as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

bet sapnī es noslidinājos līdz vidusjūrai pa pasaules karti kā slidkalniņu, nokļūstot tur ātrāk nekā paredzēja google maps telefonā.

galā satiku draugu, kurš negribēja ar mani iet uz teātri, jo viņam smirdīgs krekls, tāpēc atdevu savējo, un gāju uz teātri kopā un krūšturī.

sapnī dzemdēju, bet man pateica, ka bērns nomiris.

pēc laika jau mājās pacēlu svārkus, un tur ārā izlīdusi karājās zīdaiņa galviņa.

Es jau daudzas naktis neguļu, tāpēc aizvakar prasīju d., lai pastāsta man kaut ko sarežģītu ko es nesaprotu, lai es aizmigtu, un prasīju, lai stāsta par savu darbu, bet viņš stāstīja par savu darbu kā par mežu, kur jāatstāj zīmes, lai cilvēki atrastu ceļu uz mūsu māju, jo mums ir ballīte, un tas bija aizraujoši un skumji, jo nevar būt ballīšu, un tad es teicu, ka tas ir pārāk interesanti, lai viņš labāk man stāsta kaut ko, ko es nevaru saprast nemaz, tad viņš stāstīja par galaktikām un to, kāpēc mēs nesatiekamies ar citām dzīvībām, bet tas bija šausminoši, jo viss tajos stāstos bija neaptverami liels, un mēs bijām sīki un apmaldījušies, nē, stāsti ko citu, stāsti kaut ko, kur nav nāves un iznīcības, tikai sarežģīti vārdi, viņš nopūtās un teica, ka tad laikam nederēs stāsti par sauli, bet viņš neko daudz neatcerējās par astoņkājiem, kaut biju dzirdējusi, ka viņš skatās video par astoņkāju smadzenēm, tad es aizmigu un murgoju, tāpēc vakar lūdzu, lai stāsta kaut ko, kas nav bailīgs un nav arī saprotams, tāpēc tad viņš stāstīja par molekulām, protoniem un elektroniem, kā arī par to, kas ir mazākā daļiņa tagad, zinātniekuprāt, un nedaudz kaut ko arī par higsa bozonu, tas bija absolūti lieliski, es nesapratu pilnīgi neko un nogulēju visu nakti kā mazs bērns, bet sapnī biju Bolīvijā, kas vienlaikus bija arī Bolderāja, un nejauši atlidoju mājās ar Bolīvijas/Bolderājas atslēgām.

Parīzē bija balti saulaina diena, es apmaldījos kaut kur starp milzīgu ostu un Monparnasasas torņiem (diviem, jā). Valkājos apkārt varbūt bāram, bet varbūt veikalam Mimoza, ko miglaini atcerējos no cita sapņa, nevarēju atrast mājas, kas atradās Veldzes ielā. Telefons gandrīz izlādējies, toties somā veca nokija, pārliku simkarti tajā, tad piesējos kādam ubagam, jo man likās, ka viņš spīdzina dzīvnieku, vadādams to apkārt uz milzīgas zirga statujas, lamājos, pieminēju PETU un draudēju, bet viņš uz mani skatījās lielām un skumjām acīm, tāpat darīja viņa pūdelis. Gāju prom, redzēju atspulgā izspūrušu sevi, izteiktas rievas ap muti, gan jau domāja, ka traks tantuks lamā. Tad divi jauni puiši man mēģināja kaut ko pārdot, vienu atšuvu, bet otrs neatlaidīgāk sagrāba aiz rokas, un es impulsīvi iespļāvu viņam sejā. Viņš bija melnādains, un lēnām atkāpos, saprazdama, kā tas izskatās. Kā atvainodamās nomurmināju: "Je n'aime pas qu'on me touche." "On t'aime pas, personne te couche", un es zinu, ka gramatiski pareizi būtu citādāk, bet visi "avec" un tā, droši vien būtu nogalinājuši atskaņu iespējamību, mana zemapziņa necenšas runāt pārāk pareizi. Tad beidzot kāds pacēla telefonu, klusi elsoja klausulē, jautāju, kas noticis, pateica, ka miris kāds man mīļš cilvēks, ar grūtībām izspieda vārdus, un, pirms spēju sevi novaldīt, vienkārši izsprāga asaras, iekliedzos gluži vai karikatūriski izstieptu "Nēēēē" -un pamodos.

biju tādā hipsterīgā frizētavā, kas bija domāta vīriešiem, par laimi es arī biju vīrietis. izrādās, biju sev paredzējis frizūru kaunuma apvidū, un jauns puisis uzmanīgi novilka man bikses un apsēdināja tādā nedaudz augstākā ginekologa krēslā. vēroju, kā viņš ar ķemmītēm rūpīgi ņemas ap locekļa apvidu, ar vienu roku uzmanīgi pieturot locekli, un jutos nedaudz nepatīkami par faktu, ka loceklis uzkrītoši piebrieda. ne tā, ka pilnīgi stāvētu, bet tomēr jocīgi. bet tas bija diezgan ievērojams loceklis, vismaz nav par ko kaunēties, pie sevis nodomāju. administratorīte jautāja, vai vēlētos kafiju, palūdzu latti.

man atnesa tādu jocīgu latti. ar sojas zemeņu pienu. mans frizieris ieinteresēti jautāja, vai esot vegāns, teicu, ka nē, ka veģetārietis. viņš nesaprata, ko tas nozīmē, paskaidroju, ka tas ir tāds vegāns, kas lieto olas un pienu. tikmēr izrādījās, ka mana kafija aiznesta kādam citam, īstam vegānam. tas puisis šausmās noģība, aptvēris, ka iedzēris kafiju ar īstu pienu.

pamodos.

jāpieraksta sapņa epizode, kur bija rudzītis. rudzītis sapnī uzvedās kā diezgan liels kretīns, bet izrādījās, ka visa viņa izredzētības apziņa nāca no fakta, ka viņam bija dieva telefona numurs. tāpēc viņš visu laiku zvanīja dievam un kaut ko klārēja, bet mēs izdomājām, ka jāparāda dievam, ka rudzītis ir lohs, tāpēc kniebām viņam pēdās, lai viņš kliegtu un lamātos telefonsarunas laikā.

sapnī biju tādā nometnē, kur ar visiem veica dažādus eksperimentus. armija. mana loma bija visu laiku palikt stāvoklī, lai pēc tam varētu pārbaudīt kaut kādas aborta tabletes. ukrainā, jā. visi nomira, ieskaitot manus vecvecākus, es paliku dzīva un aizbēgu. pēdējais, ko atceros, ka ieskrienu lielveikalā, un lūdzu palīdzību, bet ir diezgan skaidrs, ka esmu kaut kāds oficiāli atzīts laboratorijas trusītis un, visticamāk, mani sūtīs atpakaļ.

sapnī mēs tā kā mazliet lidojām, tā kā mazliet kritām kaut kur virs parīzes, bija vēls, visapkārt sniegpārslu virpuļi un zvaigznes gandrīz blakus, jāuzmanās neietriekties lidmašīnās, kas jau sākušas nolaisties.

atceros sapni, kur kopā ar kādu lēkāju pa batutu, bet batuts pēkšņi vairs nestrādāja, mēs lidojām augšup aizvien tālāk un ilgāk. tas bija pirms kādiem četriem gadiem, šķiet.

no šādiem sapņiem nevar nepamosties nekā citādi. tikai ar milzīgu, pulsējošu laimes apziņu, pirms vēl atceries pašu sapni.

sapnī skaidroju vienam skuķim, ka filmās vīrieši pārģērbjas par sievietēm un kļūst smieklīgi. neveikli, groteski, muļķīgi.

filmās sievietes pārģērbjas par sievietēm, lai drīkstētu doties karā, atriebt, aizstāvēt. kļūtu stiprākas, varonīgākas, drosmīgākas.

tas tāpēc, ka mēs dzīvojam pasaulē, kur kaut ko sievišķot, nozīmē to darīt vāju. bet kaut ko maskulinizēt- pārvērst to spēkā un enerģijā.

tas bija garš un dusmīgs monologs ar filmu piemēriem un man neierasti biežu svešvārdu lietojumu. atbilde uz trauslas gaišmates izsmiekla pilnu pārmetumu par uzvedību.

laikam kaut kāds sakars tam visam bija ar primitīvo un kroplu klišeju pārstūķēto jūtu tektoniku. bet visvairāk visā pasaulē man bija žēl jakovļeva un kairišas, kas, manuprāt, varēja mājās skatīties tv vai arī spēlēt lomu. nevis kalpot par dekorācijām, par dekorācijām varēja kalpot viss cits šits, it sevišķi histēriskā uzvedība un piesmietā franču valoda. un, ejot nost no skatuves kairiša nokrita. visi viņu pabalstīja, atveda otrreiz paklanīties.

viņai vēl joprojām ir tās pašas acis, kas jaunības filmās. gaišs spēks.

beigās man vakar viss patika. varbūt tāpēc, ka atcerējos, ka provocēt savukārt man patīk, un tad, kad teicu, ka reiz redzēju kā vienlaicīgi masturbē četrdesmit sirmi kungi, tas publikas skatiens bija daudz skaistāks nekā vienkārši smiekli, tas bija tik labs skatiens.

un visa tā vīrišķība, sievišķība vispār ir kaut kāds bulšits, skaidri zinu, kādi cilvēki man patīk, un, kad mirkli pirms kritu panikā un spēju tikai izdvest - pasauciet danu, pasauciet man danu, un tad sapratu, ka kā maza meitene kviecu pēc stiprā pleca, un stiprais plecs bija, stiprais plecs bija arī t., tāpēc, ka malciņš alus manās drebošās lūpās un draudzīgs "eu, nu beidz mīzt!"

un tad jau viss bija labi.

sapnī savukārt viss bija stipri jocīgi, jo gribēju tā kā drusku precēties, biju dzīvojusi ārzemēs un bija pārliecība, ka parnerattiecību likums nu arī pie mums ir, kaut kādu iemeslu dēļ vajadzētu doķus LV formēt, un tagad viņa zvana uz LV un runā, ka gribam tā darīt, un pēkšņi dziļā izbrīnā: "huļi jums tas partnerattiecību likums vēl nav pieņemts?"

un tai brīdī jūtu, ka otrā galā čalis kā no interneta komentāriem dirš virsū, un mīļais skuķis neiztur un iekliedzas: tu kropli, kaut tu sapūtu! visa dreb.

izķeru telefonu no rokām un saprotu, ka pašai arī asaras līdz rīklei, jo tur pretī tikai "un jūs to saucat par mīlestību, jūs psihiski slimās kuces, jūs vispār nezinat, kas ir mīlestība, pretīgi, jums vajadzētu aizliegt iebraukt šai valstī, jūs vajadzētu drāzt, kamēr saprotat, kas ir kas..." nu šitādā garā.

saņemos un jautāju: jūs ticat tam, ko sakāt? lepojaties ar to?

saka, ka jā. prasu nosaukt vārdu uzvārdu tad. atsakās.

gļēvulis, izšņācu starp zobiem. "kamēr es dzīvošu, es cīnīšos pret tādiem kā tu, bet ceru, ka dzīvošu arī tad, kad šī cīņa sen būs uzvarēta", asaras acīs, vārdi sprūst rīklē, pamostos.

pamostos un pēkšņi atkal esmu heteroseksuāla.