- Es sevi nemīlu.
- Tiešām? Ko nozīmē "mīlēt sevi"? Varbūt tev vienkārši nepatīk kāda sava rakstura īpašība?
- Varbūt.
- Un vai bieži ir tā, ka sevī gribi ko mainīt?
- Jā.
- Tad jau tomēr tu mīli sevi. Ja nemīlētu, tad negribētu apgrūtināt sevi ar mainīšanos. Daudz grūtāk ir pieņemt un mīlēt citus.



Daļēji tā ir patiesība, bet kaut kas man šajā visā nepatīk, jo pārāk vienkāršoti. Ja tā padomā, es tiešām vairāk domāju par savām, nevis citu cilvēku vajadzībām. Bet tā jau nemaz visiem nav. Un nav tā, ka par citiem nemaz nedomātu. Tikai tas ir ļoti šaurs loks. Varbūt tāpēc bieži vien jūtos izolēta.

Pirotehniskais izstrādājums - Saturna atriebība

"“Senos laikos kļūt par priestera mācekli tika uzskatīts par dzīvesveida izvēli, un esmu pārliecināts, ka ie­­vērojams daudzums priesteru bija ļaudis, kuriem bija grūtības dzīvot sabiedrībā, – ļaudis, kurus mūsdienu terminoloģijā varētu dēvēt par depresīviem vai neirotiskiem. Pamatnoteikums bija pamest ģimeni un draugus, pārtraukt jebkādas attiecības un novērsties no pasaules. To laiku sabiedrība pieņēma šo izvēli, lai arī priesteri tika uzskatīti par nekam nederīgiem. Vēl jo vairāk, viņi tika respektēti un atbalstīti ar ziedojumiem. Ļoti retos gadījumos daži sasniedza tā dēvēto “apskaidrību”, un šie ļaudis tad izplatīja mā­­cī­­bas, kas, iespējams, varēja palīdzēt cilvēkiem sabiedrībā, kuri bija nonākuši kādās nepatikšanās. Citiem vār­diem sakot, bija gadījumi, kad priesteri sabiedrībai tomēr bija noderīgi, un tāpēc sabiedrība viņus at­­balstīja. Es uzskatu, ka hikikomori un priesteri ir visai līdzīgi. Pirmkārt, ne vieni, ne otri neiederas šajā sabiedrībā – priesteri norobežojas no pasaules kalnos, hikikomori – savās istabās. Gan tie, gan tie nodarbojas ar savu problēmu sakņu meklēšanu vienatnē. Tajā pašā laikā neviens šādu dzīvesveidu vairs neatzīst par pieņemamu, un tāpēc hikikomori ir spiesti slēpties savās istabās. Taču hikikomori ir ļoti īpašas būtnes. Sabiedrība nespēs izārstēt hikikomori, jo patiesībā problēmas ir sabiedrībai, un varbūt tieši hikikomori spēj tās atrisināt.”Nemoto vēlējās atgriezties laicīgajā pasaulē, taču arī pēc četriem klosterī aizvadītiem gadiem viņam nebija īstas skai­drības, ko viņš vēlas darīt. Tā nu viņš atgriezās Tokijā un sāka strādāt ātrās ēdināšanas resto­rānā. Pēc četriem gadiem, kas aizvadīti ar rīsiem un marinētiem dārzeņiem, burgeru cepšana šķita visai pievilcīga. Salīdzinot ar apmācību laikā pieredzēto, šis darbs šķita tik viegls, ka viņš izjuta nepārtrauktu laimi. Ļaudis ar viņu sveicinājās, slavēja, ka darbs viņam labi izdodas, viņam tika vaicāts, vai virtuvē nav par karstu, vai viņš nevēlas padzerties. Tas bija neticami! Drīz vien viņa prieks sāka pievērst apkārtējo uzmanību. Neviens nespēja saprast, kā gan var būt tik laimīgs, cepot burgerus, jo pārējie restorānā strādājošie jutās nožēlojami. Ļaudis gribēja zināt, kāds ir viņa noslēpums, un viņš pastāstīja par klosteri. Tad arī viņi sāka izklāstīt viņam savus rūpestus – daži bija apsvēruši arī domu par pašnāvību –, un viņš atklāja, ka viņam piemīt spēja izmainīt nelaimīgu cilvēku domu gaitu."

https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/pedejais-salmins-12697

"Jūras zīriņš ir ievērības cienīgs ar to, ka tas veic visgarāko regulāro migrāciju no visiem zināmajiem dzīvniekiem pasaulē. Vienlaicīgi tas izbauda visvairāk gaišās diennakts stundas savā dzīvē, salīdzinot ar citiem dzīvniekiem. No Ziemeļu puslodes ziemot tas dodas uz Dienvidu puslodes antarktiskajiem apgabaliem jeb Antarktīdu. Migrācijas ceļa kopējais garums jūras zīriņiem, kas ligzdo Islandē un Grenlandē ir aptuveni 70 900 kilometri, lai gan daži indivīdi nolido daudz garāku ceļu. Viens no putniem, kas bija aprīkots ar raidītāju, nolidoja 81 600 km.[3] Toties novērotie zīriņi, kas ligzdo Nīderlandē, ārpus vairošanās sezonas nolidoja 90 000 ± 2000 km.[13] Tā kā jūras zīriņš var nodzīvot līdz 34 gadu vecumam, tad savā mūžā tas migrācijas laikā nolido 2,4 miljoni kilometru, kas ir apmēram tikpat daudz kā trīs reizes aizlidot turp un atpakaļ uz Mēnesi.[3]"

Vai strādājam tāpēc, jo meklējam sauli tumsā vai tiecamies pēc neredzamām zvaigznēm?

Reizēm šķiet, ka mana dzīve ir kā šausmu filma, kur galvenā varone pamazām nojūdzas, jo realitāte viņas apziņā kļūst pārāk izkropļota.

P.S. Vispār jau sapnis arī tiešā veidā norādīja, ka man trūkst stingras gribas vai spēka pateikt un izrādīt to, ko es gribu vai negribu. Un arī saulespuķes simbolizē to pašu. Pat ja ne tik burtiski visam ticu, par sliktu nenāk atcerēties, ka par daudz ko arī pamatīgi jācīnās. Arī par saviem sapņiem. Un nav jābaidās no konfrontācijas ar citiem. "Dreaming of sunflower foretells that the dreamer needs a strong will and more self confidence to increase his happiness."

"It was funny when I played for my managers. I was like “yeah, I think this is the single I wanna put out”, and they were like “It’s 10 minutes long, are you kidding me. It’s called ‘Venice Bitch’, like why you do this to us? Can you make like 3-minute normal pop song” and I was like “No, end of summer some people just wanna drive around for 10 minutes and get lose in electric guitars."

"Bērs, man teu i vēlējums.
Nepaliek pa bozig vecen,
nepaliek pa skābumķērn!"

"Savā laikā, tas ir, 18. gadsimta apgaismības periodā, slavenais vācu izglītības reformētājs un viens no Berlīnes universitātes dibinātājiem Vilhelms fon Humbolds nāca klajā ar vairākām visu nākamo paaudžu izglītības kultūru ilgtermiņā un fundamentāli ietekmējošām tēzēm, kuru pamatā ir ideja par cilvēka izglītību kā pašvērtību – "izglītības uzdevums ir pēc iespējas visaptveroši īstenot cilvēkā dzīvojošās iespējas, viņa cilvēcisko esību". Eiropas izglītotajos slāņos ilgstoši valdījusi tieši šāda vienošanās attiecībā uz izglītības un kultūras izpratni, nošķirot kultūras vērtības no materiālām. Taču vēlīnā kapitālisma apstākļos jebkura joma automātiski tiek arvien vairāk industrializēta, efektivizēta un "demokratizēta", kultūras un izglītības jēdziens kļūst izplūdušāks un neko neizsakošāks, un šī tendence, protams, spilgti izpaužas arī Latvijā. Nekas jau nav vieglāk, kā pakļauties šai ārkārtīgi spēcīgajai tirgus dinamikai, kas sniedz visiem saprotamas un vienkāršas atbildes uz pat vēl neuzdotiem jautājumiem. Taču mazā valstī, kas nekad nevarēs balstīt savu eksistenci uz kvantitāti, tirgus domāšanas sekas var būt diezgan skumjas, jo radošiem un inovatīvi domājošiem cilvēkiem šāda vide būs kontrproduktīva un vedinās meklēt darbam piemērotus apstākļus citur. Šie piemērotie apstākļi ir ne tikai finansiālas dabas, lielu lomu spēlē arī sabiedrības noskaņojums kopumā, it sevišķi tās atvērtība un tolerance, kā arī cieņa pret tiem, kas darbojas nekomerciālās jomās."

Ruta Paidere

http://www.satori.lv/article/latviesu-komponista-dilemma

"Savas dzīves trīsdesmit sešos gados viņš bija iemācījies būt nemanāms, neredzams, lai vairs neizsauktu smieklus un zobgalības, kas atskanēja no visām pusēm, tiklīdz viņš tika pamanīts. Viņš negribēja būt ne izskatīgs, ne neglīts, ne resns, ne tievs. Belnēns vēlējās vien palikt kā vārgs siluets, tik tikko pamanāms ar acs kaktiņu. Saplūst ar apkārtni, noliegt sevi un turēties citurienē, tur, kur neviens nespētu viņu sasniegt. Visus šos gadus Belnēns Vemols vienkārši neeksistēja, izņemot tos brīžus, kad drūmajā stacijā katru nedēļas rītu mīdīja peronu. Katru dienu vienā un tajā pašā stundā vīrietis gaidīja pienākam vilcienu, nostājies uz abām kājām uz baltās līnijas, kas iezīmēja robežu, kuru nedrīkstēja pārkāpt, riskējot nokrist uz sliedēm. Šai nenozīmīgajai, uz betona novilktajai līnijai piemita savāda spēja nomierināt. Šeit stacijā kapličas smakas, kas pastāvīgi dreifēja viņa galvā, kā uz burvju mājienu izgaisa. Un tās dažas minūtes līdz vilciena pienākšanai viņš mīdīja balto līniju, it kā mēģinot tajā izšķīst, skaidri apzinādamies, ka šis brīdis ir tikai iluzora atelpa un vienīgais veids, kā aizbēgt no brutalitātes, kas gaidīja aiz horizonta, būtu nokāpt no līnijas, uz kuras viņš muļķīgi gāzelējās, un iet mājās. Jā, Belnēns varēja padoties, atgriezties gultā un ieritināties atpakaļ vēl mazliet siltajā nospiedumā, ko tur pagājušajā naktī bija atstājis viņa ķermenis. Un gulēt, lai aizbēgtu. Tomēr jaunais vīrietis vienmēr samierinājās un palika uz baltās līnijas, aiz viņa drūzmējošos pastāvīgo pasažieru pūļa murdoņas ieskauts; pievērstie skati viegli dedzināja skaustu, atgādinot, ka viņš joprojām ir dzīvs. Gadu gaitā daži braucēji sāka viņam izrādīt iecietīgu cieņu, kādu parasti atvēl nekaitīgiem pamuļķiem. Belēns viņiem bija kā svaiga gaisa malks, kas divdesmit minūšu garajā braucienā uz īsu brīdi izrāva viņus no vienmuļās ikdienas."

Žans Pols Didjēlorāns "Lasītājs vilcienā 6.27"

I asked God if it was okay to be melodramatic
and she said yes
I asked her if it was okay to be short
and she said it sure is
I asked her if I could wear nail polish
or not wear nail polish
and she said honey
she calls me that sometimes
she said you can do just exactly
what you want to
Thanks God I said
And is it even okay if I don’t paragraph
my letters
Sweetcakes God said
who knows where she picked that up
what I’m telling you is
Yes Yes Yes

A poem by Kaylin Haught
(b. 1947), American poet
from BEING ALIVE
the sequel to STAYING ALIVE

Water, so open and changeable, is the hardest element to write about in the personality. Mainly because it manifests in so many different ways. We’re all influenced by our environment, the place we live (places have overall temperaments too!), our families, our upbringing, but phlegmatics appear so different based on these variables that it can be difficult to tell sometimes, until you look deeper at their motivations.

Did you know that all the trigonometry skills in the world cannot explain rogue waves because water it still too unpredictable? I know this is frustrating to the science nerds, but as a human who loves a lingering mystery, this makes me happy. Looking out at the sea and its un-measured depths gives me a sublime sort of pleasure: there are places that we still have not tamed. Emotions, as with waves, cannot be predicted or controlled. They move of their own volition and they, too are untamed. I think it’s one of the reasons that the rational sect gets so irritated with emotional types— there’s no structure to it, no reason, it doesn’t make sense. If you’re the type of person who can push emotions aside to get the job done, that’s fantastic, but to the phlegmatic that simply isn’t a possibility: emotion is the filter through which they see the world, and in order to get the job done, the emotions must return to their neutral baseline first.

Phlegmatics navigate the world through their feelings. Where a melancholic will think something through and make sure it makes logical sense, a phlegmatic won’t act until it feels right. This can be confusing to those who operate based on logic, but understand that this is simply, like reason, another way to see the world; another language. It is as alien for a phlegmatic to forge ahead when something doesn’t feel right, as it is for a melancholic for whom there is no rational reason to do something. This language of feelings is one that phlegmatics use to navigate the world around them: cooking by feeling, playing music by feeling, taking driving routes by feeling. It’s often a finely tuned art, a response to stressors in the environment that others aren’t aware of. I know a phlegmatic cook who never sets a timer for her steak but always knows when its done. Always. You could study it, see if maybe she’s sensitive to a different sound, or a change in smell, or just accept that when she feels the steak is done it is and leave it at that. A phlegmatic painter will paint until the painting feels right. I, in formulating, do so feeling as though my insides are on the outside, and know that a formula is done when it clicks into place, and settles into a calm. How can this be explained rationally? It can’t, of course, and this is one of the reasons that phlegmatics often feel so incredibly misunderstood in our rational society.

http://thornandwonder.com/blog/2016/03/phlegmatic

"Noturēt sevi uz ledus, nezaudējot līdzsvaru, ir kā mēģināt noturēt tā cilvēka skatienu tā cilvēka virzienā, kurā esi iemīlējies."

Agnese Rutkēviča

"The origins of the Hawaiian word aloha are unclear.The word goes back to the very origins of Hawaii to Kahiki (the homeland) and even further. The word is found in all Polynesian languages and always with the same basic meaning of: love, compassion, sympathy and kindness. Its beginnings may be seen in the Maori definition as "love of kin". Mary Kawena Pukui wrote that the "first expression" of aloha was between a parent and child. The word has become a part of the English vocabulary in an awkward misuse.567 The Oxford English Dictionary defines the word as a "greeting" like "welcome" and "farewell" using a number of examples dating back as far as 1798. The term has come, in many ways, to epitomize the appropriation of the Hawaiian Language and the cultural dispossession of Native Hawaiians.

Lorrin Andrews wrote the first Hawaiian dictionary, called A dictionary of the Hawaiian language.8 In it he describes aloha as "A word expressing different feelings; love, affection, gratitude, kindness, pity, compassion, grief, the modern common salutation at meeting; parting". Mary Kawena Pukui and Samuel Hoyt Elbert's Hawaiian Dictionary: Hawaiian-English, English-Hawaiian also contains a similar definition. Anthropologist Frances Newton states that "Aloha is a complex and profound sentiment. Such emotions defy definition".

Hawaiians believe the concept to be unique, with no English equivalent."