木
14 February 2024 @ 03:32 pm
Vecas vēstules  
"Nesen, kārtējo reizi pārceļoties un iztukšojot skapjus, es izcēlu gaismā arī savus veco vēstuļu un pastkartīšu slāņus. Tur ir līdzīgas liecības no senākām attiecībām, par kurām ikdienā reti nākas atcerēties – un reizēm nemaz arī negribas. Tomēr no šiem mīlestības apliecinājumiem un vienkārši sirsnīgām zīmītēm ir grūti atbrīvoties. Lai cik sāpīgas atmiņas tās reizēm uzjundītu, liekas, ka to izmešana nozīmētu nodot toreizējās sajūtas un līdz ar to arī sevi pašu. Pagātni vienalga nav iespējams izmest miskastē, pat ja dažkārt nākas mēģināt. Bet tad paiet gadi un izrādās, ka agrākās sāpes tomēr ir sadzijušas un pastkartīte, kas savulaik tika nolikta malā, lai par tām neatgādinātu, tagad atkal ir skaista piemiņa.

Un tā mēs atgriežamies pie zīmītēm, ar roku rakstītām vēstulēm kā vizuāliem un materiāliem enkuriem, kas apliecina mīlestības klātesamību un nezūdamību. Jo patiesi – pietiek tiem uzmest vienu vienīgu skatienu, lai viegla sirds iesmelgšanās atgādinātu par reiz bijušo un nebijušo. Tas nav atgādinājums tikai par mīlestību vien, bet arī par to, ka tā paliek, lai kā mēs mēģinātu pacelties tai pāri, – kaut vai kā šī pati sirds ietrīsēšanās, atbalss visām iepriekšējām reizēm. Nav pat svarīgi, kā viss ir beidzies vai turpinās, nav svarīgi, ka reiz mēs bijām citi un vēlāk varbūt atkal vairs neatpazīsim pašreizējo sevi. Jo mīlestība jau nebeidzas."

Vilis Kasims
https://www.punctummagazine.lv/2024/02/14/milestibas-vestule-milestibas-vestulem/
 
 
木
05 February 2024 @ 12:20 pm
Prāta slazds  
"Vai nav tā, ka gandrīz ikviens cilvēks ir viegli manipulējams, jo labprāt pieņem to informāciju, kas viņam patīk, un noraida to, kas nepatīk? Tā teikt, mēs atrodamies pašu izveidotajā prāta slazdā un mums nav iespējams objektīvi spriest par procesiem pasaulē.

Jā, tā ir taisnība. Mēs dodam priekšroku uzskatam, kas atbilst mūsu pasaules skatījumam, neraugoties uz to, vai tas ir patiess vai aplams. Jāatzīst, mūsu ikdienas domāšana bieži vien ir šķība un greiza, bet ar zinātni ir pavisam cita lieta.

Saviem studentiem es stāstu, ka zinātne ir ļoti veselīga nodarbošanās, jo šeit mēs atsakāmies no ikdienišķās tendences domāt aplami, ja tas ir atbilstoši mūsu ierastajam pasaules skatījumam un mums tīkamajam viedoklim. Turklāt zinātne mūs padara jaunus, tā prasa fleksiblitāti. Tikko ir jauns pētījumu rezultāts, mums tam ir jāpiemērojas. Tas ir mums saistošs. Savukārt ikdienas dzīvē mēs bieži vien ar nagiem un ragiem iekrampējamies savā vecajā viedoklī un nevēlamies mainīties. Jo tā ir ērtāk. Ikdienas dzīvē mēs saaugam ar mums tīkamajiem uzskatiem, nereti nediskutējam alternatīvas un ātri kļūstam veci un dogmatiski."

https://jauns.lv/raksts/9viri/579129-profesors-jurgis-skilters-ir-pieradits-ka-ar-mums-var-manipulet
 
 
木
03 February 2024 @ 03:44 am
Salūza  
Kirstenas Torupas valoda ir tik skaista un dzīvīga Ingas Mežaraupes atveidojumā. Varbūt tāpēc viņas grāmatu "Līdz ārprātam, līdz nāvei" ir tik grūti lasīt. Emociju un iztēles dēļ smagi. Ne velti par epigrāfu izvēlēts Olgas Tokarčukas citāts.
"..ja nepastāvētu ne racionalizācija, ne sublimācija, ne izstumšana un ja būtu iespējams paraudzīties uz pasauli godīgi un drosmīgi, bez jebkādiem aizsargmehānismiem, mums visiem salūztu sirds."
 
 
木
31 January 2024 @ 10:10 pm
Atliktais cibas ieraksts janvārī  
Pateicoties cibiņai vilibaldis kopš jaunā gada pie sienas ir brīnišķīgs kalendārs ar mākslas darbiem. Gandrīz katru vakaru pēc darba lūkošanās sienā (mana nekā nedarīšanas atpūta) kļuvusi vēl aizraujošāka. Ik reizi Ilzes Preisas ainavā, kas pārtop portretā, var saskatīt ko citu. Tie paši bezgala senie jautājumi: no kā esam veidoti un no kurienes nākam? Ļoti skaists ceļojums pagaidām. "Cilvēks ir vieta, kur visums apzinās pats sevi".
 
 
木
30 January 2024 @ 12:40 am
Varbūt viņi nezināja, cik ļoti es ilgojos pēc mīlestības un sarunām  
"Vecāki vienmēr bija aizņemti. Mani pieskatīt uzticēja brālim, tas nozīmēja - nevienam. Viņš ar sava vecuma puikām spēlēja bumbu, es tupēju ēnā uz soliņa un vēroju. Zēni negribēja, lai maisos pa kājām:
"Ej uz savu vietu! Netraucē!"
Bērnībā es ļoti maz runāju. Ne tāpēc, ka tas būtu manā iedabā, bet tāpēc, ka nebija ar ko runāt. Nespēju izdomāt iemeslu, lai traucētu vecākus.
Savā trīs četru gadu vecumā sāpīgi izjutu mīlestības trūkumu. Netraucē! - briesmīgs vārds. Es sāku cīņu par mīlestību, bet nekas neizdevās. Manā uztverē vecāki bija kā dievi, svētie. Kas man būtu jādara, lai mani vispār ievērotu? Tomēr, ja vecāki kaut ko teica, šie vārdi palika atmiņā visu mūžu.

Vēlāk mamma teica, ka visdrošāk ir vispār nepieskarties nekam, kas nav tavs. Šis notikums noteica visas dzīves nokrāsu. Bez aicināšanas negāju ne vecāku, brāļa istabā, ne kaimiņu dzīvoklī. Cik atceros, savā dzīvē esmu iegājusi tikai dažās mājās."

Biruta Delle - "Mans ceļš"
Birutas Delles glezna "Mazais princis"
(1978)
 
 
木
28 November 2023 @ 01:24 am
Zīle  
"Vasaras skolā skolotājs Dmitrijs mums teica, ka varēsim rakstīt ikonas. Es biju pārpratusi uzdevumu un sapratusi, ka jāuztaisa garīgi piepildīta bilde, tādēļ uzzīmēju skici, kurā bija skulptūra kā pumpurs. To es gribēju gleznot. Skolotājs teica, ka ikonogrāfijā ir stingri principi, tiek pārzīmēti senie darbi un arī man tas ir jādara. Pārdzīvoju, ka netiek akceptēta mana ideja. Es taču no sevis devu tobrīd garīgi vispiepildītāko darbu! Šķita jocīgi, ka man jāzīmē ikona, kura man neko neizsaka, jo tobrīd kristietība man bija gandrīz sveša pasaule. Pārdzīvoju un raudāju, skolotājs mani uzklausīja un teica, lai esmu atvērta, un, ka pasaule ir plašāka, nekā es domāju, ļoti īpaša. Viņš man atklāja kāda vārda nozīmi - милосердиe. Viņš pateica šo vārdu - mīlestība no visas sirds -, un tas visu pagrieza. Tad atradu arī kontaktu ar Baznīcu. Tā viss sākās.

Toreiz skolotājs Dmitrijs bija pretimnākošs un teica, ka drīkstu paņemt motīvu no savas skices, bet tas jāuzglezno pēc principiem, kādi ir ikonu glezniecībā. Biju pateicīga. Un arī savā mākslā tagad es neizmantoju ikonogrāfijas pamatus, taču uztveru šos darbus kā ikonas.

Kad atklāj ticību, tad šķiet, kāpēc vispār nodarboties ar mākslu, jo piepildījums nāk caur attiecībām ar Dievu. Arī māksla pati par sevi var būt avots, caur kuru cilvēks gūst garīgu pieredzi, bet, kad nokļūsti tajā citā līmenī - attiecībās ar Dievu -, tad šķiet, kāpēc vēl turpināt mākslu? Bet māksliniekam ir jāturpina, jo viņš dod jau citā kvalitātē. Bija laiks, kad man pietika tikai ar Baznīcu un labām attiecībām ģimenē. Bet tagad redzu, ka ir jābūt mākslā, jābūt kultūras dzīvē, ir svarīgi būt par vēstnesi."

Zīle Ziemele
 
 
木
25 November 2023 @ 01:05 am
Mierīga vērošana un saplūsme  
"Es saprotu, ka neko nezaudēju, paliekot uz vietas un noraugoties, kā viss notiek. Es neko nevaru paātrināt, un, tā kā esmu tagad iekārtojies, varu izmantot visas skaistās dienas, visas iespējas, lai kuru katru brīdi notvertu gleznu.(..) Japāņu mākslinieks pēta tikai vienu zāles stiebru. Zāles stiebrs ļauj viņam zīmēt visus augus, tad gadalaikus, lielās ainavas, visbeidzot dzīvniekus, tad cilvēka figūru. Tā viņš pavada savu dzīvi, un dzīve ir pārāk īsa, lai paveiktu visu.

Tā pat nav īsta reliģija, ko mums māca šie tik vienkāršie japāņi, kuri dzīvo dabā, itin kā viņi paši būtu puķes."

Vincents Van Gogs (Vēstules no Provansas)
 
 
 
木
21 October 2023 @ 07:49 pm
Dzeja dziedē  
"Kaut nu jums nenāktos ciest manu uzskatu vai darbības dēļ."

Anna Auziņa

https://www.punctummagazine.lv/2023/10/20/4-maijs/
 
 
木
19 October 2023 @ 01:01 am
Sniega māsa  
Pirms pāris nedēļām ievēroju grāmatu ar brīnišķīgām un ļoti skaistām ilustrācijām. Tā nu izlasīju Marjas Lundes grāmatu "Sniega māsa". Tik labi saprotu, ka cilvēkiem lielās skumjās pazūd vārdi. Paliek tikai īsi, aprauti teikumi par laikapstākļiem. Arī viņu būtība sastingst, paliek tikai tas, kas vajadzīgs funkcionēšanai. Un no malas šķiet, ka viņi vairs nav paši, tikai tēlo sevi. Un tādā stāvoklī arī svētkus neviens vairs neprot svinēt. Tagad ļoti, ļoti gribu izlasīt rakstnieces pārējās grāmatas tulkojumos. Gan Saules sargātāju, gan Bišu vēsturi.

 
 
木
10 September 2023 @ 10:50 pm
Sajūta, ka pat viena nepareiza kustība var būt postoša  
"Tas bija tāpat kā tad, kad šahā veicat gājienu un, noņemot pirkstu no figūras, jūs redzat kļūdu, ko esat pieļāvis. Rodas panika, jo jūs vēl nezināt tās katastrofas mērogu, kurai esat atstājis sevi atvērtu”.

Kadzuo Išiguro "Neļauj man aiziet"
 
 
木
29 August 2023 @ 12:16 am
Valodu mīļotāji sapratīs  
"Vienīgi tad, kad Leilands strādāja pie tulkojuma un stundu pēc stundas meklēja īstos vārdus, viņš bija pasargāts no šīs sajūtas, ka realitāte atkāpjas un gaist. Vienīgi tad viss bija kārtībā, pilns tagadnes. 

  Jau tajā pašā vakarā Leilands bija apsēdies Britu muzeja lasītavā, paņēmis Encyclopedia Britannica un izlasījis šķirkli par Maltu un tās valodu. Radusies no Magriba arābu valodas, vienīgā semītu valoda Eiropā, kā arī vienīgā semītu valoda, kas izmanto latīņu alfabētu. Bibliotēkā atradās veca gramatikas grāmata un bieza vārdnīca. Viņš lasīja kā drudzī, aizgāja pēdējais un nokavēja darbu viesnīcā. Nākamajā dienā viņš apstaigāja visus pilsētas antikvariātus, līdz atrada šo gramatikas grāmatu un vārdnīcu. Šajā mēnesī tā bija viņa pēdējā nauda, un nākamajās dienās bija jāpietiek ar viesnīcas brokastīm, ko viņš saņēma savas maiņad beigās. Naktīs viņš sēdēja aiz letes un šķirstīja lapas stundu pēc stundas. Viesnīcas īpašnieks Džons Teilors apvaicājās par viņa grāmatām. "Malta? Vēl nesen tā piederēja mums, tur visi runā angliski. Priekš kam tad mācīties maltiešu valodu?" Viņš vienkārši gribot to prast, Leilands atbildēja; vienkārši prast. "Vienkārši tāpat?" Vienkārši tāpat. "I see," Teilors noteica un veltīja viņam savādu skatienu. Arī vēlāk Leilands šad tad bija dzirdējis šādus jautājumus. "Sardu valoda? Sardīnijā taču visi saprot itāliski." Viņš gribot dzirdēt, kā tā skan, Leilands bija sacījis, un gribot dzirdēt ne tikai vārdu skaņu, bet arī cilvēku skaņu, viņu dzīves skaņu." 

 Paskāls Mersjē - Vārdu svars
 
 
木
21 August 2023 @ 12:10 am
I'm kin to Argos recognizing Ulysses  
No sirds nocietināšanās atpestī )
 
 
Current Music: Colleen - I'm kin
 
 
木
18 August 2023 @ 04:14 pm
Varbūt tiešām dzīvoju sapnī, bet vai tas nav brīnumaini, kas iztēlotais tomēr pastāv??  
Esmu vienīgais cilvēks virs Zemes un varbūt
nav nedz Zemes, nedz cilvēka.
Varbūt kāds dievs mani māna.
Varbūt kāds dievs mani nolādējis ar laiku,
šo ilgo ilūziju.
Esmu izsapņojis mēnesi un savas acis,
kas to skata.
Esmu izsapņojis vakaru un pirmās dienas rītu.
Esmu izsapņojis Kartāgu un leģionus,
kas Kartāgu izpostīja.
Esmu izsapņojis Lukānu.
Esmu izsapņojis Golgātas kalnu
un Romas krustus.
Esmu izsapņojis ģeometriju.
Esmu izsapņojis punktu, līniju, plakni un
apjomu.
Esmu izsapņojis dzelteno, sarkano un zilo.
Esmu izsapņojis globusus un karaļvalstis un
sēras rītausmā.
Esmu izsapņojis neizsakāmas ciešanas.
Esmu izsapņojis šaubas un pārliecību.
Esmu izsapņojis vakardienu,
Bet varbūt man vakardienas nav bijis,
varbūt es neesmu dzimis.
Kas zina - es sapņoju, ka esmu sapņojis.

Horhe Luiss Borhess
 
 
木
03 August 2023 @ 09:33 pm
Gaišo skumju diena  
Un, lai arī cik daudz krītošu zvaigžņu es redzēju, man bija viena vienīgs vēlēšanās: lai draudzība nekad nebeigtos.
 
 
木
01 August 2023 @ 02:38 am
Viesmīlība, tukšums, dēmoni  
"Dēmoni nāk neaicināti, kad māja ir tukša. Citiem viesiem laipni jāatver durvis."
Dāgs Hammeršelds

Pirmo daļu saprotu, otru ne pārāk. Tā jau skaidrs, ka pilnīga noslēgšanās nav veselīga, bet kāpēc tukšums ir kaut kas slikts?
 
 
木
25 July 2023 @ 01:08 am
Vēlme palikt pasaules draudīgā trokšņa neskartam  
"Viņi dzīvoja dīvainā laikā. Visur uzliesmoja kari un konflikti, nelegāli komunisti kala slepenus plānus. (..) Pirms dažām nedēļām Tūne bija redzējis četrus jaunus vīriešus garos, melnos mēteļos kādu rītu paceļam roku Hitlera sveicienā pie Jaunā studentu nama.

Bija dienas, kad šķita, ka pavasara gaisma pazūd, it kā cilvēcei vairs netiktu dāvātas vasaras. Tādās dienās Tūne jutās mokoši nederīgs, gluži kā Čaplina klaidonis "Modernajos laikos", vai tā, it kā būtu iekļuvis kādā Žila Verna mašīnā, kas aizvedusi uz laikmetu, kurā viņš neiederas, ēru, kur vērtē tikai fizisku spēku. Uz laiku, kas prasa bezdomu drosmi no visiem un ikviena.

Drosme nekad nav bijusi Tūnes stiprā puse. Viņa specialiāte bija analīze un pārdomas.

Jautājums tikai, vai tās kādam vēl vajadzīgas.

Tagadni apvēdīja kaut kāds sens smārds, un Tūnem bija aizdomas, ka tā ir gaidāmo upuru smaka.

Kad viņš jaunībā studēja jurisprudenci, apkārt plauka cerība, ka cilvēki, kas bijuši vienkārši pavalstnieki, pamazām kļūst par pilntiesīgiem pilsoņiem. "Beidzot," ļaudis teica cits citam, un šāda sajūta valdīja gandrīz visā Eiropā, tā bija daļa no jaunās lietišķības, no gurduma pēc lielā slaktiņa.

Karam vairs neuzticējās kā risinājumam. Ļaudis izvēlējās ticēt, ka cilvēks var mainīties.

Bet tagad atkal bija pieprasīts kvēls naids pret īstiem un iedomātiem ienaidniekiem.

Un beznosacījuma mīlestība pret mītisku, sievišķotu dzimteni, tikpat akla un bezcerīga kā kurmja mīlestība pret savu alu.

Jaunava Somija. Māte Zviedrija. Nacistu frāzes par sievieti kā svarīgāko vācu mantojuma glabātāju. Un kas cits gan vīdēja aiz Staļina prasības pēc reālisma mākslā un rūpnieciskiem varoņdarbiem, ja ne Māte Krievija, kuru Ļeņins bija centies aprakt.

Ko gan vēl citu tas varēja nozīmēt, ja ne to, ka miljoniem jaunu vīriešu līķu atkal tiks aprakti zemē pie kaujas lauka, tik tuvu virskārtai, ka šīs vietas odīs pēc līķiem vēl desmitiem gadu pēc tam. Jautājums tikai, kad šī upurēšana sāksies.

Tomēr Tūne negrasījās padoties. Brīvdomība bija viņa dzīvinošais gars, pasaules uzskats, uz kuru viņš gājis daudzus garus gadus, viņš to mierīgā veidā aizstāvēs tik ilgi, kamēr vien dzīvos.

Un, par spīti visam, drīz pienāks vasara ar jūru, šērām un vasaras māju."

Šells Vesto "Trešdienu klubs"
 
 
木
09 June 2023 @ 10:00 pm
Tā gan, bet ko acs pamana gleznā pirmo?  
"Gan kinofilmai, gan gleznai ir sākums un beigas, taču atšķirībā no kino gleznā vis redzams vienlaicīgi." Vineta Kaulača.

Vēl nedaudz un šķiet atgūšu prieku un vēlmi iet uz izstādēm, ja spēšu iemājot un dzīvot gleznās.
 
 
木
02 June 2023 @ 12:56 am
Skaistā vienatne  
"Magdai patīk bērni, bet bieži Magda grib būt viena un vērot. Vērošanā citi traucē. Jaucas pa vidu, klaigā, bet jāvēro ir klusumā. Magda vēro, kā viss aug. Ieslīd mammas dārzā starp upeņu krūmiem un vēro dilles. Osta un skatās. Tas, kas aug, vienmēr ir mainīgs. Katru reizi, kad Magda atnāk, tas ir jau citāds. (..) Magda skatās ilgi un klusi. Kad viņa nogurst vērot, skrien pie bērniem spēlēties. Tad arī viņa klaigā un lēkā, smejas pilnā balsī un apreibst šūpolēs.


"Magda, kur tu visu laiku pazūdi?" vienu dienu viņai jautā Toms.

"Es nekur nepazūdu," Magda saka un droši skatās Tomam acīs.

"Tu pazūdi gan! Jau vairākas dienas nenāc pie mums spēlēties!" Toms viņai pārmet.

"Nāku gan!" Magda nepadodas un tāpēc tagad katru dienu mazliet ar sētas bērniem paspēlējas.

Nav jau tā, ka viņai nepatiktu spēlēties. Dažreiz tīri labi patīk, bet Magdai vajag arī to klusumu viņas dārzā. To kluso vērošanu. Viņai ir jābūt klāt, kad pasaule aug."
Laura Vinogradova - Tētis un suns
 
 
木
24 May 2023 @ 02:26 am
Pirms nedēļas man teica, ka jauniešus nekur neviens negrib ņemt pretī, tā nu sāku lasīt  
Izlasīju nelielo dzejas grāmatiņu Netikumīgie. Savas nevērības dēļ nez kāpēc biju iedomājusies, ka tai ir tikai divi autori, jaunie dzejnieki Meļķe un Ķirķis. Un pat nobrīnījos, kā tik labi var atdarināt Vērdiņu? Un kādā sakarā ironija? Bet tad beigās paskatījos autorus un viss salikās pa plauktiņiem. Varbūt tikai Ķirķi no Ēča būtu grūti atšķirt. Nedaudz žēl, ka neaizgāju uz izrādi.

"Grētai patīk arktisko tuksnešu dzīvnieki
un viņa negrib lai tie izmirst bet viņa neko nevar darīt
Viņa šķiro atkritumus un tā tālāk bet tāpat neko nevar darīt
- Tev neuznāk tādas milzu skumjas par to, ka nevari neko darīt?
Es jautāju
- Uznāk.
- Kad tas parasti notiek?
- Vakarā."