as i dream about movies they won't make of me when i'm dead

Es jau daudzas naktis neguļu, tāpēc aizvakar prasīju d., lai pastāsta man kaut ko sarežģītu ko es nesaprotu, lai es aizmigtu, un prasīju, lai stāsta par savu darbu, bet viņš stāstīja par savu darbu kā par mežu, kur jāatstāj zīmes, lai cilvēki atrastu ceļu uz mūsu māju, jo mums ir ballīte, un tas bija aizraujoši un skumji, jo nevar būt ballīšu, un tad es teicu, ka tas ir pārāk interesanti, lai viņš labāk man stāsta kaut ko, ko es nevaru saprast nemaz, tad viņš stāstīja par galaktikām un to, kāpēc mēs nesatiekamies ar citām dzīvībām, bet tas bija šausminoši, jo viss tajos stāstos bija neaptverami liels, un mēs bijām sīki un apmaldījušies, nē, stāsti ko citu, stāsti kaut ko, kur nav nāves un iznīcības, tikai sarežģīti vārdi, viņš nopūtās un teica, ka tad laikam nederēs stāsti par sauli, bet viņš neko daudz neatcerējās par astoņkājiem, kaut biju dzirdējusi, ka viņš skatās video par astoņkāju smadzenēm, tad es aizmigu un murgoju, tāpēc vakar lūdzu, lai stāsta kaut ko, kas nav bailīgs un nav arī saprotams, tāpēc tad viņš stāstīja par molekulām, protoniem un elektroniem, kā arī par to, kas ir mazākā daļiņa tagad, zinātniekuprāt, un nedaudz kaut ko arī par higsa bozonu, tas bija absolūti lieliski, es nesapratu pilnīgi neko un nogulēju visu nakti kā mazs bērns, bet sapnī biju Bolīvijā, kas vienlaikus bija arī Bolderāja, un nejauši atlidoju mājās ar Bolīvijas/Bolderājas atslēgām.

-ir šitais te, kā viņu, teiciens, ka tu runā, nu, zemākajā līmenī, tu runā par cilvēkiem, vidējā, vidējā tu runā, nu, nezinu, par kaut kādām matērijām laikam, nezinu, un tad augstākā līmenī tu runā par idejām, un tevi neinteresē viss šitais... sūds.
-nu, tad iedzeram. par vidējo līmeni.


(sarunas blakusgaldiņi kā parasti... jo zemāka līmeņa par mani nav)

vakar čalis, tas pats, kam boibends, sēdēja un runāja vēl stundām, jāatzīst gan, ka ar ļoti veiklu akcentu, tik veiklu, ka latvieti viņā sev par lielām skumjām sazīmēju tikai pēc tā, cik viņa mēle pareizi izlocīja vārdu "Vaira Vīķe-Freiberga". mēģināju nepievērst uzmanību, bet tādus augstprātīgus aurus jau grūti nedzirdēt, tad, kad viņš pēkšņi izlikās, ka vienīgais visā pasaulē runā angliski, lai komentētu hipijiska paskata jaunskungu ar tekstu: jums varbūt liekas, ka viņš ir bomzis, bet iečekojiet kurpes! jau tad man radās vēlme viņu mazliet nejauši apliet ar verdošu kafiju, bet, labi, viņš slīdēja iekšā tālāk savā buržuāzijas marasmā, jā, for some reason, nemitīgi un nedaudz absurdi lēkjmveidīgi lietoja vārdu "buržuāzija", šķiet, viņu valdzināja, kā vārds izklausās viņa pimpīgajā mutē. katrā ziņā viss tika džadžots pa labi un pa kreisi, ja pievērsu uzmanību tāpēc, ka viņš sāka stāstīt, ka pats ir par labu šai pasaulei, tad beigās jau par pasauli bija jāzina daudz par daudz. tad viņš pēkšņi ievēroja mani un to, ka es lasu Rīgas Laiku.

"Rīgas Laiks!" viņš mēģināja lepni un sazvērnieciski iekliegties, jo bija atpazinis, ka izdevums nav krāsains. es viņam nepievērsu uzmanību, bet tad sekoja garš monologs, kas brēca pa visu kaņepi, ka cilvēki lasa RL daudz par maz, viņam esot lepnums (bļa, lepnums, nahuj tu vispār elpo, sīkais idiņ) par mani, un ka katra lasīšana esot pieredze, kas tevi padara par inteliģentāku un labāku cilvēku. izņemot intervijas, bet esot RL angliski, tas esot tai beibei jāizlasa. kas sastāv no intervijām, tu mazā smadzeņu čūla, es nepiecēlos un viņu neizpļaukāju ar Rīgas Laiku, man škiet tikai tāpēc, ka apkārt bija pārāk daudz pazīstamu cilvēku.

ak, un, runājot par pimpjiem, nesaprotu, ko Liepnieks dara Rīgas Laikā.

narvesenā iepeldēju pēc kafijas nelaikā, pirms manis rindā stāvēja aptuveni divpadsmit pusaudži, ārā bija sagrupējusies vēl pusotra tāda grupiņa, kas ietilpības dēļ gaidīja ārā. sapratu, ka esmu atvilkusies nelaikā, kafijas automāts bija pazudis zem agrīnu padsmitnieku masas. paņēmu jaunāku klubu, tad ļoti conscious, ka tās mazās mušas skraida apkārt, ātri pāršķīru prom visas plikās meitenes (starp citu, beidzot uzliku roku Samantai- burvīgs, lai arī ierobežots pētījums par infas sadalījumu siev/vīr žurnālos, un vai nu es esmu izaugusi par šausmīgi radikālu feministi, vai arī Samanta ņihuja nav pārāk radikāla, bet ir simpātiski hohmīga un kā reiz trūkst nedaudz deep shit, kas viņu padarītu par tādu smalku feminisma diskursu) un paliku pie kaut kādas stulbas intervijas ar Renāru Zeltiņu.

un ar vienu ausi un aci vēroju, cik nejēdzīgi izspēlējas hierarhijas un kompleksi. krutāko zaķi var identificēt vienā paņēmienā, viņai ir dārga skropstu tuša, bet tomēr kedas, un viņa uz visu atbild izcili nevērīgi un vienaldzīgi, bet puikas turpina viņai uzdot jautājumus. rindas beigās plosīšanās un kritika par cita pirkumiem. sašutums, ka kāds atļaujas pirkt šitik lētās kartupeļplāksnes, taisnošanās, ka garšo, šķiet, ticamības momentu zaudē jau paša taisnotāja acīs. Tādu pašu kritiku dabū iekšās tas, kas taisās pirkt šeiku par TRIM EIRO, NAHUJ, TU DEBĪLS ESI? par citu zēnu ieņirdz, ka tas paņēmis kolu zero. viņš braši turas pretī, ka viņam labāk patīk, tikai tad, kad uzmanību novērsis kāda cita pirkuma nejēdzība viņš slepus, tēlojot atkal jau nevērību, iebīda zero plauktā un paņem "īsto" kolu.

mani pusaudži vēl aizvien biedē, pāranalizēju tāpat kā toreiz, baidos kaut vienu greizu kustību izdarīt, tāpēc apzinos, ka izdarīšu sešpadsmit un grūti sev iestāstīt, ka tu esi veca tante, beidz baidīties. rindā iestājoties jau nezinu pēc skaita kurām meitenēm, bet pēc vismaz trim kluba rakstiem, nenoturos un apjautājos, vai viņi kādreiz beigsies. mazākā meitene paskatās uz mani ar visnīgrāko un attieksmi pauzošu "ko-a?", bet garā un izstīdzējusī meitene pat uzsmaida un pasaka, ka viņas ir pēdējās. go, garās un tizlās meitenes, jūs neizaugsiet garākas par zēniem, bet jūs kādu dienu ieaugsiet iekšā kaut kādos idiotiskos skaistuma standartos, kas nedaudz atmaksās par visām malā nosēdētajām diskotēkām. tad jūs uz brīdi apreibsiet, ka nemaz neesat visnesmukākās visā pasaulē, bet tas brīdis nebūs pārāk ilgs, paldiesdievam.

Džeks ienāk un bez ceremonijām uzsāk šo sarunu Robert Books (sarunas oriģinālvaloda -krievu)
-Kartupeļi ir?
-Ko lūdzu?
-Vai jums ir kartupeļi?
-(apmulsums)
-Vai tikai kafija un kartupeļu nav?
-ēē...nav kartupeļu.
-Visu labu!

Džeks atstāj skatuvi.

mierā blakus man sēž četras sievišķīgas sievietes. visas tikko uzzināja, ka iet visas uz pētera kļava lekcijām. viena no viņām stāsta par savu nesamierināšanās gēnu, kas viņu ir novedis līdz grāmatai, vēl neesmu saskatījusi kādu grāmatu viņas ir uzrakstījušas, bet sākumā ideja bija taisīt plānotāju, bet tad tas pārtapis par grāmatu. ar draudzeni kopā, jo visu laiku interesējoties, kā kļūt labākām. uzdāvināja ar rozā lentīti divām pārējām.

"mēs nevaram būt laimīgi, ja pasaulē vispār kāds cieš. piemēram, bērni."

ak, viņa ir bijusi Indijā, ideāli. 12 dienu meditācija, kur atnāca vaļā avotiņš, jo... cilvēks pilnīgi mainās gēnu līmenī, jo nāves mirklī ir svarīgi izlaist to enerģiju caur avotiņu, svarīgi izraidīt enerģiju un iet uz gaismu.

katru dienu jāizdara labs darbs. nedusmoties arī ir labs darbs.

HELP!!!

es tieši vakar kad biju uz savu jogas nodarbību, tur mēs strādājām ar to zemāku čakru, šodien es klausos to augstāko, jāmēģina atrast kaut kas pa vidu.

es atkal klausos jūsos un tas sasaucas ar to, ko es daru. es mācu valodu, bet es izmantoju mūziku.

turpināšu apdeitot. hihihihihihihi. rīsi, kuriem mēs atzīstamies mīlestībā un prātā sajukusi pasaule.

nē, fuck it, atradu austiņas, es klausīšos skaļu un negācijām pilnu mūziku.

sēž jauniņi zaķi, svaigas pirmkursnieces, pirmoreiz piesaistīja manu uzmanību ar tekstu "bet iedomājies, kā mani apskauž visas meitenes baldonē".

tad iegrimu sevī līdz:

-un viņš ir metālists!
-vau!
-ar matiem līdz (rāda dibenu) šejienei. un BĀRDU!
-izklausās kūl.
-un viņam pat ir rinķis degunā!
-pizģec.
-un viņš mums visām noteikti nopirks alkoholu, jo viņš teica, ka mums noteikti jāpiedzeras.
-ej tu nost, izklausās nereāli labi.

tagad viņas diskutē, vai zem pašreiz uzvilktajiem krekliņiem vajag krūšturi. kā lai es fokusējos?

upd:

-un tad tev būs dzejas analīze.
-ā, nu uz šito man ir talants. man skolotāja teica. un viena redaktore gribēja piedāvāt rakstīt īstiem dzejniekiem analīzi.
-ā, forši.
-nu jā, bet tas jau ir īzī, tur tikai loģiku vajag.
-ā, nu man atkal proza un drāma sanāk. tur vispār viss ir elementāri.

divām no šīm meitenēm ir pusgaras zeķes un tumši krāsotas lūpas. tik klišejiski, ka filmā liktos feiki.

-klau, tu tagad gribi spēlēt gitāru vai es tev varu pastāstīt sapni?
-nu,stāsti sapni.
-labi,bet lai es neaizmirstu,palīdzi man atcerēties atslēgas vārdus,ja?
-ok
-mamma,melnais,gta 5.
-mamma,melnais gta 5!
-tātad...bljagj,es jau aizmirsu.
(man,teiksim,patīk noklausīties sarunas telshu pilseetinjaa,kauch ilūzijas par cilvēkiem strauji zūd)

puskilo zemeņu un autobuss uz muižu. pietiek par skumjo, labāk pierakstīšu kādu varen lielisku momentu, kad slimnīcas pagalmā iedrāžas medbusiņš, stāv divas māsas un blisinās, no busiņa pa visu pagalmu skan kaut kas no vecpiebalgas ūdensrožu sērijas, izraušas pusmūža šoferītis un māsas uzreiz: nu kur tu tā nesies, nu kur tu skrien, tā kā tāds šūmahers, nu nu nu.

a tēvocis uzmet šīm līksmu skatienu: es asinis vedu. jāpaspēj, kamēr siltas.

izgaršojot katru vārdu, viņš priecīgs iesteidzās slimnīcā.

-nesaprotu, kā daudzas mātes nejauši nenogalina savus bērnus. viņi taču sākumā ir tik trausli...
-nav brīnums.
-ko?
-nav brīnums, ka tu nesaproti. ja es būtu tu, arī nesaprastu.

cut to:

-ko tieši tu sev izdarīji?
-sagriezu sev pirkstu ar lampu un uzmetu galdu uz kājas.
-(vienaldzīgi meklējot leikoplastus) ā. un kādā veidā?
-mēģināju saklāt gultu.

kā, kristīne nevarauska, viņa taču ir aktrise. viņa valmierā taču aktrise arī bija. bišku pat pazīstu. nu neesu tā kā ar artusu ietusējis, bet ir gadījies, ir gadījies.

(viens no trim vīriešiem, kas tin zarus follijā kādā cēsu pagalmā)

puskailai gulēt saulītē drupās un aprunāt tālumā slīdošās kāzu kleitas un kāzu fotogrāfes, kas bildē pret sauli, bet toties rociņas piekārto un galviņu noliec, tur ir kaut kas nešpetns un kaut kas ļoti skaists.

bet tiešām, tās bezgaumīgās gubas ir kaut kas tik jocīgs. ja tik ļoti gribas spēlēt pēc noteikumiem, tad taču tas jādara šarmanti un pārliecinoši. a nē, kaut kur pasaulē laikam bijusi līgava, kam torte uz galvas un kaut kādi volāni pakaļā izskatījušies ahūna labi, un visas pārējās ir tādas vājas viena šablona imitācijas.

tad vēl kaut kad pienāca divi mācītāji, kas gribēja zināt, vai es esmu kādreiz uzlikusi vistumšāko filtru un garāko ekspozīciju. un vispār parunāt par kamerām un kino un to, ka viņi pazīst vēl vienu zēnu, kas arī kaut ko filmējot. šādās reizēs man gribas raudāt, ka kabatā vienmēr nav mazs diktofoniņš, jo šīs pārmēru autentiskās sarunas, tik vājprātīgas, kādas gadās dzīvē, es viņas aizmirstu tik ātri, un pēc tam liekot uz papīra, nomirst dvēsele (sarunai, ne man).

atnāca trīs meitenes, un viena stāsta par savu pieredzi pie astrologa. zem divdesmit. viena runā, divas svētsvinīgi klausās.

runājošā: es esmu radoša personība, bet nekad nevaru pelnīt naudu ar rakstīšanu. ja tomēr radoša profesija, tad tikai fotogrāfija, bet ar to naudu es nevaru pelnīt. absurds. tad mēs gājām cauri profesijām, bet viņa teica, ka nevar salikt ko un kā, bet aptuveni vajag kaut ko progresīvu, ātri augošu, ar zinātnisku pamatojumu, biomedicīna, bet mediķis nekādā gadījumā...

-nopietni? viņa tev tā pateica?

-nu var, bet tad tikai ķirurģija vai man jātaisa zāles, bet ne kā klasisks mediķis.

(atnes trīs tējas)

runājošā: man pēdējā laikā ir apsēstība ar krūzītēm. man ir nolādēti daudz bilžu telefonā ar krūzītēm.

(rāda bildes)

run.: viņa pateica, ka esmu izdarījusi ļoti labi, ka neesmu nekur aizbraukusi, jo cilvēki, kas šaubās, kam latvija vai ārzemes, tiem jāpaliek. bet man astroloģiskā kartē neesot vīra ārzemēs. man esot ļoti spēcīgs latviešu raksturs, teica, ka nekādā gadījumā, tāpat es daudz ceļošu, bet bāze vienmēr ir latvija. par mācībām uz priekšu paskatījās, izskatās, ka mācību periods ir ārzemes, bet ļoti tuvu. kaimiņvalstis vai skandināvija. nopriecājos, jo viena universitāte, ko es gribētu, ir stokholmā.

upd: man dzīves laikā jāiegādājas lauku īpašums. jo stiprāka būs mana saikne ar latviju, jo stabilāka ģimene. izaicinājums ir nepieļaut...hihi...aizbraukšanu. tad viņa teica, ka man vajag vairāk meditēt, un es nedrīkstu krist pārgalvībās. teiciens, jo vairāk strādās, jo vairāk nopelnīs, tas nav par manīm. man vajagot būt liderīgākai.

-kas tas tāds?

-nu vieglāk tvert dzīvi.

-nav tāda vārda. tas tā kā atvasināts no "lidot"? nav tāda vārda. tava astroloģe ir jocīga.

ierunājās otra meitene, bet viņa klusa. kaut kas par puisi vārdā herbertu un strēlniekiem. un viņas astroloģi. what the fuck, meitenes.

upd2: mans vīrs būs radoša personība, kas varēs mani savaldīt. haha, gribu tādu satikt.
-manējā teica, ka man būs stabilas attiecības. bet... kad beidzot?
-bet es būšot laba māte. jo stiprāka būs mana ģimene, jo labāk es jutīšos. tad vēl mēs runājām par karmiskajiem līgumiem (..)



(es atkal varētu būt stenogrāfs, ne?)

tagad nīgra maza meitenīte piedzīvo franču valodas privātstundu, ko vada meitene (sieviete? redzu tikai muguru.) ar apburošu nedrošas skolotājas pozu un izteiktu latviešu akcentu. viņa mulst un smejas un cenšas būt jauka, kamēr skuķēns ar akmenscietu sejas izteiksmi paklausīgi drukā un izstaro "we're not going to be friends" attieksmi. skolotāja izskatās no tiem cilvēkiem, kas allaž izmet no rokām puspasauli, tomēr viņa spītīgi malko kafiju maziem malciņiem, atšāvusi pirkstu gaisā. bezgaumīgi mākslīgie nagi, un dīvains disbalanss starp viņas pieaugušā imitēšanu, skaidrojot uzdevumu, un satrauktiem pirkstiem, kas pusslepus baksta aifounu*.

vajadzēja austiņas, dzīve apkārt vienmēr izrādās pārāk fascinējoša.


* par kādu naudu cilvēki pērk aifounus? manā wishlistē būtu apmēram simt septiņdesmit piecas lietas, kam sakrāt, pirms pirkt aifounu. bet skolotājai žaketītē, kas ir pa šauru ap padusēm, dzintara higēnisko lūpukrāsu un mazu melnu kafiju, viņai ir nauda aifounam.

**viņa tikko uzdevumā lika meitenītei uzrakstīt savu svaru. un kā piemēru nosauca absolūti neticamu savējo.

tikko sapratu, ka meitene pie blakusgaldiņa mierā runā latgaliski pa telefonu. kādu mirkli domāju, ka kaut kas skandināvisks smieklīgā kārtā, vispār neieklausījos, tikai tad, kad sadzirdēju, ka stāsta, ka dzeivou ideālā vītā rīgā, tad atsēdos nedaudz. tā valoda tik burvīgi eksotiski nepiestāv hipsteru kafejnīcai. vai varbūt- piestāv. neko vairs nezinu, tikai sajūsmā klausos.

"nu, ko tu tagad nervozē? nu nopietni, nu galīgi traka, nu! es tev nākamreiz TĀDU haju uztaisīšu, tev kolu nopirkt? nē? bet pagājušajā nedēļā tu gribēji kolu, kas notika? nē, nu vispār no tevis neko nevar saprast. lūdzu, izbeidz, es tev apsolu, nākamreiz, kad tu man piezvanīsi, kad es būšu baznīcā, es tev tādu haju uztaisīšu, tu redzēsi! nu, piezvanīju, kamēr tu esi baznīcā, tev tāpēc tagad jākliedz? un vispār, es tagad skrienu uz vilcienu, nu, godavārds, kas ar tevi notiek, nu un tad kad tu esi baznīcā? "


noklausīts rimi rindā.