|
es pārvēršos par dzīvnieku |
|
atklāsme: pašrefelksijā gūtās apjausmas nav nepieciešams rakstīt soctīklos, lai tās kļūtu validētas. |
|
un piedod manus dzērumā, mānijā, depresijā un citos izmainītos apziņas stāvokļos veiktos ierakstus klabā, feisbukā un tviterī, tāpat kā es piedodu saviem |
|
Nesaprotu, kā es visu savu mūžu nebiju dzirdējusi par Sexy Sushi. Slims albums, 2008. French electro.
https://open.spotify.com/album/54sRnf9fQEFwkQNkeNW5zy?si=o20g1nOhT4i0JgtQYtkR-gMūzika: sexy sushi - sex appeal |
|
kartupeļi varēja vārīties tā, ka ārējie 2cm ir pļura, līdz centrs ir izvārīts, bet tā nav.
#ateistiakli #apokapizdahurņistra #jāatmetsmēķēšana #pēdējaislaiks |
|
Gribēju padzēst kādu no vecajiem ierakstiem. Bet neredzu, kā to izdarīt. Nekur nav edit pogas. Vai tiešām labot un dzēst var tikai ierakstus no leitestiem?
Un ir kāda iespēja saarhivēt visus savus cibas ierakstus? Novilkt pie sevis? Tagad sanāk kopēt pa 20 ierakstiem, bet man viņu tik šausmīgi daudz sakrājies?! Botu taisīt negribu, negribu nevienu lieku sekundi tērēt blakusdarbiem. |
|
Endrū Doils ir žurnālists no Ziemeļīrijas, Titānija Makgārta ir viņa radīts, satīrisks tēls, kurš šad tad ir aktīvs tviterī. Titānijas argumentus Doils, protams, nav gluži izrāvis no zila gaisa, dažādas to variācijas gan vieglākā, gan smagākā, bet varbūt ne tik komiskā formā var šad tad sastapt. Šīs sarunas ir izklaidējoši palasīt.
( ... ) |
| tortured poets department | 24. Apr 2024 @ 11:56 |
|---|
|
No Teilores jaunā albuma man sirsniņā visvairāk iedziedas šīs lirikas:
I was supposed to be sent away
But they forgot to come and get me
Jo slimnīca tā arī nav zvanījusi, un es nolēmu tad šajā sezonā vispār nedoties, jo negribu būt izolēta maijā. Lielākajai krīzei diemžēl pati tiku cauri. |
|
Varētu iedot MI uzdevumu vizualizēt gleznā, kā varētu izskatīties Mākslīgā Intelekta akts. |
|
Joshua: Teenager vs. Superpower (2017)
|
| Sveika, Jūrkalne! | 19. Apr 2024 @ 21:30 |
|---|
|
Nokāvu pēdējo ķirbi. Noimprovizēju uz "pastēti". Labs, katrā ziņā pēc pērnā ķirbja negaršo nemaz.
Bija takš tai muižas virtuvē gudrinieki. |
|
skorpiona pilnmēness gaismā, lasīju, ka ir tāds viedoklis saskaņā ar kuru "pārmērīgi augsts intelekts" ir neurodivergence pati par sevi |
|
nu ko, tuvojas skorpiona pilnmēness, muahahaha |
|
Es gribu iet prom, tā ka patiešām… bet man bail, ka kaut kad būs vietuļais moments kurā es nožēlošu… |
|
Karstumizturīgais silikons ir pilnīga maģija. Visas šitās mīkstās cepamformas. Man ir arī silikona paklājiņš, uz kura likt karsto pannu. Tas vēl joprojām raisa dīvainas sajūtas, prāts zīmē bildi, kur tas plastmasīgā paskata paklājiņš smirdīgi kūpēdams apčokurojas ap pannas perimetru.
Šādu disonansi man vēl izraisīja pannas skrāpēšana ar metāla lāpstiņu, kad pārgāju uz čuguna pannu. |
|
Man šķita, ka jāuzraksta dažas atmiņas par Igoru Šuvajevu. Atceros kā liku pie viņa pirmo eksāmenu. Neatminos kādu biļeti tieši izvilku, bet atmiņā palicis tas, ka pēc manas atbildes viņš uzdeva papildjautājumu, kas biļetē nebija: "vai jūs zināt kādā žanrā rakstīja Mišels de Monteņs?" Es tolaik jau biju izlasījusi viņa esejas, bet tobrīd, smalki izsakoties, biju pārmīzusi jēgu un tāpēc klusēju, jo man bija nāves bailes kaut ko pateikt nepareizi. Pēc ieilguša klusuma brīža viņš atklāja, ka tās ir esejas un ieteica man tās izlasīt. Vēlāk reizēm atcerējos šo situāciju kā vienu no sava paralizējošā truluma piemēriem, jo tā nebūt nebija vienīgā reize manā mūžā, kad nespēju runāt.
Tad reiz seminārā viņš jautāja vai Latvija ir bijusi okupēta. Sekoja klusums. Viņš jautāja vēlreiz, nekā. Tad viena krievu meitene ierunājās un teica, ka okupācijas nav bijis. Klusums. Šuvajevs jautāja: vai te ir kāds latvietis, vai jūs esat latvieši? Klusums. Tad viņš pateica, ka Latvija tika anektēta un aneksija ir vēl sliktāka par okupāciju. Šo situāciju es atceros, jo man par to bija liels kauns. Par sevi un par visu mūsu kursu. Laikam mēs klusējām tieši tāpēc, ka esam latvieši. |
| Īsumā par svarīgāko iepriekšējā nedēļā | 22. Apr 2024 @ 00:50 |
|---|
|
Lekcijā aizkustināja kāda palīdzošās profesijas speciālista atstāstījums par sarunu ar pacientu.
-Kāpēc tu ar mani strādā? Kāpēc joprojām vēlies sarunāties ar mani?
- Jo es tev ticu kā cilvēkam. Ticu, ka varu tev palīdzēt.
Tā jau ir, ka draudzīgas attiecības ir svarīgas, lai cilvēki uzticētos un atvērtos. Vienmēr apbrīnoju, kā šie speciālisti spēj nospraust robežas un saglabāt draudzīgumu. Varbūt tiešām autentiskums un godīgums pret sevi un citiem ir noteicošais?
Profesors Johannes Junkers arī teica, ka sekmīga terapija ir iespējama, ja tu zini, kur tu esi un ko gribi mainīt. It kā pašsaprotamas lietas, bet reizēm ir tik viegli aizslīdēt prom. Un šie paši jautājumi jāuzdod arī sev kā terapeitam. Kāpēc es to daru? Un kur vēlos nonākt kopā ar pacientu? Patiesībā jau jebkurā profesijā tādi jautājumi šķiet svarīgi. |
|
American Beauty (1999) (revisited)
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}