Kaut kādā ziņā mani ļoti iepriecina, ka man ir kļuvis relatīvi vienalga, kā es izskatos. Man joprojām ļoti patīk krāsainas drēbes un auskari, bet man galīgi vairs nav tās sajūtas, ka sliktākais, kas varētu notikt, ir "es saģērbšos kaut kā nepareizi, un kāds to ieraudzīs". Velku visu, kas un kādās kombinācijās man intuitīvi liekas smuki un liek justies labi. Un turpinu valkāt melno pūces džemperi, kaut gan jūtu, ka tas ir jau stipri novalkājies, bet man patīk, kā es tajā izskatos un jūtos. Turpinu valkāt arī sarkanās bikses, uz kurām ir kaut kādi neizmazgājami pleķi, jo man viņas patīk, un tās ir manas vienīgās bikses anyway.

Es tieši nesen aizdomājos, ka esmu dzirdējusi dažādas meitenes sakām, ka, tiklīdz sāc izpausties par feminismu, kāds tevi nosauc par neglītu cūku. Man neviens feminisma kontekstā nekad nav teicis, ka esmu neglīta un tāpēc man ir problēmas. Domāju, nez, vai tas, ka esmu neglīta, ir tik pašsaprotami, ka neviens pat neuzskata par vajadzīgu uz to norādīt. Nē, nu, ok cilvēki manā dzīvē par manu izskatu ir smējušies pietiekami, bet nekad feminisma sakarā.

Drēbju sakarā vajadzētu sameklēt kādu, kurš prot šūt un būtu ar mieru manam mētelim iešūt iztrūkušu pogu.