dzīvsudrablapsa

Pušķīši narcišu uz Ģertrūdes/ Brīvības stūra tika tirgoti pa 20, 25 centiem. Radās spontāna vēlme piekraut pinu velo grozu ar dzelteniem ziediem.
Bet kur tad es ar tiem brauktu. Nosaldēto, novazātu, un, desmitos vakarā atvestu mājās saņurkušas ļerpatas, ko iegrauzuši suņi un kas līdz galam nosmakušas terpentīnā un modeļu sviedros.

Kur var pirkt zeķes zeķturiem? Arī biezākas un ar zīmējumiem?

Serge Lutens ir smaržas "Pagātnes divdabis". Izklausās īstenībā ļoti labas.

Ai, vēl slims tagad.

Hei hou. Šīs ir manas emocijas, un man jāiemācās ar tām dīlot. Nav nekā negodīga, ar mani notiek dzīve. Vēlme dauzīt lietas ir tikai dīlotneprames atbalss.

The grass was greener
The light was brighter
The taste was sweeter
The nights of wonder
With friends surrounded
The dawn mist glowing
The water flowing
The endless river
Forever and ever

Un kam tad es tagad šito rakstu, ko?

Tas mētelis, nieka mētelis pieder galerijai, nevienu nesaldēja.
Bet šorīt nomira mūsu mīļais draugs Andra, un tas ir patiedi nepanesami.

Ak jel. Vakar pēc filmas – kur sēdējām blakus – blakus pie Blakus – par spīti atšķirīgajām, jo dažādos ceļos atnākušajām biļetēm – iegājām Stockman pēc viegli pagatavojamām vakariņām. Tikai pateicoties Aleponijas veģetārajām sviestmaizēm pirms pāris nedēļām, es atkal atcerējos vienu no izcilākajiem ēdieniem – grilētas, ķiplokos marinētas austersēnes. Tas ir fantastisks ēdiens. Ak. Mēs vēl paņēmām arī lasi un makreli, ņokus un kaut kādus vīnus, bet tieši tās austersēnes padarīja manu vakaru pavisam lielisku. Tā kā Penijas filmas ietekmē vairs negribējās turpināt austrāļu beibju deadpan humoru pusskatītajā filmā "Breaked uppers", sākām skatīties jaunu seriālu Mindhunter par bīstamiem noziedziniekiem – arī – un galvenokārt par to, cik grūti institucionalizēt skaidri saprotamas idejas, kas toties nenostāda kādu cilvēku daļu priviliģētāk par citu. Ļoti laba tēma. Bet vispār Maniac un Sinner laikam pagaidām ir mani favorīti Netfliksā. Kuru varētu beidzot noabonēt tā kā paši, bet nē, aiz slinkuma atkal ielīdām caur Aņas profilu.

So much love.

Būdama ļoti oriğināla, vēlos Parīzē apmeklēt Luvru un Pompidū centru. Kā tikt Luvrā ar iespējami īsāko rindu? Maijs.

Žižeks un Roomba atrada pazudušo saslēga rezerves atslēgu.

Stulbums! Es notērēju 60 EUR Stambulas lidostā, brovzējot mobilo internetu, kamēr domāju, ka esmu pieslēgusies lidostas WiFi :'(
GRrrrrrrr

Starp citu, ja nu kādam vēl ir aktuāls jautājums par Swed internetbankas lietotājnumuriem un SmartID. Man izdevās dabūt tā, ka man ir divi interneta lietotājnumuri (tie paši, kas bija iepriekš) ar SmartID (kas iepriekš bija tikai vienam), abu SmartID ir piesaistīts vienai ierīcei, un es izmantoju tos pašus kodus. Ieejot ar vienu lietotājnumuru, es tieku klāt tam piesaistītajiem kontiem, ieejot ar otru – kontam pie tā.

Baigi sāp spranda. Sāku apsvērt zīmēšanas bastošanu, ja nepāries. Tāpat tikai stunda zīmēšanai šodien sanāktu. Labāk jau par neko, bet, nu, sēdēt ar dēlīti, novadīt riteni uz LMA un atpakaļ. Redzēs.

Kas jums ir mīļākā zsv dziesma? Man Carol of Bells un Mazā klusā Betlēme. Fascinējoši, ka tik temperamentīga dziesma kā Zvanu korālis ir tāda klasika.

Es šodien nopirku metāla skuvekli ar maināmiem asmeņiem Turzā par 35, jūtos jau ieguldījusi labākas nākotnes labā. Bet varbūt vajadzētu aiziet https://www.tvnet.lv/6477755/usakovs-steigsus-rosina-sev-uzticibas-balsojumu?fbclid=IwAR1niO8NNtFjM4cNtLzN3uGttT0vcnLYxZHXBrZwEi0GauE81ce4ega3jso
Bet Vecrīga tumsā ir kaut kas, kas man nebūt neiet pie sirds.
Vai jūs iesiet?

Nē, nu tajos Gourmet konservos pilnīgi noteikti ir heroīns. Ne no vieniem citiem konserviem kaķis neizdara ko tādu kā iegulties ar sakrustotām ķepām sarullēta paklāja rievā, murrāt un tad aizmigt, apskaujot savu seju. Pilnīgi high.

Kas, nez, ir šī dziņa darīt pilnīgi stulbas lietas. Piemēram, ietīties pufīgā putekļainā aizkarā, lai skatītos sniegā, labi. Zinot. Cik liela ir mana alerģija no putekļiem. Tagad kņud visa āda, par laimi uzgāju klaritīnu zāļu atvikltnē. Bet nu. Bet sniedziņš tik jauki virpuļoja un baltā aizkarā starp lampiņām stāvēt šķita vajadzīgi.

Marie-Laure Ryan has pointed out: "The secret to the narrative success of games is their ability to exploit the most fundamental of the forces that move a plot forward: the solving of problems".
Linda Hutcheon "A theory of adaptation", p.13.
Interesanti, ka šajā aspektā spēlēm ir visvairāk kopīga ar detektīvžanru prozā, tomēr detektīv un mistēriju fabulas nav tik izplatītas spēlēs kā fantāzijai vai asa sižeta, kara žanri. Lai gan mana pirmā spēle bija mistērija "Myst" un tā skaitās zināms kanons (vismaz Manovičs tā raksta).
Bet laikam jau vispār naratīva aspekts nav pats būtiskākais, kas pievelk populārajās spēlēs, varbūt vairāk emociju izlāde, agresijas sublimēšana.