"Magdai patīk bērni, bet bieži Magda grib būt viena un vērot. Vērošanā citi traucē. Jaucas pa vidu, klaigā, bet jāvēro ir klusumā. Magda vēro, kā viss aug. Ieslīd mammas dārzā starp upeņu krūmiem un vēro dilles. Osta un skatās. Tas, kas aug, vienmēr ir mainīgs. Katru reizi, kad Magda atnāk, tas ir jau citāds. (..) Magda skatās ilgi un klusi. Kad viņa nogurst vērot, skrien pie bērniem spēlēties. Tad arī viņa klaigā un lēkā, smejas pilnā balsī un apreibst šūpolēs.


"Magda, kur tu visu laiku pazūdi?" vienu dienu viņai jautā Toms.

"Es nekur nepazūdu," Magda saka un droši skatās Tomam acīs.

"Tu pazūdi gan! Jau vairākas dienas nenāc pie mums spēlēties!" Toms viņai pārmet.

"Nāku gan!" Magda nepadodas un tāpēc tagad katru dienu mazliet ar sētas bērniem paspēlējas.

Nav jau tā, ka viņai nepatiktu spēlēties. Dažreiz tīri labi patīk, bet Magdai vajag arī to klusumu viņas dārzā. To kluso vērošanu. Viņai ir jābūt klāt, kad pasaule aug."
Laura Vinogradova - Tētis un suns