Nu kāpēc sevi tā skumdinu? Varētu arī grāmatas nelasīt un norobežoties no visa. Bet nekas nav nejauši, ja rokās nonāk divas grāmatas par narkotikām un depresiju, tad īstais laiks to lasīšanai.


Aprīlī uzzināju, ka teātra studijā Kāpnes iestudēta luga "Mēs, Zoo stacijas bērni" un visas biļetes izpārdotas. Tā nu izvilku no plaukta vidusskolas laikā lasīto grāmatu un atdāvināju jauniešu centram Imantā. Labāk lai grāmata ir apritē, ja var kādam palīdzēt. Bet sanāca pārlasīt pašai, jo pirms nedēļas grāmata pie manis atgriezās. Tikai cits eksemplārs nobružātā veidolā. Bibliotēkā to norakstīja un es paņēmu uz mājām, jo nemaz tik sliktā stāvoklī nav. Varot atpakaļ nenest.


No pieaugušā skatpunkta tagad ļoti sāpīgi un skumji lasīt šo grāmatu, jo nekas īsti mainījies nav, valda vienaldzība un ilūzijas, ka viss ir kārtībā.


Mierinājumam - vismaz ir atnācis skaists gadalaiks. Pēc visām šausmām laikam vairs neticēju, ka tādu te atkal piedzīvošu, arī cilvēku apģērbs kļuvis krāsaināks un daudzveidīgāks. Par depresijas grāmatu varbūt uzrakstīšu citu reizi, ja pietiks spēka un būs, ko teikt.