Jaunā gada Taro kārtīs Velns (Devil) un Eņģelis (Temperance). Duālisms dzīvē nekad nebeidzas.

Tiku galā ar saaukstēšanos. Ja ādā uzkrājas daudz asiņu, jāsāk radināties iet aukstā dušā (varbūt to darīt pakāpeniski no remdenās uz auksto?). Vismaz būs kāds eksperinents, pat ja izklausos pēc sekotāja, nevis izgudrotāja.

"Kad 1982. gadā sākās karš, kuru Izraēlas karu uzskaitītāji sauc par Pirmo Libānas karu, toreizējais radiožurnālists Dāvids Grosmans kā rezervists tika iesaukts aktīvajā dienestā. Kādu laiku viņa vienība bija izvietota nelielā Libānas ciemā starp Izraēlas un sīriešu tankiem, un Grosmans katru vakaru noņēma bruņu ķiveri un novilka aizsargvesti, tad uzkāpa uz jumta un, uzgriezis muguru karam, lasīja Romēna Garī Solījumu rītausmā – lai neaizmirstu, kas viņš ir bijis pirms kara, lai pierādītu sev, ka literatūra spēj pasargāt. Ne jau dzīvību, kur nu – nē, tā spēj nosargāt to, kas viņam ir svarīgs. Esmu pārliecināta, ka visas viņa grāmatas radušās no šī paša dzinuļa."

Māra Poļakova

http://www.punctummagazine.lv/2018/12/07/bara-ienak-zirgs/

Can you tell, can you tell what is my mission? To find my love and lose ambitions? 

"Ja es būtu politiķis, kuram patiešām rūp Latvijas drošība, nevis kaut kādu paša izdomātu rēgu dzenāšana interneta diskusijās un makaronu karināšana uz vēlētāju ausīm, es droši vien lielāko daļu sava laika pavadītu, skraidot apkārt pa Eiropu un pasauli, veidojot un stiprinot alianses, nevis cenšoties sagraut jau esošās. Es droši vien censtos skaļāk par visiem piesaukt vispārcilvēciskās vērtības, jo neesmu pārliecināts, ka pat Itālijā vai Austrijā lielākā daļa vēlētāju un politiķu redz nākotni caur to Islāma pret Kristietību draudošā Armagedona prizmu, kā to dara daži no Latvijas ievērojamākajiem kultūras un politikas darboņiem, kuri atšķirībā no itāļiem nevienu musulmani savā dzīvē nav sastapuši, kur nu vēl dzīvojuši ar viņu zem viena jumta. Es drīzāk domāju, ka itāļi galu galā bija noguruši no milzīgā ārzemnieku skaita, ar kuru tiem pēkšņi bija jāsaskaras, un tāpēc pavisam pamatoti apvainojās par solidaritātes trūkumu ES, it īpaši mūsu galā, un daļēji tāpēc ievēlēja prokrievisku un eiroskeptisku valdību."

https://www.satori.lv/article/kartupelu-civilizacijas-sadursme-ar-islama-monstru#_=_

Undīne Adamaite: Māksliniekam prasīt par mīļākajām krāsām ir nepieklājīgi, vai ne?

Sarmīte Māliņa: "Man liekas, tas tiešām ir nepieklājīgs jautājums."

""Some people fear dreams of death are an omen that something bad is about to happen; I've met many people who have described predictive dreams, so it's understandable why some people worry it will come true when they dream that someone passes away.

"Thankfully though, dreams of death - whilst disturbing - mainly serve to remind us how precious life is and that we should make the most of every moment with the people we love and care about.

"Death dreams can be caused by anxiety, particularly if we have heard news of a passing or there is someone precious on our mind; as we start to consider our own mortality we may be thoughtful about how time could be running out.

"It's important to address anxiety and set yourself up for a good night sleep, by dealing with stress positively during the day and ensuring your bedroom environment is relaxing and calm."

"Ja daudziem kaut kas patīk, tad tas, ko šis darbs ir centies izdarīt, ir izdevies. Raugoties no manas perspektīvas, ir saražots daudz vairāk sliktas mākslas, nekā labas, bet tas ir tikai mans viedoklis. Es saprotu, ja kāds nepiekrīt. Piemēram, ja es kādam uzlieku mīļu fankmūzikas plati, bet viņš vai viņa atzīstas, ka patiešām ienīst fanku, uz ko es uzstāju, ka jāklausās. (smejas) Viņiem nepatīk, man gan. Tas ir ļoti personīgi. Manuprāt, mēs ļoti bieži cenšamies iegūt apliecinājumu mūsu gaumei, atsaucoties uz citu klausītāju skaitu. Ja man kaut kas nepatīk, bet visiem maniem draugiem patīk, tad ir ļoti viegli sākt apšaubīt savu viedokli. Šī iemesla dēļ, ja tev apkārtesošā kultūras dzīve saka, ka kaut kas ir labs, tad tu to arī sāksi klausīties. Nošķīrums starp labu un sliktu mākslu ir subjektīvs. Interesanti ir tas, ko mēdz teikt par laikmetīgo mākslu. “Es arī varēju ielikt tualetes podu mākslas galerijā, tas nebūtu nemaz tik grūti.” Tā ir fokusēšanās uz tehniku. Tu skaties uz darbu un domā: šis cilvēks nav uzgleznojis neko tādu, ko es nevarēju izdarīt. Tas, protams, ir viens aspekts. Tomēr, runājot par laikmetīgo mākslu, svarīgāks ir process, kurā tu šo mākslas darbu līdz galerijai aizgāda, un jautājums par to, kādēļ tas tur vispār atrodas, un kā tev ir izdevies piedabūt tik daudz cilvēku uztvert to nopietni. Par ko tas ir licis cilvēkiem domāt. Acīmredzot, šādam autoram ir izdevies atrast kādu interesantu perspektīvu, no kuras paraudzīties uz šo ikdienišķo objektu, kas, savukārt licis cilvēkiem domāt. Laikmetīgajai mākslai ir daudz lielāks sakars ar šīm perspektīvām, nevis prasmēm, kuras piemīt labam tehniķim."

Toms Adamss

https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/tirkultura/toms-adamss-manuprat-ir-sarazots-daudz-vairak-sliktas-makslas-ne.a112024/

Dejotāji laika kraujas malā

"1914.gadā cilvēce ieslīga tumsas un nacionālisma varā, un es redzu, ka tas var atkārtoties. Mēs neesam atšķirīgi no cilvēkiem, kuri dzīvoja pirms simt gadiem. Visu mūžu esmu dzīvojis starpttautiskā Eiropas kontekstā. Es runāju kā eiropietis, vācietis, londonietis. Mūs visus tik daudz kas vieno juridiskajā, politiskajā, finanšu un sociālajā līmenī. Brexit kampaņa neļāva britiem saprast, ka runa ir par cilvēkiem. Eiropas Savienība nav mašīna. Tas nav kaut kāds dehumanizēts mehānisms Briselē. Tie ir 508 miljoni cilvēku. Četrdesmit gadu esam dzīvojuši vienā mājā - 28 nācijas īrnieces, esam dalījuši rēķinus, atbildību un pienākumus. Brexit ir kā šķiršanās. Negribu būt panikas cēlājs un teikt, ka Eiropas Savienības sabrukums izraisīs karu, taču ES noteikti ir lielākais miera projekts, kuru cilvēce ir radījusi."

Volfgangs Tillmanss

"Pasaulē, arī mākslas vidē, valda liela nevienlīdzība, kas daļai sabiedrības ierobežo vai pilnībā liedz piekļuvi resursiem. Šiem jautājumiem jaunajā grāmatā veltīts stāsts Seja. Tā pamatā ir tikšanās ar kādu jaunu sievieti no Rumānijas, kuras ģimene bija emigrējusi uz Zviedriju. 2013. gadā viņa uzaicināja mani piedalīties mākslas projektā Berlīnē, kur es ar izbrīnu atklāju, ka nacionālās atšķirības arvien pastāv.

Māksliniece bija izveidojusi nelielu izstādi, par kuru man bija jāraksta eseja. Tajā bija iekļauti mazi, šķietami nenozīmīgi objekti, piemēram, cigaretes izsmēķis vai bērna kaklarota ar vārdu "Letīcija". Man nebija ne jausmas, ko tas viss nozīmē. Lūdzu mākslinieci nedaudz par šiem priekšmetiem pastāstīt. Mēs apsēdāmies galerijas birojā, un tad piepeši viņa sāka runāt par savu pagātni, atmiņām un ģimeni, sarežģītajiem dzīves apstākļiem, migrācijas radītajām traumām un valdošajiem stereotipiem, ka austrumeiropieši ir "Eiropas ubagi". Viņa runāja bez apstājas gandrīz 50 minūšu – tieši tik, cik gara ir viena psihoanalīzes sesija. Viņa bija ļoti dusmīga, un šīs dusmas ir pilnīgi attaisnojamas.

Šādas lietas virspusē uzpeld reti, jo mākslas pasaulē visi ir tik pieklājīgi un jauki, mēs izliekamies, ka esam vienādi. Piepeši viņas stāsts kā izvirdums gāzās pār mani. Es to neuztvēru kā personīgu uzbrukumu, bet sāku pierakstīt viņas teikto – šāds paradums man izveidojies kopš tiem laikiem, kad strādāju par žurnālisti. Nolēmu, ka savā tekstā sniegšu platformu, lai šīs sievietes balss skanētu tālāk, un tā radās šis stāsts."

https://www.diena.lv/raksts/kd/maksla/pieprasu-jaunus-kriterijus-pasaules-kartibai-14209826?fbclid=IwAR2BF4JRK4_5Fs7_-ZTJBe_Zg8TJ9FQfZgwgOs5iKyrl6FNt98mMjyItva8

Ja man patīk kopā jaukt krāsas, tad taču es varu sākt ēst nedaudz veselīgāk (un atbilst labas sievietes standartam), tā nedarot pāri savam ķermenim.

"Ogas, augļi un dārzeņi, kā zināms, mēdz būt ļoti dažādās krāsās, turklāt neatkarīgi no to gatavības pakāpes. Visbiežāk sastopamās krāsas ir: baltā, oranžā un dzeltenā, sarkanā, violetā un zilā, kā arī zaļā.

Dažādās nokrāsas ogām, augļiem un dārzeņiem piešķir dabīgās krāsvielas savienojumā ar vitamīniem. Piemēram, oranži sārtā krāsa liecina par A vitamīna, A provitamīna vai beta karotīna, sarkanā, violetā un zilā – par antoīdu, dzeltenā, sarkanā un oranžā – par karotianoīdu, bet dzeltenā un sarkanā – par flavonoīdu klātbūtni ogā, auglī vai dārzenī."

https://medicine.lv/raksti/dabigas-krasas-tava-uztura

Seriāla "Family Guy" humors man nemaz nešķiet pārāk gudrs. Turklāt laikam cinisms man neder. Taču vismaz vienu monologu varu attiecināt uz sevi, jo parasti man ledusskapī nekā jēdzīga nav, kad atbrauc kāds ciemos.

"Neciešu vecu cilvēku sabiedrību. Viņiem vienmēr ledusskapī ir jocīgas lietas.

Esmu izsalcis. Kas te ir? Acu pilieni, dzeramā soda un filmiņas."

Vakar, izejot pastaigā, šķita, ka pārāk daudz uzturos domu pasaulē, kamēr citi cilvēki izgudro jēdzīgas lietas, labiekārto pilsētu, cenšas atvieglot dzīvi citiem un palīdzēt. Un tad man interneta algoritms piedāvāja noklausīties mūziku ar tekstu, kurš vēsta, ka pārlieku liela domāšana ir neproduktīva, jo tā var viegli pazust.



A person who thinks all the time has nothing to think about except thoughts.
So... he loses touch with reality, and lives in a world of illusions.
By thoughts I mean specifically, chatter in the skull.
Perpetual and compulsive repetition of words, of reckoning and calculating. I'm not saying that thinking is bad.
Like everything else,
It's useful in moderation.
A good servant, but a bad master.
And all so-called civilized peoples have increasingly become crazy and self-destructive.
Because through excessive thinking they have lost touch with reality.
That's to say...
We confuse signs, with the real world...

This is the beginning of the meditation.

Most of us would have rather money than tangible wealth.
And a great occasion is somehow spoiled for us unless photographed.
And to read about it the next day in the newspaper, is oddly more fun for us than the original event. This is a disaster...
For as a result of confusing the real world of nature with mere signs, we are destroying nature. We are so tied up in our minds that we've lost our senses.
Time to wake up.
What is reality? Obviously... no one can say.
Because it isn't words.
It isn't material, that's just an idea.
Reality is...
The point cannot be explained in words.
I'm not trying to put you down.
It's an expression of you as you are.
One must live...
We need to survive to go on...
We must go on

Alan Watts



https://youtu.be/luQSQuCHtcI

"Lūk, piemēram, Journal of Parapsychology parādījās raksts par to, ka beidzot esot atrasta objektīva metode, kā izmērīt cilvēka enerģētiku. Bija kaut kāda dāma, labi pazīstama francūziete, kura izdarīja kustības ar rokām, kā rezultātā mainījās ūdens virsma. Par to bija publikācijas. Infrasarkanais spektrs. Vārdu sakot, es nevilcinoties uztaisīju ierīci, kas bija 100 reizes jutīgāka par tām, kuras viņi izmantoja savos eksperimentos, aizvedu uz Maskavas biedrību, kurā sēž visi tie telepāti un parapsihologi, un teicu: “Te jums, zēni, raksts, kurā teikts, ka, izmantojot šos parametrus, var veikt mērījumus, nav problēmu.” Izrādījās, ka viņiem piemīt fantastiska spēja mainīt ādas temperatūru un izgarojumus. Šīs molekulas, kuras šaujas ārā no uzkarsētas rokas, maina ūdens virsmu. Proti, mēs atradām attiecīgos mehānismus. Patiesībā 90% gadījumu viņi nav krāpnieki, viņi godīgi strādā. Taču tā fizika, tas mehānisms, ar kuru to visu var izskaidrot, viņiem nav pieejams. Vēl jo vairāk, viņi patiešām dziedē, novērš dažādas sāpes. Šīs brīnumainās dziedniecības efekti ir vienīgais jautājums, kas man ir palicis...

RL: Necaurredzams?

Sarvazjans: Jā, nav šaubu, ka tie pastāv. Un es nevēlos to svītrot ārā. Lai noslēpums paliek. Kad ir noslēpumi, dzīve kļūst daudz krāšņāka. Ir jāatstāj vieta pasakām. Ticība brīnumam cilvēku padara labāku. Tā ļoti attīra."

https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/nams-ar-idejam-18164

Ir cilvēki, kam jūk labā un kreisā pusei vai citas it kā elementāras lietas. Tieši tāpat man jūk, vai īkšķa pusē atrodas spieķa kauls vai elkoņkauls, lasu par tiem jau trešo reizi, bet nespēju iegaumēt. Toties es labi atceros visādus citus it kā nevajadzīgus sīkumus, piemēram, skatoties uz cilvēku rokām, tagad acīs vienmēr iekritīs īlenveida izaugums. Tāpat arī nav grūti atcerēties visādas rieviņas, ierobus un bedrītes. Manam prātam nav nekāda funkcionāla pielietojuma.