|
Maijs 31., 2020
 | 02:20
kāpēc visām sarunām jāiet pa apļiem
un jāatstāj mani stūrī
kā visiem mani jāredz tumsā un jādzird
kad esmu aizspiedusi sev muti
kā visiem pieskārieniem jābūt nejaušiem
un visiem smiekliem vien nojaušamiem
acu stūrīšos
aizlocītiem aiz plakstiņiem
aizlocītiem aiz tā, kā tu varētu skatīties uz mani
ja vien nebūtu tik tumšs
kāpēc visiem apļiem ir jātiek izrunātiem
visiem stūriem izlauztiem
visām dzīvžogu sienām
izrautām ar saknēm
kādreiz mēs pieskārāmies ādai tā, kā pieskārāmies
upes sejai, vērojot pieskāriena apļus
izskanam un dziestam
tagad mēs esam vietā, kur kādreiz bija sienas
bet arī par tām mēs esam aizmirsuši
ierāvušies krāsmatu stūros
kuš: rēgi aizver acis: spoki paklusē: tas nav pa īstam
viss, kas viļņojās kādreiz
ir izdedzis tagad
|
Maijs 26., 2020
 | 08:42
Pamosties ar mūziku galvā un tad visu rītu spēlēt spēlīti "uzmini melodiju"
I'm very happy w myself now though
When I grow up
I want to live near the sea
Crab claws and bottles of rum
That's what I'll have
Staring at a seashell
Waiting for it to embrace me
Mūzika: Fever Ray - When I Grow Up
|
Maijs 25., 2020
 | 17:03 - QOTD
"Viņš zināja, ka to var nosaukt par iemīlēšanos. Ieķeršanos. Iemīlēšanos līdz ausu galiem. Bet tas viss izklausījās pārāk nejēdzīgi, pārāk vārgi, pārāk meitenīgi. Viņš meklēja citu apzīmējumu. Bagātināšanās? Idiotisms? Viņš jutās bagātāks, bet vienlaikus arī kā idiots."
- Edvards van de Vendels, "Zilās zāles vasara", Dena Dimiņa tulkojums
|
Maijs 24., 2020
 | 21:09
Man šķiet, ka es tā pa īstam māku tikt galā ar kaut ko sliktu, pārspēlējot to vēl un vēlreiz, līdz tas vairs nav slikti, līdz man izdodas to izdarīt OK un nonākt pie rezultāta, kas mani ja ne dara laimīgu, tad vismaz apmierina
Kas praksē gan drīzāk izskatā pēc tā, ka kāpju uz viena un tā paša grābekļa, līdz grābeklim apnīk
|
Maijs 22., 2020
 | 12:21
And killing things is not so hard it's hurting that's the hardest part
And when the wizard gets to me i'm asking for a smaller heart
/AFP/
Mūzika: Amanda Palmer&Grand Theft Orchestra - Trout Heart Replica
|
Maijs 20., 2020
| 19:41
"Filmā skan ļoti daudz mūzikas, to pat var nosaukt par pirmo latviešu multiplikācijas rokoperu bērniem."
- nu, kura multene tā būtu? :)
Mūzika: Röyksopp - I Had This Thing
|
Maijs 18., 2020
| 22:03
S.: (dramatiski) Es tagad uztaisīju sev stūri, kur es varu sēdēt!
Es: Un visus ienīst?
S.: IENĪDĒT! Ha, tu nemāki runāt! Ienīdēt!
Es: Paga, tu tiešām domā, ka jāsaka "ienīdēt"?
S.: "Ienīst" ir tā kā es ienīstu tevi. "Ienīdēt" ir tā kā ka es ienīstu VISUS!
|
Maijs 15., 2020
| 07:09
Kas ir mīlīgi: nonest krievvalodīgajiem kaimiņiem, kurus šonakt nopludinājām, alu
Kas nav mīlīgi: ka vienīgais alus, kas bija mājās, saucās "Rožu alus"
|
Maijs 14., 2020
| 01:19
kopš es
vairs nerakstu dzeju, neviens
nerunā ar mani vārdos, es varu
tulkot: medus
melns ūdens
"es domāju, ka tu man melo"
zem meldriem un dūņām, tur
dēlēm ir ligzda un tur
tur tu vari tās turēt
kopš es vairs nerakstu dzeju es neticu
ne vārdam ko saku ne tā kā
dzejnieki tic -
es ticu mēlei kas
pieskaras lūpām
es skūpstos bez skaņas
medus melns ūdens un patiesība ir tava
sīkiem vilnīšiem trinas pret
vižņainu ādu
kopš es vairs nerakstu dzeju lietas
kļūst īstas un vairāk par mani
("es domāju, ka tu man melo")
kopš es vairs
medus melns ūdens
satumsis dzeltens mēs
palaidām garām nakts dziļāko
kopš es vairs nerakstu dzeju
es vairs neesmu jūra
ikviens var pārpeldēt mani
ja vien
nebūtu tik auksti ja vien
būtu to vērts
citnakt tur bija mēness tas
klusēdams skatījās manī iesalis
delnas nospiedums
balts
es vairs nerakstu dzeju
tu saki man vārdus
es domāju, ka tu man melo
|
Maijs 12., 2020
| 10:28
Good times & happy mornings should be noted
Mūzika: Kings Of Convenience - Misread
|
Maijs 6., 2020
| 18:21
Jau otro reizi pēdējo mēnešu laikā kāds pilnīgi neadekvātā situācijā man paskaidro, ka es esmu "labs cilvēks" un es nezinu, ko tas nozīmē, bet man ir aizdomas, ka neko labu
Mūzika: Peter Bjorn And John - Young Folks
|
Maijs 5., 2020
| 00:39
Bet vispār, darot visādus sīkus kaut vai margināli ar antro saistītus nieciņus (nu, tur lasot Jurčaku vai lādējot rakstus atlas.ti un paralēli domājot par attiecīgo laiku) saprotu, ka baigi, baigi pietrūkst antro kā izglītības un kā dzīvesveida, vai. Iet LU maģistros, protams, vispār netiek apsvērts, varētu notēmēt vai nu uz to jokaino RSU vai kaut vai Igauniju, Stella jau būs paaugusies.
|
Maijs 2., 2020
| 21:00
DS It seems to me from all that you've been saying that in the end what matters most to you is not an immediacy in the work's reference to reality, but a tension between juxtaposed references to different realities and the tension between a reference to reality and the artificial structure by which it's made.
FB Well, it's in the artificial structure that the reality of the subject will be caught, and the trap will close over the subject-matter and leave only the reality. One always starts work with the subject, no matter how tenuous it is, and one constructs an artificial structure by which one can trap the reality of the subject-matter that one has started from.
DS The subject's a sort of bait?
FB The subject is the bait.
DS And what is that reality that remains, that residue? How does it relate to what you began with?
FB It doesn't necessarily relate to it, but you will have created a realism equivalent to the subject-matter which will be what is left in its place. You have to start from somewhere, and you start from the subject which gradually, if the thing works at all, withers away and leaves this residue which we call reality and which perhaps has something tenuously to do with what one started with but very often has very little to do with it.
David Sylvester - The Brutality of Fact. Interviews with Francis Bacon. Thames and Hudson 1987 pp 181-182
|
| 12:25
Tā sajūta, kad tu esi ilgstoši mierā ar sevi, ir nenormāli viegli sajaucama ar iemīlēšanās sajūtu, piezīmēsim
Tā, it kā prāts būtu pieradināts pārslīdēt pāri savam "es" un pieķerties "citam", un tas prasa koncentrētas, apzinātas pūles atrast sevi, turēties pie sevis, on this slick oily surface of self
Mūzika: Nine Inch Nails - The Lovers
|
Aprīlis 30., 2020
| 15:29
L.: Mammu, kā excelī var dabūt šīs dienas datumu?
Es: Nezinu, uzgūglēšu... TODAY?
L.: ?
Es: Nu, ieraksti TODAY?
S.: Tu dēj olas?
|
| 08:56 - resnums
..now that I got your attention :D
Pēdējā laikā, nu, teiksim, pēdējos 9 mēnešos, zaudētās draudzības/attiecības/potenciāls kaut kas man prātā savelkas kopā ar sajūtu, ka "manis bija pārāk daudz". Ne fiziski, bet emocionāli, intelektuāli, intensitātes ziņā, tāds mentāls resnums, kas, vaļā palaists, vienkārši izplājas pa visurieni, tāds, kuram īsti vispār nav robežu, ja nepiesargāsies, tad izplūdīs pa visurieni un tur arī paliks: liels, nesaprotams manis blāķis.
Un tas pat nav par kaut kādu kontakta biežumu (lai gan tas arī, protams) (lai gan nē, patiesībā nē; ar 2 cilvēkiem es kontaktējos reti), bet tieši par intensitāti, to, ka tad, kad es reaģēju, tad reaģēju pilnā amplitūdā, ar prieku, sajūsmu, pārplūstošu mīlestību, dziļu un aukstu sašutumu, ironiju, plašiem žestiem etc.. Nu tā kā, zinkā, tā kā tāda riktīgi kupla ōperdziedātāja, kas atvēzējas un piebļauj visu zāli, un vienkārši ir visur un pa visurieni.
Stingri ņemot, tās attiecības, kuras ir saglabājušās, ir tās, kurās a) cilvēkam piemīt ļoti stipra iekšējā noturība, un visi mani žesti tiek uztverti kā mani žesti un daļa no manis, b) cilvēks pats reaģē uz lietām tikpat plašā amplitūdā, vai vēl plašākā, un attiecīgi.
Nu lūk. Bet (tāpat kā ar fizisko resnumu) tas varētu būt, bet šajā gadījumā toč nav
- ne par paškontroles trūkumu; es ļoti labi varu sevi izkontrolēt, ja vajag, es vienkārši neplānoju to darīt, ja gribu, lai man ar cilvēku ir dziļākas attiecības par virspusēju fb draudzību;
- ne arī par nespēju paskatīties uz sevi no malas un tvert reālo situāciju, es pilnīgi mierīgi varu būt Iemīlējusies Kā Vēl Nekad un vienlaikus skaidri zināt, ka ar to cilvēku nevarētu vienā dzīvoklī sadzīvot pat diennakti; vai, teiksim, pusstundu kliegt uz cilvēku un vienlaikus zināt, ka tas cilvēks ir tikai veids, kā man tikt vaļā no visa, kas sakrājies.
Ironiskā kārtā viss tas, ko man ir izdevies saglabāt, jo cilvēks man nez kāpēc ir bijis gana mīļš, lai negribētu pazaudēt, man ir (vismaz uz laiku) izdevies saglabāt tāpēc, ka es esmu ar pieaugošu diskomfortu šo mentālo resnumu savākusi, sabāzusi korsetītē, nelaidusi ārā, notušējusi, noslēpusi, fočenītē pagriezusies tā, lai neredz, nekad neizģērbusies, tipa.
However. Ir tas kaut kāds dīvainais iesēdiens, tas smaidošais komforts, kas piemīt daļai resnu cilvēku, tas "šitais viss ir mans ķermenis un tas ir viscaur brīnišķīgs ķermenis paldies", un es kaut kā tā jūtos savā mentālajā resnumā, "o, paskaties, te plūst pāri malām, te izskatās gandrīz vai pēc burbuļa, te līgojas, šūpojas, nodreb un noļum, paskaties, kādas krociņas, bedrītes un rieviņas, paskaties, kā man viss ir pa trim un viens krāšņāks par otru, vēdera krokas trīs un zodi un potītes", šitā pat, tikai ar emocijām un domām, kas klājas cita citai pāri tādā ļoti dzīvā, vitālā, iekšēji strukturētā kaudzē, kas nevis staigā, bet veļas, pastāvīgi uzņemot ātrumu. Tā ir laba sajūta.
Kamēr to visu dabūt kautkādā mentālā slaiduma kontrolē ir ļoti slikta sajūta, vienlaikus ierobežojoša un tāda, ka nav ko elpot, un tāda, ka es to cilvēku taču visu laiku mānu, un tas, ka tas cilvēks mani droši vien negribētu resnu, to padara vēl sliktāku, un nē, tas nav "pieklājīgi" vai "korekti" (vai, ja ir, tad tikai sliktajās šo vārdu nozīmēs).
Tas, kas ir mokoši, tieši tādā "grūti to aptvert un pieņemt sevī" nozīmē, ir, ka man acīmredzot ir jārēķinās ar faktu, ka, ja es turpināšu būt tāda mentāli resna, tad varbūt man Nekad Vairs Nebūs Jaunu Draugu (kuru man jau tā nav pārāk daudz, ja), un ka arī esošie var kādā brīdī pamanīt patieso situāciju un pateikt, ka nē, paldies, pietiks.
Un laikam jau tā ir cena, ko es esmu gatava maksāt. Lai gan tik daudzkārt labprātāk nemaksātu.
(Jā, es zinu, ka, tāpat kā fizisks resnums, arī šis var būt "tikai manā prātā", piezīmēsim, ka tas burtiski tā ir, gofuckyourself.)
|
Aprīlis 20., 2020
| 17:08
Vot tā sajūta, ka Dobby is freeeeeee
(īslaicīgi, bet jāpieraksta, ibo smī!)
|
Aprīlis 12., 2020
 | 20:52
Labas ziņas: mans dēls ir ļoti ok ķīmiķis
Sliktas ziņas: viņš visu laiku nāk pie manis ar tekstu "māt, pēc kā šitais te smaržo"
Vēl sliktākās ziņas: es uz tā vislaik uzraujos
|
Aprīlis 5., 2020
 | 11:46
Piedzerties un publiski izpildīt mājasdarbu laikam nebija sliktākais, ko varēja darīt vakar.
Bet tas, cik ļoti atšķirīgi cilvēki mēs būsim pēc tam, kad šis beigsies... Uzēstos kilogramus gan jau noskriesim un sačakarētos paradumus salabosim*, bet kaut kas būs tik ļoti mainījies
*Nesen, piemēram, gandrīz vai uzrakstīju cilvēkam "vai es drīkstu tev pieskarties un pēc tam nekad vairs to roku nemazgāt" un tad sapratu, ka šī frāze ir pilnībā zaudējusi sākotnējo "es tevi paceļu elkdievības statusā" nozīmi
Lai gan nebūtu vajadzējis rakstīt arī šajā nozīmē, tā ka labi vien ir
|
Aprīlis 4., 2020
| 22:18
Labrīt putra kur tu biji
Nāc pie manas mutes klāt
Kad es tevi izēdīšu
Tad varēšu padziedāt
Mūzika: NSRD - Labrīt putra
|
|
|
|