pelnufeja
11 January 2018 @ 09:07 pm
 
Meitenēm, kas jūtas tā, ka nekad, nekad neizskatās pietiekami labi, kā arī netiek vaļā no vainas sajūtas par to, ka par daudz ēd un par maz apmeklē sporta zāli, no visas sirds iesaku izlasīt Naomi Volfas "Skaistuma mītu". Un lasīt nopietni (attiecinot uz sevi un saviem līdzcilvēkiem nevis tikai kā teoriju, ko ievietot citu agrāk lasīto teoriju rāmītī). Viena no vērtīgākajām grāmatām, ko jebkad esmu lasījusi. Feminisma teorijas, pat ja jauki izklausās, manuprāt, bieži vien ir bez jēgas sarežģītas un tā kā drusciņ theory for theory's sake, bet šis darbs, man liekas, tiešām tāds praktiskais feminisms. Un grāmata arī varētu būt diezgan viegli lasāma, ja nav pierasts pie akadēmiskiem tekstiem.

Pat vēl vairāk par ekonomisko iemeslu, kas ir 20. gadsimta otrās puses skaistuma mīta uzplaukuma pamatā, izvērsumu man patīk, kā viņa mūžīgo vainas sajūtu par ne pietiekami perfektu ķermeni atvedina uz kristīgo un jūdaisma tradīciju, kurā sievietes ķermenis, lai arī kāds nebūtu, ir grēcīgs un nepareizs, kamēr vīrieša ķermenis vienmēr ir pēc Dieva līdzības - arī, kad vecs un resns. Un līdz ar to visnotaļ izglītotām, modernām sievietēm skaistums ir jaunā reliģija, kuras dogmas bieži tiek pieņemtas absolūti nekritiski.

Vispār visiem iesaku. Ne tikai meitenēm.
 
 
pelnufeja
31 December 2017 @ 03:00 pm
 
Skaidrs, ka man nav nekādu cerību, vakarnakt noskatījos "caur ērkšķiem uz..." finālu, un Ieva Brante, kas laikam jau ir dzīvesstila un visa kā cita eksperte, teica, ka skaista sieviete nedrīkstot būt vulgāra. Viņa runāja par divām lietām:
* ja tu esi uzvilkusi kleitu, tad nevar sēdēt, kā ienāk prātā (es tāpat kā Laura no šova sēžu tā, kā man ir ērti ar visu kleitu);
* nedrīkst lamāties (manā vārdu krājumā ir daudz rupju vārdu, un es netaisos tos izskaust tāpēc, ka kaut kāda pārgudra caca televizorā saka, ka tā nav smuki).

Un jauno gadu es grasos sagaidīt ar kafiju aplietā kleitā, jo man tās krāsa liekas mierinoša.
 
 
pelnufeja
21 December 2017 @ 08:22 am
atklāju ziemassvētku jēgu un tad atkal to aizmirsu :D  
Redzēju sapnī, ka Ilja ir uzrakstījis rakstu par feminisma saistību ar ticību Dievam. Biju izvilkusi labākos citātus, ko šērot fb. Protams, pamodos un vairs neko neatceros. Žēl - citādi varētu tādu rakstu sarakstīt pati. :D Gan jau uz šādu sapņošanu mani pavedināja tas, ka pirms iešanas gulēt izlasīju viņa Satori rakstu par svēto ģimeni un aizdomājos par to, kā tas nākas, ka cilvēki mūžīgi tā sacepas par Bībeles nestandarta interpretācijām. Jo man pašai liekas, ka Ziemassvētku stāstā, ko es uztveru kā metaforu, pati svarīgākā nianse ir tāda, ka Jēzus pasaulē ienāk kā citādais, kā nesvarīgais, kā tāds, kam nekur nav vietas. Un tā es arī redzu trū kristietības aicinājumu/izaicinājumu - nevis baidīties no visa iespējamā ļaunuma un soda vai akli sekot rituāliem, bet būt modram, jo svarīgo tu vari sastapt jebkurā brīdī, un tas var būt šķietami nesvarīgs, tāds, par ko ir kārdinājums noraidīt un pastumt zem paklājiņa, jo ir taču svarīgākas lietas. Un ir taču viegli pieņemt Jēzu pēc gadsimtiem ilgas tradīcijas pastāvēšanas, bet var nebūt tik vienkārši, kad tev jāizdara tās ikdienas izvēles, un neviens priekšā nesaka, kā ir pareizi, vai saka, ka esi muļķis, un tur ir risks. Un vai tikai sapņa rakstā arī kaut kas nebija par to, ka daudzi nepieņem feminismu, jo viņi neredz, ka tas ir fundamentāli svarīgs, un to ir vieglāk noraidīt, jo tas rada visādas neērtas situācijas. Bet, jā, neatceros. Man vispār liekas, ka tas brīdis starp miegu un nomodu ir kaut kāds ultimate state of being, kurā tu zini visu un saproti visu, bet tad tu sāc klausīties apkārtesošajos trokšņos, domāt par to, cik ir pulkstenis un ko vajadzētu darīt, un tu, protams, vairs nevari zināt un saprast visu.
 
 
pelnufeja
17 December 2017 @ 11:38 pm
 
tevi kāds māca, kā domāt un dzīvot,
bet tu esi tāds, kurš ienīst, kad māca.
es zinu, tu izvilksi paciņu smēķu un teiksi -
ja domā, ka esi tik gudrs,
tad vari varēt būt tāds,
kurš domā un māca, 
bet es esmu tāds, kurš ienīst, kad māca.
 
 
Current Music: Bērnības Milicija - Vājība
 
 
pelnufeja
16 December 2017 @ 10:19 pm
ļoti svarīga informācija :D  
Es nezinu, vai nu es veikalā vienkārši aizmirsu šokolādi, vai arī es aizmirsu to nopirkt, t.i., kad biju pie saldumu plaukta, es izdomāju, ka vajag izņemt austiņas un ielikt telefonu, kurā tobrīd klausījos bron-hītu ar Kristīni Ulbergu, somā, jo vienmēr izņemu austiņas un nopauzēju mūziku vai ko nu tobrīd klausos, pirms doties pie kases, un es skaidri zinu, ka vienbrīd man tā šokolāde bija rokās, bet es neatceros, vai es viņu ieliku grozā vai noliku atpakaļ plauktā.
 
 
pelnufeja
16 December 2017 @ 04:55 pm
 
Es nesen sapratu, ka es jūtos savā dzīvē izdarījusi jau tik daudz muļķību, ka man vairs nav nekādu cerību par sevi atstāt kaut kādu "īpaši labu iespaidu", t.i. nekāda princese ziloņkaula tornī es vairs nevaru būt. Vēl pirms laika es jutos apmēram tā, ka laiku pa laikam man gadās sadarīt kaut ko dumju, pieļaut kādu eksistenciālu kļūdu vai vienkārši kaut kā absolūti stulbi izpildīties vai izgāzties, bet es tomēr centos salīmēt to sakarīgo kopiespaidu, man vēl bija cerība, vēl tomēr nebija par vēlu. Un tad es vienā brīdī ļoti skaidri sapratu, ka tas ir beidzies. Citi taču redz man cauri. Es pati redzu sev cauri. Un ir skumjas un vilšanās.

Un tajā pašā laikā ir milzīga atvieglojuma izjūta. Tu apzinies, ka tas nav īsti labi. Bet paveras citas iespējas un brīvības. Tas ir, kā tad, kad tu nolem nobastot skolu vai darbu, lai dzertu parkā vai lasītu grāmatu. Tu zini, ka tu pārkāp noteikumus un agrāk vai vēlāk tam būs sliktas sekas. Bet līdz tam vēl ir kāds laiciņš. Vēl daudz kas negaidīts var notikt.

Es nezinu, vai es gluži esmu tajā punktā, kur ir sajūta, ka varu darīt, ko gribu, jo visu iespējami slikto cilvēki par mani jau tāpat ir padomājuši, bet man liekas, ka es eju tajā virzienā.

Un vienā aspektā šī ir laba iespēja būt godīgai pret sevi, proti, saprast, ka daudzas lietas es nedaru vai neesmu darījusi agrāk, nevis tāpēc, ka man pašai liktos, ka tās nav ok, bet jo ir bijis bail, kā tas izskatīsies un ko par mani padomās.
 
 
pelnufeja
11 December 2017 @ 03:48 am
 
Performativity is a process that implies being acted on in ways we do not always fully understand, and of acting, in politically consequential ways. Performativity has everything to do with “who” can become produced as a recognizable subject, a subject who is living, whose life is worth sheltering and whose life, when lost, would be worthy of mourning. Precarious life characterizes such lives who do not qualify as recognizable, readable, or grievable. And in this way, precariety is rubric that brings together women, queers, transgender people, the poor, and the stateless. It is worth remembering that one of the main questions that queer theory posed in light of the AIDS crisis was this: how does one live with the notion that one’s love is not considered love, and one’s loss is not considered loss? How does one live an unrecognizable life? If what and how you love is already a kind of nothing or nonexistence, how can you possibly explain the loss of this non-thing, and how would it ever become publicly grievable? Something similar happens when the loss or disappearance of whole populations becomes unmentionable or when the law itself prohibits an investigation of those who committed such atrocities. For the queer movement, this was emphatically the case with AIDS, and remains the situation on the African continent and for all those populations throughout the globe who have no access to new drugs or no way to pay for them. These are but a few of the ways in which the differential distribution of grievability takes place, and when it does not actually lead to the annihilation of those who are already socially lost or socially dead, it ties them in knots without hope of ever becoming undone.

(Judith Butler "Performativity, Precariety and Sexual Politics")
Tags:
 
 
pelnufeja
06 December 2017 @ 09:18 pm
 
Šķiet, ka ir vesels bars cilvēku, kas grib sēdēt ziloņkaula tornī un būt nereāli kruti ar to, ka cieš klusējot, un tad kultivēt savas neveselīgās passive aggressive reakcijas.

Been there, done that. Neinteresē.
Man nav kauns publiski uzrakstīt, ka man ir bijusi sūdīga bērnība. Tieši tāpēc, ka es apzinos, ka sūdīga bērnība neattaiso nekādu huiņu, ar ko tu "varbūt nodarbojeis" pieaudzis. Tieši tāpēc nav nekāda iemesla par to visu reizēm neparunāt.

Man patīk pļāpāt; un dzīve ir ļoti interesants, ēm, notikums.
 
 
pelnufeja
06 December 2017 @ 03:07 am
 
Noskatījis manabalss rīkoto diskusiju par partnerattiecību likumu.

Biju palaidusi garām, ka partnerattiecību likums nozīmēs arī faktiskās kopdzīves atzīšanu, kas principā ir pat bez jebkādu papīru kārtošanas. Jo nu citādi diezgan grūti tomēr atspēkot argumentu "kā tad tas atšķiras no laulības? neviens jau papīrus piespiest parakstīt nevar".

kaut arī man pašai vairāk argumentācija šim ir emocionāla, jo, manuprāt, iespēju noslēgt partnerattiecības šobrīd galvenokārt vajag tieši viendzimuma pāriem, un tas ir pilnīgi fine, un es reizēm nogurstu no visām tām juristu/filozofu pārgudrībām, tomēr ir skaidrs, ka likuma ieviešanu varēs panākt tikai ar racionālu un labi pamatotu argumentātciju. Un man ļoti patika, kā Juris Pūce, neļaujoties provokācijām, paskaidroja, kāpēc šis likums būtu vajadzīgs, un atbildēja uz jautājumiem. Piemēram, par to, kāpēc nevar visu atrisināt ar notāra pilnvarām, paskaidroja, ka ir dažas lietas, kam pilnvarot nevar nevienu, plus, jurisprudencē pastāv procesuālās ekonomijas princips, tāpēc, ja trīsdesmit procedūru vietā var nokārtot vienu, tas vienmēr būs labāks variants. Un, kad katoļu priesteris viņam jautāja, vai likums attieksies arī uz poligāmiju, bez drāmas atbildēja, ka nē, šis likums attieksies uz pāriem, bet, ja jums poligāmijas jautājums ir aktuāls, nekas neliedz rosināt arī tādu likumprojektu.

Tiesa, viņš arī teica, ka pats netic, ka tagadējā Saeima varētu likumprojektu atbalstīt (es arī nē), bet agrāk vai vēlāk, protams, Latvija to pieņemšot.
 
 
pelnufeja
06 December 2017 @ 12:50 am
 
Bet es iemācījos, ka sevi vajag prast aizstāvēt.

Par spīti savai izglītībai un spējai saprast problēmu cēloņus, es joprojām reizēm domāju, ka labprāt apgūtu kādu cīņas mākslu, jo tad varētu vienkārši sevi aizstāvēt visās metoo# tipa situācijās.

(lai gan, zinot manu raksturu, man liekas, ka mani ātri vien arestētu. šobrīd es vienkārši apzinos, ka esmu maza un trausla meitene, un turos no problēmām pa gabalu, bet, ja es vairs mejustos "maza un traulsa", varu godīgi atzīt, ka "tev smuks dibens" komentāriem sadot pa seju būtu liels kārdinājums un vajadzētu lielu gara spēku, lai to nedarītu. t.i. paralēli būtu jātrenējas arī jogā un jāmeditē.)
 
 
pelnufeja
05 December 2017 @ 10:06 pm
par upura vainošanu  
Es laikam tikai tagad tā pa īstam apzinos, ka tas varbūt nemaz nebija īsti ok, ka man sākumskolā un pamatskolā klasesbiedri dienu dienā darīja pāri, t.i. apsaukāka, apsmēja, grūstīja, iekaustīja utt., bet pieaugušie gan skolā, gan mājās vienmēr atrada it kā "leģitīmus" iemeslus, kāpēc es pati esmu pie tā vainīga un kā es to esmu izprovocējusi. Regulāri dzirdēju padomus, kā es varētu izmainīt savu uzvedību (kas patiesībā nozīmēja izmainīt savu personību, jo es nebiju agresīva, pati nevienam neuzbruku un konfliktus apzināti neizraisīju, es vienkārši biju "dīvaiana"), vai kaut kādas implikācijas no sērijas "bet tas tomēr ir jocīgi, ka tieši tu regulāri nonāc šāda veida situācijās, tev pašai tā neliekas (parasti salkani viszinīgā tonī)?)

Un bija arī daudzas riebīgas situācijas, kad es zaudēju savaldīšanos, jo ir diezgan grūti pasīvi tolerēt, ka tev dara kaut ko, kas ir nepatīkami vai sāpīgi (un arī mana iekšējā sajūta, ja vien neesmu absolūtā šokā vai neapzinos, ka man nav nekādu iespēju pretoties, par vardarbību nekad nav bijusi tāda, ka tai vajadzētu vienkārši ļauties), es kādu pagrūdu vai kādam iespēru, pieliekot vairāk spēka, nekā pati apzinājos, un tad nabaga uzbrucējs bija "upuris", bet es tā nenormālā kausle. Un tā gadījās šad tad, jo es pieņemu, ka tāpēc, ka sportoju tizli un biju neveikla un nūģīga, mani skolasbiedri laikam mēdza pieņemt, ka es esmu arī ļoti vāja, bet tā gluži nebija. Atceros situāciju, kad viens klasesbiedrs, kas regulāri mēdza ārkārtīgi sāpīgi kniebt (un tie nebija nekādi joki, tas nenormāli sāpēja un mēdza atstāt zilumus), kārtējoreiz man ieknieba, es viņam vairākkārt no visa spēka iespēru pa celi un piedraudēju, lai vairs man netuvojas. Uz kādu laiku tas arī nostrādāja. Neviens cits arī tajā dienā mani vairs neaiztika. Aizgāju mājās un mātei godīgi šo situāciju atstastīju, nenoklusējot ne speršanu, ne draudus (jo tie bija nopietni domāti). Māte briesmīgi sadusmojās un jautāja, vai es vispār saprotu, kādas mums būtu nepatikšanas, ja es nejauši būtu pamanījusies tam čalim celi kaut kā satraumēt, un piekodināja, lai es nekad tā vairs nedaru. Un, protams, nekas par to, kā citādi varētu risināt šāda veida situāciju, kā es par to jūtos utt.
Un es atceros to šausmīgo, visaptverošo netaisnības un pāridarījuma sajūtu, jo man skolā dara pāri katru dienu, neviens to nerisina, un es arī pati nedrīkstu sevi aizstāvēt.
Es vispār tikai nupat aizdomājos, ka, iespējams, es tajās situācijās, kur kāds man darīja pāri kaut kādā fiziskā veidā, biju tik reaktīva tāpēc, ka man ir ļoti izteikti sāpju refleksi, t.i. man pie ārsta ir ļoti grūti kaut ko izdarīt bez anestēzijas, nosēdēt mierīgi utt., es īsti nespēju to kontrolēt, mans ķermenis uz sāpēm vienkārši "reaģē". Protams, es tāpat apzinos, ka kaušanās nav labākais risinājums, un nav arī tā, ka es spertu zobārstam, bet then again, man arī nešķiet, ka skolai būtu jābūt tai vietai, kur tavi sāpju refleksi regulāri tiek trigerēti.

Ar laiku es, protams, mājās pārstāju stāstīt, ka skolā viss ir tik slikti, jo vienīgais, ko tādā veidā varēja iegūt, bija visādi pārmetumi.

Vai es varu šobrīd atvedināt iemeslus, kāpēc man darīja pāri? Protams. Es biju diezgan atšķirīga, es nepratu saplūst ar pūli un iederēties, es nemācēju aizvērt muti.
Vai iepriekš minētais ir pietiekams iemesls, kāpēc teju visiem apkārt esošajiem pieagušajiem leģitimizēt konstantu vardarbību, kas pret tevi tiek vērsta? Šaubos.

Vispār es pamatskolā jutos tik apdraudēta, ka, ja kaut kur nejauši būtu tikusi pie gāzes baloniņa, ir diezgan liela iespēja, ka būtu kādā brīdī saviem vismaniākālākajiem klasesbiedriem to iepūtusi sejā. Un tad gan jau mani izmestu no skoals un iebāztu psihenē (tur atrasties pat kaut kādā ziņā varbūt būtu bijis drošāk), jo kurš normāls pusaudzis tad nesaprot "nevainīgus jokus"?

Katrā ziņā vēstījums, ko viss iepriekšminētais manī nostiprināja uz daudziem gadiem, bija "ja tev ir problēmas, nav vērts nevienam par to stāstīt, jo risinājuma tāpat nebūs, būs tikai sliktāk".

Kad sāku mācīties vidusskolā, man neviens vairs pāri nedarīja. Tas bija ļoti šokējoši, jo es jau biju paguvusi iekšēji noticēt, ka there is something so wrong with me, ka cilvēki vienkārši nespēj pret mani izturēties normāli.

Kāpēc es to tagad ierakstīju? Jo laiku pa laikam apziņas virspusē izlien kāds rūpīgi noslēpies tarakāns.
Un vēl der piebilst, ka es nemācījos sliktā skolā (sliktā bija tieši tā, kur vēlāk nesmējās) un man apkārt nebija mazizglītoti pieagušie, kam ir alkohola atkarība vai taml.
 
 
pelnufeja
29 November 2017 @ 03:53 am
 
Emptiness and loss of meaning are expressions of the threat of nonbeing to the spiritual life. This threat is implied in man's finitude and actualized by man's estrangement. It can be described in terms of doubt, its creative and its destructive function in man's spiritual life. Man is able to ask because he is separated from, while participating in, what he is asking about. In every question an element of doubt, the awareness of not having, is implied. In systematic questioning systematic doubt is effective; e.g. of the Cartesian type. This element of doubt is a condition of all spiritual life. The threat to spiritual life is not doubt as an element but the total doubt. If the awareness of not having has swallowed the awareness of having, doubt has ceased to be methodological asking and has become existential despair. On the way to this situation the spiritual life tries to maintain itself as long as possible by clinging to affirmations which are not yet undercut, be they traditions, autonomous convictions, or emotional preferences. And if it is impossible to remove the doubt, one courageously accepts it without surrendering one's convictions. One takes the risk of going astray and the anxiety of this risk upon oneself. In this way one avoids the extreme situation till it becomes unavoidable and the despair of truth becomes complete.
Then man tries another way out: Doubt is based on man's separation from the whole of reality, on his lack of universal participation, on the isolation of his individual self. So he tries to break out of this situation, to identify himself with something transindividual, to surrender his separation and self-relatedness. He flees from his freedom of asking and answering for himself to a situation in which no further questions can be asked and the answers to previous questions are imposed on him authoritatively. In order to avoid the risk of asking and doubting he surrenders the right to ask and to doubt. He surrenders himself in order to save his spiritual life. He "escapes from his freedom" (Fromm) in order to escape the anxiety of meaninglessness. Now he is no longer lonely, not in existential doubt, not in despair. He "participates" and affirms by participation the contents of his spiritual life. Meaning is saved, but the self is sacrificed. And since the conquest of doubt was a matter of sacrifice, the sacrifice of the freedom of the self, it leaves a mark on the regained certitude: a fanatical self-assertiveness. Fanaticism is the correlate to spiritual self-surrender: it shows the anxiety which it was supposed to conquer, by attacking with disproportionate violence those who disagree and who demonstrate by their disagreement elements in the spiritual life of the fanatic which he must suppress in himself. Because he must suppress them in himself he must suppress them in others. His anxiety forces him to persecute dissenters. The weakness of the fanatic is that those whom he fights have a secret hold upon him; and to this weakness he and his group finally succumb.

(Paul Tillich "The Courage to Be")
Tags:
 
 
pelnufeja
28 November 2017 @ 07:11 pm
 
Es esmu cilvēks, kas, mainot spuldzīti, paskaidro istabas griestu lampai, ka tās spuldzes izdeg, manuprāt, nepareizā secībā un es tā neesmu ar mieru.
 
 
pelnufeja
25 November 2017 @ 11:32 pm
 
Bet, jā, runājot par "Betija runā". Man arī tur būtu savas kritikas par izteiksmes veidu utt. (neizvērsīšu, jo nedomāju, ka tas ir kaut kas baigi interesants un tāds, kas vēl nekur internetos jau nebūtu izskanējis), bet man kopumā liekas ļoti forši, ka šāda video sērija top, jo aplūkotās tēmas ir svarīgas un par tām jārunā arī vienkārši un ārpus akadēmiskiem lokiem.

BET - tas, ko es īstenībā gribēju teikt, ir, ka viena lieta, kas mani tiešām ārprātīgi sadusmo komentāros par šo projektu, ir teksti no sērijas "lai viņa vispirms sāk izskatīties "normāli", neviens neklausīsies beibē ar ziliem matiem". Un šis vēl ir maigs kopsavilkums no tā, ko esmu lasījusi.

Un es zinu par tām "teorijām", kas palīdz izprast, ko visu var izdarīt, lai panāktu, ka tavs izskats un uzvedība palielina iespējas, ka noteiktas sabiedrības grupas tevi uztvers nopietni. Un arī pati es esmu dzirdējusi implikācijas par to, ka varbūt nevajag vilkt spilgti rozā zeķbikses, kad ej runāt par nopietnām lietām ar nopietniemiem cilvēkiem.

Var jau būt, ka tāda nostāja ir galīgi iracionāla un nesaprātīga, bet šajā ziņā mana pozīcija (varbūt izņemot ļoti specifiskus kontekstus, nez, pieņemšana pie citai kultūrai piederošas amatpersonas, jo tiešām neko nevarēs nokārtot/sarunāt, ja ieradīsies ar spilgtiem, īsiem svārkiem) ir diezgan radikāla. Ja tu nespēj klausīties manās idejās un izvērtēt to saturu, neatkarīgi no manu matu vai zeķbikšu krāsas, tā ir tava problēma".
Es gribu dzīvot sabiedrībā, kurā cilvēka ķermenis (iespēju robežās) pieder viņam pašam. Un izvēles, kas attiecas uz apģērbu, matu krāsu un kosmētiku ir absolūti leģitīma pašizpausmes forma, kuru nebūtu jāierobežo tāpēc, ka "nopietni cilvēki valkā melnbaltas un pelēkas drēbes".
Jo citādi tas nedaudz velk uz respectability politics - "tā ir tava vaina, ka tevi neviens nedzird un diskriminē, jo, kā tu izskaties; cilvēki, kuri izskatās tā, kā tu, ir pelnījuši, ka viņos neviens neklausās un viņu tiesības neievēro!"

Un es teiktu, ka, nevis "neviens Betijā neklausīsies un neuztvers nopietni, jo viņai ir zili mati", bet gan "tas, ka Satori publicē video, kurā par visai sabiedrībai ekstrēmi svarīgām tēmām runā meitene ar ziliem matiem, rāda, ka pasaule un cilvēku uzskati var mainīties un mainās".
 
 
pelnufeja
24 November 2017 @ 02:35 am
 
 (..) 5. Pārliecība, ka Bībele un pirmkristīgā Tradīcija neveido vienotu morāles priekšrakstu sistēmu.
Daudzi pētnieki neatkarīgi no teoloģijas novirziena, kuru viņi pārstāv, ir vienoti pārliecībā, ka Bībele un citi pirmo gadsimtu draudžu laika teksti nepiedāvā vienotu morālas rīcības kodeksu, kuru varam gatavā veidā pārnest uz mūsdienām. Mūsdienās vairumam cilvēku šķitīs dīvains Laodikejas sinodes (4. gs.) kanonos formulētais aizliegums kristiešiem kāzās piedalīties “draiskulīgās dejās, bet tā vietā viņiem pieklājīgi jāpiedalās pusdienās vai brokastīs,” vai Gangras koncila kanonu (4. gs.) uzliktā anatēma sievietēm, kuras pārģērbjas vīriešu drēbēs.  
Kultūrnosacītības fakta atzīšana vēl nenozīmē, ka seksualitātes izpratnē visi nonāks pie vieniem un tiem pašiem secinājumiem. Tomēr tas vismaz palīdzēs izvairīties no abstraktas runāšanas par kristīgām vērtībām, it kā visi kristieši visos laikos būtu bijuši vienoti uzskatos par to, ko šāds nošķīrums nozīmē. Kristīgās vērtības, dramatizējot to apdraudētību, ir izdevīgs sauklis cilvēku mobilizācijai, taču sava grūti defnējamā rakstura dēļ tās ir neveiksmīgs sākuma punkts dialogam. Tikpat neauglīgi un zinātniski apšaubāmi ir romantizēti mēģinājumi tēlot pirmkristietību kā “zelta laikmetu”, kurā valdīja vienoti reliģiski ētiski priekšstati, jo pirmās kristiešu draudzes nedz pazina viengabalainu teoloģiju, nedz bija pakļautas vienotam varas centram, kas šādu ideju un morāles priekšstatu sistēmu varētu radīt un “administrēt”. Līdz ar to nekas mūs neatbrīvos no grūtā uzdevuma katrā laikmetā un kultūrvidē no jauna definēt kristīgo identitāti. Tā ir plūstošs lielums, kas, tēlaini izsakoties, izslīd no rokām brīdī, kad fiksē tās robežas.
Jāatzīst, ka tuvākos gados, pat gadu desmitos, Latvijas reliģiskajā dzīvē šie minētie principi nebūs populāri. Jāpiekrīt Jirgenam Moltmanam, ka “jebkurš dialogs kļūst nopietns tikai tad, kad tas kļūst nepieciešams”.  

(Valdis Tēraudkalns ""Aizliegtās" seksualitātes diskurss Latvijas kristietībā", 2008.; "Ceļš")
Tags:
 
 
pelnufeja
24 November 2017 @ 01:28 am
 
Ko darīt situācijā, kad skaidrs, ka debatēs par Bībeles ekseģēzi puses netuvinās? Pie tam ne tikai tāpēc, ka sakrālajiem tekstiem ir pietiekami plašs nozīmju lauks un senā pasaule nepazina homoseksuālismu nedz kā jēdzienu, nedz kā sociālpolitisku fenomenu mūsdienu izpratnē, bet vispirms jau tāpēc, ka “pierādījumu teksti” seko jau pieņemtiem uzskatiem un dzīves praksei, kas pamatojas cilvēku pieredzē, audzināšanā, psiholoģiskā uztverē. Bībeles ekseģēzei nenoliedzama ir loma diskusijās par seksualitāti, bet tikai tad, ja tā tiek veikta godīgi, apzinoties ideoloģiskos un varas mehānismus, ar kādiem sakrālie teksti tiek izmantoti dažādu sociālo kustību mērķu pamatošanai. 
Vai tiešām ir iespējama tikai eksistence paralēlās kopienās? Nē, tas nav neizbēgami, taču pārmaiņām vajadzīgi vairāki priekšnoteikumi.
1. Dialoga kultūra — demokrātiskā sabiedrībā nav nekas bilstams pret to, ka cilvēkiem ir atšķirīgi viedokļi. Problēma, kas atklājas konservatīvās Latvijas kristiešu daļas publicētajos tekstos pret seksuālo minoritāšu tiesībām, nav saistīta ar pašu kritikas esamību, bet gan ar demagoģisko stilu, kas šiem tekstiem raksturīgs. Līdz ar to tiek izslēgta dialoga iespēja, jo uz šiem tekstiem nav iespējams atbildēt intelektuāli, bet tikai līdzvērtīgi populistiskā stilā. Piemēram, Latvijas kristīgajā vidē nav retums apgalvojumi, kas homoseksuālismu liek pārī ar islāmu, uzskatot par vienu “no nopietnākiem antikristīgiem spēkiem pasaulē.” Šādi demagoģiski izteikumi, kuros islamofobija iet roku rokā ar homofobiju, tiražē stereotipus un
savstarpējas cieņas vietā, izmantojot militāras metaforas, liek pretnostatījumus un apdraudējuma sajūtu.
(..)
2. Pluralitāte ne tikai kā pragmatisks kritērijs sadarbībai, bet arī svarīgs teoloģisks koncepts.
Reliģiskā dažādība nepastāv tikai vēsturnieku un reliģijas sociologu galvās, ar to saskaras jebkuru reliģiju praktizējošs cilvēks. To atšķirību sarakstā, kuras gadsimtu gaitā ir radījušas šķelšanās reliģiskajās grupās, ir arī morāles jautājumi. Pluralitātei nav tikai negatīvā dimensija, bet to iespējams uztvert arī kā pozitīvu vērtību.
Šajā ziņā interesants ir amerikāņu teologa, presbiteriāņu mācītāja Maikla Džinkinsa (
Jinkins) rakstītais — viņš reliģisko daudzveidību ir analizējis, izmantojot Rīgā dzimušā filozofa Jesajas Berlina uzskatus. M. Džinkins uzskata, ka, “raugoties no kristīgās teoloģijas skatupunkta, dažādība ir ne tik daudz sociāls vai vēsturisks fenomens, kā fundamentāla teoloģiska realitāte ar būtiskām socioloģiska un vēsturiska rakstura sekām”. 
Tas ietekmē arī to, kā viņš uztver Citādo — “kā kristietis es nevis vienkārši esmu iecietīgs pret citu uzskatiem, bet es cenšos respektēt citādo viņa vai viņas atšķirīgumā kā
tādu, kura kultūratšķirības reprezentē eksistences veidu, kas atšķiras no manējā, bet kuram ir nepieciešams izrādīt cieņu, ja es vēlot respektēt pats sevi kā radītu Dieva līdzībā. (..) Starp mums esošo atšķirību izzušana nozīmē citādā zaudējumu. Tas savukārt reprezentē manas patības kā citādā zaudējumu, varbūt neatgriezeniski, pat uz visiem laikiem.”

Būtu virspusēji steigties apzīmēt šādus uzskatus kā relatīvisma izpausmi, jo J. Berlins pluralitāti nodala no relatīvisma — “es neesmu relatīvists (..) Bet es ticu, ka eksistē daudzas vērtības, kuras cilvēki izvēlas, un ka šīs vērtības atšķiras." Tas arī nenozīmē pārspīlētu un kariķētu politkorektumu, kas notušē viedokļu atšķirības. J. Berlins uzskata, ka “mēs esam brīvi kritizēt un nosodīt citu kultūru vērtības”.
Uz kādiem kritērijiem balstoties tas var notikt? Filozofs bija pārliecināts, ka dialoga ceļā sabiedrība var vienoties par pamatvērtībām, lai gan to saraksts nav noslēgts. Šo viņa atziņu var pārnest arī uz reliģijas sfēru. Bībelē svešinieks bieži vien tiek parādīts kā tuvākais, kā cilvēks mums līdzās, un tas attiecas arī uz kristīgo kopību, kas nav monolīts vienādi domājošu cilvēku kopums. Šādai pieejai ir tālejošas konsekvences, jo tā apvērš “oficiālās” ekumeniskās kustības pieņēmumu par to, ka svētā vakarēdiena kopība ir iespējama tikai pēc vienošanās doktrināros jautājumos.
Kā raksta anglikāņu teologs Tomass Breidentāls 
(Breidenthal), “dialogam jāsākas, nevis jābeidzas ar dievgalda sadraudzību”. (..) 

(Valdis Tēraudkalns ""Aizliegtās" seksualitātes diskurss Latvijas kristietībā", 2008.; "Ceļš") 

Tags:
 
 
pelnufeja
22 November 2017 @ 02:28 am
 
"Why is he here all alone?"
"He's not alone. There are eyes and ears and hearts around him. But he can't live in the village...It's too dangerous for him. Gul-kak is what we call a 'mout' - he lives in his own world with his own rules, a bit like you in some ways." Musa looked up at Tilo, serious, unsmiling.
"You mean a fool, a village fool?" Tilo looked back at him, not smiling either. 
"I mean a special person. A blessed person."
"Blessed by whom? Twisted fucking way to bless someone."
"Blessed with a beautiful soul. Here we revere our moet
(..)
We nearly lost him two years ago. There was a cordon-and-search operation in his village. The men were asked to com out and line up in the fields. Gul ran out to greet the soldiers, insisting they were the Pakistani army, come to liberate them. He was singing, shouting Jeevey! Jeevey! Pakistan! He wanted to kiss their hands. They shot him in his thigh, beat him with rifle butts and left him bleeding in the snow. After that incident he became hysterical, and would try to run away whenever he saw a soldier, which is of course the most dangerous thing to do. So I brought him to Srinagar to live with us. But now since there's hardly anybody in our home-I don't live there anymore- he didn't want to live there either. I got him this job. This boat belongs to a friend; he is safe here, he doesn't need to go out."
(..)
"Almost all the moet in Kashmir have been killed. They were the first to be killed, because they don't know how to obey orders. Maybe that's why we need them. To teach us how to be free."
"Or how to be killed?"
"Here it's the same thing. Only the dead are free. "

(Arundhati Roy "The Ministry of Utmost Happiness")
Tags:
 
 
pelnufeja
17 November 2017 @ 03:08 am
 
Noskatījos Transparent trešo sezonu. Ļoti patika. Daudz labāk nekā pirmās divas, kas arī bija ļoti interesantas, tomēr, manuprāt, pārāk pārspīlēti histēriskas.

Lai gan reizēm man liekas, ka dzīve ir tieši tāda. Pārspīlētu, nemotivetu rīcību virkne. Ja vien mēs neuzliekam pokerfeisu un neizliekamies vēsi un vienaldzīgi.
 
 
pelnufeja
15 November 2017 @ 03:32 am
3: 33 a.m. :)  
Nemaz nezināju, ka Džims Kerijs ir pamodies. Man gan tagad steidzami jāiet gulēt.
 
 
pelnufeja
15 November 2017 @ 02:41 am
 
The difference between depression and sadness is...Sadness is just from happenstance, whatever happened or didn't happen for you. Or, you know, grief or whatever it is. And depression is your body saying - fuck you, I don't want to be this character anymore, I don't want to hold up this avatar that you have created in the world, it's too much for me!

(Jim Carrey)
Tags:
 
 
pelnufeja
10 November 2017 @ 09:47 pm
 
- Es vakar skatījos dokumentālu filmu par fejām...Tas ir, par ķeltu mitoloģiju.
- Ā, es domāju - dokumentālu filmu par elli.
Tags:
 
 
pelnufeja
06 November 2017 @ 01:39 am
 
Love, after all, is the ingredient that separates a sacrifice from ordinary, everyday butchery.

(Arundhati Roy "The Ministry of Utmost Happiness")
Tags:
 
 
pelnufeja
05 November 2017 @ 08:09 pm
sēnes  
Šodien pagatavoju sēņu pastu, ko iegādājos brīnišķīgajā diennakts veikalā uz Čaka ielas, kad ar L tur bijām iegājušas pēc teātra; klāt piecepu šampinjonus ar tomātiem. Sēnes vispār ir viena no vislabākajām lietām pasaulē. Es varētu ēst sēnes ar sēnēm. :D

Vienīgi žēl, ka tie sēņu makaroni ir ar olu. Es vēl neesmu vegāns, un šaubos, ka, kamēr dzīvoju LV, par tādu kļūšu, tomēr pēdējā laikā izteikti pievēršu uzmanību tam, ka ļoti daudzos produktos, kur bez tā varētu iztikt, ir dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļas. Un tas ir reāli kaitinoši. Protams, gan jau kaut kur internetos var sameklēt arī vegānisku sēņu pastu, bet, pieļauju, ka tā būs neadekvāti dārga.
 
 
pelnufeja
05 November 2017 @ 01:48 am
 
“D’you know why God made Hijras?” she asked Aftab one afternoon while she flipped through a dog-eared 1967 issue of Vogue, lingering over the blonde ladies with bare legs who so enthralled her.
“No, why?”
“It was an experiment. He decided to create something, a living creature that is incapable of happiness. So he made us.” 
Her words hit Aftab with the force of a physical blow. “How can you say that? You are all happy here! This is the Khwabgah!” he said, with rising panic.
“Who’s happy here? It’s all sham and fakery,” Nimmo said laconically, not bothering to look up from the magazine. “No one’s happy here. It’s not possible. Arre yaar, think about it, what are the things you normal people get unhappy about? I don’t mean you, but grown-ups like you—what makes them unhappy? Price-rise, children’s school-admissions, husbands’beatings, wives’cheatings, Hindu-Muslim riots, Indo-Pak war—outside things that settle down eventually. But for us the price-rise and school-admissions and beating-husbands and cheating-wives are all inside us. The riot is inside us. The war is inside us. Indo-Pak is inside us. It will never settle down. It can’t.

(Arundhati Roy "The Ministry of Utmost Happiness")
Tags:
 
 
pelnufeja
02 November 2017 @ 11:23 pm
 
Un vēl par to šovu.

Īpaši pretīgs ir tas viņu moto, ka "ikviens var mainīties, vajag tikai gribēt". Un kā piemēru viņi izmanto raidījuma vadītāju - bijušo vietēja mēroga rokzvaigzni, kas vienu rītu esot pamodies un izlēmis vairs nelietot apreibinošas vielas.

Es neesmu absolūta sociālā determinisma aizstāve. Ja es domātu, ka pasaule tiešām ir tāda; ka sociālais konteksts nosaka pilnīgi visu, ka cilvēkam nav rīcībspējas, nav nekādu cerību, nav iespēju uz pārmaiņām, nav izvēles, es jau sen būtu izdarījusi pašnāvību.

Un mani arī pašu tieši resilience idejas un tādas lietas ļoti interesē.

Un tomēr - sievietei, kura nākusi no vardarbīgas ģimenes, cieš no alkohola un/vai narkotiku atkarības, nav ieguvusi izglītību, ir māte vairākiem bērniem, ir kopā ar vardarbīgu partneri (plus/mīnus šie vai kādi citi mainīgie) - vienā dienā pieņemt lēmumu sākt mainīt savu dzīvi - nav tas pats, kas cilvēkam ar drošu vidi mājās un stabilu darbu pieņemt lēmumu sākt skriet, atmest smēķēšanu vai sākt apmeklēt spāņu valodas kursus. (Un es nekādā ziņā nesaku, ka cilvēkam no relatīvi labvēlīga sociālā konteksta nav problēmu; man patiesībā pašai reāli besī, ja visu šito sajauc kopā un izveido argumentu "tu vienkārši esi slinks ķēms, beidz činkstēt, tu nezini, kas ir īstas problēmas!") Tās vienkārši nav salīdzināmas lietas. Tā ir cita kategorija.

Un man šķiet, ka varoņa, kas izķepurojies no visdziļākās bedres un iet tālāk ar laimīgu smaidu un nezkādām superspējām, tēla veidošana ir sabiedrības morāli kropļojoša. Tā nāk par ļaunu pilnīgi visiem - tiem, kas šo varoņa tēlu iemieso (domāju, ka drusciņ, drusciņ varu runāt no personiskās pieredzes pagātnē, tiem, kas varbūt cenšas, bet tomēr neatbilst visiem parametriem, un tiem, kas vēro no malas - lasa rakstiņus žurnālos un skatās šovus.

Jo šādā gadījumā sabiedrībai nekas nav jāmaina ne attieksmē, ne sociālā atbalsta sistēmās. Mēs vienkārši demonizējām tos, kas izkrīt ārpus "normāla pilsoņa" rāmīša - sabāžam viņus (lielākoties sūdīgās) iestādēs, kuru darbinieki, kā izrādās, pie pirmās iespējas apspriedīs šo cilvēku privātās dzīves kameru priekšā, vai arī - vienkārši iemācāmies viņus nerdzēt. Bet, ja viņiem kaut kā izdodas izķepuroties, tad varam viņiem atvēlēt kādu žurnāla vāku vai raidījuma sēriju. Cik ērti.
 
 
pelnufeja
02 November 2017 @ 06:03 pm
 
Vakar, iespējams, prokrastinācijas nolūkos pēc Martas vēstules izlasīšanas paskatījos arī pašu "caur ērkšķiem uz...", t.i. noskatījos pirmās divas epizodes, kas pieejamas youtubē, tāpēc tiešām varu komentēt to, kas ir redzams pašā šovā, nevis tikai citu viedokļus.

Es vispār diezgan plašos apmēros nodarbojos ar sevis un savas psihes saudzēšanu (piemēram, mana slavenā bērnības trauma ar filmas Sofijas izvēle noskatīšanos, pēc kuras iedzīvojos visādos murgos un paranojās, ka es kaut kādā fantastiskā veidā atgriezīšos pagātnē un nonākšu koncentrācijas nometnē, rezultējās tajā, ka es ļoti ilgi vispār izvairījos skatīties filmas, kurās parādās Otrais pasaules karš, nometnes utt.). Un daudz ko es joprojām izvēlos neskatīties. Bet īstenībā tieši visāda veida materiāli, kur redzami skaidri pierādījumi tam, kā tiek darīts pāri cilvēkiem, kas nāk no dažādiem problemātiskiem sociāliem kontekstiem, man, kā reiz, liekas tādi, ko reizēm vērts paskatīties, citādi, apzināti būvējot sienas, var kādā brīdī noticēt, ka šīs sabiedrības grupas nemaz neeksistē un/vai ka tas, kas ar šiem cilvēkiem notiek, ir viņu pašu apzinātas izvēles un rīcības rezultāts, un, ja viņi tā vairs negrib dzīvot, nekas taču neliedz "visu mainīt". (Kas vispār ir diezgan izplatīta pozīcija arī visnotaļ domājošu un spriestspējīgu cilvēku vidū.) Es ļoti labi apzinos, ka, ja vien neuzsāk tiešām kaut kādas plašas sociālas kampaņas, nesāk nodarboties ar aktīvismu vai labdarību, neiesaistās darbā krīzes centros utt utt., tad no savām relatīvi priviliģētajām pozīcijām jau neko baigi nevar izmainīt, visa runāšana lielā mērā tomēr paliek "omg, es esmu šokā, šis sabojāja manu noskaņojumu" līmenī, tomēr man šķiet, ka, ja kaut nedaudz var apzināties un samazināt savu potenciālo (pastarpināto) iesaisti tajā, ka šiem cilvēkiem tiek darīts pāri, tad ir labi iespējamos soļus, kā no tā izvairīties, saprast. Piemēram, es esmu noskatījusies pietiekami daudz internetā pieejamu materiālu par human trafficking un intervijas ar bijušajām porno aktrisēm, lai main-stream porno vienkārši vairs nespētu paskatīties. Kas nozīmē to pašu neatbalstīšanu ar klikšķiem, kas ir, protams, ļoti, ļoti maz, bet tomēr.

Bet jā. Es principā domāju, ka būtu labi atrast veidus, kā sabiedrībai (tai daļai, kas laimīgi sēž pie televizora un dzīvo ilūzijas, ka realitātē viss jau nav tik traki) vairāk parādīt šāda veida dzīvesstāstus, jo man liekas, ka ir ļoti svarīgi runāt par lietām, kas šovā tiek aktualizētas, un par tām būtu jārunā n reizes vairak, nekā tas notiek. BET NE JAU ŠĀDĀ VEIDĀ!
Es skatoties ļoti mēģināju tikt cauri visai tai riebeklībai, ko šova veidotāji dalībniecēm uzkrāvuši, un ieraudzīt "cilvēku, kuram ir balss". Jo, man liekas, ka tas ir attiecībā pret dalībniecēm cieņpilnākais, ko ar šo materiālu, kamēr tas ir publiski pieejams, vispār darīt.
Liela problēma ar attieksmi pret cilvēkiem, kuri cieš no atkarībām, vardarbības, ir iesaistīti visādās kriminālās norisēs, nodarbojas ar prostitūciju utt., manuprāt, ir tāda, ka mēs viņus demonizējam - tie ir mazāk cilvēki nekā mēs, tāpēc mums nav par viņiem jāuztraucas, un viņi tādējādi kļūst neredzami; bet šovbiznesa vārdā taču var izcelt "spokus" gaismā un ļaut skatītājam uz tiem paskatīties (no droša attāluma, protams). Un tas, kas man šķiet ir īpaši briesmīgi, ir tas, ka ko šādu var maskēt ar mēģinājumiem "palīdzēt" un "dot iespēju mainītes". Man ir nelāgas aizdomas, ka liela daļa skatītāju nemēģinās ieraudzīt "cilvēkus". Es domāju, ka šāda veida šovs ir paredzēts kā auditorijas izklaide un tikai. Pieņemu, ka skatītāji uzjautrinās, šausminās, priecājas, ka dalībnieču problēmas neskar viņus personiski utt. utt. Šis materiāls ir izklaides produkts cilvēkiem, kuri noteikti lielā daļā gadījumu ir krietni labākās izejas pozīcijās nekā šova varones. Un, pat nepievēršoties daudzajiem dažādu jomu profesionālās ētikas un likumpārkāpumiem, kas šovā klājas viens otram pāri biezā slāni, priekš manis jau šis aspekts ir sarkanā līnija.

Un trigger-warning! Bet viena no dalībniecēm - sieviete, kas strādājusi par prostitūtu, kam ir divi bērni, par kuriem viņai atņemtas aprūpes tiesības un kura daudzus gadus ir atkarīga no heroīna - pēc šova materiāla uzfilmēšanas nomira (narkotiku izraisīto veselības problēmu dēļ). Skatītāji par to uzzina pēc videoklipa, kurā ar šo sievieti tiek iepazīstināts -, un, lūk, šova materiāls, lai kalpo viņas piemiņai! (tā nav ironija, to saka aizkadra komentētājs). Nez, vai kontraktos bija iekļauts punkts par dalībnieka nāvi šova tapšanas gaitā vai pirms materiāla publiskošanas?!

Runājot par Martas vēstuli - protams, ļoti labi, ka tāda ir, jo varbūt tai izdosies panākt, ka šovu aizliedz translēt, plus, šis varbūt atvērs plašākas diskusijas par žurnālistikas un šovbiznesa ētiku un vardarbību pret sievietēm un citām marginalizētām grupām. Turklāt, piemēram, es bez tādas vēstules, ļoti iespējams, vispār nekad nebūtu uzzinājusi, ka kas tāds ir noticis, jo tv neskatos. Bet: protams -, un tas nenozīmē, ka vēstuli nevajdzēja -, bet ir vērts aplūkot arī jautājumu par to, kā caur mēģinājumiem palīdzēt mēs mēdzam atņemt cilvēkiem balsi un rīcībspēju. Man nav jāstāsta, ko nozīmē informēts lēmums, cik neaizsargātas ir sievietes, kas cieš no vardarbības, nabadzības, atkarībām utt., cik viegli viņas ir kaut kur iemanipulēt, ka viņu tiesībām būtu jābūt jo īpaši aizsargātām utt. Un tomēr iedziļinoties nevar noliegt, ka tas ir tricky, "runāšana" otra vietā vienmēr ir tricky. Un neviļus jāatceras Spivakas ierosinātā doma, ka varbūt apspiestās grupas sabiedrībā nespēj runāt vispār. Jo nu "mēs" (es, starp citu, sevi, ja stingri ņem, ar šo "mēs" tāpat nevaru identificēt), bet sabiedrības veselā un saprātīgā daļa izlem-sim, kad viņas varētu būt pietiekami "adekvātas", lai drīkstētu izlemt, ko ar sevi un savu dzīvi darīt. Un tas ir prolemātiski. Jautājums, vai šo problēmu vispār jebkā var atrisināt.

Ā, un ko es vēl gribēju teikt, par adekvātumu; vispār, cik nu es, ļoti garāmejot, esmu paskatījusies citus realitātes šovus, arī tur dalībnieki nereti uzvedas pēc maniem personiskajiem kritērijiem "neadekvāti", esmu redzējusi arī, ka sagriež viens otra drēbes, aiz dusmām iegrūž baseinā, izlamā utt. - tā kā adekvātums arī ir komplicēta tēma, to der ņemt vērā.

UPD: Pārlasīju Martas vēstuli vēlreiz un secināju, ka tonis ir tiešām ļoti ne ok; un tas ir traki, jo tagad kalpo par ieroci šova atbalstītājiem. Īstenībā tāpat kā tas, ka par šovu izsakās cilvēki, kas uzsver, ka to nav redzējuši un neskatīsies. (Es ļoti labi saprotu motivāciju, bet tas lielā mērā tomēr diskreditē viņu iebildumus, viņi, uzsvērdami, ka neskatās, grib labu, bet panāk pretēju efektu).
 
 
pelnufeja
02 November 2017 @ 12:28 am
 
Es laiku pa laikam nodomāju, ka mani nekas vairs īpaši šokēt nespēj. Tikai apbēdināt.

Tomēr spēj. "Caur ērkšķiem uz.." briesmu šovs. Spēj. Ček.
 
 
pelnufeja
30 October 2017 @ 06:09 pm
 
Divas ļoti svarīgas lietas, ko priekš sevis esmu formulējusi.

* Ja tu otram skaidri pasaki, ka tu sagaidi to un to; un konkrētai rīcībai būs konkrētas sekas (protams, ja tu zini, ka tu vari un gribi to realizēt), tad tā nav ne manipulēšana, ne draudi, bet robežu novilkšana, un visiem ir tiesības uz robežām.

* Godīga atbildības sadalīšana, skaidri nokomunicējot, ka tu izdarīji šo lietu, un tas tik ļoti nebija ok, tāpēc un tāpēc, un tas ir rezultējies tajā, ka es rīkošos šādi, jo...nav otra "vainošana" pie visām pasaules nelaimēm. Respektīvi, to visu var nokomunicēt bez centieniem otru cilvēku padarīt par briesmoni tik lielā mērā, cik vien kaut kādi esošie rīki dod iespēju, un mēģinājumiem nodarīt pāri tik, cik iespējams just because.

Un interesanti, ka, ja gadījies uzaugt absolūti toksiskā emocionālā vidē, šādas it kā tik pašsaprotamas lietas var izrādīties mind-blowing atklājumi.
 
 
pelnufeja
28 October 2017 @ 05:36 am
 
Man šoks šķiet viens no visinteresantākajiem apziņas stāvokļiem, kādu jebkad esmu piedzīvojusi. Tas, kā nāve, šķiršanās, attiecību pārtraukšana un citas līdzīgas robežsituācijas saveļ visu tavu būtību mazā bumbiņā, kas samērā veiksmīgi pārvietojas cauri ikdienai, dara parastos sadzīves un darba uzdevumus; varbūt pat krietni labāk, nekā pirms laika, jo iestājies zināma veida atslābums; un tad tā bumbiņa negaidīti atsitas pret kādu no apziņas sienām, un tu pēkšņi atceries, tas ir kā uzrauties no neplānota snaudiena vai aizrīties ar ūdens malku. Pārāk strauja saskare ar negaidītu stāvokļa maiņu vai substanci. Un atkarībā no notikuma šī saskare atnes kādu briesmīgu vai brīnišķīgu (vai abējādu) atklāsmi par izmaiņām tavā realitātē (par to, kā tu dzīvosi tālāk). Un tad tu atkal uz kādu laiku iegrimsti aizmirstībā, savelies bumbiņā un piedzīvo ikdienu. Reizēm pat it kā vēro sevi no malas, redzi, kā tu mierīgi sēdi un transkribē, mazgā traukus, nedari neko, bet lielākoties dari, jo ir parādījies kaut kāds nemiers, kas no ārpuses atgādina lielu mieru un spēju koncentrēties. Varbūt tas arī patiešām ir liels miers un spēja koncentrēties. Varbūt tas ir tas viss reizē. Tikai palēninājumā. Laiks pēkšņi ir kļuvis ļoti ietilpīgs. Ir tā, it kā tu pēkšņi spētu piedzīvot sen neizjustu klātesamību, būšanu šeit un tagad. Un tajā pašā laikā viss šķiet tāds nedaudz sirreāls, nedaudz shaky. Un tu reizēm sāc satraukties, vai nebūs kā kaut kādā šausmu filmā; un vienā brīdī, paskatoties uz savām rokām vai vēderu, tu pamanīsi, ka tev ir visādas agrāk neievērotas brūces, kas vērsies vaļā un asiņos, un tad tu izplūdīsi milzīgā sarkanā pleķī, kas aizņems visu ekrānu. Un tad sižets strauji mainīsies. Kaut kas līdzīgs, kā ar sievieti, kam kāds uz ielas esot uzbrucis un iesitis pa galvu ar āmuru, bet pirms viņa zaudējusi samaņu, viņa esot paguvusi aiziet mājās un izžaut veļu (vai tas vispār ir iespējams?)
Tad mani vēl nodarbina jautājumi: tādi kā: vai tas, ko es jūtu, ir pietiekami normāli? (Un pēc šī jautājuma es dzirdu, kā kaut kur aizkadrā atskan dārdoši smiekli.) Bet tomēr - vai man sāp pietiekami stipri? Vai es esmu pietiekami dusmīga? Vai man ir pietiekami vienalga? Kā es varu zināt, ka es visu piedzīvoju tieši tā, kā ir paredzēts? Un vai tas ir normāli, ka man ir tik interesanti? Ka man gribētos varēt detalizēti pierakstīt visas domas un sajūtas, lai vēlāk varētu tās pētīt vai izmantot literāru varoņu personību konstruēšanai? Ka visi šie izmainītie apziņas stāvokļi kaut kādā īpašā veidā ir neticami mājīgi? It kā tajos es piekļūtu sev mazliet tuvāk. Uzzinātu par sevi kaut ko ļoti svarīgu. Un uzzināt ir ļoti svarīgi. Vai mana pieeja eksistencei vispār ir adekvāta?
Es vispār lielā mērā uztveru dzīvi kā tādu izpētes projektu. Pasaule lielākoties noteikti nav pati mājīgākā vieta, kurā atrasties, bet if I am here already, I can find something to do. Un gribas atklāt un saprast lietas. Izmantot teorētiskas un empīriskas pētniecības metodes, lai saprastu kaut ko par kaut ko citu. Kaut vai par sevi. Un pat tad, kad ir tik sāpīgi, bailīgi un grūti, vienlaikus ir arī interesanti. Teju neticami interesanti. Es jūtos nedaudz vainīga par to, ka visnotaļ briesmīgā dzīve man liekas tik aizraujoša, tik labs materiāls.
 
 
pelnufeja
27 October 2017 @ 03:56 am
 
“I only mean I wouldn’t be in the danger you would be in.”
“No.” But he’d be in another kind of danger. A place like this would endanger him in a way I didn’t want to talk to him about. If he was stranded here for years, some part of this place would rub off on him. No large part, I knew. But if he survived here, it would be because he managed to tolerate the life here. He wouldn’t have to take part in it, but he would have to keep quiet about it. Free speech and press hadn’t done too well in the ante bellum South. Kevin wouldn’t do too well either. The place, the time would either kill him outright or mark him somehow. I didn’t like either possibility.

(Octavia E. Butler "Kindred")
Tags:
 
 
pelnufeja
22 October 2017 @ 03:46 pm
iekšējais konflikts  
Lūk, man vienmēr ir šķitis, ka teksts pēc tā uzrakstīšanas (drīzāk jau publicēšanas) sāk dzīvot pats savu, no autora kaut kādā veidā šķirtu dzīvi. Tas kļūst par atsevišķu mikrovisumu, kas vai nu spēj izdzīvot vai arī nē. Un nav ko uzplīties autoram, lai viņš kaut ko paskaidro, izskaidro, pasaka priekšā utt.

Es gan nesaku, ka man absolūti nevajadzīgas šķiet, piemēram, intervijas. Cilvēkiem mēdz būt sakāmas visādas ļoti sakarīgas lietas gan par saviem darbiem, gan citām tēmām. Tāpat arī ir interesanti, ka autori, kuru darbus esmu lasījusi, izsakās par sociāli nozīmīgām tēmām - vienalga, vai viņi to darītu savā fb profilā, publiskā diskusijā vai privātā sarunā.

Tā kā mana pirmajā rindkopā izteiktā pārliecība līdz šim bija tiešām spēcīga, vienmēr esmu bijusi pietiekami droša, ka klausīties autoru teiktajā nav bīstami, jo nekas, ko viņi varētu pateikt par saviem darbiem vai vienalga ko citu, nevarētu īpaši ietekmēt to, ko es domāju par viņu darbiem.

Tā es domāju līdz apmēram aizvakardienas vakaram, kad ieraudzīju, ka Arvis Kolmanis, par kura grāmatu "Žūpa Amors jeb Mirušais Dievs" es kādreiz biju absolūtā sajūsmā, internetos aizstāv viedokli, ka sieviete izvarošanā var būt līdzvainīga.

Kā man tālāk dzīvot, m?
 
 
pelnufeja
20 October 2017 @ 12:29 am
es gribu, lai ir citādāk  
Mani joprojām ļoti satrauc un kaitina, ka visādas neētiskas un neforšas rīcības bieži vien tiek normalizētas, pamatojot to ar "tā vienkārši ir: cilvēki ir tādi, sabiedrība ir tāda, sistēma ir tāda utt" argumentu. Tādējādi visa atbildība tiek pārlikta uz to, kam nodarīts pāri. Apdomā, ko velc mugurā, apdomā katru savu vārdu, jo dzīve taču ir bīstama spēle, kurā tev jāredz vismaz piecus soļus uz priekšu! Un vispār - vislabāk kļūsti par budistu, kuru nekas neskar, jo dzīve in the first place ir pārāk sāpīga!

Man liekas ļoti svarīgi iedziļināties procesos un mēģināt saprast, kāpēc sabiedrība, cilvēki un sistēmas funkcionē tieši tā. Bet es domāju, ka bieži vien ir par traku, t.i. kāds tomēr ir atbildīgs par to, ka huiņa notiek. Un varbūt atbildības godīgāka sadale palīdzētu arī izpētes procesam par to, kāpēc kas kā ir/notiek.
 
 
pelnufeja
12 October 2017 @ 06:03 am
 
Šonakt noskatījos Top of the Lake otro sezonu. Ļoti patika.

Varbūt vienmēr jātur pie rokas kāda seriāla sezona. Brīžos, kad dzīvot vairs nav spēka, var noderēt.
 
 
pelnufeja
09 October 2017 @ 10:36 pm
 
Grauzdiņi, ko vakar nopirku, garšo pēc vistas un mākslīgiem zaļumiem.
 
 
pelnufeja
09 October 2017 @ 02:22 am
 
My home has no door
My home has no roof
My home has no windows
It ain't water proof
My home has no handles
My home has no keys
If you're here to rob me
There's nothing to steal

Home is not a harbour
Home home home
Is where it hurts


 
 
Current Music: Camille - Home is where it hurts
 
 
pelnufeja
05 October 2017 @ 04:02 pm
trauksme  
Nepatīk, ka anxiety pēdējā laikā izpaužas kā tā vieglā sirdslēkmes sajūta.

Es esmu par to daudz lasījusi un zinu, ka tas (parasti) nav bīstami, bet jūtas riebīgi tāpat.

Un visi padomi saka "tikai mierīgi, ja sāksi trakot un skraidīt apkārt, paliks sliktāk!"
 
 
pelnufeja
04 October 2017 @ 07:04 pm
 
LAI TŪLĪT PAT BEIDZ LĪT!

Man par laimi šodien nekur nav jāiet, bet nāk virsū apokalipses sajūta dzirdot, ka visu laiku nepārtraukti līst.
 
 
pelnufeja
04 October 2017 @ 01:50 am
 
Sazagāmies malku un devāmies pie Sarmītes griezt šķīvīti. Gari ilgi nenāca, bet beigās atnāca Austra Skujiņa un uz visiem jautājumiem izlika mūsu vārdus un uzvārdus. Sarmīte, noguruma un vīna mākta, aizmiga, sveces apdzisa, un tad tas notika. Tur jau var pārņirgties, brīnos, kā Maija noturējās. Pirmie skūpsti ir tik smieklīgi! Tas, kurš pirmoreiz skūpstās, kaut ko tur veido, bet otrs, kas jau māk, nesaprot, kā uz to reaģēt, un arī sāk veidot pakaļ.

(Rihards Bargais "Plikie rukši")
Tags:
 
 
pelnufeja
01 October 2017 @ 02:28 pm
 
Vakardienas grāmatu pulciņa noskaņās aizdomājos par to, cik pusaudzībā man ir bijušas ekstrēmi svarīgas grāmatas, kurās ir homoseksuāli tēli vai homoseksuālas attiecības. Turklāt nevis tajā variantā, ka te tas ir pieminēts kā kaut kāds šausmīgs noslēpums un kauna traips, bet gan akcents ticis likts tieši uz pašām attiecībām. Tādu gan nebija daudz un lielākoties tā, protams, bija tulkotā literatūra. Šķiet, ka Insomnia bija mana pirmā saskarsme ar tēmu latviešu literatūrā, bet tas jau bija salīdzinoši vēlu - es mācījos vidusskolā. Un interesantākais ir tas, ka es sev ne tolaik, ne arī vēlāk neformulēju, ka šīs grāmatas man ir ļoti svarīgas. Droši vien, jo ilgi sēdēju dziļā skapī, man tāpat nebija neviena, ar ko es varētu saņemties to visu pārrunāt, un, manuprāt, es pat diezgan veiksmīgi izlikos, ka es par to nedomāju - nu, ne jau tajā "man šis ir nenormāli svarīgi" veidā. Bet: tad, kad tu lasi grāmatu, kurā autors aprakstījis homoseksuālas attiecības - gandrīz tā, it kā aprakstītu "parastas" attiecības, tu redzi, ka tāda grāmata eksistē - un pasaule vēl nav apstājusies; tu vari neko daudz apzināti sev neformulēt, jo apziņa ir viltīga dimensija, tu vari vienkārši, piemēram, padomāt "cik forša grāmata, labi, ka es tai nejauši uzdūros!" Bet tas aizsāk ļoti svarīgu procesu, tu vairs nekad līdz galam nevari atbrīvoties no šaubām, vai tās vērtības/uzvedība, kas tev tikušas iemācītas, un konteksts, kurā tu dzīvo, maz ir tik pilnīgi un adekvāti, ja tu nespēj sevi tajā visā līdz galam sazīmēt - ja tev neviens nekad nav pateicis par kādu tevis daļu tik daudz, cik tev pasaka tā svešā grāmata. Un tas pamazām var izskalot pamatus visai tai nesatricināmajai realitātei, kurā kāds ir pateicis priekšā, kas tu esi un par ko tev vēl vajadzētu kļūt.

Protams, ne jau tikai šīs tēmas kontekstā, bet vispār - grāmatas droši vien lielā mērā ir iemesls, kāpēc es esmu dzīva. Jo pirms es satiku cilvēkus, ar kuriem varēju sarunāties, grāmatas man kā tādi slepeni ziņotāji nodeva daudzus eksistenciāli svarīgus vēstījumus. It kā es būtu nejauši iesprūdusi jocīgā aizspogulijā vai sapnī; pasaulē, kura nav īsti dzīvošanai piemērota, bet laiku pa laikam no kaut kādām citām pasaulēm pienāktu nepārprotami vēstījumi, kas lēnītēm ļautu apzināties, ka tu dzīvo aizspogulijā, ka tu varbūt kādreiz varēsi izkļūt ārā, pat ja tu vēl nezini - kā un kad.
 
 
pelnufeja
24 September 2017 @ 10:11 pm
 
Nevaru saprast, vai pēdējā gada laikā es slimoju biežāk nekā pirms tam, vai arī vienkārši mana dzīve ir kļuvusi aktīvāka, un es biežāk pamanu, ka esmu slima, jo man gribas kaut kur iet/braukt, un tad jādomā, vai to varēšu. Un slimošanas arī ir vairāk tādas kā bērnībā - ar temperatūru un visu to karsti un grūti sajūtu, kas gan laikam ir labi, jo vieglāk sevi disciplinēt ar skriešanu apkārt slimai. Bet šoreiz gan ceru izveseļoties overnight.
 
 
pelnufeja
23 September 2017 @ 06:37 pm
 
Nesen dzejas dienu sakarā viesojoties skolā, kaut gan ilgi šaubījos, vai tas ir pareizais vēstījums, ko komunicēt skolēniem -, bet nolēmu būt autentiska -, pateicu, ka man skolā gāja ļoti slikti - daudzos priekšmetos biju nesekmīga, savukārt literatūru bastoju, jo man tajā bija garlaicīgi, tādēļ ka skolotāja nesekoja jaunākajiem procesiem, tb - nezināja un nebija lasījusi autorus, kas man patika, bet ar visu bastošanu man tāpat lit. parasti bija ļoti labas atzīmes. Pateicu arī, ka tam, ka man matemātikas eksāmenā bija e, šobrīd nav pilnīgi nekādas nozīmes. Tas bija pirmais brīdis, kurā jutu, ka man ar auditoriju izveidojas kontakts. Pirms tam es nevarēju saprast, vai viņi sēž klusi kā pelītes, tāpēc ka viņus tiešām interesē tas, ko es stāstu, vai arī, jo klāt ir četras skolotājas, un, ja nepratīs uzvesties, vēlāk būs problēmas. Pēc manas skolas pieredzes īsa ieskicējuma sākās smiekli un viļņošanās, un tad viņi man sāka uzdot arī jautājumus, turklāt pilnīgi normālus jautājumus, kas saistīti ar lit. (Varbūt man biežāk vajadzētu iet uz skolu, jo tur ir cilvēki, kas mani saprot, un nav spiediena būt tik ļoti gudram un visu darīt pareizi.) Pateicu viņiem arī, ka dzeju drīkst nesaprast un ka centieni saprast var pat traucēt nonākt kontaktā ar to.

Drusciņ parunājos arī par antropoloģiju, tiesa, ar b darbu, kas man būtu ērtākais piemērs tam, ko var darīt, ja studē antro, nolēmu nedalīties, domāju gan, ka skolēniem būtu tikai interesanti, bet par skolotājām, ar kurām man vēlāk vajdzēja iet pusdienās, gan nebiju tik droša.

UPD: Un laikam es arī paguvu pateikt, ka man liekas ļoti nepareizi, ja lit. māca tikai klasiku, jo jaunākais process ir tikpat svarīgs. Nezinu, vai tas gadījumā nebija kaut kā netaktiski, jo es te tagad mācīšu, kā vadīt stundas, no otras puses, man tiešām reāli bija janovada stunda no A-Z, par ko es nebiju informēta, jo man bija nedaudz citādāks priekšstats par to, kā organizējas, ja stundā piedalās viesi. Es kritu panikā, protams, kad izdzirdēju "ja nu kas, mēs jau tur arī būsim", bet, kad stunda beidzās, man bija vēl ko teikt un ko lasīt.
 
 
pelnufeja
20 September 2017 @ 03:26 am
 
Kad ap diviem naktī lasu grāmatu, ēdu saldējumu un zinu, ka rīt nevajadzēs agri celties, tā ir viena no vislaimīgākajām sajūtām pasaulē.
 
 
pelnufeja
18 September 2017 @ 10:31 pm
 
Sieviešu stendaps man patiešām patika ievērojami vairāk, nekā es biju gaidījusi. Tomēr bija vairākas lietas, kas man likās problemātiskas. Un viena no tām ir veids, kādā tiek jokots par homoseksualitāti. Te uzreiz jāatzīmē, ka man šķiet pilnīgi ok par to jokot. Un var arī saprast "vai tikai būt homoseksuālai vai vismaz biseksuālai nevarētu būt vieglāk" uzstādījumu, - jo tad vairs nevajadzētu dīlot ar visu to seksistisko bulšitu, kas nāk no daudziem vīriešiem.

Tomēr problemātiski ir tas, ka joki tiek vērsti (turklāt bez vismazākās refleksijas par to potenciāli problemātiskajiem aspektiem) uz ideju, ka "būtu es lesbiete, man būtu ļoti viegli nokļūt un palikt atticībās, jo lesbietēm jau nav to heteroseksuālo sieviešu briesmīgo problēmu". Un šis ir ļoti slidens lauciņš. Pirmkārt, tāpēc, ka problēmas ir, tikai citādas (te tikpat labi varētu jokot no sērijas "visi tie gadījumi, kad iepazīsties ar sievietēm, kuras ir pievilcīgas, inteliģentas, interesantas utt., bet tad izrādās, ka viņas ir heteroseksuālas, precējušās, ar bērniem utt."). Otrkārt, jāatceras, ka Latvijas sabiedrībā pastāv arī pietiekami spēcīgas homofobijas tendences un milzīga stigma pret homosekusālām ģimenēm. Un tad rodas jautājums, vai joki, kas ir smieklīgi tāpēc, ka ietver atsauci uz grupu, ko sabiedrība stigmatizējusi, ir sakarīgi/vēlami - ar feminisma idejām saistītā stendapā. Nerunājot jau par seksuālās orientācijas un dzimuma mainīšanu just by choice.

Vispār nedaudz traucē tas, ka seksualitāte un vīrieši ir dominējošās tēmas, tāpēc parasti vairāk patīk tie priekšnesumi, kur vismaz daļēji parādās arī citas tēmas. Jo citādi tas nedaudz velk uz "es esmu viena, jo visi vīrieši ir cūkas, visi vīrieši ir cūkas (precīzāk bezjūtu, bezdomu seksa maniaki), tāpēc es esmu viena".

Bet, ja salīdzina ar tiem video, ko esmu redzējusi agrāk, ir daudz, daudz labāk. Trīs priekšnesumi man patika, kas ir laikam puse no visa.

UPD: Jā, ar to seksualitāti ir tā, ka man vairākkārt radās iespaids, ka zālē cilvēki smejas, tiklīdz izdzird jebkādas seksuālas references (kā pusaudži), un tas ir tā, nedaudz, ēm, garlaicīgi un kaitinoši.
 
 
pelnufeja
11 September 2017 @ 03:19 pm
is this just a dream? is it?  
Ja no sapņiem var iemācīties pamosties, t.i. brīžos, kad tev pakaļ dzenas zombiju/nacistu armija, izlemt, ka I kind of don't want to stick around anymore, būtu brīnišķīgi tāpat varēt pamostites arī no nevēlamas realitātes.
 
 
pelnufeja
02 September 2017 @ 06:57 pm
 
Nebūtu sākusi skriet, nekad nebūtu spējusi novērtēt tādus laikaapstākļus kā šodien. Jo man parasti tomēr ir par karstu, pat ja skrienu vakarā, bet tāds laiks kā šodien principā liekas pretīgs. Toties skriešanai izrādās piemērots.

Un šodien es nonācu tajā foršajā sajūtā, kādai laikam jābūt meditējot, bet man izdodas pie tādas tikt ļoti reti, jo es nespēju pārtraukt ģenerēt domas un iztēles ainas - bet šodien es vienkārši skrēju un koncentrējos uz elpu, un brīžiem man izdevās pārtraukt kaut kādas paralēlās domas pavisam - es domāju tikai par to, ka man jāelpo un jābūt savā ķermenī, un tas ir labi un pareizi, un kaut kādā specifiskā veidā arī "viegli". (it kā patiesībā man būtu bijis tik grūti no visām tām domām nevis no tā, ka jākustas.)

Vienīgi pietupienus gan ceļmalā diez ko negribējās taisīt. Bet jā - esmu jau sestajā nedēļā (es runāju par zombies. run, protams :D).
 
 
pelnufeja
31 August 2017 @ 01:12 am
"I am on my way to somewhere"  
Nezinu, ko darīt ar savu dzīvi, tāpēc sēžu parkā un klausos grāmatas, un izliekos, ka nekas nav jādara. (Varbūt nekas arī nav jādara?)

Es gribu vēl mazliet pakavēties tajā sajūtā, ka dzīve var būt vienkārša, ka tā nav draudīgs un briesmīgs radījums, no kā neko labu nevar sagaidīt. Tā sajūta ir kā tā gaisma vasaras beigu pēcpusdienās - mierinoša, maiga un (gaistoša).
 
 
pelnufeja
29 August 2017 @ 12:40 am
 
Handmaid's Tale man kaut kā likās biedējošāka par Doctor Sleep, kas bija iepriekšējā grāmata, ko klausījos (ļoti bieži pirms miega). Bet Kinga šausmas es uztveru vairāk kā metaforas iekšējiem dēmoniem, kas, protams, var būt ļoti briesmīgi, bet vienmēr vai gandrīz vienmēr ir varianti, kā ar tiem dīlot, pieradināt, transformēt utt. Kamēr Handmaid's Tale nemaz neizklausās pēc metaforas.

Un kārtējoreiz aizdomājos arī par to, ka cilvēku apsēstība ar ideju, ka by all means vajag panākt pēc iespējas lielāku reproducēšanos, ir viena no lietām, ko es vienkārši nekādi nevaru saprast. Bet varbūt tāpēc, ka attiecībā uz sabiedrību es laikam tomēr esmu pesimiste un man nemaz nešķiet, ka tai noteikti vajadzētu turpināt pastāvēt mūžīgi.
 
 
pelnufeja
12 August 2017 @ 06:55 pm
 
Pirms pāris dienām kaut kādā kafejnīcā Pērnavā ēdu ļoti garšīgu lēcu-kokospiena biezzupu. Nupat mēģināju pagatavot kaut ko līdzīgu. Omg, cik garšīgi.

Tā vieta vispār bija lieliska, jo, neesot specifiski vegānu-veģetāriešu, piedāvāja daudz veģetāru un vegānisku opciu, tostarp saldos. Vegānu šokolādes kūka, ko ēdu, bija neaprakstāmi garšīga. Es vispār esmu sapratusi, ka man vegānu kūkas garšo daudz labāk, jo tās principā garšo tāpat kā parastās kūkas, tikai tajās iztrūkst tā smagnējības nianse - nezinu, kas to rada, bet tieši tās dēļ ir ļoti nedaudzas kūkas, kas man vispār garšo, jo kūkas kā izstrādājums kopumā vienmēr ir licies par saldu un tāds, kas atstāj to riebīgo smagnējuma sajūtu "tu taču zini, ka šis ēšanai nemaz nav paredzēts, citādi tu tagad tik slikti nejustos". Žēl, ka kūkas gan neprotu cept nekādas.
 
 
pelnufeja
12 August 2017 @ 04:34 pm
 
Rakstu motivācijas vēstuli; saprotu, ka viena laba lieta, ko par sevi uzrakstīt, ir, ka tu spēj gan strādāt patstāvīgi, gan iekļauties komandas darbā. Es ļoti labi saprotu, ka motivācijas vēstulē tu neraksti, ka tev, piemēram, riebjas agri celties, un tamlīdzīgas lietas, tomēr man arī liekas svarīgi eksplicīti nemelot. Kas attiecas uz spēju patstāvīgi strādāt, ja apstākļi ir adekvāti, tā nu ir lieta, par ko es jūtos tiešām pārliecināta, ka es to spēju - protu plānot savu laiku un darba režīmu, rēķināties ar termiņiem un dažādiem paredzamiem un neparedzamiem šķēršļiem, darīt lietas bez atgādināšanas un bakstīšanas utt. Man nav vajadzīgi kaut kādi soda vai kontroles mehānismi (ja neizdarīsi, būs sliktas atzīmes), normālos apstākļos es esmu iekšēji motivēta izdarīt to, kas ir jāizdara. Gan skolā, gan uni man vislabāk patikuši/padevušies tieši tie darbi, ko es varu darīt ilgi un viena pati.

Bet darbs komandā ir tricky. Principā man šķiet, ka es spēju sastrādāties ar citiem cilvēkiem. Es esmu empātiska, spēju klausīties, ņemt vērā dažādas lietas, kas citiem ir būtiskas, ja esmu par tām informēta utt. Tomēr ļoti bieži, piemēram, visādos grupu darbos un līdzīgās lietās, es esmu bijusi šokēta par to, kā cilvēki uztver sastrādāšanos ar citiem un kā pret to attiecas. Te runa ir gan par komunikācijas stilu, gan laika plānošanas prasmēm, gan attieksmi pret commitment. Un man nav skaidrs, kā, piemēram, pieaugušiem cilvēkiem var šķist adekvāti vienkārši neparādīties sarunātajā laikā, lai kopīgi darītu ieplānoto, nedodot par to nekādu ziņu, neizdarīt to, kas ir sarunāts utt. Es ne tikai nespēju sastrādāties ar cilvēkiem, kam ir šāda attieksme, es nesaprotu, kā vispār kāds to spēj (zema tolerance pret realitāti, acīmredzot). Un es no pieredzes zinu, ka es šādās situācijās sadusmojos, norobežojos, kļūstu vēsa un dažkārt pat nejauka. Es ar to nelepojos, bet tā mēdz būt.

Un, jā, es nezinu, vai varu rakstīt, ka spēju strādāt komandā. Varbūt varu rakstīt - I have an ability to work in team, where all parties have high sense of responsibility, respect each other and are able to organize their own fucking time. :D
 
 
pelnufeja
03 August 2017 @ 12:08 am
 
- ej prom! man nepatīk, ka tu te lido!
- .....
- nu, labi, lidot vēl ir ok, bet vismaz to zummm skaņu gan varētu izbeigt!
Tags: