Man vēl jāmācās pieņemt citu spriedumi, pat ja tie pirmajā acumirklī šķiet nepatiesi. Tad arī neviens nesagruzīs un nebūs sajūtas, ka mani nesaprot vai visu labāk zina manā vietā. Jo būtībā viss ir saistīts, tikai jāmācās redzēt. Jo daudz leņķu, kā var uz visu paskatīties.

Mani sagruzī pašas prāts, tas kā reaģēju vai kaut ko interpretēju, nevis citi. Saskarsme ar citām pasaulēm nekad nebūs viegla, kamēr mana pasaule būs ļoti norobežota un noslēgta sala, ko ļoti sargāju no citiem.

Sapnī man bija divi ķermeņi, bet tas šķita pavisam ok. Viens no ķermeniem bija aizmidzis. Līdzās tam ierīkoju divstāvīgo gultu. Domāju par to, vai otram ķermenim nebūs nekas pretī, ja gulēšu augšā?

Sākumā šķita, ka grāmata būs kārtējais depresīvais gabals par cilvēces norietu un pašiznīcību, jo šī suga ne uz ko labāku nav spējīga, pat ja it kā tiecas uz attīstību, bet tai pašā laikā atkārto pagātnes kļūdas. Turklāt klaustrofobiskais kosmosa kuģis un daudzie gadi sasaldēšanas kamerās arī neradīja tīkamu vidi lasītāja prātā.

Zirnekļu pasaules būvniecība šķita iepriecinošāka. Lai gan daudz atsauču uz civilizācijas un kultūras vēsturi, sākumā šķita, ka pazīstams paņēmiens, kā paskatīties no malas uz savu civilizāciju, tās vēsturiskajiem aizspriedumiem, rādot neparastāku un lielā mērā gudrāku sugu, šo to samainot vietām ar to, kā ir/bijis realitātē uz Zemes. Un pesimistiskam lasītājam varētu likties, ka arī viņu ceļš ir determinēts, pat ja notiks atbrīvošanās no mītiskās domāšanas. Neizbēgami notiks divu civilizāciju sadursme, kas nesapratīsies un viena otru iznīcinās.

Taču beigās grāmata vieš cerību, ka saprašanās un empātija ir iespējama. Iznīcināšanas vietā notiek sadarbība. Zirnekļu civilizācija paši kļūst par radītājiem un savas dzīves noteicējiem.

Sapnī kopā mācījāmies matemātiku. Bet varbūt tās vnk bija divas pavisam svešas meitenes, kas mācās vidusskolā. Daudz jaunākas par mums.

"Uz mirkli Holsteins vēlējās viņu apturēt, uzdodot to neatbildamo jautājumu, ko vēsturnieki nekad nejautā par saviem izpētes objektiem: Kā tas ir - būt tev? Jautājums, ko neviens nevar atbildēt, jo nevar izkāpt pietiekami tālu no saviem priekšstatu rāmjiem."

Adrians Čajkovskis "Laika bērni"

Ja neskaita dažus uzplaiksnījumus, bieži ir saprotams, ka redzu tik maz, ka ir siena starp cilvēkiem, lai viņus saprastu pa īstam. Mītos izdūra acis, lai redzētu. Bet tā ur pārāk skumja metafora. Ticu, ka ar gribasspēku var paplašināt robežas citādāk.

Nezinu, kā lai uztver man tieši adresētas pateicības un slavinošas atsauksmes par darbu, ko nemaz neesmu veidojusi. Lai gan pēc sekundes prāts spēj abstrahēties un vārdus domās pāradresēt īstajiem cilvēkiem.

“Mūsu spēja uzsākt kaut ko jaunu dzīves laikā ir atkarīga no mūsu spējas pašiem sevi atjaunot”

Kaķi ir mani labvēlīgie pavadoņi un ceļabiedri. Drīzāk kaķu ideja.

Tā kā neaizņemu pārāk daudz vietas, man pietiktu ar mazu treilerīti. Ideālā dzīvesvieta brīvībai.

Not Christian or Jew or Muslim, not Hindu,
Buddhist, sufi, or zen. Not any religion

or cultural system. I am not from the East
or the West, not out of the ocean or up

from the ground, not natural or ethereal, not
composed of elements at all. I do not exist,

am not an entity in this world or the next,
did not descend from Adam or Eve or any

origin story. My place is placeless, a trace
of the traceless. Neither body or soul.

I belong to the beloved, have seen the two
worlds as one and that one call to and know,

first, last, outer, inner, only that
breath breathing human being.


Rumi

Two roads diverged in a yellow wood,
And sorry I could not travel both
And be one traveler, long I stood
And looked down one as far as I could
To where it bent in the undergrowth;

Then took the other, as just as fair,
And having perhaps the better claim,
Because it was grassy and wanted wear;
Though as for that the passing there
Had worn them really about the same,

And both that morning equally lay
In leaves no step had trodden black.
Oh, I kept the first for another day!
Yet knowing how way leads on to way,
I doubted if I should ever come back.

I shall be telling this with a sigh
Somewhere ages and ages hence:
Two roads diverged in a wood, and I—
I took the one less traveled by,
And that has made all the difference.

/R. Frost/

Atcerējos teicienu, ka jebkura viela varot kļūt par indi, ja lieto par daudz. Arī ūdens (spainis ūdens dienā - nāve). Jo dzerot daudz ūdens, samazinās sāļi (Na,K), bet to var kompensēt ar minerālūdeni.

"For me, “Plus Tôt” is a piece that talks about the space-time that you’re in before some events are about to change you. The sort of calm that you can feel when you don't know that some events are about to change you. It's the beginning of the trip. It's the beginning of the inscape".


https://www.youtube.com/watch?v=YTJr9UJljyk

Visvairāk bail no tā, ka kaut ko sākšu uzskatīt kā pašu par sevi saprotamu, ieslodzīšu sevi kādas terminoloģijas būrī un vairs nespēšu uz visu kritiski paskatīties no malas.

Nekad neesmu gribējis būt akls sekotājs, kam tikai dod norādes par augstāko patiesību, kura jāpieņem bez ierunām un šaubīšanās.

Varbūt tāpēc man patīk tā brīvība, ko sniedz māksla. Jo tur tev var iedot tikai aptuvenu karti virzībai, bet atbildes jāmeklē pašam.

Varbūt arī zinātnē daļēji tas iespējams, bet kaut kādā ziņā daudz kam jāpielāgojas. Taču vismaz veselīgs skepticisms tur ir pieņemams.

No otras puses, tas izskaidro, kāpēc īsti nekur nevaru iesakņoties, ja tik daudz ko apšaubu.

Gribu mīlēt cilvēkus tādus, kādus viņi ir. Bez jebkādiem nosacījumiem. Bieži vien traucē koncentrēšanās tikai uz sevi. Tāpēc varbūt daudz labāk būs visiem, tai skaitā arī man, ja paturēšu prātā arī citus. Piemēram, ja kāds sabiedriskajā mani pagrūdīs, mēģināšu nedusmoties par to, cik rupjš un neuzmanīgs cilvēks. Tā vietā var mēģināt saprast, kāpēc cilvēks tā steidzas, ir tik trauksmains vai uztraucas, ka netiks iekšā sabiedriskajā transportā. Tāpēc varbūt pat vieglāk ir ar clvēkiem, kas besī, jo kaut kādas emocijas ir labākas par vienldzību. Un tās var pagriezt citā virzienā.

"According to Meister, anxiety often acts as our protector, so your responses might be: “I’m keeping you safe;” “I’m keeping you safe from difficult feelings;” “I’m making sure you do the right thing;” “I’m making sure you don’t end up on the streets;” “I’m making sure you won’t get hurt.”"

https://psychcentral.com/blog/3-art-therapy-techniques-to-deal-with-anxiety/

Pēdējā laikā ilgojos pēc savām īstajām mājām, savas planētas. Reizēm tā tikai tīri teorētiski domāju par to, kā būtu, ja manis pēkšņi šeit vairs nebūtu. Vai tā automātiski varētu atgriezties uz savas planētas, ja nebūšu izpildījusi savu uzdevumu? Varbūt šeit būs jāuzturas tik ilgi, kamēr būšu iemācījusies dzīvot. Taču, vai ilgas pazudīs?

Lai gan pati neesmu saskārusies ar šādu problēmu, šķiet laba ideja, kā cilvēkiem tumšos brīžos palīdzēt atcerēties, ka viņi ir vajadzīgi, vērtīgi un mīlēti. Avots: http://www.lifewithoutanorexia.com/2015/01/self-harm-advice.html

Es esmu Es, un Tu esi Tu.
Es daru savas lietas, un Tu dari savas.
Es neesmu šai pasaulē, lai atbilstu Tavām gaidām.
Un Tu neesi šai pasaulē, lai atbilstu manējām.
Tu esi Tu, un Es esmu Es.
Un, ja mums ir iespēja satikt vienam otru, tas ir brīnišķīgi.
Ja ne, tur neko nevar līdzēt.

Frederiks Salamans Perls