Pēdējā laikā nez kāpēc vairākkārt ir uzpeldējusi atmiņa par to, ka reiz, kad man bija piecpadsmit vai sešpadsmit gadi, kaimiņi izsauca policiju, jo es naktī ļoti skaļi klausījos kaut kādu Šūmaņa klavieru skaņdarbu. Es nevēru vaļā durvis, līdz viņi aizgāja, kas vispār pārsteidzoši, nu, ka aizgāja, lai gan es nezinu, kāds ir protokols šādām situācijām, jo mūziku, es, protams, izlslēdzu pēc pirmā zvana. Tas, ko es darīju - bija - slēpos savā istabā un izlikos, ka šī situācija neeksistē, kamēr mana klasesbiedrene, kura tobrīd bija ciemos, stāvēja pie durvīm, pa actiņu vēroja policistu un noklausījās viņa sarunu ar kaimiņieni. Laikam jau man tas ir diezgan raksturīgi - sastrādāt muļķības un tad baidīties un izvairīties no konfrontācijas. No otras puses, tobrīd slēpšanās bija izdzīvošanas stratēģija. Es taču labi zināju, ka esmu nepilngadīga un piedzērusies, un, iespējams, man tūlīt tāpat būs lielas nepatikšanas. Nav jau gluži jāskrien tām virsū. Ko es citu būtu varējusi darīt? Iet un iepūst trubiņā? Droši vien no morāles viedokļa tas būtu bijis pareizi. Bet kā mana draudzene nesen teica, morāle ir soliņš, uz kura tu sēdi, kamē dzīve turpinās.

Pēdējos gados es šo paradumu esmu izskaudusi, bet vispār man ļoti patīk skaļi kaut ko klausīties. T bija izdomājusi joku, ka es esot ļoti labsirdīgs un dāsns cilvēks, jo sniedzu mūsu kaimiņiem iespēju nemitīgi dzirdēt kvalitatīvu mūziku.