木
31 March 2020 @ 08:14 pm
Lai izglābtos, tev vajag skapi un ķermeni  
Izlasīju viedokli, ka kontroles zaudēšanu visbiežāk var piedzīvot cilvēks, kas pārāk labi nepazīst savu ķermeni. Jo dejotāji darba specifikas dēļ to ir iemācījušies labi kontrolēt un vadīt.

"Pirmais solis – izņem lietas, kuras stāv skapī, kurām ir skaidras aprises, bet maz jēgas. Otrais solis – ej iekšā tukšā skapī un aizver durvis. Trešais, ceturtais un piektais solis ir paša dejas tumšā skapī. Sestais solis – saņem dūšu un nāc atkal ārā, jo skapī ilgi paliek tikai tādas lietas, kuras nevajag. Septītais solis – esi deja skapī, esi skapja deja, esi viss, kas esi ārpus skapja, aizmirsti par skapi, aizmirsti par sevi, esi ar ķermeni un dejo ilgi un laimīgi. Arī tad, kad vairs nebūs jāsēž skapī."
Inta Balode

https://www.diena.lv/raksts/kd/eksperti-blogeri/deja-skapi-14238569
 
 
木
31 March 2020 @ 01:31 pm
Izpildīju aptauju tik godīgi, cik vien iespējams  
Kā jūs sevi vērtējat?

Ikdienišķs cilvēks, bez radošuma
Drīzāk piekrītu

https://covid19-survey.org/?fbclid=IwAR3qo0xjf9wh_S-qRtcEwID0gWJFZU4cZIeNFQ_A-EJoEATlsZwDqQo37tI
 
 
木
30 March 2020 @ 07:02 pm
Welcome to my world  
Man ieteica pēc iespējas biežāk turēt acis vaļā, lai es arī pret fiziski redzamo realitāti būtu vērīgāka. Tas, protams, ikdienas saskarsmē ļoti nogurdinoši, taču es daru tik, cik iespējams. Praktizēju arī skatīšanos acīs. Tas ir pirmais solis, lai varētu cilvēkus pielaist sev tuvāk, ļaujot viņiem ienākt manā aizsargaplī.
 
 
木
30 March 2020 @ 06:16 pm
Par pārmaiņām un spēju mainīt perspektīvu  
1
Es eju pa ielu.
Ceļā ir liela bedre.
Es tajā iekrītu.
Esmu pazudis… Man nav cerību.
Tā nav mana vaina.
Lai tiktu ārā, paiet ļoti ilgs laiks.

2
Es eju pa to pašu ielu.
Ceļā ir liela bedre.
Es izliekos, ka es to neredzu.
Es atkal tajā iekrītu.
Es nevaru noticēt, ka esmu atkal tai pašā vietā.
Bet tā nav mana vaina.
Atkal – lai tiktu ārā, vajag ļoti daudz laika.

3
Es eju pa to pašu ielu.
Ceļā ir liela bedre.
Es to redzu.
Es atkal tajā iekrītu…cik neparasti!
Manas acis ir vaļā.
Es zinu, kur es esmu.
Tā ir mana vaina.
Es kāpju ārā nekavējoties.

4
Es eju pa to pašu ielu.
Ceļā ir liela bedre.
Es apeju tai apkārt.

5
Es eju pa citu ielu.

http://psih.lv/pieci-soli/
 
 
木
29 March 2020 @ 09:13 pm
Par iesaistīšanos karā  
"I have generalised anxiety disorder, but in times of true crisis, my anxiety seems to disappear."

Sāku domāt, ko es varētu darīt:

1) Kā brīvprātīgais iesaistīties pārtikas piegādē (ja man aizdotu riteni, jo auto man nav)

2) Pieteikties apmācībām, lai varu strādāt kā konsultants pie krīzes tālruņa

3) Sākt studēt medicīnu, lai varu iesaistīties kā brīvprātīgais palīgs (man ir nelielas priekšzināšanas anatomijā, fizioloģijā, ģenētikā, neatliekamās palīdzības sniegšanā un rehabilitācijā)

4) Pabeigt lasīt eos dāvināto grāmatu angļu valodā (Eštavīkes "Mīlestība").

5) Praktizēt mīlestību, gaismu un pateicību. Izpalīdzību un laipnību ikdienā pret citiem (to jau arī esmu centusies darīt pirms tam)
 
 
木
29 March 2020 @ 04:51 pm
Your glasses are always dirty  
Jane Hawking: What do cosmologists worship?
Stephen Hawking: A single unifying equation that explains everything in the universe.
 
 
Current Music: Michelle Gurevich - Love From A Distance
 
 
木
26 March 2020 @ 03:00 pm
Es ik pa laikam esmu secinājusi, ka attiecības palīdzējušas sevi labāk iepazīt  
"Es esmu šo to par sevi apzinājies. Man ir dažādas idejas par to, kāds es esmu. Piemēram, es (domāju, ka) esmu gudrs, palīdzošs, uzmanīgs, spējīgs parūpēties par citiem cilvēkiem. Tie ir daži mani aspekti no ļoti daudziem. Daži nosacīti pozitīvi. Tāpat ir nosacīti negatīvie — es esmu slinks, izvairos no atbildības, nepastāvīgs, nepatstāvīgs, nespēju pats tikt galā ar dzīvi, meloju sev un citiem. Arī šie ir tikai daži. Daži, kurus es esmu it kā apzinājies par sevi. Bet kā tas ir — vai tā ir taisnība? Vai mans priekšstats par sevi ir patiess? Vai tā ir tikai ilūzija?

Vienīgais veids, kā to noskaidrot, ir — esot attiecībās.

Piemēram, ja es domāju, ka es esmu palīdzošs, protu palīdzēt, man nav grūti to izdarīt, tad man dzīve piespēlēs (šobrīd izlaižot ezotēriskos aspektus par to, kā tieši tas notiek) tādus cilvēkus, kuriem vajag palīdzību. Mazliet, vidēji, ļoti daudz palīdzības. Un tad es redzu, tieši cik, kā un kam es varu un kam es nevaru palīdzēt, cik palīdzošs es esmu.

Vai arī — es domāju par sevi, ka esmu pieņemošs. Dzīve man piespēlēs situācijas (un cilvēkus), kurus būs ļoti grūti pieņemt. Viņi darīs kaut ko tādu, ka man būs krietni jāpiepūlās īstenot savu ideju par to, ka es esmu tik ļoti pieņemošs. Varbūt izrādīsies, ka nemaz neesmu.

Manuprāt, būtisks aspekts šeit ir tas, ka šis process notiek automātiski un ne-apzināti. Rezultātā sanāk tas, ka mēs sastopam tādus cilvēkus, kuri mums ļoti labi spēj parādīt to, kādi paši esam. Tas ir tas pats, par ko runā psihoterapijā — ka dvēseles spogulis ir otrs cilvēks. Tātad otrs cilvēks atspoguļo manu dvēseli. Protams, es nezinu, ka esmu lūdzis, izvēlējies parādīt man to, kāds es esmu. Es vienkārši redzu otru kaut ko darām, kaut kā reaģējam. Un man tas var nepatikt. Un tad es pats reaģēju uz to, kas man nepatīk. Es sāku stāstīt otram, kā viņam būtu jādara. Un ko viņam būtu jāpārtrauc darīt. Situācijas komisms ir tajā, ka tas ir tā kā mēģināt sarunāt ar spoguli, kādu atspulgu viņam man rādīt. Bet spogulis taču vienkārši rāda to, kas ir! Un, ja man nepatīk tas, ko redzu, tad ne jau spogulis pie tā ir vainīgs! Es pats taču tāds esmu. Vienkārši otrs man to parāda.

Parāda to, ka es esmu labs, palīdzošs, uzmanīgs, jauks, mīļš, gādīgs, rūpīgs, jautrs, sargājošs, atbalstošs, veicinošs, pacietīgs, pieņemošs. Un tāpat parāda arī to, ka es esmu melīgs, skaudīgs, greizsirdīgs, skops, neapzināts, nespējīgs parūpēties par sevi, aizmāršīgs, neuzmanīgs, necienošs, auksts, nejūtīgs un egoistisks.

Tuvās attiecībās var teikt, ka otrs cilvēks ir spogulis apvienojumā ar operāciju lampu un palielināmo stiklu. Ar nolūku, lai visu varētu redzēt ļoti labi. Un, visbiežāk tas ir abpusēji. Arī es spoguļoju otru tāpat, kā viņš spoguļo mani.

Lai būtu pavisam interesanti, papildus darbojas vēl tāds mehānisms — man patīk redzēt sevi “labu”. Tāpēc es gribu spoguļoties “labi”. Tāpēc šis spogulis man ir svarīgs, būtisks, nozīmīgs. Tai pašā laikā man nepatīk redzēt sevi “ļaunu”. Tāpēc es nemainu pašu spoguli, bet cenšos mainīt bildi. Es komentēju otra cilvēka rīcību, izsaku savas vēlmes, vēlāk izsaku pārmetumus, brūku virsū. Es mēģinu mainīt viņu. Jo to labo taču man gribas, citi tik labi to labo nespoguļo.

Nepieņemot to, ka otrs tikai parāda to, kāds es pats esmu, cenšoties mainīt viņa rīcību, ar laiku attiecības kļūst mokošas abiem. Parādās vēlme izmest, saplēst šo spoguli un atrast kādu, kurš rādītu labāku bildi. Bet šķiet, ka vaina jau nav spogulī… Ja es nemainīšos, tad arī nākošais spogulis rādīs tādu pašu — nepatīkamu bildi.

Morāle: paskaties uz savām attiecībām un tu uzzināsi, kāds esi."
 
 
木
23 March 2020 @ 12:36 pm
Atgādinājums sev  
"Mana Reiki meistare mēdza uzsvērt: labi dzīvo tas, kurš labi maskējas."

Jau kādu laiku saprotu, ka esmu ļoti slikti maskējusies.
 
 
木
22 March 2020 @ 02:05 pm
Tauriņa efekts  
"Lai sakārtotu visu pasauli, vajag sakārtot tikai vienu cilvēku. Un tas esat jūs pats."
 
 
木
21 March 2020 @ 09:42 pm
Iešana ārā un kustības ir pat vēlamas  
"kustēties un sportot katru dienu. Tas, kas katru dienu skries vai ātri soļos ar vai bez nūjām pusstundu vai labāk stundu svaigā gaisā, tas no koronavīrusa nemirs un smagi no kronavīrusa necietīs. Neviens valdības karantīnas pasākums nav tik efektīvs kā ātra kustība svaigā gaisā."

Pēteris Apinis

https://apinis.lv/raksti/veselba/ieteikumi-katram-latvietim-ka-parciest-sars-cov-2-virusa-uzbrukumu/
 
 
木
21 March 2020 @ 03:07 am
Kontrole  
Sākumā izbrīnīja, ka stacijā tik daudz brīvu vietu, kur apsēsties, kā arī patrulējošie apsargi ar rācijām. Izrādās, ka tagad stacijā drīkst uzturēties tikai tad, ja ir biļete ceļam. No drošības aspekta saprotami arī mierīgākos laikos, bet kur tagad nakšņo bezpajumtnieki? (Vismaz pirms pāris gadiem pievēra acis uz to, ka daži tur nakšņo). Sadzīti patversmēs vai slēgtās kamerās? Vai visiem pietiek vietas? Tā kontrolēšanas sajūta apkārt nedaudz nomācoša. Taču tas, vai ļaušu kontrolēt arī savu prātu, atkarīgs no manis pašas.
 
 
Current Music: Morrissey "Knockabout World"
 
 
木
21 March 2020 @ 01:54 am
Utriljo Tukšā pilsēta - slazds  
Vissireālākie tomēr ir pilsētas pilnīgi tukšie un klusie tuneļi četros no rīta. Tāda sajūta, it kā pilsēta būtu saindēta, nedzīva. Vai arī tāda sajūta, ka atrodies sapnī, kur neviens cits neeksistē, izņemot pašas klaudzošos soļus. Vai tāda sajūta, ka iedomu pasaule (pašas radīts burbulis, kurā nevienu nevajag) kaut kādā baisā un absurdā veidā būtu materializējusies ārējā realitē, pilsētas tukšajās ielās. Klejošana naktī - iespēja dziļi ielūkoties acīs savām ilūzijām.
 
 
Current Music: Jonathan Wilson - Gentle Spirit
 
 
木
19 March 2020 @ 03:18 pm
Rīta prieks  
Ļoti iepriecināja, ka atsūtīta vesela programma saulstāvju ritam. Arī latvieši prot priecāties.


"Nākošā, ne mazāk svarīgā detaļa ir - atrast košākās drēbes kādas ir pieejamas, lai pavadītu šos svētkus maksimāli krāsaini un spilgti! 🤩 Laime nelaimē - varbūt mēs nevaram svinēt kopā, taču tagad varam saģērbties vissmieklīgākajos, košākajos tērpos un necīnīties ar aukstumu, jo kā ierasts košākās drēbes mums nav tās siltākās.. Varbūt šo detaļu derētu sākt pamainīt?"

P.S. Paskatījos pa logu. Ārā pa pagalmu lielā ātrumā skraida 12 gadīgi puišeļi. Un priecīgi ēd saldējumu. Tāds nedaudz bravurīgs dzīves apliecinājums. Tikmēr kāds senioru pāris sparīgi un norūpējušies par kaut ko diskutē. Pēdējās dienās tiešām brīnums, ja pagalmā pie mājas redzu cilvēkus.
 
 
木
19 March 2020 @ 08:50 am
Kauslīgā pasaule  
Neesmu nekāds ķēdes suns.

Morisejs
 
 
木
19 March 2020 @ 08:08 am
Google mani apsveica ar pavasari  
"Kopiena ir briesmīga vieta, kur mums atklājas mūsu aprobežotība un egoisms. Kad mēs pilnībā sākam dzīvot kopā ar citiem, mēs atklājam mūsu vājības, mūsu nespēju sadzīvot ar citiem, mūsu garīgos un emocionālos ierobežojumus, afektus, fustrāciju, greizsirdību. Mūsu naidu un vēlmi iznīcināt."

Ž. Vaniers

Pavasara skaņu celiņš vieglumam - https://www.youtube.com/watch?v=t9BYyoTqN0Q
 
 
木
17 March 2020 @ 10:18 pm
Citāds pavasaris  
Izgāju ārā saulītē uz brīdi, šķiet, ka pat putni ir pieklusuši. Mazpilsētas parkā uz soliņiem sauļojās seniori, otrā parkā rotaļājās pāris bērnu. Nedaudz sirreāli skatīties uz tukšajiem afišu stabiem. Savrupā daba palīdz, neviens cilvēks šodien uz ielas nenorādīja vai nenolamāja mani, ka eju par tuvu (mamma gan atstāstīja, ka kāds nīgrs onkulis viņu nodēvējis par suku, jo atļāvusies apdzīt). Tētim briesmīgs klepus (kā jau katru gadu ap šo laiku). Tagad tiešām gribas nolīst savā migā. Sarunāju ļoti ātru darbu nodošanas termiņu. Tādā ziņā tagad darbs šķiet kā laba atpūta prātam. Rīt jānopērk sveces saulstāvju "ugunskuram". Nē, neburšos. Gaidīšu un atzīmēšu pavasara atnākšanu.
 
 
Current Music: Fink - Looking Too Closely
 
 
木
16 March 2020 @ 02:28 pm
Beidzot nekur nav jāiet  
Vispār jau man būtu ļoti viegli izolēties, varētu vispār neiet ārā no mājas, pārtiku pasūtīt no mazajiem veikaliņiem un ar cilvēkiem sazināties tikai internetā ar nosacījumu, ja dzīvoklī ir mērena temperatūra un svaigs gaiss. Turklāt tik daudz lietu sevī jākārto. Ideāls laiks klusumam vienatnē ar sevi.

Bet reālajā dzīvē tomēr rīkošos bezatbildīgāk (ja nu tomēr esmu slēptais vīrusa nēsātājs bez simptomiem?). Sarunāju uz rītdienu frizieri, savukārt trešdien braukšu uz Valmieru. Normāls ekstroverts.
 
 
Current Music: The World Is On Fire - Ed Harcourt
 
 
木
15 March 2020 @ 12:40 pm
Es esmu šis mirklis  
Vakardienas filma "Peaceful Warrior" atgādināja par mācīšanos pieņemt pašlaik esošo mirkli, ka būtībā daudz kas no notiekošā ir mana izvēle, pat ja tas nepatīk, sāpina vai sadusmo. Tāpēc nav jēgas cīnīties pret to. Drīzāk jāsadarbojas. Un tad arī pārņem vieglums, jo negribas nevienu vairs vainot.
 
 
木
13 March 2020 @ 08:42 pm
Bet kur paliek cilvēka personība?  
Laikam pirms diviem gadiem lasīju grāmatu "Saules kodols", bet toreiz vēl naivi domāju, ka autores radītās pasaules distopijas likumi uz reālo dzīvi neattiecas. Burtiskā nozīmē jau arī neattiecas, bet reizēm šķiet,ka esmu kā morloka, kurai jāmaskējas par eloju.

Vai tā ir augstprātība gribēt būt tam, kas esi patiesībā? Vai tavu personību var ierobežot kastītes? Varbūt tiešām nemaz tādas nemainīgas ammenī cirstas personības nemaz nav. Un Tu pati vari sevi radīt un izdomāt no jauna sevi tā, lai tevi pieņemtu sabiedrība, taču saskaņā ar saviem ideāliem. Teorētiski jau skaisti, bet kā būs praksē?
 
 
木
08 March 2020 @ 04:32 pm
Retorisks jautājums  
Is it possible to fall in love with pair of hands?