Pilnmēness nogurdinātie

About Jaunākais

deutchland, baby, ūber alles28. Apr 2017 @ 20:29
braucam ar ātrvilcienu uz Ķelni. Pāri ailei jaunkundze lasa Kafku.

19. Apr 2017 @ 20:07
saviļņoto trauku princips

Ngaio Marsh7. Apr 2017 @ 22:59
Nākošais Golden Age britu pārstāvis. Nu, strikti runājot, Jaunzēlandes (kā arī aprakstīta Wikipēdijā), bet viņas dzimšanas laikā tā vēl tomēr bija domīnija.

Rakstīja pārsvarā par Lielbritāniju, lai arī laba daļa stāstu notiek NZ vai AU. Vairāk stāstu, kas saistīti ar teātra pasauli, ar kuru pati Ngaio aizrāvās un kurā darbojās kā teātra direktore.

Raksturīgais paņēmienis, kas rada kontrastē ar lielu daļu citu detektīvu: vispirms tiekam kārtīgi iedzīvināti vidē un galvenajos varoņos, noziegums (vienmēr tikai un vienīgi slepkavība) parasti notiek kaut kur starp grāmatas pirmo trešdaļu un pusi. Dīvainā kārtā tas netraucē. Bet viena no lielākajām vērtībām ir ticami ieskicētie un dzīvie galveno un pusgalveno varoņu tēli.

Roman policier pārstāvis, kur galvenais varonis ir zilasiņu Skotlendjarda superintendants Roderiks Aleins, kurš kārtējo reizi sapludina detektīvu un aristokrātu, pēdējais gan tiek uzsvērts tikai pirmajās grāmatās.

Tracinošākais: galvenais detektīvvaronis jau 2/3ceļā deklarē atklātā tekstā, ka nu jau labi nojauš, kurš ir slepkava, un piedevām vēl klāsta savus apsvērumus saidkikam inspektoram Foksam. Kurš stāstījiens tiek vienkārši brutāli nogriezts. "- Redz, kādi mani apsvērumi, Foks. - Noklausījies superintendantu Fokss viegli nogrozīja galvu: - Jā, kaut kas tur ir, Mr. Alein, kaut kas tur ir. Ja vēl viss būtu tik vienkārši...'. Pilnīgi traks var palikt.

Tipiskais kvirks: aizdomās turamo loks parasti līdz pat beigām tiek turēts pietiekami plašs, lai (vismaz es) varētu līdz pēdējam brīdim minēt, kurš tad īsti būs vainīgais. Pagaidām ne reizi neesmu uzminējis.

Quite highly recommended.

// Along with Dorothy L. Sayers, Margery Allingham and Agatha Christie, she has been classed as one of the four original "Queens of Crime"—female writers who dominated the crime fiction genre in the Golden Age of the 1920s and 1930s. (Wikipēdija)

Another time, another place6. Apr 2017 @ 19:04
Bērnībā (~9) mani nokaunināja un es sajutos traki tramīgi, kad nejauši ieskrēju pie savas +15g māsīcas, kad tā baroja ar krūti. Galvenokārt, cik atceros, no tā, ka citi bija satramdījušies.

Tagad man ir pilnīgi vienalga.

Un, jo vairāk lasu un redzu, jo nepārprotamāk kļūst skaidrs, ka to, kas ir privāts/intīms un kas publisks, mēs iemācāmies no saviem vecākiem un apkārtējiem.
Katrs, kuram ir bērni, var redzēt, ka līdz zināmam vecumam nav nekāda "dabiskā" kauna. Šai ziņā tiešām bērni ir kā Bībeles pirms-grēkā-krišanas pirmais pārītis.

Un es kaut kā nejūtos, ka man būtu visu mūžu jādzīvo ar to morāles, ētikas un estētikas kodeksu, ko es bērnībā esmu iesūcis ar mātes pienu. Es varu izvēlēties, kuras daļas man patīk un kuras es pats atzīstu pēc kaut kādiem saviem (ne vienmēr, protams, racionāliem) kritērijiem, un par kurām nu jau varu paraustīt plecus.

It īpaši ņemot vērā to, cik ļoti šīs intimitātes normas mainās pat vienas paaudzes laikā.

C'mon. RL bija viens no viņu insetiem par to, kā amerikāņu dāma uzturas, šķiet, Madridē vai Barselonā ne ta tieši pirms, ne ta tieši pēc pasaules kara. Un ka tur bērnu zīda kafejnīcā pie galda un turpat arī viņš blakus čurā. No konteksta bija saprotams, ka amerikāņu dāmai tas licies pieminēšanas vērts, bet pārējiem kafejnīcas visiem gan ne.

Tad vēl antropoloģiskie novērojumi par ciltīm kur tur nekur, kur staigā praktiski pliki, bet ir šausmīgi nepieklājīgi dzirdēt, kā otrs ēd. Ja esi otram blakus, kad viņš ēd, novērsies un taisi skaļu troksni, lai nedzirdētu.

Maskačka 2017. Klosteris.1. Apr 2017 @ 21:25
Tags:
Other entries
» On smash shots
Badmintonam ir vēl tā labā īpašibā, ka man ir pielecis (un man ekstra lēni pielec lietas par savu ķermeni, uz to jau man sen aizrādīja Cibas kušetes provaidere D), ka es spēlēju piecreiz labāk (un atbilstoši arī pats jūtos lielākā sajūsmā), ja esmu normālos cukura līmeņos, kad uz viņu eju.

Tad nu tajās dienās, kad es eju, es īpaši pasekoju tam līdzi. Un rodas pozitīvs fīdbeks, pirmkārt, no labās spēles un lieliski pavadītā laika (1,5h praktisks nonstops vairs nav GLUŽI sisīšiem), un otrkārt no fiziskās labsajūtas nākošajās 2-3 dienās. Līdz ar to būtu labi ekstendēt sekošanu līdzi uz ne-badmintona dienām.

Kurās, teiksim tā, ir tā kā ir.
» Refleksijas. Coču kapi 22

» Pas de troix
Lūk, kā varētu precīzāk noformulēt atšķirību starp dusmām un aizvainojumu.
» Dažreiz jā.

» pseudo quasi
lasu tumana interviju sestdienā, un nesaprotu, vai smieties vai izteikt nožēlu.
» Sapnuss pieps*
I. Esmu nopircis māju.

Aptuveni šādu, tikai no akmens, bet arī nolietotu no iekšas un no āras, vēl ar veciem velveta aizkariem un visādiem tādām figņām. Milzīgi logi, piecmetrīgi griesti, viss tāds nošņurcis, pāris logi izsisti, bet olde worlde un šarmant. Un tad esmu iekšā koridorā un cīnos ar tikko uzlikto apkuras katlu, beigās viss strādā un es secinu, ka tagad var likt klāt arī radiatorus.

Pēc tam tas viss nez kāpēc transformējas, ka šī māja ir zaļa mauriņa vidū -- zemes gabals līdz ceļam vismaz pārsimt metru un īstenībā ir gandrīz savienota ar otru līdzīgu, pa vidu esot pagalmiņam. Un tagad ir mājas kopīpašnieku sapulce (tai pusē kaudzēm dzīvokļu) par pagalmiņa lietošanu mašīnām, kas ir idiotiski, jo apkārt uz tukšā zemes gabala ir vieta vēl 10 tādām mājām, kā mūsējā.
A tikmēr pa manu māju sāk šiverēt visādi antikvariāta meklētāji, jo līdz šim brīdim māja ir bijusi bez saimnieka un nepieskatīta.


II. Šorīt sapratu, ka šo sapni jau agrāk esmu sapņojis vairākkārt:

Kaut kāds ceļš, kaut kādas mājas, mani ir noķēris kāds padrūms, bet flegmatisks spiegs/policists/bandīts un ved pie saviem šefiem uz nopratināšanu.
Es ik pa brīdim no viņa mašīnas izlecu un aizbēgu, bet viņš vienmēr mani panāk un atrod, bieži vien tad, kad šķiet, ka nu jau gan aizies garām un nepamanīs.
Laikam tāds sapnis par nenovēršamību. Bet varētu būt saistīts ar bērnības atmiņām un kariņa spēlēm pa Garciema mežiem. Man reti kad izdevās kārtīgi noslēpties no ~+10 gadus vecākajiem brāļiem.









*-šis viennozīmīgi ir citāts. Bet no kurienes, sasper viņu jods?
» Piezīmes no dīvāna
par konsultantiem un ekonomisko situāciju.

Anecdotal evidence.

Gadi ap 2000o vidu, precīzāk nepateikšu, bet LTK vada somi.
LTK ieradušies savu naudiņu nopelnīt (pieņemu, kārtējie) biznesa konsultanti no Somijas, kurus šeit pieskata tai skaitā mana paziņa Z.
Rit pagurušas diskusijas par cipariem, konsultanti savā starpā strīdās, Z pieskata.
Vienā brīdī viens no konsultantam prasa otram:
- A no kurienes mums šitie cipari??!
Otrs padomā, paskatās un saka:
- Ā, šis ir IPD.
- Ā, ok.
Redzot Z izbrīnu, viņi smīkņādami paskaidro, ka IPD translējas universālākajā no konsultantu avotiem: Iegrūda Pirkstu Debesīs.


Par ekonomisko situāciju runājot, savukārt, varu vienīgi piezīmēt, ka (a) pēdējā gada laikā auto skaits Rīgā, šķiet, ir vismaz divkāršojies.
(b) cilvēki pie kasēm, rādās stipri biežāk maksā naļikā. Pie kam bieži var redzēt, ka velk no žūksnīša, kurā kopā rādās vismaz kādi pāris simti.
» ?
last.fm vai spotify? kāda atšķirība?
» Pārformulējumi
RL: Tātad tas, kas tu esi kā cilvēks, atklāsies tikai pēc tam, kad būsi atrisinājis zināmas konflikta situācijas. Pirms tam tu īsti nevari zināt, kas esi.
Linskis: Līdz brīdim, kad divas tev svarīgas lietas nonāk konfliktā. Kā citādi vari zināt, kas tev svarīgs?! Citādi tas vienkārši ir stāsts, ko tu sev stāsti, lai justos labi!

// no RL intervijas ar Mārtinu Linski.
» Circenses et panem
Kas zināmā mērā izbrīna, lasot sarunas par jauno ASV prezidentu ir tas, cik bieži cilvēki ir par viņu izbrīnīti -- nu tā, it kā nekad nekas tāds nebūtu redzēts.

Es, atceros, savulaik arī vēroju un brīnījos, Feisbukā pat šēroju pāris rakstus, par kuru precizitāti diemžēl man nav un diez vai jelkad būs skaidrības. Tā gadās.

Bet pamatā jau jāsecina, ka Tramps nav nekas jauns, nedz arī kas īpašs. Kā šur tur norāda, vienīgais, kas ir cik necik jauns, bet tomēr precīzāk -- retro -- tātad, atpakaļ modē nācis kas senāks -- ir politiskās cīņas un retorikas stils. Līmenis ar apvainojumiem, ar kuriem svaidās cilvēki, publiskotās netīrās veļas apjoms un veids.

Cik atminu, 90ajos, un pat vēl 200x-ajos -- un domāju, ka arī 70/80os tās kampaņas un paši prezidenti (runājam šobrīd par ASV) bija tādi ... nogludinātāki, vai ne? Informācijas un ziņu monopols vēl bija pārsvarā drukāto mēdiju pārziņā, kuri -- iespējams neviļus, iespējams piespiedu kārtā -- filtrēja gan ko par prezidentu saka publiski, gan ko no viņa teiktā atreferē. Gan arī, iespējams, prezidenti paši bija pieklusinātāki.

Bet tagad, interneta ērā, ja tu kā mēdijs nepublicēsi kādu ziņu, ko atroc internetā, to izdarīs tavi konkurenti. Kas, manuprāt, zināmā mērā paskaidro pēdējo vēlēšanu publisko stilu.

Lai vai kā, domājot par Trampu, man nāk prātā tikai Bušs juniors. Kura pamatatšķirība no Trampa bija stipri mazāks enerģijas (un asociēti, pieņemsim, arī bezkaunības) un darīšanas līmenis. Citādi viņa, teiksim, tā -- runas un spriestspējas līmenis -- neizskatās, ka īpaši atšķirās no Trampa.

Tramps ir tāds Bušs juniors hyped-up.
» 640K should be enough for anyone.
Tā diena, kad tu mēģini pieslēgt Raspberry lokālajam tīklam, un saproti, ka vairs nav kur.
» Bogs, Mires & Swamps, Inc.


Pēc šodienas atkalredzēšanās ar Cenas tīreli no atmiņas izvilkās arī vārdi: "lāma" un "rāva".

Lāmas, jāpiezīmē, Cenas tīrelī ir no 0,5 līdz 5m dziļas.
» Modus operandi
Tiešām dīvaini, ka cilvēki sūta elektroniskus apsveikumus Ziemassvētkos.

Nu labi, tur, teiksim, privāts 1:1 es saprotu: brālis ārzemēs, uzraksta vai nu īsziņu vai fb/epastu, ok.
Lai arī, protams, mūsdienās tipiski nav tā, ka nevar piezvanīt.

Bet biznesi saviem klientiem?

Ko tieši viņi vēlas ar to pateikt?

Jūs mums esat svarīgi, bet ne tik ļoti, lai aizsūtītu kaut ko taustāmu (kaut vai kartiņu), bet tieši tik svarīgi, lai uzrakstītu bezpersonisku visiem derošu h*ņu vislētākajā iespējamajā veidā?

Manā jaunajā darbā arī pāris kolēģēm ir šī doma: pagājšgad sūtījām kartiņas, davai šogad sūtām gaumīgus(haha) epastus.

Tai pat laikā, vai tiek pieminēts kāds no elektroniskajiem apsveikumiem, ko mūsu kantoris ir saņēmis? Ņih*ja. Tiek pieminēta torte, ko uz ZSV atsūta banka, konfekšu kaste, ko cits kantoris, dāvanu kartes, ko kas vēl nekas... neviens pat neiedomājas pieminēt elektronisku apsveikumu, jo lielākā daļa, tāpat kā es, viņus dzēš nelasot.

Un kāda ir atšķirība? Skaidrs, ka banka ne tikai mums sūta torti. Skaidrs, ka kartiņas arī ir masveidā šancētas. Bet tomēr tas ir kas taustāms, kas liek domāt, ka dāvinātājs ir vismaz par kaut ko mēģinājis padomāt nedaudz vairāk un ieguldījis šai procesā kaut ko.

Mans personiskais ieteikums darbā bija -- ja nesūtam vismaz papīra kartiņas, tad elektroniski jau nu točno nē.
» grüne erbsen
Visiem garšo zaļo zirnīšu šķidrums.
» marginālijas
Brīvajos brīžos kindlēju detektīvu zelta laikmetu.

Pagaidām viens no labākajiem atradumiem ir (protams, britu) Dorothy L. Sayers (1893-1957), ne vien nevāja krimiķu, lugu, un viskautkā cita autore, bet arī kopīraitere 10 gadu garumā, kuras viens no detektīvstāstiem kāreiz notiek 20/30o gadu Londonas reklāmas aģentūrā.

Jāsaka, ekselenti; ne vien noziegumu shēmas, kuras ir gana loģiskas, kad tu viņas ieraugi pēc tam, bet kuras pirms tam izskatās pēc klusā vājprāta, bet arī lieliska pasausā britu humora izjūta, ko izkopj caur savu detektīvamatieri-lordu, gan arī interesantas ikdienas dzīves detaļas tādā līmenī, kādā tās nevarēja nojaust Kristi darbos.

Vispār, es secināju, ka viens no interesantākajiem aspektiem vecajos detektīvos man ir vide: kā cilvēki uzvedās, ģērbās, ko viņi ēda, kā, kad, kā pārvietojās, kur un kā dzīvoja, ko lietoja. Tā kā žanram ir parasti diezgan augstas prasības pret ticamību, tad labi detektīvautori vai nu ieskicē kaut ko pavisam kopīgu, ko tu mierīgi nolasi arī pēc 100 gadiem (kā Kristi), vai arī -- kā Seiersa -- rada pilnasinīgu ainu ar tādām detaļām, no kurām tu daudz vairāk uzzini par šo laika periodu.

Nu jā. Tā kā Lord Peter Wimsey sērija man beidzās, tad no Saiersas pārgāju uz Simenonu. Un ar izbrīnu secināju, ka pirmie stāsti arī notiek tais pašos 30ajos gados. Biju domājis, ka Simenons ir post-WW2 rakstnieks, bet, izrādās, nebūt nē.

Zinājāt, ka pirmais stāsts par Megrē ir "Pēteris latvietis"?
Top of Page Powered by Sviesta Ciba