"Depresijas laikā es tikpat kā neraudāju, lai gan tas ir dīvaini, ņemot vērā, cik briesmīgi es jutos. Droši vien tāpēc, ka manas izjūtas bija tik sirreālas. Distancētas. Raudāšana ir kā valoda, bet jebkura valoda tobrīd šķita tāla un nepieejama. Es biju ārpus tās. Asaras mēs lejam šķīstītavā. Kad esam nonākuši ellē, ir jau par vēlu: tās iztvaiko, vēl nesākušas ritēt."

Mets Heigs "Iemesli dzīvot tālāk"

Vai nav ironiski, ka vārds gudrība (sophia) daudzās valodās ir sieviešu dzimtē? Prāts ir tikai viens no instrumentiem, lai saniegtu gudrību. "Tā saka Dieva Gudrība: “Es biju pie Kunga Viņa ceļu sākumā, pirms Viņš iesākumā bija ko radījis. No mūžiem es esmu radīta un kopš sen­seniem laikiem, pirms zeme bija tapusi. Vēl nebija ūdeņu plašumu, bet es biju jau ieņemta, vēl avotos nebija sakrājies ūdens, pirms vēl bija nosēdušies kalni, vēl pirms pakalniem es esmu dzemdināta. Zemi un tīrumus Viņš vēl nebija veidojis, nedz zemes putekļiem sākumu. Kad Viņš radīja debesis, es biju klāt. Kad ar stingru likumu un debesu loku Viņš apjoza ūdeņu plašumus, kad augšā Viņš veidoja mākoņus un dzelmju avoti pieņēmās spēkā, kad Viņš noteica robežas apkārt jūrai un ūdeņiem, lai tie nepārkāptu savus krastus, kad Viņš lika pamatus zemei, es biju kopā ar Viņu kā māksliniece, Viņa iepriecinājums visās dienās, visu laiku rotaļājoties Viņa priekšā, rotaļājoties zemes virsū, un mans prieks bija būt kopā ar cilvēku dēliem.”" (Sak 8, 22-31) 

Par patiesu aicinājumu liecina tas, ja māsa labi guļ un labi ēd.

"Kopš Klāra bija sākusi strādāt Kriminālizmeklēšanas pārvaldē, viņa dzīvoja Senmandē, Parīzes pievārtē, daudzdzīvokļu mājā, kura piederēja policijas prefektūrai un kuras iemītnieki lielākoties strādāja policijā. Viņai visapkārt veidojās ģimenes, piebrieda vēderi. Bērns Klāras plānos neietilpa. No vienas puses, viņa nebija pārliecināta, vai pati ir pilnīgi pieaugusi, no otras - laikmets tam šķita gauži nepiemērots. Viņai likās, ka notiek klusa, dziļa, viltīga un nepieredzēti spēcīga mutācija - viens posms par daudz, kāds liktenīgs slieksnis, kam laika straujajā ritumā ir pārkāpts pāri-, kuru neviens nespēj apturēt. Un viņa uzskatīja, ka būtu neprāts iegrūst bērnu šajā gigantiskajā tīklā, kur liegti gan sapņi, gan utopijas."

Delfīne de Vigāna "Bērni ir karaļi"

JABU BAYETE (South Africa, in zulu)

Ngibathe Ngicelu Xolo (I've been asking for Peace)

Ngatholi nzondo (But all I got was war)

Ngibathe Ngecelu thando ma, ah oh (I've been looking for love)

Yiningathi yini ngomhlaba (But I did'nt find togetherness)

Yini Singa Funu Zwano ? ah oh (What is wrong with the world?)

Ngibathe Ngicelu Xolo (What is wrong with the people?)

Ngatholi nzondo, ah oh (Why don't we want peace?)

https://www.icrc.org/en/doc/resources/documents/misc/57jns8.htm

Man šķiet, ka laukā ir pavasaris.

"Tiec cauri nezināmā mākonim ar ilgstošu un nepārejošu mīlestību un nekādā ziņā nedomā par padošanos."

Meklēju internetā informāciju par t.s. Miera stundu PSRS laikā un uzgāju šādu te rakstu.

"Padomju Savienība sevi pozicionēja kā valsti, kas iestājas par mieru un kas ir gatava cīnīties par mieru līdz pēdējam cilvēkam. PSRS pastāvēja daudzas organizācijas, kas iestājās par mieru valsts iekšienē, kā arī daudzas organizācijas ārpus padomju robežām, kuras no PSRS puses tika atbalstītas arī finansiāli. Pirmajā septembrī skolās tika novadītas "Miera" stundas, skolēni rakstīja uz tāfeles "Миру мир!", kas krieviski nozīmēja "Pasaulei mieru!" [2]. Šis lozungs tika plaši izmantots arī publiskajā telpā: uz transparentiem, bilbordiem un maziem karodziņiem. Pirmā maija svētki arī bija sasaistīti ar mieru, pamatlozungs bija "Miers. Darbs. Maijs". Atceros, ka krievu valodas grāmatā bija bilde, kur trīs puiši kādas demonstrācijas laikā rakstīja uz sienas vārdu PAIX. Padomju Savienībā Nobela miera prēmijas vietā bija Starptautiskā Ļeņina miera prēmija. Par atbruņošanas un kodolieroču izplatīšanas ierobežošanu, kā arī daudzām PSRS miera iniciatīvām rakstīja avīzēs un žurnālos. Bet televīzijā un radio varēja dzirdēt gan jautru dziesmu par to, ka "Saulainai pasaulei – jā, jā, jā, bet kodolsprādzienam – nē, nē, nē!", gan nopietnāku un daudz skumjāku dziesmu par to, vai krievi grib karu, kurā aicināja uzdot šo jautājumu klusumam un tiem, kas no kara neatgriezās."

https://satori.lv/article/kapec-gruti-pacifistam-latvija

Tulkošanas darbs ir pavisam savāds labirints. Teksts pavisam jocīgā veidā aizveda uz Aleksandriju, uz stāstu par Hipātiju. Pēdējais pavediens, ko atceros, Nestorijs. Bet kāds tam visam sakars ar tulkojamo tekstu, man nav saprotams.
Pēc tam izlasīju, ka pateicoties pāvesta Leona XIII ieteikumam, Marija Montesori uzņemta medicīnas studijās, pat ja tolaik sievietei Itālijā tas bija aizliegts.

Šo pierakstīju, kā atgādinājumu, cik daudz info ikdienā nākas izlaist caur sevi mūsdienu cilvēkam. Un šīs ir tikai pāris minūtes. Kādu informāciju es ikdienā uzņemu un kā tā mani veido/ietekmē?

Šovakar sabiedriskajā transportā dzirdēju frāzi: "Es sevi paslēpju sevī."

"Karā ar dezinformāciju nodarbojas visas puses.

Nonākšana pie kādas stingras pārliecības ir ilgstošs process. Nepietiek ar vienu sarunu, vienu teikumu, vienu video.


Vienošanās nerunāt par reliģiju un politiku ir izvairīšanās no nepatīkamās fiziskās sajūtas, sāpēm. Pētījumos par kognitīvo disonansi atklāts, ka piedzīvojot konfrontāciju, nesaskaņu ar mūsu viedokli, aktivizējas tās smadzeņu daļas, kas atbildīgas par risku novēršanu. Impulss, ka tagad jāmaina viedoklis, var pat izraisīt fiziskas sāpes. Tāpēc cilvēciskā reakcija ir izvairīties no sāpēm. Jo cilvēks grib justies labi. Šis informācijas apstrādes process notiek ļoti ātri, līdz 9 sekundēm. Pat ja mums gribas domāt, ka esam kritiski domājoši, lielu daļu informācijas uztveram emocionāli.

Jāprot izturēt diskumfortu un diskutēt, pat ja viedoklis ir pretējs.

Vēlme aklāt patiesību nebūs ērta. Spēja pieņemt, ka varu kļūdīties un man nav taisnība".

informācijas uztveres pētnieks Mārtiņš Priedols

https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/krustpunkta/krustpunkta-liela-intervija-informacijas-uztveres-petnieks-marti.a158218/

"Agnese teica: kad preteklības uzbrukums reiz kļūs galīgi neciešams, viņa puķu veikalā nopirks neaizmirstulīti, šo trauslo kātiņu ar miniatūro zilo ziedvainadziņu, izies ar to uz ielas un turēs puķīti sev pie sejas, stingri uz to raugoties, lai redzētu vienīgi šo skaisto, zilo punktiņu; lai to redzētu kā pēdējo, ko viņa grib sev un savām acīm atstāt no pasaules, kuru vairs nemīl. Tā viņa staigās pa ielām, cilvēki viņu drīz jau pazīs, bērni skries viņai līdzi, izsmies un apmētās ar visu ko; un pilsēta viņu nosauks par trako ar neaizmirstulīti."

Kāpēc publiski neizsakies par sabiedrībā aktuālo?

Es nezinu, kāpēc man vajadzētu izteikties. Nejūtu tādu nepieciešamību. Daži introverti patiešām ir introverti.

Jānis Joņevs

"Viktors Frankls, pirms holokausta prominents Vīnes psihiatrs, būdams vairākus gadus ieslodzīts Aušvicas koncentrācijas nometnē, pētīja gan pats savas, gan likteņa biedru reakcijas uz šausminošajiem apstākļiem. Viņš konstatēja interesantu sakarību: ilgāk izturēja tie, kas sevī rada spēku palīdzēt citiem.

Pat tad, ja atņemts ir pilnīgi viss, cilvēkam paliek iespēja izvēlēties attieksmi.

Ieslodzītie paši izvēlējās, par kādiem cilvēkiem kļūt. Nometnē degradējās tie, kuri atteicās no savas morālās un garīgās būtības. Savukārt iekšēji triumfēja tie, kas šai pieredzei pacēlās pāri.

Cilvēka dziļākais aicinājums ir saglabāt cilvēcību un saredzēt dzīvei jēgu."


"Es ticu saulei, pat tad, kad tā nespīd. Es ticu mīlestībai pat tad, ja to nejūtu. Es ticu Dievam pat tad, ja Viņš klusē." Uzraksts uz kādas nacistu koncentrācijas nometnes sienas II pasaules kara laikā.

“Tagad, kad vecums jau aiz muguras...”