|
Jūlijs 14., 2014
 | 21:31
"No kurienes tu gūsti iedvesmu?"
"Nu, cibā ir tāds jūzeris po, nu vot, tad, kad es galīgi nezinu, ko rakstīt, es rakstu par pusjukušiem robotiem, kas nonākuši līdz po filozofijai."
|
Jūlijs 11., 2014
 | 14:48
Klau, kā jums šķiet, vai būtu košeri rakstīt urban fantasy darbu, izmantojot reālu, Latvijā dzīvojošu/-ušu cilvēku uzvārdus? (daļa no viņiem vēl ir dzīvi, lielākā daļa noteikti vēl ir gaišā piemiņā, bet nu tie uzvārdi tik lieliski!)
Plāns = izmantot vārdus, uzvārdus plus paviršā izpētē dabūtus datus, bet nekādā gadījumā neatveidot "to pašu personību", tieši otrādi, padarīt viņus par kautkādiem Drēzdena failu stila superpersonāžiem ar ērgļa skatieniem, dūju pupiem etc., nu un protams viņi visi ir burvji burtnieki :)
Jā, es atkal esmu iestrēgusi procesā esošajā romānā un tāpēc man ir ĻOOOTI daudz ideju jauniem, labākiem tekstiem :)
|
 | 13:13
Forši, šorīt uzrakstīju "iedzīvotāju pirkstspēja"
Principā laikam jāņem dienu brīvu
|
Jūlijs 10., 2014
Jūlijs 9., 2014
| 21:49
Šodien, tātad, paņēmu klēpī vīramāsas meitiņu (tipa 5 mēneši), Stella apsēžas blakus, paskatās uz to zīdaini un izpalīdzīgi saka: "Pupu nav."
|
Jūlijs 8., 2014
Jūlijs 2., 2014
 | 11:22
Uuuuuun kategorijā "freidiskākais grāmatas nosaukums latviešu literatūrā 2014" tiek nominēts Osvalds Zebris ar grāmatu "gaiļu kalna ēnā" :)
/ahem, ēēē, nu, es ceru, ka šis ir uztverams kā reklāma, citādi taču jūs vispār to grāmatu nebūtu pamanījuši, ja. (tie, kas būtu pamanījuši, nu, jūs jau tādi dumji jociņi neietekmē.)
|
Jūnijs 25., 2014
 | 09:26
Reku, ne pusotrs gads nepagāja, un sāku radināt bērnu pie gulēšanas savā gultiņā (nu, vismaz nomināli) un bez krūts (dzelžaini).
Promska ir baigi slikti, bet, no otras puses, man ir bijis pusotrs gads nosacīta komforta, un tagad bērnam daudz ko var par notiekošo paskaidrot. Un viņa māk izrādīt savu aizvainojumu (piemēram, aizlienot pie tēva, lai tas viņu mierina, kad māte ir kļuvusi par bezsirdīgu monstru).
Ļoti nepaidagoģiska informācija visiem tiem, kas šo manevru izveikuši trīs mēnešu vecumā un tagad ar zobiem turas pie "tikai neatsākt, vēlāk būs grūtāk" principa. :)
|
Jūnijs 20., 2014
| 13:24
Bet vispār par grāmatām laikam tak vissaldākais posms ir tieši tas, pēc aizlaišanas uz druku un pirms iznākšanas/pirmajām recenzijām/prezentācijas
Ja sanāks, man pat izdosies pie tā pierast, nu vismaz atkratīties no tām vissliktākajām sajūtām šajā kontekstā
Bulta, Zvaigzne un Laī 16. jūlijā būšot pieejama visās Zvaigznes grāmatnīcās, nu un gan jau citās arī pamazām, un man tā grāmata patīk, starp citu, tieši ar to, ka tas stiliņš tāds neveikls, es atceros, ka man rakstot skanēja bērna balss galvā
|
Jūnijs 9., 2014
 | 23:45
Atcerieties to jauko periodu, kad "hmmm, aizdomīgs klusums dzīvoklī" izraisīja automātisku reakciju "jopcik, atkal bērns kaut kādas blēņas strādā"? Nuvot šis periods man ir beidzies. Palaidu Stellu padzīvoties bez pampera, dzirdēju sev aiz muguras zīmīgu čabināšanos un papīra burzīšanu, padomāju "ā, tas jau tikai kinoscenārijs" un krāmējos tālāk. Pēc dažām minūtēm ieraugu, ka bērns izmantojis čabināšanos kā dūmu aizsegu, lai ielīstu gultā, pačurātu un tad apsēstos uz mana tikko izmazgātā spilvena.
Jūs domājat "āāā, nu vismaz labi, ka nepakakāja"? Next best thing: ar to pašu slapjo dibenu pasēdēt šokolādē un pēc tam uz spilvena, ļoti līdzīgs efekts.
|
 | 01:07
Ar Džonatanu es realizēju bērnības sapni "kaut es varētu būt atšķirīga un man neviens par to nepiepistos un ģimene nemēģinātu mani iegruzīt tipa būt līdzīgai citiem"
Ar Liu es realizēju bērnības sapni "kaut es varētu no sirds izraudāties, pati nezinot, par ko, un neviens man neteiktu, ka tas ir nesvarīgi vai ka patiesībā es jūtos - un man būtu jājūtas - pavisam citādi"
Interesanti, kādu sapni es realizēju/-šu ar Stellu
Jo sapnis "kaut es varētu apsūkāt un nomest zemē visu mammas šokolādi, noziesties no galvas līdz kājām ar tēta cepumiem, sabāzt viņa tējas krūzītē salvetes, bet māsas bērnu kosmētiku biezā slānī ietriept matos, un lai man par to nekas nebūtu" pilnīgi noteikti ir viņējais sapnis, ne mans.
|
Jūnijs 5., 2014
 | 09:58
Lasot grāmatas ar sievieti galvenās varones lomā, it īpaši, ja tās ir tādas nopietnas un literāriskas grāmatas, mūždien pienāk kaut kāds mirklis ap grāmatas vidu, kurā
1) sieviete sāk izrādīt grūtniecības pazīmes, vēlams, pati neapzinoties, ka ir stāvoklī,
2) es jau sāku nojaust, ka, bļeģ, atkal normāla (vai pat ne pārāk laba to begin with) grāmata tiks sabojāta ar atrisinājumu "un tad viņai piedzims bērns, un tam bērnam būs reāli liela nozīme", āāārgh.
Kas interesanti - žanra literatūras sievietes māk lietot kontracepciju (mīlas romāni ir acīmredzams izņēmums :)) vai neuzstāj, lai džeks pabeidz iekšā, un, ja arī pamanās sagrūsnēt un apdzemdēties, tad tas nekādā veidā neliek viņām pēkšņi zaudēt visu pievilcību autora acīs - kaut kā tā sieviete var turpināt dzīvot, nevis "piedzemdēji to bērnu, ko pēc sižeta vajadzēja piedzemdēt, značit hrjas ar cirvi pa galvu un beigts / nodzeries, nonarkojies, whatever".
Un jā, es runāju par autorēm sievietēm, šobrīd man reāli grūti atcerēties kādu autoru vīrieti, kas tā darītu. If anything, sievietes kļūst tikai interesantākas pēc tam, kad ir apdzemdējušās (kas arī ir pareizi, jo daudz vairāk konflikta).
Kreņķa avots: Ingas Žoludes Santa Biblia - puslasīta Katjas Ketu Vecmāte (šeit es ceru, ka tā nav, jo man tā grāmata pārsteidzoši labi patīk) - mazākā mērā Ingas Ābeles Klūgu mūks - ??? - droši vien no kaut kurienes man tam neskaidrajam naidam pret grūsnām sievietēm kājas aug, jo, Santa Biblia lasot, es sadusmojos, vēl pirms viss bija noticis.
|
Jūnijs 2., 2014
| 23:52
Pēc mēneša ilgas nerakstīšanas (īsfilmas scenārijs neskaitās, tie, kas ir redzējuši manus scenārijus, sapratīs, kāpēc :D) - enīvej, pēc mēneša ilgas nerakstīšanas ir dikti dīvaini atsākt rakstīt. Baseins tumsā mirguļoja, bet no tā vairs nebija nekāda prieka. Tagad Vladis bija sarijies tā zilgano, indīgo ūdeni, un viņš zināja, kāda ir slavas garša. Tā garšoja pēc asarām un pēc metāla, un tā neremdēja slāpes. Un ir tik dīvaini rakstīt tā, kā pašai ienāk prātā, apmēram zinot, ar ko tas viss beigsies, bet zinot, ka tas darbs ir tik bezcerīgi dīvains, ka nav jēgas mēģināt iespīlēties kautkādos žanra fakin kanonos, ja tam vispār būtu žanrs.
Un vienlaikus zinot, ka visāds weird shit, kas tiek eksplicēts kā weird shit, beigās izrādīsies svarīgs, un ka visa metafizika atrisināsies.
Un zinot, ka es esmu uzbūvējusi tik dīvainu pasauli, un tajā pasaulē viss strādā, un katrs redz to pasauli citādi.
Tagad tikai izpētīt, kā visvieglāk un nesāpīgāk aizdedzināt kaut ko, izmantojot elektrības kontaktu. [Gah, izrādās, man ir ļoti daudz noteikumu, ko var un ko nevar. Galvenokārt ko nevar.]
Upd: whoa, izrādās, šitā to var.
|
| 14:52
Es - Eu, Džonatan, klausies, ja tu kādreiz izdomā, ka gribi lietot narkotiskas vielas, būtu forši, ja tu pateiktu man.
Dž - Tēja ir narkotiska viela?
Es - Nu... tējā ir kofeīns, jā. Bet tēja vismaz nav aizliegta.
Dž - Bet tur ir ūdeņraža dioksīdshidroksīds.
Es - Tas nekas.
Dž - Kas vispār ir narkotiskas vielas?
Es - Nu, tādas vielas, kuras lietojot, cilvēki sāk domāt savādāk. Piemēram, tā, kā kofeīns uzmundrina. Vai no alkohola piedzeras. Un no narkotikām var būt tā, ka rādās halucinācijas.
Dž - Vikipēdija ir narkotiska viela? Jo cilvēki to izlasa un sāk domāt citādi?
Es - Ēēēē, nē, runa ir par to, ka sāk domāt, nu, iracionāli. Un pirncipā var būt tā, ka cilvēks kaut ko izlasa un tam ir narkotisks efekts - tā var būt no mūzikas vai gleznām. Bet to sauc par psihedēliju.
Dž - Bet kā sauc to, kad sāk domāt racionāli?
Es - Ēēē, es nezinu, racionalizācija? [klusībā pie sevis lamājos par to, ka vispār sāku kaut ko runāt]
Dž - Jocīgs vārds. Bet, ja es sāktu iet cilvēkiem teikt kaut kādus random teikumus, vai tad es būtu psihedēlisks?
Es - Jā.
Dž - Labi.
Es - Piemēram, tu nupat biji psihedēlisks.
|
Maijs 27., 2014
| 14:56
Rubrikā "mana nākotnes profesija": "cilvēks, kas tik ļoti nemāk kaut ko darīt, ka motivē visus pārējos izdarīt labāk"
|
Maijs 26., 2014
| 22:35
Šodien starp visu citu dabūju ieskatīties arī tajā teritorijā, kas varētu būt mana dēla pēc-tīneidžerisma seja. Nopērku viņam 16 GB microSD karti nosprāgušās vietā, un viņš, kamēr kernelis kompilējas, izsaka man lietišķu komplimentu par to, ka esmu pareizi darījusi, izvēloties microSD ar adapteri uz parasto SD karti. Un es sevi klusībā uzlielu par to, cik veiksmīgi esmu parādījusi datorgīkam, ka neesmu pilnīgs losis.
|
| 14:51
Cik mīlīgi jūtūbē redzēt War Thunder Ru reklāmu - nu, tur krieviski izkliegtas komandas, tanki tādos Latgales laukos, helīši n shit, Eto Vojna! Paranoiskāks cilvēks varētu arī sakreņķēties :)
|
Maijs 25., 2014
| 00:52
Baigi aizdomājos par to, kāpēc es gandrīz vienmēr uz jautājumu "manam bērnam ir augsta temperatūra/ilgstošs klepus/whatever" atbildu ar "es noteikti vestu pie ārsta", pie tam arī situācijās, kurās jautājums acīmredzami ir uzdots tāpēc, lai saņemtu atbildi "viss normāli, neko nevajag darīt, slimot ir veselīgi".
Viens no iemesliem droši vien ir tas, ka man dažādu iemeslu pēc iespēja, ka bērns var nomirt, liekas pilnīgi reāla, t.i., tas vienmēr tiek skatīts kā viens no potenciālajiem iznākumiem, kas, lai cik maz ticams arī nebūtu, ir jāņem vērā aprēķinos (un attiecīgi kā šahā - ja pastāv iespēja, ka manu karali nomatos, tad doma "a meibī riskēt un mēģināt izglābt torni" neiet krastā).
Otrs droši vien ir tas, ka es nekādā gadījumā negribu radīt saviem bērniem iespaidu, ka slimība ir kaut kas tāds, kas "jāizstaigā"; man riebjas tā mūsu kultūra tipa iz sērijas "ja tev ir augsta temperatūra, klepus un aizdomas par gripu, tad jāvelkas uz ofisu strādāt, lai priekšniecība redz, cik tu cītīgs darbinieks"; ka ķermeņa balsī var neieklausīties, un bērna ķermeņa balsī pavisam. Es gribu, lai mani bērni zina, ka slimība nav kaut kas tāds, kas ir jāpārcieš, optimālā variantā pat netraucējot vecākus ar savām sūdzībām, kas tāpat tiks (maigi) ignorētas. Lai viņi zina, ka var no rīta pateikt, ka jūtas slikti un negrib iet uz skolu, un tas tiks uztverts adekvāti (t.i., atstājot bērnu mājās). Lai viņi zina, ka ķermeņa sūdzības ir jāņem vērā un jārespektē.
Bet varbūt tas ir tikai no tā aizvainojuma, kad es vienreiz, ejot uz skolu, kāpņu telpā vēmu - un paliku mājās - pēcpusdienā atnāk mamma un nosauc mani par simulantu. Nu, toreiz tas nebija aizvainojums, tikai sajūta, ka laikam būtu bijis labāk tomēr iet uz to skolu, nu vai varbūt vemt vairāk un pārliecinošāk. Aizvainojums nāca pēc tam, tad, kad tas ierakstījās vispārējā "bērnam jārada maksimāli labu iespaidu par saviem vecākiem" modulī.
Vai varbūt no tās reizes, kad es tik ilgi gāju uz darbu ar grūti definējamām muguras sāpēm, līdz gandrīz ielikos slimnīcā ar totāli ielaistu nieru iekaisumu. Jo, kamēr cilvēks var pastaigāt un pastrādāt, tikmēr taču viss ir kārtībā. Kamēr cilvēks ir fiziski spējīgs nesūdzēties, tikmēr viss ir kārtībā.
Bet es jau vispār bērnu sūdzības uzskatu par dikti vērā ņemamām, pat tad, ja objektīvi tās nav svarīgas, pat tad, ja man bērna sūdzības dēļ sanāk teikt pieaugušajam "tev būtu vajadzējis reķināties ar manu bērnu", vai ja pastāv risks, ka ārsts manas bažas (maigi) ignorēs.
/piezīme vecākiem: šis nav komentārs tavā blogā, jo es negribu tevi mācīt dzīvot, jo es respektēju tavas bērnkopības metodes, jo man vnk pašai ir interesanti saprast, kāpēc es nedomāju tā, kā tu.
|
Maijs 24., 2014
| 00:44
Gh, nupat kā uzzināju, ka nieka septiņi centimetri mani šķir no "vertically challenged" statusa; principā, ja vidējais augums ies uz augšu, tad varbūt ar laiku kļūšu pa īstam vertically challenged, tas gan būtu mīļi :)
|
Maijs 22., 2014
| 08:42
Mani šausmīgi kaitina mirkļi, kad rakstnieks zīmējas par tēmu "es dzīvoju kaut kādā maģiskā pasaku universā, kur viss ir citādāk" (ne tāpēc, ka tas tā akurāt nebūtu, bet tāpēc, ka tā maģiskā universa centrā tiek nolikts pats rakstnieks, lieliskais un unikālais). Un vēl man šausmīgi kaitina, kad [sic! :D] latvju rakstnieki da dzejnieki (parasti tādi padzīvojuši onkuļi) izturas kā fakin mačo veči. Man pat nav nekas pretī pret mačo večiem, kas smagā darbā pelna iztiku un/vai ir uzbūvējuši muskuļu masu, kompensējot empātijas un emocionalitātes trūkumu. Bet, ja tavs vienīgais bonuss ir tas, ka tu esi jūūūūtīgs un māki smuki salikt kopā vārdiņus, tad ir diezgan muļķīgi iedomāties, ka esi pēc definīcijas krutāks par jaunām sievietēm.
Protams, es te ņerkstu galvenokārt tāpēc, ka es patiešām gribu, lai man patiktu rakstnieki; pārējās ļaužu grupas man nav tik mīļas. Nu, t.i., es domāju "o, tu esi zīdainis un man pat neliecies neglīts, cik patīkami" vai "o, tu esi kristietis un tomēr spēj nebūt ļauns mērglis, tur vajag iekšas" vai "o, tu esi jaunā māmiņa un spēj divas minūtes no vietas nerunāt par kakām, noteikti esi ļoti gudra", rakstniekiem tādas atlaides nav, bet varbūt vajadzētu.
|
|
|
|