pelnu feja
29 July 2014 @ 01:21 am
 
Meh, vienmēr kaut kam vajag visu sabojāt, biju absolūtā sajūsmā par Journey into Darkness (klausāmgabals par depresiju), līdz sākās runas par to, ka depresija ir slimība, kas noteikti prasa medical treatment, un vispār, ka depresija ir illness for life, kam es, protams, nepiekrītu, un man ļoti nepatīk, ka ārsti nāk klajā ar tādu viedokli, turklāt vēl "tā ir, mēs zinām!", nu labi, es jau vispār esmu kukū un maz uzticos medicīnai arī par fiziskām saslimšanām, jo tā man enīvej nevar palīdzēt, bet depresijai, manuprāt, nav jātiek pasniegtai, kā ilness for life, ar ko sadzīvot un ko iemācīties kontrolēt (rijot zāles visu mūžu).

Bet jā - kā tas jūtas no iekšpuses, gan ļoti forši un precīzi atspoguļo.

Un depresija ir slimība, un tā prasa ārstēšanu (un, es nedomāju, ka nekad tai nevajadzētu būt arī ar zālēm), bet tad, kad es paklausos šitādus viedokļus, es reāli sāku pieslieties Darian Leader grāmatā paustajam viedoklim, ka depresija kā koncepts lielā mērā ir 20. gadsimta izdomājums, jo ir vesela industrija, kam tas ir izdevīgi (proti, antidepresantu ražotāji).
 
 
pelnu feja
28 July 2014 @ 09:57 pm
 
Vajadzētu vēl kaut kam jēdzīgam piedāvāt savu palīdzību, man ir garlaicīgi (ne gluži, bet gribas darīt kaut ko citu/jaunu).

It kā visi to vien gaidītu, kad es gribēšu viņiem "palīdzēt". Mamma, droši vien, teiktu "būtu labāk nomazgājusi traukus", bet tur jau tas āķis - mana iespējamā palīdzība var būt tikai mentāla un intelektuāla.
 
 
pelnu feja
28 July 2014 @ 09:30 pm
 
O, tā pavadoņsuņu biedrība man atbildēja, ka viņi ļoti priecājas par manu interesi un viņi turpmāk informēs par viņu aktivitātēm un iespējām palīdzēt (es tā arī uzrakstīju, ka naudas man, diemžēl, nav un ņemt kucēnu uz pagaidu mājām es arī nevaru, jo man jau ir suns, bet, ja es jebkā citādi varu palīdzēt viņu darbībā, tad to ar lielāko prieku darītu (apmēram uzrakstīju, ko es protu, nu, galvenokārt darbs ar tekstu, kaut ko rakstīt, izdomāt, labot kļūdas un tā.)

Vēl biju uzdevusi daudz visādus jautājumus, uz kuriem viņi man arī atbild, izrādās, ka teorētiski es arī varētu pretendēt uz suni-pavadoni, bet nu, protams, praktiski viņi nevar nodrošināt ar suņiem pat visus, kam tas būtu tiešām akūti nepieciešams, bet no nākamā gada valsts finansēšot divu suņu apmācīšanu gadā.
 
 
pelnu feja
27 July 2014 @ 07:36 pm
 
Es neesmu nekāds vegāns un vismz pagaidām par tādu kļūt negrasos, bet, jo mazāk es ēdu piena produktus, jo mazāk man tos gribas. Un siers laikam ir vienīgais no tiem, par ko man tiešām grūti iztēloties, ka spētu no tā atteikties. No piena man vienmēr ir bijis slikti, Biezpienu arī tagad varu ieēst tikai kazas. Tad vēl jogurti un šokolāde. Esmu sākusi dzert sojas pienu, pēc piena gan tas negaršo nemaz, kas manā skatījumā ir ļoti labi, vienīgi šitais, ko tagad esmu nopirkusi nav īpaši garšīgs (tiešā nozīmē - tam nav pilnīgi nekādas garšas), bet tas, ko dzēru pie L, gan bija ok. Ar sojas pienu vienīgā nelaime, ka man visādos veikalos ir grūti to sameklēt, bet nu - tas ir salīdzinoši nesen kļuvis aktuāli. Olas es arī vairs ēdu tikai mīklās kā sastāvdālu, bet nu man kā cilvēkam, kurš negatavo, būt par vegānu būtu pagrūti. Bet, pat ja es kļūtu par vegānu, tad tas nekad nebūtu kā ar gaļas neēšanu - ka nekādā gadījumā neko nedrīkst apēst nemazdrusciņ, jo es principā neatbalstu vegānisma filozfiju, vienk. jūtu, ka man arvien mazāk gribas ēst dzīvneiku valsts produktus.
 
 
pelnu feja
27 July 2014 @ 02:25 pm
 
Nupat karstums kļūst nepanesams. No rītiem vairs nav spēka celties.
 
 
pelnu feja
27 July 2014 @ 03:04 am
 
Daži cilvēki spēj eksistēt tik pretīgi, (es saprotu, ka par tā domāšanu/jušanos var nokļūt ellē), bet tā ir - ir cilvēki, kuru klātbūtnē tu jūties aplīpam ar sūdiem - ne vairāk un ne mnazāk, tas nav nekas atsevišķs, viss, kā viņi ir, ir pretīgi un derdzīgi. Un tas ir tik, tik traucējoši, ka neviļus jāsāk domāt, ka viņi "ir" tik pretīgi tīšām un ar nolūku, lai tevi par kaut ko sodītu vai atriebtos. (droši vien, jābeidz, sevi attaisnot ar visādiem autismiem un supersensuālas uztveres atmazkām - es neesmu ideāls cilvēks - ir cilvēki, kuru klātbūtne man riebjas un liekas pretīga caurcaurēm un negrozāmi.

Galu galā, pilnīgi iespējams, ka kāds tāpat jūtas manā klātbūtnē, jo "pretīga eksistence", droši vien, ir dziļi subjektīvs jēdziens.
 
 
pelnu feja
27 July 2014 @ 01:39 am
 
Kāds man varētu, lūdzu, paskaidrot, ko nozīmē "trollis"?
 
 
pelnu feja
26 July 2014 @ 12:34 am
 
Ja es būtu ar bišķiņ vairāk iekšām un vēl mazāk kauna, nekā man jau tagad ir palicis, kaut kur sadabūtu balto spieķi un ietu izmēģināt, vai tie transporti tiešām apstātos un vadītāji pie manis izkāptu un pavaicātu, vai tas nav transports, ko man vajag, vienk. tas "vadītāja amata aprakstā ir teikts, ka viņiem tā jādara" , izklausījās tā, ka viņi paši šaubās, ka tie vadītāji to vispār zina un varētu realziēt. Plus, man grūti iztēloties, kā, piemēram, centrāltirgus pieturā vai tajā, kas pretī lu, kur nemitīgi apstājas vairāki transporti, varētu notikt. Bet nu, pat ja tas strādātu, par ko es ļoti, ļoti šaubos, es spieķi tāpēc vazāt līdzi enīvej negrasos.

(es vispār domāju, ka ar to, cik neveikla es esmu, es sevi un citus ar to varētu normāli apdraudēt).
 
 
pelnu feja
25 July 2014 @ 08:36 pm
 
Bet tiešām, vajadzētu noskaidrot, vai, ja tai nabaga rīgas satiksmei, piemēram, saziedotu vajadzīgo summu, vai tad viņi būtu gatavi tūlīt ķerties klāt pie transportu aprīkošanas ar kontrastējošām norādēm pusakliem cilvēkiem. Tādā gadījumā varētu sataisīt un internetā izplatīt video rullīti, kurā dažādi cilvēki stāsta, cik sarežģīti ir menedžēt transportu pašlaik un cik vareni būtu, ja tas mainītos. Tikai bailīgi, ka tas varēu izvērsties par gaudām un žēlabām, kādas parasti ir tāda veida reklāmas/lūgumi palīdzēt, es gribētu, lai pamatuzstādījums ir "skaties, cik forši cilvēki, tu taču priecāsies kopā ar viņiem braukt sabiedriskajā transportā", nevis "ak, ak, cik briesmīgi, cilvēkiem ir tik gŗūti". Es tiešām domāju, ka tas, ka es varētu bez grūtībām menedžēt sabiedrisko transportu, pasaulei kopumā nāktu ļoti par labu.

Var jau būt, ka tas ir pilnīgi nereāli un neiespējami, bet varbūt arī nē, par šo ir vērts padomāt.
 
 
pelnu feja
25 July 2014 @ 02:59 pm
 
Katrā dzīves posmā ir citi cilvēki, kas tevi uzskata par muļķi.
 
 
pelnu feja
25 July 2014 @ 03:07 am
 
Reizēm man tik briesmīgi pietrūkst dzejas - tā, ka varētu ņemt no plaukta un aizgūtnēm lasīt.
 
 
pelnu feja
25 July 2014 @ 02:19 am
Jūra  
Šodien es nolēmu, ka ir jāiet peldēties. Lielā mērā aiz bailēm, ka vasara paies, un es būšu tik daudz gājusi uz jūru, bet ne reizi nebūšu bijusi pa īstam ūdenī. Tad nu es arī gāju. Bija pagrūti izvēlēties piemērotu vietu, jo pūlis man riebjas, turklāt man bija bail, ka es tajā neatradīšu savas mantas, savukārt tur, kur cilvēku jau mazāk, vairs nav nekādu lielo orientieru - ģērbtuves, miiskastes utt.(bet man īstenībā vienmēr, iznākot no jūras, ir bijusi nenormāla apjukiuma sajūta par to, kur es atrodos un kur ir manas mantas), tā kā tas nav nekas jauns. Atstāju mantas tuvu krastam un man paveicās iznākt no ūdens gandrīz tieši pie tām.

Es joprojām ūdenī jūtos labāk un stabilāk, nekā uz zemes, nemaz nav sajūtas, ka kājas sapīsies uz līdzenas vietas. Varbūt man patiesībā bija jābūt zivij. Ūdenī ir tik droši un labi. Vienīgi briesmīgi auksti. Esmu kļuvusi tik aukstumneizturīga, bija laiks, kad es gāju jūrā peldēties visādos laikaapstākļos, tagad pat tik karstā dienā brienu un trīcu, un man ir grūti elpot aiz tā, cik ļoti man salst. Varu arī tikai pāris reizes ienirt un brītiņu papeldēt turpu šurpu, tad jābēg ārā. Bet pēc peldes es jtos tik dauz labāk un man bija vairāk spēka, nekā pirms tam. Biju paņēmusi līdzi keksiņus, jo man šajā karstumā ir tik maz spēka, ka biju paredzējusi, ka pēc peldes man varbūt būs sajūta, ka varētu bezspēkā nokrist smiltīs, tāpēc būu vēlams tūlīt sevi pabarot, bet ēst pat lagā nemaz negribējās.
Kad vakarā biju aizgājusi pie jūras vēlreiz ar suni, es mēģināju viņu visādi ievilināt ūdenī, kā rezultātā nejauši iesēdos jūrā ar visu kleitu, tsgad gan ir tik silti, ka tā nebija nekāda lielā bēda. Bet atcerējos, kā mēs ar L Aicinājumā pirms simts gadiem gājām peldēties jūrā ar visām drēbēm.
Vispār man laikam ūdenī tā pa īstam ir bijis bail tikai vienu reizi - kad es viena pati gāju peldēties briesmīgā miglā, un tad es kaut kādā brīdī sapratu, ka migla ir visur un vairs neko nevar redzēt. Un tad arī nebija īsti bail, bet tāda kā brīdinājuma sajūta - tālāk vairs neiet, saprast, kurā virzienā ir krasts, un iet ārā. Nu, vēl ir bailīgi tumsā, bet tad es arī izvairos no ūdens, jo tad ir tā iracionālā - dzīlēs ir kaut kas ļauns - sajūta. Tā ir tā dzīļu tumsa, kas man saistās ar elli, ar to, ka es tur varētu pazust, un tad nekā, nekā vairs nebūtu.
 
 
pelnu feja
22 July 2014 @ 10:53 pm
 
Fak, mamma ir salasījusies grāmatas un tagad redzami mēģina vērst sarunas uz homoseksualitāti.

Viņa bija ļoti mierīga un laipna, un galvenais vēstījums laikam bija "vecāki jau to nevar nepamanīt". Bet man nav ne mazākās vēlēšanās ar viņu šo apspriest.

Vispār es ierosināju, ka viņai vajag pamācīties lietot kindlu, kamēr es vēl esmu te, jo šādas prasmes var būt noderīgas, saliku grāmatas, ceru, ka kādu laiku mēs lasīsim katra savas grāmatas (ne par homoseksualitāti), un būs miers.
 
 
pelnu feja
22 July 2014 @ 03:45 am
 
Runājot par elli, es laikam, kopš vienreiz esmu uzdūrusies kādam, kas man no savām kristieša pozīcijām apgalvo, ka man ir reāls potenciāls nonākt reālā ellē, beidzot varu nomierināties un sajusties tā, ka es vairs ar cilvēkiem negribu par to runāt, jo, nu, kamon, nekāda elle ar velniem un katliem neeksistē, bet to var saprast tikai, kad kāds tev mēģina iestāstīt, ka eksistē gan, un tu redzi, cik absurdi tas viss patiesībā ir, un es jūtos tā, ka man vairs nevajag par to uztraukties.

Bet jā - mana personiskā elles interpretācija laikam vispār nemaz nesaistās ar dēmoniem un ugunīm, bet gan ar būšanu kaut kur tālu izplatījumā vienam pašam, milzīgā visaptverošā tumsā un aukstumā, vēl tas varētu būt zem ūdens, tur nekādu dēmonu nav. tur vispār nekā nav, tik šausminoši un visaptveroši nekā nav. Kaut kāda absolūtā tumsa un tukšums. Agrāk, kad man bija visas tās bailes, ka lietas ap mani varētu pārvērsties, telpa izgaist utt., man mēdza likties, ka es tur varētu nokļūt jebkurā mirklī, jo nekad es nebiju īsti droša par to, ka starp mani un apkārtējām lietām eksistē kāda droša un noturīga sasaiste. Man bija ļoti bail, ka es varētu nejauši izkļūt ārpus sava ķermeņa, ārpus pasaules. Tagad tas liekas tik jocīgi, un to ir ļoti grūti aprakstīt. Tagad tā nekad vairs nav. Man neliekas, ka es varētu nejauši "izkrist no pasaules". Varbūt tagad es saprotu, ko aptuveni varētu nozīmēt teiciens "stāvēt ar abām kājām uz zemes", lai gan varbūt arī nē.

Vēl es reizēm domāju par visu to sajūtu, ka ļaunums un gari ir tepat - nez, tā tiešām bija vai es vienkārši biju galīgi kukū? Un it kā jau tam nav nekādas nozīmes, jo tagad tas viss arvien vairāk aizslīd prom, es vairs nevaru iztēloties, kā var dzīvot tādās visu laiku klātesošās šausmās, kā tas ir iespējams. Visas tās sajūtas pamazām attālinās kā murgi, kurus tu ar laiku aizmirsti, un, pat ja neaizmirsti sižetu, bailes ir prom.

Es domāju, ka manas bailes nokļūt ellē arī, droši vien, ir bijušas cieši saistītas ne tik daudz ar kristietību, cik ar to klātbūtņu sajūtu, lai gan kristietība mani visādu velnu sakarā normāli iebiedēja jau bērnībā, bet nu labi, nav vērts tajā daudz iedziļināties, tas ir pagājis un beidzies, es ceru, uz visiem laikiem.
 
 
pelnu feja
21 July 2014 @ 07:36 pm
 
Bet es atkal aizdomājos par mūžseno jautājumu, nez, ar ko tad bērnu literatūra patiesībā atšķiras no pieaugušo literatūras, un izdomāju, ka laikam taču ar to, ka bērnu grāmatās nedrīkst notikt nekas pārāk briesmīgs, kas tiktu slavināts, plus ļaunums nedrīkst uzvarēt, tipa, ja būs grāmata, kurā brīnišķīgi aprakstīts, kā fejas un elfi izposta rotaļu laukumu un aplaupa bērnudārzu, un tie tā arī paliktu nesodīti nodarījumi, tā uzreiz būs pieaugušo literatūrua. Un tad es izdomāju, ka būtu forši uzrakstīt bērnu grāmatu, kurā ar varoņiem, kuri būtībā ir labi cilvēki (vai kaut kādi pasaku radījumi), notiek visādi piedzīvojumi, viņi visu dara daudz maz labi un saprārīgi, un viņiem arī izdodas sasniegt kaut kādu savu mērķi (lai nu kāds tas arī nebūtu), un grāmata beigtos ar to, ka viņi lido lidmašīnā, kuru nottriec teroristi nu vai kaut kādi tur tumsas spēki - man liekas, ka tas būtu ļoti jēdzīgs vēstījums par to, ka tu vari būt labs un visu darīt pareizi, bet reizēm ar tevi tāpat notiek sliktas lietas (nu, vismaz ārēji sliktas), mītos jau arī tas ir - "tu vari visādi censties un pūlēties, bet ir lietas, kas vienkārši ir lemtas". Man liekas, ka tā ir varena ideja. Un, ja es to kādreiz realizētu, es varētu pārbaudīt, vai traģiskās beigas uzreiz ieklasificētu šādu stāstu pieaugušo literatūrā.
 
 
pelnu feja
20 July 2014 @ 01:50 am
 
To work with any depressive states means taking the distinction between truth and the facts seriously. Sadly, today it is the 'facts' that are deemed more important by most conventional forms of healthcare, which emphasize not the unconscious mental life of the sufferer but their observable behaviour. Reducing pain and getting rid of symptoms deemed to be the central aims of treatment. Sleep, appetite and productivity must all be restored. Although this may of course be of the utmost importance, there is a danger here that a suppression of symptoms takes the place of an analysis of symptoms, which may recur, in altered form, later in life. The dimension of truth is stifled rather than elaborated. We have seen the significance of unconscious processes in the mournings and melancholias that so often lie behind depressive states. To access and have an effect on these processes, we need speech and dialogue, and this is unlikely to be either short or sweet. In today's quick-fix society, treatments which claim achieve rapid results will no doubt seem more attractive, especially to healthcare providers like NHS trusts and insurance companies. These treatments may improve our moods, making us less agitated and less reactive to external events, but they do not allow any real access to the source of our problems. Drugs can alleviate surface pain but they cannot affect personal, unconscious truth, which can only emerge through speaking.

(Darian Leader "The New Black: Mourning, Melancholia and Depression")
Tags:
 
 
pelnu feja
20 July 2014 @ 01:20 am
 
He is arguing, after all, that the decisive factor is not the strength of our attachment to the one we have lost. It isn't love, but the mixture of love and hate that matters. We'll have difficulties in mourning not because we loved someone too much, as common sense might suggest, but because our hatred was so powerful. Perhaps it is the very effort to separate the love and hate that incapacitates the mourner, leaving them trapped in a painful and devastating limbo that can take the form of exhaustion or panic.

(Darian Leader "The New Black: Mourning, Melancholia and Depression")
Tags:
 
 
pelnu feja
18 July 2014 @ 10:34 pm
 
Bet tad jau skaidrs, kāpēc es esmu kukū - pie visa vainīgs alumīnijs.
 
 
pelnu feja
17 July 2014 @ 04:42 pm
 
Freud argues that while the mourner knows more or less what has been lost, this is not always obvious to the melancholic. The nature of the loss is not necessarily known consciously, and may just as well involve a disappointment or slight from someone else as the loss of occasioned by bereavement, or even the collapse of a political or religious ideal. If the melancholic does have an idea of whom he has lost, he does not know, Freud says, 'what he has lost' in them. This brilliant point complicates the simple picture of grief. We have to distinguish 'whom' we have lost from 'what' we have lost in them. And, as we will see, perhaps the difficulty of making this separation is one of the things that can block the mourning process.

(Darian Leader "The New Black: Mourning, Melancholia and Depression")
Tags:
 
 
pelnu feja
17 July 2014 @ 01:09 am
 
Nezinu, vai es to agrāk vienkārši neesmu pamanījusi vai arī pa šiem pāris gadiem tas ir dramatiski mainījies, bet ir reāli baisi redzēt, cik ārprātīgi daudz mana māte ņaud un sūkstās par visu iespējamo. Un tas vairs nav par atsevišķām problēmām, tas ir tā visaptveroši: "studenti ir slikti, kolēģi ir slikti, laikaapstākļi ir slikti, es, protams, apriori dzīvoju un domāju nepareizi utt". Šitais ir pārmnācis visu citu viņas personībā.

Vienlaikus, man ir skumji un žēl, un sāpīgi, jo es saprotu, ka cilvēki neizvēlas tādi kļūt no laba prāta, es saprotu, ka kāds, kurš par dzīvi runā ar tādu rūgtumu, ļoti cieš, un tajā pašā laikā es esmu nogurusi saprast, es esmu nogurusi būt par miskasti.

Kad viņa man zvana, es esmu sākusi melot, ka griežu dārzeņus salātiem vai daru kaut ko svarīgu pie datora, kam man vajag ļoti koncentrēties, aŗi, ja tā nav, jo es nespēju visu to sūdzēšanos izturēt. Arī, ja tā nav tiešā veidā pausta neapmierinātība, tad tonis gandrīz konstanti ir tāds kā aizvainots un ņaudulīgs. Un uz visu, ko es ierosinu kā iespējamu problēmu risisnājumu, tiek atbildēts "tas jau tāpat neko nemainīs". Nav runa par to, ka es nesaprastu, ka reizēm vienkārši gribas pasūdzēties un pažēloties, un lai tev saka "pai, pai, uķipuķi", nevis bāžas virsū ar potenciālajiem risisnājumiem, bet viņa tā reaģē vienmēr, vienmēr, tas ir briesmīgi.
 
 
pelnu feja
15 July 2014 @ 03:13 pm
 
Dāma, kas mani vakar reģistrēja studijām, nelikās ne pārsteigta, ne satraukta par to, ka es nevaru pārbaudīt datus, lasot. Bija ļoti laipna un pieklājīga. Toties, kamēr viņa iereģistrēja manus papildus dokumentus, kuru kopijas pievienoju, man bija kādu pailgāku brīdi jāsēž pilnīgā bezdarbībā, tāpēc pievērsu uzmanību sarunai pie tuvējā galdiņa, kur divas darbinieces runāja par to, ka esot atnākusi reģistrēties pilnīgi akla meitene, kurai esot bijis ar pirkstu jāiebaksta, kur tieši jāparakstās, tad viņas kādu brīdi runāja par to, ka jau iepriekš ir bijuši visādi studenti ar redzes problēmām, bet viņi tomēr parasti vismaz kaut ko ir redzējuši, un, nez, kā tad tā meitene domājot mācīties. No vienas puses tas parāda, ka viņi nav baigi informēti un pieraduši pie visādiem variantiem, kā studiju procesu varētu menedžēt akls cilvēks, no otras puses, tas, ka es pēdējā laikā šad tad uzduros kaut kam šādam, tomēr liecina, ka arvien vairāk cilvēku ar visādām veselības problēmām sāk nākt "ārā no skapjiem", kas vieš cerības, ka arī videi un attieksmei laika gaitā būtu ievērojami jāmainās. Jo nu skaidrs, ka viņi nav ieinteresēti domāt par, piemēram, sakarīgām norādēm un taml, ja students, kam tās varētu būt vajadzīgas, parādās reizi simts gados.

Vakar gan bija ļoti nepatīkama situācija ar tramvaja vadītāju, kura negribēja dot man divas biļetes un izturējās visai nepieklājīgi. Bet es vispār plānoju uzrakstīt uz rīgas satiksmi un ar viņiem laipni un nopietni aprunāties par šo un to.
 
 
pelnu feja
15 July 2014 @ 03:18 am
 
Jā, un es saņēmu drosmi un izlasīju savu stāstu md krājumā, un nokaunējos. Galvenokārt par valodu.

Bet kopumā, man liekas, ka krājums ir labs un baudāms. Krietni labāks, nekā man likās, ka varētu būt. Varbūt, ka ir pat labi, ka ir arī sūdīgi stāsti pa vidu (kā atelpas dzejoļi, piemēram).

Bet nu man proza ir kā galda spēles un kulinārija - reizēm ir forši paniekoties, bet kopumā, kad skaties uz rezultātu, neviļus jādomā "wtf, a priekš kam es šito darīju?". Par dzejoļiem man nekad nav sajūta "wtf, kāpēc es šito rakstīju?" arī tad, ja man tie vairs nepatīk.
 
 
pelnu feja
15 July 2014 @ 02:08 am
 
Jei, es atkal esmu studente. Lai gan - vasaras vidum tas šķietas galīgi nederīgs apzīmējums.

Mani, protams, satrauc visādas praktiski tehniskas lietas, bet kopumā es par šo jūtos tik labi un priecīgi. Liekas, ka viss pamazām iegūst tādu kā pareizu un jēgpilnuu virzību, ne tāpēc, ka principā tā ir pareizā un vajadzīgā lieta, ko dzīvē darīt, bet, jo es tiešām to ļoti gribu.
 
 
pelnu feja
13 July 2014 @ 01:39 am
 
Šodien man stipri sāpēja galva. Bet visādi citādi bija burvīgi - ar L staigājāmies gar upi un runājāmies. Joprojām runājamies.
 
 
pelnu feja
13 July 2014 @ 01:02 am
 
"Es taču saprotu, kā tas ir - iemīlēties visādos briesmoņos."
Tags:
 
 
pelnu feja
12 July 2014 @ 03:09 am
 
Kas to būtu domājis, ka cīnīties ar veselīgu uzturu būs tik grūti. Ar cīņu, es domāju, cīņu ar to, lai es nepārtiktu tikai no saldumiem. Es sākumā biju izdomājusi, ka vispirms rūpīgi izpētīšu, kādas vielas, kuros produktos ir (man nekad nav bijis aktuāli, un es tiesām no tā neko nesaprotu, jo, redziet, man garšo tikai saldumi, sēnes un siers, un vispār es ēdu visādus draņķus)un tad sākšu pamazām mēģināt to visu, kur ir man vajadzīgās vielas, arī ēst, bet tad es izlasīju grāmatā, ka tā visa esot tikai prokrastinācija, lai neko nevajadzētu mainīt, tāpēc sāku ar apņemšanos katru dienu ieturēt vismaz vienu jēdzīgu maltīti, kas nesastāv no saldumiem un kurā būtu svaigi dārzeņi. Viss iet greizi jau no paša sākuma, proti, es tiešām gatavoju un ēdu, tikai tā viena jēdzīgā maltīte jau otro vakaru ir, kad atgriežos no vakara pastaigas, ap vienpadsmitiem. Es nezinu, man nesanāk ievērot nekādus režīmus, es esmu par vāju un neuzņēmīgu.

Man vajadzētu, lai kāds par mani tur īkšķus un skaita lūgšanas tā, it kā es mēģinātu atbrīvoties no smagas atkarības, jo noņemties ar to ēšanu ir tik grūti. Un man tik tiešām liekas, ka man saldumi ir reāla atkarība.
 
 
pelnu feja
11 July 2014 @ 03:53 am
 
One person I met referred to her illness as "a friend who has come to teach me great truths". Calling her illness a "friend" helped her lessen the fear of her situation because she never had a friend whom she feared. She associated her friends with love, joy and trust, and by thinking of her illness as a friend, she felt that she could communicate with it. She felt it would leave her when their time together was complete (..).

(Caroline Myss "Why People Don't Heal and How They Can")
Tags:
 
 
pelnu feja
10 July 2014 @ 05:35 pm
 
Ja tu esi tāds raudulīgs murmulis, tad lasīšanai visādās kafejnīcās tas ir diezgan liels apgrūtinājums, šodien bēgu prom. Es principā vienmēr esmu sevi apzinājusies kā pāremocionālu radījumu, kurš var saraudāties par visādiem niekiem un to regulāri dara, bet, pirms biju sākusi praktizēt lasīšanu publiskās vietās, nebiju piefiksējusi, ka es, lasot grāmatas, mēdzu raudāt ne tikai, kad kāds mirst vai notiek kaut kas mega dramatisks, bet vienkārši laiku pa laikam.
 
 
pelnu feja
09 July 2014 @ 02:59 pm
 
Nevaru sagaidīt, kad sāksies studijas. Es esmu absolūtā sajūsmā.

Un tikko iedomājos, ka man taču jau ir pieredze līdzdalīga pētījuma veikšanā, proti, meistardarbnīcas, kur taču es tomēr gāju pētīt, nevis piedalīties. Bet vispār jau bailīgi, ja es beigu galā kaut kā iekļuvu tajā krājumā, sazin, kur es vēl varētu attapties, tā ejot izpētīt kaut ko. Es ļoti ceru, ka mana darbnīcu pieredze man palīdzēs studijās, tb - gribu saglabāt tieši to "šis ir piedzīvojums, un nav jāuztver pārliecīgi nopietni" sajūtu, jo tieši tad izrādās var apmeklēt visas lekcijas un izpildīt visus mājasdarbus.

Pēc šī sanāk, ka darbnīcas ir ļoti mainījušas manu dzīvi, neesmu tik droša par prozas rakstīšanas prasmēm, he, he. :) (es to krājumu joprojām vēl nevaru saņemties sākt lasīt).
 
 
pelnu feja
09 July 2014 @ 02:42 am
 
Change scares us so much that many people will unconsciously sabotage their own healing process rather than make changes in their emotional and psychological lives that will affect a shift in their biology. (..) Although there are no guarantees about healing. If you are able to enter the process of change, then you maximize your chances of healing.

(Caroline Myss "Why People Don't Heal and How They Can")
Tags:
 
 
pelnu feja
09 July 2014 @ 02:20 am
 
Sen nebiju bijusi staigāties naktī. Viss smaržo, un var iet bez jakas. Atkal uznāca spēcīga zemes vilkme, un briesmīgi sagribējās nogulties uz asfallta un tur kādu brīdi pagulēt, un tagad es pat vairs nedomāju "ārprāts, šis ir traki, tā nedrīkst justies, normāli cilvēki negrib ierakties ar rokām zemē vai gulēt uz asfalta", bet gan "ja jau man tik ļoti gribas, kāpēc es to nedaru? ir taču nakts, un nevienu tas netraucētu". Laikam jau nedaru, jo bail no kādas garāmbraucošas policijas mašīnas, no kuras varētu maldīgi izskatīties, ka es esmu apnarkojusies vai ka man ir slikti.
Pa dienām tagad ir baisi grūti, ārā iziet gandrīz nevar, nav spēka, nav ko elpot, mājās arī pagrūti. Pat ja eju staigāties ap desmitiem vakarā, joprojām ir par karstu (pat varbūt ne tieši par karstu, bet sajūta, ka nav pietiekami daudz gaisa, ko iedabūt plaušās). Un tad vēl tās smaržas. Nevaru izturēt, karstums tās padara īpaši izteiktas. Sāku baidīties, vai es tomēr nepārvēršos par kaut ko līdzīgu tam džekam no Parfīma, jo vakar man ārā ļoti bieži likās, ka cilvēki smird, ejot viņiem garām; pavisam parasti cilvēki, bet no viņiem nākošās veļas mazgājamo līdzekļu, ķermeņa kopšanas līdzekļu un sviedru dvakas bija neizturamas.
 
 
pelnu feja
08 July 2014 @ 02:37 am
 
Cik gan es esmu patīkami un kvalitatīvi iemācījusies pavadīt laiku pati savā sabiedrībā. Un, man šķiet, ka tas ir ievērojami nācis par labu pilnīgi visām manām attiecībām ar cilvēkiem un spējai komunicēt kopumā. Ja tik ļoti nenāktu miegs, varētu gandrīz apraudāties aiz šīs atklāsmes varenuma.

Bet jā - trimdai tuvojoties noslēgumam, es gan esmu sākusi ļoti, ļoti sailgoties pēc komunikācijas un sarunām, un rosības, un pilsētas trokšņa, bet tas ir ar pilnīgi citu sajūtu, nekā man likās, ka būs, kad šurp atbraucu. Cik labi, ka tā bija jānotiek, ka es te nokļuvu un dzīvoju, es esmu par to tik pateicīga.
 
 
pelnu feja
07 July 2014 @ 02:20 pm
 
The thing with dying, well, with death really, is that there's a difference between being someone who knows they can really die at any time and someone who doesn't . I know, and Wim doesn't. That's all there is to it. I wouldn't wish on anyone that awful instant when I realized that the headlights coming towards us were real. But without that understanding people think there are dangerous things that can kill you, and everything else is safe. That's just not the way it works.

(Jo Walton "Among others")
Tags:
 
 
pelnu feja
06 July 2014 @ 06:39 pm
 
- Vārds ir ikvienai lietai un būtnei, - Ogions teica ar tādu pārliecību, ka Gedam nebija dūšas atkārtot, ko viņam sacījis arhimags Genšers - ka tādiem spēkiem kā viņa atsvabinātā ēna neesot vārdu. Pendoras pūķis patiešām bija piesolījies pateikt Gedam ēnas vārdu, bet viņš daudz neticēja šāda piedāvājuma patiesīgumam, tāpat kā Serretas apgalvojumam, ka Akemens pateikšot visu, kas viņam jāzina.
(..)
- Vai ir kāda vieta..? - Geda balss pamira, iekams viņš bija izteicis jautājumu līdz galam.
- Drošas vietas nav, - Ogions saudzīgi teica. - Nemaini vairs savu izskatu, Ged. Ēna cenšas iznīcināt tavu patieso būtību. Tai tas gandrīz izdevās, piespiežot tevi iemājot vanagā. Nē, es nezinu, kurp tu varētu doties. Bet es nojaušu, ko tev vajadzētu darīt. Grūti ir tev to pasacīt.
Geda klusēšana kliedza pēc atbildes, un Ogions beidzot teica: - Tev jāgriežas atpakaļ.
- Jāgriežas atpkaļ?
- Ja tu dosies uz priekšu, ja turpināsi bēgt, tu visur sastapsi briesmas un ļaunumu, jo ēna ir tā, kas tevi dzem, un tieši tā izvēlas tavu ceļu. Jāizvēlas ir tev, tev jāmeklē tas, kas meklē tevi. Tev jāvajā tavs vajātājs.
Geds neko neatbildēja.
- Es devu tev vārdu pie Aras avota, - mags turpināja. - Aras upe krīt lejā no kalniem un ietek jūrā. Cilvēks var uzzināt savu galamērķi, taču to viņš var tikai tad, ja griežas atpakaļ un atgriežas savā sākumā, un ieslēdz šo sākumu sevī. Ja viņš nav upes mutuļos un atvaros mētāts sprungulis, tad viņam jābūt pašai upei, visai upei no avota līdz ietekai jūrā.

(Ursula Le Gvina "Jūrzemes burvis")
Tags:
 
 
pelnu feja
06 July 2014 @ 06:16 pm
 
Zēna gados Ogions tāpat kā citi zēni bija domājis, cik tā būtu interesanta rotaļa, ja ar burvju mākslas palīdzību varētu mainīt savu izskatu un pārvērsties pēc patikas par citu cilvēku, zvēru, koku vai mākoni un tēlot neskaitāmu būtņu lomas. Bet, burvis būdams, viņš bija uzzinājis, kāda ir maksa par šo spēli - tas ir risks pazaudēt pašam sevi, rotaļā pazaudēt patiesību. Jo ilgāk cilvēks saglabā svešo izskatu, jo lielāki kļūst šie draudi. Ikviens māceklis un zintnieks savā skološanās procesā iepazīst stāstu par Vejas burvi Bordžeru, kuram patika pārvērsties par lāci. Darīdams to arvien biežāk un kavēdamies lāča izskatā arvien ilgāk, viņš ļāva lācim izaugt sevī tiktāl, ka cilvēks gāja bojā; kļuvis par lāci, viņš mežā nogalināja pats savu mazo dēlēnu, un vēlāk viņu pašu panāca un nogalināja mednieki. Un neviens nezina, cik daudzi no delfīniem, kuri peld Iekšjūras ūdeņos, kādreiz ir bijuši cilvēki - gudri cilvēki, kas aizmirsuši savu gudrību un savu vārdu nemierīgās jūras priekos.

(Ursula Le Gvina "Jūrzemes burvis")
Tags:
 
 
pelnu feja
05 July 2014 @ 08:22 pm
 
Es taču teicu, ka augstāki spēki ir manā pusē. Viņi vienk. bija nepareizi aizpildījuši manu pieteikumu. Es pagaidām esmu piektā, jācer, ka pa divām dienām nepieteiksies daudzi ar mega izciliem rezultātiem. Bet nu jā - es briesmīgi pārdzīvoju, bet šis man arī palīdzēja saprast, ka es tiešām gribu tur mācīties, jo biju jau paguvusi pēc psihošanas un histērijām nomierināties un izlemt, ka es esmu gatava ņemt studiju kredītu.
 
 
pelnu feja
03 July 2014 @ 11:40 pm
 
Bet es netieku antropologos jau tagad (kaut arī mani rezultāti nav slikti, bet nu, protams, tie nav arī izcili) - es varētu tikt visādās citās programmās, ja tagad mainītu prioritātes, droši vien, bet es tur negribu. tb - es jau arī tikšu, bet es negribu neko citu.
 
 
pelnu feja
03 July 2014 @ 06:44 pm
 
Ok, blogs ir nonācis arī līdz manai mammai. (atcerējos, cik izmisīgi es mēģināju no viņas noslēpt, ka rakstu dzejoļus).
Doma, ka viņa to lasa, nav pārāk omulīga, bet nu - dzīve ir grūta. :(
 
 
pelnu feja
03 July 2014 @ 02:43 am
 
A strange thought: I would not want this not to have happened. Because if I escape I shall be a completely different and I think better person. Because if I don't escape, if something dreadful happened, I shall still know that the person I was and would have stayed if this hadn't happened was not the person I now want to be.

(John Fowles "The Collector")
Tags:
 
 
pelnu feja
02 July 2014 @ 10:36 pm
 
Tagad nekādu līmeņu vairs nav, ir tikai procenti, bet mēs ar L skaipā noskaidrojām, ka pēc vecās sistēmas sanāk, ka man angļu valodā ir B. Ar visu to, kā es tur mocījos lasot un man vispār ir sajūta, ka es atbilžu lapās pusi saķeksēju nepareizi. Ziniet ko - šoreiz es tiešām pat pati ar sevi lepojos.

Rīt es eju pēc sertifikāta un pieteikties studijām.
 
 
pelnu feja
01 July 2014 @ 09:26 pm
 
Es neesmu īsti droša, bet mans minējums ir, ka šī rindiņa pieder Ivaram Šteinbergam, katrā ziņā es kādos lasījumos kaut kad noteikti esmu dzirdējusi kādu lasām "kā gribētos piezvanīt savām pazudušajām grāmatām", es labprāt uzrakstītu šo vārdu autoram un apjautātos, vai viņš gadījumā nav atklājis, kā to izdarīt, jo mums te ir steidzami nepieciešams sazināties ar vienu pazudušu grāmatu.
 
 
pelnu feja
01 July 2014 @ 09:09 pm
 
Āāā, cik Orbītas pasākums bija lielisks. Man tik ļoti patika, kaut arī es gandrīz neko nesapratu - atpazinu vienu dzejoli no Stereo un sapratu atsevišķus vārdus vai frāzes no citiem tekstiem. Bet mūzika un lasījuma maniere - viss kopā tik forši. Varēju grimt domās un nemaz nejusties par to vainīga, bet laiku pa laikam apziņā iepeldēja atsevišķas skaņas vai saprasto frāžu radīitas iztēles ainas. Sēdēju tur un pēkšņi atkal sajutos tā, ka es esmu līdz ausīm ieķēpājusies dzīvē, iestigusi un iepinusies, un tas ir reizē briesmīgi un brīnišķīggi, skaisti un derdzīgi, sāpīgi un priekpilni.
 
 
pelnu feja
01 July 2014 @ 02:12 pm
 
Man liekas jocīgi, ka ir cilvēki, kas diskusiju uztver kā kašķi, ko paši izprovocē un tad beigās apvainojas. Mana sajūta ir "pierādi man, ka "neredzīgs" ir labāks vārds par "aklu". Vienk. pliks politkorektums (un tas vēl arī ir jautājums, vai tas tiešām ir politkorekti) nav nekāds arguments.
 
 
pelnu feja
30 June 2014 @ 07:41 pm
Par blogu  
Paldies, [info]saccharomyces , par ideju šim un visādu praktisku palīdzību!
 
 
pelnu feja
30 June 2014 @ 05:44 pm
Par blogu  
Ok, rokas trīc, nu, ne gluži, bet kopumā šis ir tā kā nedaudz bailīgi, es jau daudz te esmu rakstījusi par tiem aspektiem, kas mani visually impairment bloga sakarā satrauc, sākumā man pat likās, ka visi tie bubuļi ir pārāk briesmīgi, un es vispār neesmu gatava šo nekā publiski izvērst, jo man ir ļoti bail no visādām iespējamām negatīvām sekām, nu, piemēram, ka cilvēki varētu sākt mani identificēt ar slimību vai visādas lietas, ko es daru, neadekvātos veidos sasaistīt ar manām redzes problēmām, bet tad es kārtējo reizi sapratu, ka esmu ļoti nogurusi no satraukšanās par to, ko "cilvēki padomās", jo viņi "padomās" neatkarīgi no tā, ko es darīšu vai nedarīšu,,un es tik tiešām ļoti, ļoti ticu, ka šī ir laba ideja, kas kopumā varētu veicināt informētības un izpratnes veidošanos sabiedrībā, jo tieši to trūkums, kā arī klusums publiskajā telpā, manā skatījumā, lielā mērā ir par cēloni tam, kāpēc Latvijas situācija cilvēkiem ar nopietnām redzes problēmām ir tik neatbalstoša un nedraudzīga. Un es negribu sēdēt stūrī un činkstēt, negribu nomētāt akmeņiem svešu siltumnīcu, kamēr pati neko nemēģinu izaudzēt. Un šobrīd tas, ko es varu darīt, lai lietas mainītos, ir stāstīt par sevi, dalīties savā pieredzē, kā arī visā tajā, ko es saistībā ar šo esmu izpētījusi, atklājusi un izdomājusi. Un, galu galā, es tiešām domāju, ka arī latviešu valodā šādi blogi ir vajadzīgi, ja neviens cits tos neraksta, kas man cits atliek? Mani ļoti daudz kas nepatīk un "es neesmu ar mieru", ka tas tā turpinās, he, he, bet tieši tāpat man ir ļoti daudz pozitīva un priecīga, ar ko šī visa sakarā dalīties. (tas, par ko es baidos visvairāk, ir, ka no malas es varētu izklausīties agresīva vai činkstoša - man gribas, lai izdotos šo visu veidot ne par maigu, ne par skarbu - proti, daudz kas galīgi nav pareizi, un tas nav tolerējams vai pieņemams par normālu, bet veidi, kā risisnāt un mainīt, ir pašos pamatos saistīti ar vēlēšanos un gatavību uz atklātu sarunu un problēmjautājumu aktualizēšanu un iedziļināšanos tajos, nevis ar dusmām un tukšu bļaustīšanos.

Un jā - kopumā ideja šim visam ir mega grandioza (kā jau visas manas idejas un plāni)- proti, ar laiku ir doma šo tulkot angļu valodā, lai varētu popularizēt arī ārpus Latvijas, un arī šeit to visādi reklamēt un padarīt pēc iespējas visiem pamanāmu un pieejamu, jo es noteikti negribu, ka tas paliek šaurā lokā un to lasa tikai cilvēki, kam šīs lietas ir personiski aktuālas - es ļoti gribētu, lai šī tēma aktualizējas sabiedrībā kopumā. Bet ar kaut ko ir jāsāk. Un es tiešām ļoti priecātos dzirdēt viedokļus, ieteikumus un norādes uz to, ka kaut kas te galīgi neliekas ok, ja tas tā ir, jo nu, es visādu praktiski tehnisku lietu ziņā vispār esmu pilnīgs murmulis. Pagaidām te arī ir ļoti maz ierakstu, bet, kamēr šis nav publiskots, protams, man nav baigās motivācijas slepenībā rakstīt. Nu un jā - es pasludinu šodienu par svinīgu bloga atklāšanas dienu! :)

http://will-to-regard.tumblr.com
 
 
pelnu feja
30 June 2014 @ 01:10 am
 
Man ir ļoti grūti saprast "kā cilvēki var ticēt Dievam, ja pasaulē notiek tik briesmīgas lietas" nostāju. Man šķiet, ka es vispār tikai tāpēc spēju dzīvot šajā pasaulē, ka es ticu, ka eksistē Dievs un jēga. Un tam nav nekāda sakara ar piederēšanu kādai konkrētai reliģijai. Es vienkārši vienmēr, pat vislielākajos sūdos un visbriesmīgākajā izmisumā, esmu zinājusi, ka šis beigsies, es izturēšu un tikšu ārā, citādi nevar būt. Tikai brīžiem visādi mēsli šai zināšanai ir bijuši virsū tik biezā slānī, ka to gandrīz, gandrīz pilnīgi nogremdējuši. Un tas varbūt izklausās kaut kā nepieklājīgi, bet vienmēr, kad manā dzīvē kaut kas sakārtojas vai mainās uz labu, es esmu ļoti pateicīga un reizē man ir tāda kā "es zināju, ka beigu beigās viss būs labi" sajūta.

Cita lieta, ka līdz tam "beigu beigās" var pagūt piedzīvot visādas briesmas un mokas.
 
 
pelnu feja
30 June 2014 @ 12:29 am
 
Šovakar jūra bija tāda, kāda man patīk vislabāk - zaļganpelēka un vidēji viļņojoša, ne klusa, ne skaļa. Pelēkrozā zemas debesis un silts, mitrs gaiss. Pilnīgs miers, kas izlīdzina visu, kas starp tevi un pasauli jebkad noticis. Vēlāk uz veloceliņa bija gotiska paskata meitene garos melnos svārkos un gariem matiem un mazs puika ar skrituļdēli. Bija jau gandrīz pavisam tumšs, tuvumā neviena cita - tā, it kā viņi abi un es ar suni, un šis maigais, smaržīgais vakars būtu vispilnīgākais, visīstākais brīnums.
 
 
pelnu feja
29 June 2014 @ 03:03 pm
apsēstība ar komatiem  
Tā kā izdomāju, ka redzes blogu sākumā varētu padaeīt publisku arī netulkotu, tagad pārskatu jau uzrakstītos ierakstus un esmu ārkārtīgi pārsteigta, ka tekstā ir salīdzinoši maz vārdu kļūdu, toties visu laiku es uzduros pilnīgi nevietā saliktiem komatiem. Vēl ir tik gari teikumi, ka, brīžiem liekas, ka būtu jāuzzīmē shēma, lai es varētu saprast - vajag te komatu vai nevajag. Un tad vēl tas sviests ar iespraudumiem un partikulām, kas nevietā lietoti, totāli rada sajūtu, ka es pati nesaprotu, par ko es tur rakstu, no sērijas "manuprāt, man ir atdalījusies tīklene". Nu, ok, tas ir pārspīlējums, bet kopumā ir baigi labi šitā no malas paskatīties, kādu iespaidu mans izteiksmes stils var atstāt.
 
 
pelnu feja
28 June 2014 @ 08:13 pm
 
Skatos uz Kaningema Stundām, ko izmantoju par peles palikni, un atkal domāju, cik ļoti es gribētu, šoreiz pārvācoties ņemt arī savas grāmatas, es zinu, ka tas ir iracionāli, jo es tāpat nevaru tās lasīt, un droši vien arī galīgi nereāli, jo man jau ir suns un ļoti daudz mantu, bet es negribu te atstāt savas grāmatas - es gribu, lai man tās ir, lai es varu uz tām skatīties un smaržot to lapas. Nezinu, vai tā tagad atkal ir pieķeršanās lietām, drīzāk sajūta, ka es te negribu atstāt neko svarīgu.
 
 
pelnu feja
28 June 2014 @ 02:32 pm
 
Labi, ka mana redze sabrūk tikai tagad, jo citādi viņi, ļoti iespējams, būtu mani iebāzuši kādā izolētā mācību iestādē un tur noteikti tiktu pamanītas arī manas "autistiskās" tendences, un gan jau, ka nekā labi tas neizvērstos. Jo es vairāk domāju par saviem skolas gadiem ar vēsu prātu (nu, bez kaut kāda emocionāā "viss ir tik briesmīgi" fona), mani īstenībā aizvien vairāk un vairāk pārsteidz, ka neviens nekad nav vērsis uzmanību uz to, ka "te varbūt kaut kas nav ok" (bet nu, sportā arī nepamanīja, ka es nevaru skriet, jo man ir elpošanas problēmas - tas bija vienk. slinkums). Tā kā laikam jau uz baigo vērīgumu masu skolā nav ko cerēt, visu taču var norakstīt uz izlaidies un slinks. Visādas problēmas bija jau no sākta gala, tās jau nesākās vēlīnos pamatskolas gados ar "lielo depresiju", kad es sāku daudz kavēt, ne ar vienu nerunāt un kopumā būt kara stāvoklī ar visiem - gan klasesbiedriem, gan skolotājiem. Vidusskolā it kā bija labāk, jo man bija diezgan jauka klase un neviens par mani īpaši nesmējās, plus uz kavējumiem skatījās caur pirkstiem, jo es ar visu tiku galā (kooperējoties ar klasesbiedriem), plus man bija kaut kādi uz ārpusi redzami sasniegumi (par kuriem es īstenībā domāju, ka varbūt tie ir vienīgais patiesais iemesls, kāpēc es neizlidoju no abām savām skolām un kopumā pabeidzu videni, bija lietas, ko es darīju "labi").
Bet jā - jau sākumskolā man regulāri bija mistiskas uzvedības problēmas, par kurām es saņēmu nosodījumu, piezīmes un sūdzēšanos mātei un par kurām es parasti tā arī nekad nesapratu, ko tieši es esmu izdarījusi "sliktu", jo es neko tādu ar nolūku nedarīju, ar šī brīža skatu man ir skaidrs, ka tās bija lietas no sērijas "likt kājas uz krēsla, runāt ar sevi un sist knipjus", par kurām es pamazām iemācījos, ka tā darīt citu cilvēku klātbūtnē tiešām nevajag, jo tas rada nopietnas nepatikšanas, vēl es arī mēdzu komentēt klasē notiekošo situācijās, kad tas galīgi nebija piemēroti, jo man nebija izpratnes par to, ka mums te ir kaut kādas sociālās lomas, un es nedrīsktu komentēt skolotājas darbu (es esmu augusi starp pieagušajiem vidē, kur darbs izglītības iestādēs ir plaši apsprtiesta tēma), tā kā pieļauju, ka daļa manu izteikumu pat varēja būt tādi, kas pēc būtības make sense, un tas droši vien bija īpaši aizkaitinolši, ka šitais krupis, kas nemāk rēķināt un šķēres rokās noturēt arī īsti nevar, tagad te izpildīsies par mūsu darbu. Un jā - skolā tas tika interpetēts kā "izlaists, slinks un ļoti nepieklājīgs bērns", savukārt mājās visi bija dusmīgi un panikā, jo "vai tad mēs tev tā mācījām uzvesties?" un "tev ir tendence vienmēr visu sabojāt".
Un kopumā tas viss bija ļoti bēdīgi, jo es tiešām centos visu darīt pareizi un attaisnot uz sevi liktās cerības, bet vienmēr izrādījās, ka es tomēr kaut ko daru ļoti nepareizā un nepieņemamā veidā, kas arī sāka veidot un nostiprināt to sajūtu, ka pasaule ir pret mani un es vienkārši tajā nespēju funkcionēt, kas, es domāju, ir viens no iemesliem, manam vēlākajam emocionālajam breikdaunam ar ieslēgšanos telpās - miega un izdomāto realitāšu valstībā.
Es ļoti daudzas lietas nespēju uztvert tādā veidā, kā tās tika mācītas, un komunikācijā gandrīz vienmēr bija pārrāvumi: es nesapratu, kāpēc cilvēki tā izturas un ko es daru nepareizi, un kā man būtu jādara.