"Judgements of others says more about them than me."

Tieši pirms laulībām noskatījos Hanekes filmu mīlestība. Man filma nešķita auksta, izskaitļota, cietsirdīga vai manipulējoša. Pat ja uz beigām ļoti norobežojos no filmas. Protams, uz lielā ekrāna ciešanu attēlojums būtu daudz skumjāks. Filmas laikā bija sajūta, ka paplašinās sirds (ne jau anatomiskā nozīmē). It kā pavadītas divas stundas pie ekrāna būtu savdabīga meditācija (tā ir ar lēno laiku mākslā). Atšķirība, kā par cilvēku rūpējas tuvākais cilvēks vai svešinieks (aprūpētājs no malas). Par vizuālajiem kodiem filmā jau uzrakstījuši kritiķi, tāpēc neatkārtošos. Vēl filmas laikā prātā ienāca Banevila "Jūra". Ja kādu mīli, ir grūti ilgstoši izturēt tuvākā cilvēka ciešanas.

"Faktiski es biju slims, taču to kaiti nevar izskaidrot tik vienkārši kā gripu. Pēc savas pieredzes zinu: cilvēki izturas krietni līdzjūtīgāk, ja redz tavas ciešanas, un es jau tūkstošo reizi mūžā sapņoju par masalām vai bakām, vai kādu citu skaidri diagnosticējamu slimību, lai tikai atvieglotu dzīvi sev un pārējiem. Jebkas būtu labāk par patiesību. Es atkal atslēdzos. Bilde pazuda. Vienubrīd es joņoju uz riņķi, bet nākamajā acumirklī mans prāts ar pūlēm vilkās pa apli kā vecs, artrīta mocīts suns, kas mēģina apgulties. Un tad es vienkārši izslēdzos un ieslīgu miegā, bet ne tādā miegā, kādā pavadām nakti. Iztēlojieties ilgu, tumšu miegu bez neviena paša sapņa.  

"Kur beidzas ķermenis – viss fiziskais – un kur sākas garīgais, tava personība?

Šis jautājums aktualizējās saistībā ar garīgajām saslimšanām – garīgajām, psihiskajām vai mentālajām, lai kā arī tās sauc. Šajos gadījumos zāles situāciju neatrisina, jo tā prāta daļa arī veido personību. Ir jau jauki, ja vari būt īpašs, bet, ko darīt, kad jādzīvo pasaulē, kur visi pārējie ir parasti un nesaprot tevi? (Bet vai viņi nesaprot tādēļ, ka esi īpašs, vai arī otru cilvēku gluži vienkārši nav iespējams saprast?)"

Nezinu, kāpēc pirms pāris nedēļām man šis jautājums šķita apsūdzošs un ievainojošs. It kā tavai eksistencei būtu vajadzīga kāda speciāla atļauja, kas atkarīga no radīšanas. Esmu tas cilvēka tips, kam labāk patīk pats radīšanas process. Līdz ar to bieži ir jautājums, vai vajag pasauli piesārņot, ja jau man nav svarīgi kādam rādīt rezultātu? Taču piekrītu, ka radošu pašizpausme dzīvi padara skaistāku un krāsaināku. Tāpēc reizēm ir interesanti emocijas izteikt caur kustību, kas klasiskā nozīmē diez vai skaitās deja. Šo to esmu aizguvusi no kustību un dejas terapijas, kad atklāju, cik interesanti ķermenis pats spēj kustēties ne tikai gravitācijas spēka ietekmē. Un kustība arī nepiesārņo izteikti materiālā nozīmē.
Es daudz ko radu tikai domās. Tādā ziņā es varu krāt, krāt idejas kaut kādā tikai sev redzamā mākonītī. Un tad pēc laika aizmirst vai ātrā tempā pēkšņi visu izlikt. Un tā īsā laikā var paveikt ļoti daudz un strādāt ātri.
Pēdējā laikā man patīk tikai vērot, meklēt dievišķo cilvēkos un spēlēties ar kaķiem.

Vai iespējams dzirdēt vienu un to pašu skaņu katru dienu?

Ja arī cilvēku pasaulē eksistētu dabiskā atlase, es visticamāk neizdzīvotu. Tā ka mana privilēģija pašlaik ir dzīve cietumā savu ierobežojumu un izkropļotu iedomu/pieņēmumu dēļ. Cietums turpināsies līdz sapratīšu, ka ir manos spēkos ko mainīt. Nav jau tā, ka to neesmu sapratusi pirms tam. Arī izlaušanās mēģinājumi ir bijuši. Reizēm ir pietrūcis pavisam maz. Un tad atkal atkritieni atpakaļ tumsas un šaubu pasaulē. Reizēm ir vieglāk būt NEKAM.

"Es jau arī domāju, ka esat tāda galīgi neapdāvināta, pelēka pele, bet kā esmu kļūdījies."

Kas mani piesārņo un saindē?
Kā es sevi piesārņoju?
Kāpēc ir grūti parunāt?
Kurš mani nedzird?
Ko/kuru es nedzirdu?
Kas mani attur būt sev?
Kas tik biedējošs tajā, ja uzzināšu, dzirdēšu vai atzīšu patiesību?
Kas biedē būt oriģinālai?
Kādā veidā es nerunāju un nerīkojos saskaņā ar savu sirdsbalsi?
Kāpēc man nav iedvesmas kaut ko radīt?

Notika tanī pašā stundā.

No otras puses, tā ir pārāk liela ērtība, pieņemt, ka viss var būt patiesība šajā melu laikmetā. Bet tā, protams, var izklaidēties prāta treniņā, pierādot un pēc tam atspēkojot lielās patiesības.

"Lielas patiesības noliegšana arī ir liela patiesība."

My favourite part:)
*spend time in silence
*mess with your own thoughts, question your beliefs,try to figure out how the opposite what you think is true might be true. Seek radical new perspectives.
* Spend time outdoors, especially high on mountains (gan jau derēs arī Latvijas pauguri Cīrulīšu dabas takās un Siguldā).
* Self love and kindness to others.

Lūdzu nododiet tālāk svētlaimi.

Audzēts:
Nokauts:
Derīguma termiņš:

Profesionāls spainis

Kādreiz man tīri labi patika haosa teorija. Un tā ļāva arī diezgan ērti iekārtoties pasaulē, mazināja trauksmainību. Kas tagad ir mainījies? Vai ar to nepietiek un vajag citu pamatu?

Melnie caurumi, brūnie rūķi, tumšā matērija, tumšā enerģija.

"Labāk divas stundas skatos uz koku vai kaķi, nevis runāju".
Anjēze Varda

https://www.kinoraksti.lv/kadra/repertuara/anjeze-varda-skatities-ka-noveco-tulpes-634

Sākumā nepieciešama liela pašdisciplīna, līdz jaunais domāšanas veids, attieksme vai darbība kļūst par ieradumu. Atkal gribu to salīdzināt ar diētu: ja es agrāk pirku šokolādes sieriņus, tad tagad, ejot uz veikalu, man jāliek grozā principiāli citi produkti. Tā man būtu jārīkojas apmēram divus mēnešus, lai tas kļūtu par rutīnu, kad roka jau pati stiepjas pēc brokoļa, nevis pēc šokolādes sieriņa. Tāpat ir ar destruktīvām domām vai ieradumiem: lai neironu savienojumi mainītos, mums apzināti jāpārstāj darīt to, ko gribam atmest, un apzināti jāsāk darīt to, ko gribam iegūt no jauna. Tā mēs varam mainīt sevi, savas smadzenes, domas, noskaņojumu.”

Sandra Vestermane
https://businessnetwork.lv/ievads/izaugsme/ka-nenonakt-lidz-izdegsanai-52951?fbclid=IwAR2lgGSkzm1jttDg1RObpWMKOgyDjvYcMcFo7EWM7WrFmTOQrjnpDS2UkdA