pelnufeja
26 February 2019 @ 08:28 pm
 
Šodien gandrīz salauzu bankomātu un biju uz filmu somu valodā.

Nācu mājās pa tumšajām, slapjajām ielām un sāku kārtējo reizi galvā izspēlēt to pašu atmiņu ainu, kura mani vajā un vajā (viena no saraksta), un jutu, kā visu ķermeni atkal pārņem dusmas un skumjas. Tad es pamanīju, pacēlu un aiznesu riteņbraucējam sniegā iekritušu lukturīti, atkal atcerējos, ka man jāiemācās pateikt you're welcome, kaut kur tepat jau tā frāze bija.
Kad biju jau gandrīz pie mājām, garām ejošs vīrietis man izteica komentāru, kuru es, protams, nesapratu, bet nolēmu iztēloties, ka tas nav cat calling, bet gan ir kaut kas jauks un pieklājīgs.
 
 
Current Music: Eivør - Famous Blue Raincoat
 
 
pelnufeja
24 February 2019 @ 11:48 am
 
Lūk, ja man jebkad vajadzētu raksturot savas attiecības ar istabas augiem dzejā, tad es varētu izmantot šo Nadjas de Vrīsas dzejoli:

Bez ornamenta

Es dziedu papardēm savā logā.
Tās ir izgatavotas no plastmasas,
bet tādēļ ne mazāk īstas.
Dažkārt tās man atbild ar dziesmu:
„Liec mūs mierā!” tās dungo.

(Nadja de Vrīsa, http://www.punctummagazine.lv/2019/02/22/visam-vetram-ir-sieviesu-vardi/)
Tags:
 
 
pelnufeja
23 February 2019 @ 12:36 am
 
Do you remember that story about that young man who almost beat me up? It was a very funny story. It was very funny, I made a lot of people laugh about his ignorance, and the reason I could do that is because I’m very good at this job. I actually am pretty good at controlling the tension. And I know how to balance that to get the laugh at the right place. But in order to balance the tension in the room with that story, I couldn’t tell that story as it actually happened. Because I couldn’t tell the part of the story where that man realized his mistake. And he came back. And he said, “Oh, no, I get it. You’re a lady faggot. I’m allowed to beat the shit out of you,” and he did! He beat the shit out of me and nobody stopped him. And I didn’t… report that to the police, and I did not take myself to hospital, and I should have. And you know why I didn’t? It’s because I thought that was all I was worth. And that is what happens when you soak one child in shame and give permission to another to hate. And that was not homophobia, pure and simple, people. That was gendered. If I’d been feminine, that would not have happened. I am incorrectly female. I am incorrect, and that is a punishable offense. And this tension, it’s yours. I am not helping you anymore. You need to learn what this feels like because this… this tension is what not-normals carry inside of them all of the time because it is dangerous to be different! To the men… to the men in the room, I speak to you now, particularly the white men, especially the straight white men. Pull your fucking socks up! How humiliating! Fashion advice from a lesbian. That is your last joke.

All my life, I’ve been told that I’m a man-hater. I don’t hate men, I honestly do not. I don’t hate men. But… there’s a problem. See, I don’t even believe that women are better than men. I believe women are just as corruptible by power as men, because you know what, fellas, you don’t have a monopoly on the human condition, you arrogant fucks. But the story is as you have told it. Power belongs to you. And if you can’t handle criticism, take a joke, or deal with your own tension without violence, you have to wonder if you are up to the task of being in charge.

(Hannah Gadsby "Nanette")
Tags:
 
 
pelnufeja
22 February 2019 @ 09:09 pm
 
Pilnīgi gribas pārfrazēt reiz internetā sastaptu sentenci - bieži domāju, ka būt pieaugušajam taču ir briesmīgi, bet tad sapratu, ka vakariņās ēdu saldējumu ar zemenēm un želejkonfektēm un iešu gulēt, cikos gribēšu.
 
 
Current Music: The Be Good Tanyas - Waiting Around to Die
 
 
pelnufeja
18 February 2019 @ 12:54 am
 
Vispirms noskatos Weeds. Un tad atklāju, ka Blindsquare sadaļā Shops&services piedāvā uzzināt arī, kur ir tuvākie Marijuana Dispensaries. Diemžēl tuvumā neviena nav. :D
 
 
pelnufeja
13 February 2019 @ 02:47 pm
 
Šorīt, pusmiegā mudžinoties ārā no mājām, pie sevis reflektēju, ka manuprāt, A.Z. intervijā ļoti precīzi uztaustījusi trīsdesmitgadnieku paaudzes raksturojumu (es sevi laikam arī drīzāk tiecos identificēt ar šo paaudzi, kaut gan es īsti tai nepiederu, bet, nu vairāk nekā tiem, kam šobrīd ir 18 vai 20). Nu, jā, ka trīsdesmitgadnieki vēl nav tā paaudze, kas tiešām apzinās, ka var savā dzīvē brīvi izdarīt izvēles, bet tie ir cilvēki, kuri ir sākuši uzdot jautājumus un vairs nepieņem, ka "lietas mūsu dzīvē vienkārši notiek".

Man tas liekas tik precīzi tieši tāpēc, ka man šķiet, ka daudzi no mums ir daudz mazāk brīvi, nekā no malas izskatās, un ka mūsu brīvības izpausmes bieži vien ir drīzāk poza vai atbildes reakcija uz kaut ko ļoti destruktīvu. Un ka mēs gandrīz nekad vienkārši neesam tie cilvēki, kas mēs gribētu būt. Tb, vienkārši ir izsvītrojams.
 
 
pelnufeja
13 February 2019 @ 01:59 pm
 
Omg, es tikko pierakstījos pie ārsta. Tā bija gara un sarežģīta saruna; s slikti spelloju savu vārdu, ar skaitļiem, ko es slikti atceros visās valodās, nebija labāk, un es sāku no sākuma savu social security number kādas trīs reizes; es arī savu personas kodu slikti atceros, un mani vienmēr pārņem viegla panika, kad man tas jānosauc, un, kā izspellot savu somu adresi, man vispār nebija ne jausmas. Bet tā dāma pati arī diezgan slikti runāja, toties bija ļoti laipna un teica, ka viss ok, lai es tkai atnesu ID, un viņa pārbaudīs mana vārda pareizumu.
Liekas, ka mums abām bija jautri, vismaz atvadoties mēs abas smējāmies.
Es ceru, ka ārsts runās angliski, es it kā nepateicu, ka tas ir svarīgi, bet viņa taču zina, ka es nerunāju somu valodā. :D
 
 
pelnufeja
09 February 2019 @ 06:50 pm
 
Gribu atpakaļ -10. Tagad es zinu, ka visļaunākā temperatūra ir apmēram +1. Sāk kust, šļura, slidens. Un fucking vējš. Es biju aizmirsusi, kā vējš jūtas. Jau kādu laiku te pavadījusi, secināju, ka tieši vēja un mitruma trūkums laikam padara aukstumu vieglāk panesamu. Bet tieši šis ir tas cauri kauliem velkošais riebīgais aukstums, ko es tā nevaru izturēt un kas man rada sajūtu, ka man ir bijis auksti pilnīgi visu manu dzīvi. Jo Latvijā gandrīz vienmēr ir +1, vai ir tāda sajūta, ka ir +1.
Kaut gan es nāku no pilsētas, kurā piedzimst vējš, es to no visas sirds ienīstu, ja vien nav runa par maigu, siltu brīzi maigā vasaras naktī, haha. Ienīstu tāpat kā ēstgatavošanu.
 
 
pelnufeja
07 February 2019 @ 04:50 pm
holes should be fixed  
Atveru durvis, tur cilvēki zaļajās vestēs:
- Hi, we are here to fix the holes.
- Sorry?
- Do you have any holes in your wall?
- I don't think so.
- Can we come in and check?
- Sure. Has someone sent the request that any holes should be fixed?
- Yes.
Redzu, ka viņām rokās ir tas papīrs, kur droši vien ir info.
- In which room, exactly?
- We don't know.

Kad pēc pāris minūtēm gāju prom, viņas joprojām stāvēja gaitenī un kaut ko sprieda.
 
 
pelnufeja
25 January 2019 @ 12:36 am
 
I pressed my lips against his ear and whispered again, It's not your fault. Perhaps this was really the only thing I had ever wanted to say to anyone, and be told.

(Miranda July "The Shared Patio")
Tags:
 
 
pelnufeja
19 January 2019 @ 11:33 pm
don't even ask  
Vertikāli modificētu audu lietošanas rezultātā jāatzīmē, ka atveres ir piena veidā, termins tiek saukts par veselumu. Ja vēlaties, varat baudīt maltīti vienlaicīgi. Var izmantot kakao pulveri (tāpat kā gļotādas pulveris). Sadarbībā ar Elli un Merkku.
Tags:
 
 
pelnufeja
15 January 2019 @ 04:32 pm
 
Nebūtu domājusi, ka es to teikšu, bet te ziema ir ļoti, ļoti skaista. Īpaši, ja izdodas būt ārā, piemēram, stundā starp divpadsmitiem un vieniem. Gaisma (ko te es - nakts dzīvnieks - ļoti mācos novērtēt). Katra gaismas stunda te ir ļoti svarīga, bet tajā laikā vēl nav klātesošs tas "tūlīt jau sāks krēslot" nojautums, kas vismaz psiholoģiksi iestājas ap diviem. Šī ir tāda ziema kā bērnībā. Bez dubļiem un šļurām. Tikai sniegs. Ļoti daudz sniega. Vēl vairāk sniega. Katru dienu. Un es nezinu, pa kuru laiku tas uzsnieg, esmu piedzīvojusi, ka snieg, varbūt tikai kādas divas reizes. Varbūt snieg naktīs. 
Apsnigušie koki. Mazās, dzeltenaās mājiņas ar apsnigušajiem jumtiem (more or less viss te ir apsnidzis). Un tad garām aizbrauc daži riteņbraucēji.
Šī ir ļoti klusa vieta (es domāju, drīzāk iekšējo klusumu; nedomāju, ka es te varētu ilgsstoši dzīvot, bet šī, iespējams, ir ļoti laba vieta, kur atgūt mieru). Kur būt, ja tev liekas, ka kāds tev iekšā ir saplēsis stikla trauku. 
Kaut kas te ir ļoti mierinošs, maigs.
Sniegs (cik tas ir vispatverošs) uz mani iedarbojas līdzīgi kā jūra. Viss lēnām nogludinās un norimst.
Ļoti klātesoša vieta. 
Kā tajā K. Kīzeres dzejolī: 

Perhaps not happiness, but still
A certain comfort from the trees
 
 
pelnufeja
14 January 2019 @ 10:15 pm
wifi  
Forši, ka cilvēki sauc savus internetus tādos nosaukumos kā Who killed Laura Palmer?
Tikpat forši kā Prieka māja vai Dzejas māja.
 
 
pelnufeja
13 January 2019 @ 08:51 pm
 
Vera nezina, ka es viņu šobrīd ierakstu dzejolī.

Manā istabā ir izdegusi griestu lampa, un man nav nekā labāka, ko darīt, kā vien klausīties, kā viņa rosās virtuvē, un to aprakstīt.
 
 
pelnufeja
09 January 2019 @ 12:47 am
 
Ja kāds jautātu, kāpēc man riebjas Lidija, es droši vien varētu minēt gan viņas fanātismu, gan spēju nodot jebko un jebkuru un pēc tam attaisnot savu rīcību ar ticību, bet īstais iemesls būtu šis: tādu cilvēku kā viņa dēļ man ir jābūt stiprai un es nekad nedrīkstu publiski atzīt, ka man kaut kā ir žēl, ka man kaut kā ir pietrūcis. Fundamentāli tas ir pats baisākais, ko viens cilvēks otram var nodarīt: atņemt viņam drosmi būt ievainojamam. 

(Ieva Melgalve "Vēsais prāts")
Tags:
 
 
pelnufeja
07 January 2019 @ 06:23 pm
 
Vajadzētu pastāstīt, kā man iet, bet es jūtos tik nogurusi. Šodien par laimi beidzās orientation week pasākumi.
Gribas arī ielikt kādas bildītes fb no šīs nopietnās ziemas, jo es pa ceļam bieži redzu visu ko smuku, bet ziema ir tik nopietna, ka es novelku cimdus tikai, ja man vajag lietot google maps, un šis ir pilnīgi nopietni. Man vienmēr ir divi pāri cimdu, ko es uzvelku jau pirms iziešanas no telpām. (cilvēki, kuri mani pazīst vairāk, zina, ka man ātri nosalst rokas tik ļoti, ka tās vairs nevar just), tāpēc pagaidām esmu nofotografējusi tikai savu māju, pie kuras aug divas apsnigušas egles. Mani fotografēšana vispār galīgi neinteresē, bet es tomēr esmu ziemeļpolā, nu, labi, ne gluži, bet gandrīz. Ģeogrāfiski tā ir metafora, protams.
Ziema beigšoties maijā. Kad sākšoties baltā nakts or something.

Vai es pārspīleju. Nē, tā ir mana subjektīvā realitāte. Redzēju, ka austrāļu meitene šodien veļ sniega pikas ar plikām rokām un vispār neizskaās nosalusi.
 
 
pelnufeja
25 November 2018 @ 11:39 pm
if Oracle says so  
All of your questions will be answered, said the Oracle, or already have been, or won't be. Those are the three possibilities.

(Joseph Fink "Alice Isn't Dead")
Tags:
 
 
pelnufeja
17 November 2018 @ 01:29 am
 
Vieni no tiem mirkļiem, kad es izteikti jūtos pamesta viena visā izplatījumā - mirkļi, kad es vienos naktī mēģinu ievilkt pārvalkā segu.
 
 
pelnufeja
22 October 2018 @ 11:54 pm
 
Kāds gan es esmu pieaugušais, kas klausās Alises brīnumzenē saundtreku un, brokastīs gatavaojoties ēst maizi ar humusu, secina, ka maize kļuvusi zila.

Es arī reizēm iegādājos bērniem paredzētus pārtikas produktus, piemēram, mazo suliņu vai lācīti Bārniju (man tie vispār ir ļoti piemēroti, jo no lielajiem saldumu un sulu iepakojumiem, kurus es tūlīt steidzīgi iztukšoju, man mēdz kļūt nelabi).
 
 
pelnufeja
21 October 2018 @ 04:50 pm
 
Man nepatīk, ka aukstums ir tāds trauksmes trigeris. Ir iestājušies tie laikaapstākļi, pie kuriem es jūtos konstanti nosalusi. Iekštelpās lielākoties nav tik silti, lai es varētu pavisam sasildīties, tāpēc es diezgan daudz jūtu to vieglo ķermeņa drebēšanu. Un tā man rada sajūtu, ka man ir bail. Un, ja man tiešām ir bail, tad man kļūst ļoti grūti ar šīm bailēm dīlot. Katrā ziņā, kamēr bija silti, es jutos drošāk.
 
 
pelnufeja
20 October 2018 @ 05:59 pm
 
Kopš septembra sākuma es ļoti rūpīgi piedomāju, lai katru dienu būtu ēdusi kaut ko prātīgu. Vai nu ieplānojot laiku gatavot/nopirkt produktus, vai nu lai man būtu kaut kas jau gatavs (vienalga, no veikala vai pašas gatavots), ko uzsildīt, vai paēst ārpus mājas. Un es tiešām ļoti nopietni jūtu atšķirību savā pašsajūtā. Un tikai tagad apzinos, ka neēšana man ir bijusi reāla problēma, ko es nekad neesmu īsti apzinājusies kā problēmu, jo mana motivācija neēst nav klasiskās bailes no pieņemšanās svarā.

Bet toties tagad, ja nesanāk normāli paēst, es uzreiz jūtu milzīgu pašsajūtas kritienu.

Regulāra ēšana ir vienas no rūpēm par sevi, kas man nākas visgrūtāk. Bet es mēģinu par to domāt kā par matu mazgāšanu, kā par emocionālu robežu novilkšanu - tas vienkārši jādara, cilvēks tā ir uzbūvēts.
 
 
pelnufeja
15 October 2018 @ 02:09 am
 
Reizēm es pēkšņi it kā bez jebkāda iemesla sajūtu tādu smagumu un vientulību, ka gandrīz varētu noticēt, ka tas ir kaut kas ārpusē esośs, kas mani notver, bet diez vai tă ir.
 
 
pelnufeja
15 October 2018 @ 12:58 am
 
Es tieši pēdējā laikā sūkstījos, ka lsmā sen nav bijusi redzama neviena sakarīga filma.

Un šovakar pilnīgi nejauši tiešraidē uzdūros Joahima Trīra filmai "Telma", kas gan kādu brīdi jau bija sākusies. Iespaidīgi. Ja viņa vēl kādu brīdi būs pieejama, noteikti skatīšos vēlreiz.
 
 
Current Music: Agnes Obel - Familiar
 
 
pelnufeja
11 October 2018 @ 09:07 pm
 
Kārtējā ģeniālā doma: varbūt Denī Didro "Paradoksā par aktieri" kā ideālo aktieri apraksta cilvēku ar Aspergera sindromu - vispārliecinošāk tēlo tas, kurš nejūt neko - stipri sasaucas ar literatūrā lasīto, ka cilvēks, kurš nepiedzīvo dažādas emocijas, balstoties savos novērojumos, attīsta spēju pielāgoties un nejustās emocijas tēlot. Un tēlotās emocijas arī šajā gadījumā mēdzot izskatīties īstākas par īstajām.

Bet, ja jokus pie malas, biju pārsteigta, ka es spēju šo darbu izlasīt un pat domāt par tajā paustajām idejām kā relevantām un apdomāšanas vērtām, ja patur prātā, kad teksts ir uzrakstīts. Vēl pirms laika man būtu bijusi daudz lielāka iekšēja pretestība dāžadu iemeslu dēļ.

Bet es domāju, ka, ja runa ir par daiļliteratūru, es tikpat kā neko neesmu lasījusi no klasikas, jo es vienkārši nespēju identificēties ne ar autora, ne varoņu pozīcijām, līdz ar to es īsti nesaprotu, par ko tur ir un kas tajā interesants. Nu, un, protams, mani arī neinteresē gari dabas un priekšmetu apraksti.
 
 
pelnufeja
11 October 2018 @ 12:44 am
 
Kaut kādā ziņā mani ļoti iepriecina, ka man ir kļuvis relatīvi vienalga, kā es izskatos. Man joprojām ļoti patīk krāsainas drēbes un auskari, bet man galīgi vairs nav tās sajūtas, ka sliktākais, kas varētu notikt, ir "es saģērbšos kaut kā nepareizi, un kāds to ieraudzīs". Velku visu, kas un kādās kombinācijās man intuitīvi liekas smuki un liek justies labi. Un turpinu valkāt melno pūces džemperi, kaut gan jūtu, ka tas ir jau stipri novalkājies, bet man patīk, kā es tajā izskatos un jūtos. Turpinu valkāt arī sarkanās bikses, uz kurām ir kaut kādi neizmazgājami pleķi, jo man viņas patīk, un tās ir manas vienīgās bikses anyway.

Es tieši nesen aizdomājos, ka esmu dzirdējusi dažādas meitenes sakām, ka, tiklīdz sāc izpausties par feminismu, kāds tevi nosauc par neglītu cūku. Man neviens feminisma kontekstā nekad nav teicis, ka esmu neglīta un tāpēc man ir problēmas. Domāju, nez, vai tas, ka esmu neglīta, ir tik pašsaprotami, ka neviens pat neuzskata par vajadzīgu uz to norādīt. Nē, nu, ok cilvēki manā dzīvē par manu izskatu ir smējušies pietiekami, bet nekad feminisma sakarā.

Drēbju sakarā vajadzētu sameklēt kādu, kurš prot šūt un būtu ar mieru manam mētelim iešūt iztrūkušu pogu.
 
 
pelnufeja
08 October 2018 @ 03:08 pm
specialitātes diskurss  
Man šķiet tiešām absurdi, ka man no ieskenēta materiāla, kuru man ir grūti lasīt, bet kurā ir apmēram 200 vārdi, ko kāds mierīgi būtu varējis pārrakstīt, jāiepazīstas ar dažādiem terminiem, kas laika gaitā mainījušies, tostarp, kas ir korekti jēdzieni, lai runātu par being visually impaired.
 
 
pelnufeja
08 October 2018 @ 02:23 am
 
Es vispār ļoti skumstu, ka Progresīvos neievēlēja. Visvairāk egoistiski skumstu par to, ka šajā valstī acīmredzami ir ļoti maz cilvēku, kuri domā līdzīgi kā es un šēro līdzīgas vērtības.

Un vēl man ir ļoti skumji par tiem cilvēkiem, kas neiet vēlēt. Bet ir tā, ka es viņus varu saprast, es domāju, ka ir tāda daļa, kas neiet, jo vienkārši viss pohuj, un tā vienmēr bijis, bet tāpat es domāju, ka ir tādi cilvēki, kuri vienkārši ir zaudējuši cerību, ka jebkas varētu mainīties, analoģija varētu būt n darba intervijas, pēc kurām tu tā arī to darbu nekad nedabū, un cik tad, galu galā, no cilvēka var prasīt (domāju, ka tās robežas ir dažādas). Un es pati dziļi sirdī esmu tāds "apvainojos un ignorēju" tips. Es vienkārši esmu tādā sociālajā lokā, kur neiet vēlēt būtu ļoti tricky izvēle, nu, jo būtu baigi par to jādiskutē, un vieglāk taču nobalsot. Un šogad bija par ko balsot. Un tāpēc sāp sirds. Bet es pilnīgi ticu, ka ir cilvēki, kuri vispār vairs neseko jebkādām priekšvēlēšanu kampaņām un taml.
Es neatbalstu neiešanu vēlēt, es nepriecājos, ka man pašai ir tādas tendences, pat ja es tās nerealizēju, bet es to saprotu, es saprotu, kas to var motivēt, un es domāju, ka vienu daļu nevēlētāju moralizēšana un niknums (pat ja pamatoti) nekad neaizsniegs, tikai liks norobežoties vēl vairāk.
 
 
pelnufeja
06 October 2018 @ 12:27 pm
 
Fun fact, es neatceros, par ko es balsoju iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās, toties atceros, ka vēlāk vasarā sēžu savā istabā rakstnieku mājā un cepos, ka atkal ievēlēta Saskaņa. Bet šis ir interesanti, jo var liecināt gan par to, cik kopumā absurda vismaz līdz šim bijusi mūsu politika (gan jau konsultējos ar kādu, kurš saprot lietas, un nobalsoju par kaut ko relatīvi ok, bet tādu, kas man personiski, acīmredot, nenozīmēja neko), bet tāpat tas var liecināt par īpatnējo veidu, kādā strādā mana atmiņa. Jo es atceros, kā es eju uz tām vēlēšanām, kas man ir mugurā un ka pa ceļam es satieku savu kaimiņu ar suni. Tas bija divas dienas pirms manas b darba aizstāvēšanas. Varbūt tas ir iemesls, kāpēc es regulāri neatceros arī tādus ceļus, pa kuriem it kā esmu gājusi jau vairākkārt, manas smadzenes varbūt neuzskata, ka tā ir svarīga informācija.
 
 
pelnufeja
30 September 2018 @ 01:08 am
 
Septembris ir bijis tik intensīvs, ka man nav bijis spēka piefiksēt ļoti daudz ko no tā, kas liekas svarīgs un ko esmu izdomājusi. Tik intensīvs, ka pirmoreiz dzīvē aizmirsu samaksāt telefona rēķinu un atcerējos tikai tad, kad viņi man atsūtīja "draudzīgu atgādinājuma" īsziņu. Es tikai, dodoties no punkta A uz punktu B, izdomāju kaut kādas svarīgas, grandiozas domas, par kurām jau jūtu, ka nebūs spēka tās pierakstīt. Un vēl es ļoti aktīvi pamanu, cik viss ir ļoti skaists. Visādi sīkumi. Ļoti priecājos par to, ka ūdens glāzē uz virtuves galda ir oranža gerbera (man joprojām nav nevienas pašas vāzes). Vasarīgs vējš plivina matus, kad es izkāpju no takša un skrienu uz pasākumu, nedēļu vēlāk uz ielām jau ir lapas, un es pēkšņi atceros veco labo frāzi no filmas Life.Interrupted: es labāk eju un sabeidzu savu dzīvi tur ārā. Protams, es tagad jau esmu izaugusi pietiekami liela, lai zinātu, ka šai frāzei vajag segumu, tāpat kā jebkuriem skaistiem un iedvesmojošiem vārdiem. Bet es tiešām eju. Es šajā laikā daudz eju pa ielu dažādos laikaapstākļos. Tas arī ir kaut kā tik jocīgi, ka šonedēļ es velku ziemas mēteli, un man tāpat salst, kamēr vēl pirms nedēļas esmu gājusi ārā legingos un vasaras kurpēs. Vēl es bieži skatos uz to, kā vējā šūpojas koku zari un met ēnas uz žālūzijām, tas ir vājprātīgi skaisti (es pat esmu telefonā uzņēmusi video ar tām ēnām, un reizēm skatos to, dienās, kad nav vēja; lai gan, vai tad tādas dienas tagad maz ir?) Kādi vēl pieturas punkti? Esmu izstāstījusi stendapā jokus par homoseksualitātes propagandu un grūtniecības testiem. Iestāties maģistratūrā, šķiet, ir viens no labākajiem lēmumiem, ko jebkad esmu pieņēmusi. Bet tas jau it kā nav nemaz tik pārsteidzoši; es zināju, ka man patiks maģistratūra, pirms es biju iestājusies bakalauros. Es katru dienu atceros ēst un par sevi kaut cik rūpēties. Nu, tad vēl ir kaut kādas trauslas, sapņaians figūras. Ja jāatceras par sirds esamību, es diezgan daudz domāju arī par šo skatījumu: https://www.youtube.com/watch?v=uVRcAFDsdDE
 
 
pelnufeja
29 September 2018 @ 07:54 pm
 
Chance had cast me on his island, chance had thrown me in his arms. In a world of chance, is there a better and a worse? We yield to a stranger's embrace or give ourselves to the waves; for the blink of an eyelid our vigilance relaxes; we are asleep; and when we awake, we have lost the direction of our lives. What are these blinks of an eyelid, against which the only defense is an eternal and inhuman wakefulness? Might they not be the cracks and chinks through which another voice, other voices, speak in our lives? By what right do we close our ears to them? The questions echoed in my head without answer.

(J. M. Coetzee "Foe")
Tags:
 
 
pelnufeja
28 September 2018 @ 08:18 pm
 
Man visu dzīvi ir bijusi ļoti izteikta problēma: es ļoti bieži nevaru pateikt visādas grūtas un sensitīvas lietas - vienkārši, jo es jūtu, ka es tūlīt sākšu raudāt. Es parasti mēģinu aizbēgt no šādām situācijām. Īpaši, ja tie ir kaut kādi vairāk vai mazāk publiski konteksti. Nav nemaz vērts pieminēt, cik daudz pārpratumu, problēmu un taml. šis ir izraisījis.

Tagad es saprotu, ka tas, iespējams, nāk no apspiestām emocijām. Jo mazāk in general es slēpju (no sevis un citiem), kā es jūtos, un vispār mazāk izliekos, jo retāk man ir sajūta, ka es tiešām vispār nevaru saņemties, nevaru neko pateikt, kad tas ir nepieciešams.
 
 
pelnufeja
23 September 2018 @ 11:33 pm
 
Ārprāts, man ir tik briesmīgi bail.
 
 
pelnufeja
23 September 2018 @ 03:23 pm
 
Iekšējais monologs, rokoties pa skapi, kurā stāv tīrie dvieļi un gultasveļa:

- man vajag, lai ir vēl kāds tīrs trauku dvielis; nav ne jausmas, kurā plauktā jāmeklē, jo es te vienkārši vienmēr visu randomā sametu; laikam nav, cik negodīgi, bļe.

Vēl man kopš pagājušās nedēļas modernisma lit. lekcijas skan galvā Džoisa citāts - lapsa norok vecmāmiņu zem kāršu rozes.
 
 
pelnufeja
20 September 2018 @ 09:24 pm
 
Liela problēma, kas neļauj man tikt galā ar lietām, ir sāpes un vispār tā intensitāte, kādā es piedzīvoju dažādas emocijas un reaģēju uz pasaules vai iekšējiem impulsiem. Kaut kas atgadās, un es vienkārši pēkšņi esmu iemesta centrifūgā, no kuras nevar tikt ārā. Tas arī ir iemesls, kāpēc es dažkārt izvairos cilvēkus konfrontēt ar lietām, kas man nešķiet ok - ne tik daudz, jo man bail no pašas nesaskaņu esamības, bet, jo es jau paredzu, ko tas man nodarīs, un es zinu, ka es atkal būšu tajā drausmīgajā virpulī, kur šķiet, ka vienīgā izeja ir, nez, izlēkt pa logu, jo tikt ārā no savas apziņas es nevaru. Es vairs neeju uz koncertiem, lai man nebūtu šī overlouda. Jo, ja mūzika mani tiešām uzrunā, arī tad man gribas izlēkt pa logu. Labi, ka ar citām mākslas formām nav tik traki. Arī it kā patīkamas emocijas un impulsi var kļūt neizturami, kad sasniegta noteikta intensitātes pakāpe. Es par šo arī daudz runāju terapijā. Pasauli piedzīvot vienkārši bieži ir pārāk neizturami.

Bet pēdējā laikā es esmu pamanījusi, ka manā galvā ir kaut kāds klusuma punkts. Reizēm notiek kaut kas ļoti nepatīkams, cilvēki man saka sāpinošas lietas, ir konflikts vai taml., un es joprojām piedzīvoju visādas emocijas. Un izjūtu tās spēcīgi. Mēdz būt ārkārtīgi grūti un nepatīkami. Bet nav vairs kādreizējās panikas. It kā starp mani un visām tām manām emocijām vai citu cilvēku emocijām būtu neredzams plīvurs. Un tā nav tā agrākā distancēšanās, kas patiesībā ir tikai coping mehānisms traumatiskai realitātes pieredzei, bet gan ļoti skaidra "I stand still no matter what happens" sajūta. Tas ir tikai reizēm, kad es to sajūtu. Bet tas tāpat šķiet neticami. Tas ir kaut kas līdzīgs kā ar feju apli grāmatā The Ocean at the end of the Lane: kamēr varonis stāv konkrētā dārza punktā, viņam nekas nevar notikt, kaut gan apkārt lidinās visādi monstri. Tikai tas feju aplis ir manā galvā. Un var neticēt, ka tas eksistē (grāmatā puika arī domā, ka tās ir muļķības, līdz tas strādā). It is, what it is. Pagaidām es šo esmu piedzīvojusi tieši konfliktsituācijās. Es joprojām ļoti pārdzīvoju, bet tas viss man vairs nevar tik fundamentāli nodarīt pāri, kā tas ir bijis agrāk.
 
 
pelnufeja
17 September 2018 @ 12:03 am
 
Tā ir, brīvība ir grūta un neērta, un nereti vientuļa. Bet melošana sev vai iekšējas nāves sajūta ir daudz mokošākas.
Domāju, piemēram, par to, kā tas ir, ka es pieņemu lēmumu aiziet no feministiska projekta, kura idejai es it kā ļoti ticu, bet par kuru man ilgstoši nemaksā un kura ietvaros man nāktos upurēt savu profesionālo un personisko integritāti, un izlemju darīt kaut ko it kā pilnīgi neracionālu. Lai gan atkarīgs droši vien no tā, kā definē racionalitāti. Un, kā jau kāda cibiņa te bija trāpīgi formulējusi, ja cilvēks dzīvē nedara to, ko viņš patiešām grib darīt, nav nekāda iemesla neiet un tūlīt pat nepakārties. Turklāt iespēju darīt to, ko grib, dzīvē nemaz nav tik daudz, un tās neizmantot šķiet muļķīgi. Un es to cilpu ap kaklu sāku just diezgan ātri, ja daru kaut ko, kas "man nav jādara".
Ir joprojām diezgan skaļa un klātesoša aizvainota mazas meitenes balss, kas činkst, ka tas ir tik negodīgi, ka es mūžigi pamanos sapīties ar cilvēkiem, kuri mani neciena. Bet, skaidrs, ka tur ir arī otra puse - es pati pret sevi mēdzu izturēties veidos, kas nekādi nav nosaucami par cieņpilniem (un līdz ar to diemžēl noteikti es tā izturos arī pret citiem, jo citādi jau šajā universā nav iespējams). Vēl ir trešā puse: kā tad es varu iemācīties pret sevi un citiem izturēties cieņpilnos veidos, ja es neesmu tos diez ko daudz redzējusi? Un tas tiešām šķiet negodīgi. Kā es varu zināt, kā ir pareizi, ja es māku tikai nepareizi?
Droši vien atliek tikai mēģināt un pamazām intuitīvi taustīties pretī veselīgākiem, mazāk destruktīviem scenārijiem. Es to jau daru. Bet tas ir lēnām un ilgi.
Un laikam, ja tagad izslēdzam tādus ārējus un prozaiskus iemeslus, kas gan arī ir ļoti būtiski, tad tā lieta, kas man ir visvairāk traucējusi iet tajā, ko es gribu, virzienā, ir kauns. Kauns par visādām stulbām rīcībām un izvēlēm, neapdomību. Kauns par to, ka es esmu dumja. Ka es uzticos cilvēkiem, kuri to nav pelnījuši. Kauns par to, ka es neprotu un man nesanāk lietas. Kauns par to, ka es nespēju realizēt citu gaidas. Ka es nespēju realizēt pati savas gaidas. Ka es esmu kļūdījusies. Ka es esmu neglīta. Ka citi cilvēki ir labāki par mani. Utt. utml. No kauna izaug visaptverošā pārliecība, ka citi mani slepeni (vai reizēm pavisam atklāti) apsmej un ienīst. Ar to kaunu ir tik mežonīgi grūti dzīvot. Un kauns likumsakarīgi gandrīz vienmēr noved pie jaunām rīcībām, izvēlēm un apstākļu sakritībām (?), kas liek just arvien lielāku kaunu. Es reizēm gandrīz fiziski nevaru paelpot no tā, cik ļoti man ir par sevi kauns.
Es īsti nemāku nosaukt vārdā tos mazos solīšus, kas pavisam lēni un pamazām ved no briesmīgā kauna ārā. Varbūt tie ir zemākie punkti. Varbūt tā ir apzināta izvēle. Varbūt nejaušība. Es nezinu. Visticamāk, viss kopā.
Šis joprojām ir ļoti, ļoti trausls punkts, kurā būt. Un man joprojām ir tāda sajūta, it kā kāds iekšējā audumā būtu izplēsis milzīgu caurumu. Varbūt es pati? Un man tagad ir ar to plīsumu jādzīvo. Varbūt vienmēr būs.
Bet punktā, kurā es atrodos tagad, es spēju elpot. Un es speru soļus tajā virzienā prom no izvēļu izdarīšanas, lietu teikšanas/neteikšanas, jo bail vai kauns. Un es zinu, ka būs kritieni atpakaļ. Un tumsa. Un visādas grūtas lietas. Un daudz sāpju. Ja no kauna vēl varbūt kaut kādā nākotnes punktā šķiet kaut cik ticami, ka varbūt varētu atbrīvoties, tad no sāpēm diez vai. Jo dzīve tāda ir, īpaši, ja ir tik plāna āda. Bet dzīvi taču var uztvert kā sasodītu lauka pētījumu. Atceroties gan kādu akad. avotu, ko pēdējā laikā daudz citē dažādi cilvēki, dzīve ir tāds lauka darbs, kas salauž sirdi. Bet lai jau, citādi vēl var gadīties, ka vienu dienu nāksies attapties, ka esi kļuvis par briesmoni, kas neko nespēj just.
 
 
pelnufeja
15 September 2018 @ 07:19 pm
 
Pie diskusijas par vēlēšanām kāds man nepazīstams cilvēks fb uzrakstījis, ka pēc mana profila apskates jautājumu par manu spriestspēju vairs neesot. Burvīgi. Es tieši šodien rakstu jokus stendapam par savām neaptveramajām loģikas un prāta spējām.
 
 
pelnufeja
11 September 2018 @ 02:14 am
:)  
Kāpēc man nakts vidū ir jādīlo ar tādām muļķībām kā faktu, ka ledusskapja durvis nevar aizvērt, jo tajà ir pārāk daudz arbûza?
 
 
pelnufeja
06 September 2018 @ 02:17 pm
 
Superīgi izdomāt, ka vilkšu uz lekcijām savu bak. izlaiduma kleitu (viņa ir vienkārša), jo visas vasaras kleitas netīrajā veļā, bet ārā pēkšņi tik karsti, un tad aptašķīt to kleitu ar brokastu pārslām, bet, nu, man jau tūlīt jāskrien, tā kā vilkšu vien tāpat.
 
 
pelnufeja
02 September 2018 @ 02:57 pm
 
Agrāk es biju relatīvi naiva. Tagad es esmu kļuvusi diezgan piesardzīga un mēģinu rēķināties ar ļaunāko iespējamo. Kas mēdz rezultēties tajā, ka es turu cilvēkus aizdomās par pilnīgi absurdām lietām. Protams, reizēm izrādās, ka neuzticēšanās ir bijusi labākā stratēģija (veselais saprāts, ja man tāds vispār piemīt).
Bet, skaidrs, ka es tur redzu problēmu. Es apzinos, ka tas nav gan par veselo saprātu, tas ir par kaut kādu iekšēju izvēli un to, kāds cilvēks tu gribi būt. Un patiesībā man ir ļoti bail no cinisma un aukstuma.
Noteikti starp to, kā ir tagad un kā ir bijis agrāk, ir kaut kāds viduspunkts, ko var mēģināt atrast.
 
 
pelnufeja
01 September 2018 @ 11:43 pm
 
Zilus matus es gribēju, kopš pirmoreiz noskatījos filmu Eternal Sunshine of the Spotless Mind. Tas bija pirms vairāk nekā desmit gadiem.
Šogad es tos beizot arī nokrāsoju. Sapņi, protams, vienmēr piepildās nedaudz citādāk, nekā iecerēts. Bet man ļoti, ļoti patika. Un es jutos ārkārtīgi komfortabli.
Tagad jau krāsa stipri nomazgājusies, un mati ir viegli zaļgani. Bija plāns, ka draudzene L man krāsoto daļu šodien nogriezīs (ar matu griešanu es uzticos tikai viņai, jo man principā nepatīk, kā man izskatās īsi mati). Rezultātā man ir ne gluži īsi mati, t.i. katrā pusē savs garums, un joprojām redzams zilzaļais. Ļoti patīk.
 
 
Current Music: Jon Brion - Little Person
 
 
pelnufeja
31 August 2018 @ 09:53 pm
 
Chinua Achebe was born on 16 November 1930, in Ogidi, Eastern Nigeria. His great uncle, who brought up Achebe’s father, had taken the ‘highest-but-one title’ in the clan, and was considered to be of such importance that when in the late nineteenth century Anglican missionaries came to Ogidi, and sought support for their work, they were shown to his compound. ‘For a short while he allowed them to operate from his compound,’ Achebe says in an essay written nearly a century later, ‘but after a few days he sent them packing again.’ Not because he found their theology offensive, but because he found their music alarming. ‘Your music is too sad to come from a man’s house,’ Achebe’s great uncle told the missionaries, ‘my neighbors might think it was my funeral dirge.’

(Biyi Bandele, Introduction to "Things Fall Apart" by Chinua Achebe)
Tags:
 
 
pelnufeja
27 August 2018 @ 05:15 pm
 
Nākamnedēļ sākšu apgūt drāmas teoriju un moderno dramaturģiju. Tas man noteikti palīdzēs absurda drāmas realizēšanai savā dzīvē. Pagaidām man ir tikai praktiskas iemaņas.
 
 
pelnufeja
24 August 2018 @ 05:45 pm
skaistumkopšana un sadzīve  
Džemma vakar runāja stendapā par to, ko sievietēm nevajadzētu darīt, lai vīriešiem nebūtu pretīgi un lai viņus neatgriezeniski netraumētu. Un tad minēja tās nedaudzās lietas, ko vīriešiem nevajadzētu darīt, lai sievietei nebūtu pretīgi. Un viena no tām bija - negriezt kāju nagus tā, lai tie krīt uz grīdas, un pēc tam tos nesavākt.

Es pēdējā laikā kāju nagus parasti griežu, sēžot virtuvē uz ķeblīša un turot kājas virs misenes, tiesa, reizēm nagi tomēr nokrīt uz grīdas.

Un es zinu, ka šim ir iespēja jūs neatgriezeniski traumēt, jo kāds man jau reiz pateica, ka tas esot pretīgi, bet es ziemā mēdzu tīrīt zābakus ar trauku dvieli. Ar trauku dvieli, ko es jau grasos likt netīrajā veļā, protams. Un es nesaprotu, kas tur pretīgs. Trauku dvieļus taču pēc tam es mazgāju 90 grādu temperatūrā. Tāpat es mēdzu vēlāk dzert no krūzītes, kurā esmu ar vārošu ūdeni aplējusi menstruālo piltuvi.
Bet tas laikam mans autisms. Iztrūkst kaut kādas "sajūtas" par robežām. Te es vispār varētu izmantot intelektuāļu vidū populāro argumentu, ka tādas robežas ir "nezinātniskas" (tb, nekādu baciļu uz tā dvieļa vēlāk nav, nekādu asiņu tajā kafijā arī nav). :D
 
 
pelnufeja
12 August 2018 @ 03:27 pm
eksistenciāli būtiskais  
Kad cilvēki reiz sapratīs, ka aiz "ar cieņu" nav jāliek komats?
 
 
pelnufeja
07 August 2018 @ 09:25 pm
 
(..) This question is one that only a very old man asks. Does this path have a heart? All paths are the same: they lead nowhere. They are paths going through the bush, or into the bush. In my own life I could say I have traversed long long paths, but I am not anywhere. Does this path have a heart? If it does, the path is good; if it doesn't, it is of no use. Both paths lead nowhere; but one has a heart, the other doesn't. One makes for a joyful journey; as long as you follow it, you are one with it. The other will make you curse your life. One makes you strong; the other weakens you.

Before you embark on any path ask the question: Does this path have a heart? If the answer is no, you will know it, and then you must choose another path. The trouble is nobody asks the question; and when a man finally realizes that he has taken a path without a heart, the path is ready to kill him. At that point very few men can stop to deliberate, and leave the path. A path without a heart is never enjoyable. You have to work hard even to take it. On the other hand, a path with heart is easy; it does not make you work at liking it.

(Carlos Castaneda "The Teachings of Don Juan: A Yaqui Way of Knowledge")
Tags:
 
 
pelnufeja
02 August 2018 @ 01:00 am
 
Es mēģinu nebūt pārāk nīgra pret karstumu, kaut gan man tas riebjas un ir grūti panesams. Bet es nepanesu arī aukstumu. Tāpēc mēģinu paturēt prātā, ka es salstu lielāko daļu gada, neatkarīgi no tā, cik silti mēģinātu saģērbties. Ir labi nesalt. Un ir labi varēt iziet no mājām, ātri uzvelkot kleitu. Jau oktobrī es salstu tik ļoti, ka iziešana ārā paņem laiku, jo man jāliek divas šalles un taml.

Bet nupat es jau vairs nevaru uzturēt pozitīvu attieksmi, jo karsts ir par ilgu, un visu laiku ir neizturami karsts arī mājās, jo telpas ir uzsilušas. Un es, te darot pavisam mazas lietas, jūtos kā nupat bijusi skriet. Arī, kad es esmu aizgājusi tikai līdz autobusa pieturai, man jau aumaļām līst sviedri.
Un, nezinu, kas to izraisa - ķermeņa temperatūras vai hormonu svārstības -, bet man ir karsti arī no iekšpuses. Tā bija arī pagājušajā vasarā. Tā ir ļoti nepatīkama sajūta. Tu nekur nevari aizbēgt, jo karstums ir tevī iekšā. Pienāk vakars, saule logos vairs nespīd, es staigāju īsā kleitā. Bet man ir sajūta, ka es degu no iekšpuses. It kā saule būtu man vēderā vai plecos.
 
 
pelnufeja
01 August 2018 @ 01:45 am
vakara prieks  
Ieraudzīt, ka kāds ir meklējis frāzi "how to reconnect with god in Youtube?"
 
 
pelnufeja
15 July 2018 @ 06:44 pm
 
Man tik ļoti riebjas atskaņas, ka tad, kad es nejauši esmu atskaņojusi vārdus dzejolī, es vienu no tiem vārdiem metu ārā, jo nekādu atskaņu manā tekstā nebūs.
 
 
pelnufeja
07 July 2018 @ 09:37 pm
par klavierēm un policiju  
Pēdējā laikā nez kāpēc vairākkārt ir uzpeldējusi atmiņa par to, ka reiz, kad man bija piecpadsmit vai sešpadsmit gadi, kaimiņi izsauca policiju, jo es naktī ļoti skaļi klausījos kaut kādu Šūmaņa klavieru skaņdarbu. Es nevēru vaļā durvis, līdz viņi aizgāja, kas vispār pārsteidzoši, nu, ka aizgāja, lai gan es nezinu, kāds ir protokols šādām situācijām, jo mūziku, es, protams, izlslēdzu pēc pirmā zvana. Tas, ko es darīju - bija - slēpos savā istabā un izlikos, ka šī situācija neeksistē, kamēr mana klasesbiedrene, kura tobrīd bija ciemos, stāvēja pie durvīm, pa actiņu vēroja policistu un noklausījās viņa sarunu ar kaimiņieni. Laikam jau man tas ir diezgan raksturīgi - sastrādāt muļķības un tad baidīties un izvairīties no konfrontācijas. No otras puses, tobrīd slēpšanās bija izdzīvošanas stratēģija. Es taču labi zināju, ka esmu nepilngadīga un piedzērusies, un, iespējams, man tūlīt tāpat būs lielas nepatikšanas. Nav jau gluži jāskrien tām virsū. Ko es citu būtu varējusi darīt? Iet un iepūst trubiņā? Droši vien no morāles viedokļa tas būtu bijis pareizi. Bet kā mana draudzene nesen teica, morāle ir soliņš, uz kura tu sēdi, kamē dzīve turpinās.

Pēdējos gados es šo paradumu esmu izskaudusi, bet vispār man ļoti patīk skaļi kaut ko klausīties. T bija izdomājusi joku, ka es esot ļoti labsirdīgs un dāsns cilvēks, jo sniedzu mūsu kaimiņiem iespēju nemitīgi dzirdēt kvalitatīvu mūziku.
 
 
pelnufeja
03 July 2018 @ 05:22 pm
 
klavieru stīgas ap locītavām
tā savelkas kļūdas ap krūtīm
 
 
Current Music: Hospitāļu iela