as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

tagad nīgra maza meitenīte piedzīvo franču valodas privātstundu, ko vada meitene (sieviete? redzu tikai muguru.) ar apburošu nedrošas skolotājas pozu un izteiktu latviešu akcentu. viņa mulst un smejas un cenšas būt jauka, kamēr skuķēns ar akmenscietu sejas izteiksmi paklausīgi drukā un izstaro "we're not going to be friends" attieksmi. skolotāja izskatās no tiem cilvēkiem, kas allaž izmet no rokām puspasauli, tomēr viņa spītīgi malko kafiju maziem malciņiem, atšāvusi pirkstu gaisā. bezgaumīgi mākslīgie nagi, un dīvains disbalanss starp viņas pieaugušā imitēšanu, skaidrojot uzdevumu, un satrauktiem pirkstiem, kas pusslepus baksta aifounu*.

vajadzēja austiņas, dzīve apkārt vienmēr izrādās pārāk fascinējoša.


* par kādu naudu cilvēki pērk aifounus? manā wishlistē būtu apmēram simt septiņdesmit piecas lietas, kam sakrāt, pirms pirkt aifounu. bet skolotājai žaketītē, kas ir pa šauru ap padusēm, dzintara higēnisko lūpukrāsu un mazu melnu kafiju, viņai ir nauda aifounam.

**viņa tikko uzdevumā lika meitenītei uzrakstīt savu svaru. un kā piemēru nosauca absolūti neticamu savējo.