|
Aprīlis 18., 2014
 | 16:59
Varētu palūgt LCD kādu dienu, kurā mani liek mierā, kurā man nekas nav jārisina, jāprioritizē (is that even a word?), jāatbild, jāsarunā, jāsaprot un jāsakārto vairākas dienas uz priekšu.
Bet bail, jo to droši vien varētu nodrošināt tikai ar a) kaut kādu drausmīgu nelaimi, b) nervu sabrukumu man, bet b es pati varu, tam man LCD nevajag.
|
Aprīlis 16., 2014
 | 22:46 - bērnu seksuālā audzināšana, ibio
Es: Tu zini, kas ir homoseksuāls?
Dž: Hmm, homo ir cilvēks, tātad...
Es: Nē, paga, "homo" ir tā kā "tāds pats", un "hetero" ir tā kā "citāds".
Dž: Tad homoseksuāls ir tāds, kas taisa seksu ar cilvēkiem, bet heteroseksuāls ir tāds, kas taisa seksu ar citplanētiešiem?
Es: Nē, tas būtu ksenoseksuāls.
Dž: Nu, "cits" un "svešs" ir gandrīz vai viens un tas pats.
Es (mēģinu glābt situāciju): Homoseksuāls ir tāds, kam ir sekss ar sava dzimuma cilvēkiem, bet heteroseksuāls ir tāds, kam ir sekss ar pretējā dzimuma pārstāvjiem. Un vēl ir biseksuāls, kam ir gan tāds, gan tāds.
Dž: Bet kā sauc tādu, kam ir sekss pašam ar sevi?
Es: Tā ir masturbācija. Autoerotisms. Varbūt autoseksuāls.
Dž: Man dabas mācībā stāstīja, ka gliemežiem ir abu dzimumu pazīmes, tātad gliemeži taisa seksu...
Lia: ..automātiski.
Es: ..paga paga..
Lia: Piemēram, iet, ierauga Krišjāni un taisa seksu ar Krišjāni.
Dž: Gliemezis?...
Es (nekontrolējami ņirdzu, nožēloju, ka izvēlējos veikt seksuālo audzināšanu zem glāzes pāris glāzēm vīna, ar šausmām saprotu, ka droši vien esmu neglābjami visu sačakarējusi).
|
Aprīlis 4., 2014
 | 21:23
Džonatanam ir bijusi sociālo zinību stunda, kurā viņam ir stāstīts par atkarībām.
Viņš paziņojis, ka ir atkarīgs no hidroskilskābes.
Skolotāja, protams, nav zinājusi, ka hidroksilskābe ir ūdens.
|
Aprīlis 3., 2014
 | 13:17
Vot, paskatieties uz šito, tie, kas feisbukā vēl nepapriecājās :)
*nervozi notrauc Kasana sviedrus un mēģina pastrādāt
|
| 11:33
Nuja, tad es sestdien eju uz to black market. Man būs 2 tikšanās pirmajā raundā un 2 tikšanās trešajā raundā, ja neesmu kaut ko sajaukusi.
Likšu taro kārtis, individuāli, par tēmu "kas tu būsi, kad būsi kiborgs". :)
Kā jau nojaušams, pilnīga tufta/zinātniskā fantastika/uz vietas improvizēts stāsts/ar taro kārtīm tipisko negaidīti precīzo insaitu klienta psihē.
Man ir slapjas rokas, par to domājot vien, nu un plus es tam nekādīgi nevaru sagatavoties, tieši otrādi - jo mazāk es sagatavoju scenārijus, jo lielāka varbūtība, ka es pratīšu normāli nolasīt to, ko man kārtis rādīs.
Āāāā.
|
Marts 31., 2014
 | 18:48
Vakar konstatēju, ka ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) barvins ir utilitārists, nu tb viņam šķiet diezgan normāli izmantot resnus cilvēkus kā vilciena avārijas bremzi.
Protams, apjautājos, vai viņš uzskatītu cilvēku, kas nogalina mani, lai izglābtu piecus citus, par varoni. To viņš tā kā noliedza.
Tikai tagad man pieleca, ka arī ja viņš ir trū utilitārists, tad enīvej neatbildētu piekrītoši.
|
Marts 30., 2014
| 17:52
Vispār šī te ir diezgan acīmredzama sakarība, jo lielākus sūdus vāra mani bērni, jo dāsnāk es dāļāju savus izcilos bērnkopības padomus.
Un jo ilgāk pati neesmu neko jēdzīgu rakstījusi, jo krutākas ir manas rakstniecības teorijas.
Vienīgais, kas mani šitajā visā iepriecina - ka lielākajā daļā keisu, kad saskaros ar citu cilvēku mīlas sāpēm, vai nu mulsi paklusēju, vai nomurminu kaut ko iz sērijas "oj es no tās jūsu mīlestības neko nesaprotu, nav vairs tas vecums, vai".
|
Marts 28., 2014
 | 18:29
Tas sasodītais zīdainis nospēra man zefīru (to hipersaldo un lipīgo) un nevis apēda (kas būtu loģiski), bet izsmērēja pa visu dzīvokli, pats totālā sajūsmā par sasniegto.
|
| 16:28
Pieļauju, ka pārtikas vielu ražotāji varētu censties izvairīties no E 1202, tīri estētisku apsvērumu dēļ - kurš tad gribētu apēst kaut ko, kas saucas "polivinilpolipirolidons" :)
|
Marts 27., 2014
| 00:00
Lasu to "Vēja ēnu" un saprotu, ka esmu cilvēks bez sirds, jo mani absolūti neaizkustina, tipa smuka grāmata, bet pofik, un pārāk daudz frāžu, kuras šķiet uzrakstītas tikai tāpēc, lai pa taisno nonāktu "spārnoto teicienu" blociņos; un pašā dramatiskākajā vietā, tipa "I wanted to kiss him because I was sick with loneliness, but he had no lips or skin to offer me", aš saķiķinājos, nu labi, vēl arvien ķiķinu.
A pie zombijgrāmatām varu visas acis izraudāt, īzī.
|
Marts 26., 2014
| 08:47
Dž. - Tu mani šorīt laikā pamodini?
Es - Jā.
Dž. (pedagoģiskā tonī) - Tad labi. Tad tu neesi konservēts plastmasas ezis.
Lia savukārt šodien dodas uz kaut kādu bērnu pasākumu, kur ieejas maksa ir pašdarināts zīmējums ar Pepiju Garzeķi un Karlsonu, un par to viņa drusku kreņķējas.
Lia - Es domāju, ka Pepijai patiks mans zīmējums.
Es - Nu protams, patiks.
Lia - ..jo Karlsons tur tiešām izskatās kā lidojoša muca vai kas cits.
|
Marts 25., 2014
| 09:14
Reizēm ar Džonatanu, viņa Attieksmi un Izturēšanos vienkārši rokas nolaižas un tad uznāk niknums un gribas izmantot visus pieejamos līdzekļus, lai tam sīkajam šmurgulim ierādītu, ka pieaugušie jāklausa, jo viņam nav izejas. Kaut kā izdarīt tā, lai viņam vai nu ir bail man klaji braukt virsū, vai arī ir skaidrs, ka jāizrāda man kautkāda nebūt Pateicība par to, ka es esmu tāda lieliska māte.
Un tad es tā domāju, ka diez vai, ja es viņu salauztu un liktu no manis baidīties/izrādīt pateicību, es vēl būtu lieliska māte.
Es atceros šito te gribu cīņu no savas bērnības (kad, protams, es biju mazais kretīns) - nu nebija iedomājams, ka es varētu tā vienkārši pacelt rociņas un pieņemt to, ka pieaugušie noteiks, kā man jādzīvo, tb pat ja objektīvi viņiem bija taisnība, es gribēju darīt tā, kā ir pareizi, tāpēc, ka ir pareizi, nevis tāpēc, ka man tā kāds ir licis.
Šajā gadījumā droši vien es atteikšos no tās huiņu pedagoģijas un audzināšanas, jo (un šito te es atceros no bērnības) vienpadsmit gadu vecumā visa audzināšana jau ir nokavēta, kāds ir, tāds ir, un nebūs te vairs nekādas pārtaisīšanas. Tikai tik, ka var censties nesačakarēt to labo, kas nu ir. Nosaukt to spītību un iecirtību par "mugurkaulu" un pieņemt kā faktu.
Protams, ka būtu patīkamāk, ja viņš pret mani izturētos mīlīgi un jauki, bet nu priekš tam man pagaidām vēl ir meitenes. Ar Džonatanu laikam mani vairs nevieno mātes-bērna attiecības, vismaz ne pozitīvā veidā, un laiks pāriet uz draugu/līdzīgi domājošo attiecībām (izņemot rīta modināšanu un mājasdarbu pildīšanu). Labi, ka mums ir kopīgas intereses (zinātne un kaku jociņi līdzīga humora izjūta, varbūt drusku literatūra) un diezgan daudzas krutas jomas, kurās viņš man saliek vienos vārtos.
|
Marts 17., 2014
| 23:01
Ir tādi žesti, no kuriem pasaule apstājas, par kuriem neko nevar teikt un nedrīkst nepateikt
Piemēram, kustība, ar kādu bēdīgs cilvēks apskauj mazu bērniņu
|
Marts 16., 2014
| 00:24
Trū politkorektums - tas ir tad, kad vispār nav ne sekundes pārdomu ne pirms, ne pēc tam, kad lekcijā tiek lietota frāze "ko piesējies, bļe, atpisies taču!" (nu labi, tagad, kad ir pagājušas kādas 12 stundas, sāku domāt līdzi un drusku kaunēties, bet nu tā kā jau drusciņ pa vēlu, ne?), bet pietiek uzrakstīt uz tāfeles apzīmējumu "kurlmēms", lai nosarktu, samulstu, fiksi sasvītrotu un nomainītu uz "nedzirdīgs", paskaidrojot, ka šitā gan rakstīt nedrīkst.
/vispār jau es viņu vietā iestātos par to, ka tiek lietoti apzīmējumi "kurls" un "akls", nevis "nedzirdīgs" vai "neredzīgs" (ibo man nepatiktu, ja mani apzīmētu kā kaut kā noliegumu - nu, tur nevīrieti, piemēram, vai neakadēmiķi, vai whatever); bet droši vien tur apakšā ir kautkāda loģika, kas man nav zināma. Uz manu politkorektuma nervu iedarbojās tā "-mēms" puse.
|
Marts 5., 2014
| 08:53
Bet viens, ko es nesaprotu, tas ir tie pieaugušie, kas lieto argumentu "vecāki mani sita/lamāja/pazemoja, un tāpēc es zinu, ka tas ir pareizi, bērnus vajag sist/lamāt/pazemot, re, kāds es labs cilvēks izaugu". Nesaprotu nevis pašu "bērnus vajag sist" viedokli*, nesaprotu to, kā var nevis vienkārši tikt pāri pazemojumam un dusmām, kā var nevis piedot, bet pieņemt, ka tas ir bijis pareizi. Kas tas ir - vai tas ir tas, ko man savulaik mēģināja iestāstīt, tipa "tevi mīl un šī ir mīlestības izpausme", un pēc tam cilvēki nespēj atteikties no sišanas, jo citādi būtu jāapšauba mīlestība? Vai arī vienkārši galvā kaut kādi vadiņi citādi savienoti un nekādas dusmas/pazemojums nemaz nerodas, tikai paklausīgs "jā, mani vajag sist, paldies, ka ieguldāt darbu manis audzināšanā" (bet jopcik, par ko tad sist tik prātīgus bērnus)?
*ja nu gadījumā kāds principiāls bērnu sitējs jūtas dikti aizvainots, ka es viņu nesaprotu, ēēē... tas ir kā, to, ka tevi sit, uzskati par pareizu, bet par to, ka tevi nesaprot, dikti sašujies?
/ bija vēl viens cilvēks, kas mani bērnībā pēra - Elzas tante, kas mani mēdza pieskatīt. Nu, es viņai neklausīju, viņa man solīja "teterkāpostus" vai "piecpadsmit", un tad bija baigā jautrība, kad es bēgu prom pa dzīvokli, un viņa mani beigās noķēra un uzskaitīja, ja nemaldos, es pat skaitīju līdzi. Nekāda aizvainojuma. Bet nu pedagoģiskā efekta arī nekāda, diena bez teterkāpostiem bija zaudēta.
|
Februāris 19., 2014
 | 12:05
Elle, tavs vārds ir sinusīts.
|
Februāris 16., 2014
| 14:54 - "ko saka mazu bērnu mammas"
"Es jūtu, ka man te viens kakā biksēs, tā ir, ko?"
|
Februāris 15., 2014
| 10:28
Vakar (pēc tam, kad biju dramatiski nofeilojusi visur, kur vispār var nofeilot) beidzot iemācījos cept smukas sirsniņvafeles.
|
Februāris 14., 2014
| 09:09
Jā, un lai neliktos, ka mani besī tikai latviešu literatūra, Kima Stenlija Robinsona "2312" es arī lasu ar tādu nīgru watafaku, ne tāpēc, ka tur ir zašibisj daudz hard sf (nu, tur nodaļa, kurā tiek detalizēti aprakstīts, kā padarīt asteroīdus apdzīvojamus - un nekā cita), bet tāpēc, ka galvenā varone savos 120 izturas apmēram tā, kā es ekspektētu no 12gadīga skuķēna. Nu tur vecmāmiņa nomirst un atstāj ziņu, a beibe reaģē ar tekstu iz sērijas "akvai cik tas ir nežēlīgi ka man jādzird vecmāmiņas balsi tagad man sāp vēders un ir slikti vaivaivai!", abet attieksme pret visiem pārējiem ir iz sērijas "pizģec, es esmu tāda māksliniece, bet atrodas cilvēki, kas negrib dzirdēt manas pārdomas par MāGslu!!! Krupji tādi!"
Es, protams, ceru, ka autors ir pietiekami kruts, lai liktu varonei "izaugt" un "nobriest" (jo acīmredzot ar pirmajiem 120 gadiem bija par maz), bet tā grāmata ir 576 lpp gara, un man ir baigā aizdoma, ka viņš ar to izaugsmi nesteigsies.
|
Februāris 12., 2014
| 10:34
Interesanti, kurš ir tas žanrs, uz kuru man iestājas reakcija "wtf, viss pēc žanra konvencijām, nu i nahren tā jāraksta".
Laikam jau postmodernisms vulgaris, un Konstruētā Literatūra, it kā visu saprotu, kā tas darbojas, bet vienalga nesaprotu, kāpēc.
|
|
|
|