"Miesai nāk par labu miesisks darbs, dvēselei - dvēselisks, tomēr katrai nāk par labu arī otras darbs."
Henrijs Deivids Toro

Šķita, ka beidzot esmu sākusi darīt sabiedrībai noderīgu darbu, taču šodien attapos, ka joprojām esmu patērētāja līmenī. Kopš atsāku tulkot, tik labi izjūtu, ka strādāju ar nedzīvo matēriju. Skaidrs, ka tas ir noiets etaps. Digitālā pasaule interesē aizvien mazāk (darbs ar to).

Strīdi bieži rodas tad, kad ir sajūta, ka otrs neko daudz nerubī. Varbūt pat pieļauj, ka otram var būt taisnība, taču dominē pārliecība es zinu labāk. No kurienes tā rodas un kāpēc? Jo taču absurdi iedomāties, ka es vienīgā zinu un saprotu visu. Un vēl no sajūtas,ka otrs tevi nesaprot, nesadzird tavu patiesību. Lai gan galu galā patiesība ir viens veselums, taču ego grib daudz ko saskaldīt. Nogurumā var pazust empātija, spēja sadarboties un ieklausīties.

"Mums ir tendence būt paškritiskiem, lai pasargātu sevi no sāpēm, ja mūs kritizēs kāds cits. Tā teikt, es pati sev nodarīšu visas iespējamās sāpes, lai man nesāpētu, kad kāds to darīs man… Sava veida aizsardzība, un rīcība patiesībā ar ļoti labu mērķi, bet…

Mēs kļūstam par to ko stāstam sev un ko stāstam citiem par sevi, tādējādi jebkas kļūst par taisnību, kaut gan patiesība ir tālu no tās."

Ok. Es varu sevi no jauna radīt ik dienas, bet taču jābūt kaut kādai objektīvajai realitātei, kad saproti ilūzijas par sevi (ne tikai negatīvās). Un kā vispār var zināt, kas tu patiesībā esi?

Varbūt tāpēc šovakar pilsētas laukumā man blakus uz soliņa apsēdās draudzīgs, taču neuzbāzīgs un pašpietiekams kaķis, kam neko īsti no manis nevajadzēja, tikai klusu klātbūtni. "Hei, es te nedaudz pasēdēšu. Tu esi tīri ok, tikai pati savā prātā izdomājusi, ka esi riebīgs cilvēks, kura neuzmanības dēļ sasitas riteņbraucēji un saplīst lietas."

Es izteicu nodomu transformēt savas ēnas un iet dziļumā. Tas arī notika pēc pilnas programmas, bet laikam neapzinājos, ka tas būs tik sāpīgi. Līdz traumu dziedēšanai vēl tāls ceļš ejam, bet vismaz kaut kas ir sakustējies. Laikam tiešām pirmo reizi sapratu visas tās runas par sievietes cikliem, mēness fāzēm un citām it kā muļķībām. Taču tas tiešām tā notiek, ja tik daudz kas nav sakārtots (lai gan es joprojām apšaubu duālistisko pieņēmumu sieviete - mēness, vīrietis -saule, jo viss nešķiet tik vienkārši). Taču nesen pa īstam piedzīvoju, kā nīgrajās dienās var nākt uz āru viss, kas kaitina, neizrunātie konflikti, raudulīgums par niekiem, visas zemapziņas programmas un traumas. Un vēl liela vēlme pēc vienatnes, pašpārmetumi, ka negribas laist nevienu sev tuvu klāt. Laikam jau tādam iekšējām ritmam neticēju sava aplamā pieņēmuma dēļ, ka visi cilvēki ir vienādi, ka visiem ir laba saikne ar emociju pasauli, eskeipisma dēļ, ka viss ir labi, jo vienatnē jau viss ir daudz vienkāršāk, nekā mēģinot sadarboties ar cilvēkiem un veidojot attiecības. Tāpēc svarīga ir pieņemšana un pašanalīze, lai varētu notikt transformācija. Lai var visu iztīrīt un palaist vaļā. Lai cikls nesāktos no jauna.

Es domāju, ka varbūt viens no iemesliem, kāpēc tuviniekiem ir tik grūti ar mani, ka es nepabrīdināju nevienu, ka esmu uzsākusi pašterapiju. http://klab.lv/users/dombrava/165620.html
Jo tīrot kaut aizlaistu, pašā sākumā arī var būt nelaba smirdoņa.

"Septiņas reizes krīti, astoņas piecelies."

"Ikviens mākslinieks, ar kuru strādāju, liek man apšaubīt iepriekšējo pārliecību. Mūsu kultūrā tiek pielūgtas zināšanas, pārliecības, taču es daudz vairāk ticu šaubām, jautājumiem, iespējām un potenciālam. Katru reizi man ir jāaizmirst viss, ko zināju un kam ticēju iepriekš, un pilnībā ir jāuzticas mākslinieku radītajām vērtību sistēmām, attēliem un idejām. Būtībā tā ir vienošanās, ka viss, ko viņi ierosina, varētu būt patiess.

Uzskatu, ka māksla var notikt gandrīz jebkurā laikā un vietā. Uztveru to kā treniņu - pamanīt mirkļus, kad tā notiek nejauši, nevienam īsti nepamanot."

Rebeka Lamarša-Vadela

https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/kadas-pasaules-gals.-saruna-ar-riboca2-kuratori-rebeku-lamarsu-vadelu-14246711

Šķiet, ka fizisko un mentālo aspektu sakārtot ir salīdzinoši viegli. Vienkārši jāsaraksta viss vajadzīgais, kā es varu par sevi parūpēties, no malas jāpaskatās uz savu dzīvi un jādara. Un tad jau šķiet, ka mierīgi varu pārlēkt uz gara dzīvi, un sekot savam aicinājumam, jo emocijas taču es it kā apzinos un saprotu. Taču vai tā ir patiesība? Iespējams, ka dzīvoju tikai pa pusei, jo ar ēnas pusēm un sāpīgo pagātnē nemaz nestrādāju tik daudz, dziļumā varbūt neeju selektīvās atmiņas dēļ, kas no apziņas izdzēš negatīvo. Līdz ar to dzīvoju ar maskām, ka viss ir diezgan ok. Bet ja nekārto emocionālo pasauli, kā es varu iedot kaut ko citiem? Grūti taču kaut ko iedot no smirdīga, lipīga, apķepuša, ilgi nemazgāta trauka.

Kārtējo reizi gribēju rakstīt par ego, taču sastapšanās ar skaistu mūziku radīja vēlmi paklusēt un doties ārā. Tur tiešām ir vasara. Mūzikā, aiz manas pilsētas robežām pastaigas laikā, sirdī. Ko tas mainīs, ja sākšu te spriedelēt, kā katrs vairāk vai mazāk dzīvojam uz citu rēķina?

( Svešā skaistumā )

"Skonks ir ļoti neglīts, tāmdēļ vienmēr it ļoti noskumis. Ir visai maz cilvēku, kas ir redzējuši dzīvu Skonku, taču ir viens stāsts par kādu mednieku, kuram izdevās to notvert. Mājupceļā ar savu atradumu viņa soma pēkšņi kļuva ļoti viegla un, kad viņš tajā ieskatījās, dzīvnieks bija izzudis. Somā bija palikušas vienīgi asaras."

https://en.wikipedia.org/wiki/Squonk

Laikam 3 cilvēki dzīvē ir man jautājuši, lai es godīgi pasakot, kādas narkotikas lietoju. Un tikai viens ir jautājis, vai es ikdienā meditēju. Parasti tas izbrīna, jo man tieši skaidrs prāts šķiet ļoti skaists, tāpēc nelietoju nekādas apreibinošas vielas. Taču apzinos savu spēju radīt "narkotikas", patveroties ilūziju un fantāzijas pasaulē. Varbūt tiešām iepriekšējā dzīvē esmu ko lietojusi.
Varbūt tas apliecina, kāpēc kopš vidusskolas man ir pastiprināta interese par narkotiku problēmu, kad veselības mācībā, rakstot referātu par šo tēmu, izlasīju diezgan daudz, pat apsvēru iespēju strādāt ar atkarīgajiem, jo saskatīju kaut kādu radniecību.
Kārtojot grāmatplauktu, saliku līdzās narkotiku tēmai veltītās grāmatas:
Radeks Jons "Memento"
Kristiāne E. "Mēs zoostacijas bērni"
Ērvins Velšs "Vilcienvakte"
Hanters S. Tompsons "Bailes un riebums Lasvegasā"
Deivids Daltons un Marianna Feitfula "Uzticīgā"
Leo Perucs "Svētā Pētera sniegs"
Maksanss Fermīns "Opijs"

Varbūt ir vēl kāda, ko esmu piemirsusi, jo liela daļa grāmatu aizceļojusi pie citiem lasītājiem. Es tikai domāju, vai mani joprojām šī tēma interesē tikpat ļoti, cik agrāk? Un kas notiek ar manu prātu, ja citiem ir tāds viedoklis par mani?

"šie vīri bija raduši strādāt lēni un nesteidzīgi, atvēlot vietu un laiku arī skaistumam."

Silvana de Mari "Es esmu Hanija"

Pēdējās dienās domāju par to, kā es radu un varu radīt skaistumu? Vai skaistais ir arī manos vārdos un runā?

Nogurušās acis plīst,
atstājot ķermeni neskaidrībā,
lai liktu tam improvizēt.

( ... )

Psihologi apgalvo, ka uz jautājumu "kā jūties?" atbilde "labi"/"normāli"/"slikti" nav īsti precīza, jo šie vārdi neapzīmē sajūtas vai emocijas, bet tikai vērtējumu.

Kopš šodienas mēģinu pavērot sevi, un to, ko runāju. Apzināti apstādinu sevi un paklusēju. Vai runāju labu, ja tas ir patiesi.

Un vairāk drosmes runāt tad, kad tas nepieciešams. Vai teiktais noderīgs, iedvesmojošs citiem. Mans mērķis taču kādreiz bija iedvesmot un iedrošināt cilvēkus.

"Japāņu valodā nesaka vienkārši brālis vai māsa. Svarīgi pateikt, vecāks vai jaunāks."

Pirms izmetu japāņu valodas pierakstus, interesanti uzzināt, cik daudz vēl spēju no pieraksītā izlasīt, jo atmiņas trenēšanas nolūkos neesmu pierakstījusi hiraganas un katakanas izrunu.

Biju jau aizmirsusi depresīvo gadu, kad savām rociņām taisīju kladītes vai blociņus no izlietotiem papīriem. Un vēl privilēģija šādai nodarbei - var radīt vākus ar savu dizainu. Bet kāda jēga? Es laikam tiešām nodarbojos ar daudz nelietderīgām muļķībām. Ilūziju pasaule reizēm ir skaista, taču bīstama.

Pēdējā laikā visu ir vieglāk un ērtāk nopirkt jau gatavu. Gribētos iztikt bez blociņiem vispār, lai telpā vairāk plašuma un tukšuma. Sīkumi parasti novirza no būtiskā.

Jāstrādā ar ego (vēlmi būt labai visiem), mazvērtību (nekas nesanāks, par vēlu), upura sindromu (neviens mani nesaprot). ( šī vakara kartītes )