“.. vainas izjūta nolīst pār muguru kā silts, mierinošs lietus jūnijā. Vaina liek atkal celties un iet. Vaina mudina un kņudina. Vaina – tā ir tāda maza pātadziņa, kas uzšauj pa smadzenēm. Un tu šaujies augšā kā nātru sadzelts. Tu visu laiku esi kustībā kā tāds vilciņš. Ar vainas dopingu smadzenēs tu vari darīt lielas lietas. Tu kļūsti par pārcilvēku. Par varoni. Par jebko, kas nepieciešams, lai apslāpētu šo izjūtu. Tavs darba spars ir tik liels, ka tu vairs neesi tu pats.”

Džena Andersone

“Izslāpuši pēc jauniem iespaidiem mēs dodamies pārgājienos, braucam ceļojumos, kāpjam kalnos, pieņemam dažādus izaicinājumus. Vēlamies piepildīt savas maņas ar jauniem iespaidiem, saviļņojumiem, pārbaudījumiem. Ar laiku pierodam pie piedzīvotā un vēlamies doties vēl tālāk. Uz Ziemeļpolu, mēnesi, zvaigznēm…. Meklējot sevi tālumā, nereti pazaudējamies. Nekā jauna, viss jau ir bijis. Ko darīt tālāk? “Nekur nav jāskrien un ne pēc kā nav jāsteidzas, ir tikai jājūt lietu ritms un jāatrod sevi pašu šajos ritmos” tā saka Imants Ziedonis. Pamēģināsim aizvērt acis un “doties pretējā virzienā."

Ginta Stavrovska

"Ja viņš ir pūķis, kas lido kristāldzidros sfēriskā gara tukšumos, es esmu pelēkais eiropiešu zvirbulis, kas ņemas intelekta un šaubu putekļos."

K. Eihmanis
https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/sarunas/atstat-visu-lai-butu-20575

Janvārī bija tāda sajūta, it kā būtu iekāpusi kādā sliktā, tumši biedējošā sapnī, no kura grūti tikt ārā. Turklāt to visu pastiprināja neizgulētais miegs, tāpēc lielu daļu dienas pavadīju vieglā snaudā starp miega un nomoda pasauli. Iespējams, ka tieši tādā izmainītā apziņas stāvoklī man beidzot vajadzēja izlasīt Kristiana Krahta Mirušos, kas tikai pastiprināja dreifēšanu tumšā un sirreālā film noir noskaņā, kur autors radījis pavisam ačgārnus likumus un apzināti jauc sīkus vēstures faktus. Reizēm tiešām nesapratu, kāpēc lasu tik aukstu un nežēlīgu grāmatu, kur cilvēki ir tikai kā garām slīdošas dekorācijas vai rēgi. Nebūtiski un gaistoši. Iespējams, pievilka savdabīgais, ka nav ierastās pakļautības sižetam. Varbūt sen nebiju lasījusi t.s. mākslas literatūru. Tādu, ko var atļauties lasīt lēnām, gan izraut cauri pāris vakaros.Ja izslēdz sevī cilvēcību un parasto uztveri, tad pat interesants lasīšanas piedzīvojums, varoņus gan autors nesaudzē, bet nu ko var gribēt, ja jau pašā sākumā pasviež brutālu pašnāvības ainu. Intresanti, kā grāmata lasītos bez tulkotāja Dimiņa komentāriem un tagadējā noskaņojumā?

"Amakasu nespēja skatīties uz asinīm, nudien pretīgi, cik nolēmēts viņš jutās kino reģistrētā, dehumanizētā realitātes attēla priekšā.
Viss šis haoss atgādināja viņam sēpijas toņos drukātus fotoattēlus, kas reiz bija nonākuši viņa rokās - tajos bija redzams, kā ar linči tiek spīdzināts kāds nāvei nolemts noziedznieks impērijas laika Ķīnā. (..) Amakasu riebumā nometa attēlus zemē, it kā tie būtu sasmērēti ar kontaktindi; ir zināmas lietas, ko nedrīkst attēlot, nedrīkst pavairot, ir notikumi, kuros mēs sevi padarām līdzvainīgus, ja aplūkojam to reprodukciju, nudien, ar to pietika, tajā jau bija viss.

(..)
Viņam riebās savas valsts šaušalīgie noslēpumi, nerunīgums, kas netieši norāda uz visu, nepasakot neko, bet vienlaikus, kā jau kurš katrs japānis viņš ar dziļām aizdomām izturējās pret ārzemniekiem to bezdvēseliskuma dēļ."

"Labāk desmit reizes pievilties, nekā nevienam un nekad neticēt."
Z. Mauriņa

"Atvērtās beigas dažus skatītājus un lasītājus kaitina, bet mēs jau arī nezinām, kā katram no mums dzīve beigsies. Bet tas mūs nekaitina."
V. Freibergs

"We are all so afraid, we are all so alone, we all so need from outside the assurance of our own worthiness to exist. But these things pass away; inevitably they pass away as the shadows pass across sundials. It is sad, but it is so."

Ford Madox Ford

"Ja divi ķīvējas un vienam ir kārtīgi 50 procenti taisnības, tad tas ir ļoti labi un nav ko plēsties. Bet ja kādam ir 60 procenti taisnības? Tas ir jauki, tā ir liela laime un tāds lai pateicas Dievam Kungam. Bet ko lai saka par 75 procentiem taisnības? Gudri cilvēki domā, ka tas ir ļoti aizdomīgi. Nu, bet kā ar 100 procentiem? Tāds, kurš saka - viņam esot 100 procenti taisnības, ir nelietīgs razbainieks, briesmīgs burlaka un vislielākais bezgodis.

VECS EBREJS NO PIEKARPATIEM

"Te es gribētu piekrist, bet sevišķi uzlikt uzsvariņu
uz lēnumu. To laiku, kas jāvelta lasīšanai. Jo grāmatā nevar ar
pirkstu pabīdīt uz priekšu visus notikumus – katrs burts un vārds
ir jāizlasa un kas tur kopā veidojas un kāda tam ir jēga, tas ir
jāsaprot. Drukātas grāmatas lasīšana varētu glābt pasauli tieši
šajā nozīmē, ka tā palēnina dzīves tempu, tā mēs iegūstam laiku
un telpu domāšanai. Grāmata ir unikāla ar to, ka tā apvieno telpu
un laiku, jo tā ir telpiska un tajā pašā laikā secīga. Mēs nevaram
uztvert visu grāmatu uzreiz, kopumā, mums ir jāvelta grāmatai
laiks, un tas ir glābiņš mūsu radošumam, mūsu domāšanai, mūsu
spējai saprast pasauli."

Inese Zandere
Citāts no sarunas “SAREŽĢĪTAIS TEKSTA UZDEVUMS” par novērojumiem un pārdomām par bērnu
spēju saprast izlasītā teksta jēgu gan drukātos, gan digitālos medijos.

"Lielas sāpes ir žēlsirdīgas, tās vienmēr vispirms apdullina".

Františeks Kožīks "Pa mīlestības ceļu"

Bet vismaz šodien darbā vadītāja man pateica paldies par profesionālu un labi paveiktu darbu. Savā perfekcionismā biju to novērtējusi kā baigais sūds. Man šķiet, ka 2-3 nedēļas ar to muļļājos, kritu izmisumā, ka nekas nesanāk, tad ēdamtelpā muļķīgas mūzikas pavadījumā izdejojos, taisīju no jauna, bet rezultāts līdz galam neapmierināja. Gan jau no jauna taisītu trešo darbu, ja nebūtu pārsniegusi visus iespējamos termiņus. Pieslīpēju tehniskas lietas un ar sažņaugtu sirdi nosūtīju, cerot, ka būs pieņemami un vismaz atpakaļ nemetīs. Nu re, nemaz tik traki nebija. Biju aizmirsusi, ka cilvēki arī centību novērtē, lai gan maz ko tāda atzinība izsaka, jo par labāku cilvēku tas īsti nepadara. Varbūt tiešām vienīgais ko dzīvē protu ir intelekta muskuļu kačāšana. Un arī pat šo jomu kādu laiku biju pametusi novārtā, lai pierādītu, ka nemaz īsti neesmu prāta cilvēks. Pa pusei cilvēks varbūt esmu.

Augustā sarunas ar vairākiem imantniekiem paplašināja skatu uz šo man tik svešo pilsētas daļu, var teikt satuvināja ar to. Tā nu sanācis, ka jau pusgadu tur strādāju, bet šaubos, vai Imanta kaut kad kļūs par manu patieso dzīvesvietu, pat ja tur dzīvo daudz radošu cilvēku, tai skaitā kāda dzejniece, lietuviešu un grieķu valodas tulkotāja. Nesen, kad nejauši satikāmies tramvajā, viņa izmeta joku: senāk skolās obligāta bija latīņu un sengrieķu valoda, bet tagad... lai mācās programmēšanu! Tā esot tikpat sarežģīta kā senās valodas, turklāt mūsdienās daudz noderīgāka. Bet vai programmēšanas valodas palīdzēs saprast civilizācijas un kultūras vēsturi? ( šī vakara šūpuļdziesma )

Ja esi laimes bērns: ik diena rit tev priekos:

Ķīnā tautība haņ pirms sarunas uzsākšanas apmainās ar šādām frāzēm:
A. Ņin hui sin? Kāds ir jūsu dārgais vārds?
B. Czjaņ sin Van. Mans nepieklājīgais vārds ir Van.
A. Gao šo? Cik jūsu augstībai gadu?
B. Veltīgi nodzīvoju… gadu (tā atbild tie, kuriem pāri 50).

Juris Cibuļs. Brīnumainā valodu pasaule