木
11 March 2024 @ 08:55 pm
Vai Zolitūdes īstā krāsa ir zilie un violetie toņi?  
Man vārds "solitude" vairāk asociējas ar mieru, nevis ko vēsu, skumju vai vientulīgu. Jo vienatnei arī var būt savs skaistums. Bet tā interesants un labs raksts, pat ja sens. Nebiju iedomājusies tās brūnās flīzītes uz Zolitūdes namu sienām kā šokolādes tāfelītes. 

"Kādā krāsā jūs iedomājaties vientulību? Zilā? Violetā? Šīs krāsas tonim jābūt vismaz vēsam. Taču ne jau vienmēr mums jāseko savu sajūtu stereotipiem. Lūk, viens jauns mīts par vientulību: Piecdesmitajos gados kādas mazas meitenes vecāki daļu sava atvaļinājuma nolēma pavadīt Sočos. Tā kā vilcieni bija pilni un karsti, viņi savu meitiņu nolēma atstāt mājās, Rīgas dzīvoklī. Lai meitene neskumtu, tētis viņai nopirka daudz šokolādes un vafeļu. Tomēr mazā meitene jutās ļoti vientuļa, un turpmāk viņa vientulību vienmēr iztēlojās tieši tā- du vafeļu un šokolādes krāsās. 1987. gada maijā viņa elektriskajā vilcienā brauca uz Jūrmalu un netālu no Imantas stacijas sastapās ar pārsteigumu dzelzceļa līnijas kreisajā pusē kāds bija telpiski realizē- jis viņas vientulību. «Pilnīgi pareizi,» viņas domu uztvēra blakussēdētājs, «Solitude franču (un ari angļu) valodā nozīmē «vientulība».» Agrāk Zolitūde tika saukta par Solitūdi un bija ekstensīvi apbūvēts rajons Rīgas rietumu nomalē, kas patiešām atbilda franciskās izcelsmes nosaukuma nozīmei vientuļa vieta, kur starp koku un krūmu puduriem līdzenās pļavās paslēpušās retas mājas. Kāda bija visraksturīgākā Zolitūdes īpašība? Varbūt tā bija elektrisko vilcienu atbraukšanas un aizbraukšanas diennakts simfonija, ko pavadīja suņu un gaiļu balsis, vai saulrieti aiz Beberbeķu meža? Varbūt Zolitūdei raksturīgāka bija smilšaino pļavu un regulārā Imantas līniju tīkla vēlāk radītā kombinācija? lespējams, ka varētu atrast daudz mītu, leģendu un vēsturisku nostāstu, kas mūs ciešāk saistītu ar šo vietu. Taču Zolitūdes mikrorajona koncepcijas autori nav ļāvušies šādai nostalģijai. Un jāsaka, ka asā dzīvokļu problēma un celtniecības konveijera iespēju samezglojumi neļauj domāt par kaut ko tādu. Tādēļ projekta autori spiesti mums piedāvāt kārtējo industriāli tehniskās re- volūcijas mītu, kuru sērija masveidā tika aizsākta pirms 30 gadiem. Mēs jau esam pieraduši neticēt šiem ZTR mītiem, kuri vēsta par to, ka mašīnas un tehnoloģija var ļoti strauji uzlabot mūsu dzīvi, ka saule, pla- šums un standartveida estētika ir labāki par vēsturisko mantojumu un citām pagātnes paliekām, ka dzīve jaunajos namos ir brīva no visām sociālām kaitēm, ka kaut kas jauns un liels ir labāks nekā vecs un mazs utt. šīs modernisma utopijas izpausmes ir sakompromitējušās, un tādēļ nav nekāds brīnums, ka arī Zolitūdes vērtējumos sastopamas skeptiskas notis.

Uz Zolitūdes mikrorajonu ēnu met iesīkstējusī modernisma rutīna, no kuras projektētājiem nemaz nav viegli atbrīvoties (šī atbrīvošanās diemžēl vismazāk ir atkarīga no pašu arhitektu gribas). Vispirms tas attiecas uz pilnīgu vietas atmosfēras ignorēšanu. Nerespektējot veco infrastruktūru un vecos virzienus, tiek radīts pilnīgi jauns ielu tīkls jaunos leņķos. Dažas vecās ielas pilnīgi likvidētas (piemēram, poētiskā Rikšotāju iela), citas aizsprostotas. Vietās, kur vecā infrastruktūra saglabājas, to kā milzu iekavas ieskauj deviņstāvu 119. sērijas nami: «šie te vecie koki un šīs te vecās mājas ir tikai tā starp citu iekavās, re, kādi mēs esam vareni!» 
Otra modernisma rutīnas izpausme parādās dzīvojamo ēku fasādēs. Tās ir interesantas vienā eksemplārā, taču kopumā līdz šim uzbūvētajā Zolitūdes daļā dominē mājas diagrammas vai mājas mikroshēmas, kuru tēls gan ir visnotaļ elektronisks, taču neliecina par iespējām tās īsti cilvēcīgi apdzīvot. Tas pats sakāms arī par vafeļu un šokolādes toņiem, šis salikums nebūt nav slikts, taču ne jau tik plaši: Leiputrija ir laba īsu brīdi, bet šeit jau sāk izskatīties pēc ilgas pārēšanās. lespējams, ka vieglāk ir pieļaut šādu kolo- ristiski ekoloģisku agresiju nekā regulāri pārkārtot paneļu apdares konveijera darbību, bet vai pēc divdesmit trīsdesmit gadiem kāds to spēs saprast?"

Hardijs Lediņš (Literatūra un Māksla nr.29 (17.07.1987)

Nujā, mūsdienās toreizējā modernā Zolitūde izskatās jau nedaudz apbružāta un izveidojusi savu vēstures uzslāņojumu. Daudzas ielas tur izskatās kā alejas. Biju ciemos Ruses ielā, Pārdaugavas bērnu un jauniešu centrā "Altona". Vienu sienu rotā dāma ar saulessargu no 19.gs. kā atsauce uz veco Solitūdi. Zilā tērpā. Šķiet, ka bērniem visvairāk apkaime asociējas ar kaķiem, kurus pedagogi izvēlējušies kā centra atpazīšanas zīmi. Uz gaiteņa sienas kaķu zīmējumi un gleznojumi. Lavandas kā atsauce uz Franciju. Jauki, ka skolēniem regulāri tiek rīkotas izzinošas pastaigas pa Zolitūdi. Šodien vienojāmies, ka arī mūsu ēka tiks iekļauta pastaigu maršrutā. Apskatīju Zolitūdes fotogrāfijas, it kā no putna lidojuma. Tās uzņēmis kāds no bijušajiem audzēkņiem, kas no sava augstā torņa laikam katru dienu fotografē Zolitūdi dažādos diennakts laikos un apstākļos. "Arī mēs strādājam gan dienu, gan nakti," teica direktora vietniece izglītības jomā. Visi pulciņi bērniem ir bez  maksas, atskaitot klavierspēli un valodas (5 eiro mēnesī). Nav nemaz tik vientuļi Zolitūdē, pamazām šeit atrodu mazas, skaistas saliņas un entuziastiskus cilvēkus.


 
 
木
05 March 2024 @ 02:42 pm
Jauns skatījums uz Imantu  
"Imanta ir iekārtojusies žāklītī starp vilciena un tramvaja sliedēm. Izkāpjot no tramvaja, mēs nokļūstam vidē, kur ir plašums, tramvajs, augstas jaunceltnes, «Lidl» lielveikals. «Kā ārzemēs,» es nodomāju. Sekojot Anniņmuižas bulvārim, dodamies Imantas dzelzceļa stacijas virzienā. Nokļūstot Jūrmalas gatvē, ainavā izceļas Annas Līvas Traumanes un Harija Vucena vides mākslas darbs «Zilais miglas vāls», kas veidots Latvijas laikmetīgās mākslas centra mākslas programmai «Kopā». Mēs to apstaigājam, uzkāpjam uz tā, apspriežam, cik programma «Kopā» bija foršs un vajadzīgs projekts, un, cerams, kas līdzīgs notiks vēl, un dodamies tālāk cauri mežam līdz gājēju un veloceliņam, kas gar dzelzceļa sliedēm stiepjas līdz pat Jūrmalai. Gar ceļu izvietojies sporta centrs, jaunais dzīvojamo ēku projekts «Akācijas» un šobrīd slēgts mini zoodārzs."

Liene Pavlovska
https://www.fold.lv/2022/11/ar-vienu-vilcienu-ritdiena-pastaiga-imanta/

"Es, ziniet, esmu tāds kā Sarkandaugavas vai Čiekurkalna tipa cilvēks. Visi tie Pārdaugavas tālie dzīvojamie rajoni man ir galīgi sveši un nepazīstami. Cilvēkus tur nost sitot, pedofili staigājot, hakeri dzīvojot – lūk, tāda propaganda pa maniem Sarkandaugavas kanāliem staro ārā. Ne tur pussabrukušu koka šķūnīšu, ne vecu kapu vai bezpajumtnieku pilsētiņu. Viens betons un veikali. Vairāk par divām reizēm savā mūžā Imantā neesmu bijis. Ko man tur meklēt? Problēmas? Nē, paldies, labais ser. Problēmu man pietiek.
Lūk, tā arī dzīvoju, Imantu negribēdams, līdz padzirdēju, ka tur esot kaut kādi leģendāri mēra kapi. Kopš tā brīža Imanta kļuva par manu mīļāko Rīgas rajonu. Izcila vieta. Skaisti betona nami, veloceliņš, smaidīgi cilvēki, lieli veikali ar visplašāko izvēli. Nevis kā pie mums Sarkandaugavā – divas bodes, pussabrukuši nami, kuros kāpnes godīgiem cilvēkiem uz galvas krīt, Tvaika iela, pa kuru allaž siro, ziniet, visnotaļ interesantas un “mākslinieciskas” personības, un vēl šitā osta vai kas, kur cauras dienas ogles ber vagonos un smirdina. (..)

Kad pa Jūrmalas gatvi iebraucu Imantā, man no sajūsmas aizcērtas elpa. Tavu plašu ielu! Krustojumā ar Kurzemes prospektu vispār atplešu muti – tik dzīvu un skaistu satiksmi redzējis vēl neesmu. Kārojas jau uzreiz griezt iekšā prospektā, lai dotos uz pieticīgo Imantas tirgu, kur pasniedzot par Bolderājas kebabu krietni labāko Imantas kebabu, tomēr pienākums ir pienākums – mēra kapiem priekšroka.

Virzos tālāk pa Jūrmalas gatvi. Iebraucu kaut kādā gājēju mežā. Elpa atkal aizraujas no tā, kāda tur tīrība un kārtība. Cilvēki bariem vien staigā, elpo gaisu, pēta putnus, vāveres. Nekur nemana atkritumu kaudzes, nekur nav pudeļu vai papīru. Pavasara idille, goda vārds."

Rolands Virks
https://www.tvnet.lv/7220224/kapu-detektivs-mera-kapi-imanta
 
 
木
04 March 2024 @ 10:34 am
 
Skabarga savā acī ļoti sāp.
 
 
木
03 March 2024 @ 02:51 pm
Krāsu redze  
Baltā

Snaudīga puisēna smaids.
Cerība.
Tā reize, kad pasaka: „Vēža nav!”
Labu darīt - nevaicājot, ko guvu.
Viss, kas nes cilvēkam laimi...
pat
mierinot teikti glaimi.
Tā reize,
kad cilvēks cilvēkam tuvu!

Resuls Rza
atdzejojis Uldis Bērziņš


Citas baltā nokrāsas )
 
 
木
14 February 2024 @ 03:32 pm
Vecas vēstules  
"Nesen, kārtējo reizi pārceļoties un iztukšojot skapjus, es izcēlu gaismā arī savus veco vēstuļu un pastkartīšu slāņus. Tur ir līdzīgas liecības no senākām attiecībām, par kurām ikdienā reti nākas atcerēties – un reizēm nemaz arī negribas. Tomēr no šiem mīlestības apliecinājumiem un vienkārši sirsnīgām zīmītēm ir grūti atbrīvoties. Lai cik sāpīgas atmiņas tās reizēm uzjundītu, liekas, ka to izmešana nozīmētu nodot toreizējās sajūtas un līdz ar to arī sevi pašu. Pagātni vienalga nav iespējams izmest miskastē, pat ja dažkārt nākas mēģināt. Bet tad paiet gadi un izrādās, ka agrākās sāpes tomēr ir sadzijušas un pastkartīte, kas savulaik tika nolikta malā, lai par tām neatgādinātu, tagad atkal ir skaista piemiņa.

Un tā mēs atgriežamies pie zīmītēm, ar roku rakstītām vēstulēm kā vizuāliem un materiāliem enkuriem, kas apliecina mīlestības klātesamību un nezūdamību. Jo patiesi – pietiek tiem uzmest vienu vienīgu skatienu, lai viegla sirds iesmelgšanās atgādinātu par reiz bijušo un nebijušo. Tas nav atgādinājums tikai par mīlestību vien, bet arī par to, ka tā paliek, lai kā mēs mēģinātu pacelties tai pāri, – kaut vai kā šī pati sirds ietrīsēšanās, atbalss visām iepriekšējām reizēm. Nav pat svarīgi, kā viss ir beidzies vai turpinās, nav svarīgi, ka reiz mēs bijām citi un vēlāk varbūt atkal vairs neatpazīsim pašreizējo sevi. Jo mīlestība jau nebeidzas."

Vilis Kasims
https://www.punctummagazine.lv/2024/02/14/milestibas-vestule-milestibas-vestulem/
 
 
木
05 February 2024 @ 12:20 pm
Prāta slazds  
"Vai nav tā, ka gandrīz ikviens cilvēks ir viegli manipulējams, jo labprāt pieņem to informāciju, kas viņam patīk, un noraida to, kas nepatīk? Tā teikt, mēs atrodamies pašu izveidotajā prāta slazdā un mums nav iespējams objektīvi spriest par procesiem pasaulē.

Jā, tā ir taisnība. Mēs dodam priekšroku uzskatam, kas atbilst mūsu pasaules skatījumam, neraugoties uz to, vai tas ir patiess vai aplams. Jāatzīst, mūsu ikdienas domāšana bieži vien ir šķība un greiza, bet ar zinātni ir pavisam cita lieta.

Saviem studentiem es stāstu, ka zinātne ir ļoti veselīga nodarbošanās, jo šeit mēs atsakāmies no ikdienišķās tendences domāt aplami, ja tas ir atbilstoši mūsu ierastajam pasaules skatījumam un mums tīkamajam viedoklim. Turklāt zinātne mūs padara jaunus, tā prasa fleksiblitāti. Tikko ir jauns pētījumu rezultāts, mums tam ir jāpiemērojas. Tas ir mums saistošs. Savukārt ikdienas dzīvē mēs bieži vien ar nagiem un ragiem iekrampējamies savā vecajā viedoklī un nevēlamies mainīties. Jo tā ir ērtāk. Ikdienas dzīvē mēs saaugam ar mums tīkamajiem uzskatiem, nereti nediskutējam alternatīvas un ātri kļūstam veci un dogmatiski."

https://jauns.lv/raksts/9viri/579129-profesors-jurgis-skilters-ir-pieradits-ka-ar-mums-var-manipulet
 
 
木
03 February 2024 @ 03:44 am
Salūza  
Kirstenas Torupas valoda ir tik skaista un dzīvīga Ingas Mežaraupes atveidojumā. Varbūt tāpēc viņas grāmatu "Līdz ārprātam, līdz nāvei" ir tik grūti lasīt. Emociju un iztēles dēļ smagi. Ne velti par epigrāfu izvēlēts Olgas Tokarčukas citāts.
"..ja nepastāvētu ne racionalizācija, ne sublimācija, ne izstumšana un ja būtu iespējams paraudzīties uz pasauli godīgi un drosmīgi, bez jebkādiem aizsargmehānismiem, mums visiem salūztu sirds."
 
 
木
31 January 2024 @ 10:10 pm
Atliktais cibas ieraksts janvārī  
Pateicoties cibiņai vilibaldis kopš jaunā gada pie sienas ir brīnišķīgs kalendārs ar mākslas darbiem. Gandrīz katru vakaru pēc darba lūkošanās sienā (mana nekā nedarīšanas atpūta) kļuvusi vēl aizraujošāka. Ik reizi Ilzes Preisas ainavā, kas pārtop portretā, var saskatīt ko citu. Tie paši bezgala senie jautājumi: no kā esam veidoti un no kurienes nākam? Ļoti skaists ceļojums pagaidām. "Cilvēks ir vieta, kur visums apzinās pats sevi".
 
 
木
30 January 2024 @ 12:40 am
Varbūt viņi nezināja, cik ļoti es ilgojos pēc mīlestības un sarunām  
"Vecāki vienmēr bija aizņemti. Mani pieskatīt uzticēja brālim, tas nozīmēja - nevienam. Viņš ar sava vecuma puikām spēlēja bumbu, es tupēju ēnā uz soliņa un vēroju. Zēni negribēja, lai maisos pa kājām:
"Ej uz savu vietu! Netraucē!"
Bērnībā es ļoti maz runāju. Ne tāpēc, ka tas būtu manā iedabā, bet tāpēc, ka nebija ar ko runāt. Nespēju izdomāt iemeslu, lai traucētu vecākus.
Savā trīs četru gadu vecumā sāpīgi izjutu mīlestības trūkumu. Netraucē! - briesmīgs vārds. Es sāku cīņu par mīlestību, bet nekas neizdevās. Manā uztverē vecāki bija kā dievi, svētie. Kas man būtu jādara, lai mani vispār ievērotu? Tomēr, ja vecāki kaut ko teica, šie vārdi palika atmiņā visu mūžu.

Vēlāk mamma teica, ka visdrošāk ir vispār nepieskarties nekam, kas nav tavs. Šis notikums noteica visas dzīves nokrāsu. Bez aicināšanas negāju ne vecāku, brāļa istabā, ne kaimiņu dzīvoklī. Cik atceros, savā dzīvē esmu iegājusi tikai dažās mājās."

Biruta Delle - "Mans ceļš"
Birutas Delles glezna "Mazais princis"
(1978)
 
 
木
28 November 2023 @ 01:24 am
Zīle  
"Vasaras skolā skolotājs Dmitrijs mums teica, ka varēsim rakstīt ikonas. Es biju pārpratusi uzdevumu un sapratusi, ka jāuztaisa garīgi piepildīta bilde, tādēļ uzzīmēju skici, kurā bija skulptūra kā pumpurs. To es gribēju gleznot. Skolotājs teica, ka ikonogrāfijā ir stingri principi, tiek pārzīmēti senie darbi un arī man tas ir jādara. Pārdzīvoju, ka netiek akceptēta mana ideja. Es taču no sevis devu tobrīd garīgi vispiepildītāko darbu! Šķita jocīgi, ka man jāzīmē ikona, kura man neko neizsaka, jo tobrīd kristietība man bija gandrīz sveša pasaule. Pārdzīvoju un raudāju, skolotājs mani uzklausīja un teica, lai esmu atvērta, un, ka pasaule ir plašāka, nekā es domāju, ļoti īpaša. Viņš man atklāja kāda vārda nozīmi - милосердиe. Viņš pateica šo vārdu - mīlestība no visas sirds -, un tas visu pagrieza. Tad atradu arī kontaktu ar Baznīcu. Tā viss sākās.

Toreiz skolotājs Dmitrijs bija pretimnākošs un teica, ka drīkstu paņemt motīvu no savas skices, bet tas jāuzglezno pēc principiem, kādi ir ikonu glezniecībā. Biju pateicīga. Un arī savā mākslā tagad es neizmantoju ikonogrāfijas pamatus, taču uztveru šos darbus kā ikonas.

Kad atklāj ticību, tad šķiet, kāpēc vispār nodarboties ar mākslu, jo piepildījums nāk caur attiecībām ar Dievu. Arī māksla pati par sevi var būt avots, caur kuru cilvēks gūst garīgu pieredzi, bet, kad nokļūsti tajā citā līmenī - attiecībās ar Dievu -, tad šķiet, kāpēc vēl turpināt mākslu? Bet māksliniekam ir jāturpina, jo viņš dod jau citā kvalitātē. Bija laiks, kad man pietika tikai ar Baznīcu un labām attiecībām ģimenē. Bet tagad redzu, ka ir jābūt mākslā, jābūt kultūras dzīvē, ir svarīgi būt par vēstnesi."

Zīle Ziemele
 
 
木
25 November 2023 @ 01:05 am
Mierīga vērošana un saplūsme  
"Es saprotu, ka neko nezaudēju, paliekot uz vietas un noraugoties, kā viss notiek. Es neko nevaru paātrināt, un, tā kā esmu tagad iekārtojies, varu izmantot visas skaistās dienas, visas iespējas, lai kuru katru brīdi notvertu gleznu.(..) Japāņu mākslinieks pēta tikai vienu zāles stiebru. Zāles stiebrs ļauj viņam zīmēt visus augus, tad gadalaikus, lielās ainavas, visbeidzot dzīvniekus, tad cilvēka figūru. Tā viņš pavada savu dzīvi, un dzīve ir pārāk īsa, lai paveiktu visu.

Tā pat nav īsta reliģija, ko mums māca šie tik vienkāršie japāņi, kuri dzīvo dabā, itin kā viņi paši būtu puķes."

Vincents Van Gogs (Vēstules no Provansas)
 
 
 
木
21 October 2023 @ 07:49 pm
Dzeja dziedē  
"Kaut nu jums nenāktos ciest manu uzskatu vai darbības dēļ."

Anna Auziņa

https://www.punctummagazine.lv/2023/10/20/4-maijs/
 
 
木
19 October 2023 @ 01:01 am
Sniega māsa  
Pirms pāris nedēļām ievēroju grāmatu ar brīnišķīgām un ļoti skaistām ilustrācijām. Tā nu izlasīju Marjas Lundes grāmatu "Sniega māsa". Tik labi saprotu, ka cilvēkiem lielās skumjās pazūd vārdi. Paliek tikai īsi, aprauti teikumi par laikapstākļiem. Arī viņu būtība sastingst, paliek tikai tas, kas vajadzīgs funkcionēšanai. Un no malas šķiet, ka viņi vairs nav paši, tikai tēlo sevi. Un tādā stāvoklī arī svētkus neviens vairs neprot svinēt. Tagad ļoti, ļoti gribu izlasīt rakstnieces pārējās grāmatas tulkojumos. Gan Saules sargātāju, gan Bišu vēsturi.

 
 
木
10 September 2023 @ 10:50 pm
Sajūta, ka pat viena nepareiza kustība var būt postoša  
"Tas bija tāpat kā tad, kad šahā veicat gājienu un, noņemot pirkstu no figūras, jūs redzat kļūdu, ko esat pieļāvis. Rodas panika, jo jūs vēl nezināt tās katastrofas mērogu, kurai esat atstājis sevi atvērtu”.

Kadzuo Išiguro "Neļauj man aiziet"
 
 
木
29 August 2023 @ 12:16 am
Valodu mīļotāji sapratīs  
"Vienīgi tad, kad Leilands strādāja pie tulkojuma un stundu pēc stundas meklēja īstos vārdus, viņš bija pasargāts no šīs sajūtas, ka realitāte atkāpjas un gaist. Vienīgi tad viss bija kārtībā, pilns tagadnes. 

  Jau tajā pašā vakarā Leilands bija apsēdies Britu muzeja lasītavā, paņēmis Encyclopedia Britannica un izlasījis šķirkli par Maltu un tās valodu. Radusies no Magriba arābu valodas, vienīgā semītu valoda Eiropā, kā arī vienīgā semītu valoda, kas izmanto latīņu alfabētu. Bibliotēkā atradās veca gramatikas grāmata un bieza vārdnīca. Viņš lasīja kā drudzī, aizgāja pēdējais un nokavēja darbu viesnīcā. Nākamajā dienā viņš apstaigāja visus pilsētas antikvariātus, līdz atrada šo gramatikas grāmatu un vārdnīcu. Šajā mēnesī tā bija viņa pēdējā nauda, un nākamajās dienās bija jāpietiek ar viesnīcas brokastīm, ko viņš saņēma savas maiņad beigās. Naktīs viņš sēdēja aiz letes un šķirstīja lapas stundu pēc stundas. Viesnīcas īpašnieks Džons Teilors apvaicājās par viņa grāmatām. "Malta? Vēl nesen tā piederēja mums, tur visi runā angliski. Priekš kam tad mācīties maltiešu valodu?" Viņš vienkārši gribot to prast, Leilands atbildēja; vienkārši prast. "Vienkārši tāpat?" Vienkārši tāpat. "I see," Teilors noteica un veltīja viņam savādu skatienu. Arī vēlāk Leilands šad tad bija dzirdējis šādus jautājumus. "Sardu valoda? Sardīnijā taču visi saprot itāliski." Viņš gribot dzirdēt, kā tā skan, Leilands bija sacījis, un gribot dzirdēt ne tikai vārdu skaņu, bet arī cilvēku skaņu, viņu dzīves skaņu." 

 Paskāls Mersjē - Vārdu svars
 
 
木
21 August 2023 @ 12:10 am
I'm kin to Argos recognizing Ulysses  
No sirds nocietināšanās atpestī )
 
 
Current Music: Colleen - I'm kin
 
 
木
18 August 2023 @ 04:14 pm
Varbūt tiešām dzīvoju sapnī, bet vai tas nav brīnumaini, kas iztēlotais tomēr pastāv??  
Esmu vienīgais cilvēks virs Zemes un varbūt
nav nedz Zemes, nedz cilvēka.
Varbūt kāds dievs mani māna.
Varbūt kāds dievs mani nolādējis ar laiku,
šo ilgo ilūziju.
Esmu izsapņojis mēnesi un savas acis,
kas to skata.
Esmu izsapņojis vakaru un pirmās dienas rītu.
Esmu izsapņojis Kartāgu un leģionus,
kas Kartāgu izpostīja.
Esmu izsapņojis Lukānu.
Esmu izsapņojis Golgātas kalnu
un Romas krustus.
Esmu izsapņojis ģeometriju.
Esmu izsapņojis punktu, līniju, plakni un
apjomu.
Esmu izsapņojis dzelteno, sarkano un zilo.
Esmu izsapņojis globusus un karaļvalstis un
sēras rītausmā.
Esmu izsapņojis neizsakāmas ciešanas.
Esmu izsapņojis šaubas un pārliecību.
Esmu izsapņojis vakardienu,
Bet varbūt man vakardienas nav bijis,
varbūt es neesmu dzimis.
Kas zina - es sapņoju, ka esmu sapņojis.

Horhe Luiss Borhess
 
 
木
03 August 2023 @ 09:33 pm
Gaišo skumju diena  
Un, lai arī cik daudz krītošu zvaigžņu es redzēju, man bija viena vienīgs vēlēšanās: lai draudzība nekad nebeigtos.
 
 
木
01 August 2023 @ 02:38 am
Viesmīlība, tukšums, dēmoni  
"Dēmoni nāk neaicināti, kad māja ir tukša. Citiem viesiem laipni jāatver durvis."
Dāgs Hammeršelds

Pirmo daļu saprotu, otru ne pārāk. Tā jau skaidrs, ka pilnīga noslēgšanās nav veselīga, bet kāpēc tukšums ir kaut kas slikts?