"Pa īstam to var apjaus vien tāds, kas mīlējis bez vārdiem. Tā, ka nespēj dzīvot. Tā, ka nespēj par to runāt. Bet, redzi, atkal iznāk muldēšana. Pat tad, kad tev atņem gaisu, nu to pašu kādu, ko esi mīlējis, tu taču turpini elpot un kā dabiska instinkta dzīts apinis atrodi kādu pieķeršanās sprunguli, lai vītos tālāk. Tad atskārsti, ka tiec galā tīri labi un visi tavi pārdzīvojumi un nespēja ir mazliet meli. Bet tas nav briesmīgākais. Ar visu savu locīšanos tu vienmēr zināsi, ka tomēr kāds nav varējis kā tu, nav spējis sev samelot un pieķerties kā apinis praulam. Un tu varēji kaut ko darīt. Bet nokavēji. Un viss. Un atkal meli. Jo tu taču dzīvo un kulies tīri labi."

Dace Vīgante "Romantiķis"