Janvārī bija tāda sajūta, it kā būtu iekāpusi kādā sliktā, tumši biedējošā sapnī, no kura grūti tikt ārā. Turklāt to visu pastiprināja neizgulētais miegs, tāpēc lielu daļu dienas pavadīju vieglā snaudā starp miega un nomoda pasauli. Iespējams, ka tieši tādā izmainītā apziņas stāvoklī man beidzot vajadzēja izlasīt Kristiana Krahta Mirušos, kas tikai pastiprināja dreifēšanu tumšā un sirreālā film noir noskaņā, kur autors radījis pavisam ačgārnus likumus un apzināti jauc sīkus vēstures faktus. Reizēm tiešām nesapratu, kāpēc lasu tik aukstu un nežēlīgu grāmatu, kur cilvēki ir tikai kā garām slīdošas dekorācijas vai rēgi. Nebūtiski un gaistoši. Iespējams, pievilka savdabīgais, ka nav ierastās pakļautības sižetam. Varbūt sen nebiju lasījusi t.s. mākslas literatūru. Tādu, ko var atļauties lasīt lēnām, gan izraut cauri pāris vakaros.Ja izslēdz sevī cilvēcību un parasto uztveri, tad pat interesants lasīšanas piedzīvojums, varoņus gan autors nesaudzē, bet nu ko var gribēt, ja jau pašā sākumā pasviež brutālu pašnāvības ainu. Intresanti, kā grāmata lasītos bez tulkotāja Dimiņa komentāriem un tagadējā noskaņojumā?
"Amakasu nespēja skatīties uz asinīm, nudien pretīgi, cik nolēmēts viņš jutās kino reģistrētā, dehumanizētā realitātes attēla priekšā.
Viss šis haoss atgādināja viņam sēpijas toņos drukātus fotoattēlus, kas reiz bija nonākuši viņa rokās - tajos bija redzams, kā ar linči tiek spīdzināts kāds nāvei nolemts noziedznieks impērijas laika Ķīnā. (..) Amakasu riebumā nometa attēlus zemē, it kā tie būtu sasmērēti ar kontaktindi; ir zināmas lietas, ko nedrīkst attēlot, nedrīkst pavairot, ir notikumi, kuros mēs sevi padarām līdzvainīgus, ja aplūkojam to reprodukciju, nudien, ar to pietika, tajā jau bija viss.
(..)
Viņam riebās savas valsts šaušalīgie noslēpumi, nerunīgums, kas netieši norāda uz visu, nepasakot neko, bet vienlaikus, kā jau kurš katrs japānis viņš ar dziļām aizdomām izturējās pret ārzemniekiem to bezdvēseliskuma dēļ."