as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

narvesenā iepeldēju pēc kafijas nelaikā, pirms manis rindā stāvēja aptuveni divpadsmit pusaudži, ārā bija sagrupējusies vēl pusotra tāda grupiņa, kas ietilpības dēļ gaidīja ārā. sapratu, ka esmu atvilkusies nelaikā, kafijas automāts bija pazudis zem agrīnu padsmitnieku masas. paņēmu jaunāku klubu, tad ļoti conscious, ka tās mazās mušas skraida apkārt, ātri pāršķīru prom visas plikās meitenes (starp citu, beidzot uzliku roku Samantai- burvīgs, lai arī ierobežots pētījums par infas sadalījumu siev/vīr žurnālos, un vai nu es esmu izaugusi par šausmīgi radikālu feministi, vai arī Samanta ņihuja nav pārāk radikāla, bet ir simpātiski hohmīga un kā reiz trūkst nedaudz deep shit, kas viņu padarītu par tādu smalku feminisma diskursu) un paliku pie kaut kādas stulbas intervijas ar Renāru Zeltiņu.

un ar vienu ausi un aci vēroju, cik nejēdzīgi izspēlējas hierarhijas un kompleksi. krutāko zaķi var identificēt vienā paņēmienā, viņai ir dārga skropstu tuša, bet tomēr kedas, un viņa uz visu atbild izcili nevērīgi un vienaldzīgi, bet puikas turpina viņai uzdot jautājumus. rindas beigās plosīšanās un kritika par cita pirkumiem. sašutums, ka kāds atļaujas pirkt šitik lētās kartupeļplāksnes, taisnošanās, ka garšo, šķiet, ticamības momentu zaudē jau paša taisnotāja acīs. Tādu pašu kritiku dabū iekšās tas, kas taisās pirkt šeiku par TRIM EIRO, NAHUJ, TU DEBĪLS ESI? par citu zēnu ieņirdz, ka tas paņēmis kolu zero. viņš braši turas pretī, ka viņam labāk patīk, tikai tad, kad uzmanību novērsis kāda cita pirkuma nejēdzība viņš slepus, tēlojot atkal jau nevērību, iebīda zero plauktā un paņem "īsto" kolu.

mani pusaudži vēl aizvien biedē, pāranalizēju tāpat kā toreiz, baidos kaut vienu greizu kustību izdarīt, tāpēc apzinos, ka izdarīšu sešpadsmit un grūti sev iestāstīt, ka tu esi veca tante, beidz baidīties. rindā iestājoties jau nezinu pēc skaita kurām meitenēm, bet pēc vismaz trim kluba rakstiem, nenoturos un apjautājos, vai viņi kādreiz beigsies. mazākā meitene paskatās uz mani ar visnīgrāko un attieksmi pauzošu "ko-a?", bet garā un izstīdzējusī meitene pat uzsmaida un pasaka, ka viņas ir pēdējās. go, garās un tizlās meitenes, jūs neizaugsiet garākas par zēniem, bet jūs kādu dienu ieaugsiet iekšā kaut kādos idiotiskos skaistuma standartos, kas nedaudz atmaksās par visām malā nosēdētajām diskotēkām. tad jūs uz brīdi apreibsiet, ka nemaz neesat visnesmukākās visā pasaulē, bet tas brīdis nebūs pārāk ilgs, paldiesdievam.