pelnu feja
17 September 2014 @ 11:03 pm
 
Nāciet rīt uz pasākumu HZf dārzā

es jūtos diezgan krīpī par to, ka man jālasa dzejoļi savā fakultātē.
 
 
pelnu feja
17 September 2014 @ 07:47 pm
Dienas citāts  
Cilvēks, kura cilvēciskumam trūkst ticamības momenta
 
 
pelnu feja
16 September 2014 @ 07:20 am
 
Kas tā tāda par dzīvi, kurā var piecelties sešos un izcept brokastu maizītes?
 
 
pelnu feja
14 September 2014 @ 12:36 am
 
Bet jums neriebjas Dekarts?
 
 
pelnu feja
13 September 2014 @ 01:01 am
 
Es nevaru aizmirst, ka suns nesen no virtuves galda nospēra un apēda pusi šokolādes un divu veidu cepumus. Bet tajā pašā laikā viņš ir veiksmīgi socializējies ar diviem pavisam svešiem cilvēkiem, kuri ir bijuši ciemos (sunim svešiem, nevis man).
 
 
pelnu feja
11 September 2014 @ 03:40 pm
 
Runājot par vakardienu un šodienu, viss ir bijis tik tiešām ļoti jauki. Nemaz nejūtos tā, it kā vakar būtu kursa pasākumā izdzērusi puspudeli vīna un pirms tam trīs tumšos alus (ar maniem šā brīža alkohola lietošanas apmēriem tas ir vājprā'tigi milzīgs daudzums), piecēlos jau desmitos, padzēru kafiju, izcepu maizītes, izvedu suni pusotru h garā pastaigā un ļoti jutos kā nākt mājās un "strādāt", bet tagad liekas, ka mierīgi būtu varējusi braukt uz muļķīgo kuiltūras teoriju,. jo es tāpat neko īsti nevaru izdarīt.

Bet jā, vakar bija tik daudz jauku sarunu, un vispār visa kā jauka, un es šodien jutos tik brīnišķīgi, pirms sākās viss šitais tehniskais sviests.
 
 
pelnu feja
11 September 2014 @ 03:35 pm
 
Viss bija ļoti forši, līdz brīdim, kad es atklāju, ka esmu palikusi mājās, lai lasītu skolas tekstus, kuri visi izrādās ieksenēti, un es neko nevaru ar tiem izdarīt, un es vispār tātad neko nevaru izdarīt, un es nevaru uzinstalēt to programmu, jo es neprotu, un nemaz atkal nesaprotu, vai tā atkal nav kāda izmēģinājuma versiju, un īstenībā tagad es esmu par šo jau diezgan lielā izmisumā,. jo man ir jāizlasa daudzi teksti, kurus es biju paredzējusi šodien sākt lasīt, un ir skaidrs, ka es pati ar šito netikšu galā, jo es nemāku un nevaru atrast nekādu veidu, kā "izvilkt tekstu no bildes", jo es esmu pārāk stulba, un nesaprotu nevienu no piedāvātajiem variantiem.
 
 
pelnu feja
09 September 2014 @ 01:51 pm
 
Biju plānojusi apgāzt kalnus, līdz jādodas atkal arā, bet neko darīt negribas un nav jau arī tik daudz laika. Šodien lekcijā mēs skatījāmies filmu norvēģu valodā ar subtitriem, kas nozīmē, ka es sēdeju, miegojos un mazliet lasīju Benetas tekstu par lietām piemītošo spēku, ko es jau biju izlasījusi, bet tas ir diezgan sarežģīts, plus man ļoti patīk, plus, ja man pajautātu, ko es lasu, tad es lasītu kaut ko, kas saistīts ar mācībām. Pirms un pēc mazliet padraudzējos ar kursabiedriem, uz vakara lekciju man nesanāks aiziet. Viss tāds samircis un miegpilns. Biju naivi iedomājusies, ka varbūt varētu līdz pasākumam izmazgāt grīdu un sakārtot mājas, ja neko citu lietderīgu, bet laikamk jau tiešām naivi.
 
 
pelnu feja
08 September 2014 @ 09:33 pm
 
Ja nebūtu tik nogurusi, varētu paklausīties diktofona ierakstu un sameklēt to vietu, kurā mana filosofijas pasniedzēja ļoti lielā aizrautībā saka, ka tad, kad dzīvnieki domā par galdiem, viņi domā par pavisam kaut ko citu, nekā cilvēki, kad domā par galdiem, jo viņiem nav konceptuālās domāšanas. Tas izklausījās tā, it kā viņa nešaubītos ne mirkli, ka dzīvnieki noteikti domā par galdiem.
 
 
pelnu feja
06 September 2014 @ 04:31 pm
 
Man visādās intervijās vajadzētu izvairīties tik daudz lietot "es esmu absolūtā sajūsmā", citādi es izklausos pēc eksaltēta murmuļa, kas vai nu neko nezina un nevar pateikt, vai arī sajūsminās. Betnu - runāt es neprotu, tas ir skaidrs, kaut arī nav tik slikti kā agrāk. Un šausmiknošā kārtā es pat par to vairs īpaši nesatraucos. Citādi arī būtu, ja tā būtu kaut kāda akadēmiska runa, bet, ja mani kaut kur aicina kā autoru, es domāju, ka es varu mierīgi runāt tā, kā es runāju, arī ja tas ir muļķīgi un neveikli. Un es patiešām agrāk, klausoties/skatoties intervijas, par dažiem dzejniekiem esmu domājusi "tu gan izklausies pēc ļoti muļķīga un dumja cilvēka", tagad es ierindojos starp viņiem. Un visjocīgākais ir tas, ka principā man šķiet, ka es spēju uz literatūru skatīties pietiekami analītiski un uzdrošinos domāt, ka kaut ko es arī no tās "saprotu", bet, kad man sāk jautāt par maniem dzejoļiem, man lielākoties ir "wtf, par ko viņa vispār runā un kas man tagad jāsaka?" sajūta. Kad man pajautāja, kāpēc manos tekstos ir tik daudz pilsētas, es kādas trīs min. stāstīju par to, ka vietas ar mani runā un ar pilsētu es jūtu daudz lielāku saikni, nekā ar jebkuru citu vidi, ar kuru man līdz šim gadījies iepazīties, un tad iedomājos, ka laikam es galīgi neatbildu uz man uzdoto jautājumu, bet es nesaprotu visu to jautājumu būtību un jēgu. Es esmu paŗāk dumja. Šādos brīžos es, vispār nemaz nekoķetējot, tieši tā mēdzu sajusties.

Varbūt es kādreiz izaugšu no murmulīgiem šļupstiem līdz prātīgiem un skaistiem teikumiem, saprotamām un labi strukturētām atbildēm.
Ja esksistētu "vismuļķīgākā un nesakarīgākā dzejnieka" tituls, es noteikti varētu uz to pretnedēt, lai gan var jau būt, ka es esmu augstprātīga domājot, ka vismaz šajā ziņā esmu īpaša.
 
 
pelnu feja
05 September 2014 @ 08:25 pm
 
Man rīt divos kaut kas jāieraksta latv. radio, varbūt kāds mani gribētu pēc tam centrā satikt?
 
 
pelnu feja
01 September 2014 @ 12:19 am
asprātības  
Tikko iekontaktēju bateriju lādētāju un lupu, un iedomājos, ka, sākoties studijām, droši vien, visu manu ierīču un to bateriju uzlādēšana kļūs par ikvakara tradīciju, un tā varētu saukties - vakara lādēšanās.
 
 
pelnu feja
30 August 2014 @ 06:29 pm
 
Vēl papildinot to, ko es teicu radio par dzejoļu rakstīšanas domāšanas neizmantošanu virtuvē: tad, kad to izmanto virtuvē, tad ir tā - iebāzusi roku atvilktnē, kurā atrodas griķu, makaronu, lēcu un taml. pārtikas iepakojumi, mēģinu izķeksēt divus griķu maisiņus no pakas, kas atrodas pašā apakšā, un domāju "nafig tas ir tik grūti", pēcāk atveru cepumu paku ar tādu joni, ka virsējie cepumi sadrūp un drupačas sasprāgst man acīs, plus nevaru sagaidīt, kad pagatavosies vakariņas, tāpēc pagūstu sāesties cepumus, un vakariņas īsti vairs negribas, kaut arī tajās ietilpst dārzeņi, uz kuriem brīnišķīgi izkusis siers.
 
 
pelnu feja
29 August 2014 @ 01:17 pm
 
Ir tik patīkami, ka sveši cilvēki uz ielas tev saka "uz veselību". Es pati reizēm, piemēram, sab. transportā, kad kāds šķauda, esmu domājusi, ka būtu labi to pateikt, bet esmu šaubījusies, vai tas gadījumā nebūtu nepieklāīgi.
 
 
pelnu feja
28 August 2014 @ 10:40 pm
 
Baigi jocīgā sajūta. Jo viss pasaulē sametas tumšākās un duļķainākās cilpās, jo iekšēji vairāk ir "viss ir labi" sajūta. Es zinu, ka es esmu īstajā vietā un laikā - savas dzīves centrā. Visu laiku tā ir, arī, kad notiek sliktais, arī tad, kad ļoti sliktais. Nekad iepriekš tā nav bijis.

Un bailīgi, ka tas viss varētu tūlīt beigties, jo nu jau gandrīz pilnīgi skaidrs, ka būs karš (jo nu, visi tie importa aizliegumi, karaklaiusības atjaunošana), es neesmu īpaši izglītota ne vēsturē, ne politikā, bet šie man leikas ir diezgan skaidri dotie, plus daudzi citi. Tas ir diezgan briesmīgi, jo man jau, tikai paskatoties filmas par karu, gribas palīst zem gultas aiz bailēm (un es nemaz tagad nekoķetēju, man ir panika no cilvēkiem uniformās), un es ļoti negribētu te palikt, ja sāktos karš, es esmu godīga un pilnīgi parakstos zem [info]pikaczu rakstītā: "neliec man iet bojā, nepieprasi, Polija, manas asinis". Mans patriotisms ir tāds, ka es esmu gatava par daudz ko cīnīties, kamēr ir brīva un dzīva valsts, bet mirt gan nē. Un tas ir gan par bailēm, gan par to, ka neko šī valsts manu tādu nav darījusi, lai es justos, ka mans pienākums būtu mirt tās dēļ.

Eh, es labāk paklausīšos Markesu un pēcāk padomāšu, ko varētu darīt atlikušajās trīs brīvajās dienās, un pēc tam jau būs jāiet gulēt.
 
 
pelnu feja
28 August 2014 @ 10:15 pm
 
Šodien ir noticis kaut kas īpašs? (nu, es domāju, vienk. visi raksta tā, it kā karš grasītos sākties rīt).
 
 
pelnu feja
27 August 2014 @ 09:38 pm
 
Izcepu cepeškrasnī pannu ķiplokgrauzdiņu, garšo savādi, laikam mazliet par asu, bet esmu izsalkusi kā vilks, tāpēc tāpat liekas diezgan ļoti gardi. Vispār gandrīz gribas atvērt vīnu.
 
 
pelnu feja
27 August 2014 @ 06:08 pm
risināsim transporta jautājumu!  
Es domāju, ka ar izplatītās ziņas internetā palīdzību, nez, vai varēs sameklēt baigi daudz iesaistīties gribētāju, jo nedrīkst atklāt nekādas plāna detaļas, principā Rs pat nedrīkst pieminēt (bet nu, es paļaujos, ka viņi cibu nelasa). Tāpēc, ja nu jums gadījumā ir zināms:
a)kāds cilvēks, kuram redzes problēmu dēļ ir sarežģīti vai neiespējami izmantot sabiedrisko transportu Rīgā sīkas un slikti kontrastējošas numerācijas dēļ
b)kāds, kurš strādā par šoferi (tramvaja, trolejbusa vai autobusa) un kurš principā būtu ieinteresēts, lai sabiedriskais transports kļūst pieejams pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai,
es būtu ļoti pateicīga par informāciju un kontaktiem (mani var sakontaktēt pelnufeja@gmail.com)

P. S. Iesaistīšanās šajā projektā neprasīs pārkāpt likumu, tam vienkārši jānāk kā "pārsteigumam", tāpēc par plāna detaļām neko publiski teikt nedrīkst, bet ar visiem jautājumiem var pie manis droši vērsties.
 
 
pelnu feja
27 August 2014 @ 01:51 am
brīnišķīga intervija  
Es tik ļoti saprotu, ka rakstīt nepatīk, jo ir grūti un nogurdinoši, bet patīk izdomāt. Un vispār - tik lieliski un silti, tikai sākumā reāli traucē trokšņi.

http://www.satori.lv/raksts/7793/Inese_Zandere/Mana_berniba_bija_loti_lena
 
 
pelnu feja
26 August 2014 @ 10:26 pm
 
L - tev arī iepriekšējā dzīvoklī bija tāds pats galds.
es - kādā ziņā tāds pats?
L - tikpat nokrāmēts ar viskautko.
Tags:
 
 
pelnu feja
26 August 2014 @ 01:58 am
 
Man ļoti gribas vēl dzīvot un paspēt kaut ko izdarīt, bet laikam jāiet gulēt, lai varētu dzīvot un paspēt atkal rīt (diemžēl jau šodien), ai, nu, vienkārši tiešām gulēt.
 
 
pelnu feja
25 August 2014 @ 01:31 am
 
Un īstenībā mani daudz vairāk biedē, nevis kaut kāda militāra agresija (arī tā, protams), bet ļaunums parastos cilvēkos, un man nav nekādu ilūziju par to, ka šeit neatrastos cilvēki, kuri līdzīgā situācijā ietu mētāties ar sūdiem un izkliegt visādas briesmas. Ja visas pārējās domas un bailes vēl var kaut kā apklusināt, tad šī ir diezgan šausminoša.
 
 
pelnu feja
24 August 2014 @ 11:06 pm
 
Paskatījos to video ar gūstekņu gājienu Doņeckā un palika tik neomulīgi. Īstenībā ļoti bail. Nemaz vairs nav tā sajūta, ka tas ir tālu prom, ka ar mums tas nevar notikt.
 
 
pelnu feja
24 August 2014 @ 08:22 pm
 
Man ir paranoja, vai pēdējā laikā tiešām lido daudz vairāk lidmašīnu? Man ir sajūta, ka es tās dzirdu visu laiku. Par Liepāju es esmu diezgan droša, ka tas nebija mans iztēles auglis, jo tas tā sāka notikt vienā konkrētā brīdī, bet šeit es neatceros agrāk pievērsusi uzmanību tam, cik bieži var dzirdēt kaut ko lidojam.
 
 
pelnu feja
24 August 2014 @ 07:54 pm
 
Nez, vai es būtu atguvusi prieku par ēstgatavošanu? Pēdējās nedēļas laikā es esmu sev katru dienu gatavojusi vismaz vienu siltu maltīti katru dienu un nemaz neesmu izjutusi to par milzīgu apgrūtinājumu. Katru dienu pienāk brīdis, kad ir sajūta "un tagad jāuztaisa ēst", līdzīgi kā "tagad vajadzētu iet garajā pastaigā ar suni". Šodien pagatavoju kaut kādus dzeltenus putraimus, ko veikalā biju noturējusi par lēcām un ko nekad agrāk nebiju ēdusi (garša bija starp kuskusu un rīsiem), un uz pannas saceptus dārzeņus - tas kopā garšoja tik brīnišķīgi, ka es noskumu, ka pati esmu šo pagatavojusi, jo nav neviena, kam pateikt "cik forši, ka tu uztaisījis šīs garšīgās vakariņas".

Un vispār mana fizioterapeite varētu būt ļoti priecīga, jo brokastīs es ēdu auzu pārslas ar jogurtu un sagrieztu banānu. (es tikai nezinu, vai tas, ka es nevāru auzu pārslas, bet apleju ar ūdeni tāpat kā sunim, jo man tā garšo labāk, ir labi vai slikti, man riebjas tā plēvīguma sajūta, kāda ir vārītā putrā, nu, vismaz es nemāku izvārīt tādu, kā man garšo, plus pienu tāpat nelieku klāt, tā kā neredzu lielu jēgu vārīt, plus man vārot ir slinkums maisīt, tāpēc parasti piedeg, un arī nekad nevar izvārīt tieši tik daudz, cik vienā reizē var apēst, tāpēc pārējais parasti katlā aizmirstas un sabojājas.
 
 
pelnu feja
24 August 2014 @ 02:06 am
karma  
Katru nakti ap diviem griežas centrafūga. Tas man par to, ka es kādā dzīves periodā regulāri mazgāju veļu naktīs, jo citā diennkats laikā vai nu gulēju vai nebiju mājās. Un T to atbalstīja un teica, ka, ja atnāks kaimiņi, varēs taču veļasmašīnu izraut no kontakta un nikni uzbrēkt, ka mēs guļam, nevis mazgājam veļu.

Bet, nu ziniet, dārgie kaimiņi, es līdz šim vēl divos naktī neesmu bijusi aizmigusi un tad, kad es būšu tik nogurusi, ka būšu, man tāpat netraucēs. Un šo es uztveru par zīmi, ka šī ir tāda māja, kurā, ja ierejas suns vai skaļāk uzliekas kāda mūzika, neviens nekādu drāmu netaisa, ja jau centrafūga nakts vidū ir pilnīgi pieņemami.
 
 
pelnu feja
24 August 2014 @ 12:24 am
vēl par banošanu  
Es nesen cibas sakarā iedomājos, ka varbūt es te tā mierīgi dzīvoju un sirds par vecām domstarpībām un kašķiem man daudz nesāp, bet, ja nu ir tā, ka kāds ir slepeni banojis arī mani, un es taču to tā uzreiz nevaru uzzināt, es ļoti iespējams to vispār nekā/nekad neuzzināšu, un kā tad es varēšu par to cepties un dusmoties, un saukt to nelieti par nožēlojamu gļēvuli? Es gandrīz apraudājos aiz tā, cik šis ir skumji. (varbūt, ja jūs esat mani banojuši, jūs varētu man pateikt?)

Un vēl es nesen paskatījos, ka esmu banojusi trīs cibas jūzerus, par ko man ir ļoti pamatotas aizdomas, ka tas ir viens un tas pats cilvēks, un tad man liekas tik interesanti, ka cilvēki ir gatavi tā noņemties, lai nāktu pie manis iekomentēt nejaucības, jo anonīmi komentēt te nav iespējams.
 
 
pelnu feja
24 August 2014 @ 12:02 am
 
Šodien es sapratu, ka var diezgan daudz pagūt izdarīt, tad, kad tu pārstāj sevi vainot par to, ka esi sliņķis, kas nevar laicīgi piecelties. Es vispār ļoti gribētu iemācīties nedomāt par lietām, kuras es nedaru, nu, ne tādā nozīmē, ka man būtu vienalga, bet, ka tā vainas un nožēlas sajūta neapēnotu konkrēto brīdi tagadnē un netraucētu produktīvi un kvalitatīvi darīt to, ko es daru. Tikai nezinu, kā to paveikt. Lielākoties ir sajūta, ka nepadarītās lietas ir kā uz grīdas kaudzē samestas, saņurcītas drēbes, un nav spēka tai kaudzei ķerties klāt un sākt šķirošanu. Bet tiešām, kā to var, ja vien tu neesi kaut kāds da lai lama, kuru nekas nesatrauc? Gribu tādu miera sajūtu par to, ka nepadarītās lietas vienkārši ir mūžīgas, tb - vienmēr būs kāds neatbildēts e-pasts un kāds nenomazgāts šķīvis, svarīgi ir izvēlēties prioritātes un darīt visu soli pa solītim. Bet kā to var? Es ļoti gribētu saprast.
 
 
pelnu feja
23 August 2014 @ 09:34 pm
gaisma  
Es esmu absolūtā sajūsmā par to, ka mājās ir tik gaišs. Es gan te dīvainā kārtā nepiekopju savu nelabo paradumu vakarā dzīvoklī ieslēgt visas iespējamās gaismas arī telpās, kurās es neatrodos, jo nemaz nav bailīgi, bet ir tik vareni, ka vajadzības gadījumā te ir iespējams izgaismot katru sīkāko stūri, tas ir brīnišķīgi, ņemot vērā to, ka es telpās pastāvīgi jūtos esam gaismas badā, nu, izņemot tos brīžus, kad tiešām gribas pilnīgu tumsu vai pustumsu, protams. Nevaru to izskaidrot, bet pat tad, ja man neko nevajag saskatīt, slikts apgaismojums man liek izjust briesmīgu diskomfortu, varbūt, ka es to tikai esmu iedomājusies, bet, liekas, ka spiež uz acīm un galvu.
 
 
pelnu feja
21 August 2014 @ 10:01 pm
 
Šodien aizgāju uztaisīt e-talonu. Acīmredzot, viņiem sarakste ar mani sistēmā neparādās - darbiniece bija ļoti laipna un korekta. Tagad man ir divi e-taloni - viens pašai, otrs pavadonim, kas nozīmē, ka tajās reizēs, kad es transportā braucu ar kādu kopā, vairs nebūs jāčakarējas ar vadītājiem un biļetēm, ja nu vienīgi nakts transportā, kur e-taloni vispār nedarbojas. Šo sistēmu viņi ir izdomājuši tiešām ērtu un funkcionālu, cits jautājums, cik viņu transports cilvēkiem, kam tas ir par brīvu, reāli ir pieejams. Bet būtu tik forši, ja visi darbinieki visādās iestādēs būtu tik prātīgi un saprastu, ka es tikai neredzu, nevis esmu kukū, un ar mani ir iespējams normāli komunicēt un nav jājūtas nekā "ārprāts, ko lai tagad dara?", jo, kad cilvēki tā jūtas, lai cik viņi nebūti "pieklājīgi", to principā nav iespējams noslēpt. Vēl ļoti veiksmīgi izrādījās, ka tajā klientu apkalpošanas centrā, kurā es biju, bija dzīvā rinda, nevis nr. sistēma.
Toties zvaigznes grāmatnīcā, kur es Leldei pirku kulturuloģijas mācību grāmatu, gan es biju šokā par komentāru "vai tiešām jūs nevarat atrast pati, kāpēc man ir jūsu vietā jāmeklē?", un te pat nav runa par to, ka "ja jau tu neredzi, nafig tev to grāmatu vajag", jo es tiešām nejutos tā, ka, lai lūgtu palīdzību ar grāmatas atrašanu grāmatnīcas darbiniecei, man būtu jāspecifizē "es pati to nevarēšu lasīt, bet mana draudzene palūdza nopirkt", lai gan, kad viņa tikai norādīja virzienu un sāka pukoties, es, protams, teicu, ka es neredzu un nevarēšu atrast, bet principā vienk. wtf, viņiem tak jābūt ieinteresētiem man kaut ko pārdot, es esmu grāmatnīcās regulāri lūgusi palīdzēt atrast lietas arī agrāk, jo es principā sūdīgi orientējos un pamanu, kur kas atrodas.
Un skaidrs, ka, visticamāk, es būtu atradusi un identificējusi to grāmatu arī pati, bet tas man paņemtu nenormāli daudz laika (jo tā nebija maza grāmatnīca), plus, viņi vēl man, ļoti iespējams, pagūtu piesieties, ka es fotogrāfēju, murmuļi tādi.

Vēlāk es gāju diezgan pagarā pastaigā ar dž un, šķiet, ka būšu tuvējā apkārtnē atradusi tādu pastaigu maršrutu, kas man ļoti patīk (un nav mežs). jo es dubļainā rudenī pa mežu bradāt netaisos. Tagad gan maz nogriezos no lielajām ielām, darīju to tikai tad, kad biju droša, ka te ir orientieri, kurus es noteikti atcerēšos un atradīšu ceļu atpkaļ, bet būs forši pamazām visu izpētīt arvien vairāk, un es arī ceru, ka ar laiku es sapratīšu, kurā virzienā tas ir, kur es eju staigāties ar suni, jo, cik saprotu, no šejienes varētu būt relatīvi tuvu visādas vietas, uz kurām es varētu gribēt kādreiz aizet.

Vēl es, diemžēl nevarēju palīdzēt angļu valodā runājošai sievietei atrast viņas viesnīcu, bet vismaz esmu pārlauzusi sevī nespēju runāt vispār, un varēju pateikt, ka man ir ļoti žēl, bet es nezinu, kur tas atrodas. Man tiešām bija ļoti žēl, ka nevaru palīdzēt, jo es, protams, ļoti spēju empatizēt nezināšnu, kur tu atrodies un kur tev jāiet.

Dž nebija nekādi iebildumi, kad es apstājos runāties ar svešu cilvēku, bet ar ņūtonu gan viņš nepavisam negribēja draudzēties.
 
 
pelnu feja
21 August 2014 @ 12:43 am
 
Un vispār šī vakara saruna man atkal ļāva sajusties tā, ka viss būs labi. Un tās lietas, no kurām man ir bail, ir reālas un ar tām var kaut ko darīt un risināt, tie nav kaut kādi briesmīgi, nesaprotami bubuļi, nē, nu kaut kāda daļa jau, protams, ir, bet tā ir mazākā daļa.
Man ir ļoti svarīgi par bailēm runāt un uzzināt, ko kāds cits par tām domā (ir muļķīgi runāt par kaut kādu baiļu objektivitāti, bet tomēr reizēm gribas saprast, cik objektīvas tās izskatās citiem), man ir svarīgi saprast, ka tās nav tās pašas bailes, kas agrāk - bailes no Visa, no tā, ka es neko nevarēšu, jo es taču nekad neko nevaru, jo es jau sen vairs tā nejūtos - kā bezpalīdzīga kūniņa, kas vienkārši slīdz tumšā un aukstā izplatījumā. Tas drīzāk ir kaut kāds "man tā ir jājūtas, jo es visu savu dzīvi tā esmu jutusies". Vispār es no šī modeļa diezgan veiksmīgi raisos vaļā, bet laikam jau ir situācijas, kas vecās iestrādnes ļoti aktualizē.
Un tad var visu tā salikt pa vietām un izdomāt kaut kādu plānu, kaut vai, es varu uzrakstīt saviem pasniedzējiem e-pastus un informēt par savu situāciju, jo man ir tik briesmīgi bail, ka viņi to nezinās un pirmajās nodarbībās pēkšņi būs jādara kaut kas tāds, ko es nevarēšu, un tas man liks justies briesmīgi, un man būs kauns. Un ir visādas citas lietas, kuras var darīt un plānot. Un tad varbūt vairs nebūs sajūta, ka bailes rāpo man virsū no visiem stūriem, tiklīdz es mierīgi apsēžos un neaizpildu savu laiku ar ēst gatavošanu, lasīšanu, runāšanu pa telefonu vai jebko citu.
 
 
pelnu feja
21 August 2014 @ 12:40 am
 
Tas ir tik lieliski, ka mēs ar [info]saccharomyces dzīvojam gandrīz kaimiņos. Ir tik labi, ka vēlu vakaros var iet ciemos, dzert tēju un runāties.
 
 
pelnu feja
20 August 2014 @ 07:54 pm
 
Putekļi smilšu pulkstenī - garlaicīgākais savārstījums, kāds pēdējā laikā lasīts.
 
 
pelnu feja
19 August 2014 @ 08:05 pm
 
Man liekas mazliet neizprotams pieņēmums, ka dzejoļus rakstīt ir vieglāk, nekā prozu. Man gan nav nekādas īpašās prozas rakstīšanas pieredzes, tāpēc ir grūti adekvāti salīdzināt (manā pieredzē prozu rakstīt tiešām ir grūtāk, bet, es domāju, ka tas ir pieredzes un, ļoti iespējams, talanta trūkums), un arī tas grūtāk drīzāk pamatojas uz "es tā pūlējos, un rezultāts tāpat nebija tāds, kā es gribēju", ar dzejoļiem arī bieži ir "ne tā, kā es gribēju", bet tas vismaz ne vienmēr ir "šitā es toč negribēju", bet es nekādā ziņā neņemos apgalvot, ka dzejoļus rakstīt ir vieglāk principā, vienkārši mani tie kaut kur mēdz aizvest, bet proza reti kad, un arī tad, kad tā mani kaut kur mēģina vest, man sāk sāpēt kājas jau pie pirmajiem nelīdzenā ceļa metriem.

Varbūt gluži triviāli cilvēki tiešām domā, ka proza ir "darbietilpīgāka", jo tajā ir vairāk vārdu. Bet vārdi jau paši par sevi literatūrā nav nekāda vērtība, tie pieder visām cilvēciskām būtnēm un mākslā ir tikai materiāls.
 
 
pelnu feja
19 August 2014 @ 06:57 pm
 
Nav tā, ka es būtu absolūtākais meža fans (nu, tādā nozīmē, ka man no tā ir mazliet bail, nekādas ilgas pēc tā es nekad neesmu izjutusi, un jūra man patīka labāk), bet tas, ka mežs, kurā var iet staigāties ar suni, sagadīšanās pēc tagad atrodas septiņiu minūšu gājiena attālumā no mājām, man tomēr liekas diezgan ļoti veiksmīgs un iepriecinošs fakts, un es nesaprotu, kāpēc visādi kretīni ir tajā sametuši papīrus, pudeles un citus sūdus. Tas taču nav smuki. :D Bet nu labi, es pati arī nešķiroju atkritumus, plus, ja tūkstoš metru attālumā nav nevienas miskastes, mēdzu nomest uz ielas benčiku, tā kā man vajadzētu paklusēt, visticamāk.
 
 
pelnu feja
17 August 2014 @ 01:23 pm
eyes wide shut  
Bet atkal ir šitā jocīgā lieta: man ir grūti atšķirt sapņus no realitātes, proti, es pēdējās naktīs daudz redzu sapņos cilvēkus, kurus esmu vai nu satikusi iepriekšējā dienā vai arī runājusi ar viņiem pa telefonu, vai kā vēl citādi komunicējusi, bet skaidri es tos sapņus, kā jau ierasts, neatceros, un tad man dienas gaitā sāk sajukt, vai cilvēks man kaut ko patiešām ir teicis/vai es esmu teikusi, vai arī tas bija sapnī. Un brīžiem tas ir reāls apjukums, nu, tā, ka liekas "a, nafig tu man šito vispār teici, tas ir kaut kāds bezsakars", un tad es sāku sevi mierināt - tas, visticamāk, bija sapnī - , bet tad apjūku vēl vairāk, jo īsti droša neesmu. Šitā kaut kad jau bija, tas ir diezgan mokoši, un es ceru, ka ir, nezinu, pārvākšanās stresa simtoms vai kas tāds un drīz pāries.
 
 
pelnu feja
16 August 2014 @ 04:05 am
 
"Es personīgi domāju, ka tiem urlām nav ko līst Ukrainā."

([info]tors)
Tags:
 
 
pelnu feja
15 August 2014 @ 01:18 pm
 
Šodien es esmu pamodusies ļoti priecīga. Es arī vakar biju priecīga, bet tad bija arī liels apjukums un tāda kā nerealitātes sajūta. Paldies [info]ripp par manis transportēšanu un [info]saccharomyces par visādu palīdzēšanu un vienkārši patīkamu kopābūšanu. Es vispār joprojām nesaprotu, kā/kāpēc man apkārt ir tik lieliski cilvēki.

Laikam vajadzētu saņemties iet ārā un izpētīt apkārtni.
 
 
pelnu feja
15 August 2014 @ 01:13 pm
 
"Četrdesmitgadnieku krīze man sākas 26 gadu vecumā un vēl nav pārgājusi."

(Džilindžers)
Tags:
 
 
pelnu feja
14 August 2014 @ 12:25 am
 
Mazliet nomāc doma, ka Dž plāno pavadīt rītdienu nervozēdams un riedams. Es jau pilnīgi jūtu, ka gaisā ir aizdomīgs klusums un "kā es rīt riešu, kā es visu laiku riešu" aura.
 
 
pelnu feja
12 August 2014 @ 08:08 pm
 
"Vai literatūras loma pasaulē ir mainījusies?

Jā. Tagadējās paaudzes lasa arvien mazāk. Zinu, ka humanitāro zinātņu fakultātē tie studenti, kas studē literatūrzinātni, nav sevišķi lielā sajūsmā par to, ka kaut kas ir jālasa. Tas var likties paradoksāli, bet tā ir realitāte.

Ko tad viņi no literatūrzinātnes studijām grib?

Grib, lai viņiem caur spēlēm, grupu darbu, rotaļām, šoviem iebaro kaut ko interesantu. Iedomājies, ka vienam jaunam cilvēkam, kura vecākiem mājās nav bibliotēkas, tagad visu semestri būs jālasa Karš un miers, Mērnieku laiki un Zaļā zeme. Attieksme pret informāciju un grāmatām ir ļoti mainījusies."

http://www.diena.lv/dienas-zurnali/sestdiena/verdins-ka-izdzivot-poetam-man-nav-ne-jausmas-14064266
Tags:
 
 
pelnu feja
12 August 2014 @ 06:39 pm
 
Šodien ir tik brīnišķīga jūra. Lieli viļņi un ļoti silts ūdens. Es briesmīgi priecājos, ka saņēmos pārvarēt savas nosalšanas bailes, jo ūdens tiešām ir silts, turklāt ar visu sajūsmu man izdevās noķert īsto brīdi, kad nākt no tā ārā. Tā kā biju ar E, un es par viņu šitik lielos viļņos mazliet baidījos, palikām diezgan ļoti seklumā, bet, ja tādi viļņi, tad tāpat ir ļoti "es esmu jūrā" sajūta. Niru zem viļņiem, ļāvu tiem sevi nest un vlkt zem ūdens, spiedzu un kliedzu, lai E nelec man virsū un ar zobiem nevelk ārā, bet brīžiem, kad viņa bija mierīga, apķēros viņai ap kaklu un ļāvu sevi vilkt pa ūdeni uz priekšu. Bija tik, tik labi. Kā bērnībā. Tikai labāk. Jo tagad vienmēr ir labāk. Pēc tam sēdēju, skatījos tālumā un ēdu cepumus, mazliet iedevu arī E (piekodināju, lai viņa nekādā gadījumā par to nekad nevienam nestāsta, jo es suņiem saldumus nedodu). Skrējām un plosījāmies. Negribējās iet prom.

Šodienas jūras man pietiks ilgam laikam un tā atceļ visas reizes, kurās man ūdens ir par aukstu vai es esmu par slinku ģērbties.

Bet jā – gaisā jau ir rudens sajūta, kaut arī silti, brīžiem pat ļoti karsti. Tas jau ir septembra dienu karstums, vismaz mazliet.
 
 
pelnu feja
12 August 2014 @ 01:45 pm
Jautājums  
Varbūt jūs varētu nman ieteikt ģimenes ārstu Rīgā, respektīvi, ārstu, pie kura ir reāli pierakstīties kā pie ģim. ārsta. Man tas ir diezgan steidzami, droši vien, būs viena no pirmajām obligāti izdarāmajām lietām, tāpēc gribas sākt vākt informāciju šajā virzienā.

Man nav ilūziju, ka es atradīšu ideālo ātrstu. lai gan, kopš es iepazinos ar savu fizioterapeiti, bišķin ir gan, bet sākumam derētu vienk. ārsts, kurš man neriebjas un nav bezatbildīgs. Man gribas ārstu, kuru pirmkārt, nešausminās manas permanentās veselības problēmas un kurš tāpēc pret manām sūdzībām neizturēsies no sērijas "vai tad kāds brīnums, ka tu jūties slikti?", bet būs ieinteresēts noskaidrot iespējamos cēloņus, ieteikt speciālistus utt, tas ir - man gribas sajūtu, ka es varu aiziet un pateikt, piemēram, "ziniet, jau kādu laiku ir tā, ka man uz ielas regulāri uznāk milzīgs vājums un sajūta, ka gribas apsēsties uz tuvākā soliņa un mazliet pagulēt" un uz to nereaģē "ā, nu ziemā jau visiem tā ir, pagaidīsim, paskatīsimies", bet es negribu arī paniku un moralizēšanu no sērijas "ja tu nedzersi šitās zāles, nomirsi". Man nav nepieciešama uķipuķošanās un auklēšanās, bet ir nepieciešams, lai mani cienītu un nebrēktu par visādiem sūdiem, ar kuriem man nav nekāda sakara. Tāpat ir svarīgi, lai pārāk neuzbāztos ar savu personisko nostāju un dzīves pieredzi.
Vēl man ir diezgan svarīgi, lai ārsts būtu gana informēts par visādām praktiski/tehbniskām lietām un mācētu uzrakstīt normālus nosūtījumus un pareizi aizpildītas receptes (man ir reāla pieredze, ka ārsts to nevar), ideālā variantā vispār es gribētu, ka varu pie sava ģim. ārsta vērsties ar visādiem jautājumiem saistībā ar medicīnas struktūru un to, kā man jākārto lietas, par ko īsti man ir un par ko nav jāmaksā utt. (es vienk. neesmu īsti droša, vai gimenes ārstam ir tas viss jāzina, bet man patiktu, ja būtu un viņš zinātu, citadi es mēdzu justies ļoti muļķīgi, jo man pašai nav iekšu rakties cauri visiem likumiem un noteikumiemn).
Vēl man gribas sajūtu, ka, ja kaut kas akūti ir noticis, es varu piezvanīt un izstāstīt, un tikt rīt arī, ja pieraksts ir pēc divām nedēļām (vienīgais plus manai tagadējai ģim. ārstei, cita lieta, ka no tās tikšanas rīt bieži nav lielas jēgas tāpat).

Vārdusakot, es meklēju atbildīgu un medicīniski izglītotu cilvēku, kas neiet uz darbu izgāzt negācijas un kokmpleksus uz pacientiem.

Laikam gribu mēnesi no debesīm, ne? Bet, ja jums kāds mēnesss nejauši ir padomā, būšu ļoti pateicīga, ja dalīsieties informācijā.
 
 
pelnu feja
12 August 2014 @ 12:47 pm
 
Pēdējā laiā ļoti izteikti pamanu, cik ļoti svarīgi man ir, lai nekas netraucētu klausīties. (nu, labi, reizēm es aiz ieraduma joprojām staigāju pa ielām ar mūziku pilnā skaļumā, kas, droši vien, galīgi nav labi, bet arī tas notiek arvien retāk). Piemēram, Liepājas centrā ir viens bankomāts, pie kura regulāri sēž akardeonists, un, tā kā es gandrīz neko no tā, ko rāda bankomāts, neredzu, man viņa spēlēšana šausmīgi traucē, katru reizi apsveru, ka varētu iemest kaut ko un palūgt, lai viņš brītiņu nespēlē, bet tā arī nav izdevies saņemties. Tāpat arī tagad, kad pie mājas tiek būvēta stāvvieta, man šausmīgi traucē, ka apkārt ir troksnis, kamēr spiežu duvju kodu. Un tas ir ļoti jocīgi, jo principā es to kodu varu nospiest pilnīgā tumsā, vispār neko neredzot, vienk. pēc izjūtas. Plus, nav nekādu kreņķu par to, ka būs slikti, ja kļūdīšos, kā ir ar bankomātu. Bet nospiežu to kodu nepareizi vienīgi šajās dienās, kad cauru dienu notiek būvdarbi. Laikam uz dzirdi es tomēr paļaujos daudz vairāk, nekā uz tausti, tāpēc nedzirdot nobrūk kaut kāds mehānisms, tipa, lai taustītu, man ir jādzird, lai cik tas nebūtu jocīgi. Un man arī arvien vairāk traucē troksnis apkārt, nevis tādā "man krīt uz nerviem, ka jūs te kliedzat", bet gan "es jūtos ļoti apjukusi" nozīmē. Bet tas gan ir tiešām tad, ja tās ir nepazīstamas vides vai arī, ja man uz kaut ko īpaši ir jākoncentrējas.
 
 
pelnu feja
11 August 2014 @ 07:24 pm
 
Jei, e-saulesizplūdums jau ir pieejams. Cik ļoti mani šis iepriecina. Kaut vai tāpēc, ka no vāka līdz vākam pati varēju izlasīt.
 
 
pelnu feja
10 August 2014 @ 10:58 pm
 
Suns savu ar saldējumu nosmērēto purnu tikko aizgāja un noslaucīja pret manām drēbēm, kas mētājās istabā uz grīdas.
 
 
pelnu feja
10 August 2014 @ 09:52 pm
 
Es te tā domāju, kāpēc ir tā, ka es vienmēr esmu tik ļoti ņēmusi pie sirds sevis neuzaicināšanu uz kaut kādiem lit. pasākumiem, jo nu, ne es sociālās situācijās jūtos briesmīgi ērti, ne esmu kādā īpašā sajūsmā par lit. vides tusiņu, un to arī nekad neesmu slēpusi, bet laikam jau nav tur jāmēģian izrakt neko īpašu un neparastu, un tā ir vecā, labā sajūta par izstumšanu un izolēšanu, nu, vismaz tas, kas tur ir galvenokārt. Un, galu galā, sajūta par iespējamu „mēs tevi te negribam redzēt“ (vienalga objektīva vai iedomāta) nav patīkama, un mani tādās situācijās nomāc tieši šaubas, kas teorētiski ir muļķīgas (lai gan varbūt nemeaz ne tik ļoti), bet tāpat ir, vai tas nav kaut kas personisks, un ja ir tad, kas, tb – man ir sajūta, ja es skaidri zinātu „mēs tevi te negribam redzēt, jo..“, man pat tas liktos diezgan ok, nu labi, varbūt ne gluži tā, ka es būtu ļoti priecīga, bet katrā ziņā tad es nedomātu, ka man ir paranoja. Un vēl jau arī, protams, nemaz negribas, ka tevi aicina uz pasākumiem, kuros neviens negrib tevi redzēt, bet savukārt tas liekas diezgan neticami, nu, ka tā tiešām varētu būt, ka neviens negrib.

Un vēl noteikti tas arī ir gluži vienkārši lepnums.
 
 
pelnu feja
10 August 2014 @ 07:09 pm
 
par Liepāju  )
 
 
pelnu feja
10 August 2014 @ 11:53 am
 
Saprotu, ka mani arvien mazāk un mazāk uztrauc tas, ko cilvēki par mani domā vai runā aiz muguras. Es laikam esmu samierinājusies ar faktu, ka cilvēki vienmēr kaut ko domās un vienmēr kaut kas no tā nebūs patiesība, līdzīgi, kā es noteikti domāju daudzas lietas par citiem, kas nav patiesība, bet ir mani pieņēmumi, balstoties uz kaut kādiem novērojumiem vai citu stāstītā. Un tas tikai nostiprina pārliecību, ka tu pasaki to, ko tev šķietas svarīgi pateikt, un par pārējo centies pārāk nebēdāties. Ir tikai viena lieta, kas mani potenciālās citu cilvēku domās par mani uztrauc un īpaši apbēdina, proti, iespējamība, ka citiem varētu likties, ka es izplatu baumas un pinu intrigas: gan tāpēc, ka (var jau būt, ka es par sevi domāju ačgārni), bet es esmu diezgan droša, ka to es tiešām nedaru, un tāpēc tā šķiet tāda kaut kāda pilnīgi absolūtā nepatiesība, plus arī tādēļ, ka tieši tās ir lietas, kas mani pašu spēj visvairāk sāpināt un aizvainot un kuras es cilvēkos uzskatu par vissliktāko iespējamo, kas vispār varētu piemist. Līdzās šim man visādas citas muļķības, ko es par sevi esmu dzirdējusi, (ar šībrīža skatu) šķiet pilnīgi nenozīmīgas.

Par liekulīgumu un nepatiesumu es bieži domnāju, nez, vai es kādreiz izaugšu līdz tam, ka mani tas vairs neuztrauks, ka būs kaut kāda iekšēja miera un drošības sajūta, līdzīgi, kā ir par daudzām citām lietām,"ka, jā, cilvēki tā dara, bet tas nekas".
 
 
pelnu feja
10 August 2014 @ 02:14 am
 
Zinu, ka ir visai muļķīgi to piebilst, jo tā ir visiem, bet reizēm man vienkārši sāp dzīve.