Esmu vienīgais cilvēks virs Zemes un varbūt
nav nedz Zemes, nedz cilvēka.
Varbūt kāds dievs mani māna.
Varbūt kāds dievs mani nolādējis ar laiku,
šo ilgo ilūziju.
Esmu izsapņojis mēnesi un savas acis,
kas to skata.
Esmu izsapņojis vakaru un pirmās dienas rītu.
Esmu izsapņojis Kartāgu un leģionus,
kas Kartāgu izpostīja.
Esmu izsapņojis Lukānu.
Esmu izsapņojis Golgātas kalnu
un Romas krustus.
Esmu izsapņojis ģeometriju.
Esmu izsapņojis punktu, līniju, plakni un
apjomu.
Esmu izsapņojis dzelteno, sarkano un zilo.
Esmu izsapņojis globusus un karaļvalstis un
sēras rītausmā.
Esmu izsapņojis neizsakāmas ciešanas.
Esmu izsapņojis šaubas un pārliecību.
Esmu izsapņojis vakardienu,
Bet varbūt man vakardienas nav bijis,
varbūt es neesmu dzimis.
Kas zina - es sapņoju, ka esmu sapņojis.

Horhe Luiss Borhess

"Dēmoni nāk neaicināti, kad māja ir tukša. Citiem viesiem laipni jāatver durvis."
Dāgs Hammeršelds

Pirmo daļu saprotu, otru ne pārāk. Tā jau skaidrs, ka pilnīga noslēgšanās nav veselīga, bet kāpēc tukšums ir kaut kas slikts?

"Viņi dzīvoja dīvainā laikā. Visur uzliesmoja kari un konflikti, nelegāli komunisti kala slepenus plānus. (..) Pirms dažām nedēļām Tūne bija redzējis četrus jaunus vīriešus garos, melnos mēteļos kādu rītu paceļam roku Hitlera sveicienā pie Jaunā studentu nama.

Bija dienas, kad šķita, ka pavasara gaisma pazūd, it kā cilvēcei vairs netiktu dāvātas vasaras. Tādās dienās Tūne jutās mokoši nederīgs, gluži kā Čaplina klaidonis "Modernajos laikos", vai tā, it kā būtu iekļuvis kādā Žila Verna mašīnā, kas aizvedusi uz laikmetu, kurā viņš neiederas, ēru, kur vērtē tikai fizisku spēku. Uz laiku, kas prasa bezdomu drosmi no visiem un ikviena.

Drosme nekad nav bijusi Tūnes stiprā puse. Viņa specialiāte bija analīze un pārdomas.

Jautājums tikai, vai tās kādam vēl vajadzīgas.

Tagadni apvēdīja kaut kāds sens smārds, un Tūnem bija aizdomas, ka tā ir gaidāmo upuru smaka.

Kad viņš jaunībā studēja jurisprudenci, apkārt plauka cerība, ka cilvēki, kas bijuši vienkārši pavalstnieki, pamazām kļūst par pilntiesīgiem pilsoņiem. "Beidzot," ļaudis teica cits citam, un šāda sajūta valdīja gandrīz visā Eiropā, tā bija daļa no jaunās lietišķības, no gurduma pēc lielā slaktiņa.

Karam vairs neuzticējās kā risinājumam. Ļaudis izvēlējās ticēt, ka cilvēks var mainīties.

Bet tagad atkal bija pieprasīts kvēls naids pret īstiem un iedomātiem ienaidniekiem.

Un beznosacījuma mīlestība pret mītisku, sievišķotu dzimteni, tikpat akla un bezcerīga kā kurmja mīlestība pret savu alu.

Jaunava Somija. Māte Zviedrija. Nacistu frāzes par sievieti kā svarīgāko vācu mantojuma glabātāju. Un kas cits gan vīdēja aiz Staļina prasības pēc reālisma mākslā un rūpnieciskiem varoņdarbiem, ja ne Māte Krievija, kuru Ļeņins bija centies aprakt.

Ko gan vēl citu tas varēja nozīmēt, ja ne to, ka miljoniem jaunu vīriešu līķu atkal tiks aprakti zemē pie kaujas lauka, tik tuvu virskārtai, ka šīs vietas odīs pēc līķiem vēl desmitiem gadu pēc tam. Jautājums tikai, kad šī upurēšana sāksies.

Tomēr Tūne negrasījās padoties. Brīvdomība bija viņa dzīvinošais gars, pasaules uzskats, uz kuru viņš gājis daudzus garus gadus, viņš to mierīgā veidā aizstāvēs tik ilgi, kamēr vien dzīvos.

Un, par spīti visam, drīz pienāks vasara ar jūru, šērām un vasaras māju."

Šells Vesto "Trešdienu klubs"

"Gan kinofilmai, gan gleznai ir sākums un beigas, taču atšķirībā no kino gleznā vis redzams vienlaicīgi." Vineta Kaulača.

Vēl nedaudz un šķiet atgūšu prieku un vēlmi iet uz izstādēm, ja spēšu iemājot un dzīvot gleznās.

"Magdai patīk bērni, bet bieži Magda grib būt viena un vērot. Vērošanā citi traucē. Jaucas pa vidu, klaigā, bet jāvēro ir klusumā. Magda vēro, kā viss aug. Ieslīd mammas dārzā starp upeņu krūmiem un vēro dilles. Osta un skatās. Tas, kas aug, vienmēr ir mainīgs. Katru reizi, kad Magda atnāk, tas ir jau citāds. (..) Magda skatās ilgi un klusi. Kad viņa nogurst vērot, skrien pie bērniem spēlēties. Tad arī viņa klaigā un lēkā, smejas pilnā balsī un apreibst šūpolēs.


"Magda, kur tu visu laiku pazūdi?" vienu dienu viņai jautā Toms.

"Es nekur nepazūdu," Magda saka un droši skatās Tomam acīs.

"Tu pazūdi gan! Jau vairākas dienas nenāc pie mums spēlēties!" Toms viņai pārmet.

"Nāku gan!" Magda nepadodas un tāpēc tagad katru dienu mazliet ar sētas bērniem paspēlējas.

Nav jau tā, ka viņai nepatiktu spēlēties. Dažreiz tīri labi patīk, bet Magdai vajag arī to klusumu viņas dārzā. To kluso vērošanu. Viņai ir jābūt klāt, kad pasaule aug."
Laura Vinogradova - Tētis un suns

Izlasīju nelielo dzejas grāmatiņu Netikumīgie. Savas nevērības dēļ nez kāpēc biju iedomājusies, ka tai ir tikai divi autori, jaunie dzejnieki Meļķe un Ķirķis. Un pat nobrīnījos, kā tik labi var atdarināt Vērdiņu? Un kādā sakarā ironija? Bet tad beigās paskatījos autorus un viss salikās pa plauktiņiem. Varbūt tikai Ķirķi no Ēča būtu grūti atšķirt. Nedaudz žēl, ka neaizgāju uz izrādi.

"Grētai patīk arktisko tuksnešu dzīvnieki
un viņa negrib lai tie izmirst bet viņa neko nevar darīt
Viņa šķiro atkritumus un tā tālāk bet tāpat neko nevar darīt
- Tev neuznāk tādas milzu skumjas par to, ka nevari neko darīt?
Es jautāju
- Uznāk.
- Kad tas parasti notiek?
- Vakarā."

Nu kāpēc sevi tā skumdinu? Varētu arī grāmatas nelasīt un norobežoties no visa. Bet nekas nav nejauši, ja rokās nonāk divas grāmatas par narkotikām un depresiju, tad īstais laiks to lasīšanai.


Aprīlī uzzināju, ka teātra studijā Kāpnes iestudēta luga "Mēs, Zoo stacijas bērni" un visas biļetes izpārdotas. Tā nu izvilku no plaukta vidusskolas laikā lasīto grāmatu un atdāvināju jauniešu centram Imantā. Labāk lai grāmata ir apritē, ja var kādam palīdzēt. Bet sanāca pārlasīt pašai, jo pirms nedēļas grāmata pie manis atgriezās. Tikai cits eksemplārs nobružātā veidolā. Bibliotēkā to norakstīja un es paņēmu uz mājām, jo nemaz tik sliktā stāvoklī nav. Varot atpakaļ nenest.


No pieaugušā skatpunkta tagad ļoti sāpīgi un skumji lasīt šo grāmatu, jo nekas īsti mainījies nav, valda vienaldzība un ilūzijas, ka viss ir kārtībā.


Mierinājumam - vismaz ir atnācis skaists gadalaiks. Pēc visām šausmām laikam vairs neticēju, ka tādu te atkal piedzīvošu, arī cilvēku apģērbs kļuvis krāsaināks un daudzveidīgāks. Par depresijas grāmatu varbūt uzrakstīšu citu reizi, ja pietiks spēka un būs, ko teikt.

Reizēm grāmatas pašas atrod ceļu pie manis. Palīdzēju vienai meitenei meklēt grāmatas par pētniecisko darbu rakstīšanu, bet pie manis atnāca grāmatiņa "Vadlīnijas intervētājiem un atmiņu rakstītājiem". Tur ir skaists epigrāfs: "Katrs neizstāstīts dzīvesstāsts ir kā bibliotēka, kas nodegusi." (Pols Tompsons)

"Galvenais padoms - būt uzmanīgiem un vērīgiem, prast novērtēt otra cilvēka uzticēšanos. Visbiežāk to saņemam kā dāvanu, kam līdzi nāk uzdevums."

Tie neesat vis jūs, dāsnie zelta
ūdeņi, kas plūstat
caur papardēm, - tā ir mana dvēsele.

Tie neesat vis jūs, spirgtie un svabadie
spārni, kas izplešat zaļu
varavīksni, - tā ir mana dvēsele.

Tie neesat vis jūs, maigie un sarkanie
zari, kas šūpojaties
rāmā vējā, - tā ir mana dvēsele.

Tās neesat vis jūs, skaidrās un skaļās balsis, kas izskanat
no rietošas saules, - tā ir mana dvēsele.

Huans Ramons Himeness

Dzirdēju, ka nemaz nevarot būt pārāk atvērta sirds. Bet no otras puses: "Lai tavs prāts ir atvērts. Bet pielūko, lai tas neizkrīt pa logu." Varbūt reizēm noslēgšanās nav nekas slikts. 

"Pa īstam to var apjaus vien tāds, kas mīlējis bez vārdiem. Tā, ka nespēj dzīvot. Tā, ka nespēj par to runāt. Bet, redzi, atkal iznāk muldēšana. Pat tad, kad tev atņem gaisu, nu to pašu kādu, ko esi mīlējis, tu taču turpini elpot un kā dabiska instinkta dzīts apinis atrodi kādu pieķeršanās sprunguli, lai vītos tālāk. Tad atskārsti, ka tiec galā tīri labi un visi tavi pārdzīvojumi un nespēja ir mazliet meli. Bet tas nav briesmīgākais. Ar visu savu locīšanos tu vienmēr zināsi, ka tomēr kāds nav varējis kā tu, nav spējis sev samelot un pieķerties kā apinis praulam. Un tu varēji kaut ko darīt. Bet nokavēji. Un viss. Un atkal meli. Jo tu taču dzīvo un kulies tīri labi."

Dace Vīgante "Romantiķis"

"Devos meklēt sev mājas. Citi cilvēki mēdz šaut - uz sevi vai citien -, es devos meklēt sev mājas. Mājas, kas dziedinātu un remdētu, kas uzbūvētu mani tāpat kā es uzbūvētu tās, un tā mēs viens otram darītu labu.

"Ej un atrodu sev māju, kur kāds jau dzīvojis pirms tevis," mamma man norādīja, "mazu un vecu. Pielabo to mazliet... Un pielūko, lai tā būtu vecā ciemā. Un lai koki blakus būtu krietni paaugušies, vislabāk, ja tur augtu cipreses, bet arī nobrieduši maizeskoki būtu gana labi, un pieraugi, lai no celiņa plaisām spraucas nezāles."

Viņa man paskaidroja, ka vecā ciemā visas senās ķildas jau rimušas, mūžsenie ienaidnieki jau samierinājušies, un arī visas lielās mīlestības, ne jau sīkās un ikdienišķās, jau rimušās, un tādā vietā vairs nevajag tērēt spēkus minējumiem un bezjēdzīgām darbībām."

Meirs Šalevs - Balodis un zēns

Tad jau laikam esmu izdegšanas riska grupā, jo, šķiet, ka esmu neirotiska perfekcioniste un, iespējams, arī ar zemu pašvērtējumu. Nē, ar šo nav jālielās, bet jāmācās empātija pret sevi, kontakts ar sevi.

Par skaisto: mums uz darbu atnesa sniegpulkstenītes no meža. Žēl, ka noplūktas puķītes ilgi nedzīvo. Ja pastaigājas pa Zolitūdi, daudz kur māju pagalmos var redzēt. Šķiet, ka jau marta sākumā viņas redzēju pirms lielajiem sniegiem.

"Traumatizējoši notikumi izjauc līdzsvaru, pastiprinot iekšējās pasaules nozīmīgumu, ja netiek saņemta palīdzība un atbalsts no ārējās pasaules. Atšķeļot daļu savas individualitātes un ieslēdzot to iekšējā pasaulē, tā tiek pasargāta no apdraudējuma, bet tā zaudē iespēju attīstīties. Pieredzes pārstrāde ļauj atjaunot saikni ar ārējo pasauli un integrēt atšķelto daļu." (D. Kalshed)

Mūsuprāt, tu esi ietekmēts.

Ko tik mēs neesam gatavi darīt, lai citi mūs pieņemtu!

"Šis nav mērenu pārrunu laiks, šis nav pielaidīgas politikas laiks, jo mums nav laika gaidīt, līdz kaut kas mainīsies pakāpeniski, pats no sevis. Posms, kad tas bija iespējams, diemžēl ir pagājis."

http://www.punctummagazine.lv/2023/03/06/esiet-gatavi-aizstavet-savu-zemi/