vai skatījās tv, es spēlējos ar sērkociņiem. Arī tas man tika atļauts. Mana bērnība nebija nemaz tik nelaimīga, es varēju darīt daudzas lietas, kas netika atļautas citiem bērniem. Skatīties un lasīt gandrīz visu, ko gribēju. Vēlu neiet gulēt. Būt klāt visādās pieaugušo sarunās. Es tikai jau tolaik bieži jutos kā visvientuļākais cilvēks pasaulē. Un jau tad es biju sākusi gaidīt, kad pie apvāršņa parādīsies kāds, kurš mani sapratīs un pazīs, kuram varēs stāstīt visu. Kāds, no kura mani nešķirs visa tā, par ko mēs nedrīkstam runāt, kamols. Kamols, kas vijās manā ķermenī bieziem un stipriem diegiem, kas jau toreiz izraisīja slepenas elpas trūkuma un asaru lēkmes, kuru laikā vajadzēja nolīst blakus istabā. Kamols, kas pamazām šķīra mani no realitātes, it kā es atrastos zem ledus, kura kārta ar katru brīdi kļūtu aizvien biezāka, un dienas gaisma aizvien duļķaināka. Bet es turpināju gaidīt. Jau tolaik es pratu nedzīvot, bet satīties kamolā un izturēt, pārlaist to, kas taču nekādi nevarēja būt mana īstā dzīve.

O, es nespēju noticēt, ka vienu no NOZĪMĪGĀKAJĀM manas bērnības filmām var atrast onlainā un pat latviešu valodā!!
http://kinofilma.ucoz.lv/load/sausmas/sniegbaltite_sausmu_stasts_snow_white_a_tale_of_terror/6-1-0-1150
Visu stāstu izstāstīšu, kad nebūšu tik ļoti samiegojusies. filma, bērnība, šausmas

Zupas gatavošana vēl nav pusē, bet es, protams, nenoturos un sāku ēst L dāvinātās konfekšu krelles. Esmu negausis. Un man tik ļoti garšo ķīmiskie saldumi.

Gribēju piezvanīt mammai un pajautāt, vai biešu zupa bija no tām zupām, kurām beigās liek klāt arī gabaliņos sagrieztu vārītu olu, bet tad attapos, ka ir divi naktī. Es dzeru brokastu kafiju, bet man ir attaisnojums, aizgāju gulēt dienas vidū, bet pirms tam nebiju gulējusi vairākas dienas. Vispār šobrīd man ir kaut kāda jocīga pārliecība, ka viss ļoti ilgi var būt ļoti smagi, bet beigu beigās tomēr kaut kā atrisinās un nostājas savās vietās. Un cilvēki izdara lietas, par kurām, ja neticētu brīnumiem un tam, ka viskautkas labs ar tevi var notikt, paliktu šokā ar vaļā muti. Tagad mani tādas lietas vairs nešokē, bet nenormāli sajūsmina.

Nu es patiešām jūtos kā maniaks.

Kad man būs sīpoli, un es būšu kārtīgi izgulējusies ciešā, mierīgā bezsapņu miegā, es izvārīšu zupu un piebeigšu Nīči.

Tāda diena, kurā nevaru iemigt. Kurā viss izšķirsies (varbūt). Uzvelku ideāli zaļu uz ideāli rozā, saspraužu nesen mazgātos matus, lai netraucē lasīt. Tāda dienā, kurā dāvināt vai saņemt puķes. Kurā nomirt. Un/vai piedzimt. Tāda diena.

"Un vēl ezītis domāja par zirgu, kā tam tur klājas...miglā"

Es arī domāju par zirgu. Un zāļu tēju ar medu, kas daudz ko padara vieglāku. Un to, ka šorīt es aiziešu gulēt vēl pirms astoņiem.

Rīti joprojām ir salti. Varbūt es no tiem vienkārši gaidu pārāk daudz.