|
Marts 6., 2015
 | 13:34
Vispār vajadzētu tādu appu, kas nodrošina iespēju NEsatikt cilvēkus, kurus tu ne pārāk vēlies satikt, visus tos nogurdinošos paziņas, piektā auguma radiniekus, bijušos kolēģus un mīļākos, klasesbiedrus, kuru vārdus tu neatceries & vēl visus tos randomīgos cilvēkus, ar kuriem normālam introvertam negribas komunicēt
Appa struktūra: noskanē visus tavus paziņas, tu atzīmē tos nedaudzos, ar kuriem varētu gribēt iedzert, un tev ieziņo "Čomskī šodien labāk nerādies"
Un tas būtu tāds apps, ko visi izliktos, ka nepavisam nelieto, bet patiesībā klusībā būtu pateicīgi visiem tiem, kas lieto
/mizatropija much?
|
Marts 5., 2015
 | 17:23
Tā fakinā stand-up'a kontekstā manu paniku sarakstā vēl bez pārliecinošas 1. vietas "neviens nesmiesies" (ibo jociņi ir paredzēti diezgan specifiski) ir arī 2. vieta, tb ka es, stāstot jokus, ņemšu un apraudāšos.
|
Marts 3., 2015
| 14:21
"All words are embodiments of a reality, it seems to me; in other words, symbols. But symbols, by their very nature, both add information to, and lose information about, the reality to which they refer. Think of the word, “horse,” for example, and what it might mean to you and what it might mean to me. This feature of symbols is true for phrases and images too, I reasoned. Thus, I can use ordinary words and put them together in ways that make some sense to “you” but still capture in some way my schizophrenic reality. The result might be small, but it would not be nothing, as in my phrase “the bizarre glamour of gleaming psychotic reality and its terror.” Of course “you,” in consensus reality, can’t truly “get” the message. And the part of my mind that is in psychotic reality can’t totally reveal it. Nevertheless, a communication that is true and real does occur; and I, and perhaps you, find that incredibly comforting because it lessens my isolation."
http://schizophreniabulletin.oxfordjournals.org/content/40/6/1187.full
/prokrastinēju, obviously; bet šis ļoti precīzi ataino to, ko es domāju par rakstīšanu vispār
|
Februāris 27., 2015
 | 19:11
Mirušie nepiedod e-versijā bez maksas - http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/95165-mirusie_nepiedod.html
Tikai līdz svētdienai.
Pievāciet droši, pat ja neesat pārliecināti, ka gribēsiet lasīt (ibo kas viņ zin, varbūt 2. grāmata būs dafiga labāka nekā pirmā, un kasviņzin, varbūt man neizdosies to 2. grāmatu uzrakstīt tā, lai viņu varētu brīvi lasīt, nezinot MN obstanovku).
|
| 16:08
Biju pie jauna zobārsta, nu, zobārstes. Izskatījās jauniņa, droši vien jaunāka par mani. Speros iekšā kabinetā un uzreiz brīdinu, ka esmu bailulis.
Viņa: "Nekas, man arī bail."
Es: ... (fuck, I'm screwed)
Viņa: "..kad es eju pie zobārsta."
Bet visp. bija ļoti jauka un rūpīga.
|
 | 10:48
Pirmā reize, kad Stella (manā klātbūtnē) lieto vārdu "es". Konkrētāk - frāzē "Es slauku dibenu".
|
Februāris 26., 2015
| 19:16
Kā zināt, ka esi piedzemdējis nerdu: bērns ir nopircis e-talonu, lai izmantotu telefona NFC un nolasītu e-talona datus :)
|
| 08:35
Are delusion and sanity to be rigidly separated or, on the contrary, could the former be not only consistent with but even a condition of the latter?
Those are not abstract intellectual questions, and they have a real bearing on the way in which psychosis is treated in society today. Our attitudes to madness will shape our response to it, in terms of both our everyday interactions and in the choice of therapies that are available.
/Darian Leader. "What is madness"/
Ir pagājuši apmēram 3 gadi, kopš es pirmo reizi lasīju šo grāmatu. Trīs gadi testa brauciena iz sērijas "hmmmm, kā būtu, ja tu pieņemtu, ka ārprāts ir nevis stigma un lāsts, bet kaut kas tāds, kas piemīt plusmīnus visiem cilvēkiem, nevis nelielai daļai?"
Un, es teikšu, ļoti labi ir.
Protams, var jautāt, kāda tad galu galā ir atšķirība starp ārprāta definīciju "viss, kas traucē dzīvot pašam un citiem, ir ierakstāms zem diagnozes, bet, ja tu netraucē ne sev, ne citiem, značit diagnozes nav, značit tu esi psihiski vesels cilvēks" un manu daudz plūstošāko "praktiski visiem cilvēkiem ir psihiskas novirzes, lielākajai daļai pat vairākas, lielākoties tās ir pozitīvas un palīdzošas, un tikai retos gadījumos - slikta menedžmenta gadījumā - sāk traucēt sev un pārējiem"; jo sausais atlikums ir viens un tas pats, ne?
Bet tas ir tikpat tizli kā strikta seksualitātes definīcija, nu tipa "4-5 % no sabiedrības ir pilnīgi homoseksuāli cilvēki. Ja tu neesi viens no viņiem - t.i., cilvēks, kas drāžas tikai ar sava dzimuma pārstāvjiem un nespēj just uzbudinājumu saskarsmē ar pretējā dzimuma pārstāvjiem, - tad tu esi pilnīgi heteroseksuāls un visa tava flirtēšana ar sava dzimuma pārstāvjiem ir vienkārši izrādīšanās, uzmanības pieprasīšana un izvirtība".
Strikta psihiskās veselības definēšana ir principiāli kaitīga. Tolaik, kad es stingri nošķīru "saprātu" no "ārprāta", katra reize, kad parādījās kaut kādas uztveres/domāšanas/identitātes nobīdes, mani uztrauca nemērā, man šķiet, ka vismaz 25-50 % stresa manā dzīvē bija no tā, ka man pastāvīgi 1) bija bail sajukt prātā 2) bija bail, ka es jau esmu sajukusi prātā, vienkārši pati to ne visai labi zinu 3) bija bail, ka sabruks mana rūpīgi būvētā normālā fasāde 4) bija bail, ka atnāks kāds un mani izārstēs un es zaudēšu visu, kas man sevī jebkad ir šķitis interesants un uzmanības vērts.
Un, piezīmēsim, panikas lēkme, kuras laikā tu paniski baidies, ka neatgriezeniski sajuksi prātā, ir neiedomājami nepatīkamāka par panikas lēkmi, kurā tu domā "oh, sasodīts, panikas lēkme, labi, ka tu necik daudz vairāk vairs nevari sajukt prātā"
Un, novērojot dabā kādu no savām psihuma izpausmēm, ir dafiga foršāk nevis domāt "fakfakfak es esmu traka tūlīt ņemšu cirvi un sacirtīšu gabalos savus kolēģus", bet gan konstatēt "oh, nice, viņa arī ir pieaugusi kopš iepriekšējās reizes, kad tikāmies, un viņai vēl joprojām piemīt spēja atrisināt manas problēmas in the most screwed-up way possible - bet nu zato nav garlaicīgi".
Nemaz jau nerunājot par to, ka, novērojot kāda cita psihuma izpausmes, ir ļoti jauki nevis padomāt "fakfakfak viņš ir traks jāturas pa gabalu fakfakfak viņš aizgāja uz virtuvi noteikti pēc naža", bet "o, forši, psihotiķis, man patīk psihotiķi, interesanti, kā tieši viņam tā domāšana iekārtota". Nevis padomāt "fakfakfak viņš pieturā sarunājas ar sevi un ēd kaķu konservus, noteikti tūlīt mani izvaros, jo viņš ir traks!", bet gan... well, džīzas, kāda tev daļa, ar ko viņš runā un ko ēd?
(Nemaz nerunājot par to dilemmu, kurā faktiski nonāk katrs psih*, kura pacients sūdzas par kaut kādiem simptomiem. Ņemot vērā to, ka psih. veselība = nekas tev netraucē, bet pie galvas daktera cilvēki tomēr iet tad, kad viņiem kaut kas traucē, tātad sanāk tā, ka praktiski katram, kurš aiziet pie psih*, būtu jādabū diagnoze par to vien, ka viņš iet pie psih*.)
Un man ir slikti katru reizi, kad mēs klusējam, kad mēs slēpjamies, kad mēs nejautājam. Kad mēs aizliekam aiz atslēgas aiz actiņas aiz kabineta durvīm aiz diagnozes vai "tev taču tas netraucē, vai ne?" mūsu dīvainās zamaškas, to mūsu personības daļu, kas nav atrodama vikipēdijā un izskaidrojama ar standarta diagnozēm. Danunafig mums tas vajadzīgs.
|
Februāris 25., 2015
| 15:47
Vot domāju par to Bankovska rakstu un vieglo "pizģec, pizģec, cik rakstniekam būt ir grūti" drāmu komentāros. Atšķirība starp "mūsdienām" un "agrāk" jau ir tikai tā, ka agrāk rakstnieki zīmējās ar savu vientulību, savu ciešanos savām ciešanām, savu nesaprastību. Nu un tagad, kad izrādās, ka vienatne, mērenas ciešanas (ie "not being totally numb") un mērena nesaprastība (ie "noslēpums") ir pozitīvas īpašības, rakstnieki sāk zīmēties ar savu drāmu par to, kā viņiem tādiem introvertiem cietējiem bļin tagad pilnīgi jākomunicē ar cilvēkiem!!! (Nu labi, ar šito sāpi es vairāk identificējos nekā ar "neviens ar mani nerunā" sāpi, bet enīvej.)
Pavisam konkrēti aizrijos es pie šī te raksta par tēmu, kurā figurē citāts: "However, as I emphasise to the fledgling writers who come and attend my Guardian Masterclass courses, writing novels for a living is hard – unimaginably hard, for those who have not tried it. I cannot imagine that it is less complex than brain surgery, or, indeed, the proverbial rocket science. To master dialogue, description, subtext, plot, structure, character, time, point of view, beginnings, endings, theme and much besides is a Herculean labour, not made more appealing by the fact that you always – always – fail.""
Nopietni? NOPIETNI? Brain surgery? Could you be any more humble?
Vienīgais, ar ko es viņa tekstā varu identificēties ir "you always - always - fail", bet tas failure ir inherents rakstīšanā kā tādā; t.i., tajā, ka tu mēģini pārtulkot viena cilvēka pasaules izjūtu citiem cilvēkiem saprotamā pieredzē vai pat mēģini pārtulkot savu priekšstatu par kāda cita cilvēka pasaules izjūtu vēl citiem cilvēkiem (vai viņam pašam) saprotamā pieredzē, kas ir pretty much impossible. Literatūra pastāv nevis tajā, ko tu gribēji uzrakstīt vai tajā, ko cilvēki no tā (ne)saprata, bet kaut kur tajā maģiskajā telpā starp autoru un lasītāju, un, ja tu esi tāds kontrolfrīks, ka nespēj dīlot ar dažādām interpretācijām un izpratnēm, tad varbūt nevajadzēja kļūt par rakstnieku.
Jā, rakstnieka darbam ir daudz mīnusu, gan ne lielāku kā Maksimas pārdevējas vai neiroķirurga darbam, nu tādi normāli mīnusi. Ja tam pieiet kā darbam, nevis kā sava ego spodrināšanai, tad vispār viss ir lieliski.
Plusu ir daudz vairāk.
Tur ir ļoti daudz brīvības (it īpaši tad, ja tu pārāk nekreņķējies par to, vai izdosies uzbliezt bestselleri).
Tur ir ļoti daudz jaunas informācijas, ļoti daudz visa kā tāda, ko apgūt un izprast. (It īpaši tad, ja tu paraksties uz visādiem dīvainiem piedāvājumiem, nu tur "vai tu negribētu publiski lasīt smieklīgu eseju par to, ka esi sieviete?")
Tur ir milzīga iespēja NEsačakarēt savu dzīvi. Protams, ja tu esi tendēts uz to, ka čakarē dzīvi sev un citiem, tad kā rakstnieks tu to vari darīt daudz sekmīgāk, bet tas strādā arī otrā virzienā, un man šķiet, ka tam arī būtu primāri jāstrādā otrā virzienā.
Bet nu tā imaginārā nepieciešamība socializēties jau nu nav nekāda lielā drāma. Nevajag jau patiesībā "socializēties", nu tb par visām varītēm grūst cilvēkiem rīklē savas grāmatiņas n shit; pilnīgi pietiek ar to, ka tu sociālajos tīklos neesi pilnīgs kretīns.
Nu, un ja esi, tad you're screwed neatkarīgi no tā, vai esi rakstnieks vai ne.
|
Februāris 23., 2015
| 07:54
Kā atšķirt rakstnieku iesācēju no pro:
ja dzīvē notiek tieši tā situācija, kuru tu raksti/esi plānojis rakstīt, iesācējs padomā "whoa, this must be magic! man ir pareģa spējas!!!", kamēr pro nodomā "fuck this, varēji jau nu cilvēkus pabrīdināt, pirms rāvi līdzi testa braucienā" un "labi vismaz, ka šoreiz pati uzņēmies slepkavības upura lomu, nevis piespēlēji to kādam citam"
|
Februāris 22., 2015
| 22:04
Bet vispār veci cilvēki, nu, tipa manā vecumā+, pilnīgi citādi izmanto laiku nekā jauni cilvēki. No vienas puses, laika vienmēr ir par maz, no otras, your eyes. It's a day's work, just to look into them. Un tu padirs minūtes, stundas, dienas, vienkārši lai būtu tas, kas tu esi, tur, kur tu esi, piesūktos ar savu esamību kā sūklis piesūcas ar miglu; tev visu laiku šķiet, ka vēl mirklis, un tu sapratīsi, sapratīsi kaut ko tādu, kas tev ir ļoti svarīgs, bet tajā pašā laikā tu jau laikus centies nevilties sevī
Ja mana dzīve būtu stāsts, es droši vien zinātu, ko ar to iesākt.
|
Februāris 21., 2015
| 10:36
Tātad loha atskaite par Manonu Lesko
Par labo:
1. Visa tā postanovka (dekorācijas, tērpi, sižeta interpretācija) = WIN, no tā meksikāņu seriāla, kas ir oriģināls, viņi ir paņēmuši pašu svarīgāko dilemmu un izspēlējuši tādā elegantā, viegli atsvešinātā versijā, "this is not about sex, it's about love", ļoti patīk
2. Video pēdējā cēlienā = WIN, pirmo reizi redzu video, kas labi strādā izrādē, nevis rada iespaidu "aktieri nemāk spēlēt" vai "bļin, viss tik garlaicīgi, ka labāk būtu ķini skatījušies" (es gan pēc pirmajiem pāris video-izrādes apvienojumiem pārstāju iet uz teātri, tā ka neesmu kritērijs) (vispār viss pēdējais cēliens bija totāls WIN)
3. Uztaisīt sievieti, kas nemāk dziedāt, par vājdzirdīgu, un likt viņai sarunāties žestu valodā = almost there (džīzas, viņa taču varēja visu izrādi skraidīt apkārt un komentēt, nejaucoties mūzikā! vai vismaz būt nevis "vājdzirdīga", bet "nedzirdīga" un to arī izspēlēt... bet nu es pieņemu, ka tas bija tāds pēdējā mirkļa lēmums)
Par slikto:
1. Ciest nevaru, kad divi cilvēki tipa bučojas, bet patiesībā kliedz viens otram sejā. Un skaļi.
2. Aizlūstošā balss operā ir kā izsaukuma zīme romānā - to drīkst izmantot tikai vienreiz. Un reku Murats nodziedāja riktīgi labi bez šitā "vēēē, es pilnīgi nevaru padziedāt, cik man grūti". (Bet nu nav tik traki, pa visu izrādi balss aizlūza tikai kādas 4 vai 5 reizes, un "āāāā es dziedu ōōōōōperuuuuu!!!!" bija tikai kādas 3 reizes, kas droši vien ir pieņemami.)
Par patīkamo:
1. Forša tomēr mūzika
2. Es nezinu, cik tas ir netipiski, ka operā aktieri jēdzīgi tēlo, bet nu šitajā bija okei (jāpiezīmē gan, ka aina "sēžu uz saliekamā krēsla ar muguru pret zāli" bija daudz stilīgāka nekā aina "izmisumā dauzu rokas pret grīdu", bet nu then again bez tās dauzīšanas varbūt arī tā sēdēšana nebūtu tik laba)
Par nepatīkamo:
1. Besī ārā starpbrīži
2. Besī ārā knosekļi un klepotāji, especially besī ārā, ja knosās tā, ka tu, cilvēks, pusi no intermeco domā "hmmm, vai tas onkulis man tur blakus onanē, skatoties uz brašajiem cietumsargiem, kas defilē pa skatuvi, un, ja viņš tur onanē, tad bļeģ ko man izdarīt, lai viņš ātrāk beigtu?"
Bet nu sausais atlikums = ļoti pozitīvi.
|
Februāris 17., 2015
 | 07:29
Šausmīgi sāp roku locītavas, dakteris gūgle saka, ka no bērna cilāšanas (rakstot gandrīz nemaz nesāp, bet vakar jutu grūtības pacelt tējas krūzi un šodien, šķiet, nebūs labāk)
Nuvot un no visām šausmām, kas mēdz būt filmās un grāmatās, es identificējos ar
1) redzes zaudēšanu - bet tādu "pamazām un nevienu netraucējot" a ļa Dejotāja tumsā
2) artrīta sāpēm a ļa Needful things
3) alkoholismu a ļa Tommyknockers (viena no daudzajām S. Kinga grāmatām, kuras es neesmu spējusi dalasīt, vēl tajā kategorijā ietilpst Dark half, hehe)
|
Februāris 15., 2015
| 10:38
Noskaidroju savu hronotipu (slight early type, t.i., naturālais cikls neatšķiras no 24 h diennakts tik ļoti kā normālam "pūcem"), pie reizes konstatējot, ka
1) man darba dienā ir 30-60 min sleep debt (kas arī bija sagaidāms),
2) tā kā man nav sociālās dzīves, man nav arī social jetlag (t.i., tā problēma, ka tu, cilvēks, brīvdienās ej gulēt tik vēlu un mosties arī tik vēlu, it kā būtu pārcēlies uz citu laika zonu).
|
Februāris 9., 2015
| 10:27
Jauki, vēl viens development milestone: sīkā pateica "Mani sauc 'tella".
Precīzāk, iebļāva to tukšā vendenes bačokā.
|
Februāris 6., 2015
Februāris 5., 2015
| 14:19
Tfutu
Mēģināju saprast, vai apzīmējums "komerciālā literatūra" ir normāls termins, un google kā pirmo izmeta linku uz honeybee.klab.lv.
|
Februāris 2., 2015
 | 15:56
Un nupat izmisīgi meklēju gūglē romānu "Skārda elpa", ar to domājot, protams, "Svina garša".
Intelektuālis no manis ņikuģišnijs.
|
| 12:56
Topošā Bereļa romāna "Aklo gaisma" nosaukumu izlasīju kā "Alko gaisma" un padomāju, cik kruta
|
|
|
|