pelnu feja
21 October 2014 @ 09:31 pm
 
"You will burn in hell for ever," Shamim says, "and hell is seventy times hotter than a gas fire turned up to maximumn."

Re, cik jauki, es taču vienmēr esmu gribējusi uzzināt, cik tieši karsts ellē ir. Interesanti, vai viņa šo informāciju tiešām izlasīja korānā.
 
 
pelnu feja
21 October 2014 @ 09:15 pm
 
Izcepu kanēļingvermaizītes. Ir okei, bet pasakiet man divas lietas:
1) kā panākt, lai tas, ko liec klāt mīklai, būtu ne tikai virspusē, bet viscaur, arī vidū
2) kā izdarīt tā, lai viss izcepas vienmērīgi - virspuse nav par kraukšķīgu, kamēr vidus ne pietiekami izcepies

??
 
 
pelnu feja
20 October 2014 @ 11:20 pm
 
Man kļūst arvien grūtāk savienot savu izteikti nerietumniecisko pasaules skatījumu ar dažādām rietumu teorijām, kas man liekas interesantas un, iespējams, ticamas. Es ticu reizē visam - tam, ka cilvēks ir atbildīgs par savām izvēlēm un nevar tik vienkārši atrunāties ar visādām plūstošu personību teorijām, atmiņas zudumiem un taml, tajā pašā laikā es ticu kādai augstākai, visu nosakošai cēloņu/seku idejai, kas visu izlīdzina un kuras ietvaros atsevišķai rīcībai nevar būt fatāla un izšķirīga nozīme, jo cilvēks taču savas garās un plūstošās esamības gaitā "zinās visu un sapratīs visu", neeksistē tādi grēki, ko nevarētu piedot, un tādas darbības, kas būtu galēji neatgriezeniskas. Un tajā pašā laikā man patīk eksistenciālisma ideja par atbildību šīs vienas dzīves ietvaros. Un vēl daudzas citas idejas. (es esmu viens eklektisks mošķis, ja tā padomā).

Bet varbūt tas tiešām tikai pierāda, ka nav nemaz tik lielas atšķirības starp rietumu un austrumu skatījumu uz identitāti.

Vispār es šodien vienā no savām semināra atbildēm formulēju un sapratu svarīgu lietu, proti, es vairs neesmu tik droša, ka cilvēks tiešām ir tik noteikts un "viens" veselums, kā es vienmēr esmu domājusi. Minēju piemēru par sarunām ar cilvēkiem, ka reizēm kāds man saka "man patīk tava ideja, formulējums, sajūta...", un tad tiek izstāstīts kaut kas, ko esmu teikusi, piemēram, pirms pusotra gada, un es saprotu, ka tas konkrētais cilvēks joprojām mani kaut kadā mērā identificē ar šo izteikumu, un viedokļi, tas, ko mēs domājām, kā redzam pasauli, taču veido mūsu personības, un tad es saprotu, "nē, es tā vairs nepavisam nedomāju", un arvien biežāk to pat ļoti skaidri sev tā arī formulēju "tas bija cits cilvēks, kas to teica, domāja, tā jutās, to piedzīvoja", reizēm tas liekas tik ļoti "cits", ka pat ir grūti noticēt, ka es tagad un tas otrs esam mituši vienā ķermenī. Man tiešām tā ir, es tagad nemēģinu veikt kaut kādas intelektuālas spekulācijas. Arvien vairāk man liekas, ka mēs visu laiku kļūstam par kaut ko citu, par kādiem citiem. Un pats jocīgākais šājā ir, ka, apzinoties personības plūstamību, kas tajā, kā es domāju par cilvēkiem, ir kaut kas it kā jauns, nemaz nav apjukuma un izmisuma sajūtas, tikai mazliet tās baiļu un sajūsmas reizē tirpas - cik interesanti viss tomēr ir, un cik ļoti tu neko vēl nesaproti, un cik daudz vari atklāt. Es sen tā nebiju jutusies. Tas ir tik lieliski.
 
 
pelnu feja
19 October 2014 @ 04:28 pm
 
Suppose I commit a crime, but then, perhaps of the untoward rush of blood or adrenalin, retain no memory of the time in question. Then it seems to follow from Locke's theory that I am not the person who committed the crime. I am the same human being, but not the same person. It seems that the one human being is inhabited by multiple successive personalities, as memories come and go.

(Simon Blackburn "Think: A Compelling Introduction to Philosophy")
Tags:
 
 
pelnu feja
19 October 2014 @ 02:43 pm
 
Es laikam tiešām dzīvoju totālā informācijas izolācijā, reizēm, kad ir brītiņš laika, paskatos fb, un man par daudzām ziņām saistībā ar Latviju ir tāds "wtf, pa kuru ļaiku šis ir noticis? kas notiek? vai kāds varētu man paskaidrot?", tas tā ir par visdažādākajām jomām. Es, piemēram, nezināju, ka notiek kaut kāda parakstu vākšana pret homoseksuālisma propogandas aizliegšanu, un tāpēc varu mierīgi kādam stāstīt, ka, man liekas, ka Latvijas situācija nav nemaz tik dramatiska, un kļūs taču labāk. Man gan reāli nepatīk Mozaīkas informācijas menedžments, jo es, izlasījusi viņu postus, nekad tā arī līdz galam nesaprotu, ko viņi grib un grasās daŗit, kaut vai, kam izmantos to naudu, ko tagad grasās savākt no ziedotājiem. Man šķiet, tā ir tik superjūtīga tēma, viņiem vajadzētu ļoti nopietni domāt par to, kā šo informāciju nest sabiedrībā.
 
 
pelnu feja
19 October 2014 @ 01:19 am
 
Šobrīd man liekas, ka viss ne tikai nav slikti un briesmīgi, bet ir pat ļoti labi. Esmu atbraukusi mājās pēc brīnišķīgas ciemošanās, atguvusi internetu (kā pazušana bija šodienas šausmas, lai gan - es uzrakstīju diezgan daudz teksta, jo nevarēju ik pēc desmit minūtēm līst cibā un feisbukā, bet jau biju iztēlojusies, kā man būs jāsaka pasniedzējai, ka neesmu iesniegusi darbu laikā, jo man bija problēmas ar internetu, kas izklausās pēc klasiskiem studentu meliem), uzvārījusi divas dažādas tējas un tagad jūtos tā, ka vēl pietiek spēka mazliet salabot un papildināt tekstu par to, kā es esmu nogurusi no mūžīgās spriedelēšanas par padomju sistēmas atstātajām sekām.
 
 
pelnu feja
18 October 2014 @ 11:43 am
 
Kas varētu būt par iemeslu tam, ka es nevaru lejupielādēt failus no e-studijām (kad uzklikšķinu, fails atveras, un to var lasīt, bet tas nekur nesaglabājas)? Man nav ne jausmas, kā to var novērst, un, diez vai tā ir kaut kāda lejupielādes iestatījumu lieta kopumā, jo no e-pasta viss joprojām nonāk mapē downloads.
 
 
pelnu feja
17 October 2014 @ 12:37 am
 
Margo Zālīte intervijā saka, ka viņai esot plāna āda, bet ledus seja, un tas reizēm pasargājot. Man liekas, ka man ir tāpat, nu tas "you look annoyed" skatiens arī brīžos, kad es nemaz tā nejūtos. Reizēm tiešām tas nāk par labu, jo cilvēki nepiesienas ar visādiem sūdiem un reizēm labi arī, ka padomā, ka esmu augstprātīga un liek mierā. Bet citreiz atkal man ir ļoti skumji, ka tā ir, un tas cilvēkus atbaida, es pat pati reizēm jūtu, ka man ir "tā" sejas izteiksme, bet es tur neko nevaru darīt, parasti tas tā ir, kad es par kaut ko ļoti satraucos vai esmu apjukusi.
 
 
pelnu feja
16 October 2014 @ 08:20 pm
 
Tā kā man nebija īpaši daudz sastāvdaļu vakariņu gatavošanai, izdomāju dārzeņiem piecept klāt maizi, līdz ēsanas brīdim biju par to pilnīgi aizmirsusi - domāju, nez, kas tas par savādas konsistences, pēc sīpola garšojošu dārzeni, bet vispār tā var darīt - garšīgi.
 
 
pelnu feja
15 October 2014 @ 10:37 pm
 
Baigi grūti pateikt sev, ka jābeidz kontemplēt par un ap domu "a, kāpēc manā dzīvē viss vienmēr ir tik faking sarežģīti" un jāpieņem kaut kādi lēmumi. Pati taču esmu kādā recenzijā kad rakstījusi, ka rīcība padara cilvēku brīvu, pat ja tā ir "nepareiza" rīcība. Negribas noskatīties, kā kaut kas noiet greizi, tikai, kā lai saprot, kurš ceļš ir prom no "tūlīt kaut kas noies greizi" un kurš ved tieši tajā iekšā.
 
 
pelnu feja
12 October 2014 @ 01:43 am
 
Pastaigā es pilnīgi aizmirsu gan par virtuves galdam pielipušo mīklu un neizceptajām magoņmaizītēm, gan par neiesākto renesansi. Es gribu, lai kāds atnāk ar mani kādā no vēla vakara pastaigām, jo tad es varētu ierakties lapās, nebaidoties, ka sāks apstāties garāmbraucošās mašīnas vai izraisīsies cita nevēlama interese par meiteni, kas ekstātiski vārtās pa zemi.
 
 
pelnu feja
11 October 2014 @ 03:12 am
"mirkļa jēga ir tā nāve"  
Ar kādu smeldzīgu nostaļģijas pieskaņu es tagad domāju par savu pēdējo dzīvošanos Liepājā. Ne tā, ka tad bija labāk vai vieglāk kā tagad, bet, ka bija ļoti labi un vērtīgi, un daudzējādā ziņā jau bija arī tiešām viegli un patīkami. (protams, bija arī lietas, kas nemaz nebija vieglas un patīkamas, bet tādas jau ir vienmēr, tagad arī tādas ir). Kad es tuurp braucu, man likās, ka tā ir milzīga traģēdija. Īstenībā tieši tas, kā tagad izrādās, ir bijis īstens komunikācijas laiks: gan ar sevi, gan ar citiem, jo es noteikti savus draugus satiku biežāk, nekā šobrīd, un arī sarakstei bija daudz vairāk laika un spēka. Tas viss, protams, bija lieliski tieši ar to, ka tas bija "uz laiku" un "pagaidām", tāds mazliet "ārpusdzīves" posms, un vienmēr tā nevarētu un negribētos. Bet jā - es domāju, nez, vai vienmēr vai vismaz lielākoties tā ir, ka visus nozīmīgos pagrieziena punktus tad, kad tie noris, tu pa īstam nespēj novērtēt, jo, kamēr tas notiek, vienmēr ir mazliet pārāk sāpīgi, lai varētu domāt un justies "tagad gan ir tik labi", tā sajūta lielākoties atnāk pēc tam, jo daudz kas no tobrīd sāpīgā no atmiņas ar laiku izzūd. Varbūt dzīve šajā brīdī gandrīz vienmēr ir mazliet pārāk sāpīga.
 
 
pelnu feja
11 October 2014 @ 01:52 am
 
Varbūt vienīgā patiesā jēga kādreiz palasīt ziņas internetā, ir saprast, cik tu dzīvo salīdzinoši lielā drošībā un komfortā ar savām nestandarta pārliecībām un domām, ja reizēm liekas, ka cilvēki šeit ir netoleranti un vienaldzīgi, tad citur kāds tevi, ļoti iespējams, jau sen būtu aplējis ar benzīnu un aizdedzinājis vai tu nejauši nomirtu bezjēdzīgā apšaudē. Te taču pagaidām ir tik sasodīti droši. Bet biedējoši ir tas, ka vairs nevar sevi tik vienkārši mierināt ar veco, labo "cilvēkus aplej ar benzīnu un aizdedzina tikai tv, kuru var mierīgi neskatīties, lai nerādās murgi vai briesmīgas nomoda iztēles ainas". Varbūt vajag izvēlēties fatālismu un ticēt, ka, ja tev būs lemts tikt aplietam ar benzīnu, tad tas notiks, lai arī cik drošā vidē tu nedzīvotu, un ja nē, tad tas nenotiks nekādos apstākļos. Drošība taču ir iluzora, un jebkurš var nomirt jebkurā brīdī. Es to zinu, un es tam ticu, bet vienmēr, kad es tādā vai citādā veidā saskaros ar vardarbību, man kļūst tik nelabi un paralizējoši bail. Šīs bailes atceļ visas filosofiskās idejas, kurām es piekrītu. Es negribu, ka mani aplej ar benzīnu vai nomirt nejaušā apšaudē.
 
 
pelnu feja
11 October 2014 @ 01:14 am
 
Es gribu, lai visi teksti e-studijās automātiski būtu mobi formātā, tad nebūtu vispār nekādu problēmu.
 
 
pelnu feja
10 October 2014 @ 01:08 pm
 
Tas, ka, gatavojot brokastis, domā par kaut ko pilnīgi citu, rezultējas tajā, ka nez kā pamanās izmest suņa bļodu miskastē, un pēc pāris min. domā "nez, kur tā varēja palikt, tikko taču tepat stāvēja".
 
 
pelnu feja
09 October 2014 @ 10:45 pm
 
Dažas īsas sarunas man kopumā sajūtu ziņā visai nomācošajā un drūmu pārdomu pilnajā šodienā ir likušās sajusties labāk.
 
 
pelnu feja
09 October 2014 @ 09:11 pm
 
Man liekas, ka man piemīt zināma veida analfabētisms - ja neņem vērā pārrakstīšanās kļūdas, kuru man ir daudz, es principā uzskatu, ka ar manām valodas likumību zināšanām un izjūtu viss ir daudz maz ok, bet es regulāri uzrakstu apstākļi ar b. Es nemeloju - tā tiešām ir. Tikko pildīju fil. testu un, pārlasot atbildes, izlaboju divās vietās.

Vispār jācer, ka tas ir ok, ka es tajos testos regulāri rakstu komentārus iekavās un lieku smaidiņus. Varbūt tas arī par šo to varētu liecināt.
 
 
pelnu feja
08 October 2014 @ 11:03 pm
 
Bet izskatās, ka Amandas dāvinātā puķe pamazām mirst. Es nesaprotu, kāpēc - ir taču pagājušas mazāk, nekā divas nedēļas, un es to esmu aplējusi veselas trīs reizes. Tas vienk. nav godīgi.
 
 
pelnu feja
07 October 2014 @ 10:24 pm
Night Vale  
(..) “Do we ever dare to speak of higher education to the ones we love?” (..)
"Education is such a scary and forbidden subject that you would be a fool to mention it out loud."
Tags:
 
 
pelnu feja
07 October 2014 @ 09:33 pm
ēst, lasīt, atpūsties  
Šorīt, kad zvanīja modinātājs, es sapratu, ka es esmu pārāk nogurusi un man parāk briesmīgi nāk miegs, kaut arī it kā aizgāju gulēt salīdzinoši laicīgi (pirms vieniem), un jāceļas bija tikai astoņos (mēdz būt sliktāk), bet es izdomāju, ka bastošu šodienas vienīgo lekciju un palikšu mājās. Kādu brīdi jutos par to vainīga un sāku domāt, ka varbūt es vairs nevarēšu aizmigt, kas būs reāli stulbi, jo es vairs nevarešu paspēt uz lekciju, bet nebūšu arī gulējusi, tad tomēr aizmigu un nogulēju līdz vienieem. Kad piecēlos un izvedu suni, es ilgi dzēru kafiju, skatījos visādus video un lasīju internetu. Pēc tam es izpildīju testu par Latūru (vienīgā skolas lieta, ko es šodien esmu darījusi), paklausījos Night Vale, tad aizvēru datoru un lasīju grāmatu (es tik sen nebiju lasījus neko sev), ap septiņiem aizgāju uz tuvējo veikalu pēc dažām sastāvdaļām vakariņām un saldumiem (es gan biju nolēmusi vairs nekad neiet uz mego pēc nelāgā gadījuma ar vienu no tā pārdevējām, bet izdomāju, ka šodien varētu būt izņēmums, jo tas taču ir tik tuvu), pagatavoju vakariņas, vēl palasīju, iegāju dušā un tikai tagad atkal atvēru datoru. Es visu šodienu esmu jutusies tik labi. Kā svētkos. Un es neesmu bijusi nogurusi, un man nav bijis bail. Un rīt ir viena no divām dienām, kad ir visforšākās lekcijas, jei.
 
 
pelnu feja
06 October 2014 @ 11:58 pm
Lieliski!  
http://www.youtube.com/watch?v=RoppJOtRLe4
 
 
pelnu feja
06 October 2014 @ 10:07 pm
nauda  
Vēl viens bēdīgs aspekts studiju sakarā ir stipendijas neesamība, jo īpaši tāpēc, ka es biju ar to nesaprātīgi rēķinājusies, kas tagad nozīmē "hm, kur, lai izrauj atbilstošu summu, kas šo robu aizpildītu?", jo ar visu plānu par stipendiju bija sajūta, ka knapi varēs savilkt galus. Varētu jau vien lepni domāt, ka man arī nevajag nekādu sūda valsts naudu, un es atradīšu veidu, kā nopelnīt vairāk, bet realitātē tik cerīgi neizskatās vis, jo ko gan es varētu darīt, lai nopelnītu vairāk, plus poaralēli studijām, kas paņem tik daudz resursu.

Es gribu kādreriz dzīvē tikt līdz posmam, kad nav jājūt konstanta nedrošības sajūta naudas dēļ un bailes, par to, cik briesmīgi būs, ja notiks jebkas neparedzēts (tam pat nav jābūt nekam briesmīgam un šausminošam), ja es saslimstu, es nevaru iet aptiekā un nopirkt visādas zāles un taml. Un es gribētu, lai tā ir manis pašas nopelnīta nauda un neveido nekādas saistības ar citiem cilvēkiem.
 
 
pelnu feja
06 October 2014 @ 01:18 am
 
Varbūt tagad man ir iespēja tikt pie apaļa dibena, par kādu agrāk sapņoju, jo, tā kā nekā daudz cita mājās nav, bet ēst man gribas teju nepārtraukti, es visu laiku ēdu mazii - šķēli pēc šķēles.

Bet vispār es šodien pagatavoju kaut ko ļoti garšīgu no dzeltenajiem putraimiem, kuru nosaukumu vairs neatceros, tomātiem, sīpoliem, ananāsiem, ķiploka un ingvera. Diemžēl apēdu visu pannu. Vajadzētu atklāt tikšanas ar visu galā formulu - kā mazāk ēst un mazāk gulēt. Vienu pusi varētu atrisināt vairķa naudas, bet miega stundas enīvej nevar nopirkt. Par to varētu uzrakstīt stāstu, ja vien kaut kas tāds jau neeksitē, kā cilvēki pērk miegu. Vai maina miegu pret ēdienu. Miegu pret apskāvieniem. Ai, labi, es beidzu murmulēt muļķības un eju gulēt.
 
 
pelnu feja
04 October 2014 @ 10:33 pm
 
Gribas paskatīties kādu filmu, tikai nezinu, kādu. Varbūt ko no vecajiem laikiem, piem, Magnoliju.
 
 
pelnu feja
04 October 2014 @ 10:16 pm
 
Gāju pa vienības gatvi, un tur kaut kas pēkšņi sāka smaržot pēc kļavu sīrupa saldējuma. Man vispār vajadzētu vairāk staigāt, tad es noteikti justos labāk. Un šie taču, ir iespējams, paši skaistākie vakari visā gadā. Tos visus vajadzētu pavadīt ārā, nevis iekšā. Un pārsteidzošā kārtā ir silts, man gan ir cepure un cimdi, bet reizēm ir auksti arī ar tiem, man gandrīz vienmēr pēdējā likā ir auksti. Pagātne uz mirkli atgriežas caur lapu un zemes kārtām, pa kurām rokas suns. Viss klātesošs un smeldzīgi viegls. Var just visu to dzīvi, kura jau ar tevi ir notikusi, bet nejust smagumu. Pagātne vispār ir kļuvusi par tādu smeldzīgi vieglu mākoni, kurš vienmēr ir tepat, bet vairs nemēģina iemīt zemē, ievilkt savos lipīgajos, tumšajos tīklos.

"nav nekā vienkārša, nav nekā velta"
 
 
Current Music: Sigma - Kūku Marija
 
 
pelnu feja
03 October 2014 @ 02:43 am
 
O, man e-studijās ir pazudusi vecā bilde, jei.
 
 
pelnu feja
03 October 2014 @ 12:57 am
 
Bet es nesaprotu, kas ar mani ir noticis. Agrāk man liktos nereāli briesmīga doma, ka mani vazā pa ziņu portāliem, tagad es lasu komentārus un smejos pilnā kaklā. Visus gan neizlasīju. Bet jā ir forši, ka ir gana daudz cilvēku, kuri uzskata, ka šī ir REĀLA problēma, kuru nevar ignorēt. Un tāpat es uzzinu, ka ir cilvēki, kas uzskata, ka tas nav godīgi, ka cilvēkiem ar invaliditāti sabiedriskais transports ir par brīvu. Un kā es smējos par komentāru, ka diez vai bildē redzamā tantiņa ir 23 gadus jaunā sieviete. Varbūt ir kāda likumsakarība, un reizē ar redzes nervu man aizgājusi bojā arī daļa smadzeņu, un tāpēc viss liekas tik uzjautrinoši. Lai gan - es vienmēr esmu smējusies par muļķībām, tikai ne par sevi. tagad vienk. viss ir smieklīgi.

Bet tik daudz lietots vārds "invalīds", laikam nekad nepieradīšu.
 
 
pelnu feja
02 October 2014 @ 11:40 pm
 
"Runa ir par sociālā kauna izpratni un to, kāda uzvedība mūsu sabiedrībā tiek uzskatīta par pazemojošu. Mamma Jurģim nav iemācījusi kādu būtisku morālu normu – kauns nav paklupt, kauns ir rādīt ar pirkstu un smieties par paklupušo." Es gan domāju, ka šāds uzskats ir gaužām naivs, nu, ka mūsu sabiedrībā nav tāda kauna izpratne, kā domā Jurģis, bet ir priecīgi izlasīt kaut ko tik ideālistisku jebkurā gadījumā.

http://www.satori.lv/7987/komentari
Tags:
 
 
pelnu feja
01 October 2014 @ 04:20 pm
 
Man patīk Latūra attieksme pret zinātni.
 
 
pelnu feja
30 September 2014 @ 10:47 pm
 
Ai, nu fak, lietu antropoloģijas mājasdatba ietvaros lasu par Fazer šokolādi un to, kā tās ražošanā tiek izmantoti Āfrikas bērni, kuri bez atlagojuma strādā kakao plantācijās, un saprotu, ka vienīgais, par ko es spēju šī sakarā domāt, ir, kā man gribētos fazer šokolādi, bet ir jau par vēlu, plus, man vajadzētu drīzāk par pēdējiem eiro nopirkt suņubarību.

Bet vispār šodien bija diezgan ok, man gan bija briesmīgi grūti piecellties, kaut arī biju gulējusi diendusu un kādas vismaz četras vai pat piecas stundas arī naktī, bet tāpat smeinārā par pandām man likās, ka es aizmigšu (es nemaz nekoķetēju - es tiešām nezinu, kāpēc tā bija, man bija šausmīgi auksti un vienbrīd jutu, kā acis vairs nevar noturēt vaļā, un es jau slīgstu citpasaulē. Toties biju mājās jau ap vienpadsmitiem - pa ceļam nopirku sieru, lai var taisīt maizītes, un cepumus, gribēju nopirkt arī barību, bet nezināju, vai man pietiks naudas, šovakar vajadzētu saskaitīt, cik precīzi man ir. Nezkādā maģiskā veidā saņēmos izsūkt un izmazgāt grīdu, nospriedu, ka, ja jau esmu tik ātri mājās, vajadzētu izmantot iespēju, jo ned. nogalē ir jādara vēl vairāk, nekā parasti, tā kā, diez vai tam pietiks laika. Apmainīju ūdeni abām puķēm, nekad dzīvē nesmu pūlējusies mainīt ūdeni puķēm vāzē, jā, un tad man traģiskā kārtā ir puķpods, es totāli nezināju, kā tās konkrētās puķes ir jālej, tāpēc, vienk. paliku puņkpodu zem krāna un ielēju mazliet ūdens (varētu slēgt derības, pēc cik ilga laiaka šitās puķes atstieps kājas). Mazliet palasīju Latūra tekstu par durvju vēršanu. Izgāju diezgan garā un gaišā pastaigā, kurā izklaidējos, brienot lapu kaudzēs un spārdot lapas pakaļ sunim, kurš izskatījās reizē nobijies un sajūsmināts - pieauguša cilvēka izpriecas.

Vispār šodien es atkal sajutos tā, ka viss būtu ciešami, ja nebūtu sajūta, ka nekad nevar zināt, kādi sūdi, kurus nevar paredzēt, kurā brīdī parādīsies. Nu, kaut kā tā, ka ir grūti (lielā mērā tieši ķermeniskā nozīmē - man tik tiešām, kad braucu mājās no fakultātes, bija sajūta, ka es varētu atkal iet gulēt un kopumā, ja tas būtu iespējams gulēt nedēlu), bet es varu tikt galā, es varu atrast lietas, kas man palīdz sakārtot domas un kaut kā nomenedžēt paniku, es pat varu atkal sajusties priecīga un dzīvē ļoti ieinteresēta. Interese jau gan nav pazudusi nevienu brīdi, vienkārši esmu pēdējā laikā lielākoties briesmīgi nogurusi un uztraukusies par daudz ko.

Tā kā saldumu vairs nav, es varētu iedzert kako ar balzamu un varbūt izpildīt kādu testu, un tad ielikt kindlē tekstu par šokolādi, jo to gan es vairs šovakar lasīt negribu, jo es negribu domāt par šokolādi vēl vairāk, nekā es jau tāpat domāju, izlasīšu pa ceļam mikriņā un jācer, ka varēšu ko atcerēties.
 
 
pelnu feja
30 September 2014 @ 07:34 pm
 
Ja par šobrīd visaktuālo neiecietību pret bērniem un viņu vecākiem, tad, man šķiet, ka tā ir mūsu sabiesrības neiecietība un nespēja iedziļināties problēmās/lietās kopumā. Es tikpat uzskatu, ka ir daļa sabiedrības, kas ir abnormāli neiecietīga pret suņiem, kurus nav tik viegli audzināt, bet šie cilvēki parasti zina, kā ir pareizi un kā tu, slinkais ķēms, visu dari nepareizi, vispār neiedomājoties, ka reizēm tu vari likt mega daudz laika un darba, bet rezultāti ir knapi pamanāmi. Okei, vaļā skrienoišs, dusmīgs suns - nē, bērns, kurš svešus cilvēkus sabiedriskajā transportā spāŗda vai rauj aiz matiem, kamēr vecākiem tas liekas okei, nē, un bērns sinf. mūzikas koncertā arī nē, manuprāt, bet principā man liekas ārprātīgi, ka jādzīvo starp cilvēkiem, kam kādas būtnes "ne tā" iepīkstēšanās vai pakustēšanās liekas pietiekams iemesls ārdīties un plosīties. Es nemaz neizliekos, kā jau komentāros kur rakstīju, ka mēdzu braukt transportā un domāt no sērijas "man sāp galva, nafig šitais sīcis te vēl auro", bet, man liekas, ka tas ir pilnīgi normāli, jo es esmu tikai (reizēm ļoti noguris un trausls) cilvēks, bet man nekad neienāk prātā tādā situācijā sākt izpildīties no sērijas "iemāci savam bērnam uzvesties", es pilnīgi spēju empatizēt, ka bērna vadāšana sabiedriskajā transportā noteikti ne tuvu nav nekāda izprieca.
Es gan arī tiešām piekrītu dažiem argumentiem, kas aizstāv otru pusi, proti, mēdz gadīties, ka paši vecāki ir tiešām neadekvāti un nespēj izvērtēt, ka konkrētā situācija galīgi nav pieņemama, plus, ja runa ir par visādiem koncertiem un tamlīdzīgiem pasākumniem, es mazliet piekrītu komentāram par to, kā tā var būt arī paša bērna mocīšana (nu, protams, bērni ir dažādi), jo es no savas bērnības atceros, ka tās bija šausmas, akd vajasdzēja sēdēt visos tajos koncertos, baznīcās, teātros un kur tik vēl visur nē, un māte vienmēr bija dusmīga, ja es sāku kaut kā ne tā uzvesties, teikt, ka man ir garlaicīgi, vajag uz tualeti, gribas ēst utt., tad es biju sabojājusi pasākumnu, bet nu labi, manā bērnībā jau vēl nebija progresīvās audzināšanas metožu, kurās bērns ir kaut kas vairāk par smuki saģērbtu lellīti, kam klusi jāsēž un labi jāizskatās, uzplaukums.

Ar to visu es gribēju pateikt, ka visam ir robežas un ir jājūt situācija (tāpat kā visā citā), bet kopumā, manuprāt, bērni un vecāki ir tikpat pelnījuši būt sabiedrībā kā visi pārējie. Un, lai tie nīgruļi, kam viss tā traucē, drīzāk paliek savā būcenī pie tv un pacepas par to, ko rāda ziņās.

Un tieši konkrētā satori raksta sakarā man ļoti patīk tas, ka autore iezīmē vienu no iespējamajiem nadīguma, kas vērsts pret vecākiem, iemesliem, proti, viņus kā pretnostatījumu "progresīvai domāšanai", nu, jo jā, ja es iedomājos šlesera pretīgo viepli un to, kā viņš sludina tradicionālas "ģimenes" vērtības", uzreiz ienāk prātā "nē, nē, to gimeni un tos bērnus gan nē. Es, protams, tagad ironizēju (pēdējā laikā ir aizdomas, ka mana ironija bieži netiek saprasta pat klātienes sarunās, nez, vai es tiešām būtu kļuvusi ciniska?), bet jā - par to runāt ir ļoti saprātīgi un vajadzīgi, manuprāt.
 
 
pelnu feja
29 September 2014 @ 11:10 pm
 
Ideja iet pagulēt "dienudusu" ir sevi attaisnoju tieši tik daudz, cik es biju ieplānojusi, proti, es pamodos ar nepatīkamu garšu mutē, sajūtu, ka ir jau tik tumšs un varētu turpināt gulēt līdz rītam, betnu es vismaz nebiju naivi ieplānojusi piecelties desmitos vakarā un kaut ko baigi grandiozu paveikt, tikai izvest suni prātīgā pastaigā un varbūt kaut ko apēst, lai bez tā, ka nav kārtīgi izdarīti skolas darbi, es nejustos arī vienkārši riebīgi par to, ka es nespēju normāli par sevi rūpēties. Es saprotu, ka citiem noteikti ir vairāk spēka, bet es totāli nespēju normāli funkcionēt visas dienas garumā, ja esmu piecēlusies sešos un pēcāk bijusi trīs lekcijās, kurām pa vidu neko neesmu apēdusi un izdzērusi vēl kādu kafiju. Tad es izdomāju, ka produktīvāk būs pagulēt četras stundas un tad izdarīt "vismaz kaut ko", nekā zombija stāvoklī dirnēt pie datora, nespēt izdarīt neko un vainot sevi. Izlasīju dažas rindkopas no rītdienas teksta, aizpildīju testu, kurā man bija četras kļūdas, jo es, protams, nebiju izlasījusi visas atbildes (man regulāri šitajos ķekša testos tā ir), par kļūdām es daudz nesatraucos, jo man ir labas atzīmes par cita veida darbiem un brīvajiem jautājumiem tajos pašos testos, un es cenšos nedomāt par to, ka tas tik ļoti nav godīgi, ka citi šajos darbos var dabūt labākus rezultātus, es vispār šajās mācībās cenšos neveikt pretnostatījumu "es un citi", un vispār viena no nedaudzajām lietām, kas komunikācija ar kursabiedriem mani reāli nomāc, ir mūžīgā ņemte par atzīmēm, tb - man pašai ir svarīgi saņemties pateikt, ka teksti ieskenēti kā bildes nav ok, un tad, es varētu vairāk tos lasīt un dabūt vairāk punktu, bet es negribu ļaut sev par to domāt "cik šis ir negodīgi, es taču patiesībā esmu daudz gudrāka, un es nevaru dabūt pietiekami daudz punktu testos vienk. jo es tāpat kā pārējie nevaru izlasīt tekstus", kaut arī būtībā tieši tā tas arī ir (otrā daļa, protams), bet es principā nemotivēju savas rīcības citu dēļ, un vispār lielākoties man patiktu nezināt, kādas atzīmes ir citiem, lai es varētu domāt par atzīmēm tikai pati savā kontekstā.
Kamēr staigāju ar suni, sapratu, ka man liekas, ka teksts bija par pandām, bet patiesībā tas bija par gospeļu kori - vienk. šie vārdi izskatās pilnīgi vienādi, līdzīgi kā Kants un Dekarts. Gāju un smaidīju, un domāju, kādi vel visādi vārdi ir tajās pašās krāsās un varētu man likt pusmiegā galīgi greizi formulēt teksta tēmu.
 
 
pelnu feja
29 September 2014 @ 03:40 pm
 
Es varu atrast rītdienas semināra tekstu internetā simts lapās, un visi tie ir nederīgi pdf. Citā brīdi es, droši vien, to nekad neatzītu, bet man vienk. ir sevis tik ļoti, ļoti žēl. Es gribu, lai es varētu visus tekstus vienkārši lejupielādēt kā visi citi, un lai viss būtu viegli un vienkārši.
 
 
pelnu feja
28 September 2014 @ 05:57 pm
tehnikas  
Es ceru, ka tās ir tikai sagadīšanās un nejauši tehniski gļuki, bet es sāku slīgt aizdomās, ka kaut kas ir noticis ar manu telefonu, jo man pēdējo nedēļu laikā ir bijušas vairākas sarunas, kurās es praktiksi neko neesmu dzirdējusi no otra teiktā, izņemot tālīnu klusu murmulēšanu, kamēr otrs apgalvo, ka viss ir pilnīgi ok. Vēl man šad tad uzkaras dators, bet par to man gan liekas, ka tas ir kaut kā saistīts ar magnifaiera lietošanu, jo neviens cits, kas ir izmantojusi manu datoru (protams, bez palielinātāja), nekad nav teicis, ka būtu kādas problēmas.
 
 
pelnu feja
27 September 2014 @ 10:02 pm
 
Es tagad vakardienas sarunas kontekstā par varavīksnes nēsāšanu domāju, ka man nemaz nekad tā īsti nav ienācis prātā, ka, piemēram, mani uz ielas tāpēc varētu piekaut, kas gan man arī tiešām liekas diezgan maz ticams, jo, man liekas, ka tiešām mūsu sabiedrībā homofobija drīzāk izpaužas tādējādi, ka cilvēki tev neko nejautās un neteiks, bet jā - vispār es laikam tiešām, kā jau nesen darbā par rasismu aprakstīju, esmu pārstājusi izšķirt diskrimināciju pret atsevišķām parādībām, un to visu es redzu kā kopainu, proti, bailes no citādā, man laikam ir apmēram tikpat bail varavīksnes sakarā, cik tā, ka es reizēm sēžu publiskā vietā un lasu planšetē grāmatas lieliem burtiem, tāpēc, ka ir daļa cilvēku, kuri domā "tā krople", reizēm vienkārši doma par to, ka tādi cilvēki ir, ir neomulīga tāpat kā doma par to, ka ir daļa cilvēku, kas manā klātbūtnē jūtas neērti, bet lielākoties es par to nedomāju vispār, es par to pat arvien biežāk jau vairs neatceros.
 
 
pelnu feja
25 September 2014 @ 11:50 am
 
Viņa man ir atbildējusi, ka viņai arī parādās vecās bildes, un viņai tas nekad neesot traucējis. Vienk. wtf, bet man traucē. Tā arī uzrakstīju, bez wtf, protams.
 
 
pelnu feja
25 September 2014 @ 02:01 am
 
Es laikam esmu kukū, nakts vidū ierakstu semināra forumā komentāru un, sapratusi, ka tur tomēr parādās mana vecā, briesmīgā bilde, tūlīt rakstu e-pastu metodiķei, lai pajautātu, kāpēc tā ir, ja man profila iestatījumos atzīmēts, lai rāda jauno, un vai to ir iespējams pavisam izdzēst. Žēl tikai, ka viņa, droši vien, atbildēs tikai no rīta (ja vispār atbildēs uz šādiem mega intelektuāliem jautājumiem), un man vajadzēs visu nakti sevi apkaunot, tur rēgojoties ar tik briesmīgu viepli.

Bet ok, nav ko būt tik apsēstam ar savu izskatu, man, droši vien, vajadzētu vairāk satraukties par to, ka es tur rakstu, ka Dekarta filosofija, atsaucoties uz kādu manu kursabiedreni, turas uz puņķiem, nu, labi, tā es gluži nerakstu, tā es tikai domāju.
 
 
pelnu feja
24 September 2014 @ 11:36 pm
 
Es reizēm tiešām nesaprotu sava suņa domu gājienu un pasaules uztveri: viņš, piemēram, ir sacīs baidīties no salūta un citām sprādzienveida skaņām, kas viņam agrāk nebija raksturīgi, bet nemaz nebaidās kāpt liftā tajās nedaudzajas reizēs, kad es ar viņu tajā braucu. Vēl jo vairāk, kamēr gaidām liftu, viņš skrāpējas pie tā durvīm un smilkst, un reizēm lāgā negrib kāpt ārā, kas man liekas ļoti savādi, jo nevienā no mūsu iepriekšējām dzīvesvietām lifta nav bijis, turklāt man lifts liekas daudz biedējošāks, nekā salūts.
 
 
pelnu feja
24 September 2014 @ 08:27 pm
 
Varbūt es vienkārši esmu bēdīga, un tam nav nekāda īpaša iemesla.
 
 
pelnu feja
22 September 2014 @ 09:42 pm
 
Es gribētu, lai kāds, kurš ir kristietis, aizlūdz par to, lai man izdotos atbrīvoties no saldumu atkarības.

(un tas arī būtu labs veids, kā empīriski pārbaudīt, vai lūgšanas darbojas.)
 
 
pelnu feja
22 September 2014 @ 04:35 pm
 
Varbūt labi, ka lielākā daļa lekciju notiek angļu valodā (nē, nu skaidrs, ka tas ir labi valodas praksei un tā), bet arī tāpēc, ka, ja viss būtu latviski, es noteikti nevarētu aizvērties un man visu laiku būtu jautājumi un komentāri.

Jā, vispār baigi jocīgā sajūta, ir, protams, daži melnumi, bet kopumā man viss ļoti patīk, un ir divas pretējas sajūtas, kas šo visu caurvij: no vienas puses es beidzot jūtos novērtēta (es tā neesmu jutusies nevienā mācību procesā līdz šim - md. neskaitās, tur es aŗi jutos ļoti labi, bet tas bija citādi, skolā es nekad neesmu jutusies droša, ka tie cilvēki (skanēs baigi augstprātīgi, bett...) nav stulbāki par mani, un tajā pašā laikā es jūtos visu laiku iegūstam kaut ko jaunu un vērtīgu, sastopamies ar lietām, par kurām es neko, neko nezinu, un tas ir tik lieliski un reizē milzu izaicinājums, jo viegli šis nav, un tas ir tiešām brīnišķīgi.
 
 
pelnu feja
22 September 2014 @ 04:33 pm
 
Lēcas ar dārzeņiem ir daudz gardākas, ja tām pievieno ingveru.
 
 
pelnu feja
22 September 2014 @ 12:40 am
Night Vale  
Angels are, of course, real and very dangerous.
Tags:
 
 
pelnu feja
21 September 2014 @ 11:02 pm
 
Šodien staigāju pa mežu un tuvējām nomalēm, baudīju rudens gaismu un dienas siltumu. Sajutos ļoti vientuļi. Bet kaut kas tajā vientulības sajūtā bija ļoti citādāks, nekā agrāk, pēc tam vēl ilgi mēģināju nodefinēt, kas tieši tagad ir citādāk. Laikam jau tas, ka šī ir konkrēta rudens un šī brīža vientulība. Tā vairs nav tā izmisīgi skaudrā apziņa, ka starp mani un pasauli ir neredzams plīvurs, kas vienmēr mani notur "drošā" attālumā no citiem cilvēkiem. Tā pilnīgā alienation sajūta ir prom. Es vairs nejūtos kā kaut kāds Dieva nepieņemts mošķis, kas bezmērķīgi klejo apkārt un nekur nevar atrast savu vietu, nekam nevar pieskarties nesavainojoties. Pirms pāris dienām intervijā uz jautājumu, vai dažādās uztveres nerada bezcerības sajūtu, ka komunikācija nav iespējama, es jūsmīgi iesaucos, ka komunikācija ar citiem ir gan iespējama, es tagad zinu. Vienkārši ir jāpārstāj sagaidīt, ka visi cilvēki, kurus gadās satikt, būs tādi, ar kuriem to varēs piedzīvot, bet, ja tu esi saticis kaut vai vienu cilvēku, ar kuru ir iespējams patiešām sarunāties, ko es uzskatu par milzīgu brīnumu, tad tu zini, ka tas ir iespējams, un, ka iespējams, būs arī citi tādi cilvēki. Es ikdienā, nu, kaut vai skolā, esmu piedzīvjusi elli, tāpēc šobrīd, man liekas, ļoti daudz, ja ar cilvēkiem, ar kuriem jābūt kopā dienu dienā, var izveidot draudzīgu saskarsmi, kopā dzert kafiju, uzpīpēt un par šo un to aprunāties, ja ir kaut kas vairāk, es esmu sajūsmā, bet es nelieku cerības uz visiem. Tā ir daudz vieglāk.
Atnākusi mājās pēc pastaigas, es atkal uzvilku pidžamu, kaut arī bija tikai četri pēcpusdienā. Es joprojām esmu pussslims. Apēdu visu Leldes vakar atnesto kūku (paldies). Man tiešām sāk likties, ka ar mani kaut kas nav īsti labi, es sāku to kūku ēst jau brokastīs, un, kad es vēlāk biju jau sagriezusi dārzeņus pusdienām, nodomāju "bet man taču ir kūka". Tas ir briesmīgi - ja mājās ir saldumi, es tos visus tūlīt apēdu, es tur neko nevaru darīt, es turpinu ēst pat tad, kad man jau ir slikti, es nezinu, kāpēc tā ir. Man visu laiku gribas ēst.
Vēl noskatījos Choosing to die, mazliet paklausījos Markesu un, kaut arī biju nolēmusi nekādus studiju darbus nedarīt, izpildīju divus testus, un to man nevajadzēja darīt, jo biju baigi neuzmanīga, un vienā no tiem (īpaši dramatiski, ka tas ir viens no maniem diviem vismīļākajiem priekšmetiem) man gāja ļoti slikti, bet nu testi, kur tikai jāatķeksē, vispār ir demotivējoši, ja būtu jāatbild plašāk, es ietu tekstam, ko lasīju pirms semināra, cauri otrreiz šaubīgajās vietās, bet ķeksīti ielikt ir tik viegli.
Vēl es šodien rakstīju L, ka pirmoreiz dzīvē es jūtos tā, ka neviens man netraucē. Tas par dzīvošanu vienai. Man tik ļoti patīk. Es pat nespēju to aprakstīt. Nu, protams, kopādzīvošanā ir daudz plusu, no kuriem vislielākais ir, ka tevi kāds samīļo un sabužina, un pasaka, ka tu labi izskaties, un vispār atgādina, ka tu esi labs un vajadzīgs cilvēks, un ka tev viss sanāks, nu, vismaz T regulāri tā darīja, tās bužināšanās man pietrūkst, bet visādi citādi, āā, ir tik, tik labi. Neviens nebāžas virsū, nekomentē to, kā es dzīvoju, kā nekārtoju mājas, neprasa, kad būšu atpakaļ (nu, labi sunītis pārmetoši skatās kad eju prom), bet tomēr. Un tiešām varbūt tas skaidrojams ar pusaklumu, bet, ja runa ir par labu izskatīšanos, tad es pēdējā laikā regulāri paskatos spogulī (es neesmu atmetusi paradumu nesaprātīgi ilgus laika posmus blenzt uz sevi spogulī), un nodomāju, ka es nespēju noticēt, ka es tik labi izskatos, tik ļoti pēc sevis. Varbūt dzīvošana vienam neadekvāti paceļ pašapziņu, kas zina, katrā ziņā - es totāli rekomendēju. Laimes atslēga ir iet ārā pidžamā, kad nav spēka apģērbties, nemazgāt traukus, cik ilgi patīk, un nedzirdēt par to drūmu ņurdēšanu. :)
 
 
pelnu feja
21 September 2014 @ 01:34 am
 
Pēc dušas griežot nagus, piefiksēju, ka es to daru jau diezgan veikli, protams, man vēl nesanāk tik labi un ātri, cik varētu vēlēties, bet es noteikti esmu nagu griešanas skilus attīstījusi labāk kā jebkad iepriekš, jo man vienmēr šis ir sagādājis grūtības. Un tad es iedomājos, ka ir pagājis apmēram gads, kopš es visas šitās lietas mēģinmu darīt. Kas attiecas konkrēti uz nagu griešanu, tā bija viena no visgrūtākajām lietām, sākumā man bija ļoti bail, un es spēju domāt tikai par to, ka es neko neredzu (jo tik smalkām lietām es tikpat labi varētu būt akla, kaut arī daudz kam citam man ir ļoti daudz funkcionālas redzes) un ka man rokās ir šķēres, un vienmēr tas beidzās ar histērisku raudāšanu. Tā ir tik milzīga bezpalīdzības sajūta: tu it kā saproti, ka šī nav nekāda supersarežģitā manipulācija, bet tu to nevari paveikt, un nekādas pūles vai centieni nelīdzēs, respektīvi līdzēs, tikai tam vajadzēs laiku, šajā brīdī nekas nenotiks. Tagad es domāju, cik patiesībā daudz par daudz es esmu no sevis sagaidījusi vai drīzāk par ātru - nu, no vienas puses jau tas bija ļoti labi, jo motivēja turpināt darīt, bet, piemēram, tagad es varu normāli apgriezt nagus un kaut kādā valsts iestādē pateikt darbiniekiem, ka es neredzu un man vajadzēs palīdzību, un man vienalga, ka viņi domā, ka es esmu traka, man vienalga, ka ļoti daudzi cilvēki tā domā, nu, labi, man nav vienalga, un šīs leitas joprojām sāp, bet tas ir 50 reizes vieglāk, nekā bija vēl pirms pusgada. Un iepriekš, kad man lietas nesanāca vai arī bija bail, vai sāpīgi, tad man likās, ka es necenšos pietiekami ļoti, jo citi taču var, izskatās, ka viņiem ir pat viegli, es biju kaut kā pieņēmusi, ka zināšanas un prasmes šo visu dīlot ir kaut kādas ārpuspieredzes esošas, un tās atnāks, ja jau es esmu pieņēmusi lēmumu to vispār dīlot, un tagad es saprotu, ka tā nav gan - un ka daudz kam no tā vienkārši vajag laiku, daudz laika, un, droši vien, ir vajadzējis aŗi visas tās asaras un izmisumu par to, ka es neko nevaru izdarīt, visas tās bailes no tā, ka cilvēki mani uzskata par jukušu un ka tā tagad būs vienmēr. Un vispār, ja es esmu iemācījusies puslīdz normāli griezt nagus, es domāju, ka es varu iemācīties ļoti daudz ko, jo tā ir tiešām ļoti sarežģita lieta - es pieļauju, ka tas var šķist ļoti muļķīgi, bet lielā mērā grūtības izdarīt ļoti vienkāršas un mazas lietas īstenībā var ļoti nākt par labu, nu, kaut vai lai atmestu visādus "šis objektīvi ir sarežģīts uzdevums", "to es nekad nevarēšu", "šis ir ļoti vienkārši" un tamlīdzīgus būtībā ļoti abstraktus un absurdus konceptus. Un vēl šis ļoti palīdz atmest bailes no lielajām lietām, jo tik daudz enerģijas patēŗejas darot un plānojot "sīkās" lietas, ka vienk. vairs nepaliek resursu pārdzīvot un būt panikā par daudz ko citu.
 
 
pelnu feja
21 September 2014 @ 01:10 am
 
Šovakar ar [info]saccharomyces noskatījāmies Blue is the warmest color, viņai man lasot subtitrus, kas bija lieliski, es ļoti sen esmu gribējusi šo filmu noskatīties, bet valodas/titru dēļ tas nav bijis iespējams. Man patika, bet filma bija ļoti citādāka, nekā es to biju iztēlojusies, labāka, nekā es biju iztēlojusies, tieši ar savu it kā tik ļoti parastumu un dabiskumu, varbūt izņemot raudāšanas un seksa ainas, principā viss kā dzīvē - ļoti vienkāršs, "muļķīgs" un sāpīgs. Mani gan laikam kaut kāda mega traģika, kas šim stāstam tiek piedēvēta, īsti nenoķēra, pieļauju, ka, jo dzīves konteksts šobrīd to nelipina klāt, citā posmā es varētu acis un plaušas izraudāt, šito skatoties. Par to, ka ļoti patika liecina kaut vai tas, ka es tās trīs stundas varēju nosēdēt ar neatslābstošu uzmanību, man ar filmām ļoti reti tā ir - vai nu es kādā brīdī aizdomājos un tad vairs nesaprotu, kas notiek, vai nu es tiešām tādu vai citādu iemeslu dēļ nesaprotu, kas notiek, vai arī vienk. garlaicīgi vai grūti nosēdēt tik ilgi.
 
 
pelnu feja
17 September 2014 @ 11:03 pm
 
Nāciet rīt uz pasākumu HZf dārzā

es jūtos diezgan krīpī par to, ka man jālasa dzejoļi savā fakultātē.
 
 
pelnu feja
17 September 2014 @ 07:47 pm
Dienas citāts  
Cilvēks, kura cilvēciskumam trūkst ticamības momenta
 
 
pelnu feja
16 September 2014 @ 07:20 am
 
Kas tā tāda par dzīvi, kurā var piecelties sešos un izcept brokastu maizītes?
 
 
pelnu feja
14 September 2014 @ 12:36 am
 
Bet jums neriebjas Dekarts?