Decembris 17., 2014


21:30
"Love is a slow, boring, fourty-year-long slasher movie starring Matthew Perry post-Friends."
/nejauši iebliezos jūtūbē

(man šķiet, ir tā...)

11:47
Note to self: vienmēr beigt diskutēt mirklī, kad sarunu biedrs atsaucas uz "to, ko ir mācījies psiholoģijā" vai, vēl ļaunāk, savām "akadēmiskajām zināšanām psiholoģijā", it īpaši tad, kad ar to pamato savu personisko pieredzi par to, kā un kāpēc jūtas citi cilvēki. Principā būtu labāk beigt diskutēt vienu komentāru pirms tam.

Es nezinu, vai tas ir tāpēc, ka man besī psih* kā suga, vai arī tāpēc, ka viņus sūdīgi māca.

(40 teica | man šķiet, ir tā...)

07:51
Likt gulēt mazuli, kam ir acīmredzamas muzikālās dotības, ir diezgan murgaini, jo viņa dzied līdzi visas dziesmiņas, pie tam kanonā.
Vakar Stella krīpīgāko šūpuļdziesmu (vismaz dziedot man mūždien liekas, ka tas ir stāsts par Morfeju, kas atlido pie bērna no Hadesa ar asfodeles ziedu rokā) padarīja vēl krīpīgāku, dziedot līdzi "ņem puķīti... neņem manu bērniņu..."

Bet visp. šorīt secināju, ka 3 bērni priekš manis ir diezgan lielisks cipars, jā.

(18 teica | man šķiet, ir tā...)

Decembris 16., 2014


16:14
MAS
(šogad tā kā diezgan smieklīgi sanāca, bērni un literatūra, ha)

Janvāris
Protams, lai cik ļoti tu, cilvēks, necenstos, tu nevari panākt, lai tevi mīl
Februāris
Stella šodien
- pievāca manu telefonu,
Marts
Mirklis, kurā saproti, ka jaunie prōzisti ir jau izlaidušies, vēl pirms paspējuši ielaisties:
Aprīlis
Nuja, tad es sestdien eju uz to black market. Man būs 2 tikšanās pirmajā raundā un 2 tikšanās trešajā raundā, ja neesmu kaut ko sajaukusi.
Maijs
Topošā prōziste raksta sinopsē:
Jūnijs
Lia, nabadziņš, pēdējā mācību dienā bija sablēņojusies un tagad (pēc 3 dienām) beidzot man atzinās, ka bijis jāraksta paskaidrojums
Jūlijs
Uuuuuun kategorijā "freidiskākais grāmatas nosaukums latviešu literatūrā 2014" tiek nominēts Osvalds Zebris ar grāmatu "gaiļu kalna ēnā" :)
Augusts
Bērna pirmā bērnudārza diena: nekādu dramatisku starpgadījumu, Lia (kas dodas uz bērnudārzu kopā ar viņu, lai palīdzētu adaptēties) gan pārgurusi.
Septembris
Bet varbūt es vienkārši esmu padomjlaika bērns un neticu valstij kā tādai, gribu turēt to no sevis pa gabalu; zinot, ka esmu pārāk gļēva, lai kostu rokā, kas mani baro, vienkārši neņemt barību.
Oktobris
Šodien ir "Bulta, Zvaigzne un Laī" prezentācija
Novembris
Ak, es.
Decembris
Tad, kad kāds tev reportē, ka ir aizbraucis garām pieturai, lasot tavu grāmatu, tas ir patīkami.

(man šķiet, ir tā...)

Decembris 15., 2014


21:49
Man reizēm šķiet, ka man ir kaut kāds dienas darbs nevis tikai tāpēc, ka es esmu tāds caurkritis rakstnieks, kas ar savu rakstniecību nespēj naudu nopelnīt, bet tāpēc, lai es būtu spiesta vismaz dažas stundas dienā būt kaut nomināli normāla.

Tās rakstīšanas/rediģēšanas dēļ es vislaik šūpojos starp "haha, es esmu tik awesome" un "akdies akdies, kā var būt tāds lohs" un "ok, skaidrs, šito vienkārši nav iespējams izdarīt tā, kā es gribu *griež vēnas*", un atpakaļ uz "haha, es esmu tik awesome".

Un augstākminētais, starp citu, ir pats galvenais iemesls, kāpēc es nelabprāt uzskatu draņķīgas grāmatas par draņķīgām; vienkārši tāpēc, ka, lasot tekstu, es nejūtu to autora šūpošanos starp elli un paradīzi, bet zinu, ka tā tur noteikti ir bijusi. Es pat nezinu, kurā citā mākslas paveidā ir tik daudz neredzamu pūļu; baletdejotājiem vismaz ir lauztie kauli, ko parādīt.

Es te nežēlojos/nelielos/žēlojos/lielos, nevermind.

(12 teica | man šķiet, ir tā...)

Decembris 12., 2014


10:43
Sapnī redzēju, ka esmu ar "Mēness teātri" nevis vienkārši nevinnējusi konkursā, bet izpūsta ārā "bezcerīgo grafomānu" kategorijā.
Arī mana redaktore satika mani un draudzīgi teica, nu redzi, es taču teicu, ka sūds.

Uz manu entuziastisko "es pārstrādāšu un iesniegšu nākamajā konkursā" noreaģēja ar pieklājīgu "jā, ja vēlies, bet vari arī rakstīt kaut ko citu". [Viņa mums ir ļoti pieklājīga un iejūtīga, ja.]

Šodien mana vēlme to visu pārstrādāt un salabot ir vēl mazāka nekā parasti; šādā garā turpinot, es varētu konkursā iesniegt tādu kā antiromānu, kas ir tik ļoti izdzēsts, ka anihilē visus pārējos konkursa darbus.

(11 teica | man šķiet, ir tā...)

Decembris 9., 2014


14:08
Bet vispār es visu nakti kaut ko raustījos, murgoju un pārspēlēju, līdz ar to man šobrīd ir trīs apziņas slāņi, kas savā starpā ir visai kusli atdalīti: tb tas, kas bija ēterā, tas, kas notika ārpus ētera, un tas, ko es nosapņoju, pie kam par lielāko daļu no šiem notikumiem es domāju, ka realitāte ir nepatīkamākajā galā. Varbūt es vispār neko neesmu nosapņojusi.

(29 teica | man šķiet, ir tā...)

Decembris 7., 2014


13:09
Nuvot, izlasīju to Pilni pagrabi partizānu, lai jums nav tas jādara :)
Īsumā:
- principā VR ir ultrafeminists (tādā pakāpē, ka, ja viņš būtu sieviete, tad viņu nolinčotu par tēmu "kā var paust tik bioloģiski nepamatotus viedokļus, ka vīrieši radīti tikai, lai apkalpotu sievieti un palīdzētu viņai attīstīties") (man nebija taisnība par to, ka VR vajadzētu runāt par vīriešiem kā peņagalvām, ibo šajā uzskatu sistēmā vīrietis ir bezdzemdes radījums, nekas vairāk)
- VR nav par vardarbību, bloga ierakstā par vardarbību viņš runā glupības, kuras neierakstās paša teorijā (vardarbība, pēc viņa rakstītā, nevis "ierobežo" Dzemdi, bet nograuj psihes virsējos slāņus, līdz ar to Dzemde uzdarbojas ar daudzkārt lielāku spēku, ievelkot pretīgajā spēlītē arī vīrieti-vajātāju)
- tā viņa teorija principā turas kopā, bet es personiski neredzu pielietojumu reālajā dzīvē (bet, pieņemu, ir cilvēki, kuriem patīk un palīdz, un man jau šķiet, ka jebkura teorija, lai cik dīvaina, ir labāka nekā full-blown psihoze vai neirožu sačakarēta dzīve)
- atsauces uz grieķu mitoloģiju/tās interpretācija = ņamma, man jau vispār ļoti patīk grieķu mitoloģijas interpetācijas
- baigais meh tā viņa masturbācija ar klīniskajiem gadījumiem komentāros un vēl jo vairāk tie mēģinājumi visus, kas viņam nepiekrīt, iebāzt kaut kādā viņa uzskatu sistēmā, pie tam nevis normāli pamatoti, bet tipa "vot viņai būtu labi padomāt pašai par savu dzemdi"; lai nu kas, bet korekta attieksme pret lasītājiem un faniem nav viņa stiprā puse

(71 teica | man šķiet, ir tā...)

Decembris 2., 2014


19:55
Ir Prozas Lasījumu pirmā diena, un es sēžu mājās ar lieliskiem attaisnojumiem (slimu bērnu un darbu). Un domāju par to laiku, kad pirms daudziem gadiem pārtraucu rakstīt, lai kaut ko atsāktu tikai pēc vairākiem gadiem un angliski, bez plāna atgriezties latviešu literatūrā.
Toreiz, protams, tas bija ļoti pareizs lēmums, jo es rakstīju slikti. Un, protams, bija personisks aizvainojums, jo cilvēki varēja man pateikt, ka es rakstu slikti, bet nedeva padomus, kā rakstīt labi. (Ne jau tā, ka viņiem tas būtu obligāti jādara, un "kā rakstīt labi" nav tēma, ko var izvērst steigā paskrienot garām tajos pašos prozas lasījumos, vai pat paņemot manu stāstu kā vienu no 20 literārajā akadēmijā.)
Bet tas nebija vienīgais iemesls. Es biju pārāk dziļi iekšā visā tajā latviešu literatūras scēnā, tajās aizkulisēs, kur cilvēki seko līdzi, teiksim, Kultūrkapitāla piešķīrumiem, un domā "ahā, šo te projektu VKKF nogremdēja, un cik ērti, ka tūlīt pēc tam tiek iesniegts cits, līdzīgs, bet pareizāku kandidātu veidots projekts". Es biju pārāk dziļi kaut kādās sirreālās dusmās, aizvainojumā, aizdomās un piesardzībā.

Tad, kad es samācījos rakstīt tā, ka vismaz pati zināju, ko gribu uzrakstīt, un pati spēju noteikt, kam ticēt un kam ne, es piesardzīgi, ar vienu kāju, atgriezos tajā visā, iedomājusies, ka es spētu būt labāks cilvēks, ka es spētu būt kā tie daži, kas patiešām spēj ļaut, lai tas viss viņus neskar - kas spēj to visu pat neredzēt, kur nu vēl ļauties ievilkties šajā maziskumā.
Iespējams, kādu laiku man tas izdevās.
Bet tagad vairs ne. Tagad es atkal esmu izjutusi dusmas, aizvainojumu (pie tam pilnīgi bezpersonisku, jo mani tiešām neviens nav kaut kā aizskāris vai pat gribējis aizskart); aizdomas un skumjas. Skatījusies uz to imagināro literatūras eliti un uztvērusi nopietni viņu imagināro elitārismu (pie tam ne jau tā, ka no viņiem kāds būtu apgalvojis, ka ir elitārs vai kaut kādā veidā nosaka literatūras procesus, tas viss ir manā galvā).
Rūpīgi un prātīgi skaidrojusi, ka problēma nav naudā. Jo problēma patiešām nav naudā. Es nezinu, kur ir problēma (kā jau teikts, ļoti iespējams, ka problēma ir manā galvā).
Tam pat nav īstas nozīmes, kur tieši ir problēma. Vienkārši es sev tāda nepatīku. Tāda, kas klusībā dusmojas, tāda, kas domā "es to izdarītu labāk" vai "nu kā tā vispār var pateikt". Es negribu būt tas cilvēks, un vēl jo mazāk es gribu būt tas cilvēks ilgstoši; tas viss rūgtums taču nenodara neko, it neko labu, ne man, ne maniem tekstiem, un vēl jo mazāk latviešu literatūrai vispār. (Latviešu literatūra, protams, no tā tiktu vismazāk ietekmēta; bet es un mani teksti gan.)

Šoreiz es droši vien nepārtraukšu rakstīt, vismaz ne uz ilgu laiku.
Es nezinu, vai es pārtraukšu rakstīt latviski.
Es nezinu, vai ir iespējams būt tādam cilvēkam kā es un vienlaikus būt gan iekšpusē - rakstot latviski, turpinot strādāt literārajā akadēmijā - gan ārpusē - nedomājot par to visu, ļaujot tam visam slīdēt sev pāri. Ja es nevaru, tad nevaru, tad jāiet vēlreiz no tā visa prom.
(Nē, es neesmu un tuvāko 10 gadu griezumā droši vien nebūšu tas cilvēks, kas spēj pats stāvēt tam visam pāri; es apbrīnoju tos cilvēkus, kas var, bet tā neesmu es.)
Es nezinu, kurā brīdī es saindējos ar domu, ka varu kaut ko mainīt, uzspridzināt sistēmu no iekšpuses, kāda smieklīga doma (un cik smieklīgi, ka es par to rakstīju ilgi pirms apzinājos, ka pati to daru).

Kāda tam visam morāle? Nekāda; vienkārši labāk vienreiz uzrakstīt, ka es esmu slikts cilvēks un tad domāt, ko darīt tālāk, nevis visu laiku galvā sacerēt šo ierakstu.
Un publiski nevis tāpēc, lai no kāda izdīktu "uķipuķi pai" (es šoreiz tiešām apvainotos par uķipuķi pai, tā nav adekvāta atbilde uz frāzi "es esmu slikts un dusmīgs cilvēks"), bet tāpēc, lai atcerētos, ko esmu sev apsolījusi.
Izdomāt, ko ar sevi darīt.
Optimāli, ja līdz jaungadam.
Definēt, kā es pamanīšu, ka neturu solījumu.
Un izlemt, no kā atteiksies, ja izrādīsies, ka tiešām neturu.

(32 teica | man šķiet, ir tā...)

Decembris 1., 2014


22:40
Šodiena tātad ir atzīmējama kā diena, kad Stella (tikko 2 gadi) iemācījās melot.
Vāru viņai putru, viņa jau jūt, ka tuvojas gulētiešana, nostājas virtuves stūrī, iespiež seju rociņās un žēlabaini raud.
Es viņu paņemu rokās, un ko es redzu - smaidošu sejiņu un nevienas asaras.

Jūtos ārkārtīgi lepna.
Tags:

(8 teica | man šķiet, ir tā...)

Novembris 28., 2014


06:14
Happiness is a choice, but sometimes it's a very hard choice.

(5 teica | man šķiet, ir tā...)

Novembris 21., 2014


09:18
Es esmu pietiekami slima, lai ne vien sabrauktu virsū vīram (kurš to bija pelnījis), bet arī uzrakstītu indīgu, sarkastisku un totāli lieku komentāru cilvēkam, kas to nav pelnījis, par tēmu, kas nemaz nav svarīga.

Bet pēc šī diskleimera atļaušos paziņot:
man nenormāli, nenormāli riebj tas, ka cilvēki, kas ņifiga nejēdz no rakstniecības (ar jēgšanu rakstniecībā es domāju vai nu profesionālu darbību literatūrā, vai arī profesionālu darbību kritikā) raksta savas fakinās recenzijas ar frāzēm iz sērijas "sūdīga grāmata jo autors pārāk uzskatāmi izmanto varoņu raksturojumu lai virzītu uz priekšu sižetu". Tas izklausās lieliski pašam un pārējiem līdzīgi noskaņotiem draudziņiem, kas laimīgi metīsies recenzēt citas grāmatas ar frāzēm "lieliski izstrādātais stils diemžēl nespēj nomaskēt sižeta caurumus", bet izklausās tieši tikpat gudri kā tad, ja es mestos rakstīt atsauksmes par filmām ar frāzēm "izcils operatora darbs, ko diemžēl sabojā nemākulīgā montāža".

Tev patīk grāmata tāpēc, ka tev tā patīk, tev nepatīk tāpēc, ka tev nepatīk. Ja tu esi profs, tu vari mēģināt a) skaidrāk pastāstīt, kāpēc tev subjektīvi patika/nepatika b) spekulēt kaut ko par darba tapšanas gaitu (labi apzinoties, ka, visticamāk, nošausi greizi c) turēt muti par "autora ieceri", negribi izrādīties par muļķi. Bet faktiski tu tāpat saproti, ka bulšits tas viss.

Un tad tu tāds, viss pieticīgs savās domās un izteikumos, viss pilns šaubu par sevi un saviem vērtējumiem, pavadi kādas pāris stundiņas gudrīdos, kur katram lasītājam viss ir skaidrs bļe.

(Disclaimer nr.2: šis pat nav par manām grāmatām, t.i., tie, kas par tām raksta ar profu frāzēm, patiešām arī ir profi un vispār drīkst to darīt, tas nekas, ka viņiem nav taisnība :D)

(53 teica | man šķiet, ir tā...)

Novembris 18., 2014


21:34 - #tipiskaStella
1. Piekakāt pamperi un to novilkt, diskrēti atstājot citā istabā
2. Pienākt pie mammas, izmakšķerēt no kabatas kabatas lakatiņu, demonstratīvi nošņaukt sev degunu un noslaucīt dibenu, iebāzt atpakaļ
3. Īpašs bonuss, ja mamma ir pa pusei slima un visas 1. punkta implikācijas aptver pusstundu par vēlu
Tags:

(5 teica | man šķiet, ir tā...)

Novembris 13., 2014


10:28
Bet vispār, par [info]indulgence komentāra ("Man šķiet, ka nekas tā nepazemo virieti, kā nespēja realizēt solīto. Tb vai nu tad saki un dari, vai turi muti, jo sievietes daudz atļauj tiem, kas daudz atlaujas, nevis kas daudz muti pa tukšo brūķē.") tēmu aizdomājos, vai tad sievietes tiešām ir tās, kuras "atļauj" vai "neatļauj" kaut kādas seksuālas darbības.

Man ir drīzāk tāda sajūta, ka kā reiz sievietes ir tās, kas daudz labprātāk eksperimentē seksā, izdomā un realizē visādas idejas ārpus savas "komforta zonas" un arī pabaksta partneri ārpus viņa komforta zonas, daudz labprātāk domā un runā par seksa tehniku, paveidiem, funkcijām, palīglīdzekļiem etc..
Galvenais informācijas avots gan ir pieredze, runājot par seksu ar cilvēkiem, nu tb sievietes uz šīm sarunām parasti reaģē ar "whoa, šitais ir interesanti, būs jāmēģina" vai "jā, man ir bijusi līdzīga pieredze/sajūta, tas ir tik dīvaini un laikam forši", kamēr puikas reaģē ar "hīīī hīīī hīīī viņa runā par seksu tas ir tik dīvaini" un "ārprāts, tu esi tik perversa, man ir bail".

(Piezīmēsim, ka ļoti iespējams, ka indulgence ar vārdu "atļauj" bija domājis "atļauj nodarboties ar seksu", nevis "atļauj nodarboties ar seksu šajā viegli deviantajā veidā, kas būtiski un intriģējoši atšķiras no 3-4 pamatpozām", quod erat demonstrandum.)

/labi, labi, kā lielākā daļa meiteņu mani pārliecināja, vīrieši tiešām ļoti labprāt runā par seksu ;)

(23 teica | man šķiet, ir tā...)

Novembris 12., 2014


21:50
Šodienas hailaits: džeks, kas mani pilnīgi pārsteidza ar jautājumu "saderam, ka es tevi izdrāzīšu tepat uz galda?" un pēc tam bija līdzvērtīgi pārsteigts, kad tas nenostrādāja nevienā virzienā (ja nu vienīgi viņa mērķis nebija saņemt atbildi "tas nu gan ir pošla" un savu "tu nobijies?" saukt man pakaļ no 5 metru attāluma).

Pie tam ne jau kautkāds padsmitgadīgs puišelis, kas varētu kaut ko tādu izspļaut kaut kādā neveiklības un "fak, vai tiešām es skaļi domāju?" mirklī, izklausījās dikti mērķtiecīgi.

(19 teica | man šķiet, ir tā...)

Novembris 7., 2014


07:09
LOL, pamodos pie 95 komentus garas un asiņainas diskusijas par to, kāda Latvija ir superhomotoleranta valsts, pie mums ar homotoleranci viss ir kārtībā.*

Ai, bļin, par toleranci vispār var sākt runāt tikai punktā, kurā nav teksta par orientāciju vispār, ir runa par orientācijas gradāciju, lai tādiem kā man nav jāizmanto kaut kādi bērnišķīgi apzīmējumi tipa "bi-curious, not looking" (cilvēki pēc 30 gadu sasniegšanas taču vispār nevar būt "curious", ne? un precēti cilvēki vēl jo mazāk. ja nu vienīgi pēc pirmās laulības beigām, kad (tēvišķīgā tonī) sievietes kļūst par lezbietēm, jo ir vīlušās savā vīrā)

Un punktā, kurā pie orientācijas pavēstīšanas normāla reakcija ir pieklājīgs un/vai patiess "wow, cik interesanti", apmēram tāpat kā tad, kad cilvēks tev saka "mans vectētiņš bija igaunis", nevis agresīvs kliedziens "A MAN POHUJ KAS TAVS VECTĒTIŅŠ, ES IESTĀJOS PAR TO, KA MĒS PAR VECTĒTIŅIEM NERUNĀJAM"

*protams, ka pie mums "viss ir kārtībā", salīdzinot ar "forši, pediņ, cietumā iekšā un galvu nost" sistēmām, par to es nestrīdos, bet tas ir tāpat kā uz jebkurām sūdzībām par veselības aprūpes sistēmu atbildēt ar "priecājies, ka neesi miris no ebolas"

(39 teica | man šķiet, ir tā...)

Novembris 5., 2014


13:25
..un tas mirklis, kad pirms nedēļas izteikts fakjū iziet cauri visādiem cilvēkiem un atnāk atpakaļ kā lavjū..

(3 teica | man šķiet, ir tā...)

Novembris 4., 2014


18:44
Viena no manām pēdējā laika mīļākajām šūpuļdziesmām - Kur tu teci

Vēl bez tā, ka tā ir properlīgi šizīga dziesmiņa, rezultātā ar lielo meitu pavadījām lieliskas desmit minūtes, diskutējot, kā miega pele to visu varēja zināt & kāds ir viņas laika koncepts vispār (ibo dziesma runā arī par nākotni pagātnes izteiksmē)
Tags:

(5 teica | man šķiet, ir tā...)

Oktobris 29., 2014


22:04
Aiz tīrā ņerkšņa pret Žoludi izdomāju vēl vienu grāmatu pavisam maziem bērniem, bet nu tai tā kā būtu pieklājīgi vēl pagulēt un padomāt.

(24 teica | man šķiet, ir tā...)

Oktobris 28., 2014


11:59
Dienas prieciņš - atradu putnu dziesmu lapu

(6 teica | man šķiet, ir tā...)

honeybee

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi
> Blogs angliski
> previous 20 entries

> previous 20 entries
> Go to Top
Sviesta Ciba