|
Marts 5., 2014
 | 08:53
Bet viens, ko es nesaprotu, tas ir tie pieaugušie, kas lieto argumentu "vecāki mani sita/lamāja/pazemoja, un tāpēc es zinu, ka tas ir pareizi, bērnus vajag sist/lamāt/pazemot, re, kāds es labs cilvēks izaugu". Nesaprotu nevis pašu "bērnus vajag sist" viedokli*, nesaprotu to, kā var nevis vienkārši tikt pāri pazemojumam un dusmām, kā var nevis piedot, bet pieņemt, ka tas ir bijis pareizi. Kas tas ir - vai tas ir tas, ko man savulaik mēģināja iestāstīt, tipa "tevi mīl un šī ir mīlestības izpausme", un pēc tam cilvēki nespēj atteikties no sišanas, jo citādi būtu jāapšauba mīlestība? Vai arī vienkārši galvā kaut kādi vadiņi citādi savienoti un nekādas dusmas/pazemojums nemaz nerodas, tikai paklausīgs "jā, mani vajag sist, paldies, ka ieguldāt darbu manis audzināšanā" (bet jopcik, par ko tad sist tik prātīgus bērnus)?
*ja nu gadījumā kāds principiāls bērnu sitējs jūtas dikti aizvainots, ka es viņu nesaprotu, ēēē... tas ir kā, to, ka tevi sit, uzskati par pareizu, bet par to, ka tevi nesaprot, dikti sašujies?
/ bija vēl viens cilvēks, kas mani bērnībā pēra - Elzas tante, kas mani mēdza pieskatīt. Nu, es viņai neklausīju, viņa man solīja "teterkāpostus" vai "piecpadsmit", un tad bija baigā jautrība, kad es bēgu prom pa dzīvokli, un viņa mani beigās noķēra un uzskaitīja, ja nemaldos, es pat skaitīju līdzi. Nekāda aizvainojuma. Bet nu pedagoģiskā efekta arī nekāda, diena bez teterkāpostiem bija zaudēta.
|
Februāris 19., 2014
 | 12:05
Elle, tavs vārds ir sinusīts.
|
Februāris 16., 2014
| 14:54 - "ko saka mazu bērnu mammas"
"Es jūtu, ka man te viens kakā biksēs, tā ir, ko?"
|
Februāris 15., 2014
 | 10:28
Vakar (pēc tam, kad biju dramatiski nofeilojusi visur, kur vispār var nofeilot) beidzot iemācījos cept smukas sirsniņvafeles.
|
Februāris 14., 2014
| 09:09
Jā, un lai neliktos, ka mani besī tikai latviešu literatūra, Kima Stenlija Robinsona "2312" es arī lasu ar tādu nīgru watafaku, ne tāpēc, ka tur ir zašibisj daudz hard sf (nu, tur nodaļa, kurā tiek detalizēti aprakstīts, kā padarīt asteroīdus apdzīvojamus - un nekā cita), bet tāpēc, ka galvenā varone savos 120 izturas apmēram tā, kā es ekspektētu no 12gadīga skuķēna. Nu tur vecmāmiņa nomirst un atstāj ziņu, a beibe reaģē ar tekstu iz sērijas "akvai cik tas ir nežēlīgi ka man jādzird vecmāmiņas balsi tagad man sāp vēders un ir slikti vaivaivai!", abet attieksme pret visiem pārējiem ir iz sērijas "pizģec, es esmu tāda māksliniece, bet atrodas cilvēki, kas negrib dzirdēt manas pārdomas par MāGslu!!! Krupji tādi!"
Es, protams, ceru, ka autors ir pietiekami kruts, lai liktu varonei "izaugt" un "nobriest" (jo acīmredzot ar pirmajiem 120 gadiem bija par maz), bet tā grāmata ir 576 lpp gara, un man ir baigā aizdoma, ka viņš ar to izaugsmi nesteigsies.
|
Februāris 12., 2014
| 10:34
Interesanti, kurš ir tas žanrs, uz kuru man iestājas reakcija "wtf, viss pēc žanra konvencijām, nu i nahren tā jāraksta".
Laikam jau postmodernisms vulgaris, un Konstruētā Literatūra, it kā visu saprotu, kā tas darbojas, bet vienalga nesaprotu, kāpēc.
|
Februāris 8., 2014
 | 00:17
Patiesībā man būtu ļoti nopietni jāpadomā, lai nosauktu kādu heteroseksuālu meiteni/sievieti līdz 30 sava tuvāko paziņu lokā; iespējams, es vispār pazīstu tikai vienu (1!) sievieti vecumā līdz 35 (da figviņzina, cik viņai gadu, bet nu vārdsakot apmēram manā vecumā?), kas sevi apliecina par heteroseksuālu, par pārējām man ir tikai aizdomas un defoltais pieņēmums, ka viņas ir vismaz bi-curious.
/labi, atcerējos vēl vienu, kas sevi apliecina kā heteroseksuālu, un tur ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) dzeina pieteicās, ka vismaz izskatoties tāda :)
Es absolūti nebrīnītos, ja pēc gadiem 20-30 biseksualitāte tiks uzskatīta par normu, bet principiāla hetero- vai homoseksualitāte - par tādu savdabīgu fetišisma formu, tipa "haha, iedomājies, viņam tik ļoti vajag, ka partnerim ir lielas krūtis, ka viss, citus variantus pat neapsver... un nē, vecais alusvēders Koļa arī nav gana labs, iedomājies?".
|
Februāris 3., 2014
 | 22:09
Ir tāda psih. teorija (kas man meiko sensu), ka ikviens bērns ģimenē izvēlas savu "lomu", skatoties pēc tā, ko vēl nav aizpildījuši iepriekšējie.
Džonatans man, tātad, ir gudrītis, Lia ir mīlulīte.
Stella ir cilvēks, kas pavada piecpadsmit minūtes, ar savu podu smeļot no vannas ārā ūdeni un lejot to uz grīdas, pēc tam uzmauc kaklā netīras apenes (ne savas, protams) un dodas raut datora vadus.
Pirms kāds man pārmet par bērnu nedrošu māju, jei bogu līdz šim nevienam no iepriekšējiem nekas tāds nebija licies īpaši svarīgi.
|
 | 12:27
Stella šodien
- pievāca manu telefonu,
- izslēdza skaņu,
- tad 3 reizes piezvanīja projvadam, kā reiz tam, kas man sasūtīja 3 meilus,
- uz "es tagad nevaru runāt, es tev atzvanīšu" esot atbildējusi ar ļoti skumju/aizvainotu "aha"
- ..pēc tam, protams, nereaģē uz atzvanu, nu un es jau arī nedzirdu, jo skaņa ta noslēgta.
Piezīmēsim, ka šī jau ir otrā reize, kad viņa izpilda manevru "vispirms izslēgt skaņu, tad sākt zvanīties apkārt", kas manī vieš zināmas Aizdomas.
|
Janvāris 31., 2014
| 14:41
Norāvos 37,4 temperatūru
Stella palīdz, kā māk - sēž gultā, knibina no kāju pirkstu starpām netīrumus un bāž man mutē.
|
Janvāris 19., 2014
| 13:04
"Vajadzētu iekārtot kaut kādu īstu bāriņu/vīna steķi", nodomāja honeybee, pie tam nevis ar to parasto motivāciju tipa "apriebies, ka gribas iedzert, bet mājās nav nekā dzerama, vajag nodrošināties, bez tam tas ir tik smalki", bet ar pilnīgi jaunu motivāciju "mājās ir daudz alkohola, nevar taču to visu uz veļas mašīnas turēt".
33 gadi izklausās ļoti piemērots vecums, jā.
|
Janvāris 16., 2014
| 11:24
Bet ar zinātni vs literatūru, manuprāt, ir tā,
ka gan vienā, gan otrā darbojas proporcionāli vienāds daudzums idiotu, kas producē kaut kādus idiotiskus tekstus; (uzrakstīju šito un sapratu, cik mīlīgi noformulēts, es gribēju teikt ka..) gan vienā, gan otrā paralēli visnotaļ jēdzīgiem darboņiem darbojas arī idioti, kuru proporcija ir apmēram konstanta - t.i., tieši tāpat kā literatūra var nestāvēt nekādā sakarā ar realitāti [nejaukt ar "taustāmo realitāti"], tāpat arī zinātne var nestāvēt nekādā sakarā ar realitāti, vārdsakot, būt kaut kāda huiņa, ja.
Pie tam (pateicoties idiotiem, modei, varai etc) šo uzražoto tekstu kvalitāte neatspoguļojas to popularitātē/citējamībā/prestižā.
Bet.
Zinātne ir tā uzbūvēta, ka tev gribot negribot ir jābalstās uz bijušajiem tekstiem, un, pat ja tev tie liekas kaut kāds mēsls, tev tas ir rūpīgi jāpamato; zinātne, kas pieklājīgi ignorē lielāko daļu iepriekšējo tekstu attiecīgajā jomā, nav nekāda zinātne, un, ja tu gribi būt godīgs un rakstīt par tēmu, faktiski tev jāsāk ar tādu "Latviešu mitoloģijas disciplināro vēsturi", kurā tu detalizēti izstāsti, kāpēc absolūtais vairums līdzšinējās zinātnes tavā jomā ir kaut kāda huiņa, ja [tikai, protams, zinātniski un bez lamāšanās]. Variants B: turpināt tādā pašā garā un cerēt, ka izdosies to visu huiņu, ja kaut kā iedabūt atpakaļ jēdzīgās sliedēs, pamazām pašam saindējoties ar zinātnes radīto pseidorealitāti, kura finālā pēta nevis pētījuma objektu, bet pati sevi (lai gan kas gan cits ir latviešu mitoloģijas disciplinārā vēsture, ja tā padomā).
Savukārt literatūra ir tā uzbūvēta, ka ikviens darbs, lai arī pastāv attiecībās ar citiem darbiem, tomēr nav no tiem atkarīgs; tu vari rakstīt tā, kā ir, neatvainojoties par visiem pārējiem, kas ir rakstījuši kaut kādu huiņu, ja, netaisnojoties un neskaidrojot, nemēģinot atkārtot un citēt to, kam netici un ko nesaproti.
Protams, literatūrā ir šausmīgi daudz cilvēku, kas mēģina uzrakstīt "tāpat kā tas cilvēks, kura darbi citiem patīk un man liekas baigā huiņa, ja, tātad droši vien tieši tā arī jāraksta - tur jau ir tas Kanons un Elitārisms un Māksla vai Komercija, Meinstrīms un Potenciāls Kāposts", bet tā ir viņu pašu problēma, un jebkurā brīdī var pāriet. (Vai atkal uznākt; dieszina, ka arī man regulāri ienāk prātā uzrakstīt "tāpat kā X, tikai actually labi".) Bet ar to viņi čakarē tikai paši sevi, nevis Visu Literatūru.
Nu labi, viņi čakarē arī citus tādus pašus, kas uzskata, ka viņiem ir jāraksta tā, kā citiem, pat ja tie citi raksta kaut kādu huiņu, ja, nemākulīgi imitējot to, ko paši uzskata par huiņu, ja, bet šis aspekts ir drīzāk komisks nekā traģisks.
Bet tas nav vienīgais ceļš un nekādā veidā nav pat "pieņemti pareizais" ceļš, ir pilnīgi iespējams rakstīt un izdot grāmatas, pilnībā ignorējot visu literatūru, kas tevi nesaista.
Un tamdēļ arī es izvēlos literatūru, nevis zinātni.
Atruna: "huiņa, ja" ir subjektīvs apzīmējums. :)
|
Janvāris 14., 2014
 | 08:41
Jā, bet tas "Okeāniskais Es" ir
1) perfekta grāmata, ko lasīt naktī pēc savas dzimšanas dienas, reāli Eksistenciāli un pa īstam,
2) pilnīgi negaidīti arī perfekta grāmata, kuru redzēt "es pamostos ar pārbijušos ahhh, jo omamma ir pārvērtusies par himairu" murgā, zombiji nervozi pīpē stūrītī.
Pie tam pat nav tā, ka es pēkšņi spētu novērtēt smalkās literatūras kvalitātes, jo, piemēram, lasu to izslavēto "Thirteenth tale" un katrā otrajā lapā murminu kaut ko iz sērijas "for fuck's sakes, nafig tā jāraksta" un "bļin, nu baaaaigi oriģināli, pizģec, dvīņi!..." un "I call your bullshit"; pagaidām es izklaidējos, pieņemdama, ka Vida Vintere patiesībā ir vāji maskēta Margareta Atvuda, un cerēdama, ka stāstītāja atmetīs to Džeinas Eiras izteiksmes stilu, sulīgi nolamāsies un nositīs VV ar cirvi.
P.S. Vispār VV drīkst arī nosist stāstītāju. Ar cirvi.
P.P.S. Bet varbūt tie, kas jūsmo par 13. stāstu, vnk nav lasījuši Džo Valtones "Among Others", kur ir viss, kas ir kruts šajā grāmatā (mīlestība pret grāmatām, liela bibliotēka, grāmatas kā pasauli veidojošs faktors, un arī dvīņi! tikai šoreiz pamatotāks stāsts), bet bez samākslotības, un ar magic-magic-magic šī vārda labākajā nozīmē.
|
Janvāris 13., 2014
| 12:29
Nu davaj, dodieties minēt, kas ir Kristers Stiebris, man pašai bans upd.: bija un izbija, jeij, attiecīgi varu tikai no malas skatīties ;)
[principā es domāju, ka tas ir uzminams, tā ka nav aplam negodīgi]
|
Janvāris 11., 2014
 | 12:29
Dienas wtf: izrādās, 36. izmērs augstpapēžu kurpēm man ir par lielu, un mazākus neviens nepārdod (nu tb pārdod "mana mazā meitiņa pirmo reizi iet uz balli!!!" kurpītes, bet arī ļoti mazā izvēlē, no kurām nekas man nederēja). Vai nu man kāja sarāvusies, vai arī ražotāji ir sapratuši, ka hobiti apavus nevalkā.
|
Janvāris 10., 2014
| 23:45
Lia pārkrāmē manu pērļu kasti, izvelk metāla krustiņus, kas nāca līdzi visādiem citādiem metāla verķīšiem.
Lia: Oooo, kādi krustiņi, tie varētu būt auskari.
Es (savā labākajā agnostiķa tonī): Nu jā, varētu.
Lia: Piemēram, uz Helovīnu!
(Es tikai pēc īsa atkārta žokļa momenta aptvēru, ka krusts => kapi => Helovīns.)
|
 | 11:18
Attiecībā uz cilvēkiem, kas "tikko kaut ko salaiž dēlī, tā uzreiz pie psihoterapeita" [vairāk atsaucoties uz teorētisku uzstādījumu, nevis uz konkrēto komentāru], es drīzāk piekrītu Alanam Votsam, kurš kādā lekcijā (aptuveni citējot) izteicās tipa: "So when a man goes to a therapist, and asks, do I need therapy? The answer is, well, you've come to a therapist, obviously there is something wrong with your head."
(Ja pareizi atceros, šo te analoģiju viņš piesauca, lai paskaidrotu, kāpēc - ja principā viss ir viens - nepieciešama kaut kāda apskaidrība; nu tb ja tev viņa ir vajadzīga, tad acīmredzot ir vajadzīga, un ja nav, tad nav.)
|
Janvāris 8., 2014
 | 15:01
Ha.
Par visām sieviešu-vīriešu štellēm es pati varu patroļļot; Viesturs Rudzītis ir pimpis, bet tas taču ir tieši tas, ko viņš mēģina implicēt, visus pārējos saucot ķermeņa daļu apzīmējumos; geji un lesbietes arī ir fair game, ditto krievi-latvieši-nēģeri.
Trollisms, kas man tiešām sit pa nerviem, ir šis te; tb konkrētais pieņēmums, ka "nabadzība - tas ir tad, kad tu speciāli izstudē prizmas avīzīti, lai nopirktu 5 kg gaļas ar atlaidēm".
Nēnu protams mani tā tīri "mēs tomēr dzīvojam labā pasaulē" aspektā priecē doma, ka tik aprobežots personāžs var vienlaikus būt pietiekami nodrošināts, lai nezinātu, kas ir nabadzība.
|
Janvāris 3., 2014
| 10:54
A ja par ideālajiem vīriešiem, tad "ielikt aiz stikla un paskatīties uz eksemplāru" es gribētu tādu, kas ir patiesi šarmants un uzmanīgs, vienlaikus neesot ne šovinists, ne bezmugurkaulnieks. Kopā dzīvot nē, citas sievietes viņu daudz labāk novērtētu nekā es.
[šarmantie un uzmanīgie ne-šovinisti mugurkaulnieki manā friendlistē, neapvainojieties, es jūs acīmredzami novērtēju par erudīciju un lielisko humora izjūtu]
Kopdzīvei man, lūdzu, kādu, kurš 80-90% no nomoda laika ir aizņemts ar kaut kādām savām lietām, kuras es saprotu tieši tik daudz, lai spētu inteliģenti teikt "aha" un "paskaties, tev šitais nestrādā" un "paskaties uz šito, es domāju tev to uzdāvināt Ziemassvētkos, ir okei?", bet ne vairāk, un lai no manām 80-90% lietām viņš saprastu tieši tikpat daudz un to apzinātos; un lai atlikušajos procentos viņš būtu gudrs (bet ne obligāti erudīts), ar atvērtu domāšanu, zinātkārs, saprastu manus jokus [nu un da vispār ko es saku, kad esmu nogurusi], labs seksā, bet bez "es tāāāā centos, tagad tev obligāti jāpabeidz, citādi es jutīšos šausmīgi" zemteksta, nu un ko vēl, ā, lai viņš reizēm ir adorably clueless - jo principā es piekrītu kants, kādam trūkumam ir jābūt, lai viņu varētu mīlēt, un adorably clueless ir ļoti jauks trūkums.
Bet nepiesakieties, man ar vienu tādu pietiek, paldies.
|
|
|
|