"Es esmu šo to par sevi apzinājies. Man ir dažādas idejas par to, kāds es esmu. Piemēram, es (domāju, ka) esmu gudrs, palīdzošs, uzmanīgs, spējīgs parūpēties par citiem cilvēkiem. Tie ir daži mani aspekti no ļoti daudziem. Daži nosacīti pozitīvi. Tāpat ir nosacīti negatīvie — es esmu slinks, izvairos no atbildības, nepastāvīgs, nepatstāvīgs, nespēju pats tikt galā ar dzīvi, meloju sev un citiem. Arī šie ir tikai daži. Daži, kurus es esmu it kā apzinājies par sevi. Bet kā tas ir — vai tā ir taisnība? Vai mans priekšstats par sevi ir patiess? Vai tā ir tikai ilūzija?
Vienīgais veids, kā to noskaidrot, ir — esot attiecībās.
Piemēram, ja es domāju, ka es esmu palīdzošs, protu palīdzēt, man nav grūti to izdarīt, tad man dzīve piespēlēs (šobrīd izlaižot ezotēriskos aspektus par to, kā tieši tas notiek) tādus cilvēkus, kuriem vajag palīdzību. Mazliet, vidēji, ļoti daudz palīdzības. Un tad es redzu, tieši cik, kā un kam es varu un kam es nevaru palīdzēt, cik palīdzošs es esmu.
Vai arī — es domāju par sevi, ka esmu pieņemošs. Dzīve man piespēlēs situācijas (un cilvēkus), kurus būs ļoti grūti pieņemt. Viņi darīs kaut ko tādu, ka man būs krietni jāpiepūlās īstenot savu ideju par to, ka es esmu tik ļoti pieņemošs. Varbūt izrādīsies, ka nemaz neesmu.
Manuprāt, būtisks aspekts šeit ir tas, ka šis process notiek automātiski un ne-apzināti. Rezultātā sanāk tas, ka mēs sastopam tādus cilvēkus, kuri mums ļoti labi spēj parādīt to, kādi paši esam. Tas ir tas pats, par ko runā psihoterapijā — ka dvēseles spogulis ir otrs cilvēks. Tātad otrs cilvēks atspoguļo manu dvēseli. Protams, es nezinu, ka esmu lūdzis, izvēlējies parādīt man to, kāds es esmu. Es vienkārši redzu otru kaut ko darām, kaut kā reaģējam. Un man tas var nepatikt. Un tad es pats reaģēju uz to, kas man nepatīk. Es sāku stāstīt otram, kā viņam būtu jādara. Un ko viņam būtu jāpārtrauc darīt. Situācijas komisms ir tajā, ka tas ir tā kā mēģināt sarunāt ar spoguli, kādu atspulgu viņam man rādīt. Bet spogulis taču vienkārši rāda to, kas ir! Un, ja man nepatīk tas, ko redzu, tad ne jau spogulis pie tā ir vainīgs! Es pats taču tāds esmu. Vienkārši otrs man to parāda.
Parāda to, ka es esmu labs, palīdzošs, uzmanīgs, jauks, mīļš, gādīgs, rūpīgs, jautrs, sargājošs, atbalstošs, veicinošs, pacietīgs, pieņemošs. Un tāpat parāda arī to, ka es esmu melīgs, skaudīgs, greizsirdīgs, skops, neapzināts, nespējīgs parūpēties par sevi, aizmāršīgs, neuzmanīgs, necienošs, auksts, nejūtīgs un egoistisks.
Tuvās attiecībās var teikt, ka otrs cilvēks ir spogulis apvienojumā ar operāciju lampu un palielināmo stiklu. Ar nolūku, lai visu varētu redzēt ļoti labi. Un, visbiežāk tas ir abpusēji. Arī es spoguļoju otru tāpat, kā viņš spoguļo mani.
Lai būtu pavisam interesanti, papildus darbojas vēl tāds mehānisms — man patīk redzēt sevi “labu”. Tāpēc es gribu spoguļoties “labi”. Tāpēc šis spogulis man ir svarīgs, būtisks, nozīmīgs. Tai pašā laikā man nepatīk redzēt sevi “ļaunu”. Tāpēc es nemainu pašu spoguli, bet cenšos mainīt bildi. Es komentēju otra cilvēka rīcību, izsaku savas vēlmes, vēlāk izsaku pārmetumus, brūku virsū. Es mēģinu mainīt viņu. Jo to labo taču man gribas, citi tik labi to labo nespoguļo.
Nepieņemot to, ka otrs tikai parāda to, kāds es pats esmu, cenšoties mainīt viņa rīcību, ar laiku attiecības kļūst mokošas abiem. Parādās vēlme izmest, saplēst šo spoguli un atrast kādu, kurš rādītu labāku bildi. Bet šķiet, ka vaina jau nav spogulī… Ja es nemainīšos, tad arī nākošais spogulis rādīs tādu pašu — nepatīkamu bildi.
Morāle: paskaties uz savām attiecībām un tu uzzināsi, kāds esi."