|
Jūlijs 31., 2014
 | 09:16
Bet vispār jā, kaut kas ar mani nav kārtībā, ibo glupo jociņu jomā es esmu konkrēti 18-20gadnieku paaudzē - tb aicinājumā sēžot pie ugunskura, es ar savu hihi-haha biju tieši viņu līmenī, ne vairāk, ne mazāk. Vot tagad tajā satori nometnē man būs pretī pieaugušie, un tas ir reāli skērīgi. (Lai arī it kā tak nav pirmā reize.)
Principā labi, ka vismaz pagaidām tā humora izjūta nav 12gadniekam, rekur jaunā paaudze man te izvērš tādu kreatīvu par tēmu "dirst", ka reizēm tā vien gribas pievienoties.
(Paies vēl kādi gadi desmit, un es par literatūru zināšu vēl vairāk, bet humora izjūta arī būs regresējusi vēl vairāk, nu un tad es varēšu sniegt izcilus padomus par to, kā nodrošināt protagonista tēla arkas attīstību trīspakāpju sižeta sistēmā, bet būtiskākās vietas akcentēt ar ūdens sprauslāšanu un putras mētāšanu)
|
Jūlijs 28., 2014
 | 22:16
Biju aicinājumā
Sajutos, es pat nezinu, jauna? Gudra? Nu vārdu sakot labi sajutos, un nepavisam ne pieaugusi
|
Jūlijs 25., 2014
 | 10:45
Atšķirībā no LaLiGaBas, kur točna pārsteigumu nebija, Baltvilka balva gan ir pārsteigums, nu tāds "wtf why" tipa pārsteigums.
Nēnu protams Rungulis visnotaļ varētu dabūt balvu, teiksim, "re(uz)konstruēsim Latvijas vēsturi" vai "parausim uz nostaļģiju" vai da kaut vai "izliksimies, ka rakstām bērniem, bet patiesībā rakstīsim vectētiņiem" konkursā, bet kā bērnu grāmata Lapsu kalniņa mīklas nekādā veidā nav labāka par, teiksim, mazo Mulu. (Un mazā Mula ir tieši tikpat svarīgi-inovatīva LV bērnu grāmatu pasaulē, ja ne vēl vairāk; nu katrā ziņā tā iekrīt kategorijā "ja manā bērnībā būtu bijusi šī grāmata, es būtu labāks cilvēks", nevis Lapsu kalniņa aizņemtajā "manā bērnībā bija šādas grāmatas, un paskatieties, kas no manis sanāca".)
|
Jūlijs 23., 2014
| 23:05
Nopirku prezervatīvus, profesionālā kretīnisma dēļ paskatījos copy uz aizmugures vāciņa, a tur - "The next generation" in condoms.
|
Jūlijs 14., 2014
 | 21:31
"No kurienes tu gūsti iedvesmu?"
"Nu, cibā ir tāds jūzeris po, nu vot, tad, kad es galīgi nezinu, ko rakstīt, es rakstu par pusjukušiem robotiem, kas nonākuši līdz po filozofijai."
|
Jūlijs 11., 2014
 | 14:48
Klau, kā jums šķiet, vai būtu košeri rakstīt urban fantasy darbu, izmantojot reālu, Latvijā dzīvojošu/-ušu cilvēku uzvārdus? (daļa no viņiem vēl ir dzīvi, lielākā daļa noteikti vēl ir gaišā piemiņā, bet nu tie uzvārdi tik lieliski!)
Plāns = izmantot vārdus, uzvārdus plus paviršā izpētē dabūtus datus, bet nekādā gadījumā neatveidot "to pašu personību", tieši otrādi, padarīt viņus par kautkādiem Drēzdena failu stila superpersonāžiem ar ērgļa skatieniem, dūju pupiem etc., nu un protams viņi visi ir burvji burtnieki :)
Jā, es atkal esmu iestrēgusi procesā esošajā romānā un tāpēc man ir ĻOOOTI daudz ideju jauniem, labākiem tekstiem :)
|
| 13:13
Forši, šorīt uzrakstīju "iedzīvotāju pirkstspēja"
Principā laikam jāņem dienu brīvu
|
Jūlijs 10., 2014
Jūlijs 9., 2014
| 21:49
Šodien, tātad, paņēmu klēpī vīramāsas meitiņu (tipa 5 mēneši), Stella apsēžas blakus, paskatās uz to zīdaini un izpalīdzīgi saka: "Pupu nav."
|
Jūlijs 8., 2014
Jūlijs 2., 2014
| 11:22
Uuuuuun kategorijā "freidiskākais grāmatas nosaukums latviešu literatūrā 2014" tiek nominēts Osvalds Zebris ar grāmatu "gaiļu kalna ēnā" :)
/ahem, ēēē, nu, es ceru, ka šis ir uztverams kā reklāma, citādi taču jūs vispār to grāmatu nebūtu pamanījuši, ja. (tie, kas būtu pamanījuši, nu, jūs jau tādi dumji jociņi neietekmē.)
|
Jūnijs 25., 2014
 | 09:26
Reku, ne pusotrs gads nepagāja, un sāku radināt bērnu pie gulēšanas savā gultiņā (nu, vismaz nomināli) un bez krūts (dzelžaini).
Promska ir baigi slikti, bet, no otras puses, man ir bijis pusotrs gads nosacīta komforta, un tagad bērnam daudz ko var par notiekošo paskaidrot. Un viņa māk izrādīt savu aizvainojumu (piemēram, aizlienot pie tēva, lai tas viņu mierina, kad māte ir kļuvusi par bezsirdīgu monstru).
Ļoti nepaidagoģiska informācija visiem tiem, kas šo manevru izveikuši trīs mēnešu vecumā un tagad ar zobiem turas pie "tikai neatsākt, vēlāk būs grūtāk" principa. :)
|
Jūnijs 20., 2014
| 13:24
Bet vispār par grāmatām laikam tak vissaldākais posms ir tieši tas, pēc aizlaišanas uz druku un pirms iznākšanas/pirmajām recenzijām/prezentācijas
Ja sanāks, man pat izdosies pie tā pierast, nu vismaz atkratīties no tām vissliktākajām sajūtām šajā kontekstā
Bulta, Zvaigzne un Laī 16. jūlijā būšot pieejama visās Zvaigznes grāmatnīcās, nu un gan jau citās arī pamazām, un man tā grāmata patīk, starp citu, tieši ar to, ka tas stiliņš tāds neveikls, es atceros, ka man rakstot skanēja bērna balss galvā
|
Jūnijs 9., 2014
 | 23:45
Atcerieties to jauko periodu, kad "hmmm, aizdomīgs klusums dzīvoklī" izraisīja automātisku reakciju "jopcik, atkal bērns kaut kādas blēņas strādā"? Nuvot šis periods man ir beidzies. Palaidu Stellu padzīvoties bez pampera, dzirdēju sev aiz muguras zīmīgu čabināšanos un papīra burzīšanu, padomāju "ā, tas jau tikai kinoscenārijs" un krāmējos tālāk. Pēc dažām minūtēm ieraugu, ka bērns izmantojis čabināšanos kā dūmu aizsegu, lai ielīstu gultā, pačurātu un tad apsēstos uz mana tikko izmazgātā spilvena.
Jūs domājat "āāā, nu vismaz labi, ka nepakakāja"? Next best thing: ar to pašu slapjo dibenu pasēdēt šokolādē un pēc tam uz spilvena, ļoti līdzīgs efekts.
|
 | 01:07
Ar Džonatanu es realizēju bērnības sapni "kaut es varētu būt atšķirīga un man neviens par to nepiepistos un ģimene nemēģinātu mani iegruzīt tipa būt līdzīgai citiem"
Ar Liu es realizēju bērnības sapni "kaut es varētu no sirds izraudāties, pati nezinot, par ko, un neviens man neteiktu, ka tas ir nesvarīgi vai ka patiesībā es jūtos - un man būtu jājūtas - pavisam citādi"
Interesanti, kādu sapni es realizēju/-šu ar Stellu
Jo sapnis "kaut es varētu apsūkāt un nomest zemē visu mammas šokolādi, noziesties no galvas līdz kājām ar tēta cepumiem, sabāzt viņa tējas krūzītē salvetes, bet māsas bērnu kosmētiku biezā slānī ietriept matos, un lai man par to nekas nebūtu" pilnīgi noteikti ir viņējais sapnis, ne mans.
|
Jūnijs 5., 2014
| 09:58
Lasot grāmatas ar sievieti galvenās varones lomā, it īpaši, ja tās ir tādas nopietnas un literāriskas grāmatas, mūždien pienāk kaut kāds mirklis ap grāmatas vidu, kurā
1) sieviete sāk izrādīt grūtniecības pazīmes, vēlams, pati neapzinoties, ka ir stāvoklī,
2) es jau sāku nojaust, ka, bļeģ, atkal normāla (vai pat ne pārāk laba to begin with) grāmata tiks sabojāta ar atrisinājumu "un tad viņai piedzims bērns, un tam bērnam būs reāli liela nozīme", āāārgh.
Kas interesanti - žanra literatūras sievietes māk lietot kontracepciju (mīlas romāni ir acīmredzams izņēmums :)) vai neuzstāj, lai džeks pabeidz iekšā, un, ja arī pamanās sagrūsnēt un apdzemdēties, tad tas nekādā veidā neliek viņām pēkšņi zaudēt visu pievilcību autora acīs - kaut kā tā sieviete var turpināt dzīvot, nevis "piedzemdēji to bērnu, ko pēc sižeta vajadzēja piedzemdēt, značit hrjas ar cirvi pa galvu un beigts / nodzeries, nonarkojies, whatever".
Un jā, es runāju par autorēm sievietēm, šobrīd man reāli grūti atcerēties kādu autoru vīrieti, kas tā darītu. If anything, sievietes kļūst tikai interesantākas pēc tam, kad ir apdzemdējušās (kas arī ir pareizi, jo daudz vairāk konflikta).
Kreņķa avots: Ingas Žoludes Santa Biblia - puslasīta Katjas Ketu Vecmāte (šeit es ceru, ka tā nav, jo man tā grāmata pārsteidzoši labi patīk) - mazākā mērā Ingas Ābeles Klūgu mūks - ??? - droši vien no kaut kurienes man tam neskaidrajam naidam pret grūsnām sievietēm kājas aug, jo, Santa Biblia lasot, es sadusmojos, vēl pirms viss bija noticis.
|
Jūnijs 2., 2014
| 23:52
Pēc mēneša ilgas nerakstīšanas (īsfilmas scenārijs neskaitās, tie, kas ir redzējuši manus scenārijus, sapratīs, kāpēc :D) - enīvej, pēc mēneša ilgas nerakstīšanas ir dikti dīvaini atsākt rakstīt. Baseins tumsā mirguļoja, bet no tā vairs nebija nekāda prieka. Tagad Vladis bija sarijies tā zilgano, indīgo ūdeni, un viņš zināja, kāda ir slavas garša. Tā garšoja pēc asarām un pēc metāla, un tā neremdēja slāpes. Un ir tik dīvaini rakstīt tā, kā pašai ienāk prātā, apmēram zinot, ar ko tas viss beigsies, bet zinot, ka tas darbs ir tik bezcerīgi dīvains, ka nav jēgas mēģināt iespīlēties kautkādos žanra fakin kanonos, ja tam vispār būtu žanrs.
Un vienlaikus zinot, ka visāds weird shit, kas tiek eksplicēts kā weird shit, beigās izrādīsies svarīgs, un ka visa metafizika atrisināsies.
Un zinot, ka es esmu uzbūvējusi tik dīvainu pasauli, un tajā pasaulē viss strādā, un katrs redz to pasauli citādi.
Tagad tikai izpētīt, kā visvieglāk un nesāpīgāk aizdedzināt kaut ko, izmantojot elektrības kontaktu. [Gah, izrādās, man ir ļoti daudz noteikumu, ko var un ko nevar. Galvenokārt ko nevar.]
Upd: whoa, izrādās, šitā to var.
|
| 14:52
Es - Eu, Džonatan, klausies, ja tu kādreiz izdomā, ka gribi lietot narkotiskas vielas, būtu forši, ja tu pateiktu man.
Dž - Tēja ir narkotiska viela?
Es - Nu... tējā ir kofeīns, jā. Bet tēja vismaz nav aizliegta.
Dž - Bet tur ir ūdeņraža dioksīdshidroksīds.
Es - Tas nekas.
Dž - Kas vispār ir narkotiskas vielas?
Es - Nu, tādas vielas, kuras lietojot, cilvēki sāk domāt savādāk. Piemēram, tā, kā kofeīns uzmundrina. Vai no alkohola piedzeras. Un no narkotikām var būt tā, ka rādās halucinācijas.
Dž - Vikipēdija ir narkotiska viela? Jo cilvēki to izlasa un sāk domāt citādi?
Es - Ēēēē, nē, runa ir par to, ka sāk domāt, nu, iracionāli. Un pirncipā var būt tā, ka cilvēks kaut ko izlasa un tam ir narkotisks efekts - tā var būt no mūzikas vai gleznām. Bet to sauc par psihedēliju.
Dž - Bet kā sauc to, kad sāk domāt racionāli?
Es - Ēēē, es nezinu, racionalizācija? [klusībā pie sevis lamājos par to, ka vispār sāku kaut ko runāt]
Dž - Jocīgs vārds. Bet, ja es sāktu iet cilvēkiem teikt kaut kādus random teikumus, vai tad es būtu psihedēlisks?
Es - Jā.
Dž - Labi.
Es - Piemēram, tu nupat biji psihedēlisks.
|
Maijs 27., 2014
| 14:56
Rubrikā "mana nākotnes profesija": "cilvēks, kas tik ļoti nemāk kaut ko darīt, ka motivē visus pārējos izdarīt labāk"
|
Maijs 26., 2014
| 22:35
Šodien starp visu citu dabūju ieskatīties arī tajā teritorijā, kas varētu būt mana dēla pēc-tīneidžerisma seja. Nopērku viņam 16 GB microSD karti nosprāgušās vietā, un viņš, kamēr kernelis kompilējas, izsaka man lietišķu komplimentu par to, ka esmu pareizi darījusi, izvēloties microSD ar adapteri uz parasto SD karti. Un es sevi klusībā uzlielu par to, cik veiksmīgi esmu parādījusi datorgīkam, ka neesmu pilnīgs losis.
|
|
|
|