Kārtējā ģeniālā doma: varbūt Denī Didro "Paradoksā par aktieri" kā ideālo aktieri apraksta cilvēku ar Aspergera sindromu - vispārliecinošāk tēlo tas, kurš nejūt neko - stipri sasaucas ar literatūrā lasīto, ka cilvēks, kurš nepiedzīvo dažādas emocijas, balstoties savos novērojumos, attīsta spēju pielāgoties un nejustās emocijas tēlot. Un tēlotās emocijas arī šajā gadījumā mēdzot izskatīties īstākas par īstajām.

Bet, ja jokus pie malas, biju pārsteigta, ka es spēju šo darbu izlasīt un pat domāt par tajā paustajām idejām kā relevantām un apdomāšanas vērtām, ja patur prātā, kad teksts ir uzrakstīts. Vēl pirms laika man būtu bijusi daudz lielāka iekšēja pretestība dāžadu iemeslu dēļ.

Bet es domāju, ka, ja runa ir par daiļliteratūru, es tikpat kā neko neesmu lasījusi no klasikas, jo es vienkārši nespēju identificēties ne ar autora, ne varoņu pozīcijām, līdz ar to es īsti nesaprotu, par ko tur ir un kas tajā interesants. Nu, un, protams, mani arī neinteresē gari dabas un priekšmetu apraksti.